Plutonija

PA LAUPĪTĀJU PĒDĀM

Makšejevs un Gromeko devās ceļā kājām, Kaštanovs un Papočkins brauca laivās, neatpalikdami no kājnie­kiem, bet arī neaizsteigdamies tiem priekšā. Par laimi bija rāms laiks, un jūra pludmalē tikko ņirbēja. Pa lau- pitāju pēdām pirmais gāja Makšejevs, brīžiem apstāda­mies un apmainīdamies piezīmēm ar botāniķi. Piemē­ram, kādā vietā bija saredzami daudzu nolaupīto lietu nospiedumi. Acīm redzot laupītāji atpūzdamies tās bija nolikuši zemē. Citā vietā izrādījās .skaidri plosta nospie­dumi, kurus ieraugot Makšejevs iesaucās:

— Uzminēta arī mīkla ar plostu: laupītāji arī to aiz­nesuši.

— Kāda velna pēc? — Gromeko atjautāja.

— Bet kādam velnam viņiem ievajadzējās mūsu telts, guļamvietas un pārējās mantas? Viņi taču aiznesuši pat zelta un dzelzs rūdas paraudziņus, kurus mēs ,ar Pjotru Ivanoviču vakar savācām.

— Vienkārši neaptverami, kas tie varētu būt par zvēriem! Var likties — saprātīgas būtnes. Es nebrīnīšos, ja tie uzslies telti, gulēs mūsu guļamvietās un ēdīs no mūsu traukiem.

— Šajā brīnumainajā pagājušo ģeoloģisko periodu zemē viss var atgadīties. Vai kādi kukaiņi juras laik­metā gan nevarēja sasniegt augstu garīgo attīstību un tēlot dabas valdnieku lomu?

— Jā, arī tagadējā periodā ir gudri kukaiņi, kas dzīvo kopienās pēc zināmiem likumiem, piemēram, bites vai skudras.

— Pagaidiet, jūs man ierosinājāt kādu domu! Vai tik mūsu mantas nav aizvākušas skudras?

— Bet kāpēc ne bites vai lapsenes?

— Spriežot pēc skudru parašām mūsu planētas virs­pusē, tās drīzāk var iedomāties laupītāju lomā. Skudras taču savelk savā pūznī visādu drazu, kas tām nepavisam nav vajadzīga, un tās samērā ar savu lielumu ir ļoti stipras.

— Jā, bites ir daudz vājākas un vāc savā stropā vie­nīgi medu un vasku, bet lapsenes vāc ēsmu. Bez tam abi šie kukaiņi ir spārnoti, bet mūsu aplaupītāji acīm redzot ir bez spārniem.

— Es arī tā domāju, kaut gan pat spārnoti kukaiņi varēja vilkt pa zemi tādus priekšmetus, kurus pa gaisu pārnest pārāk smagi.

— Vispār mēs, kā liekas, esam uz pareiza ceļa: pirmās aizdomas — uz skudrām, otrās — uz lapsenēm, trešās — uz bitēm.

— Kā pirmās, tā otras tīri trešās pieder pie kukaiņiertt kas kož un dzeļ, un ievada brūcē indi. Es domāju, ka viņi sadzēluši Ģenerāli, kad tas aizsargājis telti.

— Pareizi! Šo kukaiņu kodienus pavada uztūkums uri stipras sāpes, bet, ja ievēro viņu lielumu, tad indes iedar­bības rezultātā ar laiku iespējama arī paralizē.

Tā, apmainīdamies atzinumiem par laupītāju dabu, mūsu ceļotāji nosoļoja stundas divas un stipri piekusa, jo pludmales smiltis bija visai irdenas un apgrūtināja iešanu.

— Nē, es vairs nevaru! — Gromeko beidzot sacīja, apstādamies un slaucīdams sviedrus, kas straumēm plūda pa seju.

— Šodien briesmīgi spiedīgs un ne vēja vēsmas.

— Toties jūra mierīga, un mūsu biedri neatpaliek no mums.

— Vai mums ar tiem nepārmainīties? Mēs esam pie­kusuši, nodarbinot apakšējos kustību locekļus, bet viņi — augšējos.

— Vai viņi pratīs sekot laupītāju pēdām? Tomēr pa­mēģināsim.

Makšejevs uzsauca laivās braucējiem. Kad tie pie­stāja malā, viņš parādīja Kaštanovam un Papočkinam kukaiņu pēdas un kādu laiku gāja tiem līdz, novērodams, kā viņi šajās pēdās orientēsies. Tad viņš un botāniķis iekāpa laivās un ķērās pie airiem.

Apvidus vēl arvien nepārmainīās. Gar jūras krastu stiepās smilšu un ceļu josla simts un vairāk soļu platumā, ko stipras vētras laikā acīm redzot pārplūdināja viļņi. To apņēma nepārtraukta kosu un paparžu siena, kurā tikai retumis parādījās šauri robi — vakar redzētām līdzīgas sausas gultnes. Smiltīs saulē sildījās iguanodoni, kas, cil­vēkiem un laivām tuvojoties, iebēga mežā. Jūrā brīžiem parādījās pleziozauri, kas, kaklus graciozi izliekuši, pel­dēja kā melni gulbji. Pār mežu nereti pārlaidās lidojo­šās ķirzakas, pārbaudīdamas, vai jūras krastā nav lau­pījuma.

Apmēram divas stundas pēc tam, kad Makšejevs un Gromeko bija iesēdušies laivās, priekšā parādījās iesar­kani pakalni, kas aizsniedzās līdz jūras krastam un meža sienu pārtrauca, še sausā gultne izrādījās dziļāka un platāka un aizstiepās zemes iekšienē, atdalot meža malieni no pakalniem, kuras veidoja smalku, iesarkanu smilšu sanesumi. Laupītāju pēdas pagriezās augšup pa gultni, un kājnieki uzkliedza braucējiem, lai laivas pie­brauc pie krasta.

Pārliecinājušies, ka laupītāji tiešām no jūras krasta nogriezušies zemes iekšienē, ceļotāji sāka apspriesties.

Tagad viņiem vajadzēja laivas pamest un turpināt ceļu kājām.

Bet pēc visu dienu ilgās ekskursijas, gājiena rūpēm un satraukuma viņi bija stipri noguruši. Bez tam arī Ģe­nerālis vēl bija pārāk vārgs. Tāpēc nolēma jūras krastā dažas stundas atpūsties, jo še bija vēsāks, ko šajā bries­mīgi spiedīgajā un tveicīgajā dienā tālu no ūdens neva­rēja cerēt.

Izvilkuši laivas krastā, ātri sakūra ugunskuru, uzcepa gāju un uzvārīja tēju. Ģenerālim atkal uzlika aukstus ap­liekamos.

Paēduši trīs ceļotāji apgūlās tieši smiltīs, bet cetur­tais palika sardzē. Vajadzēja nodrošināties pret ķirzaku vai noslēpumaino kukaiņu uzbrukumiem.

Trīs stundas pagāja mierīgi. Pēdējā sardzes maiņa iekrita Kaštanovam. Viņš gulēja smiltīs gandrīz pie paša krasta, pārdomādams ekspedicijas turpmāko likteni, kas beigtos bēdīgi, ja neizdotos atņemt laupītājiem mantas. Nepanesamās tveices iespaidā viņš pamazām iesnaudās un pamodās no murga: viņš bija sapņojis, ka tam uzbru­kusi milzu ķirzaka un ar lipīgu mēli laiza seju.

Šausmās ievaidēdamies, viņš atvēra acis un ieraudzīja tieši virs sevis Ģeneraļa purnu. Suns bija uzlicis vienu ķepu viņam uz krūtīm un žēli smilkstēja.

Uzticamais suns nebija velti Kaštanovu pamodinājis. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka apvārsnis ziemeļos pil­nīgi satumsis: tuvojās tropiskais negaiss, ko ceļotāji jau bija izbaudījuši uz Makšejeva upes. Atskanēja nepār­traukti grāvieni, un mākoņu tumšo sienu nemitīgi šķēla spoži zibeņi.

Nevarēja vilcināties, vajadzēja aiziet tālāk no jūras krasta, jo tā varēja sākt nopietni trakot.

Kaštanovs pamodināja gulētājus. Nolēma skriet uz pakalniem, jo mežā nebija mazāk bīstami kā jūras krastā. Laivas aiznesa līdz, baidīdamies, ka viļņi tās aizskalos un aiznesīs.

Uzkāpuši pirmās pakalnu virknes virsotnē, kuru Kaš­tanovs tūlīt pazina par kāpām1 , ceļotāji ieraudzīja, ka aiz tām tālāk atklājās dziļa ieleja, kas stiepās līdztekus jūras krastam un bija pilnīgi neauglīga. Visur varēja saskatīt to pašu iesarkano smilti, kas kaisa Plutona staros, kuru vēl neaizsniedza negaisa mākoņi.

Ceļotāji nolēma šajā ielejā pārlaist negaisu. Pagrie­zuši laivu dibenus uz augšu, viņi ar tām apsedzās. Tas bija vienīgais aizsargs pret lietus gāzēm, jo neizmirksto­šie apmetņi, tāpat kā pārējie apģērbi, bija nozagti.

Negaiss nelika sevi ilgi gaidīt. Zili tumšsarkanais valnis jau aizsedza pusi debess. Plutons aizslēpās, strauji satumsa, un pār ieleju aiztrauca pirmās vēja brāzmas, kāpu virsotnē uzvandīdamas smilšu šaltis. Kāpas sāka it kā kūpēt, gaisu piepildīja sakarsētas smiltis, un kļuva vēl smacīgāk. Bet tad uzlidoja viesuļvētra. Kaštanovam, kas paskatījās pa laivas apakšu, likās, it kā kāpu grēda pacel­tos gaisā un nogāztos ielejā. Smiltis gāzās uz laivām ve­selām straumēm. Kosu mežs, kas bija redzams ielejas pla­tajā mutē, no vētras spiediena līgojās kā niedrājs. Kosu slaidie stumbri noliecās gandrīz līdz zemei, zari locījās gaisā kā zaļu matu pīnes. Lidoja norautās galotnes, zari un stiebri. Tumsa brīžiem izzuda žilbinošos zibens uzlies­mojumos, bet pēc tam šķita vēl 'tumšāks. Pērkons grāva bez stājas.

Bet tad arī pa laivām sāka bungot lielas lietus lāses un gāzties lietus, kas tūlīt iztīrīja gaisu no smiltīm un putekļiem. Kaut gan vējš vēl trakoja, samirkušās smiltis gaisā vairs necēlās. Neraugoties uz nolijušo ūdens mil­zumu, no kāpu nogāzēm tecēja tikai nelieli un ātri žūstoši strautiņi, jo smiltis ūdeni alkaini uzsūca.

Negaiss ātri pārgāja. Plutons atkal parādījās aiz saraustītajiem mākoņiem. Lietus pārstāja, un ceļotāji gribēja izlīst no laivu apakšas, kur tiem vajadzēja pus­guļus smakt tveicē. Taču tas neizdevās — laivas neva­rēja pacelt, tās piespieda vētras sanesto un ūdens sa­mērcēto smilšu kaudzes, zem kuru smaguma laivu di­beni izliecās.

1 Kāpas — plūstošu smilšu pakalni un grēdas ezeru, jūru un upju lēzenajos krastos, kur ūdens atnestās, izžuvušās smiltis iz­dzenā vējš, tās uzkrājas pret šķēršļiem un izveido augstu grēdu.

— Mēs esam ieslodzīti zem laivas! — Papočkins sauca. — Palīdziet mums atbrīvoties.

— Mēs paši esam ieslodzīti! — atbildēja Makšejevs, sēdēdams ar Kaštanovu un Ģenerāli zem otras laivas.

— Ko jūs domājat darīt?

— Gatavojamies irdenajās smiltīs zem laivas malas izrakt izeju.

— Ideja! Mēs darīsim to pašu.

Kādu laiku valdīja klusums. Bija dzirdamas tikai cil­vēku elsas, kuri kā kurmji raka sev smi+tīs izeju.

Tad zem vienas laivas priekšgala uz vēdera izlīda ne­tīrs un nobrāzies Makšejevs, viņam sekoja Kaštanovs un beidzot Ģenerālis, bet zem otras laivas parādījās zoologs un botāniķis.

Pēc tam vajadzēja atbrīvot laivas no uzbērtajām smil­tīm un novest tās lejā pa ieleju līdz sausajai gultnei. Taču, nonākuši līdz gultnei, ceļotāji izbrīnā apstājās: še savus straujos, sarkandzeltenos ūdeņus vēla prāva upīte, pa kuru nevarēja braukt, bet nevarēja arī pārbrist.

— Sekošanu turpināt nav iespējams! — Gromeko sa­rūgtināts iesaucās. — Vajadzēs nogaidīt, līdz noskries ūdens. •

— Tas nav tik briesmīgi, — aizrādīja Makšejevs. — Daudz bēdīgāk, ka ūdens gultnē un lietus visur iznīcinājis laupītāju pēdas, un mēs nezinām, kurcp 'tie devušies.

— Eh, kāpēc gan mēs apstājāmies atpūsties! — Pa­počkins īgni noteica. — Līdz lietum mēs droši vien būtu paveikuši kilometrus desmit un varbūt jau būtu sasnie­guši laupītāju paslēptuvi.

— Nepaveikto neatgūsi! Es domāju, ka ilgi nevaja­dzēs šo paslēptuvi meklēt. Viņi taču nevarēja aizvilkt mūsu mantas desmitiem kilometru, — Kaštanovs mie­rināja.

Ūdens plaka ceļinieku acu priekšā, un pēc pusstundas augsnes bedrēs bija palikušas vienīgi peļķes.

— Ceļā! Ūdens aiztecējis! — Makšejevs sacīja.

— Bet ko mēs darīsim ar laivām! Tās taču nevar vilkt sev līdz zemes iekšienē nezin cik kilometru! — aizrādīja Kaštanovs.

— Vajadzēs tās atstāt pie jūras, tikai kaut kur jā­noslēpj no šiem noslēpumainajiem laupītājiem.

— Ieraksim smiltīs, — ieteica Gromeko.

— Laba iedoma! Smilts irdena, un, kaut gan nāksies strādāt ar rokām, citas izejas nav.