Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmit sestā nodaļa kaimiņa pateicīgais ēzelis

Karstais dienas vidus Ilinoisas štatā, kas galvenokārt pazīstams ar to, ka pieder pie ziemeļu centra, līdzīgs karstiem dienas vidiem citās zemēs, kuras neatpaliek no Ilinoisas ne pēc platuma, ne garuma grādiem.

Uz vasarnīcas tipa kotedžas terases, zem buraudekla baldachina sēdēja nevarīgs triekas ķerts sirmgalvis. Tas bija Ilinoisas štata ģenerālprokurors, kurš neatlaidīgi pūlējās tikt vajā no dienesta. Abās pusēs viņam stāvēja divi veci nēģeri un gaiņāja mušas. Viņam uz pleca tupēja sārts papagailis, klēpī gulēja kaķis, bet pie kājām īru sugas kuce ar četriem kucēniem. Sirmgalvja skatiens bija pievērsts brīnišķīgam akvarijam, kas atradās netālu no atzveltnes krēsla un bija pilns visādiem ķīniešu makropodiem, kā tika sauktas šīs zivis.

Sirmgalvja mēle, kas bija pavisam stīva, sāka darboties.

— Kkā … dzīvo mani ssivē-ēniņi? — viņš jautāja nēģerim.

— Ed, massa Milki, — paldies dievam.

— Bet mmans rrupucis?

— Ielaists akā, massa Milki.

— Bet mmana meita?

Bet meita nejāva nēģerim atbildēt, iznākdama uz terases viesa — atbraukušā deputātā Pirueta pavadībā.

— Noslaukiet papam degunu! — viņa dusmīgi teica nēģerim un apsēdās krēslā, sakrustojusi kājas.

Deputāts apsēdās viņai blakus.

Jaunā miss Milki bija jaunava ap piecdesmit gadiem. īsā teniskleitiņa labi piegula viņas augumam, bet sarkanīgi cirtainā parūka piešķīra viņas draiskajai sejiņai vēl lielāku pikantumu.

— Nemēģiniet mani mierināt, dārgais mister Pirueti Esmu pārliecināta, ka sajukšu prātā! Un jo ātrāk, jo labāk! — viņai izlauzās mokpilns čuksts.

— Bet jūsu tētiņš… — satraukts iesāka Piruets.

— Ak, viņu neparko neatlaiž no dienesta! Pēc šīs slavenās lietas viņi ieķērušies tētiņā kā ar knaiblēm! Un saprotiet, dārgais mister Piruet, visa šī korespondence, visas šīs vēstules, sūdzības, apelacijas, interpelacijas — viss tas man pašai ir jāizlasa. Manos labākajos gados, kad citi dejo, draiskojas un … ak!..: sastopas ar sev līdzīgiem, man jāsēž pie papīriem! — No miss Milki krāšņajām krūtīm izlauzās nopūta.

— Bet kāpēc jūs nepieņemat sekretāru?

Miss Milki pacēla uz deputātu izbrīnās pilnu skatienu:

— Te, Ilinoisā, sekretāru? Dārgais mister Piruet, jums jāzina, ka pie mums vieglāk nopirkt dzelzceju nekā nolīgt sekretāru. Mums te nav nevienas darba rokas!

Deputāts Piruets paskatījās uz viņu ar šausmām.

— Nevienas! — viņa enerģiski atkārtoja. — Bet, ja kādreiz pie mums nokļūst kāds emigrantiņš — jūs zināt, reizēm viņi taču atkuļas līdz Ilinoisai, — tad viņu nogrābj šis suns, šis necilvēks, šis nejēga, šis jaunais Nerons un Navuhodonosars — misters Dots!

Ar šiem vārdiem miss Milki atlaidās pret krēsla atzveltni, un viss viņas augums noraustījās nervozās trīsās.

— Pasakiet man, kas ir misters Dots? — maigi apjautājās deputāts, uzlikdams savu roku uz nelaimīgās miss drebošajiem pirkstiem.

Atbildes vietā sekoja ilgs klusums. Beidzot, saņēmusi spēkus, viņa atvēra acis un dobji izmeta:

— Dots — tas ir liktenīgs cilvēks, mister Piruet. Viņš ir vainīgs pie visām mūsu nelaimēm… Kādreiz, kādā vaļas brīdī…

— Bet es šodien aizbraucu! — bailēs iesaucās deputāts.

— Kādā vaļas brīdī es jums pastāstīšu kādu šausmīgu mūsu dzīves drāmu. Bet pagaidām tikai vienu vārdu: Dots ir autors! Viņš ir autors neķītrajam feļetonam par mana tēva detektiva talantiem. Viņš ir autors graujošajai intervijai, kurā mans tētiņš … — miss Milki iešņukstējās, — mans tētiņš tiek nosaukāts tādiem… tādiem vārdiem, ka Šerloks Holmss un Nats Pinkertons pret viņu šķiet tīrie skursteņslaucītāji!

Nespēdama sarunu turpināt, miss Milki piegrūda pie sejas mežģiņu mutautiņu, un tieši īstā laikā, lai noķertu smiņķa gabalu, kas nokrita no kreisās acs apvidus.

Misters Piruets jutās ieinteresēts. Viņš jau gribēja pateikt miss Milki, ka ir ar mieru atlikt savu braukšanu, te no tās puses, kur braucamais ceļš meta līkumu ap kotedžu, atskanēja nikni kliedzieni.

— Stāt! Stāt! Stāt! — kāds trakās dusmās kliedza, vicinādams rungu un, ko kājas nes, skriedams nopakaļ nelielam, pelēkam ēzelim, kas nesa pa ceļu dīvainu nastu.

Bet ēzelis, kā tas visbiežāk mēdz būt ar ēzeļiem, izrādīja pavisam citus nodomus un, sperdams savam vajātājam, aulekšiem devās tālāk.

Miss Milki pirksti ieķērās deputātā rokā. Miss Milki skatiens pievērsās ēzeļa vajātājam.

— Dots! — viņa drudžaini čukstēja. — Paskatieties. Šis šausmīgais Dots vajā savu ēzeli… Bet ēzelis… Žēlīgais dievs, ko gan viņš stiepj?… Dārgais Piruet, aplieciet savu roku man ap vidu, es krītu, es mirstu! Viņš stiepj emigrantu!

Aina, kas norisinājās uz šosejas, kļuva arvien vairāk un vairāk katastrofala. Dots, vīrietis ar melnām ūsām, ģērbies nekārtīgā fermera uzvalkā un salmu cepuri galvā, drāzās ēzelim priekšā, mēģināja iedzīt to savā pagalmā un apbēra lamu vārdiem. Bet ēzelis, nikni brēkdams, palēca viņam garām, apmeta divus trīs lokus un, asti sacēlis, nevienam negaidot, pēkšņi iedrāzās mistera Milki kotedžas pagalmā. Viņš devās tieši uz atzveltnes krēslu, kur gulēja triekas ķertais sirmgalvis, un sāka kratīt galvu, pūlēdamies nokratīt no kakla jostu, pie kuras turējās viņa dīvainā nasta.

— Ēzelit! — misters Milki čukstēja, svētlaimīgi smaidīdams. — Panāc šurp, ēzelīt! Mans pateicīgais draugs! Tu esi džentlmenis!

Kamēr sirmgalvja mēle izrunāja šos vārdus, miss Milki un deputāts enerģiski ņēmās atsvabināt ēzeļa nastu. Tas bija ne visai jauns, nabadzīgi ģērbies un šausmīgi novārdzis cilvēks. Viņa sejai bija uzspiests dziļu ciešanu zīmogs.

— Jūs esat pieņemts! Parakstiet kontraktu! — miss Milki spiedza, kamēr misters Dots lādēdamies sauca savu ēzeli atpakaļ, solīdamies novilkt viņam ādu un pabāzt zem astes degošu pagali.

— Es esmu emigrants, — nelaimīgais murmināja, nodūris galvu. — Man nebija spēka tālāk iet kājām, un es piesēju sevi pie šā labā dzīvnieka, kas ganījās pļavā, cerībā, ka viņš aizvedīs mani līdz mājoklim.

— Jūs esat pieņemts darbā! — miss Milki noskaldīja. — Māja, kuru jūs te redzat, ir mana tēva, Ilinoisas štata ģenerālprokurorā dzimtā muiža.

— Kā emigrants jūs lieliski protat valodu, — deputāts iejaucās sarunā. — Kā jūsu vārds, mīļais?

Nelaimīgais pārvilka ar roku pār seju:

— Mani sauc par Pāvelu Tusku.