Plutonija

PTERODAKTILU AIZA

Aizas mute bija plata, bet tās dibenā līkumoja pa­paržu ceriem apaudzis strautiņš. Stāvajās nogāzēs ne­kādu augu nebija. Tās bija kailas, klinšainas, iesarkani melnā vai dzeltenā krāsā. Kaštanovs un Makšejevs stei­dzās pie klintīm, Gromeko gar strautiņa krastiem meklēja jaunus augus, bet Papočkins tvarstīja milzu tauriņus.

Pirmā klints, pie kuras piegāja ģeologi, bija tumši sarkanā krāsā. Kaštanovs atkal cerēja atrast tajā dzelzs rūdu, bet, atcirtis gabalu un aplūkojis to zem lupas, viņš pašūpoja galvu un nomurmināja:

— Tas ir kaut kas jauns!

Vairākiem citās vietās atcirstajiem gabaliem bija tāds pats izskats, bet cietās un gludās klintis neļāva atskaldīt prāvāku paraugu. Tad abi ģeologi kopīgiem spēkiem sāka skaldīt piekājē guļošo tā paša ieža bluķi. Beidzot tas iesprāga un pāršķēlās divās daļās. Tā vidū vizēja balta metala dzīsliņas un ligzdas.

Kaštanovs pieliecās un pārsteigumā iesaucās:

— Tīrs sudrabs, acīm redzot viengabalainā sarkanā sudraba rūdā.

— Atkal miljonu bagātības! — iesmējās Makšejevs.

Pēc vienlaidus zelta dzīslas atraduma, kuras nozīmi

viņa izglītotais biedrs tā bija nokritizējis, Makšejevs pret šās burvju pasaules minerālu valsts veltēm izturējās maz­liet nicinoši.

Virzīdamies gar klints piekāji tālāk, ģeologi drīz sa­sniedza vietu, kur tumši sarkano krāsu nomainīja melnā ar dzelteniem un sarkaniem plankumiem un dzīslām. Se atkal izrādījās viengabalaina magnētiskā dzelzs rūda. Mazliet tālāk vairāk noārdītās, dobumiem izrobotās klin­tis bija gaiši dzeltenā un dzeltenzaļā krāsā. Tur Kašta­novs atrada svina okeru un oksidējušās svina rūdas, kuru dziļumā varēja slēpties masivs svina spīdums.

Vēl tālāk pa aizu augšup nogāzē pacēlās liela klints, kas .saistīja ar savu tumši zaļo krāsu. No tāluma likās, ka to klātu sūnas vai ķērpji. No šīs klints āmurs atlēca skanēdams, un tikai ar lielām pūlēm izdevās atskaldīt ne­lielus gabaliņus, kas Kaštanova izbrīnu vēl palielināja.

— Tīrs varš vienveida masā, no ārpuses oksidējies, — viņš sacīja.

— Ir gan šajā zemē bagātības! — iesaucās Makšejevs. — Kādu rūdu vēlies, tādu paprasi. Uzcel kaut univer­sālu metalurģisko rūpnīcu!

— Jā, kad mūsu planētas virspusē cilvēces augošajām vajadzībām rūdu vairs nepietiks, ļaudīm gribot negribot pēc vajadzīgajiem metāliem vajadzēs nolaisties še. Tad arī ledāji, miglas un sniega puteņi cilvēkiem būs tīrais nieks.

— Vai arī cilvēki izurbs caur zemes garozu tuneli- šachtu, lai īsākā ceļā sasniegtu šos milzīgos krāju­mus! — Makšejevs atjokoja.

Šajā brīdī virs ģeologiem, kas sajūsmā apbrīnoja iz­rakteņu bagātības, ātri pārslīdēja liela ēna un reizē at­skanēja Gromeko sauciens:

— Piesargieties, lidojošā ķirzaka!

Abi pētnieki satvēra bises un pacēla galvas. Metrus divdesmit virs viņiem lidoja liels dzīvnieks tumšā krāsā. Pēc tā lidojuma nebija grūti pazīt pterodaktilu sugas li­dojošo ķirzaku. Tā bija ievērojami lielāka par jūras krastā redzētajām, un tās izplēstie spārni bija apmēram sešus metrus plati. Noliekusi galvu ar milzīgo knābi lejup, ķirzaka meklēja medījumu un pārsteigta noraudzījās div­kājainajos radījumos.

Taču mednieki nevēlējās gaidīt, līdz tā savas šaubas izgaisina, jo ķirzaka, mezdamās uz savu upuri no tik liela augstuma, varēja to ar nagiem un zobiem nonāvēt vai smagi ievainot. Makšejevs ātri nomērķēja un izšāva. Pterodaktils metās sāņus, straujāk savicināja spārnus, aizlidoja un nosēdās uz klints, kur sāka svaidīt galvu, zo­baino knābi plātīdams.

— Liekas, ka tam daudz netika! — Makšejevs aiz­rādīja, nevarēdams izšķirties šaut vēlreiz, jo dzīvnieks atradās pārāk tālu.

Šajā mirklī klajumā, kur bija palikuši zoologs un bo­tāniķis, atskanēja skaļš kliedziens un pēc tā šāviens.

Aiz kosu un paparžu pudura, kas strauta gultni atda­līja no klints piekājes, izlidoja otrs pterodaktils, aiznes- dams savās ķetnās kādu lielu, tumšu priekšmetu. Steigā iedomājies, ka ķirzaka aiznes vienu no biedriem, Kašta­novs savukārt izšāva. Laupītājs savicināja spārnus, atlaida nastu un pats kūleņodams aizlaidās aiz koku sienas.

Ģeologi, cik jaudas, metās turp, lai palīdzētu biedram, kas bija nokritis no dažu metru augstuma. Bet, izkļuvuši caur biezokni, viņi sadūrās ar pretim skrejošajiem Gro­meko un Papočkinu.

— Jūs abi sveiki un veseli? Kurš tad no jums tikko iz­krita no ķirzakas nagiem?

Biedri sirsnīgi iesmējās:

— Ķirzaka aiznesa tikai manu apmetni, kurā es ietinu savāktos augus un noliku klajumā. Viņa to droši vien noturēja par kādu maitu, — botāniķis paskaidroja.

— Un es šāvu uz to, bet, kā liekas, netrāpīju! — pie­bilda zoologs.

Apmierinājušies par biedru likteni, ģeologi ar tiem kopā devās turp, kur vēl raustījās aizšautā ķirzaka. Cil­vēkam tuvojoties, tā uzrausās kājās un metās tiem pretī, vienu spārnu vicinādama un otru, acīm redzot salauzto, līdz vilkdama.

Ķirzaka skrēja, gāzelēdamās kā pīle, lielo galvu uz priekšu izstiepusi, muti atplētusi un ļauni kurkšķēdama. Gaļainais puns tās virsdegunē bija pieplūdis asinīm un kļuvis tumšsarkans. Ķirzaka sasniedza cilvēka garumu un, neraugoties uz ievainojumu, varēja izrādīties bīstams pretinieks, tā ka to vajadzēja nobeigt ar otru šāvienu.

Kamēr Kaštanovs un Papočkins pētīja pterodaktilu, Makšejevs un Gromeko devās meklēt nozagto apmetni. Viņi pārmeklēja visu klajumu līdz klinšu piekājei, izlož­ņāja biezokni, bet neko neatrada.

— Ir gan brīnumi, kur tad tas varēja palikt? — no­ņurdēja botāniķis, slaucīdams sviedrus, kas aumaļām plūda pār seju. — Viņš taču nevarēja manu apmetni ap­rīt!

— Es skaidri redzēju, ka ķirzaka pēc šāviena to atlai­da, — Makšejevs apliecināja.

Tikām otrs pterodaktils, kas līdz šim bija sēdējis uz klints izciļņa, pacēlās gaisā, nolaidās līdz koku galotnēm un satvēra vienā no tām kādu tumšu priekšmetu, ar kuru aizlidoja tālāk.

— Velns parāvis! — iesaucās botāniķis. — Tas jau atkal ir mans apmetnis. Mēs to meklējām zemē, bet tas palicis kokos.

Makšejevs jau notēmēja uz garām lidojošo ķirzaku, taču apmetnis pēkšņi attaisījās, augu sainis izira, un tie sāka kaisīties lejup, bet izbiedētais dzīvnieks izlaida savu medījumu no nagiem. Mednieks nolaida bisi.

— Šie pterodaktiļi acīm redzot nav pārāk attapīgi, ja zog neēdamas lietas, — sacīja Gromeko, dodamies pie no­kritušā mēteļa.

— Bet varbūt tie gudrāki, nekā jūs domājat. Vai tik viņi negribēja nozagt jūsu apmetni un jūsu sienu, lai saviem mazuļiem ierīkotu greznāku ligzdu? — Makšejevs atjokoja.

— Sienu? Cik jūs necienīgi izsakāties par maniem bo­tāniskajiem savākumiem! Bet, lai pierādītu ķirzaku sa­prātu, vai tik jūs neapgalvosiet, ka tās aiznesa manu ap­metni, lai apģērbtu savus kailos bērniņus?

— Nē, to es neapgalvošu! — Makšejevs iesmējās. — Varbūt tikai to, ka lidojošās ķirzakas juras periodā tē­lo valdnieku lomu un atrodas uz ļoti augstas attīstības pa­kāpes. Bet kāpēc jūs savācāt tik daudz vienādu augu? — viņš piebilda, ieraudzījis, ka botāniķis uzlasa klajumā iz­mētātos, no apmetņa izkritušos, meldriem līdzīgos stieb­rus.

— Lūk, uzminiet, kas tie ir? — Gromeko atbildēja, pasniegdams savam ceļabiedram vienu stiebru.

— Pēc manām domām, kaut kāds resns un visai dze­ļošs meldrs. Tos gan varēja ēst tikai kaut kādi iguanodoni.

— Jūs uzminējāt. Iguanodoni tos labprāt ēd, bet arī mēs no šā meldra neatteiksimies.

— Tiešām? Vai tad tas noder zupai?

— Nē, zupai ne, bet tējai. Pārlauziet šo stiebru!

Makšejevs pārlauza stiebru, no kura iztecēja kaut kāds

šķidrums.

— Nogaršojiet šī nopeltā meldra sulu!

Sula izrādījās lipīga un salda.

— Vai tā tiešām būtu cukurniedra?

— Ja ne tieši cukurniedra, kas aug mūsu planētas virspusē, tad katrā ziņā cukuru saturošs augs.

— Kā jūs uzminējāt, ka tas salds?

— Mutē jaunajam iguanodonam, kuru klajumā noko­da plēsonis, es ieraudzīju kādu augu, kas aptaustot izrā­dījās lipīgs. Es sāku meklēt, kur tas aug, atradu to pār­pilnam gar strautu un, protams, nogaršoju sulu. Mūsu cukura krājums tuvojas beigām. Cukuru var atvietot ar šīs cukurniedras sulu un pat izvārīt no tās cukuru. Redziet, mans siens zināmos gadījumos atnes tiešu labumu!

Atgriezušies pie nošautā pterodaktila, Gromeko arī pā­rējiem biedriem parādīja savu atradumu, kura dēļ bija noticis piedzīvojums ar apmetni. Visi viņa nodomam pie­krita un nolēma atceļā saraut pēc iespējas vairāk cukur­niedru, lai pamēģinātu izvārīt cukuru.

Mednieki devās tālāk pa aizu, kuras dibenā urdzēja strauts, ko apņēma šaura sīku kosu un asas zāles josla.

Drīz vien aiza pārvērtās īstā spraugā, kuras dibenu ūdens pilnīgi pārplūdināja. Kļuva tumši, drūmi un mitri. Mednieki soļoja zosu gājienā: priekšgalā gāja Makšejevs ar bisi rokās, pēdējais — Kaštanovs, ar āmuru klintis pārbaudīdams.

Bet tad priekšā kļuva gaišāks, parādījās zaļumi. Sprauga strauji paplašinājās un pārvērtās diezgan lielā ieplakā, ko apskāva klintis, kas apakšā bija stāvas, bet augstāk pakāpienu veidā atvirzījās uz visām pusēm, iz­veidodamas amfiteatri. Ieplakas dibenu klāja zaļa un su­līga zāle, vidū atradās ezers, no kura iztecēja strautiņš.

— Fu, kā še smird! — Gromeko iesaucās, tikko med­nieki bija piegājuši pie ezera.

— Patiesi, še ož ļoti pretīgi, gluži kā pūstoša maita! — Makšejevs piekrita.

— Vai tikai tas nav mineralezers, piemēram, ar sēra avotiem? — Papočkins secināja, noliekdamies pie ūdens.

Mednieki sāka skatīties apkārt un saklausīja savādu šņākoņu, mijoties ar troksni, kas atgādināja pa stiklu vilkta korķa švīkstu. Šie trokšņi atskanēja augšā, no ieplakas sienas, taču nekas nebija saskatāms.

Šajā brīdī virs klajuma pazibēja liela, tumša masa un nolaidās uz kāda pakāpiena, no kurienes tai pretī at­skanēja sevišķi stipra smilkstoņa un šņākoņa.

— Pterodaktils! — iesaucās Makšejevs.

— Še acīm redzot ir lidojošo ķirzaku ligzdas, — zoologs uzminēja.

— Luk, jums arī smirdoņas cēlonis! Šie dzīvnieki droši vien ir Joti netīrīgi.

Ķirzaka, kas bija nolaidusies uz pakāpiena, drīz; pacē­lās gaisā un, ievērojusi ieplakā cilvēkus, sāka riņķot virs tās, izgruzdarna aprautus kurkstus. Klintīs smilksti un šņākoņa tūlīt apklusa.

— Edz, mazuļi apklusa!

— Būtu interesanti iegūt no ligzdām olas un mazos bērneļus, — zoologs sacīja.

— Pamēģiniet uzlīst šajās kraujās un ielaisties cīņā ar vecākiem. Viņi jums parādīs, kur vēži pārziemo.

— Ehē, viņu tur ir daudz! — iesaucās Kaštanovs, no­rādīdams uz citu pterodaktilu, kas biia pabāzis galvu aiz izciļņa, kamēr vēl citi divi jau laidelējās gaisā.

— Kas ir, vai sāksim šaut? — ieteica Makšejevs, kas gribēja izpirkt savu neveiksmi.

— Kāpēc? Vienu jau mēs ieguvām un izpētījām, bet patronas jātaupa, — Kaštanovs brīdināja.

— Labāk dosim atkāpšanās signālu — pa kreisi, ap­kārt, — kamēr visas ligzdas nav satrauktas, — sacīja bo­tāniķis, kuram nemaz netikās atrasties šajā smirdoņas ieplakā.

Virs klajuma iau laidelējās un kurca vairākas ķirza­kas, un mednieki atzina par prātīgāku sekot Gromeko padomam. Dodoties uz aizas izeiu. viņi pie sienas pakā­jes ievēroja veselas ar putnu mēsliem sajauktas dažāda lieluma kaulu kaudzes.

— Mēs esam nokļuvuši ķirzaku ligzdu mēslienā! — Makšeievs atjokoja.

— Viņas tur iekārtojušās drošā vietā. Tas ir īsts cie­toksnis.

— Kā redzams, viņu olas un mazuļus kāro citas ķir­zakas, — paskaidroja zoologs. — Ievērojiet, ka tie gan ir rāpuli, bet ar putnu ierašām.

— Gluži pareizi. Spārni tiem palīdzējuši izmainīt viņu tālo senču dzīves veidu.

— Tomēr žēl, ka mums neizdevās uzzināt, kā ierīkotas viņu ligzdas un kā izskatās olas un bērni, sevišķi ieperē- tas olas.

— Es do.māiu, ka šie dzīvnieki olas neperē, kā to dara putni, — aizrādīja Kaštanovs, — bet uztic šo pienākumu saulei kā īsti rāpuļi.

— Neskumstiet, gan jau mēs iguanodonu vai plezio­zauru olas vēl kaut kur atradīsim, — Gromeko mierināja zoologu.

— Ja tās būs svaigas, pagatavosim sev varenu olu kulteni. Varu iedomāties, cik lielas šo nejauceņu olas: ar vienu pietiks mums visiem! — jokoja Makšejevs.

Atgriezušies pa aizu klajumā pie augstienes pakājes un ceļā saplūkuši saldās cukurniedras, ceļotāji devās uz vietu, kur bija nošauta plēsīgā ķirzaka.

Še valdīja liela kņada. Gaisā šurp un turp traucās da­žāda lieluma lidojošās ķirzakas. Ceratozaura un iguano- dona līķi bija šo dzīvnieku apēsti. Atplēsuši no ķermeņiem gaļas gabalus, vieni tos turpat aprija, citi aiznesa uz dienvidiem, uz kalnu aizām, kur acīm redzot atradās to ligzdas. Smilksti, kurkstoņa un šņākoņa plēsa vai ausis pušu.

Tuvojoties cilvēkiem, viss bars, kas dzīroja ap līķiem, uztraucās. Citi pacēlās gaisā un sāka riņķot virs klajuma, citi, uz savām īsajām kājām gorīdamies un pusatplestos spārnus vilkdami, atbēga sāņus. Tie acīm redzot bija tā pierijušies, ka nespēja lāga pat palidot. Papočkinam iz­devās divus šos kņadas momentus nofotografēt.

Pieēdušās ķirzakas neuzbruka cilvēkiem, kas iztrau­cēja viņu mielastu, tikai piepildīja gaisu dažādām ska­ņām, kuras droši vien pauda neapmierinātību.

Paņēmuši biezoknī paslēptos iguanodona šķiņķus, mednieki devās caur mežu uz to pašu sauso gultni. Jau tuvodamies ieplakai, Gromeko, kas gāja pirmais, pēkšņi apstājās un norādīja saviem ceļabiedriem uz milzīgu pēdu nospiedumiem, kas bija dziļi iegrimuši gultnes mit­rajās smiltīs.

— Tas nav iguanodons, — aizrādīja Papočkins. — Dzīvnieks gājis uz četrām kājām. Skatieties, lūk, pa­kaļkāju pēdas ar trim pirkstiem, bet še priekškāju pēdas ar pieciem!

— Pēdām ir cits veids, un tās ir lielākas nekā iguano- donam, — piebilda Kaštanovs.

— Bet vai no pēdām var pateikt, vai tas ir plēsīgs dzīvnieks vai zālēdājs? — Makšejevs jautāja.

— Es domāju, ka tas ir zālēdājs. Pirksti nenobeidzas ar asiem, bet strupiem nagiem, ar kuriem neko nevar sa­ķert.

— Lūk, ari astes nospiedums, tā ir daudz īsāka un tievāka nekā iguanodonam, — ieminējās zoologs, norādīdams uz nagu, kas izlocījās starp pēdu nospie­dumiem.

— Tas katrā ziņā ir liels dzīvnieks un acīm redzot at­rodas pie mūsu meža, jo atpakaļpēdu nav, — sacīja Gro- meko.

— Jā, tāpēc sagatavosimies šaušanai un uzmanīsi­mies! — Makšejevs brīdināja.

Mednieki lēnām, soli pa solim devās pa gultni uz augšu, vērīgi raudzīdamies uz priekšu, tomēr nekas ne­parādījās, vienīgi spāres un vaboles spurdza un laidelē­jās virs kosu un paparžu galotnēm. Izgājuši pa šauro, zaļo gaiteni līdz klintīm, mednieki neziņā apstājās.

Biedriem pačukstējis pagaidīt, Makšejevs aizskrēja pa aizu un tad signalizēja, lai pārējie seko. Ieplakā visi aizslēpās aiz kokiem, pie tās ieejas nu varēja novērot interesantu skatu.

Klajumā ganījās nezvērs, kas ar saviem izmēriem un savādo izskatu pārspēja visu, ko ceļotāji Plutonijā, iz­mirušo milzeņu zemē, līdz šim bija redzējuši.

Dzīvnieks sasniedza astoņus metrus garumā un līdz četriem metriem augstumā. Priekškājas tam bija ievēro­jami īsākas par pakaļējām, tāpēc masivais ķermenis no­liecās uz priekšu, nobeigdamies ar pārsteidzoši mazu, ķirzakai līdzīgu galvu. Pa muguru divās rindās stiepās vairogi vai plātnes, mazliet iesāņus paceldamies uz augšu kā spārni. Četri pāri vislielāko vairogu pacēlās virs ķer­meņa, trīs pāri mazāku — uz resnā kakla un divi pāri — uz astes. Uz astes, kas nebija tik masiva un gara kā igua­nodonam un ceratozauram, aiz plātnēm vēl slējās trīs asi dzelkšņi. Briesmoņa kailo, krokaino ādu klāja kraupaini puni, uz kakla un galvas to bija vairāk un sīkāki, bet uz ķermeņa un astes retāk un lielāki. Tumšzaļi plankumi un uzaugumi uz netīri zaļās ādas dzīvnieka briesmīgo iz­skatu vēl pavairoja.

Viņš mierīgi ganījās ezera krastā, ar savu lielo muti, kas nekādi neatbilda mazajai galvai, plūkdams saldo cukurniedru kumšķus un sīkās kosas. Ķermenim kusto­ties, vairogi uz muguras līdzīgi spārniem mazliet plīvoja.

— Gluži kā amora spārniņi! — nočukstēja Makšejevs.

— Jauks juras perioda amors! — iesmējās Gro- meko. — Es nekad nevarēju iedomāties, ka varētu eksis­tēt līdzīgs biedēklis.

— Šis drausmīgais izskats, vairogi, dzelkšņi, puni un izaugumi ir tikai līdzeklis, ar ko šis mierīgais un droši vien pilnīgi nekaitīgais dzīvnieks atbaida ienaidniekus, — sacīja zoologs, paguvis jau izdarīt vairākus uzņēmu­mus. — Bet kā šo amoru sauc? — viņš griezās pie ģeologa.

— Tas, protams, ir stegozaurs, visoriģinālākais no tās pašas dinozauru kārtas, pie kuras pieder iguanodoni un ceratozaurs un mūsu agrāk redzētais triceratopss. Augšjuras laikmetā eksistēja vairākas šo briesmoņu dzimtas, kuru pārstāvju atliekas atrastas Ziemeļamerikā.

Noraudzījušies ķirzakā, mednieki no sava slēpņa iz­šāva, atbalsij atskanot klinšu tālēs, un tad korī mežonī­gās balsīs iekliedzās.

Izbiedētais dzīvnieks steigšus metās bēgt, gāzelēda­mies kā aidinieks, pie kam muguras vairogi sitās cits pie cita, skaļi knakšķēdami kā kastaņetes.

Kad tas pazuda, mednieki iznāca no sava slēpņa, iesmēla ezerā ūdeni un devās pa gultni lejup uz savu ap­metni, jau iepriekš izbaudīdami cepto jauno iguanodonu un atpūtu mierīgas jūras krastā.