Mednieks

38 . nodaĻa

Plkst. 17.37 pēc Maskavas laika

Viņi sēdēja kabinetā rūpnīcas otrajā stāvā. Tajā bija dokumentu skapji un plaukti kā parastā uzņēmumā, nevis organizētās noziedzības tikla nervu centrā. Norimovs bija iekārtojies pie vienkārša, pulēta galda, uz kura bija sudraba krāsas klēpjdators, kā arī dokumentu un aplokšņu kaudzīte. Viktors sēdēja viņam pretī. Aiz viņa stāvēja viens miesas­sargs, otrs bija aiz Norimova. Vēl viens gaidīja aiz durvīm. Visiem bija ieroči.

Norimovs šķita gluži kā ieslodzīts savā kabinetā, un Vikloru interesēja, cik ilgi tā jau ir. "Vai Norimovs saprot, ka pats sevi padarījis par cietumnieku?"

- Atvainojos par vēso uzņemšanu, bet tu noteikti saproti, kāpēc mani māca aizdomas, Norimovs iesāka. Ja bez iepriekšēja brīdinājuma viesos ierodas algots slepkava, labāk būt piesardzīgam nekā mirt.

- Nepiemini to vārdu.

- Kuru? Norimovs tēloja, ka ir izbrīnīts. Slepkava? Es aizmirsu, ka tev tas nepatīk.

- Neaizmirsi gan.

Norimovs pavīpsnāja. Cik gadi pagājuši? Trīs?

- Četri.

- Daudz. Tu esi novecojis skaisti.

- Es dzeru vitamīnus. Viktors nopētīja Norimovu. Tev laikam pietiek ēdiena.

- Jā, noteikti. Es esmu uzblīdis viduklī un paretinājis galvvidu. Norimovs iesmējās, uzsitis pa savu lielo vēderu.

- Patiesībā es tikai glābjos no aukstuma.

- Kā ar tavu plecu?

- Tas vēl joprojām par sevi atgādina. Norimovs skaļi izpūta gaisu caur degunu. Pērn es apmeklēju speciālistu Maskavā. Viņš pateica, ka aiz lāpstiņas uzkrājas šķidrums. Tā adata, ar ko viņš visu izsūca, bija tik liela. — Norimovs turēja plaukstas vismaz divpadsmit collu attālumā. Labāk nepalika. Reizēm es nedēļas laikā iztukšoju pretsāpju lī­dzekļu pudeli.

-Žēl.

- Ja jāizvēlas starp dzīves sāpēm un nāves nejutīgumu, es labprāt izvēlos sāpes.

- Skaists teiciens.

- Pateicos. Norimovs pielieca galvu. Un tu, Vasilij? Vēl joprojām necaursitams?

Viktors atcerējās lielo zilumu uz krūtīm un mazo nobrā­zumu tā vidū. Negribētos tā teikt.

- Nevēlies izaicināt likteni?

- Kaut kas tamlīdzīgs.

- Tu mēdzi teikt, ka pats esi sava likteņa kalējs, Nori­movs aizrādīja.

- Tā ir vēl joprojām.

- Lai cik prasmīgs un straujš tu būtu…

- …tu nevari aizbēgt no lodes, Viktors pabeidza.

Norimovs pamāja miesassargam. Ielej mums kaut ko

dzeramu!

Miesassargs atvēra skapīti, izņēma skotu viskija pudeli un divas glāzes, ko pielēja gandrīz pilnas. Norimovs alkaini sa­tvēra savējo. Viņa vaigi bija sārti, zem ādas varēja saskatīt plīsušus asinsvadus. Senāk viņš nedzēra tik daudz.

- Par seniem sabiedrotajiem! Norimovs pacēla glāzi.

- Par seniem draugiem, Viktors izlaboja.

Iztukšojis glāzi, Norimovs atzinīgi ieņurdējās. Viktors se­koja viņa priekšzīmei, bet klusēja.

- Ļoti patīkami, Norimovs atzina. Man reti izdodas iedzert ar kādu, kurš no manis nebaidās.

- Brinos, ka no tevis kāds baidās.

Norimovs iesmējās. Nu, varbūt ne no manis, bet no tā, ko es varu panākt. Visi šie tārpi, kas strādā pie manis… Ne­viens nezina, kas es biju pirms desmit vai pat pieciem gadiem. Viņi domā, ka es esmu vecs un gauss. Droši vien neviens neatceras, ka reiz es biju citāds.

- Es atceros.

Viņi ilgi lūkojās viens uz otru. Viktors atvēra cigarešu pa­ciņu un ar zobiem izvilka vienu cigareti. Norimovs nedaudz iepleta acis.

- Man šķita, ka tu atmeti.

Viktors aizdedza sērkociņu un tuvināja to mutei. Jā.

- Tie draņķi…

- Zinu, Viktors pārtrauca viņu. Nevajag atgādināt. Es samazinu apjomus.

- Pat Bonds vairs nesmēķē.

Ar īkšķi un rādītājpirkstu Viktors apdzēsa sērkociņu, ievilka dūmus un sarauca uzaci. Kas tas tāds?

Norimovs pasmaidīja. Viņam bija dzelteni zobi. Kāds ir tavs pašreizējais skaitlis?

- Es vairs neskaitu.

- Agrāk skaitīji.

- Jā. Viktors palocīja galvu. Reiz tas šķita svarīgi.

Krievs indīgi pasmaidīja. Vai tu vēl joprojām izsūdzi

grēkus baznīcā?

Viktora krēsla āda nočīkstēja. Viņš palūkojās uz glāzi.

Cik ilgi liksi man gaidīt nākamo?

Norimovs pamāja miesassargam, un tas steigšus piepil­dīja glāzes. Abi iedzēra malku. Kā veicas nāves biznesā?

Kādu brīdi Viktors apsvēra atbildi. Man vajag uztica­mākus klientus.

- Es labprāt tevi nolīgtu. Bet es varētu algot četrus nor­mālus vīrus gandrīz visu gadu par naudu, ko tu prasi par vienas nakts darbu. Ja ir daudz sargu, prasmes vairs nav tik nepieciešamas.

Viktors nedomāja, ka vajadzētu iebilst. Turklāt es ta­gad prasu daudz vairāk.

- Un noteikti esi katru kapeiku vērts. Norimovs skaļi iesmējās. Ja grasies kādu laiku pavadīt šeit, es noteikti va­rētu sameklēt tev darbu.

- Pat tad, ja to gribētu, es pārak ilgi esmu bijis prom.

- Vienalga. Tava slava ir palikusi, un līdz ar to visas dur­vis ir vaļā.

- Es tā vairs nestrādāju. Šāda slava nozīmē to, ka mani kāds nemitīgi meklē.

- Ja pārdomāsi, tu zini, kur mani atrast.

Viktors pamāja un jautāja: Un tu, Alek? Kā ar jauno im­pēriju?

- Es esmu pēdējais godīgais noziedznieks šajā pilsētā. Un, lūk, ko tas man devis.

- Kā klājas jaukajai Eleonorai? Viktors iemalkoja viskiju.

Norimova sejā pavīdēja skarba izteiksme. Viņa ir mi­rusi.

- Kas notika?

- Slimība.

- Slimība?

- Ārsti domāja, ka tas nav nekas bīstams. Kad saprata, ka kļūdījušies, bija jau par vēlu.

- Man ļoti žēl.

- Pateicos.

- Viņa bija skaista sieviete.

Norimovs novērsās. Ne pašās beigās.

Brīdi valdīja smagnējs klusums. Viktors negribēja ķerties pie banalitātēm, lai kliedētu neveiklību.

Beidzot ierunājās Norimovs. Vai tu vēl joprojām lieto tos mēslus?

- Nē.

Krievs pasmaidīja un nopūtās, it kā noskumis, ka jāķeras pie neizbēgamā. Tu droši vien neesi ieradies vienkārši cie­mos.

- Kāds mēģina mani nogalināt.

- Vai nevajadzētu būt otrādi? Krievs smaidīja.

- Protams, Viktors piekrita. Es esmu iemantojis ienaid­niekus.

- Tavā jomā tas noteikti ir pastāvīgs drauds.

- Šoreiz ir vēl sarežģītāk. Man vajag tavu palīdzību.

Norimova sejā pavīdēja izbrīns. Manu palīdzību? Viktors

pamāja, un krievs piebilda: Laikam ir pavisam nopietni.

-Jā.

- Ko es varu izdarīt?

- Painteresēties šur tur manā vārdā.

- Es pārtraucu pie viņiem strādāt vēl pirms tevis. Man…

- Bet tev vēl joprojām ir sakari ar organizāciju, vai ne? Tiklīdz Norimovs izklaidīgi, gandrīz vai neapzināti pamāja, Viktors noteica: Ļoti labi.

- Ko tev vajag?

Viktors pabāza roku zem mēteļa pavisam lēni, lai mie­sassargi nepārprastu, un izņēma zibatmiņu.

- Šeit ir dokuments. Man vajag uzlauzt šifru. Viktors nolika zibatmiņu uz galda.

- Kur tu to dabūji? Norimovs jautāja, to paņēmis un rū­pīgi nopētījis.

- No izbijuša biznesa partnera.

Norimovs viszinīgi sarauca uzaci. Pastāsti, kas notika!

- Pirmdien es izpildīju līgumdarbu Parīzē, un tajā ietilpa šīs zibatmiņas iegūšana un piegāde. Kad atgriezos viesnīcā, mani gaidīja slepkavu komanda. Es gribu zināt, kurš viņus sūtīja.

Viktors nolēma nepieminēt, ka šis cilvēks, šķiet, bija arī pasūtītājs un C1P darbinieks.

- Parīzē? Es par to lasīju, bet nebūtu uzminējis, ka runa bija par tevi. Tu nemēdz iekļūt avīžu virsrakstos.

- Šoreiz nebija iespējams no tā izvairīties.

- Viesnīcā esot nošauti astoņi cilvēki. Norimovs pielie­cās tuvāk. Vai to visu paveici tu?

- Tikai septiņus, Viktors atbildēja. Vēl vienu pirms tam. Un vēl vienu pēc.

- Man šķita, ka tu neskaiti.

Viktors brīdi lūkojās uz viņu. No dažiem paradumiem ir grūti atbrīvoties.

Norimovs papurināja galvu. Prasmes tu noteikti neesi zaudējis.

- Tas, kurš gribēja mani nogalināt, Viktors sacīja, izli­cies nedzirdam repliku, vēlējās iegūt zibatmiņu. Pagaidām tas ir viss, ko zinu. Ja tās informācijas dēļ ir vērts nogali­nāt, es gribu noskaidrot, kas tur ir.

- Un ko tas dos?

- Varbūt palīdzēs atrast ienaidniekus. Varbūt ne.

- Kāpēc tu to vēlies? Līdz šim tevi nav interesējusi atrie­bība.

- Arī tagad neinteresē, Viktors sacīja. Un nekad ne­interesēs.

- Kāpēc tad tu uztraucies?

- Jo viņi mani atrada.

Norimovs cieši ielūkojās viņam acīs un pamāja. Es vēl pazīstu cilvēkus no organizācijas, datoru speciālistus, kas va­rētu palīdzēt.

- Paldies.

- Tomēr tu lūdz kaut ko ļoti neparastu. Cilvēkiem radī­sies aizdomas, viņi uzdos jautājumus.

- Uzpērc viņus. Es segšu visas izmaksas.

- Tie ļaudis vēl joprojām grib tevi nogalināt. Norimovs neatlaidīgi viņu vēroja.

- Es neesmu to aizmirsis.

- Un tu esi gatavs riskēt?

- Tāpēc jau es esmu šeit, vai ne?

Krievs brīdi apdomāja atbildi. Man vienmēr ir šķitis dīvaini, ka tu tā uzmanies, lai paliktu dzīvs, bet reizēm uzve­dies kā pašnāvnieks. Viktors saglabāja bezkaislīgu izteik­smi. Norimovs pārlaida plaukstu pār bārdu. Man jau ir uzdevuši jautājumus par tevi. Toreiz nomira ģenerālis, laikam Banarovs. Pašnāvība. Iešāva sev galvā ar savu pistoli. Viņi domāja, ka to izdarīji tu, ka tu tajā nedēļā biji Krievijā.

- Ko tu viņiem pateici?

- Ka neesmu tevi redzējis daudzus gadus.

- Vai viņi noticēja?

- Kas to var zināt? Izmeklētājam es nepatiku. Viņa vārds bija Aniskovačs. Es to iegaumēju. Domāju, ka viņš reiz daudz sasniegs. Izskatījās pašapzinīgs, bet gudrs. Atgādināja man tevi. Norimovs pasmaidīja. Viņam līdzi bija garš līķu sa­raksts, un viņš gribēja zināt, kurus no tiem esi novācis tu.

- Un tu teici…

- Ka tu varbūt esi nogalinājis visus. Bet es pastāstīju par baumām, ka tu esi miris, tāpēc pat tev būtu grūti izpildīt vi­sus šos uzdevumus. Pēc tam viņš man parādīja tavu foto­grāfiju un apgalvoja, ka tā esot uzņemta nesen.

-Kur?

- Nevarēju saprast. Nesatraucies, tur bija redzama tava labā puse. Norimovs plati pasmaidīja. Aniskovačs gribē­ja tevi notvert Banarova dēļ; pārējie viņam nerūpēja. Viņš mēģināja tevi izsekot, izmantojot pavedienus no kada cita darbiem.

- Vai viņš tev to teica?

- Tas nebija nepieciešams. Tiklīdz Viktors pamāja, Norimovs uzdeva jautājumu: Nu, vai tu nogalināji Banarovu?

Viktora sejas izteiksme nemainījās. Neatceros.

Norimovs nopietni uzlūkoja viņu. Toties viņi atceras, Vasilij.

- Tad es uzmanīšos, lai neuzjundītu viņu atmiņas.

- Vai esi padomājis arī par mani? Es jau šobrīd viņiem nepatiku. Kā tev šķiet, ko viņi izdarīs, ja uzzinās, ka esmu tev palīdzējis?

- Kad es esmu lūdzis tev pakalpojumu?

- Nekad. Norimovs klusēja, ilgi vēroja Viktoru un tad ierunājās: Tu esi mainījies.

- Es esmu notievējis.

- Nē, es runāju par kaut ko citu.

- Un vecāks. Viktoram nepatika to atzīt.

Krievs papurināja galvu. Nē, kaut kas cits. Bet es zinu, ka tādi cilvēki kā mēs nemainās. Mēs pielāgojamies.

- Tā ir nepieciešamība.

- Vai atceries, ka es reiz skaidroju, kāpēc tu esi īpašs? Norimovs negaidīja Viktora atbildi. Tādi cilvēki kā tu un es… mēs vai nu izmantojam savā labā to neparasto, kā nav citiem, vai ari nolaižam rokas un ļaujam, lai tas mūs iznī­cina.

- Es tam vēl joprojām ticu.

- ja es tev palīdzēšu, mēs būsim norēķinājušies par Če­čeni ju.

- Protams, Viktors nevilcinoties piekrita.

Norimovs gausi pamāja. Es darīšu, ko spēšu.

- Pateicos.

- Nav par ko.

- Tev vajadzēs zibatmiņas kopiju.

- Vai tu man neuzticies? Norimovs pasmaidīja.

- Nē.

Smaids pazuda, un Norimovs skarbi uzlūkoja Viktoru.

Un saņēma tādu pašu skatienu pretī.

Norimovs novērsās pirmais un ievietoja zibatmiņu da­torā. Vai varēs nokopēt saturu?

- Šifrēta ir informācija, nevis zibatmiņa.

Aizritēja tikai dažas sekundes, kamēr Norimovs noko­pēja datus un atdeva zibatmiņu Viktoram.

- Gatavs. Es nokopēšu to visu uz diska un iedošu saviem paziņām. Neraizējies, pēc tam es to izdzēsīšu no sava da­tora.

- Es neraizējos, Viktors atbildēja. Un būs drošāk, ja mēs tiksimies nevis šeit, bet kādā ļaužu pilnā vietā.

Norimovs atplauka. Gluži kā senajos laikos?

- Tieši tā.

- Kā darīsim?

- Es piezvanīšu uz tavu bāru, nosaukšu laiku un vietu, kur tiksimies. Cik ilgi?

- Ja mani paziņas to spēs, tad nevajadzēs daudz laika. Norimovs pabraucīja bārdu un novērsās, tad atkal palūko­jas uz Viktoru, un viņa acīs pavīdēja kaut kas neizprotams.

Ne vairāk kā četrdesmit astoņas stundas.

Viktors iztukšoja glāzi un piecēlās.

- Tiksimies pirmdien.