Muiža dzīvniekiem.

TREŠA NODAĻA AUKSTASIŅU KOHORTA

Godājamais mister Darel,

nesen kādos dārza svētkos mēs saldējuma

traukā atradām ķirzaku …

Zinu, ka manu atzīšanos uzskatīs par akūtu un izvir- tušu ekscentrismu, bet es tomēr teikšu, ka man ļoti pa­tīk rāpuļi. Protams, necentīšos apgalvot, ka tie ir pār­lieku saprātīgi radījumi. No viņiem jūs nesagaidīsiet tādas reakcijas kā no zīdītājdzīvniekiem vai pat no putniem, bet man viņi tomēr patīk. Rāpuļi ir savda­bīgi, krāsaini un bieži vien graciozi. Ko vēl vairāk var gribēt? ,

Lielākā daļa cilvēku jums iegalvos (turklāt tādā tonī, it kā runa būtu par kādu vienīgi viņiem piemītošu sav­dabību), ka jūtot «instinktīvu» riebumu pret čūskām, un, acis pārgriezuši un vaibstīdamies, minēs savām bailēm dažādus iemeslus, sākot ar augsta stila («tās ir instin­ktīvas») un beidzot ar gluži smieklīgiem ieganstiem («bet viņi taču visi ir slapji un glumi»). Esmu tik bieži bijis spiests noklausīties atzīšanās par «čūsku kom­pleksiem», ka man allaž gribas aizbēgt un paslēpties, kolīdz saruna novirzās uz rāpuļiem. Pajautājiet paras­tam cilvēkam, ko viņš domā par čūskām, un viņš des­mit minūtēs jums sarunās vairāk blēņu nekā vesels bars politiķu.

Sāksim ar to, ka nevienam cilvēkam nav «iedzimtu» baiļu no čūskām. Tad jau tikpat labi varētu teikt, ka ir «iedzimtas» bailes tikt sabrauktam ar autobusu. Un tomēr lielākā daļa ļaužu ir pārliecināti, ka viņi jau kopš dzimšanas baidās no čūskām. 5o apgalvojumu var it viegli apgāzt, iedodot nekaitīgu čūsku bērnam, kas vēl par mazu, lai viņam būtu jau piebāzta pilna galva ar dažādām pļāpām par šiem radījumiem; bērns ņems čūsku rokā, priecīgs rotaļāsies, un bailes viņam nebūs ne prātā. Atceros, ka reiz minēju šo faktu kādai sievietei, kas man bija pievāvuļojusi pilnās ausis ar to, cik ļoti baidoties no čūskām.

Viņa bija ārkārtīgi sašutusi.

— Neviens mani nekad nav mācījis bīties no čūs­kām, es tās neciešu kopš mazotnes, — viņa augstprā­tīgi atteica un pēc tam vēl triumfējot piebilda: — Un mana māte bija gluži tāda pati.

Ko es vairs varēju iebilst pret šādu loģiku?

Man šķiet, ka cilvēku bailes no čūskām pamatojas galvenokārt uz aplamiem pieņēmumiem. Visparastākais no tiem ir pārliecība, ka visas čūskas esot indīgas. īste­nībā nekaitīgo čūsku attiecība pret indīgajām ir desmit pret vienu. Otrs izplatīts pieņēmums ir tas, ka šie rā­puļi esot mikli un glumi; īstenībā čūskas ir sausas un aukstas, un, tām pieskaroties, rodas tāda pati sajūta, kā aizskarot čūskādas kurpes vai krokodilādas rokasso­miņu. Un tomēr cilvēki apgalvo, ka nespējot piedurties miklai, glumai čūskai, nemaz neiedomādamies, ka ik dienu ņem rokā slapju ziepju gabalu.

Mūsu reptiļu mītne nav liela, tomēr esam tajā savā­kuši visai interesantu rāpuļu un abinieku kolekciju. Man allaž sagādā nevainīgu uzjautrinājumu ieiet rāpuļu mītnē, kad tur daudz apmeklētāju, un noklausīties, ar kādu apžilbinošu pašpārliecību cilvēki izklāsta savu ne­zināšanu. Piemēram, čūskas mēle: tā čūskai ir vienīgi maņas orgāns, ar kuru uztvert smaržas, tādēļ viņa to strauji šauda; bez tam mēle" čūskai noder arī par taus­tes orgānu, gluži tāpat kā kaķim ūsas. Tomēr čūsku eksperti, kas nāk uz reptiļu mītni, ir informēti daudz labāk.

Ak dieviņ, Emm, nāc paskaties uz sitās čūskas dzeloni… Iedomājies, ja ar tādu iedzeļ!

Un Emma piesteidzas, izbijusies blenž uz nevainīgo zalkti un šausmās nodrebinās. Jebkurš rāpulis spēj ilgi nogulēt pavisam nekustīgs, tā ka pat labi jāieskatās, lai redzētu to elpojam. Kāds apmeklētājs, palūkojies vairākos krātiņos, kuros nekustīgi gulēja čūskas, pa­griezās pret sievu un piekrāpta cilvēka tonī izteica kla­sisku atzinumu:

Millij, tie ir izbāzeņi.

Grūti iedomāties kaut ko graciozāku par čūsku, kas slīd pa zemi vai pa koka zariem; ja turklāt atceras, ka dzīvnieks virzās uz priekšu ar ribām, šī parādība šķiet vēl brīnumaināka. Uzmanīgi vērojot čūsku lienam, brī­žiem var saredzēt, kā zem ādas kustas ribas. Čūskas stingais skatiens (arī tas daudziem nepatīk) nebūt ne­nozīmē, ka rāpulis cenšas jūs hipnotizēt, čūskai gluži vienkārši nav plakstu. Aci sedz lēcai līdzīga smalka, caurspīdīga zvīņa. Tas vislabāk novērojams tad, kad čūska nometusi ādu, ko tā dara periodiski. Ada vis­pirms kļūst vaļīga ap lūpām, pēc tam čūska, berzēda­mās gar akmeņiem un zariem, pakāpeniski izmaucas no vecās ādas; vienlaikus nomaucas ari acu zvīņas.

Visas čūskas barību uzņem vienādi, atšķiras vienīgi veidi, kā tās barību iegūst. Neindīgās un žņaudzējčūs­kas (piemēram, pitoni) sagrābj laupījumu ar muti un tad cenšas pēc iespējas ātrāk pāris reižu apvīties upu­rim apkārt, vienlaikus turēdamas to ciet un žņaugda­mas. Turpretim indīgās čūskas upurim iekož un gaida, kamēr inde iedarbosies; tas parasti notiek ļoti ātri. Tikko laupījumam beidzas nāves krampji, čūska sāk to ēst. Indes zobi atrodas čūskas augšējā žoklī, parasti mutes priekšpusē. Kad tie nav vajadzīgi, tie pieplok pie smaganām — gluži kā kabatas naža a'smens; tikko čūska paver muti uzbrukumam, zobi atkrīt vertikālā, izejas stāvoklī. Indes zobi ir vai nu ar cauru vidu kā injekci­jas adata, vai arī ar dziļu gropi zoba aizmugurē. Indes pūslītis, ar ko tie savienoti, atrodas virs smaganām. Čūska kožot saspiež pūslīti, un inde pa zoba dobo vidu vai pa gropi ieplūst zobā un līdz ar to brūcē. Lai arī uzbrukuma metodes ir dažādas, upuri visas čūskas no­rij vienādi. Apakšējais žoklis pie augšējā piestiprināts ta, ka čūska to pēc vajadzības var pārbīdīt; mutes un rīkles gļotāda, tāpat visa čūskas āda, ir ļoti elastīga, tādēļ čūska spēj aprīt dzīvnieku, kas ir krietni lielāks par tās galvu. Kad upuris nokļuvis kuņģī, sākas gau­sais sagremošanas process. Visu, ko čūska nevar iz­mantot, piemēram, spalvas, tā vēlāk vīkšķos atvemj. Nogalināta pitona kuņģī reiz tika atrasti četri ļoti cieti spalvu bumbuļi tenisa bumbiņas lielumā. Kad tos uzšķērda, katrā atrada pa mežacūkas nagam. Asie nagi būtu varējuši ievainot kuņģa gļotādu, tādēļ tie bija ietinušies mīkstā spalvu segkārtā.

Vairākumā zooloģisko dārzu mūsdienās čūskas baro ar beigtiem dzīvniekiem. Ne jau tādēļ, ka čūskām tas būtu veselīgāk vai labāk garšotu, bet gan lai nevaja­dzīgi izpatiktu plašajai publikai, kas iedomājas, ka baltā žurka vai trusītis cieš lielas mokas, ja to ievieto krātiņā pie čūskas. Es pats ar gandarījumu pārliecinā­jos, ka tās ir blēņas, jo redzēju kādā zooloģiskajā dārzā trusīti tupam pitonam (kurš droši vien nebija izsalcis) uz muguras un ārkārtīgi aukstasinīgi tīrām ūsas. Zoo­loģiskā dārza direktors man pastāstīja, ka baltās žur­kas, ja čūska tās uz vietas nenogalina un neapēd, tūliņ jāizvācot no krātiņa, jo citādi tās sākot čūsku grauzt.

Atšķirībā no čūskām, kas ir pasīvi un diezgan neiz­teiksmīgi radījumi, ķirzakas apveltītas ar visai spilgtu raksturu un inteliģenci. Viens šāds rāpulis bija mūsu mastigura, ko es iesaucu par Dendiju; tam ļoti garšoja pienenes. Ikviens laikam būs spiests atzīt, ka mastigu- ras nav skaistākie ķirzaku pārstāvji, un Dendijs bija sevišķi neglīts savas sugas eksemplārs. Tomēr tā dzī­vais raksturs darīja to pievilcīgu. Tam bija strupi no­apaļota galva, resns, plakans rumpis un smagnēja, īsiem, asiem dzeloņiem klāta aste. Kakls bija pagarš un tievs, tādēļ izskatījās, ka Dendijs būtu salikts kopā no divu izskatā pilnīgi nesaderīgu dzīvnieku fragmentiem. Tā krāsu varēja nosaukt vienīgi par intensīvu netīri brūnu. Dendijam tik ļoti garšoja pienenes, ka tā jau bija vai īsta mānija. Tiklīdz viņš ieraudzīja, ka es tuvo­jos rāpuļu mītnei ar kaut ko dzeltenu rokā, viņš metās pie krātiņa priekšējās sienas un sāka neganti skrāpēt stiklu. Ja man tiešām rokās bija pienene, vaja­dzēja tikai atbīdīt krātiņa sienu, un Dendijs, satrau­kumā elsdams, tūliņ uzlēca man uz delma; tad, acis aizvēris, tas izstiepa garo kaklu un atpleta žokļus — kā bērns, kas gaida, lai viņam iebāž mutē konfekti. Kad iebāzu pieneni ķirzakai mutē, viņa ārkārtīgā kārē sāka to košļāt; ārpusē palikušās ziedlapiņas izskatījās kā lielas, dzeltenas zaldāta ūsas. Izņemot Dendiju, neesmu pazinis nevienu citu ķirzaku, kas tiešām prastu rota­ļāties. Ja viņš gulēja smiltīs un es lēnām virzīju roku uz to pusi, it kā gribētu slepus viņam pielavīties, viņš, galvu piešķiebis, spožām acīm mani vēroja. Tiklīdz roka bija piezagusies pietiekami tuvu, Dendijs strauji pašāva asti līkumā, uzsita ar to man viegli pa roku, bet pats atlēca sānis jaunā pozīcijā un gaidīja, kad es triku atkārtošu. Man nav ne mazāko šaubu, ka tā bija īsta rotaļa, jo sitieni ar asti pa roku bija pavisam liegi, turpretim esmu redzējis, kā viņš belza ar asti citām ķirzakām, ne vien piespiezdams tās bēgt, bet pat tik spēcīgi, ka sitiena vietā izsprāga asinis.

Neilgi pēc šķiršanās no Dendija mums gadījās klizma ar tegueksīniem. Tās ir lielas, glītas un ļoti saprātīgas Dienvidamerikas ķirzakas. Tegueksīni izaug līdz trīs­arpus pēdu garumā, un āda tiem skaisti izrakstīta mel­niem un dzelteniem raibumiem. Tegusi, kā mēs īsuma labad tās dēvējām, ir ļoti atjautīgi un kareivīgi dzīv­nieki, un mūsu tegusu mātīte bija niķīgākais radījums visā rāpuļu mītnē. Sīm ķirzakām ir trīs uzbrukšanas veidi, un tās arī visus ar prieku liek lietā —• vai nu uz­reiz, vai pa vienam —, turklāt negaidot nekādu izai­cinājumu. Tās vai nu kož, vai skrāpē ar pakaļkāju spē­cīgi attīstītajiem nagiem, vai arī sit ar asti. Mūsu tegusu mātīte priekšroku deva uzbrukumiem ar asti. Tiklīdz atvērāt krātiņu, viņa jums tūliņ uzmeta niknu, neuzticīgu skatienu, atpleta rīkli un iešņācās, vienlai­kus savilkdama ķermeni pusmēness veidā kā loku. Tik­līdz pastiepāt pretī roku, viņa pēkšņi izstiepās un pa­šāva gaisā asti kā pātagu. Ja ķirzakai likās, ka ar šo aizsardzības metodi neizdosies jūs aizbaidīt, tā metās uz priekšu un centās sagrābt roku mutē. Ja tas izdevās, viņa ieķērās rokā un turējās sīksti kā buldogs, pievāk­dama arī papildspēkus — pakaļkāju asos, līkos nagus,

ar kuriem varēja sadīrāt jūsu ādu skrandās. Nedomāju, ka mūsu tegusa raksturs bija kāds izņēmums. Diezgan pamatīgi iepazinis tuvāk šīs ķirzakas savvaļas apstāk­ļos, varu secināt: tegusi ir visniknākie ķirzaku saimē un pie tam vēl tik kustīgi un atjautīgi, ka, turēti nebrīvē, tie ir spēks, ar ko nopietni jārēķinās. Mūsu rokas daudz dabūja ciest no šās ķirzakas astes, tā ka mēs nemaz pārāk nenoskumām, kādu rītu atraduši to krātiņā beigtu. Mani ļoti pārsteidza pēkšņā nāve, jo vēl pirms dažām dienām tā bija lieliskā kaujinieciskā noskaņo­jumā un mani stipri sakoda. Nolēmu izdarīt provizo­risku sekciju, lai lūkotu noskaidrot nāves cēloni. Atvēris kuņģi, es izbrīnījies atradu tur lielu daudzumu bālga­nas vielas, līdzīgu zivju pieņiem, kuru es noturēju par milzīgu audzēju. Gribēdams uzzināt ko tuvāk par šo no­slēpumaino audzēju, nosūtīju ķirzaku uz Angliju sīkā­kai sekcijai un ar interesi gaidīju rezultātus. Atbilde bija īsa un skaidra: baltā viela neesot nekāds audzējs, tie esot tīri tauki. Nāves cēlonis bijusi sirdstrieka aptau­košanās dēļ, un mums ieteica ķirzakas turpmāk tik bagā­tīgi nebarot. Tas, protams, bija pareizi, jo savvaļā tegusi ir ļoti aktīvi dzīvnieki. Tādēļ, iesprostoti ierobežotā pla­tībā, turklāt regulāri saņemot bagātīgu barības devu, tie pārlieku aptaukojas. Nozvērējos, ka ar nākamo te­gusu, kas tiks mūsu rokās, apiesimies pavisam citādi.

Sī iespēja radās drīz: kāds tirgotājs mums piedāvāja veselu pāri. Saņēmuši sūtījumu, redzējām, ka tie ir brīnišķīgi eksemplāri ar skaistiem rakstiem un spīdīgu ādu: tēviņam bija liela, masīva galva ar gaļīgiem žok­ļiem; mātītei galva bija garāka un slaidāka. Mums par izbrīnu, šīs ķirzakas nemaz neuzvedās kā tipiski tegusi. Tās nebija ne niknas, nedz nepieejamas, bet gan šķita mīlīgas kā kaķēni; visvairāk ķirzakām patika, ja tās, maigi šūpojot, auklēja uz rokām, tad tās tūliņ iesnau- dās. Vajadzēja tikai pieiet un nostāties pie krātiņa, un ķirzakas tūliņ kā negudras metās pret stiklu, cenzda­mās izlauzties tam cauri un tikt cilvēkam uz rokām. Iz­ņemot šīs vētrainās sabiedrisko tieksmju izpausmes, tām nebija nekādas vēlēšanās uzsākt aktīvu darbību; laiski izlaidušās, tās gozējās un laipnīgām acīm rau­dzījās uz cilvēkiem, kas parādījās rāpuļu mītnē. Šādas «drudžainas aktivitātes» rezultātā ķirzakas, protams, kļuva dienu no dienas resnākas, un, bažīgi vērodami to miesas svara pieaugumu, mēs nospriedām, ka jāuz­sāk kaut kas nopietns, ja negribam, lai ari šie dzīvnieki mirst ar sirdstrieku. Atbilde bija: kustības; tādēļ Džons ik rītu, kamēr pats strādāja, izlaida ķirzakas brīvībā, lai pastaigājas pa rāpuļu mītni. Sākumā — pirmās divas trīs dienas — pasākums veicās lieliski, abi tegusi elsdami un pūzdami ik rītu pāris stundu čāpoja pa rep­tiļu mītni. Bet tad tie atklāja, ka, pārrāpjoties pār zemu barjeru, var nokļūt bruņurupuču nodalījumā, virs kura dega infrasarkano staru spuldze. Tā nu katru rītu, tik­līdz izlaistas ārā, ķirzakas aizelsušās metās uz bruņu­rupuču aizgaldu, ierāpās tur un, iekārtojušās zem infra­sarkano staru spuldzes, nolikās uz guļu. Vienīgā iespēja tātad bija samazināt barības devu, un mēs savām ķir­zakām likām ieturēt tik konsekventu diētu kā divām ve­cīgām hercogienēm kūrortā. Būtu lieki piebilst, ka na­badzītēm tas gaužām nepatika, viņas caur stiklu žēla­baini noskatījās, kā pārējie rāpuļu mītnes iedzīvotāji bauda iecienītos gardumus: jēlas olas, maltu gaļu, beig­tas žurkas un kapātus augļus. Taču mēs nocietinājām savas sirdis, turpinājām stingro diētu, un drīz vien te­gusi atguva senāko grāciju un izskatījās daudz skais­tāki. Tagad ļaujam tiem ēst, cik vien grib, bet, kolīdz pamanām kaut mazākās korpulences pazīmes, tūliņ sākas diēta, kamēr atkal tiek atgūtas vēlamās for­mas.

Taču viens reptiļu mājas iemītnieks nekad nepieņē­mās resnumā, lai ēda cik ēzdams: mūsu drakons, saukts Džordžs. Tas bija Gvajānas drakons, visai reti sasto­pams interesants ķirzaku ģints pārstāvis no Dienvid­amerikas ziemeļdaļas. Garumā drakoni sasniedz ap­mēram divas pēdas un sešas collas, tiem ir prāvas, masīvas galvas ar lielām, tumšām, gudrām acīm. Rum­pis un aste atgādina krokodila korpusu, aste klāta bru­ņām un lejasgalā saplacināta, bet uz muguras tiem ir biezas pupas veida zvīņas, kas stipri izceļas virs ādas. Krāsa — silti rūsgana, bet sejā pāriet palsā dzeltenumā. Drakoni ir lēnīgas, apcerīgas un pievil­cīgas ķirzakas, un Džordžs bija sevišķi maigas un patī­kamas dabas.

Vislielākā Gvajānas drakonu savdabība laikam ir to ēšanas veids. Pirms saņēmām Džordžu, izlasījām par šīm ķirzakām visu, ko dabūjām rokā, bet nevienā grā­matā neatradām neko īsti noderīgu. Tomēr šķita, ka drakoni ir gluži normāli ķirzaku dzimtas dzīvnieki, tā­dēļ nodomājām, ka tie barojami tāpat kā visas lielās gaļēdājas ķirzakas. Priecīgi sagaidījām Džordžu, luti­nājām viņu, apbrīnojām un godbijīgi ievietojām lielā krātiņā, kas bija celts īpaši viņam, tur atradās pat ba­seins personiskām vajadzībām. Sī ērtība viņam, šķiet, ļoti patika, jo, novietots krātiņā, viņš tūlīt devās taisni uz baseinu un ienira tajā. Tur viņš plunčājās kādu pus­stundu, šad tad uz dažām minūtēm iegremdēdams galvu ūdenī un domīgi pētīdams baseina dibenu. Tova­kar pasniedzām Džordžam beigtu žurku, kuru viņš ar nepārprotamu nicināšanu noraidīja. Tad izmēģinājā­mies ar cālēnu, bet arī bez rezultātiem. Uz zivīm viņš noskatījās ar tādu riebumu, it kā tā būtu briesmīgākā inde, un mēs gluži izmisām, jo nevarējām iedomāties neko, kas viņam garšotu. Taču tad, kad jau bijām pār­liecināti, ka Džordžs cieši nolēmis nomirt badā, Džo­nam ienāca prātā laba doma. Viņš salasīja sauju treknu dārza gliemežu un iebēra tos Džordža baseinā. Džordžs tupēja uz koka stumbra krātiņa kaktā, izska­tīdamies gaužām majestātisks, un, galvu piešķiebis, vēroja, kā gliemeži, burbuļus mezdami, peld pa baseinu.

Tad viņš norāpās lejā, ieslīdēja baseinā un ieinteresēts piebāza gliemezim degunu, bet mēs cerību pilni vērojām viņa rīcību. Vārīgi viņš saņēma gliemi mutē un, galvu atgāzis, ļāva tam aizslīdēt dziļāk. Tagad, kad Džordžs bija atvēris muti, es ieraudzīju, ka viņam ir īpatnējākie zobi, kādus jebkad biju ķirzakai redzējis: tie taču ār­kārtīgi piemēroti gliemežu ēšanai. Priekšzobi bija ne­lieli, smaili un mazliet atliekti atpakaļ. Sie zobi derēja barības satveršanai. Saķērusi gliemezi, ķirzaka atgāza galvu, tā ka molusks aizslīdēja dziļāk un nokļuva uz dzerokļiem. Dzerokļi bija lieli, plati, taisnstūraini, ar robotu virsmu un izskatījās ļoti līdzīgi ziloņa zobiem miniatūrā. Ar mēli Džordžs aizmanevrēja molusku līdz masīvajiem dzerokļiem un tad lēnām salaida žokļus kopā. Gliemezis nokrakšķēja un sadrupa; pārliecinājies, ka čaula salūzusi, drakons savāca kumosu mutes vidū un ar rūpīgām mēles manipulācijām atdalīja gliemež­vāka drumslas un tās izspļāva. Pēc tam viņš ar acīm redzamu patiku norija mīksto gliemi. Sis process ilga apmēram pusotras minūtes, tad Džordžs vēl pakavējās tīksmē, ar melno mēli aplaizīdams lūpas. Pēc brīža viņš atkal paliecās uz priekšu un cīrīgi satvēra otru gliemezi, kuru apstrādāja tādā pašā veidā. Pusstundas laikā viņš bija norijis divpadsmit molusku, un mēs ga­vilējām, jo zinājām, ka nu, kad esam iepazinuši Džor- dža gaumi, mums vairs nebūs nekādu grūtību viņa uzturēšanā.

Vienmēr jūtamies atviegloti, kad kāds rāpulis sāk pats uzņemt barību; bieži vien tie diezgan ilgu laiku atsakās ēst un tad jābaro ar varu, bet tas ir sarežģīts un nepatīkams darbs. Daudzas žņaudzējčūskas, tikko atvestas, atsakās no barības un jābaro, līdz tās iedzī­vojas jaunajos apstākļos, bet tā tiešām nav tīkama operācija, jo čūskām ir ļoti vārīgi žokļi un zobi, tādēļ viegli var kaut ko salauzt un tādējādi izraisīt mutē infekciju. Visgrūtāk mums laikam tomēr klājās ar jauno gaviālu pāri. Tie ir Āzijas krokodili, kas savvaļā pārtiek no zivīm. Atšķirībā no aligatoru un krokodilu pastrupajiem, stiprajiem žokļiem gaviālu žokļi ir gari un ļoti šauri, stipri līdzīgi knābim. Tiklab žokļi, kā zobi ir trausli; it īpaši 2obi, šķiet, var izbirt no tā vien, ka jūs uz tiem paskatāties. Kad pienāca sūtījums ar abiem jaunajiem gaviāliem un tie stūrgalvīgi noraidīja jebkādu barību, arī zivis savā dīķī, mums pavisam sa­plaka dūša, jo sapratām, ka vajadzēs tos barot ar varu. Sis process bija nepatīkams, laikietilpīgs un grūts, un to vajadzēja darīt reizi nedēļā veselu gadu, līdz gaviāli sāka ēst paši. Vispirms stingri jāsatver no mugurpuses dzīvnieka kakls un aste. Tad viņš jāizceļ no baseina un jānovieto uz piemērotas līdzenas virsmas. Cilvēks, kas jums palīdz, iestumj plakanu, gludu dēlīti krokodilam labi dziļi mutē, tieši aiz pēdējiem dzerokļiem. Kad žokļi tādā veidā mazliet atplesti, jūs palaižat vaļīgāk tvē­rienu pie kakla, pastiepjat roku uz priekšu, iebāžat īkšķi un rādītājpirkstu starp žokļiem un turat tos vaļā. Tas parasti ir daudz vieglāk, nekā izklausās. Otrs cilvēks atnes garu, tievu kārti un trauku ar gaļas gabaliem vai jēlām zivīm. Uzdūris gaļas gabalu vai zivi kārts galā, viņš to iebāž krokodilam mutē un stumj uz rīkles pusi. Tā nu ir uzdevuma sarežģītākā daļa, jo visiem kroko- diliem ieeju rīklē sedz ādas vārstulis: tas dod iespēju dzīvniekam zem ūdens atvērt muti un tomēr neaizrīties ar ūdeni. Barība jādabū šim vārstulim garām un jāiestumj rīklē. Tad jūs masējat krokodila kaklu, līdz jūtat, ka barība ieslīd kuņģī. Kā jau teicu, tā ir ļoti

nepatīkama procedūra tiklab gaviālam, kā baro­tājam.

Vismazāk raižu no visiem rāpuļu mītnes iedzīvotā­jiem sagādā abinieki. Tie parasti ēd labi un necieš no neiedomājami daudzajiem audzējiem, čūlām un parazī­tiem, kas moka ķirzakas un čūskas, kaut gan jāpiebilst, ka abiniekiem, lai jums nekļūtu pārāk garlaicīgi, rei­zēm gadās viena otra sevišķa k«ite. Tam par labu ilus­trāciju noder mūsu pipas. Sīs dīvainās būtnes atroda­mas Gvajānā un, godīgi sakot, nav salīdzināmas ne ar Vienu citu radījumu zemes virsū. Rumpji tām gandrīz kvadrātveida, pa kājai, tā teikt, katrā stūri un nelielu nosmailējumu tajā vietā, kur vajadzētu būt galvai. Dzīv­nieks ir- pavisam plakans, turklāt tumšā, melnbrūnā krāsā, tādēļ izskatās, it kā tas krietni sen būtu cietis smagā nelaimes gadījumā un kopš tā laika pamazītēm atgūst agrāko formu. Visinteresantākais ir šo dīvaino dzīvnieku vairošanās veids. Pipu krupji mazuļus nēsā somās. Pārošanās laikā mātītei āda uz muguras sabiezē, kļūst mīksta un poraina un tādējādi ir sagatavota nār­stam. Tēviņš uzmetas mātītei uz muguras, un tā izlaiž zem tēviņa vēdera garu olnīcu. Tēviņš katru ikru apaug­ļo un iespiež mātītes muguras porainajā ādā, tā ka virspusē paliek tikai niecīga daļiņa, kas vēlāk sacietē. Kurkuļi attīstās pa vienam katrā somiņā un turpat pār­dzīvo visas metamorfozas stadijas, līdz kļūst par savu vecāku sīku kopiju. Kad pienācis laiks izšķilties, ap­valka sacietējusī daļiņa kļūst vaļīga, mazie krupīši to atstumj malā un izrāpjas ārā gluži kā stratonauti no gondolas.

Reiz man laimējās novērot dažu pipu krupīšu izšķil- šanos, un ļoti iegribējās izmēģināt, vai iespējams tos pavairot zooloģiskā dārza apstākļos. Tādēļ pasūtīju kādam tirgotājam krupju pāri un novietoju tos rāpuļu mītnē. Turējām pipas lielā akvārijā, jo atšķirībā no ci­tiem krupjiem tās ir pilnīgi ūdens dzīvnieki. Pipas jau­najā mājoklī iejutās ļoti labi un drīz vien notiesāja desmitiem milzīgu slieku. Nu, manuprāt, atlika vienīgi gaidīt, kad tās sāks nārstot. Kādu rītu ieradās Džons un sacīja, ka viena pipa acīmredzot ievainojusi vēderu, kaut gan viņš nespējot iedomāties, kā tas varējis notikt. Pārbaudīju krupi un konstatēju, ka šķietamais ievaino-

jums ir kaut kas līdzīgs milzīgai asins tulznai. Nesa­pratām, ko iesākt. Ja krupji nebūtu ūdens dzīvnieki un tiem būtu sausa āda, es slimajā vietā būtu injicējis pe­nicilīnu. Divdesmit četru stundu laikā abi krupji no­beidzās; ķermeņi tiem no vienas vietas bija noklāti ar sarkaniem asins un limfas pūslīšiem. Nosūtīju pipas sekcijai un saņēmu atbildi, ka tās nobeigušās no kādas neizpētītas slimības, ko dēvē par «sarkano kāju». Es instinktīvi nojautu, ka nāves cēlonim ir kāds sakars ar ūdeni, kurā mēs krupjus turējām: tas bija parastais krāna ūdens, taču ar skābu reakciju. Tādēļ pasūtīju jaunu pipu pāri, kurus turējām dīķa ūdenī. Pagaidām panākumi ir labi un krupju pāris jūtas lieliski. Varbūt mums laimēsies un piedzīvosim arī nārstu, ja vien tie neizdomās ko jaunu, lai pieviltu manas cerības.

Citas sugas abinieki, kuriem ir gandrīz tikpat intere­sants vairošanās veids kā pipām, ir mazās somainās vardes. Mums no Ekvadoras atveda piecas šādas skais­tas, apaļas vardītes ar burvīgiem zaļiem un melniem rakstiem. Tās labi iejutās, dūšīgi ēda, bet neizrādīja ne mazāko tieksmi vairoties. Ielaidām vardes lielākā re­zervuārā, kur tām bija prāvāka sauszemes un ūdens platība, un mūsu nodoms izdevās. Kamēr nav nārsta laiks, mātītes soma, kas atrodas muguras lejasgala, gandrīz nav manāma. Pamatīgāk ieskatoties, var ierau­dzīt ādā tikko jaušamu svītru ar viegli izrobotu malu, it kā āda būtu bijusi pārplēsta un pēc tam slikti sadzi­jusi. Taču, sākoties nārsta laikam, plaisa kļūst labāk saredzama. Vardes sāk kurkstēt, un drīz vien mātītes uzmeklē kādu attālāku kaktu un sāk ļoti interesantu procedūru. Ar lielu piepūli tās pārmaiņus atliec aiz muguras te vienu, te otru pakaļkāju, iebāž kāju pirk­stus somiņās un sāk staipīt ādu. Kad mātītēm šķiet, ka somiņas izstaipītas vajadzīgajā lielumā, viņas ir saga­tavojušās nārstam. Man neizdevās uzzināt, kā ikri no­kļūst somās, jo diemžēl šajā brīdī nebiju klāt. Redzē­jām vienīgi, ka mātītei somiņa bija līdz malām pilna ar ikriem, izskatījās, ka tai mugurā būtu uzdauzīts milzu puns. Mātīte nēsā ikrus, līdz kaut kādā veidā uzzina, ka tie pietiekami nogatavojušies, lai izšķiltos kurkuļi; tad mātīte pārvietojas no sauszemes ūdenī. Kurkuļi izšķiļas no želatīnam līdzīgajiem ikriem un peld projām, māte vairs neliekas gar tiem ne zinis. Mēs

konstatējām, ka kurkuļi ļoti labi spēj pārtikt no gaļas kripatiņām un baltajiem tārpiem, tiem mazajiem tārpi­ņiem, ko akvāriju īpašnieki audzē zivju barībai. Kad vardulēniem izauda kājiņas un tie iznāca uz sauszemes, mēs tos sākām barot ar augļu mušiņām un mazām slieciņām, līdz vardītes pieauga tik lielas, ka varēja jau ēst istabas un zilās mušas.

Abiniekus ir daudz vieglāk pavairot nekā rāpuļus, jo nav jāraizējas par mitrumu. Rāpuļi dēj olas ar perga­mentam līdzīgu čaulu, vieniem tā mēdz būt mīksta, ci­tiem — cieta. Ja krātiņā nav pareizās temperatūras un gaisa mitrums ir pārāk liels vai pārāk mazs, olas sa­turs vai nu sakaltīs, vai sāks pelēt. Kaut arī mums kādreiz ir laimējies pieredzēt rāpuļu olas izšķiļamies, izredzes tomēr allaž ir deviņdesmit deviņi pret vienu. Taču reiz mums izdevās izperināt dažas Dienvideiropas bruņurupuča olas, un tādēļ mēs ļoti lepojāmies. Sie bruņurupuči laikam gan ir vieni no izplatītākajiem istabas dzīvniekiem un pastāvīgi dēj olas apni­cīgi vienmērīgās laika atstarpēs, bet no tām gaužām reti izšķiļas bruņurupucēni. Domādams, ka šis perē­jums nebūs veiksmīgāks par visiem iepriekšējiem, Džons olām nepievērsa sevišķas uzmanības. Viņš ieraka tās smiltīs viena krātiņa dibenā, kur, pēc viņa domām, bija piemērota temperatūra. Pagāja nedēļa pēc nedēļas, līdz Džons beidzot olas pavisam piemirsa. Tādēļ jo lielāks bija viņa pārsteigums, kādu rītu ieraugot pa krātiņu ļēpojam mazu bruņurupucīti. Viņš pasauca mani, un mēs izkārpījām no smiltīm arī atlikušās olas. No se­šām olām četras bija šķilšanās stadijā. No vienas olas mazulis bija bezmaz jau izšķīlies, bet pārējie trīs bru­ņurupucēni tikko bija sākuši apstrādāt čaulu. Lai va­rētu ērtāk novērot šķilšanos, novietojām olas nelielā akvārijā uz trauka, kurā bija smiltis. Olas bija gandrīz galda tenisa bumbiņas lielumā un apmēram tādas pašas formas; pergamentam līdzīgā čaula bija cieta, un ma­zuļiem izlaušanās no ieslodzījuma acīmredzot prasīja lielu piepūli. Bruņurupucēnu, kurš bija izlauzis olas čaulā vislielāko caurumu, varēja iekšā labi saredzēt; tas griezās pa čaulu kā ritenis, pārmaiņus izmantodams gan priekškājas, gan pakaļkājas, lai paplašinātu cau­rumu. Uz deguna tam bija mazs ragvielas «knābītis».

Uzskata, ka bruņurupucēnam tas noder, lai dotu čaulai pirmo triecienu; vēlāk tas nokrīt. Taču neredzēju, ka šis mazulis vispār būtu izmantojis «knābi» — visu grūto darbu tas paveica ar priekšējām un pakaļējām kājām, bieži apstādamies, lai atgūtu spēkus. Pagāja trīsceturt- daļstundas, līdz tam izdevās izlauzties, ola pāršķēlās uz pusēm, un mazais bruņurupucēns aizvēlās pa smil­tīm ar vienu čaulas pusi kā cepuri uz muguras bru­ņām. Kad mazulis izšķīlās no olas, bruņas tam bija saburzītas, neizveidojušās un ļoti mīkstas, un katrs bruņurupucītis bija apmēram divšiliņu monētas lie­lumā. Taču jau pēc kādas stundas bija notikušas ievē­rojamas pārvērtības; likās, it kā tajos ar velosipēda sūkni būtu iesūknēts gaiss. Bruņas nebija vairs sapla­cinātas, tās bija kļuvušas gludas, cēli izliektas un iz­skatījās daudz cietākas, kaut arī īstenībā joprojām bija mīkstas kā samircis kartons. Tagad bruņurupucīši bija jau krietni prāvāki par pašu olu, un, ja es savām acīm nebūtu vērojis to izšķilšanos, nekad neticētu, ka tie pirms īsa brīža atbrīvojušies no tik maza krātiņa. Ievē­roju, ka izšķiļoties mazuļiem bija gari un asi nagi, jā­domā, lai palīdzētu izlauzties no olas čaulas. Taču ļoti īsā laikā nagi nodila līdz normālam garumam.

Biju pavadījis vairākas stundas, vērodams izšķilša­nās procesu, un nenožēloju nevienu mirkli. Jutu vis­dziļāko apbrīnu pret šiem mazajiem, apaļajiem un no­pietnajiem bruņurupucēniem, jo izlaušanās no olas nav nekāds vieglais darbs. Visvairāk mani uzjautrināja skats, kā mazais rāpulītis, brītiņu palauzis caurumu čaulā ar pakaļkājiņām, laiku pa laikam apgriezās ap­kārt, un nākamajā mirklī- caurumā iznira mazs, grum­bains, pabēdīgs ģīmītis, it kā bruņurupucēns gribētu pārliecināties, vai pasaule vēl ir turpat uz vietas un vai tā joprojām tikpat pievilcīga, kāda bija pirms brī­tiņa, kad tas palūkojās iepriekšējo reizi. Jutāmies ļoti laimīgi, ka mums izšķīlušies bruņurupucēni, bet vēl lai­mīgāki jutāmies tādēļ, ka Ralfs Tompsons, kas ilustrējis šo grāmatu, tieši šajā laikā ciemojās pie manis un varēja uzzīmēt izšķilšanās procesu no sākuma līdz beigām, turklāt viņš man apgalvoja, ka tas viņam sagādājis lielu prieku, kaut arī lielā karstuma dēļ, kas valda rāpuļu mītnē, viņam visu laiku bija aizsvīdušas brilles.