Mednieks

12 . nodaĻa

Uz DIENVIDAUSTRUMIEM NO ŠaRLRUĀ, BEĻĢIJĀ

Pirmdiena

Plkst. 19.48 pēc Centrāieiropas laika

- Les billets, si'l vous plaīt!

Viktors pasniedza biļeti konduktoram, kurš to apzīmo­goja, atdeva atpakaļ un nesteidzīgi aizgāja pa eju, ik pa brī­dim sastingstot, lai nenokristu. Viņš izskatījās astoņdesmit gadus vecs un, visticamāk, astoņdesmit pirmo gadu nesa­gaidīs.

Aiz loga sniga. Pārslas krājās loga stūros Viktoram labajā pusē. Naktī ainava nebija redzama, bet, pieglaužot vaigu pie vēsā stikla, Viktors saskatīja laukus un pakalnus, šad tad arī kādu mirgojošu gaismu tālumā.

Vilciens bija divu stundii brauciena attālumā no Vācijas robežas, un bus jau agrs rīts, kad viņš sasniegs Minheni caur Strasbūru, bet Viktors neļāva sev iemigt. Viņš pat nezināja, vai to spētu.

Viktors bija vienīgais šajā vagonā un sēdēja pēdējā rindā pa labi no ejas tā, ka aiz muguras bija siena. Viņš bija izslējies taisns, lai redzētu tālākās durvis un jebkuru, kurš pa tām ienāktu.

Kreisajā pusē atvērās durvis, un Viktors instinktīvi sa­springa. Pieplūda adrenalīns, gatavojot viņu uzbruku­mam.

Ienāca četrus vai piecus gadus veca meitene. Viņa pat nepalūkojās uz Viktoru, tikai aizskrēja pa eju, atsitoties pret sē­dekļiem abās pusēs. Nokļuvusi vagona galā, viņa pagriezās un smaidīdama skrēja atpakaļ. Piepeši viņa ieraudzīja Vik­toru un apstājās.

Neticami plati iepletusi acis, meitene lūkojās uz Viktoru. Viņš nenovērsās, bet jutās neērti, it kā meitene redzētu to, kas slēpās aiz viņa acīm un cilvēcīguma maskas Viktora īsto dvēseli. Pasmaidījusi meitene atklāja skatienam zobus, starp kuriem bija daudz brīvas vietas, un Viktora aizdomas iz­gaisa.

Viktors tēloja, ka ir apjucis, un pieskārās meitenei pie auss. Viņa izskatījās tikpat apmulsusi. Pacēlis roku, Viktors parādīja viņai monētu. Meitene atkal atplauka smaidā. Viņš pavirpināja monētu pirkstos, un bērns sāka smieties.

Tad Viktors paslēpa monētu kreisajā plaukstā un pakus­tināja to virs labās, pēc tam atvēra un parādīja meitenei tukšu plaukstu. Viņa smējās un norādīja uz otru roku. Varbūt viņa jau bija redzējusi šo triku, bet Viktors cerēja, ka meite­ne gluži vienkārši ir neparasti vērīga. Viņš pagrieza sakļau­to labo plaukstu un atvēra. Monētas nebija. Meitenes smaids nozuda, sejā parādījās apjukums. Viktors tikai paraustīja ple­cus, pavērsis abas plaukstas augšup.

Tobrīd durvīs nostājās sieviete un vāciski kaut ko uzsauca meitenei, kura atkal aizbēga. Māte steidzās viņai pakaļ un pacēla balsi līdz ar katru nākamo saucienu. Viņa izskatījās sakarsusi, it kā būtu dzinusies meitai pakaļ visa vilciena garumā.

Māte satvēra bērnu aiz apkakles, iekams mazā sasniedza nākamās durvis, un saniknota veda meitu atpakaļ. Viņa rā­jās par šādu bēgšanu, bet šķita, ka meiteni tas nesatrauc.

Kad viņas tuvojās, Viktors uztvēra meitenes skatienu un pasmaidīja, it kā sakot: "Ceru, ka nākamreiz tev paveiksies." Meitene atplauka smaidā, un viņš slepus ielika bērnam sau­jā monētu. Viņas acis staroja, bet jau nākamajā brīdī mazā nozuda, un Viktors atskārta, ka nekad mūžā nav juties tik vientuļš.

Vilciens iegriezās garā līkumā, un gaisma uz mirkli no­raustījās. Viktors izņēma no kabatas viedtālruni un ieslēdza. Viņš bija iegādājies šo ierīci Šarlruā, iepriecinot veikala īpašnieku ar maksājumu skaidrā naudā. Sameklējis zibatmiņu, viņš to ievietoja USB pieslēgvietā. Parādījās uzraksts, ka piekļuve ir atļauta, bet vienīgajam satura dokumentam nepieciešama parole, tāpēc Viktors nevarēja to atvērt.

Kaut gan gribējās tikai gulēt, viņš piespieda sevi domāt. Divas stundas pēc uzdevuma paveikšanas vairāki slepkavas no Austrumeiropas amerikāņa vadībā centās viņu nogalināt viesnīcā. Viņš atcerējās dosjē, ko bija atradis slepkavu fur­gonā. Tajā nebija iekļauta personiska informācija, tomēr, lai zinātu viņa sejas vaibstus un apmešanās vietu, bija nepiecie­šamas ārkārtīgi precīzas ziņas.

Slepkavas varēja sūtīt tikai kāds, kurš zināja, ka viņš būs Parīzē un nogalinās Ozolu. Viktors neticēja, ka iesaistīta trešā puse. Starpnieks vai klients vai arī abi kopā uzsū­tīja Viktoram algotņus, lai nodrošinātos, ietaupītu naudu vai arī kāda cita pagaidām nesaprotama iemesla dēļ. Tobrīd Vik­toru neinteresēja iemesls. Galvenais bija palikt dzīvam, un nākamajā vietā bija ienaidnieku nogalināšana. Viss pārējais nešķita svarīgs. Iemesls Viktoru interesētu tikai tad, ja tas palīdzētu aizsargāties.

Viņš atvēra viedtālrunī dokumentu, kurā bija nokopējis visu Svjatoslava informāciju. Bija pārāk bīstami vest doku­mentus pāri robežai. Vajadzēja noskaidrot, kurš nolīdzis Svjatoslavu. Varbūt starpnieks, varbūt kāds cits. Lai nu kā, Viktoram tas bija jāzina. Svjatoslavs dzīvoja Minhenē, tātad jāsāk tur.

Viktors aptvēra, ka ir aizvēris acis, un piespiezdamies tas atvēra. Ķermenim bija vajadzīga atpūta, tomēr viņš neuzdro­

šinājās atslābināt modrību, kamēr pasaulē bija viņa ienaid­nieki. Visu savu mūžu viņš bija pavadījis neredzams, tomēr kāds viņu pamanija. Tagad modrība bija izmisīgi nepiecie­šama.

Un Viktors uzskatīja, ka labākā aizstāvība ir uzbrukums.