Mednieks

40 . nodaĻa

Žukovka, Krievija

Sestdiena

Plkst. 21.04 pēc Maskavas laika

Pulkvedis Aniskovačs izkāpa no Ārējās izlūkošanas die­nesta limuzīna un pamāja vadītājam. Tas aizvēra durvis. CIrantij čirkstot, Aniskovačs tuvojās trīsstāvu vasarnīcas ieejai. Lielais, greznais nams bija būvēts pirms revolūcijas, un no svešām acīm to slēpa augstas, sniegotas priedes. "Māju ar divpadsmit guļamistabām," Aniskovačs prātoja, "gan ir īliezgan smieklīgi saukt par vasarnīcu."

Žukovka bija daudz šādu māju, kas piederēja Krievijas va­renajiem un bagātajiem. Daži to dēvēja par Maskavas Beverlihilsu. Aniskovačs nekad nebija viesojies Beverlihilsā, bet zināja par to pietiekami, lai secinātu, ka Žukovka ir gaumī­gāka. Kalpotājs jau bija atvēris viņam durvis, un pulkvedis iegāja siltumā. Viņš atpogāja garo mēteli un pasniedza to kal­potājam.

Mājas iekārtojums bija vēl iespaidīgāks par ārpusi, un Aniskovačs brīdi aplūkoja marmora grīdas, paneļiem apšū­tās sienas un oriģinālās eļļas gleznas. Viņš dzirdēja neskaid­ras balsis, smieklus un klusu mūziku, kas plūda no kādas istabas. Izklausījās pēc kokteiļviesībām vai svinīgām vaka­riņām, kur citkārt garlaicīgie viesi baudījuši alkoholu un bei­dzot iemācījušies izklaidēties. Kalpotājs norādīja uz durvīm,

un Aniskovačs iegāja kabinetā. Tur neviena nebija, un viņš stāvēja vidū, salicis rokas aiz muguras. Viņš mēģināja izlikties, ka apkārtne un notiekošais viņu nesatrauc, tomēr zināja, ka ir uzaicināts, lai radītu iespaidu. Vajadzētu vismaz daļēji izturēties tā, kā no viņa gaidīja.

Uz skapīša bija nolikta brendija karafe, tai blakus divas glāzes uz sudraba paplātes, sagatavotas viņam un namatē­vam. Ļaudamies piepešai iegribai, Aniskovačs ielēja sev dzērienu. To varēja uzskatīt par nepiedodami nepieklājīgu rīcību, bet pulkvedis uzskatīja, ka namatēvs to uztvers kā spēka pazīmi un apbrīnos viņu par šādu pašpārliecinātību.

Vairākums cilvēku šādā situācijā nervozētu, bet Anisko­vačs bija pavisam mierīgs. Viņš ielūkojās ovālā spogulī virs kamīna. Skujoties viņš bija iegriezis sev ādā uz zoda, un brūce nedaudz bojāja glīto seju, tomēr piešķīra ari vīrišķību viņa pievilcīgajiem vaibstiem. Aniskovačam bija stūrains žok­lis, tumšas acis ar caururbjošu skatienu, un viņš apzinājās, ka ir visizskatīgākais vīrietis savā nodaļā… vai pat visā or­ganizācijā. Viņam patika domāt, ka gandrīz visas darbinie­ces viņu iekāro.

Aniskovačs izdzirdēja soļus gaitenī, bet izlikās pārsteigts, kad kāds ierunājās: Piedodiet, ka nokavēju, Genādij.

Pulkvedis pagriezās un pamāja. Jūtos pagodināts, biedri Prudņikov.

Virietis, kurš stāvēja durvīs, bija gara auguma un smag­nējs, un viņam mugurā bija labi piegriezta smokinga žake­te, kas apslēpa vismaz desmit liekās mārciņas. Viņam bija gandrīz sešdesmit, tomēr viņš izskatījās dažus gadus jaunāks. Prudņikovs draudzīgi smaidīja, un viņam bija patī­kama cilvēka slava, bet Aniskovačs zināja, cik nežēlīgs ir šis Arējās izlūkošanas dienesta vadītājs.

Nolicis brendija glāzi, Aniskovačs tuvojās priekšniekam. Viņi sarokojās, un Aniskovačs ļāva Prudņikovam saspiest viņa plaukstu stiprāk, bet tikai nedaudz.

- Ļoti žēl, ka mums nav radusies iespēja tikties iepriekš, pulkvedi. Prudņikovs palūkojās uz brendija glāzi un kara­li, un Aniskovaču pārņēma bažas, ka viņš aizvainojis nama­tēvu, tomēr Prudņikovs pasmaidīja. Tātad jus dzerat. Lie­liski. Viņš atlaida Aniskovača roku un ielēja brendiju arī sev. Es neuzticos cilvēkiem, kas nedzer.

Aniskovačs apslēpa smaidu; viņš bija pareizi novērtējis si­tuāciju. Es sliecos jums piekrist.

Prudņikovs pielieca galvu. Vai jūs tiešām tā domājat, vai «iri piekrītat tāpēc, ka esmu jūsu priekšnieks?

- Mazliet no abiem. Aniskovačs paraustīja plecus, sa­glabājot bezkaislīgu izteiksmi.

Ārējas izlūkošanas dienesta vadītājs pagriezās un pasmai­dīja. Es lasīju jūsu biogrāfiju. Ļoti iespaidīgi.

- Pateicos.

- Nevajag pateikties par to, ka esmu atskārtis kaut ko tik­pat acīmredzamu kā mans vēders.

Aniskovačs zināja, ka Prudņikovs cer uz smaidu, un paklausīja.

- Jums bijusi spoža karjera, Prudņikovs turpināja.

Mūsu organizācijas un jūsu valsts lepnums. Viņš brīdi

klusēja. Es zinu, ka esat godkārīgs cilvēks.

-Jā.

- Un vēlaties kādreiz iegūt manu krēslu.

- Protams. Aniskovačs pamāja.

Prudņikovs pasmaidīja. Godkāre var kļūt par priekš­rocību; tā mudina mūs uz panākumiem un iekarojumiem. Viņš atkal ieturēja pauzi. Bet var arī traucēt un pat kaitēt, ja to neprot izmantot.

- Paies desmit gadu, kamēr es varēšu kandidēt uz šo amatu, Aniskovačs teica. Šobrīd es jūs neapdraudu.

- Kā jūs zināt, ka tobrīd es būšu atvaļinājies?

No uzticamiem avotiem Aniskovačs noskaidroja, ka Prudņikovam sirdī ir caurums. Pēc desmit gadiem viņš būs

miris un nevadīs Ārējās izlūkošanas dienestu. Tas man nav zināms, Aniskovačs meloja. Bet, ja jūs patiesi mani uz­tvertu kā apdraudējumu, tad neaicinātu šurp un neatklātu savas bažas.

- Kāpēc?

- Vieglāk būtu likt šķēršļus manai karjerai un novērst iespēju kāpt augstāk. Ir iespējams to izdarīt tā, lai es pat nezinātu, ka to darāt jūs. Jūs esat pārāk viltīgs, lai tā nerī­kotos.

Aniskovačs zināja, ka ir izteicis komplimentu, kas nebija pārāk uzkrītošs, un Prudņikovs nesteidzīgi pamāja. Ļoti labi. Kāpēc es jūs aicināju?

- Man nav ne jausmas.

- Miniet.

- Es nemēdzu minēt. Pulkvedis palūkojās apkārt. Bet, tā kā mēs sarunājamies jūsu mājās, nevis štābā, jums vajag manu palīdzību jautājumā, ko nevarat uzticēt saviem tuvāka­jiem līdzgaitniekiem, vai arī jums patīk mana sabiedrība. Es neesmu saņēmis ielūgumu uz šīm viesībām. Ja vien tas nav pazudis pastā, es domāju, ka otrais iemesls neatbilst patiesī­bai.

- Tās ir manas sievas viesības, Prudņikovs smejot atbil­dēja. Jau redzu, ka man bija taisnība par jums. Es tiešām vēlos lūgt, lai pavisam klusi kaut ko paveicat. Tas ir jautā­jums, ko varu uzticēt tikai jums. Prudņikovs uz brīdi apklusa, lai radītu lielāku iespaidu. Aniskovačs iemalkoja brendiju un gaidīja. Esmu kaut ko uzzinājis, un šis uzdevums ir īpaši piemērots jums. Vai atceraties ģenerāļa Banarova nāves apstākļus?

Aniskovačs juta sirdi iepukstamies straujāk. Jā.

- Kādi tie bija?

- Viņš esot kārtīgi piedzēries un iešāvis sev galvā.

- Un jus tam nenoticējāt.

- Es uzskatīju, ka viņš ir noslepkavots.

- Uzskatījāt?

- Uzskatu, Aniskovačs izlaboja.

- Bet nenotvērāt slepkavu.

Aniskovačs ievilka elpu. Nē.

- Kāpēc?

- Sākumā šķita, ka notikusi pašnāvība, un neviens to ne­apšaubīja. Vēlāk es atklāju, ka Banarova nāves nedēļā tuvu­mā manīts profesionāls slepkava. Nekas tieši neliecināja, ka viņš ir iesaistīts, bet Banarovam bija daudz ienaidnieku, un nekas nebija zināms par viņa pašnāvnieciskajām tieksmēm. Es šur tur apjautājos, bet tas bija iekšlietu jautājums, tādēļ man nebija tiesību kaut ko izmeklēt. Federālo drošības die­nestu manas aizdomas neinteresēja.

- Bet jūs tik un tā izmeklējāt, vai ne?

- Cik vien spēju. Es uzskatu, ka darbs jāveic rūpīgi.

- Un izmeklēšanas gaitā jūs sabakstījāt dažus lapseņu pūž­ņus.

/

- Tas nozīmēja, ka esmu pietuvojies patiesībai, ko neviens negribēja atklāt. Man jau sen bija aizdomas, ka slepkavu sūtī­jis kāds no mūsu pašu izlūkošanas dienestiem. Mēs, Federā­lais drošības dienests vai ari Galvenā izlūkošanas pārvalde. I’retestība, ar ko sastapos izmeklēšanas laikā, to apliecināja.

- Patiesi, Prudņikovs domīgi noteica. Ja mūsu bijušo ģenerāli noslepkavojis kāds no mūsējiem, tam varētu būt ne­lāgas sekas. Neviens nevēlas atgriezties vecajos sliktajos laikos, kad visi baidījāmies, ka mūsu tuvākie darbabiedri plāno mūsu nāvi par kaut ko tādu, ko esam izdarījuši vai reiz varētu izdarīt.

- Protams.

- Izmeklēšanas gaitā jūs runājāt ar kādu no šī slepkavas senajiem paziņām.

- Ar vienīgo zināmo paziņu Aleksandru Norimovu, bijušo VDK un pēc tam Federālā drošības dienesta aģentu. Tagad viņš ir noziedznieks un strādā Sanktpēterburgā. Viņš

apgalvoja, ka slepkava ir miris, bet es pieradīju pretējo. Es labprāt viņu aizvestu uz skarbāku nopratināšanu, bet man trūka pilnvaru.

Prudņikovs pamāja. Norimova vārds uzpeldējis atkal.

Aniskovačs bija pārsteigts un ieinteresēts, bet centās sa­glabāt bezkaislīgo izteiksmi sejā. Kādā lietā?

- Uz galda ir telefona sarunas pieraksts. Izlasiet.

Piegājis pie lielā melnkoka galda, Aniskovačs paņēma pa­pīra lapu un uzmanīgi izlasīja. Tik tikko izdevās apvaldīt sa­traukumu. Pēc tam viņš palūkojās uz Prudņikovu. Mute bija izkaltusi. Kas man jādara?

- Pabeidziet iesākto. Šim stāstam par Banarovu jābeidzas, un tam jānotiek klusi.

- Kāpēc vēlaties, lai to daru es?

- Banarovam bija daudz ienaidnieku, bet netrūka arī draugu. Daži no tiem ir ieguvuši varu un spēj ietekmēt val­dību. Turklāt viņa jaunākais brālis augstu kāpis Galvenās iz­lūkošanas pārvaldes rindās.

- Es par to dzirdēju.

Prudņikovs turpināja: Pēdējā laikā arvien biežāk manā klātbūtnē tiek pieminēts Banarova vārds. Atbildēt uz idiotu jautājumiem, kas tikai likteņa untuma dēļ kļuvuši par maniem priekšniekiem, ir diezgan nogurdinoši. Ta kā tieši jūsu sākot­nējās izmeklēšanas dēļ viņiem radās iegansts tādus jautāju­mus uzdot, viņus ļoti interesēs jūsu viedoklis par šo lietu, ļūs pirmais uzskatījāt, ka Banarovs ir noslepkavots; jūs neli­kāties mierā, kaut gan neviens to negribēja zināt. Neviens nevarētu apšaubīt jūsu godīgumu. Prudņikovs iemalkoja dzērienu. Ja paziņosiet, ka šī lieta ir atrisināta, to beidzot aizmirsīs.

Aniskovačs uz brīdi aizdomājās. "Ārējās izlūkošanas die­nesta vadītājs lūdz man pakalpojumu. Ja es veiksmīgi to iz­pildītu, Prudņikovs mani atbalstītu, kamēr vien tas būtu

iespējams. Un pēc tam šie Banarova draugi vai brālis varē­tu but labāki sabiedrotie."

- Man vajadzēs resursus, Aniskovačs paziņoja. Viņš centās radīt iespaidu, ka ir ieinteresēts, bet ne pārāk aizrā­vies. Komandu, aģentus ar armijas pieredzi.

- Varat izvēlēties sev vīrus un aprīkojumu.

- Un pilnvaras. Aniskovačs iztaisnoja muguru.

- Saņemsiet visas nepieciešamās. Tomēr ir viens notei­kums.

-Jā?

- Sameklējiet tikai Banarova slepkavu. Nopratiniet viņu un nogaliniet, taču līdz ar to jūsu izmeklēšana beigsies.

- Bet mēs varam noskaidrot, kurš viņu sūtīja, kurš lika noslepkavot Banarovu. Tas taču ir pats galvenais.

Prudņikovs papurināja galvu. Es vēlos šo brūci sadziedēt, nevis uzplēst. Tādi ir mani nosacījumi. Pieņemiet tos, un jūsu vērtība organizācijā strauji celsies. Ja noraidīsiet, varēsiet gaidīt nākamo izdevīgo iespēju.

Aniskovačs bija izmeklējis Banarova nāvi tikai tāpēc, lai iemantotu sev reputāciju, tāpēc nosacījumus pieņemt bija viegli. Tomēr viņš brīdi klusēja un tēloja, ka visu apsver. Bei­dzot viņš noteica: Es pieņemu nosacījumus.

Prudņikovs pamāja. Ļoti labi.

- Tikai pasakiet, kāpēc man viss jādara klusi.

- Tāpēc, Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs atbildēja brīdi pēc tam, kad Aniskovačs pats visu saprata, ka Bana­rovu nogalināt pavēlēju es.