Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmit septītā nodaļa par iemesliem, kas izraisīja ēzeli pateicības jotas

— Tagad, kad jums ir sekretārs, bet es esmu palicis šeit vēl vienu dienu, — deputāts Piruets maigi iesāka, sēdēdams ar miss Milki mēnesnīcā uz dārza soliņa, — tagad es gribu no jums uzzināt visus šos noslēpumus! Kāpēc jūsu tēvu nelaiž pensijā, kāpēc šis Dots ir izslavinājis viņu pa visu Ameriku, kāpēc misters Milki nosauca ēzeli par pateicīgu dzīvnieku?

— Ak, — miss Milki nopūtās, — jūs gribat ielūkoties manas dvēseles dziļumos!… Es esmu ar mieru. Uzklausiet mani, dārgais mister Piruet, uzklausiet un birdiniet asaras!

Viņa nokāra galvu, saņēma visus dvēseles spēkus un sāka savu stāstu, ko bieži pārtrauca krupja kvakšķē- šana, sivēnu rukšķēšana un sikspārņu naksnīgās nopūtas.

— Mēs pārcēlāmies uz šejieni, kad tētiņu ķēra trieka, pirms pāris gadiem, ser. Šī vieta bija nomaļa un drūma, it sevišķi jaunai būtnei. Tā kā tētiņš ir dzīvnieku mīļotājs, viņš jutās te lieliski, bet man dienām un naktīm vajadzēja uzraudzīt lauku saimniecību, kamēr manās krūtīs skanēja Šopenhauera melodijas.

— Jūs gribējāt sacīt — Šopena? — deputāts pārtrauca viņu.

— Nūjā, Šopena Hauera, — miss Milki pārlaboja. —■ Mans tēvs iesniedza atlūgumos no darba, un bija nodomāts to pieņemt, gaidīja tikai piemērotu darbinieku, kas varētu viņu atvietot, jo, kā jau teicu, tos pie mums Ilinoisā ir velnišķīgi grūti sameklēt. Bet kādā jaukā dienā atskrien pie mums cilvēki un stāsta, ka kaimiņu ferma esot nopirkta un mums drīz būšot kaimiņš, kāds misters Dots no Arkanzasas. Es tūliņ paņēmu ģeografi-

jas grāmatu, ser, un sāku to pētīt. Es uzzināju, ka Ar- kanzasa atrodas dienvidos un ka turienes vietējiem iedzīvotājiem piemīt dedzīgs temperaments. Ak, ser, mani pārņēma mokoša priekšnojauta!… Kaimiņš atbrauca, un nepagāja ne trīs dienas, kad viņš ieradās pie mums vizitē.

Miss Milki pārtrauca savu stāstu, piespiedusi roku pie sirds. Deputāts kā atbalstīdams aplika savējo viņai ap vidu.

— Iedomājieties, ser, gara, stalta auguma vīrieti ar melnām ūsām. Iedomājieties, no vienas puses, šo kailo lauksaimniecības apvidu un jaunu, bezpalīdzīgu meiteni, no otras — staltu vīrieti ar melnām ūsām un dedzīgu arkanzasieša temperamentu. Notika tas, no kā es baidījos: misters Dots iemīlējās manī no pirmā acu uzmetiena. Tiesa, viņš man neatklāja mīlestību. Bet viņa skatieni, viņa kustības runāja skaidrāk nekā vārdi. Man vajadzēja tikai pieiet viņam tuvāk, kad viņš mani krampjaini atgrūda no sevis. Nebiju es paguvusi ieiet istabā, kad viņš pārtrauca ar tētiņu sarunu un paķēra cepuri. Ja es pie galda skatījos uz viņu, viņš neēda; ja es saslimu un paliku savā istabā, viņš augu dienu runājās ar tētiņu, acīm redzot uztraucās par manu veselību. Tas nevarēja ilgi tā turpināties, ser. Lai gan esmu jauna, es spēju būt stingra. Es uzrakstīju misteram Dotam vēstuli un lūdzu noskaidrot mūsu jūtas un izbeigt nevajadzīgās ciešanas, kas nostāda ir mani, ir viņu melīgā stāvoklī…

Misters Dots neatbildēja. Tas vēl nekas, viņš pārstāja nākt pie mums un ieslēdzās savā fermā divas nedējas. Nēģeri stāstīja, ka viņš šai laikā dzīvojis kā Nerons. Viņš dzēris tikai alkoholu, ser, sadedzinājis pagalmā veselām kaudzēm kūtsmēslus un gājis uz dīķi peldēties. Es sapratu savu sievietes pienākumu. Baidīdamās, ka viņš neizdara pašnāvību, es uzmetu uz pleciem vieglu šallīti un, saulei rietot, devos pie viņa, nevērojot tukšus aizspriedumus…

Misters Dots, mani ieraudzījis, iekliedzās, pietrūkās kājās, paspēra divus soļus un kā nopļauts nokrita pie manām kājām. Es apslēpu savu uzvaras prieku un uzliku abas rokas uz šā neprātīgā cilvēka galvas. Es čukstēju: «Nevajag vārdus! Iesim pie tētiņa!»

Bet mistera Dota patmīlība izrādījās tik slimīga, ka viņš ņēmās noliegt acīm redzamu faktu un gluži kā bērns apgalvoja, it kā gribējis skriet ārā no istabas, bet nolūzis papēdis un viņš nokritis, un pat mēģināja rādīt man papēdi, kas kaut kādā nejaušā veidā bija nolūzis. Knuts Hamsuns, ser, ja tikai jūs esat šo rakstnieku lasījis, ir savos mīlestības romānos labi parādījis šādu patmīlību. Es to atcerējos un neļāvos sevi apmānīt. Laipni smaidīdama, padraudēju misteram Dotam ar pirkstiņu un nosaucu viņu par «iemīlējušos neprāti». Ak, ser, man nebija ne jausmas, kas pēc tam notiks! Misters Dots paķēra cepuri un aizskrēja stepē. Viņš slēpās stepē trīs dienas, pārnakšņodams zem klajām debesīm un pār- tikdams no zaļiem zirņiem. Ceturtajā dienā viņš pārnāca, vezdams sev līdz nelielu, pelēku ēzeli…

Miss Milki nopūtās un izslaucīja acis.

— Man jums jāpastāsta, ser, ka mani par godu manai vecmāmiņai sauc par Junonu. Un šis bezprātīgais arkanzasietis vairs nesasveicinājās ne ar mani, ne ar manu tētiņu, razdams savai kaislei pretdabisku apmierinājumu. Viņš nosauca savu ēzeli par Junonu un augu dienu tieši pretī mūsu terasei dauzīja šo dzīvnieku ar rungu. Mans tēvs, kā jūs droši vien to esat nomanījis, izjūt īstu maigumu pret abēju dzimumu un visu sugu dzīvniekiem. Nepaguvu es ne attapties, kad viņš sāka rosīties savā krēslā un pieprasīja, lai es iesūdzu misteru Dotu tiesā par ēzeļa mocīšanu. Tas vēl nav viss, ser. Tētiņš kļuva tik rosīgs, ka pavēlēja sevi aiznest uz tiesas izmeklēšanu un pats teica apsūdzības runu. Ja jūs būtu redzējis, kas tas bija! Visa zāle mirka asarās. Zvērinātie mirka asarās. Tētiņš bija galīgi noraudājies un nevarēja noslaucīties vien. Misteram Dotam piesprieda lielu naudas sodu…

Kopš tā laika es dzīvoju vienās bailēs no viņa atriebības. Kādu laiku viss bija mierīgi, viņš bija kaut kur aizbraucis. Te pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm: Dots ievietojis avīzē rakstu par mana tētiņa slavenajām de- tektiva metodēm. Nelaimīgā tētiņa atlūgumu noraidīja, un kopš tās dienas, ser, mēs katru dienu saņemam simtiem vēstuļu par dažādiem kriminālnoziegumiem un lūgumus tos atklāt… Ko es pārdzīvoju, lasot šīs vēstuIes, kas aizskar manu nevainību, — tas nav aprakstāms! …

Miss Junona Milki nopūtās un nolieca galviņu uz deputātā pleca. Tad kā dzelta iekliedzās, noskūpstīja viņu tieši uz lūpām un viegli kā stirna ieskrēja kotedžā.

Misters Piruets steigšus izņēma no mutes gabalu tur iekritušā smiņķa, paskatījās uz visām pusēm un kā zaglis ielavījās zirgu stallī.

— Apseglojiet manu zirgu! — viņš pačukstēja nēģerim, enerģiski piebikstīdams tam ar kāju. — Man līdz ar mazu gaismiņu jātiek līdz Mičiganam, un es negribu traucēt saimniekus.

Sēdēdams zirgā un nojājis jau divdesmit kilometru, deputāts saņēma vīra dūšu, lai atskatītos uz kotedžu un pateiktu Junonai atvadu runu.

— Šajā situācijā, — viņš murmināja, — viņa būtu mani apmūrējusi ar smiņķa kārtu piecos sešos paņēmienos. Labi gan tas izskatītos manu vēlētāju acīs, ja es būtu tik cieši iemūrēts kā kādas durvis. Un es gribētu zināt, kā man tad izdotos aģitēt pret tirdzniecības līgumu ar Krieviju.