Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piektā nodaļa HOTELIS «PATRICIANA»

Jāteic, ka «Patricianas» īpašniekam, bagātajam armēnim no Diarberkiras, vārdā Setto, piemīt tikai viena vājība: viņš nedzer, nesmēķē, nekrāpj sievu, bet nespēj pārvarēt remontēšanas kaislību. Droši vien Setto agrākie senči bijuši mūrnieki. Katru pavasari, kad no hoteļa aizbrauc ārzemnieki, Setto sāk visu remontēt no apakšas līdz augšai. Viņš pārpūlē mēbeles, apmet sienas, krāso, maina durvju pildiņus, alvo, skrāpē, tīra, triepj, izdaiļo. Tas ir kaut kas līdzīgs drudzim ar 40° temperaturu. Dariet ar viņu, ko gribat, bet viņš noteikti izdomās remontu, ko jutīs visa iela, likdams šķaudīt Ņujorkas suņiem.

Daudzi teiks, ka tas skan plebejiski un neatbilst viesnīcas nosaukumam. Viņiem taisnība. Bet diarberkirietis te nav vainīgs: viņš negribēja būt viesnīcas īpašnieks, negribēja to saukt par «Patricianu» un negribēja to iekārtot dižciltīgiem ļaudīm. Tas viss notika liktenīgā veidā. Kad Setto ar sievu, bērniem un lielu krājumu galdnieka rīku, kā arī ar armēņu izšuvumiem emigrēja no Diarberkiras uz Ameriku, tvaikonis uzskrēja uz peldošas mīnas un daudzi pasažieri noslīka. Starp nelaimīgajiem, kas kūlās pa ūdeni, bija kāds cilvēks ar epoletēm, kas bija tik smagas kā pakavi, tik spīdīgas kā saule un izrotātas ar zelta pozamentiem. Tās bija tik smagas, ka vilka viņu lejā, un viņš jau taisījās slīkt, kad pēkšņi pacēla acis un ieraudzīja veselu eskadriļu lielu, apaļu, dzeltenu ķirbju. Ķirbji peldēja, bet aiz tiem, it kā nekas nebūtu noticis, kājas pievilkuši, peldēja visi diarberkirieša ģimenes locekļi, mierīgi sarunādamies par laiku.

— Glābiet mani! — iesaucās slīcējs.

Setto vērīgi palūkojās sievā. Tā pamāja ar galvu un pateica armeniski:

— Izglāb cilvēku, un dievs tev to atdarīs divkārt.

— Tas ir labs procents, — Setto atbildēja un pasvieda syešajam pāris lielisku, tukšu ķirbju.

Svešais — kādas mazas valsts izbijušais prezidents, kuru tauta bija tikko kā padzinuši — ar pateicību saķēra ķirbjus un peldēja, tencinādams likteni. Tā viņi mētājās pa viļņiem trīs dienas, stiprinādamies ar pāris malkiem ruma un «Nestlē» miltu maisījumu, kas glabājās skārda kārbā diarberkirietim uz krūtīm. Šajās stundās, peldot pa jūru, nenoslīkušais tad arī apsolīja uzcelt Ņujorkā savam glābējam brīnišķīgu viesnīcu — tikai ar vienu noteikumu: tajā drīkstēs apmesties vienīgi ekskaraļi, eksministri un eksģeneraļi un par godu šai dižciltīgajai publikai viesnīca jānosauc par «Patricianu». Diarberkirietis bija ar mieru. Ceturtajā diennaktī viņus uzņēma kāds kuģis, un cik ļoti Setto bija pārsteigts, kad viņa ceļabiedrs savu solījumu turēja! Tādā veidā Setto no Diarberkiras kļuva par hoteļa «Patriciana» īpašnieku.

Viņš svēti pildīja noteikumu. Nevienam vienkāršam mirstīgajam, nevienam godīgam darba cilvēkam nebija tiesības apmesties viņa viesnīcā. Toties ikviens «bijušais» — izbēdzis prezidents vai gāzts princis, kura visa manta bija sudraba pozamenti, nemaz jau nerunājot par kaut kur sakautu armiju tīri operetiskiem karapulkiem, sakomplektētiem no daudziem atosiem, portosiem un aramisiem, kas vēlējās cīnīties kā algotņi, — tur varēja apmesties bez ierobežojumiem. Nelaimīgais diarberkirietis ieņēma no savas viesnīcas ļoti maz. Viņš piepelnījās ar dažāda veida tirdzniecības darījumiem. Bieži gadījās, ka dižciltīgie viesnīcas iemītnieki lūdza aizņemties naudu. Setto to pacieta un panesa bez kurnēšanas. Tikai reiz sieva dzirdēja no viņa dusmīgu vārdu: ienācis sievas istabā, viņš negaidīti noņēma no sienas svētā Sušanika bildi un apgrieza to ar seju pret sienu.

— Ko tu dari, nelaimīgais! — sieva iebrēcās.

— Lai viņi tur augšā pamācās bilances noslēgšanu un dubulto grāmatvedību, — Setto atbildēja. — Es gaidīju no dieva simtu pret piecdesmit, bet viņš liek man glābt dižciltīgos bēgjus nevis vienreiz, bet astoņdesmitčetr- tūkstoškārtīgi.

Un tā nu, pienākot pavasarim, šis pats Setto sadomāja aiz gara laika nodoties savai kaislībai un ķērās pie remonta. «Strādnieku savienība remontu veikšanai Ņujorkas pilsētā» saņēma no viņa steidzīgu pasūtījumu un tūliņ pat nosūtīja viņam veselu armiju kvalificētu mūrnieku, jumiķu, apmetēju, tapsētāju, ūdensvadu labotāju, kanalizatoru un skursteņslaucītāju.

Tikko viņi bija ķērušies pie darba, tā piebrauca automašīna un viesnīcniekam par trakām dusmām atveda uz «Patricianu» divus dižciltīgus viesus: ģenerāli Gibgeldu un vikontu de A^onmoransi.

Kā par spīti viņiem paredzētajās istabās notika remonts.

— Nekas, saimniek, — teica pavecāks atslēdznieks, kas laboja atslēgas apartamentos Nr. 2A-B, — nelauziet galvu. Lai viņi iekārtojas, bet es pabeigšu, viņiem klāt esot. Tur darba vislielākais stundai.

Un, kamēr dižciltīgie kungi sēdēja pie kopējā galda, atslēdznieks, kā solījies, ar visiem darba rīkiem devās uz beletažas apartamentiem ar savādo numerāciju 2A-B un veselu anfiladi lielu parādes istabu, kur bija absolūti visas ērtības, ieskaitot patstāvīgu starppilsētu telefona centrāli un pasta nodalu.

Aizcirtis aiz sevis durvis, atslēdznieks Vilings vispirms nolika groziņu ar darba rīkiem uz grīdas, bet pēc tam piebāza un aizpīpēja pīpīti gluži tāpat, kā to darīja Mikaels Tingsmeistars. Ievilcis pāris dūmu, viņš man par lielu izbrīnu nevis sāka remontēt, bet palēcās gaisā. Pēc tam apstājās un klausījās — ne skaņas. Tad Vilings izdarīja vēl vienu pirueti, piespiezdams ar papēžiem kaut kādā mums neredzamā punktā, un tūlīt pat kvadrātveidīgs parketa gabals viņam zem kājām sašūpojās, pacēlās un nostājās uz vienas malas šķērsām istabai, atvērdams melnu caurumu.

— Mend-Mess! — atslēdznieks čukstēja, noliecies pie cauruma.

— Mess-Mend! — tūlīt no turienes atskanēja, un caurumā parādījās ūdensvadu labotāja Van-Gopa galva. — Vai tu tas esi, Viling? Es te laboju ūdensvadus. Bet ko tu dari?

— Savedu kārtībā atslēgas. Saki, lūdzu, Van-Gop, — vai tev tur lejā uz visām lietām ir Mika-Burvja zīme?

— Gandrīz uz visām, Viling. Tikai Bindorfas tapešu fabrika paķērusi mūs uz muļķa. Tās puiši vēl nav iestājušies mūsu savienībā, viņu lietas vēl nav ar mūsējām saskaņotas. Tīri vai dusmas — te aiz tapetēm ar mūsu zīmi apzīmētas durvis ved tieši uz krievu kņaza augšējo numuru, bet tapetes neklausa.

— Vajadzētu izdarīt uz Bindorfu spiedienu. Brīdini Miku Tingsmeistaru. Un pielūko, Van-Gop, nenāc ārā no ūdensvada līdz rītam. Droši vien būs interesanti raidījumi.

Pēc visa tā Vilings aiztaisīja parketu ciet un, jautri svilpodams, ņēmās aplūkot atslēgas. Viņš to darīja augstākā mērā dīvaini. Viņš ņēma lupu un — uzmanīgi apskatīja caur to atslēgu ietvarus, slēdzeņu galviņas, durvju, kumodu, skapju apkalumus un katru reizi apmierināti pamāja ar galvu. Ieskatījies ar viņu kopā, es redzu lupā tikai divus kā infuzorijas mikroskopiski sīkus burtiņus, kas atrodas viens otrā:

Un vairāk nekā.

Beidzis apskati, Vilings cieši noslēdza vienas no durvīm, piegāja pie tām un, slēdzeni neizņēmis, pārvilka ar nagu pār kādu neredzamu svītriņu. Durvis tūlīt klusu atvērās, lai gan slēdzene joprojām atradās atslēgas caurumā.

— Mend-Mess! — kāds no sienas skaji uzsauca.

— Mess-Mend! — Vilings steigšus atbildēja.

Siena pašķīrās, un ar mēbejdrānas gabalu rokā istabā

ienāca tapsētājs. Seja viņam bija satraukta.

— Viling, izziņo tūlīt pa visu līniju! Tur kaut kas gatavojas. Nupat ar ātrvilcienu no Sanfrancisko atbrauca eksprezidents No-Homs. No dokiem zvanīja, ka tiekot gaidīts lords Hardstons. Tas nav tik vienkārši. Es domāju, mums laiks beigt labošanu, te viss līdz pēdējam kārtībā.

— Van-Gops runāja par tapetēm …

— Jā, tas mums traucē dzirdēt, kas notiek krieva un viņam blakus esošajā numurā. Nu, bet tā nav liela nelaime. Noliec, draugs, sargus un lasies no šejienes prom, cik ātri vari.

Abi tūliņ iegāja sienā un bez trokšņa nokjuva telefonistes miss Toteres istabā. Viņi sasveicinājās ar telefonisti tādiem pašiem dīvainiem vārdiem, bet pēc tam iznāca ārā pa sānu durvīm un nokjuva tieši uz trokšņainās ielas.

Pa to laiku ģenerālis Gibgelds un vikonts de Mon- moransi, laimīgi pabeiguši garo pusdienu maltīti un iedzēruši, kā nākas, aizsmēķēja un, klusu sarunādamies, devās uz savām istabām, uz kopējiem apartamentiem Nr. 2A-B.