Mednieks

14. nodaĻa

/

MlNHENE, VāCI)A

Otrdiena

Plkst. 01.12 pēc Centrāleiropas laika

Kad Viktors izkāpa no vilciena līdz ar četrpadsmit citiem pasažieriem, lija lietus. Stacija tik vēlu bija gandrīz tukša, un atklātais plašums visapkart sagādāja Viktoram raizes. Viņš centās pamest staciju ātri, bet neradīt iespaidu par steigu. Ārpusē nebija neviena taksometra, tāpēc viņš gāja kājām. Pēc vairākam sēdus pavadītām stundām viņš priecājās par iespēju izkustēties.

Atradis ātro uzkodu bistro, kas vēl strādāja, viņš apsē­dās pie loga. Ēdiens bija neparasti slikts, bet viņam vajadzēja kalorijas, un šis bija ātrākais veids, kā atgūt enerģiju. Vis­maz piena kokteilis nebija pārāk slikts. Ar vaniļas garšu.

Viktors apturēja taksometru un nosauca šoferim ielu, kur dzīvoja Svjatoslavs, bet tēloja, ka nerunā vāciski, lai nevaja­dzētu brauciena laikā tukši pļāpāt. Šoferis pieveda viņu pie četrstāvu dzīvojamās ēkas Minhenes austrumos. Tas bija tu­rīgs rajons, apbūvēts deviņdesmitajos gados, pilns ar dār­giem dzīvokļiem, no kuriem pavērās skats uz upi, un plašiem mājokļiem.

Ēkas parādes durvis bija aizbultētas, un pie tām bija no­vērošanas kamera līdz ar laternu. Būtu pārāk bīstami atslēgt durvis, tāpēc Viktors pavadīja nakti Minhenes bāros, atļau-

juties izdzert ne vairāk kā vienu glāzi stundā. Viņš veltīja laiku sieviešu pētīšanai tāpat kā pārējie brīvie vecpuiši. Katrā bārā viņš uzturējās ne ilgāk kā divas stundas, lai cil­vēki viņu neiegaumētu. Sešos Viktors pabrokastoja nelielā kafejnīcā un atgriezās pie ēkas, turēdams kafijas glāzi, no ku­ras aukstajā gaisā cēlās garaiņi.

Pretējā ielas pusē atradās autobusu pietura, kas viņu pa­sargāja no lietus un sagādāja ari ieganstu stāvēt uz ielas. Viesnīcā noskaidrotā informācija liecināja, ka Svjatoslavs dzīvo trīssimt astoņpadsmitajā dzīvoklī, bet varēja būt, ka tas nav viņa īstais vārds. Viktors jutās gandrīz pārliecināts, ka par to nav jāraizējas. Svjatoslava pase bija pārāk nobru­žāta, lai to uzskatītu par nesen izsniegtu viltvārdim, tātad bija vai nu īsta, vai ari vienīgais izdomātais vārds. Pasē bija daudz zīmogu, kas liecināja par ceļojumiem uz valstīm ār­pus Eiropas Savienības, un daudzas no tām reiz ietilpa Padomju Savienībā Igaunija, Ukraina, Latvija, Lietuva un citas. Vai nu viņš bieži ceļoja darba dēļ, vai arī bija dedzīgs tūrists ar aprobežotu gaumi. Lai nu kā, bija vērts aplūkot adresi, kas saistīta ar šo cilvēku.

Iemalkojis kafiju, Viktors saviebās. Vācu kafija mēdza būt drausmīga. Šeit ražoja izcilus šaujamieročus, bet nespēja uz­vārīt tasi labas kafijas pat tad, ja no tā būtu atkarīga tautas nākotne. Piemēram, dienā, kad vairs nebūtu ieroču.

Viktors vēroja, kā no ēkas iznāk četri cilvēki, bet neviens neiet iekšā. Ikviens bija ģērbies uzvalkā un garā mētelī, bet rokā nesa portfeli. Pilsētas darba bites ceļā uz savu stropu. Malkojot kafiju, viņš lūkojās uz cilvēkiem, kas devās ēkas virzienā, un mēģināja saprast, kurš grasās tajā ieiet.

Rīts bija auksts un drēgns, debesis slēpās aiz tēraudpelēkiem mākoņiem. Vasarā Vācija bija skaista, bet ziemā tā Viktoram šķita nomācošāka nekā jebkura cita Eiropas valsts. Vikingu elle bija ledainā Niflheima, un Viktors sprieda, ka ziemeļnieki baidījušies no kaut kā līdzīga Vācijai novembri.

Viņš atkal iemalkoja kafiju un ieraudzīja steidzīgu vīrieti ar vilnas mēteli mugurā un portfeli ar metāliska spīduma apdari rokā. Vīrietim bija garena, bāla seja un tumši mati. Viktors viņu pazina, bija redzējis iznākam no ēkas pirms des­mit minūtēm. Lieliski.

Nogaidījis īsto mirkli, Viktors iemeta kafijas glāzi atkri­tumu tvertnē un šķērsoja ielu. Viņš pielāgoja soļus tā, lai sasniegtu pakāpienus vienlaikus ar vīrieti. Tas palūkojās uz svešinieku, bet Viktors bija novērsies un rakņājās pa kaba­tām, meklējot neesošas atslēgas.

Viņš ļāva vīrietim pirmajam nokļūt pie durvīm un izman­tot atslēgu.

- Danke, Viktors noteica, pieturot durvis un nedodot vī­rietim iespēju painteresēties par viņa nolūkiem.

- Kein problem.

Priekšnams bija labi apgaismots, tīrs un plašs. Viktors kāpa augšā; spodrās margas un pakāpieni liecināja, ka lifts darbojas gandrīz vienmēr. Vīrietis steidzās uz savu dzīvokli pirmajā stāvā un nozuda aiz durvīm. "Cerams, ka viņš paspēs atgriezties darbā," Viktors prātoja.

Trešajā stāvā Viktors atvēra kāpņu telpas durvis un izgā­ja gaitenī. Trīssimt astoņpadsmitā dzīvokļa durvīm bija trīs atslēgas. Tajā pavisam noteikti mita profesionāls slepkava.

Aizritēja divas minūtes, kamēr Viktors atslēdza durvis un iegāja iekšā. Izskatījās, ka Svjatoslavs ievācies nesen un nav mājās pavadījis daudz laika. Te bija tikai dažas nepiecieša­mākās mēbeles, vairākas fotogrāfijas, nekādu mantu, kas at­klātu viņa personību. Šī vieta atgādināja Viktoram viņa paša dzīvokli. Salīdzinājums viesa nemieru.

Viena no divām istabām bija pārvērsta par sporta zāli ar dažādiem cilājamiem svariem un velotrenažieri. Tajā bija ari liels televizors, novietots tā, lai to varētu skatīties un vien­laikus izmantot trenažieri.

Guļamistaba bija tikpat tukša kā pārējās telpas. Viktors redzēja tikai kārtīgi saklātu gultu, kumodi, skapi un vēl vie­nu televizoru virs gultas kājgaļa. Pie sienas bija sakrautas kaudzes ar ftlmām un dažādas videospēles. Vienmuļas un vientulīgas dzīves sastāvdaļas. Virtuve bija moderna, tīra, gandrīz kā no žurnāla lapām izcelta. Uz darba virsmas bija novietots vecs televizors.

Viktors pārmeklēja visas istabas, atvilktnes, skapjus, bet neko neatrada. Nekādu liecību par to, kas bijis Svjatoslavs. Nekā tāda, kas ļautu nojaust, ka viņš bijis algots slepkava.

Ielējis glāzē ūdeni no virtuves krāna, Viktors to izdzēra. Viņš jutās noguris un iztukšots. Alkās pēc vieglas izklaides viņš gribēja ieslēgt televizoru, taču pogas nospiešana neko nedeva. Televizors bija vecs un smagnējs, neiederējās starp modernajām ierīcēm. Tas neieslēdzās arī tad, ka viņš atkār­toti nospieda pogu. Spīdēja sarkanā gaidīšanas signāla lam­piņa.

Trīs televizori vienam cilvēkam nelielā dzīvoklī bija pār­mērībā, un novecojis aparāts virtuvē, kur viss pārējais ir jauns, nešķita pareizi. Viktors slidināja pirkstus pa televizora malu, meklējot skrūves. To galviņas bija nedaudz izvirzītas, tātad nesen lietotas.

Kadā atvilktnē Viktors atrada skrūvgriezi, atvienoja te­levizoru no elektrības un pagrieza, lai aplūkotu skrūves. Tās bija iezīmētas un rievotas. Pēc minūtes viņš jau bija vi­sas izskrūvējis un noņēmis televizora aizmugurējo daļu. Kļuva skaidrs, kāpēc pirmīt viņa nevarēja televizoru ieslēgt. Viss, izņemot gaidīšanas režīma lampiņu, bija izņemts. Svja­toslavs šajā paslēptuvē glabāja deviņu milimetru Brauninga sistēmas pistoli, divdesmit otrā kalibra Lugera sistēmas pistoli ar klusinātāju, vairākas pilnas aptveres katram no ieročiem, nažus un divas ložu kastes. Tikai ieroču slēptu­ve. Nekas cits.

Viktors bija cerējis atrast daudz vairāk kādu nelielu pa­vedienu, kas ļautu atrast slepkavības pasūtītāju. Viņš bija iz­šķiedis laiku, droši vien sakompromitējies, bet nebija ticis tuvāk ienaidniekiem. Gribējās nosviest televizoru zemē, bet viņš dziļi ievilka elpu, pūlēdamies nomierināties, salika televizora korpusu un novietoja atpakaļ vietā. Pēc tam viņš izmazgāja glāzi, noslaucīja to un nolika uz plaukta. Vēlreiz pārbaudījis dzīvokli, viņš pārliecinājās, ka neko nav palai­dis garām.

Tad Viktors devās uz pilsētas centru. Minhenē viņš vairs neko nevarēja izdarīt, jo viņa rīcībā bija pārāk niecīga infor­mācija. "Tomēr man ir zibatmiņa. Tas, kurš vēlas to iegūt, vel joprojām ir tepat kaut kur blakus. Cik ilgi man izdosies izvairīties no šī cilvēka? Vajag jaunu plānu. Bet pagaidām jāslēpjas, jāsakopo domas, jāatpūšas vietā, kur es būšu dro­šībā." Pasaulē tāda bija tikai viena. Netālu no Senmorisas ciemata uz ziemeļiem no Ženēvas Šveicē.

Vienīgā vieta, ko viņš varēja uzskatīt par kaut ko līdzīgu mājām.

*

Vispirms vajadzēja izpildīt vēl kādu pienākumu. Bija ap­ritējis gads. Dzīves apstākļu dēļ viņš bija atlicis šo mirkli, bet tagad to vairs nevarēja. Viņš mainīja virzienu.

Ēka bija nobružāta un līdzinājās seno laiku rēgam moder­najā apkaimē. Ķieģeļi bija izbalojuši, netīri, lietus izraibināti. Zem logiem ar dzelzs režģiem aizvijās oranžas rūsas svīt­ras. Durvis nebija aizslēgtas, un Viktors tās pagrūda. Iekšā valdīja tumsa, un augstie griesti slēpās ēnās.

Viktora apavi klaudzēja uz grīdas flīzēm, un nebija ne­vienas citas skaņas, izņemot viņa elpošanu. Līdz ar katru soli paātrinajās sirdsdarbība, un viņš biedējoši strauji tuvojās mērķim. Kā vienmēr, bija nepieciešams milzu gribasspēks, lai nepagrieztos un nedotos prom.

Atrāvis aizkaru, viņš iegāja telpā, ko pielīdzināja stāvus pieceltam zārkam. Tiklidz aizkars bija aizvilkts, viņš nome­tas ceļos, pielieca galvu un salika plaukstas.

Runādams pavisam klusi, Viktors vērsās pie neskaidrā si­lueta otrā režģa pusē.

- Piedod, tēvs, jo esmu grēkojis.