Septītā nodaļa SATIKŠANĀS AIZSIENAS PASAULĒ

Līdzko Lepsiuss bija prom, sulainis pieveda klibojošo vikontu pie atzveltņa blakus Gibgeldam, palīdzēja viņam apsēsties un izgāja. Kņazs Teofans Obolonkins sīkiem solīšiem pietipināja kopā ar šķībacaino No-Homu pie galda, vēl arvien pūlēdamies izstāstīt, kas noticis ar baronu Vestinhauzu. Bet tai brīdī durvīs parādījās pats barons Vestinhauzs, jauneklīgs večuks ar nopūderētu degunu, iepomadētām ūsām un goldlahu pogcaurumā, darīdams galu visiem Obolonkina mēģinājumiem. Pašā pēdējā brīdī, kad lords Hardstons, saraucis uzacis, piekto reizi izvilka no kabatas savu chronometru, ieradās ari Rokfellers-juniors, neliela auguma frants ar pūtainu seju, atvainodams klātesošajiem Rokfelleru-senioru.

— Vai tēvs vēl arvien slims? — ziņkārīgi apvaicājās Teofans Ivanovičs.

— Arvien vēl nevar atspirgt pēc valsts varas uzurpācijas Krievijas impērijā, — Rokfellers-juniors viņam labprāt atbildēja.

Pēc Kreslinga otrā amerikaņu miljardiera slimība, kas bija sākusies tūlīt pēc krievu revolūcijas un uz viņa rēķina saorganizētās, ietērptās un apmācītās interventu divizjjas sakāves, bija viens no mīļākajiem tematiem, ko iztirzāja hotelī «Patriciana» sabraukusi dižciltīgā publika. Tomēr šodien arī šim tematam nelaimējās vairāk nekā barona Vestinhauza dēkām.

— Apsēdieties, pretendentu kungi! — pērkondimdošā balsī paziņoja lords Hardstons.

Klātesošie novietojās ap galdu.

Virs viņiem kamina dūmvadā jauns cilvēks ar spoži melnu degunu, melniem vaigiem un pieri arī ierīkojās ērtāk, — tas ir, atbalstīja kājas virs galvas dūmvada izliekumā, bet galvu nokāra lejup, piespiedis ausi pie nemanāmas spraugas.

— Mēs, kungi, negaidot sinjoru Ciči, informēsim cits citu par to, kā vainagojas mūsu pūles nodibināt abās zemes puslodēs harmoniskas valdības! — Hardstons atkal iesāka. — Laika ir maz …

— Ko tu neteiksi, kas par laipnību! — nočukstēja pie sevis skursteņslauķis Toms, nospļaudams lejā. — Kā viņš zina, ka man katra minūte dārga?

— Laika ir maz, — Hardstons atkārtoja, — jo akcijas šodien biržā sākušas krist un pat… — te viņš paraustīja plecus, un viņa sejā pavīdēja zināma skeptiska neticība saviem paša vārdiem, — pat sterliņu mārciņas sagrīļojušās.

Ap galdu atskanēja patiesas līdzjūtības izsaucieni.

— Lai tas, par ko tūlīt tiks runāts, būtu absolūta konspirācijā, pēc sinjora personīga lūguma pārcelsimies, kungi, nekavējoties uz viņa istabu, kuras slēdzeni, — lords Hardstons izņēma no kabatas neparasti dīvainas formas slēdzeni, — man iedeva pats Ciče …

Tālāk skursteņslaucītājs Toms vairs neklausījās. Veiklāk nekā pērtiķis viņš uzšāvās augšā pa dūmvadu, ielīda kādā krāsns aizbīdņa caurumā, izrāpās no tā ārā, pašūpojās virs tukšas vannas, ielēca caur to tualetes istabā un tur uzskrēja tieši virsū Dženijai, kas kārtoja vannas piederumus.

— Ai, — Dženija iekliedzās, — ai! Kas jūs esat?

— Es esmu velns, skaistulīt. Nudien, velns!

— Kas vēl nebūs, velni sāks dievoties! — neticīgi iesaucās Dženija, pati pie sevis nodomādama: «Nu gan misis Tindika pārsprāgs aiz skaudības, ja dabūs zināt, ka esmu redzējusi īstu velnu!»

Bet brīdis, kamēr viņa visu to izdomāja, Tomam bija glābiņš. Viņš klusiņām atkāpās līdz durvīm un, tās neatvēris, nozuda.

Dženijai mute palika vaļā.

— Tici nu vēl pēc šitā mācītājam Ruselam, — viņa murmināja dvēseles apjukumā, nenovērsdama acu no durvīm. — Kā gan viņš var tā apgalvot, ka brīnums esot dieva iestādījums? Izrādās, ka velni arī ar to pašu nodarbojas. Paskat, kāds, izgāja caur aizslēgtām durvīm, bet tās atkal aizslēgtas no šīs puses!

Pa to laiku Toms, izšāvies kā bulta cauri koridoram, iekāpa skapī, izdarīja divus trīs pārgājienus pa sienu un atradās pie sinjora Čices durvīm. Bet viņš bija nokavējis. Sēde jau bija sākusies viņam pie paša degungala. Un Bindorfas tapešu fabrikas puišu neapzinības dēļ viņš nevarēja istabā iekļūt. Toms aiz niknuma gandrīz vai apraudājās, kas, protams, būtu ļoti kaitējis viņa profesionālajai sejas krāsai. Tuvumā atradās kamins. Viņš skumīgs ielīda tajā un iekļuva dūmvadā. Lejā virtuves plīts ellišķīgajā karstumā un visvisādu vadu un cilindru režģī Toms nospieda pogu un pačukstēja:

— Mend-Mess!

—Mess-Mend! — tūlīt pat atskanēja atbilde.

Cilindrs pašķīrās, atklādams mierīgi sēdošo Van- Gopu ar kaučuka klausulēm uz ausīm.

— Kāpēc tu, Tom, atstāji sardzes posteni?

— Tāpēc ka, pie joda, viņi pārcēlās uz šā italieša istabu.

— Uz istabu bez numura?

— Tieši tā, Van-Gop. Esmu galīgi zaudējis prātu. Skraidelēju pa sienām, uzdrāzos virsū kādai skaistulei, pat nobružājos mazliet tādās avantūrās, bet izdomāt neko nevaru.

— Jā, tā, Tom, nekad nav bijusi tava stiprā puse. Brīnums, ka puiši tur nolikuši tieši tevi. Nu labi, nerunā un klausies. Hallo, miss Totere!

Vienā no kaučuka gliemežnīcām atskanēja:

— Es klausos. Vai tas esat jūs, Van-Gop?

— Jā. Savienojiet mani ar Miku.

— Patlaban nevaru, prasa no kantora. Pagaidiet.

Van-Gops un Toms sāka klusēdami gaidīt.

Pēc divām minūtēm atskanēja miss Toteres balss:

— Van-Gop, paklausieties. Es jūs savienoju ar

Miku. — Kaut kur no šausmīga tāluma dobji atskanēja:

— Kas par lietu?

. — Tingsmeistar, palīdzi! — Van-Gops runāja klausulē. — Sanāksme pārcelta uz istabu bez numura. Mēs ar Tomu esam bezspēcīgi. Bet bez svarīga iemesla viņi droši vien nečukstētos.

— Vai protat rīkoties ar spoguļaparātu? — atskanēja pa zilbēm; Tingsmeistars pūlējās runāt skaidri.

Van-Gops paskatījās uz Tomu. Toms paskatījās uz Van-Gopu.

— Tā kā nemācētu vis, Mik, — apmulsis atbildēja Van-Gops.

— Es eju pats, — atskanēja klausulē.

Līdzko ūdensvadu labotājs pakāra kaučuka telefonu savā vietā, skursteņslaucītājs ne bez dzēlīguma piebikstīja draugam pie sāniem:

— Var redzēt, ka arī tev, Van-Gop, nepiemīt sevišķi daudz šīs …

— Kā tad?

— Apķērības.

Pirms Van-Gops paguva kraut viņam pa pakausi, Toms jau bija uzšāvies pašā cilindra augšā un šausmīgā priekā sāka tirināt kājas.

Pa to laiku vīrs ar platajiem pleciem un rūsgano bārdu, ģērbies darba blūzē, kas bija apjozta ar siksnu, nolika ēveli savā vietā uz darbgalda kokapstrādāšanas fabrikas spilgti apgaismotajā darbnīcā, nopurināja no drēbēm skaidas, pameta visapkārt skatienu un pēkšņi pazuda sienā. Viņš drāzās, cik jaudas, pa tumšajām ejām, kas nebija platākas par aršinu, reižu reizēm nopurinādams smiltis un ūdens pilienus. Pēc desmit minūtēm ejas kjuva platākas, viņa kājas sataustīja pakāpienus, uzskrēja pa tiem augšā, un, raug, no spraugas izlīda Tingsmeistara rudā galva un priecīgās, zilās acis zem taisnajām, kuplajām uzacīm. Viņš pameta skatienu visapkārt: tas bija telegrāfā tornis, fabriku pilsētiņas Midltaunas visaugstākais punkts. No šejienes, vairāku simt metru augstumā uz Ņujorku aizstiepās tērauda trošu tīkls. Daļa trošu bija savienota ar milzīgajiem elevatoriem, daļa kalpoja, lai nogādātu Midltau-

nas siena ķīpas uz Roleja manēžu, kas atradās netālu no «Patricianas». Tieši tai brīdī divi liela auguma strādnieki piestiprināja presētā siena ķīpas ķēdi pie vada bloka.

— Mend-Mess, — pačukstēja viņiem vīrs blūzē.

— Mess-Mend, — abi atbildēja. —• Vai gribat pavizināties, Mik? Sēdieties, sēdieties!

Pēc mirkļa, gulēdams uz siena ķīpas un piespiedis rokas cieši pie sāniem, Tingsmeistars bultas ātrumā šāvās uz Ņujorku. Lejā, zem viņiem, pa telefona vadiem plūda nedzirdami cilvēku noslēpumi; tos fiksēja uz papīra melancholiskais telegrāfists Tonijs Vaits. Vēl zemāk, pa zemes virsu, joņoja slavenais Ziemeļamerikas maģistrales ātrvilciens; taču tas attālumu no Midltau- nas līdz Ņujorkai noskrēja pusstundā, kamēr Miks Tingsmeistars to veica septiņās un trīsceturtdalminutēs. Tonijs Vaits nepaguva pieņemt ne pirmo telegramu, kad mūsu ceļotājs, uzlēcis uz manēžas jumta, neviena nemanīts, nozuda kādā no dzelzs plākšņu apšuvuma spraugām. Pēc trim minūtēm viņš bija nokļuvis cilindrā, kur Van-Gops bezspēcīgās dusmās bombardēja Toma papēžus ar sakošļāta avīžu papīra bumbulīšiem.

Miks Tingsmeistars paskatījās pārmetoši uz abiem.

— Es redzu, zēni, ka jūs te niekojaties. Bet tie augšā, varat ticēt maniem vārdiem, nezaudē velti laiku. Marš — augšā!

Viņš uzdedza kabatas bateriju, un visi trīs aizdrāzās pa dūmvadiem. Bet Tingsmeistars pēkšņi apstājās, piespieda ausi pie metala apšuvuma, paklausījās, noteica ko nesaprotamu, pēc tam atkāpās dažus soļus atpakaļ. Te viņš atkal apstājās, izvilka saliekamo mēru, papīru un zīmuli un sāka kaut ko mērīt. Acīm redzot mērīšanas rezultāti viņu ne sevišķi nomierināja, jo Van- Gops un Toms dzirdēja ironisku svilpošanu, ar ko Miks izteica vislielāko nepatiku. Viņiem par izbrīnu Miks iz ņēma arī veserīti, ar ko pieklaudzināja koridorā dažādās vietās. Pēc tam, ne vārda neteikdams, turpināja ceļu, bet ne vairs ar agrāko steigu. Iekāpis stikla skapī, no kurienes varēja redzēt nenumurētās istabas durvis, viņš pagriezās pret biedriem:

— Zēni, paklausieties un ņemiet vērā: bez mūsu ejām uz šo istabu ved vēl viena. To nav ierīkojusi mūsu savienība. Tā, jādomā, te ir kopš šās viesnīcas pašas pirmās dienas. Un tikko kāds pa šo eju ir gājis — pirms mums.

Toms un Van-Gops neticīgi saskatījās. Viņi ne pārāk ticēja visādiem aprēķiniem uz papīra. Bet, pirms viņi paguva atbildēt, istabas durvis lēnām atvērās un izlaida koridorā visu mums pazīstamo kompāniju. Krievu kņazs tūliņ atsveicinājās no domu biedriem un aizgāja uz savu numuru. Gibgelds un Hardstons, atbalstīdami stipri klibojošo vikontu, devās lejā uz saviem apartamentiem, bet smaidošais No-Homs iesēdās liftā — viņš aiz ekonomiskiem apsvērumiem dzīvoja pašā augšējā stāvā.

— Tagad mēs varam ieiet, — Tingsmeistars pačukstēja. —- Tas, kurš te bija atnācis pa slepeno eju, ir projām: es dzirdu aiz sienas skrāpēšanos.

Viņi uzmanīgi izkāpa ārā no skapja, pavēra durvis un klusiņām cits pēc cita iegāja istabā bez numura.

Загрузка...