Pēdas

VILKAČU RŪPES

VILKAČU RŪPES

Ja tev dziļā silā virs galvas iekārcas vārna, neskaties uz augšu, tur tu ieraudzīsi savu nāvi.

Tautas ticējums

Tajā dienā vilkačiem nebija mazāk rūpju kā kun­giem. Nosprieda nepielaist medniekus pie Egļu kalna. Šādu lēmumu prasīja vairāki apsvērumi. Vispirms šķita derīgi atstāt pietiekami daudz plašuma atkāpšanās ga­dījumam. Otrkārt, bija izdevīgāk vienu slēpni ierīkot pie Pērļupītes pārejas netālu no Melnā Auna perējuma, jo tur auga ļoti piemērots eglīšu pamežs, kas ļāva labi mas­kēties un vajadzības gadījumā no slēpņa aizbēgt brik- snājā. Otrs slēpnis gan bija mazāk drošs, tomēr ļoti no­zīmīgs, jo sargāja pašu bīstamāko vietu: purva malu, ne­ļaujot medniekiem virzīties garām Dziļūdenim uz Egļu kalna lazdu nogāzi, no kuras dažviet varēja saskatīt at­tālos purva salas nogāzes klajumus. Tādu, kas tajos reiz vēries, nedrīkstēja dzīvu izlaist no meža. Tāpēc šajā postenī sēdēja divi vīri.

Aizsardzības uzdevumi samērā pamatīgi tika sadalīti jau tad, kad kungiem radās pirmās domas par vilku me­dībām Vilkaču silā.

Vispirms gravas krastu sargāt uzņēmās Toms ar Andri, nesaucot palīgā vilkus. Kad paaugās Ķēniņš un Toms pielāgoja jauno dzelzs loka stopu, ar ko vajadzības ga­dījumā diezgan droši varēja nogāzt zirgu, pienākumu sa­dalījumu mainīja. Purva malā palika Andris un Miķelis. Andris bija labi apguvis strēlnieka mākslu, tālab kopā ar Miķeli viņi veidoja pietiekami drošu vairogu.

Slēpņus ierīkoja aiz divām eglīšu rindām tā, ka par loka iekšpusē notiekošo svešinieks skaidrību varēja uz­zināt tikai tad, ja pats nokļuva apšaudes laukā. Te bija īstenots pats drūmākais pasaku lāsts: ja tavas acis to redzējušas, tad tu vairs dzīvotājs nebūsi.

Toms vēlējās nevis nogalināt medniekus, bet gan at­baidīt no meža. Šis noteikums aizsardzību vēl vairāk sarežģīja. Apgrūtināja arī slepenība. Nevienam mednie­kam pēc biedra pazušanas nedrīkstēja rasties ne mazā­kās aizdomas par cilvēku mitināšanos silā. Staigāt vilku solī un zābakos bija tomēr grūti. Stāvot uz vietas, gan­drīz neiespējami noturēt līdzsvaru. Pēc paklupšanas, kad soļi saļodzījās, kļūmes un kritienus nācās gudri maskēt. Šim nolūkam katram vilkatim pie jostas karājās vairākas ādas kules un pūšļi ar Madaras krāsu vārījumiem un ādu puvekļiem. Aplamos minumus dzēsa, ar zobenu iz­kārpot sūnas un šo kasekli apšļakstot ar vēmekļiem.

Lai nodrošinātu veiksmi sadursmē ar stipru pretinieku, vilkači lietoja krietni daudz dažādu ietaišu un viltību. Lai pievilinātu suņus un neļautu tiem sajust cilvēkus, slēpņa tuvumā bija nolikti pūdētas gaļas gabali. Tika gādāts, lai vilku nobaidītie zirgi skrietu pa takām tieši uz purva muklāju.

Pie abiem slēpņiem ierīkoja samērā vienkāršas, bet asprātīgas maldināšanas un prātu satraukšanas ierīces, kurās jautās aizguvums no trakā Miķa trikiem, tikai šo­reiz izdoma kalpoja nevis jokiem, bet gan drošībai. Bez Kaulaišu Kriša taures un kraukļa balss bija vēl Andra izgudrotais Melnā Auna blējiens. Netālu no slēptuves uz zemes mazu eglīšu zarotnē Andris ierīkoja gaisa maisu, ko varēja iedarbināt, ar kāju stingri pavelkot auklu. Kad aukla pacēla uz augšu palielu akmeni, plēšu maiss izple­tās. Uz leju krītot, akmens pūsli saspieda, un stabules izdvesa aizsmakuša auna drebelīgu murmuli. Aitas balss atdarinājums bija izdevies gaužām jocīgs. Andris par to priecājās kā mazs bērns un, klausīdamies drebelīgajās skaņās, nereti locījās līdz zemei un sauca:

— Tas tak ir galīgi nobaidīts auns! Tik jocīgs, ka jā­beidzas vai nost! Taisni traks! Ko kungi domās, dzirdot eglītēs tādu vāvuli? Hi, hi, hi, hi! Vācieši tak smieda­mies izvelsies no sedliem kā maisi.

Grūtā brīdī, ja kaut kādas neveiksmes dēļ mednieki tomēr atklātu slēpni, bija paredzēts iedarbināt visus trokšņu taisītājus reizē un, izmantojot radušos apjukumu, raidīt nāvējošas bultas. Varēja domāt, ka pretinieks, trokšņu maldināts, gaidīs briesmas no egļu galotnēm un tādēļ būs vieglāk pieveicams. Ja draudētu saķeršanās ar veselu mednieku pūli, vilkačiem nāktos slepeni atkāp­ties gar kalna nogāzi.

Beidzot viss bija savests kārtībā. Paugurs strauta krastā stāvēja kluss un tukšs, tikai nedzirdami sīca vilku dū­kas, aicinādamas vilkus un kairinādamas suņus.

Pēc kāda laika netālu no slēpņa ievaukšķējās pēddzi­nis. Vilkači nekavējoties saāķēja loku stiegrus un uz­vilka stopus. Sirdis iepukstējās strauji un trauksmaini. Dvēselē ielija baigums. Pēc Pauru Anša ziņām, šorīt mežā bija sajājuši turpat vai divdesmit vīri. Suns bija pirmais vēstnesis par šī pašpārliecinātā, ar ugunsrīkiem bruņotā karaspēka tuvumu. Dzīvnieku acīmredzot vilināja dūku smilksti. Nu atlika vienīgi gādāt, lai ziņkārīgais delveris pienāktu pa šāvienam. Tur, gravas viņa krasta krūmos, jau parādījās viņš — raibs lutausains kvekšķis. Andris pārtrauca dūkot. Suns apstājās. Andris pastabulēja. Kvekšķis sabozās un bailīgi ievaukšķējās. Pēc brītiņa sadūšojās, nāca tuvāk un pazuda gravā. Mednieka paša vēl nemanīja. Melnraibis uzrikšoja paugura virsotnē tieši tur, kur vilkači viņu gaidīja, un minstinājās, stāvēja un ošņājās. Andris pastiepa kāju un iedarbināja auna mur­muli. Ļutausis no neparastā trokšņa vispirms nobijās, pa­lēca dažus soļus atpakaļ uz gravas pusi.

Par laimi, suņa iedzimtā ziņkārība guva virsroku pār bailēm. Viņš vēlreiz jautājoši novaukšķējās, tad, atgriezis galvu atpakaļ, aicinoši ierējās un devās uz priekšu gar gravas krastu, piesardzīgi apiedams auna slēpni un lū­kodams nokļūt aizvēja pusē, lai ar degunu vispirms pa gabalu izpētītu savādo blējēju. Pētnieks nepievērsa uz­manību eglīšu pudura otram galam, kur sēdēja strēlnieki, kas no divdesmit soļu attāluma prata trāpīt egļu čiekurā. Dzēlīgas šautras ķerts dzīvnieks bez skaņas paklupa sniegā. Andra bulta, kas vēl tika raidīta drošības dēļ, jau bija lieka. Miķelis, četrrāpus skriedams, veikli sa­grāba kunga četrkājaino kalpu aiz skausta, ievilka biežņā un apbēra ar sniegu.

Pēc brītiņa mežā uz Melno lauku pusi ieņaukstējās Her- maņa Hola Taksis. Tas dzina pēdas caunai, tālab skrēja, de­gunu pa zemi vilkdams, pret apkārtni nevērīgs. Kad cau­nas ceļš izbeidzās pie kādas egles stumbra, melnis ap­juka, pavērās atpakaļ, paklausījās un devās gar gravas viņu krastu uz Dziļūdens pusi. Izturējās daudz drošāk nekā iepriekšējais. Tas lika domāt, ka viņa saimnieks at­rodas tuvumā. Tā arī bija. Pēc mirkļa atskanēja med­nieka taure tepat stāvo pakalnu nogāzes apkaimē. Savā staltajā zirgā jāja Hermanis Hols. Otra taure atsaucās purva malas briksnājā aiz avota muklāja. Tur atradās Volfs. Trešā dziedāja dižmeža tālumos starp Melnajiem laukiem un Melnā Auna perējumu. Vēl tālāk nobauk- šķēja divi šāvieni.

Miķelis ar Andri saskatījās. Šķita, ka pa mežu šurp drasē spēks, ko neviens nespēs ne apturēt, ne pagriezt, ne iebaidīt.

— Viņi var atnākt visi reizē, — Miķelis čukstēja.

Andris saknieba lūpas gluži kā Toms.

— Tur, — viņš pamāja ar galvu uz purva malu, — vel priekšā dūņeklis.

Abi bez vārdiem saprata, ka suns jāpievāc pēc iespē­jas ātrāk. Bet Hola Taksis, vilka dūkās neklausīdamies, rikšoja pa gravas viņu krastu un pazuda aiz paugura. Vilkači atlaida loku spriegus. Miķelis smagi nopūtās. Tā vien šķita, ka pie pārejas reizē nonāks vairāki mednieki un viņu suņi. Ļoti pietrūka Toma nosvērtības un padoma. Ja brālis atrastos blakus, Miķelis nebaidītos nenieka. Andris rīkojās gluži veikli, bet puiša prāts bija svaidīgs un vējains. Viņš varēja būt te aumaļ gudrs, te tapt pār­lieku aplamīgs.

— Taks, Taks, Taks, Taks! — meža plašumā atskanēja cilvēka balss. Mednieks Hols sauca savu Taksi. Miķelis smagi nopūtās. Šoreiz nopūta vairāk pauda atvieglinā­jumu nekā bažas. Viņam galvā iešāvās prātīga, kaut arī baismīga doma: «Jo vairāk un ātrāk suņus un kungus nošausim, jo mazināsies briesmas un grūtums nākotnē.» Viņš paspaidīja savu vilku dūku, kas bija mazliet lielāka nekā Andrim. Pēc brītiņa gravas otrā krastā atkal pa­rādījās melnais Taksis. Skrēja atpakaļ pa savām pēdām drošs un pašpārliecināts. Viņa kājas bija līkas un mus­kuļainas, krūtis platas.

Suns atkal paskrēja garām pārejai un norikšoja lejup pa gravas krastu uz purva malu. Vilkači velti gaidīja viņu atgriežamies. Neviens neredzēja, kā līkkājis pār­brida pāri dūņeklim un uzrāpās brikšņainajā krastā. Mi­ķelis suni pamanīja, kad viņš no aizvēja puses, degunu pacēlis, tuvojās eglainei. Dīvainā kārtā šo būtni nesa­trauca ne cilvēku, ne beigtā suņa asiņu smaka. Viņš bez­bailīgi nāca pretī strēlniekiem. Vēl pēc mirkļa melnais ķermenis ieslīda slēpņa aizmugures skujotnē un pazuda skatienam, tikai zaru skrapšķi eglīšu pazarēs liecināja par viņa tuvošanos. «Nu tas gan ir īsts kunga suns,» Miķelis nodomāja. «Zemnieku netur par cilvēku, nemaz nebaidās.» Viņš neviļus izvilka zobenu. Taksis pavirši apošņāja suņa līķi, apgāja apkārt pūdētajai gaļai, apstā­jās pie vilkača vēmekļu tarbas. Andris strauji pielēca sunim klāt un zibenīgi cirta ar zobenu. Zmiukstēdami trūka nocirstie eglīšu zariņi. Miķelis atviegloti uzelpoja un pacēla galvu. Gravas viņā krastā, sedlos izslējies, sē­dēja slaida auguma jātnieks un raudzījās uz slēpni. Mi­ķelis sastinga un izdvesa klusu brīdinājumu:

— Cst!

Lai gan viņš pats bija vairākkārt pārliecinājies, ka pa­slēptuvē sēdošos nevar redzēt pat no šīs puses uzkalna, kur nu vēl no gravas otrā krasta, tomēr nespēja atbrī­voties no sajūtas, ka viņi ir pamanīti. «Ak dieviņ, ja tas suns būtu iepīkstējies,» vilkatis izbijies nodomāja.

Pa to laiku jātnieks novērsa acis no eglīšu pudura, pa­lūkojās uz purva pusi un guldzošā kakla balsī sauca:

— Taks, Taks, Taks, Taks!

— Nāc, nāc, kundziņ, te guļ tavs Taksis! — Andris nicinoši čukstēja.

Suni saukdams, mednieks pajāja soļus piecdesmit gar gravas pretējo krastu, tad griezās atpakaļ. Pastāvēja pie strauta pārejas, vērodams pēdas, tomēr pāri nejāja, de­vās gar krastu iekšā biezoknī.

— Ka nepārklunkurē upītei pāri citā vietā, — Miķelis bažījās.

— Diez vai, — Andris šaubījās. — Viscaur dzelkšņu zari. Zirgam dursies.

— Labi, ka tie divi takši pie vietas, — Miķelis at­viegloti nopūtās.

Šajā brīdī Vilkavota pusē atskanēja neparasti dobjas suņa rejas. Miķelis ar Andri klusi saskatījās. Andris vēlreiz paspaidīja vilku dūkas. Atkal pērkonīgā rējēja balss sadragāja meža rēno klusumu.

— Tu vellu! — Miķelis rūca. — Tam jābūt vismaz zirga lielumā.

Andris bažīgi palūkojās uz runātāju. Sapratis, ka Mi­ķelis joko, piebilda:

— Vērša rīkle.

Šie daži vārdi izkliedēja radušos baiļu stingumu. Mi­ķelis nodomāja, ka līdz šim lieliski veicies, Kāpēc gan lai nelaimētos turpmāk?

Tikko Andris paspieda dūkas, vēlreiz nogranda lielā suņa dārdošie vaukšķi.

— Ko viņš tik daudz blankšķ? — puisis sirdījās.

— Lai rej, — Miķelis mierināja. — Ka tik labi nāktu.

Suns droši nāca tikai līdz gravas krastam. Tur apstā­jās un tālāk nebija dabūjams. Pēc brīža apsēdās un uz­manīgi vēroja eglīšu ceru, acīmredzot gaidīja saimnieku, palaikam draudīgi ieriedamies. Rēja viņš gausi, purnu iz­slējis pret egļu galotnēm, savu spēku apzinādamies. Andris nedūkoja, lai nepievērstu dzīvnieka uzmanību slēpnim, bet milzenis nebija apmānāms. Viņš vēroja krū- mekli cītīgi, tikai pārstāja riet. Lopa ķermenis bija klāts kuplām^ brūnām spalvām, kas mijās ar baltām. Purns izskatījas mīlīgs, ausis nošļukušas, bet augums bija pa­tiesi liels. Miķelis uzmanīgi vēroja milzeni un lēsa, kur šaut. Pēc brīža pamanīja no meža aizkalnes iznirstam jāt­nieka stāvu un dzirdēja nosprauslojamies zirgu.

Tas bija Volfs. Viņš uzjāja gravas krastā un apstājās blakus Maksim. Pārlūkoja mežu lēni un rūpīgi. Gravas izskats medniekam radīja vilšanos. Šī bija pārejama. Tā­tad meža galējais stūris ar avotaino, dūksnaino tērci vēl nebija sasniegts. «Nu jā. Tur esot liels kalns,» Volfs at­minējās. Pavēroja sniegā atstātās suņu un zirga pēdas un sapīka. «Nu jā. Hols, tas lokanais zellis, jau izbra- dājies pa priekšu,» viņš nīgri nodomāja.

Suns joprojām vērīgi lūkojās uz slēpni.

— Ej, Maksi! — Volfs skarbi teica. Milzenis tūlīt me­tās gravas dziļumā, lai pēc dažiem mirkļiem parādītos tuvējā paugura virsotnē.

Andris saspieda dūku.

Suns jautājoši ierējās un sāka apiet slēpni gandrīz tāpat kā pirmais upuris. Tikai izturējās daudz piesardzī- gāk un uzmanīgāk, taisīja loku līdz pat gravas krasta krūmājam. Mednieks mierīgi sēdēja zirgā gravas viņā krastā un vēroja suņa rosību. Andris lika ieblēties aunam. Suns ierūcās un sastinga uz vietas. Mednieks, iz­dzirdīs* rūcienu, grieza zirgu iekšā gravas pārejā, lai iz­dibinātu suņa nemiera cēloni un vajadzības gadījumā tam palīdzētu. Maksis, juzdams saimnieka tuvošanos, kļuva drošāks, lēni līda iekšā krūmu slazdā. Miķelis se­koja dzīvnieka kustībām. Tiklīdz milzenis pavērsa pret slēpni kakla līkumu, Miķelis izšāva. Neskatīdamies, kur trāpījis, tvēra pēc otra stopa un, tikai izšāvis otru strēli, pamanīja, ka lielais dzīvnieks joprojām kā izbrīnījies stāv un nekustas, lai gan viņam kaklā cieti ieurbušās divas bultas, bet trešā, Andra raidītā, iecirtusies labās kājas plecā. Beidzot nezvērs mēģināja lēkt. Bet savaino­tās kājas dēļ lēciens aprāvās. Locekļi notrīsēja, augums sazvārojās, sagriezās, un no rīkles izlauzās drūms, nikns kauciens:

— Urhūū! Um-ū-ū!

Biedīgās skaņas Miķeli rautin pierāva kājās. Viņš ar nedaudziem lēcieniem pārvarēja attālumu. Divu bultu ietriekšanās kaklā bija acīmredzot Maksi apdullinājusi. Suns mēģināja aizstāvēties, bet cilvēks bija veiklāks. Zi­benīgs zobena vēziens iedzēlās skaustā. Pēc mirkļa Mi­ķelis jau skrēja atpakaļ, rokā turēdams asiņainās bultas. Andris pa to laiku paspēja uzvilkt visus četrus stopus un notēmēt uz pakalnu, no kura patlaban iznira spalvām izgreznota zaļgana mednieka platmale. Ja Miķelis ne­būtu paguvis noslēpties, Andrim nāktos šaut uz kungu tūlīt, lai gan šādā attālumā par trāpījumu nevarēja gal­vot. Tik tālu bija laimējies. Vilkači sēdēja, eglītēs ieslē­pušies, klusi kā pelītes. «Pirmāk kungus, pēc tam zir­gus,» Miķelis domās atkārtoja Toma pamācību.

Volfs uzjāja paugura virsotnē. Skatījās un klausījās. Kas noticis ar Maksi? Kungs grasījās svilpt sunim, bet lūpas neklausīja. Tās bija sastingušas un kļuvušas bālas. Acis redzēja, ka aiz lēzenā nolaidenuma mežs tālāk kāpa kalnup. Cik varēja saprast, viņš bija nokļuvis lielā kalna pakājē. Resnie egļu stumbri slējās augšup taisni un stalti kā teiksmaina zaļa tempļa pelēkas kolonnas. Koku ga­lotnēs žūžoja vējš, bet lejā valdīja miers. Starp divām sirmām eglēm jautās pēdas, šķiet, vilka minums. Volfs pajāja soļus desmit tuvāk un ieraudzīja savu uzticamo draugu guļam zemē bez kustībām. Blakus ķermenim sniegā viedās sārtums. «Lācis! Nē, tas nav lācis!» Domas satraukti šaudījās. «Vai patiešām viņš nedzīvs?» Volfs nespēja iedomāties zvēru, kas prastu tik ātri tikt galā ar Maksi. Vēl vairāk: viņš nezināja zvēru, kas vispār spētu Maksi pievārēt. Un te pēkšņi suns guļ sniegā nekustīgs. Volfs, uzmanīgi vērodams tuvējos krūmus, pacēla tauri un notaurēja signālu par suņa bojāeju, tad tikpat lēni vērsa uz augšu ieroci. Starp krūmiem un Maksi bija re­dzamas palielu lēcienu pēdas. «Lūsis? Lācis? Vilkatis?! Kas tas tāds vilkatis?» Zirgs satrūkās. Eglē tieši virs gal­vas ieķērcās vārna, tādā savādā balsī, it kā berztos koks pret koku. Prātā iešāvās sen dzirdēts brīdinājums: «Tādā reizē neskaties uz augšu, tur tu ieraudzīsi savu nāvi.»

Miķelis spaidīja vilku dūkas, tālab nepaspēja notēmēt, kad mednieks jau pavērsa savu šaujamo tieši pret viņu. Pagāja daži baisi mirkļi. Stobrs un kungs stindzinoši vē­rās uz^ viņu, it kā redzētu cauri zaru pinumam. Sirds dauzījās. Bija pieļauta kļūda, stulba kļūme. Kāpēc viņš nešāva tūlīt, kad jātnieks taurēja un lūkojās "uz beigto suni un uz mežu? Nespēja saņemties, izšķirties par cil­vēka slepkavošanu. Citreiz šādā baigā brīdī viņš pa­ļāvās uz Tomu, sekoja tam, tagad blakus bija Andris, vārdos liels dūšinieks, bet darbos …

Andra lokam nopakšķēja stiegra. Draudīgais stobrs pa­rāvās uz sāniem un noslīdēja lejup. Skaļš grandiens aiz­sita ausis. Viņpus eglītēm pašķīda sniegs. Šaujamais iekā­rās siksnā medniekam krūtīs. Andris aukstasinīgi devās pie jātnieka, turēdams stopu šaušanas gatavībā.

— Nenonāvē! — Miķelis čukstēja, pats nesaprazdams, kāpēc to saka.

Trieciens un sāpes, ko radīja kaklā iestrēgusī bulta, Volfu apdullināja. Viņš nepaguva pagriezt zirgu, ne arī iecirst tam sānos piešus.

Tālākie notikumi norisinājās drūmā mierā un tajā pašā laikā ļoti ātri. Jauns puisis zaļraibā kažokā izrāva viņu aiz elkoņa no sedliem, otrs sagrieza rokas uz muguras. Pēc mirkļa gūsteknis jau gulēja eglīšu biežņā sasaistīts un mēms ar lupatu vīkšķi mutē. Volfs nīgri vēroja ļaun­daru sejas. Tās bija rūpju pilnas un saspringtas. «Te nu ir tie Felsberga burvekļi,» viņš stīvi nodomāja un sa­viebās. Kaut kur netālu ieskanējās mundrs taures pū­tiens:

«Kas noticis? Suns tu-tū!»

«Ne jau tikai suns,» Volfs rūgti nodomāja. Taure ska­nēja vēlreiz! un tuvāk. Kungam pēkšņi radās pārliecība, ka gūsts nebūs ilgstošs, tūlīt ieradīsies draugi un likteņa biedri viņu glābt.

Noklaudzēja skrejoša zirga soļi. Aizdipēja lejup no kalna purva virzienā. Abi laupītāji sēdēja rāmi eglītēs un klusi nolūkojās pakaļ rikšotājam. «Vai viņu te būtu vesels pulks? Vai tur aizjāja kāds no mūsējiem?» Volfs domāja un lūkoja pakliegt. Nespēja. Tikai asinis šaltīm tecēja aiz apkakles. «Mani šeit neviens neatradīs,» galvā iesmeldza rūgta bēda.

Brīdi vēlāk no purva atskanēja izmisīgi zirga zviedzieni.