Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmit otrā nodaļa LASIET AVĪZI!

— Tom Tops! — uzsauca «Ņujorkas ilustrētās avīzes» redaktors. — Tom Tops!

— Es, ser.

— Zinu, ka tas esat jūs. Esmu pārliecināts, ka tas esat jūs. Tikai man tagad vajadzīgas padomju ilustrācijās, nevis jūs! Sapratāt?

— Ļoti labi sapratu, ser.

— Kāda velna pēc man vajadzīga jūsu saprašana, nekauņa! — redaktors nošņirkstināja zobus. — Es jūs neturu un nemaksāju jums naudu par saprašanu! Viss numurs veltīts Padomju Krievijai. Trīs raksti — par tirdzniecības līgumu, astoņi — par psichiatru kongresu, un nevienas padomju ilustrācijās!

— Ilustrācijās ir, ser! Lorda Sesila sunītis prezidenta kabrioletā, Monako princeses jaunā tualete, tējas servize, ko misters Kreslings iegādājies par Četrdesmit tūkstoš dolāriem, un čiekuru vākšana Viskonsinas štatā …

— Jūs par mani ņirgājaties! Kad jums reiz saka: nevienas īstas ilustrācijās! Esmu pagalam! Visi par mani smejas. Sociālisti laiž darbā visu savu bodīti, bet mēs sēžam uz sēkla. Un tas viss jūsu dēj! Vai jūs nevarējāt, velns parāvis, sagādāt kādu skatu vai fabriku, kaut vai trīsceturtdaļpagriezienā, puspagriezienā, kaut vai ar mugurpusi pret skatītāju, beidzot! Bet ar ideoloģiju, puis!

— Neviena vārda vairāk, ser! — Toms iesaucās, pieceldamies un paķerdams savu fotoaparatu. — Jūs man devāt ideju, kam būs spīdoši rezultāti… Gaidiet, ser … Gaidiet mani redakcijā!

Ar šiem vārdiem Topss izskrēja ārā un kā bezprātīgs drāzās uz auto garažu.

Vēlu vakarā redaktors un Topss sēdēja cinkogrāfijā, drudžaini aplūkodami neskaitāmus novilkumus un apspriezdami, pieaicinot šai darbā arī burtličus, svarīgu jautājumu: kādu parakstu likt zem katras fotogrāfijās.

Bet otrā rītā lietišķie ņujorkieši apmierināti šķirstīja bagātīgo «Ilustrētās avīzes» numuru. Tajā bija viss, pēc kā tikai alkst cilvēka ziņkārība:

TULAS IEDZĪVOTĀJI RAKSTA DŽEKAM KRESLINGAM VĒSTULI

Avīzes speciālkorespondentā uzņēmums.

Pie galda, kam labajā un kreisajā pusē sasprausti sarkani karogi, noliecies stāv cilvēku pūlis un kaut ko dara, uzgriezis objektivam muguru. Tiesa, pūlis kompo- zicijas ziņā atgādina krievu mākslinieka Repina krāsaino gleznu — kaut kas līdzīgs vēstules rakstīšanai sultanam_ — bet par plagiatu to nosaukt nevar, jo rakstītāju pūlis uzņemts no mugurpuses.

BOĻŠEVIKI APSVEIC AMERIKAŅU TVAIKOŅA IERAŠANOS

īsts amerikaņu tvaikonis aizklāj visu ostu un horizontu, un pie paša šā tvaikoņa priekšgala drūzmējas cilvēki, kas stipri līdzīgi amerikaņu bezdarbniekiem, cik var spriest pēc viņu salīkušajām mugurām.

Tālāk bija bezgala daudz skatu ar dažādiem pilsētas nostūriem un kūpošiem dūmeņiem pie apvāršņa, un uzbudinātiem ļaužu pūļiem, kas bija pagriezuši skatītājiem muguras. Un tikai viena seja, kurā lasītāji bez pūlēm varēja pazīt «Ņujorkas ilustrētās avīzes» speciālkorespondentu jauno Tomu Topsu, raudzījās tieši, pilnīgā pretskatā. Tomam Topsam spieda roku, pagriezies ar muguru pret skatītājiem, kāds ievērojams boļševiks ar šķērēm kreisajā rokā, lai pārgrieztu lentīti, atklājot jaunu rūpnīcu…

Tai dienā «Ilustrētās avīzes» metiens pārspēja visu gaidīto. Laukumos, uz ielu stūriem, tramvajos, cits citu grūstīdami, dāmas, vīrieši, pusaudži, puišeļi un pat kabatas zagļi aizrautīgi pirka avīzi, vieni par savu paša naudu, citi — par naudu, kas sviedriem vaigā bija iegūta no svešas kabatas.

Pret vakaru drūzma pēc avīzes kļuva vēl šausmīgāka, jo paklīda baumas, ka numurs aizliegts. Redaktors berzēja rokas. Toms Topss no uztraukuma saslima. Bos- tonas klerikaļi atklāti jautāja valdībai: vai tiešām tā nesaprot apvainojumu, ko boļševiki izaicinoši met Amerikas Savienotajām Valstīm?

«Kāpēc? …» tā klerikaļi jautāja. «… kāpēc viņi visi uzgriezuši mums muguras?»

Kokapstrādāšanas rūpnīcā Midltaunā valdīja ne mazāks uztraukums. Ap gaišmataino milzi, kas rīkojās ar ēveli, drūzmējās strādnieki, kas tikko bija izlasījuši avīzi.

— Tingsmeistar, — viens teica, uzsitis viņam uz pleca, — dāvana ir aizgājusi uz Petrogradu pirms laika.

— Gan tā savu veiks! — otrs piemiedza aci, aiz smiekliem krizdams vai gar zemi. — Lasiet, mīļie, priekšvārdu.

Avīze sāka staigāt no rokas rokā, kamēr nonāca līdz labākajam lasītpratējam, kura balss noskanēja pār visu darbnīcu:

«Divi notikumi,» tā sākās ievadraksts, «iezīmē zinātnes un tirdzniecības triumfu — tie ir līgums ar Krieviju un psichiatru kongress Petrogradā, uz kurieni mēs sūtām labākos medicinas pārstāvjus. Ir jācer, ka mūsu pārtikas produkti ne bez pamata iekaro sev ceļu uz Padomju republiku vienlaicīgi ar mūsu medicinu. Visiem zināms, un nevienam nav noslēpums, ka medicīniskā palīdzība Amerikā atrodas neredzētos augstumos, bet statistiskie aprēķini nesen atklāja, ka mums uz katru restorānu ir trīs dziedinātavas un 1758 privāti praktizējoši ārsti. Lasītāji, pērciet Dr. Pommera pilulas «Anti- gastrits», kas acumirklī novērš sekas, kas ceļas no neuzmanīgi iebaudītas barības!»

— Paga, paga, ko tu tur lasi? — Mikaels Tingsmeistars pārtrauca. — Izlaid, draugs, kādu gabaliņu un sāc zemāk.

Lasītpratējs izlaida rindkopu un, atzinīgiem «ahā» skanot, lasīja tālāk:

«Noteiktās dienas rītā notiks Petrogradas padomes svinīga sēde, pie kam amerikaņu grupa, kas kārto līguma parakstīšanu, pasniegs krievu komisāriem greznu pulksteni sarkankoka futrālī. Tās pašas dienas vakarā notiks psichiatru kongresa atklāšana, piedaloties visas pasaules zinātnieku pārstāvjiem, kā arī varas iestādēm un mūsu pilsoņiem, kas atrodas Petrogradā sakarā ar līgumu.»

— Velns parāvis! — kokgriezējiem paspruka, kad viņi bija pietiekami izsmējušies. — Bet mums te jāsēž pie darbgaldiem un jāgaida!

Viņi negribīgi aizvilkās uz savām vietām, un šai dienā Džeks Kreslings, bez šaubām, cieta zaudējumus, jo darbs neveicās pat pašam Tingsmeistaram.

Pusdienas pārtraukumā visi izklīda pa mājām. Miks nebija nonācis vēl līdz sava koka namiņa slieksnim, kad viņa vērīgās acis ieraudzīja neparastu ainu.

Viņa virēja, apsējusi lakatiņu tā, ka tikai deguns palicis ārā, enerģiski atvairījās no liela, balta suņa, kas slējās augšā, bet viņai apkārt rosījās resnais kapteinis Mak-Kinlejs veltās cerībās paspiest viņai roku.

— Bjutij! Mak-Kinlej! — Tingsmeistars iekliedzās, cik plaušas atļāva, un metās iekšā istabā.

Pēc desmit minūtēm, kad baltais kamols bija reizes četras pārlēcis pāri sava saimnieka galvai, pa ceļam nolaizot viņa degunu un vaigus, bet pēc tam svētlaimīgi sastindzis, iebāzis purnu saimnieka plaukstā, Mak-Kin- lejs beidzot dabūja paspiest virējai roku un nopūties sacīja Tingsmeistaram:

— Sorovs sūta jums sveicienus, Mik. Viss iet kā pa taukiem. Lorijs, Neds un Vilings arī ir tur. Bjutija ieradās uz «Torpēdas» ar šīm driskām no Biska un vēl ar vēstuli Ilinoisas ģenerālprokuroram; to es nosūtīju pēc adreses. Saņemiet norakstu.

Šai līdzīgu uzrunu Mak-Kinlejs, būdams godīgs īrs, nebija vēl ne reizi savā mūžā teicis. Viņa runa līdz šim bija aprobežojusies ar tīri evaņģeliskiem «jā, jā» un «nē, nē», piebilstot vēl īsu vārdiņu «degvīnu!».

Tāpēc saprotams, ka viņš galīgi zaudēja spēkus un būtu iekritis virējai rokās, ja šī nebūtu ienesusi viņam krietnu mēriņu, kuru pati pa ceļam pāris reizes pacēla pie lūpām, lai pagaršotu tā saturu.

— Mēs esam nabadzīgi cilvēki, bet godīgi, ser, — viņa stingri noteica, iemezdama no mēriņa trešo reizi. — Mēs nepasniedzam viesim ne tikai vīnu, bet pat arī vienkāršu ūdeni, nezinot — klunk, klunk, — vai tam laba — klunk — smarža, ser!

Mak-Kinlejs bez šaubām būtu labāk vēlējies iztikt bez šīm laipnībām. Kamēr viņš iztukšoja mēriņu, pie Tingsmeistara skriešus pieskrēja Midltaunas telegrāfists un, apskatījies visapkārt, pačukstēja:

— Mend-Mess!

— Mess-Mend! — Miks atbildēja. — Kas noticis? _

— Depeša, Mik, — telegrāfists satraukts atbildēja un iespieda viņam saujā papīriņu:

Tas bija no muitas zēniem. Zēni ziņoja, ka nepazīstams cilvēks piekļuvis pie sūtījuma, kas adresēts Vasilovam, un apmēram stundu bijis viens pats pie tā.

Tingsmeistars divas reizes izlasīja zīmīti un iegrima domās, lūpas sakniebis. Viņa plati ieplestās zilās acis paskatījās lejup uz Bjutiju, pēkšņi kaut ko nolēmis, viņš saņēma suni aiz kaklasaites.

— Sliktas ziņas, Mak-Kinlej. Kaut tik nu neatklātu mūsu darbu! — viņš teica īram, kas šai brīdī slaucīja lūpas. — Paziņojiet uz rūpnīcu, ka man drudzis. Bet mēs ar Bjutiju (suns kā traks sāka kulstīt asti) … ka mēs ar Bjutiju iesim sūtījumam pa pēdām, un es nebūtu Tingsmeistars^ ja nesajauktu kārtis šim Gregorio Cičem.