Muiža dzīvniekiem.

PIEKTĀ NODAĻA medicīniska palīdzība

Godājamais mister Darel,

Jūs esat ļaunākais cilvēks, kādu pazīstu. Vi­sām Dieva radībām jādzīvo brīvībā, bet Jūs,

rīkodamies pret Viņa gribu, tās iesprostojat. Kas jūs esat — cilvēks vai sātans? Ja tas būtu manā varā, es Jūs pašu ieslodzītu cie­tumā lidz Jūsu mūža galam …

Vienalga, vai jums pieder cūku ferma, putnu ferma, ūdeļu audzētava vai zooloģiskais dārzs, ir nenovēršams, ka jūsu dzīvnieki var sevi kaut kā savainot, var saslimt un arī nobeigties. Taču dzīvnieka nāves gadījumā cūku, ūdeļu vai mājputnu audzētāja situācija stipri atšķiras no stāvokļa, kādā nonāk cilvēks, kam pieder zooloģis­kais dārzs. Ja kāds, ieradies cūku fermā, apjautājas, kur palikusi baltā cūka ar melnajām ausīm, tad viņam pasaka, ka tā aizvesta uz tirgu. Jautātājs pieņem šādu izskaidrojumu nekurnēdams — tāds jau ir cūkas likte­nis. Šis pats cilvēks aizies uz zooloģisko dārzu, iemīļos tur kādu dzīvnieku, šad tad to apciemos un te kādu dienu savu mīluli vairs nesastaps. Tiklīdz viņam pa­teiks, ka dzīvnieks pagalam, viņā tūliņ radīsies vis­ļaunākās aizdomas. Vai tikai dārza iemītnieks kopts, kā nākas? Vai tam pietiekamā daudzumā dots ēst? Vai ataicināts veterinārārsts? Un tā joprojām. Tādā kārtā šis cilvēks jūs izprašņās kā Skotlendjarda ierēdnis, kas nopratina par slepkavību aizdomās turētu personu. Pro­tams, jo skaistāks bijis dzīvnieks, jo bargāka izvēršas pratināšana. Pēc šāda cilvēka domām, cūkas, mājputni un ūdeles var nobeigties, tos drīkst nokaut un tas viss ir dabiski, turpretī savvaļas dzīvniekiem lemta mūžīga dzīvošana, un vienīgi saimnieka nevīžība tos aizvadī­jusi uz laimīgākiem medību laukiem. Tas ļoti sarūgtina dzīvi, jo katrā zooloģiskajā dārzā, lai dzīvnieki tiktu cik labi baroti un kopti, kāds allaž aiziet bojā.

Savvaļas dzīvnieku ārstēšana jūs noved tādā sfērā, par kuru cilvēki, pat pieredzējuši veterinārārsti, zina ļoti maz, tā ka lielākoties ir jādarbojas ja arī ne tieši tumsā, tad mijkrēslī gan. Dažreiz dzīvnieks saslimst zooloģiskajā dārzā, bet dažkārt ierodas jau ar visu sli­mību, un bieži vien tā ir kāda sevišķi nelāga tropu kaite. Par tipisku uzskatāms gadījums ar mūsu gibonu Lūiju.

Lūija bija liela, melna gibonu mātīte ar baltām ro­kām; mums viņu atsūtīja kāds draugs no Singapūras.

Viņa bija bijusi galvenā zvaigzne mazā gaisa karaspēka zvērnīcā, kur, spriežot pēc viņas nepatikas pret cilvē­kiem, īpaši pret vīriešiem, ar viņu droši vien slikti ap­gājušies. Ievietojām viņu lielā krātiņā zīdītājdzīvnieku mītnē un cerējām, ka, labi un laipni izturēdamies, pa­mazām iemantosim viņas uzticību. Kādu mēnesi viss gāja gludi. Lilija ēda labi, atjāva caur krātiņa stiepļu režģi paglaudīt viņai roku, ik rītu modināja mūs ar līksmiem kara saucieniem, veselu sēriju skanīgu «hūp», kas pieauga līdz straujam kreščendo un tad saira tādā kā vājprātīga cilvēka irgāšanā. Kādu rītu pie manis ieradās Džeremijs un sacīja, ka Lūija esot slima. Devā­mies turp palūkoties un atradām viņu nožēlojamā izskatā sakņupušu krātiņa kaktā; ar garajām rokām viņa kā aizsargādama bija apskāvusi vidukli. Lūija raudzījās

manī ar gaužām žēlu skatienu, bet es lauzīju galvu, cenzdamies izdibināt, kas viņai varētu kaitēt. Nebija nekādu saaukstēšanās pazīmju, kustības normālas, kon­statēju vienīgi, ka urīns viņai ļoti tumšs un ar asu, nepatīkamu smaku. Tas norādīja uz iekšķīgu kaiti, un es nolēmu iebarot viņai antibiotikas. Mēs parasti lieto­jam tetramicīnu, jo tas iestrādāts biezā, saldā, koši sar­kanā mikstūrā, un mēs no pieredzes zinām, ka tai ne­spēj pretoties gandrīz neviens dzīvnieks. Daži pērtiķi, ja vien viņiem dotu, dzertu to veseliem galoniem. Lūija sākumā bija tik vārga, ka negribēja pat nākt tuvāk un nogaršot zāles. Beidzot ar diezgan lielām pūlēm pievi­linājām viņu pie režģiem, un es uztriepu tējkarotes tiesu mikstūras viņai uz plaukstas. Rokas tādiem kustīgiem koku iemītniekiem kā giboni, protams, ir ļoti svarīga ķermeņa daļa, un Lūija allaž ļoti rūpējās, lai viņas ro­kas būtu tīras. Arī tagad viņa nevarēja paciest spalvā šo lipīgo, sarkano vielu, tādēļ sāka roku laizīt, ar mazu pārtraukumu pēc katra mēles pieskāriena — lai izbau­dītu garšu. Kad roka viņai šķita pietiekami tīra, es pa­stiepu caur režģiem otru tējkaroti tetramicīna, un, man par lielu prieku, viņa arī to kāri izlaizīja. Sādu ārstē­šanu turpināju trīs dienas, taču, šķiet, tas nelīdzēja, jo Lūija neko neēda un acīm redzami kļuva vārgāka. Ceturtajā dienā man izdevās ieskatīties viņai mutē, un es ieraudzīju, ka visa mutes iekšpuse ir koši dzeltena. Nebija gandrīz nekādu šaubu, ka viņai ir dzeltenā kaite, kas mani ļoti pārsteidza, jo nezināju, ka mērkaķi un pērtiķi sirgst ar šo slimību. Piektajā dienā Lūija bez mokām nomira, un es nosūtīju viņas aizkustinošo ķer- menīti uz sekciju, lai pārliecinātos, vai mana diagnoze bijusi pareiza. Sekcijas rezultāts bija ļoti interesants. Lūija tiešām bija mirusi no dzeltenās kaites, taču to savukārt izraisījusi ieilgusi filārija, kas pilnīgi izpostī­jusi aknas; filārija ir smaga tropu slimība, kas vienlai­kus ar daudzām citām likstām var izraisīt arī aklumu un elefantiāzi. Mēs sapratām, ka būtu varējuši darīt ko darīdami, Lūija, jau ierazdamās pie mums, bija no­lemta nāvei. Tipiski bija arī tas, ka nebijām novērojuši nekādus slimības simptomus un, atvesta pie mums, Lūija šķita pilnīgi vesela.

Tās ir vienas no lielākajām grūtībām savvaļas

dzīvnieku ārstēšanā. Daudzi dzīvnieki it kā slēpj savu slimību, un pirmās pazīmes parādās tikai tad, kad jau ir par vēlu vai gandrīz par vēlu kaut ko efektīvu uzsākt. Reiz redzēju, kā mazs putniņš labi paēda brokastis, līk­smi dziedāja visu rīta cēlienu un pulksten trijos pēc­pusdienā bija beigts, līdz pēdējam nelikdams ne ma­nīt, ka būtu sasirdzis. Daži dzīvnieki, ko nomoka visbriesmīgākās iekšķīgās slimības, izskatās pilnīgi ve­seli, dūšīgi ēd un ir labā omā, un jūs pieviļaties, domā­dams, ka tie vai plīst aiz veselības. Tad kādu rītu pirmoreiz pamanāt, ka dzīvnieks izskatās savārdzis, un, pirms paspējat kaut ko nopietnāku uzsākt, tas ir jau beigts. Protams, viegli nav arī tad, ja slimības sim­ptomi skaidri redzami, jo jānoskaidro cēloņi. Ieskato­ties jebkurā veterinārajā enciklopēdijā, jums radīsies iespēja izvēlēties kādu no pārsimt slimībām, pie kam katra ir ārstējama citādi. Tas viss ir gaužām mokoši.

īstenībā, lai atrastu pareizo ārstēšanas veidu, ikreiz ir jāeksperimentē. Reizēm ar šādiem eksperimentiem iegūst apbrīnojamus rezultātus. Piemēram, gadījumā ar tā saukto lienošo paralīzi, drausmīgu slimību, kas piemeklē galvenokārt Jaunās Pasaules pērtiķus. Savā laikā pret to nebija nekādu zāļu un šī slimība bija sērga, kas varēja iznīcināt visu jūsu pērtiķu kolekciju. Pirmās pazīmes ir ļoti niecīgas: var redzēt, ka dzīv­niekam gurnos iemeties viegls stīvums. Taču jau pēc dažām dienām dzīvnieks nepārprotami izrāda nevēlēša­nos kāpelēt un kvern uz vietas. Sajā stadijā abas pa­kaļkājas jau ir paralizētas, bet vēl saglabā jutību. Pa­kāpeniski paralīze izplatās pa visu ķermeni. Senāk ne­bija citas izejas kā dzīvnieku nogalināt, kad slimība sasniegusi šo pakāpi.

Mums bijuši vairāki šās paralīzes gadījumi, un esam zaudējuši dažu labu skaistu un vērtīgu pērtiķi. Izmē­ģinājos visu, ko vien varēju iedomāties, lai panāktu po­zitīvu efektu. Mēs dzīvniekus masējām, mainījām pār­tikas režīmu, injicējām vitamīnus, tomēr viss velti. Mani pārlieku nomocīja doma, ka neprotu atrast ārstē­šanas metodi šai kaitei, jo nebūt nebija patīkami no­skatīties, kā dzīvnieks pamazām, ar katru dienu vairāk, zaudē kustības spējas.

Reiz ieminējos par to savam draugam veterinārār- statu, piebilzdams, ka, manuprāt, slimības cēlonim ir kāds sakars ar barību, taču esmu izmēģinājis visu iespējamo, bet rezultātu kā nav, tā nav. Mazliet pado­mājis, mans draugs ieteicās, ka varbūt pērtiķiem ba­rībā trūkstot fosfora vai arī dzīvnieka organisms nezi­nāmu iemeslu dē] nespēj barībā esošo fosforu asimilēt. Ja vaina būtu meklējama šajā apstāklī, tad īstais līdzeklis būtu D3 vitamīna injekcijas. Tādēļ nākamo pēr­tiķi, kam konstatēja pirmās paralīzes pazīmes, bez ceremonijām izcēlām no krātiņa (kaut arī viņš pret šādu apiešanos skaļi protestēja) un iešļircinājām viņam D3. Pēc tam es dzīvnieku veselu nedēļu uzmanīgi vē­roju, un, man par lielu prieku, tas nepārprotami atlaba. Nedēļas beigās pērtiķis saņēma vēl vienu injekciju un pēc divām nedēļām bija pilnīgi vesels. Tad pievērsos skaistam, rudam Rietumāfrikas patas pērtiķim, kas bija paralizēts jau krietnu laiku. Nabaga dzīvniekam pil­nīgi bija laupītas kustības spējas, tā ka pat barojot mums vajadzēja pacelt un pieturēt tā galvu. Nodomāju: ja D3 palīdzēs arī šajā gadījumā, tad vairs nav nekādu šaubu, ka tas ir īstais ārstniecības līdzeklis. Divkār­šoju parasto devu un iešļircināju to slimajam dzīvnie­kam; trīs dienas vēlāk injicēju nākamo trieciendevu. Pēc nedēļas mūsu pacients varēja pacelt galvu, lai paēstu, un pēc mēneša bija pilnīgi izārstēts. Tas nu bija patiesi pārsteidzošs rezultāts, kas mani pilnīgi pār­liecināja, ka D3 ir īstais līdzeklis pret paralīzi. Ja tagad kāds no mūsu pērtiķiem kļūst pastīvs, mums vairs nav nomācošās sajūtas, ka tas ir pirmais solis pretī nāvei; mēs slimniekam izdarām vajadzīgo injek­ciju, un drīz vien dzīvnieks ir atkal sveiks un vesels.

Otra injekcija, ko lietojam ar neapšaubāmiem panā­kumiem, ir vitamīns B12. Tas galvenokārt tonizē orga­nismu, bet vēl labāk izmantojams par stimulatoru ēst­gribas uzlabošanai. Ja kāds dzīvnieks izskatās savār­dzis un zaudē interesi par ēdienu, viena B12 deva visu atkal vērš par labu. Biju šo līdzekli izmēģinājis vie­nīgi ar zīdītājiem un putniem, bet nekad ar rāpuļiem. Rāpuļu organisms ir tik atšķirīgs no putnu un zīdītāju organisma, ka jābūt ļoti uzmanīgam ar ārstniecības līdzekļiem: kas labi derēs vāverei vai pērtiķim, var būt nāvējošs čūskai vai bruņurupucim. Mūsu rāpuļu mītnē bija jauna boa, kuru pirms apmēram sešiem mēnešiem bijām iegādājušies no kāda tirgotāja. Kopš pašas pir­mās dienas tā likās apbrīnojami rāma, taču mani vis­vairāk satrauca tās konsekventā atteikšanās uzņemt barību. Tādēļ mēs bijām spiesti reizi nedēļā vilkt čūsku ārā no krātiņa, ar varu atvērt tai muti un iestumt rīklē beigtas žurkas vai peles; čūskai šis process nebūt nepa­tika, tomēr tā savā parastajā apātijā ļāva mums rīko­ties. Barot čūsku ar varu allaž ir riskanti, jo, lai cik piesardzīgi jūs rīkotos, vienmēr var gadīties, ka ievai­nojat maigo mutes gļotādu un tādējādi izraisāt infek­ciju, no kuras ļoti drīz var attīstīties mutes čūla, sli­mība, pret kuru čūskas ir ļoti jutīgas un kuru ir ārkār­tīgi grūti izārstēt. Mazliet vilcinājies un šaubījies, tomēr nolēmu injicēt savai boa Bi2 un vērot, kas no­tiks. Vitamīnu iešļircināju čūskas rumpja vidusdaļā, biezajā muskuļu slāni, kas klāj mugurkaulu. Boa, šķiet, to nemaz nemanīja, jo palika mierīgi guļam, man ap roku apvijusies. Novietoju čūsku atpakaļ krātiņā un aizgāju. Tajā dienā nekas ļauns netika novērots, un es ieteicu Džonam vakarā ielikt čūskai krātiņā barību. Džons ielika tur divas žurkas un otrā dienā priecīgi ziņoja, ka boa ne tikai aprijusi žurkas, bet arī ener­ģiski uzbrukusi viņam, kad viņš pavēris krātiņa durvis. Kopš tā laika mūsu boa vairs nekad nevārguļoja. Tā kā B12 bija tik labvēlīgi iedarbojies uz čūsku, izmēģināju šo vitamīnu arī citiem rāpuļiem. Tiklab ķirzakām, kā bruņurupučiem lieti noderēja šad tad pa injekcijai, īpaši vēsākā laikā; bija pat gadījumi, kad rāpulis noteikti būtu aizgājis bojā, ja nebūtu saņēmis vitamīnu injek­cijas.

Savvaļas dzīvnieki, protams, ir vissliktākie pacienti, kādus vien var iedomāties. Ikvienai slimnieku kopējai, kas sūdzas, ka esot grūti kopt cilvēkus, vajadzētu izmē­ģināt roku slimu savvaļas dzīvnieku kopšanā. Dzīvnieki ļoti reti izrāda pateicību par jūsu pūlēm, bet jūs jau arī to nemaz negaidāt. Vienīgais, uz ko jūs cerat (to­mēr nekad vai gandrīz nekad nesagaidāt), ir mazliet aktīvas kooperācijas, kad jāieņem zāles, jāsaglabā ap- saitējums vai tamlīdzīgi. Pēc pirmajiem pārsimt rūg­tiem piedzīvojumiem jūs samierināties ar faktu, ka ik­viena medicīniskās palīdzības sniegšana dzīvniekam ir īsta laušanās sacensība, pēc kuras vairāk medikamentu jāpatērē jūsu ārējo ievainojumu apkopšanai, nekā vaja­dzējis pacienta iekšējo kaišu dziedināšanai. Ļoti drīz jūs atsakāties no cerībām saglabāt slimnieka brūces apsaitējumu, jo, vienīgi ieģipsējot pacientu no galvas līdz kājām, varat aizkavēt apsaitējuma noplēšanu jau pirmajās trīsdesmit sekundēs pēc uzlikšanas. Pērtiķi, protams, ir visneciešamākie pacienti. Pirmām kārtām, Ciņiem ir četras rokas, ar ko cīnīties pret jums vai no­raut apsējus. Viņi visi ir asprātīgi un gaužām viegli satraucami, un katru medicīniskās palīdzības veidu viņi uzskata par rafinētu mocību, kaut arī jūs skaidri zināt, ka tas ir gluži nesāpīgs. Tā kā pērtiķi ir ļoti nervozi radījumi, tie izturas kā īsti hipohondriķi, un pavisam viegli izārstējama slimība spēj tos nogalināt, jo tie kļūst dziļi melanholiski un pilnīgi apātiski. Kopjot tādu sērībā iegrimušu pērtiķi, kurš ir pārliecināts, ka viņa gaitām šai pasaulē pienācis gals, jums jāprot būt allaž sirsnī­gam un jautram (gluži kā to dara Hārlijstrīta speciā­listi).

Ar cilvēkveidīgajiem pertiķiem ir vieglāk tikt galā, jo tie ir daudz saprātīgāki, un jūs lāgiem varat cerēt pat uz zināmu pretimnākšanu. Zooloģiskā dārza pirmajos divos pastāvēšanas gados izslimoja abas šimpanzes — Čamlijs un Lulu. Abi gadījumi bija atšķirīgi, bet abi interesanti.

Kādu rītu man ziņoja, ka Lulu auss izliekusies dī­vainā leņķī, bet citādi viņa šķietot vesela. Lulu ausis jau kopš dzimšanas bija atļukušas, tādēļ es nodomāju, ka atgadījies kas sevišķs, ja jau tas duras acīs. Aizgāju paskatīties un atradu viņu tupam krātiņā uz grīdas un ar labu apetīti gremojam ābolu; skumjā, grumbainā seja dziļā koncentrācijā vēroja pasauli. Lulu ļoti rūpīgi ēda ābola mīkstumu, skaļi čāpstinādama; kad visa sula bija izsūkta, atlikumu viņa kārtīgi iespļāva saujā un nolika uz ceļgala, noskatīdamās uz to apmēram kā sirms zinātnieks, kas atklājis dzīvības eliksīru tik vēlos ga­dos, kad pats vairs nespēj to izmantot. Es uzsaucu, un viņa pienāca pie stiepļu režģa, nomurkšķēdama kaut ko sveicienam. Viņas auss tiešām izskatījās ļoti dīvaina, jo bija atšāvusies taisnā leņķī no galvas. Mēģināju pie­runāt Lulu pagriezties apkārt, lai es varētu aplūkot ausi no mugurpuses, bet viņa bija pārak nodarbināta, bāžot pirkstus cauri režģim un cenšoties satvert manas svārku pogas. Nekas cits neatlika, kā izvākt viņu ārā, bet tā bija visai sarežģīta procedūra, jo Čamlijs aizvien kļuva ļoti greizsirdīgs, ja Lulu bez viņa atstāja krā­tiņu. Taču man nemaz negribējās, lai Čamlijs asistētu medicīniskajā izmeklēšanā. Beidzot ar dažādiem kāru­miem izdevās viņu ievilināt abu kopējā guļamistabā un tur ieslēgt, kaut arī viņš skaļi protestēja. Tad pats iegāju ārējā krātiņā, Lulu tūliņ pienāca klāt, iesēdās man klēpī un mani apskāva. Lulu bija ļoti mīlīga, mai­gas dabas pērtiķiene. Iedevu viņai cukurgraudu, lai viņa justos labi, kamēr es apskatu ausi. Šausmās ierau­dzīju, ka aiz auss uz deniņu kaula izauguma ir milzīgs pietūkums pusapelsīna lielumā, āda bija kļuvusi violeti melna. Lulu spalva uz galvas un sevišķi aiz ausīm ir ļoti bieza, tādēļ tūkums nebija saredzams līdz tam brī­dim, kamēr tas kļuva tik liels, ka izspieda uz priekšu auss gliemežnīcu. Nelikās, ka Lulu sāpētu, par ko, re­dzot milzīgo augoni, varēja vienīgi pabrīnīties. Viņa man atļāva saudzīgi iztaustīt, cik tālu tūkums sniedzas, un tikai tad liegi un pieklājīgi pastūma nost manu roku, kad taustīšana kļuva pārāk sāpīga. Augoni apskatījis, nolēmu, ka vajadzēs to pārgriezt, jo tas droši vien ir pilns ar strutām, tādēļ paņēmu Lulu uz rokām un aiz­nesu uz māju, kur apsēdināju uz dīvāna un iedevu vi­ņai banānu, lai būtu ar ko nodarboties, kamēr es visu sagatavoju.

Šimpanzes tika ielaistas mājā vienīgi sevišķos gadī­jumos, tāpēc Lulu bija sajūsmināta, ka bauda šādu priekšrocību, Čamlijam nezinot. Viņa sēdēja uz dīvāna, piestūķējusi pilnu muti ar banānu, un katram, kas vien nāca iekšā, majestātiski sniedza roku un nomurmināja sveicienu, it kā māja piederētu viņai un mēs būtu iera­dušies ciemos kārtējā pieņemšanas dienā. Beidzot, kad viss bija sagatavots, apsēdos viņai līdzās un saudzīgi apgriezu garo spalvu aiz slimās auss. Kad spalva bija nogriezta, augonis izskatījās vēl nejaukāks, āda bija saplaisājusi. Rūpīgi apmazgāju visu uztūkumu ar siltu, dezinficētu ūdeni, skatīdamies, vai neatradīšu augoņa galviņu vai krāteri, jo tagad biju pārliecināts, ka tas ir vai nu augonis, vai inficēta brūce, taču neko neat­radu. Pa to laiku Lulu, rūpīgi pārbaudījusi visus ārst­niecības rīkus, pilnīgi nodevās otra banāna baudīšanai. Paņēmu injekcijas adatu un padurstīju tumšo ādu visa augoņa platībā, bet tas ne mazākā mērā nemazināja Lulu ēstgribu, tā ka acīmredzot visa tumšā āda bija atmiruši.

Uzdevums bija grūts. Kaut gan domāju, ka mierīgi varu pārgriezt atmirušo ādu un iztīrīt strutas, neno­darot Lulu nekādas sāpes, taču pilnīgi drošs nejutos. Kā jau minēju, viņa bija ļoti mīlīgas dabas, bet tomēr liela, labi noaugusi pērtiķiene ar pamatīgiem zobiem, un man nepavisam negribējās mēroties ar viņu spēkiem. Atlika vienīgi nodarbināt viņas prātu ar kaut ko citu, kamēr tikšu ar savu darbu galā, jo Lulu, tāpat kā vairākums šimpanžu, vienlaikus varēja nodoties tikai vienai domai. Pieaicinājis talkā māti un Džekiju, iedevu viņām lielu kārbu šokolādes cepumu un teicu, lai zinā­mas laika atstarpēs izsniedz Lulu pa cepumam, kamēr es būšu izdarījis operāciju. Par viņu drošību es nebai­dījos, jo zināju — ja Lulu gribēs kādam kost, tad vie­nīgi man. Noskaitījis īsu lūgšanu, es nosterilizēju skal­peli, sagatavoju vates tamponus, nodezinficēju rokas un ķēros pie darba. Pārvilku ar skalpeli pār augoni, taču vīlies konstatēju, ka āda ir sīksta un cieta kā zoļ- āda un skalpeļa asmens slīd no tās nost. Pamēģināju vēlreiz, šoreiz piespiezdams skalpeli stingrāk, bet rezul­tāts bija tāds pats. Māte un Džekija visai nervozi uztu­rēja sprostuguni ar šokolādes cepumiem, un Lulu katru cepumu apsveica ar jūsmīgiem, šmakstošiem ņurdie- niem.

Vai tu nevarētu drusku pasteigties? — jautāja Džekija. — Visam mūžam cepumu nepietiks.

Daru, ko varu, — es aizkaitināts atteicu. — Un nevienai māsai gan nenāktu prātā steidzināt ārstu ope­rācijas laikā.

Atceros, mīļie, ka man ir dažas šokolādes kon­fektes, — māte izpalīdzīgi sacīja, — vai atnest?

Jā, katram gadījumam derētu gan.

Kamēr māte gāja pēc konfektēm, es nolēmu, ka vie­nīgā iespēja atgriezt augoni ir iedurt skalpeļa galu tū­kumā un tad virzīt uz priekšu; tā arī izdarīju. Viss iz­devās labi: no augoņa izšļācās bieza, smirdoša masa, nošļakstīdama gan mani, gan dīvānu. Smirdoņa bija briesmīga, un Džekija ar māti steigšus atstāja istabu. Lulu izturējās pavisam vienaldzīgi un gremoja cepu­mus. Cenzdamies neelpot biežāk kā tieši nepieciešams, es izspiedu augoni, un beidzot, kad tas bija tukšs, biju no tā izspiedis apmēram pustases smirdošu, asiņainu strutu. Ar šķērītēm uzmanīgi apgriezu atmirušo ādu un de-

zinficēju jēlo vielu. Nebija nekādas nozīmes brūci pār­siet, jo zināju, ka Lulu apsēju noplēsīs, tikko būs tikusi atpakaļ krātiņā. Kad biju augoņa vietu pietiekami no­tīrījis, paņēmu atkal Lulu uz rokām un_ aiznesu uz krā­tiņu. Tur viņa uzticīgas sievas padevībā apsveica Čam­liju, taču tas bija gaužām aizdomīgs. Vispirms viņš vē­rīgi aplūkoja viņas ausi, bet konstatēja, ka tur nekā interesanta neesot. Taču, kad Lulu atkal priecīgi ieķēr­cās, viņš pieliecās tuvāk un paostīja viņas elpu. Skaidrs, viņa ēdusi šokolādi, un tā Lulu nesaņēma vis vīra ap­sveikuma glāstu, bet gan ašu belzienu pa pakausi. Bei­dzot man vajadzēja iet uz istabu un atnest atlikušos cepumus, lai samierinātu Čamliju. Lulu auss sadzija lieliski, un pēc sešiem mēnešiem bija pamatīgi jāieska­tās, lai rētu vispār ieraudzītu.

Apmēram pēc gada Čamlijs nodomāja, ka nu pienā­kusi viņa kārta paslimot, un viņš, protams, to darīja tāpat, kā mēdza darīt visu, — ar vērienu. Man ziņoja, ka Čamlijam sāpot zobi. Tas mani gaužām pārsteidza, jo viņš ne pārāk sen bija zaudējis piena zobus, un man likās, ka vēl ir mazliet par agru, lai īstie zobi sāktu bojāties. Un tomēr viņš nelaimīgs tupēja krātiņā, ar roku aptvēris zodu un ausi, un izskatījās pārlieku nožē­lojams. Viņam acīm redzami sāpēja, bet es nesapratu, vai sāpju cēlonis ir auss vai žoklis. Sāpes laikam bija stipras, jo viņš neparko neļāva atvilkt roku no žokļa, lai varētu apskatīt vaigu, un, kad es neatlaidos, viņš briesmīgi uztraucās, un es sapratu, ka tā nodarīšu vai­rāk ļaunuma nekā labuma, tādēļ metu mieru. Ilgu laiku nostāvēju pie krātiņa, lūkodams pēc Čamlija rīcības noteikt, kas īsti viņam kait. Viņš apgūlās, apsegdams sāpošo pusi ar roku un klusi un žēli īdēdams; reiz, uz­rāpies augšā pa stiepli, lai atvieglotos, viņš visai ne­veikli nokāpa atpakaļ lejā un, kad kājas atsitās pret krātiņa klonu, nelabi iebrēcās, it kā trieciens būtu vi­ņam sagādājis stipras sāpes. Viņš atteicās no barības un, kas bija vēl ļaunāk, no jebkāda šķidruma, tādēļ ne­varēju iedot viņam antibiotikas. Lulu mums vajadzēja aizvākt, jo viņa neizrādīja vis sievas maigumu, bet lē­kāja pa krātiņu, lāgiem piesizdamās Čamlijam vai pat lēkdama viņam virsū, tā ka viņam aiz sāpēm bija jā­brēc.

Pēcpusdienā jau biju par Camlija stāvokli tā uztrau­cies, ka uzaicināju uz konsultāciju mūsu veterinārārstu misteru Blampjē un vietējo ārstu. Ārsts laikam jutās mazliet pārsteigts, kad viņu lūdza izmeklēt šimpanzi, tomēr neatteicās. Bija skaidrs, ka Čamlija auss un žok­lis jāizmeklē ļoti rūpīgi, un sapratu, ka pašreizējā stā­vokli viņš to nepieļaus, tādēļ norunājām, ka Čamlijs jāanestezē. To vajadzēja darīt, bet gluži cits jautājums bija — kā to izdarīt. Beidzot tika nolemts, ka es iešļir- cināšu Čamlijam kādu nomierinošu līdzekli, kas viņu līdz vakaram tiktāl sagurdinās, ka varēsim anestezēt. Vēl tikai nebija zināms, vai Čamlijs neko neiebildīs pret injekciju. Viņš, čokurā sarāvies un man muguru uzgrie­zis, gulēja savā salmu migā, un es redzēju, ka nabags cieš stipras sāpes, jo pat nepagrieza galvu, lai paska­tītos, kas atvēris krātiņa durvis. Kādu stundas ceturk­sni mīlīgi runājos ar viņu kā daždien ar slimnieku, un beidzot viņš ļāva paglāstīt muguru un kājas. Tas bija liels sasniegums, jo pirms tam viņš nebija mani laidis ne tuvumā. Tad, saņēmis dūšu, paķēru injekcijas adatu un aši iedūru viņam gurnā. Par laimi, viņš likās to vis­pār nemanījis. Cik vien maigi un lēni mācēdams, iespie­du šļirces saturu muskulī. To viņš laikam tomēr juta, jo sīkā balsī žēli iekunkstējās, bet bija pārāk vārgs, lai par to uztrauktos. Joprojām jautri tērgādams, pievēru šimpanžu guļamkambara durvis un atstāju Čamliju, ka­mēr zāles iedarbosies.

Vakarā ieradās Dr. Teilors un misters Blampjē, un es viņiem pastāstīju, ka nomierinošās zāles ir iedarbo­jušās: Čamlijs bija apdullis, bet arī tagad negribēja man ļaut izmeklēt ausi. Devāmies uz viņa buduāru, ku­ram ārpusē biju pierīkojis vairākas spēcīgas spuldzes un uzstādījis provizorisku galdu, uz kura novietot mūsu pacientu. Ārsts uzlēja uz drāniņas ēteri, un es, atvēris Čamlija guļamtelpas durvis, paliecos iekšā un maigi uzklāju masku viņam uz sejas. Pāris reižu viņš vārgi mēģināja ar roku to nostumt nost, taču ēteris kopā ar pirmāk saņemto nomierinošo līdzekli tomēr bija viņa spēkiem par daudz un viņš ļoti ātri iegrima nesamaņā. Tiklīdz Čamlijs bija pilnīgi iemidzis, mēs viņu izstiepām ārā no krātiņa un noguldījām uz galda, masku no se­jas nenoņemot. Tad ārsti ķērās pie darba. Vispirms

tika pārbaudīta auss un konstatēts, ka tā ir vesela; salī­dzinājumam izmeklējām arī otru ausi, arī tai nekādas vainas nebija. Pēc tam atvērām Čamlijam muti un rū­pīgi pārbaudījām zobus: visi zobi bija spoži, balti, ne­vainojami, pilnīgi veseli. Pārbaudījām vaigus, žokļus, visu galvu un nevarējām atrast ne mazākās vainas. Apskatījām vēl kaklu un plecus — arī nekādu rezul­tātu. Cik mums izdevās konstatēt, Čamlijam nekas ne­kaitēja, un tomēr kaut kas viņam darīja stipras sāpes. Dr. Teilors un misters Blampjē aizgāja dziļā neiz­pratnē, bet es ienesu Čamliju istabā, ietinu segā un apguldīju saliekamajā gultiņā pretī dzīvojamās istabas kamīnam. Džekija pagādāja vēl dažas segas, ko sakrā­vām viņam virsū, tad apsēdāmies un sākām gaidīt, kad narkozes iedarbība beigsies.

Čamlijs gulēja aizvērtām acīm, gārgdams izelpoja ētera tvaikus un izskatījās kā mazliet velnišķīgs ķeru- biņš, -kas noguris, augu dienu blēņodamies, un tagad bauda pelnītu atpūtu. Ētera tvaiki, kas plūda no viņa plaušām, tā piedvakoja istabu, ka vajadzēja atvērt logu. Pagāja apmēram pusstunda, līdz viņš izrādīja pirmās apziņas atgūšanas pazīmes — dziļi nopūtas un sāka grozīties; es aizgāju turp un apsēdos pie gul­tas, turēdams gatavībā krūzi ar ūdeni, jo no pieredzes zināju, cik briesmīgas slāpes moka, pamostoties no anestēzijas. Pēc dažām minūtēm Čamlijs atvēra acis un, ieraudzījis mani, sīki iesmilkstējās un, kaut arī vēl bija pusaizmidzis, stiepa man pretī roku. Pacēlu viņa galvu un pieliku viņam pie lūpām krūzi, no kuras viņš kāri padzērās, līdz ēteris viņu atkal pārmāca un viņš cieši aizmiga. Redzēju, ka parastā krūze ir ļoti neparocīga Čamlija dzirdināšanai, jo diezgan daudz ūdens bija iz­lijis zemē. Apzvanījis draugus, sadabūju slimnieka «pī­līti», kas atgādina plakaniski saspiestu tējkanniņu, un, kad Čamlijs pamodās otrreiz, tā mums lieti noderēja, jo viņš varēja padzerties no snīpīša, neceļoties sēdus.

Čamlijs gan mūs pazina, tomēr bija vēl stipri apdul­lis no narkozes, tādēļ nolēmu pārgulēt nakti uz dīvāna viņa tuvumā, ja viņš varbūt pamostos un kaut ko vēlē­tos. Vēlreiz padzirdījis slimo, saklāju sev guļvietu uz dīvāna, nodzēsu gaismu un iesnaudos. Apmēram divos naktī mani pamodināja brīkšķis istabas attālākajā

kaktā. Aši iededzu gaismu un redzēju, ka Čamlijs uz­cēlies, staigā pa istabu un gluži ka piedzēris cilvēks tenterē, atsizdamies pret mēbelēm. Ieraudzījis mani, viņš priecīgi iekliedzās, pārmeimuroja pāri istabai un, pirms atkal dūšīgi nodzērās, katrā ziņā gribēja mani apskaut un nomutēt. Pēc tam palīdzēju Čamlijam iekāpt atpakaļ gultā, sasedzu viņu, un tā viņš mierīgi nogulēja līdz lielai dienai.

Visu nākamo dienu Čamlijs rāmi nozvilnēja gultā, blenzdams griestos, noēda dažas vīnogas un lielos daudzumos sadzērās ūdeni ar glikozi, kas viņu stipri­nāja. Taču visjaukākais bija tas, ka viņš vairs neslēpa vaigu rokā un vispār likās nejūtam sāpju. Šķita, ka esam neizskaidrojamā veidā viņu izārstējuši, nenieka nedarīdami. Kad Dr. Teilors todien piezvanīja un apvai­cājās, kā klājas Čamlijam, es viņam to pastāstīju un viņš bija ne mazāk pārsteigts kā es. Vēlāk viņš piezva­nīja vēlreiz un teica, ka esot izdomājis iespējamu iz­skaidrojumu: Čamlijam varbūt kāds skriemelis bija iz­slīdējis no vietas. Tas varējis izraisīt stipras nervu sā­pes žoklī un ausī, nekādā veidā ārēji neizpaužoties. Staipīdami un kustinādami iemidzināto Čamliju, mēs izmeklēšanas laikā grozījām arī viņa galvu uz visām pusēm un droši vien esam iegriezuši skriemeli vietā, paši to nemaz neapzinādamies. Misters Blampjē arī piekrita šādai diagnozei. Pierādījumu mums, protams, nebija, bet Čamlijs jutās ļoti labi, no sāpēm vairs ne­bija ne vēsts. Slimošanas laikā viņš tomēr bija stipri novājējis, tādēļ divas trīs turpmākās nedēļas turējām viņu īpaši siltā krātiņā un barojām ar visādiem gar­dumiem. Ļoti drīz viņš atkal pieņēmās svarā un kļuva tāds pats, kā bijis: tiklīdz kāds piegāja pie krātiņa, pār viņu nobira vairākas riekšavas zāģskaidu. Tā, man šķiet, izpaudās Čamlija pateicība.

Dažkārt dzīvnieki nodara sev ļaunu neiedomājami muļķīgā kārtā. No putniem, piemēram, vishistēriskākie ir vanagi un fazāni. Tiklīdz atgadās kaut kas nepa­rasts, tie drausmīgi uztraucas, šaujas kā raķetes pret būra griestiem un vai nu nolauž sprandu, vai arī no- skalpē paši sev pliku pakausi. Taču arī citi putni nav gudrāki. Pastāstīšu par Semjuelu.

Semjuels ir Dienvidamerikas kariama. Kariamas ir līdzīgas Āfrikas sekretāriem. Augumā tās ir tikpat lie­las ka pusaugu tītars, bet tām ir garas, spēcīgas kājas un mazs, smieklīgs spalvu kušķītis knābja virspusē. Savvaļā kariamas daudz nelido, bet lielāko daļu laika pavada, klaiņodamas pa savannu, kur meklē čūskas, peles, vardes un citus gardumus. Semjuelu nopirku Ziemeļargentīnā no kāda indiāņa, un, tā kā tas bija audzis pie cilvēkiem, tad, protams, bija ļoti (dažkārt pat pārlieku) rāms. Kad beidzot Semjuelu kopā ar citiem dzīvniekiem atvedu kuģi uz Džersiju, izlaidām to no šaurā būra jaukā, plašā putnu mītnē. Semjuels bija sajūsmā un tūliņ, lai parādītu mums savu patei­cību, uzlaidās laktā, novēlās zemē un salauza kreiso kāju. Tiešām, dzīvnieki reizēm rīkojas tik idiotiski, ka jūs paliekat bez valodas.

Laimīgā kārtā Semjuela kājas lūzums nebija sarež­ģīts — cilvēka kājā tas atbilstu apmēram liela vidum.

Mēs kāju kārtīgi iešinējam, ieģipsējām un, 'kad ģipsis bija sakaltis, ielikām putnu nelielā buri, lai tas nevarētu pārāk daudz kustēties. Nākamajā dienā kāja bija mazliet pietūkuši, tādēļ injicēju penicilīnu, ko Semjuels man varen ņēma ļaunā, tomēr kāja atkal atguva normālu iz­skatu. Kad beidzot noņēmām ģipsi, redzējām, ka kauls saaudzis lieliski, un tagad, redzot Semjuelu svarīgi pa­staigājamies pa putnu mītni, pamatīgi jāieskatās, lai sazīmētu, kura kāja tam īsti bijusi lauzta. Taču, zinā­dams, cik briesmīgs stulbenis ir Semjuels, es nebūt nebrīnītos, ja viņš to visu atkārtotu vēlreiz. . . kādu dienu, kad būšu līdz ausīm iegrimis citā darbā.

Ārstējot dzīvniekus, jūs pamazām pierodat pie tā, ka pacienti jūs sakož, saskrāpē, saspārda un uzdauza jums punus, tā ka bieži vien, kad esat sniedzis pirmo palīdzību slimniekiem, pēc tam esat spiests to darīt arī pats sev. Ne vienmēr bīstamākie ir lielie dzīvnieki. Vā­vere vai maisu žurka, ja vien grib, var nodarīt gan­drīz tādu pašu postu kā bars Bengālijas tīģeru. Reiz man vajadzēja pūkainam bušbēbijam ar aizkustinošām actiņām mazliet ieziest inficēto ādu astes galā, bet ma­zulis man tik neganti iekoda īkšķī, ka radās asins sain­dēšanās un desmit dienu dabūju nonēsāt roku saitē. Bušbēbija aste sadzija četrdesmit astoņās stundās.

Ārsti, kas dziedina cilvēkus, dod Hipokrāta zvērestu. Savvaļas dzīvnieku ārsta zvēresti bieži vien izskan su­līgos un izteiksmīgos lāstos, taču šaubos, vai Britu me­dicīniskā padome šādu zvērestu akceptētu.