Pēdas

KALĒJS JAKSIS

KALĒJS JAKSIS

Ja vilkatis vai ragana dusmojas, viņi atstāj uz ceļa vai krūmos glumu spļaudekli.

Tautas ticējums

Kad Toms izjāja uz takas, rietēja ķēmeklīgs pusmē­ness, sūtīdams savu pēdējo žēlo sarkanumu cauri plika­jiem alkšņu zariem aiz zāļu sievas rāceņu bedres. Egļu galotnes melnēja kā smags, robains zemes valnis, aiz kura beidzas šīspasaules lietas. Tumši pelēkajās debesīs mirk­šķināja dažāda lieluma zvaigznes, pēc kurām zinātājs pa­teiktu, ka līdz rītam vēl tālu. Joprojām pūta dienvidva­karu vējš, un Tomam likās, ka no tālā purva dvešs dūņu un miroņkaulu smaka. Vai tā būtu atnākošā pavasara elpa?

Ticis uz lielā ceļa, vīrs noāva zirgam vilka pēdas un dzina kumeļu raitos rikšos. Pusmēness nogrima. Debesis satumsa. Sniegs kļuva pelēki zilgs. Gar debesu pamali cēlās lieli mākoņu blāķi. Jūcis uzticīgi tecēja tumšajā naktī pa ceļa vidu. Pagaisa jūdze pēc jūdzes. Gan mui­žas, gan zemnieku sētas gulēja tumsā. Kad aiz trešā meža klajumā pa kreisi pavīdēja tumšs ēku puduris, Toms saprata, ka sasniedzis Stenceļmuižu, ko, pēc Mades stāsta, bargs kungs — īstenais bruņinieku ordeņa ka­valieris Gothards Vilhelms fon Butbergs rentē ja no kaut kāda Franča Stohviča. «Šiem tiesības. Šie rentē,» Toms pikti domāja. «Bruņu ordeņa kavalieris. Kāds teiciens un amats!» Viņš nolēca no zirga, uzvilka lopiņam kājās vilka čabatas- un aizjāja līdz muižas laidara stūrim. Zirgs, soļos iedams, sita ar pakaļkājām pa priekškājām. «Sā­tans, sabendēs vilka čabatām nagus,» Toms klusi lādējās. Ar tumsu apradušās acis labi saskatīja pagalma apveidus. Viss bija taisni tā, kā zāļu sieva stāstīja. «Tai vecenei var ticēt. Viņa zina pusi pasaules,» Toms nosprieda un grieza zirgu uz kalpu mājas pusi. Pie kupenā ieputi- nātas istabas ievaukšķējās suns. Toms apcirta apkārt zirgu un piespieda piešus. Suns, bēdzēja sadūšots, lēk­šoja pāri kupenai pakaļ jātniekam. «Makans, cik drošs! Kā jau muižas suns,» Toms sprieda un uzšāva zirgam ar plaukstu. Suns dzinās līdz pat lielajai rijai. Te no mā­jām aizacē jātnieks apturēja kumeļu, noņēma no pleciem maisu, uzvilka stopu. «Savainot nedrīkst, jādabū ar reizi gar zemi,» viņš pie sevis sprieda un aiz satraukuma vie­bās. Tumsa pēkšņi šķita bieza kā ķīselis. Suns, briesmas nojauzdams, kļuva piesardzīgāks. Toms pajādelēja šurpu turpu, bet vēkšķis pa šāvienam vairs nenonāca. Vīrs jau grieza zirgu olnīcā, kad četrkājainais muižas sargs pēkšņi pielēca zirgam gluži klāt, laikam pēdējo reizi pabaidīt gribēdams. Pēc mirkļa asa bulta iedūrās tam starp ribām. Rējējs paklupa un nosēcās. Toms ķēra pēc zobena.

Uz asins plankuma uzslacīja gļotekli. Beigto sunešu piesēja siksnā, pārvilka pāri ceļam birztalā un atstāja tur ar saplosītu kaklu. Atgriezies uz ceļa, noņēma zirgam čabatas un aizauļo ja Dormuižas virzienā.

Ausa rīts. Vilkatim pretī brauca kāds zemnieks meža cirtējs, jau pa gabalu steigdamies griezt jātniekam ceļu. Tas nenācās viegli, jo sniegs bija dziļš. Toms ar dze­ļošu skatienu nolūkoja sabijušos vīru un jautāja:

— Kalējs tur?

Mežavīrs, pazinis Tomā savējo, nopētīja viņu ar zem­niecisku ziņkāri. Noprasīja:

— Jaksis?

— Jaksis, — Toms apliecināja.

— Jāj vien, tad jau manīsi, — zemnieks pamāja ar roku.

Pēc pusstundas jātnieks klauvēja pie kalves durvīm. Klaudzināja vairākas reizes. Beidzot iekšā kaut kas sa­rosījās. Iznāca gadus trīsdesmit vecs vīrs un noprasīja:

— Ko grabinies, kurmi?

— Jaksis? — Toms bilda.

— Ptu, vellu! Uzminēji, — vīrs attrauca.

— Kungs sūtināja bultu smailes, — Toms teica.

— Kungs? — kalējs domīgi jautāja, pa ogļu toveri ra­kādamies.

— Kungs, — Toms apstiprināja.

— Sūtināja? — kalējs taujāja vēl.

— Sūtināja, — Toms vēlreiz apliecināja,

— Gudrs kungs, — kalējs pasmīnēja.

— Gudrs, — Toms piekrita.

Kalējs atnesa uguni un sāka mīt plēšas.

— Ak tad kungs pats prasīja, lai viņam šitādu iecērt ribās?

Toms, piemērodamies jautrā vīra runas veidam, žēla* baini saviebās un atbildējat

— Nu tā jau īsti neteica, bet vēzējās ar rokām, kamēr ij muļķim bija skaidrs, kas par lietu.

— Ptu, vellu! — kalējs nospļāvās, sirsnīgi iesmējās un, pavēries Tomam sejā, turpināja: — Es viņam izkalšu su­sekļa zarus. Taisni tādus kā bultu gāles. Ko?

— Labi, — Toms piekrita. Viņam kalējs iepatikās ar­vien vairāk. Atkal Made bija stāstījusi pareizi. Toms iz­vilka no maisa bultu, kas vēl melnēja no suņa asinīm, un parādīja kalējam.

— Izkaldini tādu.

Kalējs aplūkoja bultu, tad uzmeta aci Tomam.

—•Tu no igauņu malas? . Toms piekrītoši pamāja ar galvu.

— Ko nošāvi?

— Neko lielu. Šonakt vilku ķēniņš nokoda Stenceļ- muižas dreļļa suni. Ja kāds saka citādi, neklausies. Pats dzirdēju kaulus krakšķam.

Ezē iedegās spoža liesma. Kalējs strauji mina plēšas un veikli cilāja dzelžus. Pret griestiem kāpa sūrs tvans.

— Re, kāds kurmis! — viņš brīnījās.

Toms parādīja no koka iztēstu vilka nagu un lūdza astoņus tādus izkalt no dzelzs. Kalējs viebās kā zobu sāpēs.

— Melnais kurmi, kur tu ar tādiem ķekšiem liksies? Vai tavs kungs sukās zirgiem astes?

— Taisīšu virvju pinamo klamburu, — Toms paskaid­roja. — Visu no koka nevar. Sitie būs velkamie āķi. Kaut kā jāsapiņķerē.

— Tu esi ausīgs kurmis, — kalējs atzinīgi nogrozīja galvu. — Vai zobena nevajag?

— Tev nav tik daudz dzelža, — Toms attrauca. Un piebilda: — Viens labs stopa spriegs gan derētu.

Kalējs iesvilpās.

— Tu patiesi esi dusmīgs kurmis. Kāds tev vajadzīgs?

— Stingrs. Ar āķi velkams.

— Hm… — kalējs prātoja.

Toms pastāstīja, kādu loka spriegu vēlas. Tādu, ko spēj uzvilkt tikai spēcīgs vīrs, ar muguru un kājām reiz Ģ stiepdams. «Kas zina, varbūt grūtajās vilkača gaitās kād­reiz lieti noder,» viņš sprieda.

Jaksis no viena dzelzs gabala izgatavoja piecus bultu dzelkšņus. Strādāja ar trīs dažādiem āmuriem un čet­riem laktas caurumiem. Tik veicīgu darbu Toms skatīja pirmo reizi. Bultu uzgaļi jau žvadzēja Tomam kabatā, kad pa durvju spraugu viņš pamanīja tuvojamies lepnu jātnieku caunādas cepurē.

— Jaunais vagars, — kalējs drūmi pavēstīja.

Jātnieks veikli nolēca no zirga, pieši vien noskanēja,

un, pātagu lepni cilādams, nostājās kalves durvīs.

— Ehē! Šodien tu strādā! — atnācējs jautri uzsauca, kalēju uzlūkodams.

— Jā, vagariņ, — kalējs sataisīja pazemīgu seju. —- Šodien tā kā labāk. Sals atlaidies.

— Kam kal? — vagars uzmeta pētošu skatienu Tomam.

— Sābram.

— Vai sava darba trūkst?

— Netrūkst.

— Kāda vajadzība? — vagars pievērsās Vilkatim.

— Kunga vajadzība, — Toms skarbi teica un pakla­nījās.

— Kāda kunga?

Vilkatis nikni nozibsnīja ar acīm. Jaksis, juzdams sa­dursmes tuvošanos, nometa lūkšas un, piegājis pie va­gara, čukstēja:

-— Tas tak Kaspara Sperliņa kučieris no Zeltiņmuižas. Vai tev prāts viņu tirdīt! Kungs gaidot krogā pie Ozola.

Vagars pētoši lūkojās uz Tomu. Neticēja.

— Kas tie tādi? — viņš rādīja uz vilka nagiem.

— Kamansegas āķi, — kalējs atmeta.

-— Kādas segas?

— Pakulu segas, — Jaksis vīpsnāja,

Vagars piesarka.

— Pirmo reizi mūžā redzu, viņš augstprātīgi raus­tīja plecus.

— Es arī pirmo reizi, — kalējs atsaucās. — Tie kungi, kurmji, vienmēr kaut ko izdomā.

Vagars vēl brīdi pētīja kamanu segas āķus, pa laikam uzmezdams bažīgu skatienu Tomam, kas vērās viņā dzel- dīgām acīm.

— Tu, vagariņ, laikam taisies par kalvi, — Jaksis ieru­nājās. — Ik dienu skaties un lūko, skaties un lūko. Būs jālūdz vācietim, lai piemaksā par tevis mācīšanu. Tā par velti tā lieta nevar iet.

Vagars izlikās nedzirdam,

,— Ptu! Vellu! — kalējs pēkšņi iekliedzās, t— Iznāca šķībs! Ej projām, vagariņ! Tu man maisi sitienus.

Vagars sakniepās. Abi brīdi raudzījās viens otram sejā. .Beidzot vagars novērsās un gāja projām.

Toms nopūtās.

— Nu tev būs manis dēļ… Šitādu labāk neaiztikt. Vai tūliņ zem zemes — un miers.

— Būs labi, — Jaksis atmeta. — Kungs ir cūka, bet tik daudz saprot, ka amats derīgāks par suņa dvēseli. Še tev seši, — viņš teica, iebērdams Tomam saujā vilka nagus. — Pārējos citu reizi.

Pēc brīža piebilda:

— Viņš sūtīs sargus tevi ķert. Kopš Simašu kalnā no­kāva to jauno kungu, katru svešu taisa par slepkavu.

— Tu vellu! — Toms grozīja galvu.

— Labi, sābr, ej ar dieva palīgu. Par sprūdu pado­māšu. Ienāc citreiz. Ar šito biksi grūti sadzīvot. Visi godavīri tam kā dadži acīs. Berkuli jau kapā iedzina. Ne­zinu, kā tas beigsies. Būs kā ar Meža Prukstu baltajiem auniem. Vilks divus baltos aiznesis, tagad tikai melni jēri dzimst. Prukstienei trūkst baltuma villainēm, mums go­davīru. Vaina, redz, tā, ka tumsā baltais labāk atšķirams, tālab to ulpis givn … Labi, bāliņ balto! Steidz! Viņi dzīs tev pēdas. Vai tev ir ar ko atkauties?

Toms pakasīja aiz auss.

— Ta ir jau! Tikai zeme cieta, būs grūti apbest.

— Ha, ha, ha, ha! — kalējs priecīgi iesmējās. — Tu esi dzelžu kurmis. Sitais man neienāca prātā, ka grūši apbest. Ptu! Nelabais!

Toms nopirka no Jakša divus siekus miežu, divus ru­dzu un devās ceļā. Klausīdams kalēja padomam, noau- ļoja ceturtdaļ jūdzi pa lielceļu, tad nogriezās meža ceļā, kuru no rīta bija iebraukuši muižas klaušinieki. Tur pie­sēja zirgam pie kājām vilka pēdas, sev aļņa nagus un devās biezoknī, vezdams Jūci aiz pavadas.

No kāda tīruma līkuma pamanīja pa tālo lielceļu aiz- lēkšojam divus jātniekus. «Prātīgi vīri,» Toms atzinīgi nodomāja, atcerēdamies Jakša mundro jautrību. «Patiesi šitādā sniegā un salā grūti ar aprakšanu. Kaulus nāktos skrubināt Pelēcim un Dzeltenacei. Tāds darbs, kas zina, kaitētu zvēru tikumam.»

Debesis klāja mākoņi, tālab bija grūti noteikt virzienu. Toms vadījās pēc vēja un koku bārdām. Jaunas takas mīšana bija gan grūta, gan bīstama. Ja dzinēji tiek uz pēdām, tad beigas, t , Tas ir, ne jau nu īsti beigas, bet nepatīkams jampadracis. Kaut nu tiktu uz īstas zvēru takas, tad vismaz nedraudētu klaja ieskriešana kādā mež- maļa sētā,

Beidzot parādījās veca, labi nomīta aļņu sliede, kas locījās pa mežu tērcēm, dažbrīd iziedama līdzenos kla­jumos, kur vietām vēl stāvēja siena kaudzes, ko zem­nieki no meža pļavām nebija saveduši, šķērsoja vairākus sīkus lauku ceļus, bet mājām netuvojās. Lai gan taka ne­veda īsti purva virzienā, Toms brida tik uz priekšu ce­rībā, ka pēdas reiz uzgriezīsies uz tām aļņu stigām, ku­ras viņš pazina no senākiem aizpurva sirojumiem. Tā arī notika. Pie Apšu sila avotiņa, kur mēdza padzerties aļņi, Toms izbaroja Jūcim no maišeļa pēdējo sienu un pa­dzirdīja viņu.

Līdz purva malai vēl bija atlikusi kāda jūdze, kad sāka krēsloties. Miesā jautās -gurdenums. Prāti bija at­slābuši, vajātājus nemanīja. Viņš varētu sēsties sedlos un atpūsties, jo pa puslīdz iemīto taku zirgs gluži labi nestu, bet zemniekam bija lopa žēl.

Biezoknī tumsa vakars. Apklusa alkšņu pumpuru knā­bātā] i, midzeņos vai koka dobumos noslēpās vāveres, sniegā ierakās irbes un rubeņi. Egles smagi, vienmērīgi šalca, it kā vēstīdamas kaut ko biedīgu.

Toms satrūkās. Šķita, ka tālumā ierejas suņi. Māju tuvumā nebija, tālab riet varēja tikai dzinēji. Made bija stāstījusi, ka tādi dzinējsuņi esot Cesvaines kungam un novada fogtam. Vīrs apstājās un klausījās, bet rejas vairs nedzirdēja. Acīmredzot tie bija dzirdes maldi.

Un tad sāka snigt rets, pūkains sniedziņš, palsi vizē­dams bālajā pusmēness gaismā. «Tas apsegs visu,» Toms atviegloti nodomāja.