Robots un taurenīte

PELĪTES LĪTES IESPAIDI

Zem veca nama grīdas, vietā, kur visdzīvākā kustība, kur krustojas visu pelu ceļi, parādījās piesprausta apgrauzta papīra skranda. Tajā spilgti sarkaniem burtiem bija uzkricelēts:

Uzmanību!!!

Interesanto tikšanos klubs aicina uz sarīkojumu, kurā pelite Lite pastāstīs par saviem iespaidiem ceļojumā

pa noslēpumaino Putekļu Sūcēja valsti!

Pēc iespaidiem mācīsimies jaunu deju «Čiku-riku» Sarīkojums notiks žurkas Ņurkas alā

Sarīkojumā sadrūzmējās tik daudz peļu, ka neatlika vietas pat blusai, kur iespraukties, lai gan ala bija liela — šim sarī­kojumam žurka Ņurka to izīrēja par saujiņu zirņu. Pati žurka Ņurka, zirņus jau paguvusi iestūķēt žokļos, arī tupēja šeit, pie­līduši vistuvāk pie skatuves, — varbūt muļķes peles nudien pastāstīs kaut ko interesantu? Bet kāds simts peļu, gaidīdamas vakarēšanas sākumu, savā starpā jautri pīkstēja, jokoja un ķiķi­nāja — pat alas velves skanēja.

Beidzot Interesanto tikšanos kluba priekšsēdētājs pejuks Ļuks pagrabināja magoņgalviņas grabuli un sacīja:

— Lūdzu klusumu!

Peles norima, pagrieza snuķus uz skatuves pusi un uzspi­cēja ausis.

— Šovakar, — priekšsēdētājs iesāka, — pie mums viesojas ievērojamā ceļotāja pelīte Līte, kura nupat atgriezusies no ne­parasta ceļojuma pa neizpētīto Putekļu Sūcēja valsti, ko mēs pazīstam tikai pēc leģendām, pasakām un teikām, kas diemžēl ir tālas no īstenības. Toties tagad mums ir laimīga iespēja tio dzīvas liecinieces lūpām uzzināt par šo valsti: lūdzam uz ska­tuvi, cienījamā ceļotāja, mēs visi nepacietīgi gaidām jūsu iespaidus!

Uz skatuves, kurai izmantoja tukšu makaronu kārbiņu, lepni iztipināja slavenā pelīte Lite, nesdama groziņu suvenīru, ko viņai bija izdevies atgādāt no noslēpumainās valsts. Visas simt peles cita par citu stiepās uz pakaļkājām, lai ieraudzītu kauču groziņa rokturi, jo milzīgā žurkas mugura tikpat kā kalns aiz­sedza pusi skatuves.

Pelīte Līte piegāja pie galdiņa, tas ir, koka spoles, un nolika uz tā groziņu. Ak vai, kas tikai šeit nebija — pelēm pat snuķi pavērās … Mirdzoša perlamutra poga, smaržīgs kardamona1 riekstiņš, divkrāsaina aukliņa no šokolādes kārbas, vara monēta, lelles cimds, stikla acs no gredzena, plāns, puķains nēzdodziņš- un — ohooo! — peles pat pamira no baismā izbrīna! — runča nags, līks un ass kā turku zobens! Pat žurkai Ņurkai aiz ziņ­kārības nokarājās žoklis un izbira ducis nesakošļātu zirņu .. .

Tomēr visvairāk visus pārsteidza suvenīrs, kas rotāja pašu ceļotāju. Nē, neko tik brīnišķīgu neviens savā mūžā nebija re­dzējis! Tas bija mākslīgo skropstu vēdeklītis, pielīmēts pie labās acs plaksta. Diemžēl otra skropstu vēdeklīša Lītei nebija, tāpēc no priekšpuses viņas purniņš izskatījās visai jocīgi: viena acs- pavisam kaila, bet otra it kā palīdusi zem kuplas slotiņas. To­mēr, kad Līte pagrieza purniņu uz sāniem, viņa izskatījās ļoti valdzinoša. 2urka Ņurka pat aizvēra acis, iedomādamās ŠO' skaistumu virs savas plikās, melnās acs — ak, ak, citas žurkas aiz skaudības pat nograuztu sev nagus! .. .

— Gaidām jūsu iespaidus, — kluba priekšsēdētājs peļuks- Luks atgādināja Lītei.

Līte paklanījās, salika ķepiņas un kautrīgi nodūra acis. Ta­gad skropstas kā atvērts vēdeklis aizsedza pusi viņas labā vaiga. Bet, kad Līte gribēja atkal atvērt acis, plaksts nespēja pacelt tādu smagumu, un viņai ar ķepu nācās pacelt skropstas.

— Mani iespaidi … — viņa sāka runāt. — Iespaidi.. . mani . .. patiešām, patiešām neizstāstāmi! . . . Ak! — Viņa no- klakšķināja meli. — Iespaidu tik daudz, ka nespēju sameklēt vārdus . .. nezinu, ar ko sākt. ..

— Ja nezini, kāpēc tad lien stāstīt? — žurka Ņurka nepie­klājīgi izmeta.

Peles tikpat kā pārakmeņojās no tādas nekaunības. Bet kluba priekšsēdētājs peļuks Luks uzreiz būtu padzinis nekauņu, taču kur dēties, viņa bija alas īpašniece. Tāpēc visi kādu brīdi nepatikami klusēja, un Lītei no aizvainojuma iedrebējās skrop­stas — gluži ka ievainota putna spārns.

Pēc ilga, nepatīkama klusuma, ko traucēja tikai žurkas grauzto zirņu krakšķi, pelīte Līte nomierinājās, izslējās un ar graciozu ķepas žestu pacēla skropstu vēdeklīti, kas atkal bija noliecies.

— Pastāstīšu no sākuma, — viņa sacīja mierīgā, pārestību cietušās tonī. — Mani iespaidi sākās vēlā rītā. Tajā neaizmir­stamajā rītā man nebija ne jausmas, ka mani gaida grūts un bīstams ceļojums. Es pirms aiziešanas nepaspēju pat sagrauzt skruzi, nepaspēju uzspodrināt spalvu, uzasināt nagus, neko nepaspēju. Viss notika tik dīvaini un negaidīti, ka man trūkst vārdu … tas ir — netrūkst, — Līte attapās, bailīgi pašķielējusi uz žurku, kura taisījās atņirgt zobus. — Es mierīgi snaudu viesistabā aiz trauku skapja, kad piepeši manā priekšā rūkdama iznira saraina rīkle. Nepaspēju ne iepīkstēties, kad ar galvu uz leju jau laidos pa garu un šauru tuneli. Mani nesa varens, vējš, kuram, ja es būtu jūrnieks, dotu deviņas balles . .. Neatce­ros, cik ilgi laidos — varbūt minūti, varbūt veselu nedēļu, bet galu galā nokritu uz cieta dibena un sakņupu bez samaņas .. . Kad atžirbu, dūkoņa jau bija izgaisusi, visapkārt valdīja šauša­līgi spindzīgs klusums. Piecēlos, pārbaudīju, vai visi mani kauli veseli, tad pavingrināju notirpušās pēdas un paskatījos apkārt. Ap mani pletās neizpētīta, noslēpumaina Putekļu Sūcēja valsts, zinātniski runājot, balts plankums peļu kartē … Es atcerējos,, ka šajā valstī nebija spērusi kāju neviena pele, bet, ja arī bija spērusi, — vairs neatgriezās un viņas iespaidus neviens nedzir­dēja. To visu apdomājot, mani pārņēma svinīgas šaušalas un piedzīvojumu alkas . ..

— Lielības kule! — žurka skaļi pārtrauca.

Visas peles sašutušas vērās uz netīreli izlēcēju. Bet tā krak­šķināja zirņus, ka šķaidījās pat siekalas.

— Es, — pelīte Līte iešņukstējās, — es nevaru stāstīt savus iespaidus, ja viņa tik nežēlīgi traucē!

No Lītes lielo, mākslīgo skropstu apakšas izripoja maza, īsta asara.

Priekšsēdētājs peļuks Ļuks zaudēja pacietību. Viņš tā uz­sita pa galdu ar magones galviņu, ka tā pāršķēlās uz pusēm un izbira tūkstošiem sīku graudiņu. Žurkai Ņurkai to vien vaja­dzēja: it kā nekas nebūtu noticis, viņa sarausa graudiņus un iestūķēja žokļos, kuri jau tā plīsa no zirņiem.

— Žurka Ņurka! — priekšsēdētājs stingri un cēli sacīja.

— Par alu jums samaksāts, tāpēc prasām ievērot ētikas normas!

— Nu labi, labi, vairs netraucēšu, aizrijieties ar saviem iespaidiem, — žurka skarbi noburkšķēja, jo viņu nobiedēja ne­saprotamie vārdi «ētikas normas». Varbūt tā ir kāda žurku inde, kā lai to zina, šīs grāmatu grauzējas it visu var sagudrot. Tāpēc žurka nepieklājīgi novērsās no skatuves, pagriezusi pret ceļo­tāju savu lielo asti, uz kuras līdz tam mierīgi sēdēja kāds ducis peļu. Tagad tās visas kūleniski novēlās zemē.

— Ļoti lūdzam, — priekšsēdētājs peļuks Ļuks laipni pamu­dināja. — Ļoti lūdzam pastāstīt tālāk, neviens jūs vairs netraucēs.

— Ļoti, ļoti lūdzam, — peles korī atkārtoja. — Mums neiz­sakāmi interesanti!

Kāda no pelēm, kas sēdēja tuvāk, palīdzēja Lītei pacelt uz ■augšu atkal drūmi nošļukušo skropstu slotiņu.

— Tālāk . .. mani iespaidi… — pelīte Līte murmināja.

— Mani iespaidi.. . tālāk . .. iespaidi . ..

Līte sastomījās un apklusa. Tikai tagad viņa atskārta, ka, taisnību sakot, nav par ko stāstīt — Putekļu Sūcēja valsts taču patiesībā-izrādījās pelēka, neinteresanta un tik maza, ka pietika dažu soļu, lai to apstaigātu. Bet. .. bet, ja viņa pateiks tais­nību, — cik liela vilšanās būs pelēm, kuras kāri gaida visintere­santākos nostāstus, un cik daudz smieklu žurkai Ņurkai, kura •nekautrējas skatuvei rādīt asti.

— Iespaidi … — Līte atkal ierunājās, — ļoti… nepa­rasti … Gāju un gāju . .. gāju un gāju .. . bet… bet līdz Pu­tekļu Sūcēja malai nespēju aiziet. ..

Tā samelojusi, viņa saprata, ka vairs nav kur dēties un kaut kas jāmudžina tālāk. Un pelīte Lite sasparojās melot — jo tālāk, jo veiklāk, aizvien atcerēdamās visdažādākos notikumus un pie­dzīvojumus, ko viņa atradusi pašas sagrauztajās pasaku grā­matās un enciklopēdijās.

— Gāju un gāju . .. kāpu pār visaugstākajiem kalniem, lauzos caur visbiezākajiem džungļiem, šļūcu pa ledus tuksne­šiem, kamēr nonācu pie bezgalīga šņācoša okeāna. Tad no­grauzu vairākus koka zariņus, uztaisīju sev plostu, no palmas lapas izgatavoju buru un laidos ceļojumā pa neaptveramiem sāļo ūdeņu plašumiem. Reiz mani aiz astes grāba plēsīga hai­zivs, reiz izlēkusi barakuda nokoda pusi buras, reiz atrāzās taifūns un apgāza plostu, tad briesmīgais desmitais vilnis aiz­nesa mani …

— Ak! — simt peļu šausmās noskurinājās.

— Tomēr liktenis man bija labvēlīgs: varenais vilnis izmeta mani nepazīstamā mežonīgā krastā, — Līte bēra savus iespai­dus no sagrauzto grāmatu sērijas «Drosmīgo ceļi». — Kad vil­nis noplaka, es atjēdzos, izžāvēju drēbes, tas ir, ādu, — Līte apķērās, — un devos uz klinšu kalniem, kas rēgojās tuvumā. Te piepeši ieraudzīju, ka uz mani lēkšo briesmonis ar lauvas krēpēm, ar buldoga purnu, runča nagiem un bezgala riebīgu pliku asti…

— Ki-ki-kī, — peles priecīgi ieķiķinājās un gudri šaudīja ačeles uz žurku Ņurku. Tā juta kaut ko aizdomīgu, bet neap­jēdza, ko un kā.

— Bojāeja likās nenovēršama, — pelīte Līte mundri stāstīja tālāk, — tomēr pēdējā mirklī man izdevās ielavīties kādā alas spraugā. Briesmonis, alkdams sagrābt mani un norīt, neatkā­pās, bet iebāza spraugā savu ķetnu ar runča nagiem. Es dros­mīgi satvēru vienu nagu un to nolauzu. Re, tas! — Līte paņēma no groziņa nagu un to svinīgi pacēla.

Peles pat iepīkstējās no bailēm un sajūsmas par Lītes drosmi.

— Tad, — Līte sacīja, — briesmonis, kaukdams no sāpēm, muka prom, ka plivinājās tā krēpes, plātījās buldoga purns, grozījās riebīgā plikā aste, bet ievainoto ķepu tas laizīja … — Līte ar savu ķepu parādīja uz žurku Ņurku, un visas peles locī­damās smējās.

— Nu, nu, — Ņurka draudīgi ierūcās, jau nožēlodama, ka novērsusies no skatuves un vairs neredz, ko tur dara ceļotāja.

Žurka aiz īgnuma sāka tik skaļi grauzt zirņus un magones, ka paukšķēja kā smēdē, un pelīte Līte bija spiesta kliegt pilnā balsī, lai dzirdētu viņu:

— Es izlīdu no šķirbas un atkal devos pa bezgalīgo Putekļu Sūcēja valsti. Kad pēdējie spēki man sāka izsīkt un no bada un noguruma es tik tikko pakritu, tālu, tālu pie apvāršņa ierau­dzīju pili, kas stāvēja kalnā. Drīz iespruku pa tās vārtiem. Dī­vaini: neviens pili nesargāja. Ietipināju lielajā zālē, un man acīs metās raibs no dārgakmeņiem un zelta, ar ko tā bija rotāta. Tikai tas nav galvenais… Zālē visi bija aizmiguši. Gan mušas un kaķi, gan suņi un pat kaut kāds grauzējs ar pliku asti . ..

Pelēm, apvaldot smieklus, trūka elpas, bet priekšsēdētājam purnelis bija jāaizsedz ar pāršķēlušās magoņgalviņas miziņu, lai apslēptu smīnu.

— Vēl vienu vardu par asti — un visas iztriekšu ārā no alas! — žurka Ņurka nelabā balsī piedraudēja, strauji pagrie­zusies uz skatuves pusi un atņirgusi zobus.

Tomēr pelīte Līte bija tā aizrāvusies ar savām drosmīgajām gaitām, ka žurkas zobi nebiedēja viņu.

— Tātad pilī visi bija aizmiguši cietā, nepamodināmā miegā, — viņa raiti bēra tālāk, — bet pašā zāles vidū gulēja apbrīnojami skaists balts peļuks, iegrimis valdzinošās zilās mežģīnēs . .. Tas bija Putekļu Sūcēja valstības aizmigušais ķēniņdēlēns Pelēns!

Jaunās peles klausījās Līti, pat iepletušas muti, un visam svēti ticēja, bet vecākās peles, kas sagrauzušas vairāk grāmatu, jau saprata, no kādiem papīra avotiem ievērojamā ceļotāja smē- lusies savus iespaidus, un gudri smīkņāja ūsās . . . Bet līko nagu viņas pazina — tas bija runča Ņauduļa nags, ko viņš no­lauza, trīdams pie radiatora . . . Taču pieredzējušās peles gudri klusēja: pelītes Lītes stāstījums jaunajām pelēm iedvesa drosmi un paļāvību saviem spēkiem — bet tas viss noderēs, kad satstap- sies ar runčiem un citiem ienaidniekiem … Galu galā tā ne­kauņa žurka Ņurka un visa viņas uzpūtīgā dzimta lai tic, ka ma­zas peles spēj paveikt diženus darbus, arī pabijušas tādās vie­

tās, kādas neviena žurka nav redzējusi pat sapnī! .. . Raugi, kāpēc vecās peles piekrītoši locīja galvu Lītes priekšā un nicīgi šķielēja uz Ņurku, kura nav sagrauzusi nevienu grāmatu un pat nezina, ko nozīme «ētikas normas».

Bet pelīte Lite stāstīja un stāstīja:

— Es noliecos pie aizmigušā peļuka un … un … — te Līte ļoti kautrīgi nolieca skropstas, kuras atkal pacēla pelīte, kas sēdēja vistuvāk, — un nobučoju viņa balto purniņu. Tad no­tika brīnums: ķēniņdelēns sakustējās, atvēra ačeles un sacīja: «Ai, cik ilgi es gulēju!… Veselu simtu gadu!… Paldies, ka pa­modināji mani. Bet kas tu esi, skaistā sveša pelīt?» — «Esmu ceļotāja,» es kautrīgi atbildēju princim Pelēnam, «un, iespaidus meklēdama, apciemoju jūsu zemi.» Taisnība, aizmirsu jums pa­teikt, ka tūlīt pēc ķēniņdēlēna pamošanās pilī pamodās visa dzīvā radība: gan mušas un kaķi, gan suņi un pat ta šausmīgā ar noplukušu asti . . . neteikšu, kas .. .

Peles atkal klusi ķiķināja, bet žurka Ņurka iespiedzās:

— Un es prasu pateikt — kas!

Neteikšu! — pelīte Līte ietiepās. — Es stāstu savus iespai­dus, nevis tavus!

— Taisnība, taisnība, — visas peles piebalsoja.

— Mierīgāk, mierīgāk, — priekšsēdētājs paklaudzinaja ar pārplīsušo magones galviņu, un Lite stastija tālāk:

Kad princis atžirba no miega, viņš man pastāstīja, ka viņu bija apbūris briesmonis, kuram, atcerieties, es nolauzu, re, šo nagu. Kolīdz princis beidza stāstīt, es, neko negaidījusi, teci­ņus steidzos atpakaļ kalnos un klusi ierāpos visaugstākajā vir­sotne. Tad uzmanīgi paskatījos uz leju un ieraudzīju, ka bries­monis sildās saulgozi . . .

— Vai tad Putekļu Sūcēja valsti ir saule? — kāda pele brīnījās.

— Ir, tikai tā nav lielāka par tējkannas vāciņu, — Līte mierīgi paskaidroja. — Jā gan .. . aizā izstiepies briesmonis baksta zobus, jo nupat bija saēdies tārpainus zirņus . . .

Nē, peles vairs nespēja valdīties! Viņas tiešam plīsa no smiekliem, bet žurka Ņurka aiz īgnuma spļāva vienu zirni uz Liti, tikai netrapīja.

Un ko es izdarīju? — ceļotāja pacilāti runāja. — Paska­tījos apkārt un ieraudzīju, ka blakus guļ liels nosūnojis akmens. Dziļi ievilku elpu, uzspļāvu ķetnām un pastūmu akmeni uz leju. Mani aprēķini bija pareizi: akmens novēlās taisni aizā un pie­spieda gulošo briesmoni. Atskanēja griezīgi kaucieni, pēc tam viss apklusa un norima. Tad es nolaidos lejā un ieraudzīju drausmīgu skatu. Briesmoni bija pārklājis akmens, tikai blakus izkaisīti tārpaini zirņi un izlīdusi, konvulsiju raustīta, gara, rie­bīga … es neteikšu, kas . . .

Peles ķiķinādamas vērās uz žurkas Ņurkas asti, bet kāds draiskulis peļuks piesardzīgi uzsēja uz tas zilu lentu.

Nē, žurka vēl nekad nebija pieredzējusi tādu ņirgāšanos! Un 110 kā? No pelēkām, tramīgām pelēm, kuras līdz šim ļoti godbijīgi deva viņai ceļu un neiedrošinājās pat iepīkstēties acīs! Raugi,ko izdarījuši iespaidi Putekļu Sūcējā!… Un žurka Ņurka sāka šķetināt savu atriebības plānu.

— Kad briesmonis aizgāja bojā, — ceļotāja Līte joprojām stāstīja, — visā Putekļu Sūcēja valstī sākās nepieredzēta līk­smība, visi dejoja, dziedāja, apskāvās, bet mani meta gaisā un sauca: «Lai dzīvo mūsu atbrīvotāja!» Meta tik augstu, ka reiz es pat atsitos pret Putekļu Sūcēja valsts griestiem… Beidzot mani ar ziediem pušķotā krēslā aiznesa uz pili. Pilī mani jau gaidīja skaistulis ķēniņdēlēns Pelēns, apsedzies ar brokātiem, apspraudies ar briljantiem un rubīniem… Viņš paklanījās man līdz zemei un iesaucās: «Ai, pelīte Līte! Kā tev lai atlī­dzinu? Saki — ko kāro tava inazā, drosmīgā sirds? Ņem, ko gribi: visus dārgakmeņus, šīs ēkas un pili, visu Putekļu Sūcēja ķēniņvalsti, un esi mana sieva! .. .» To sacījis, viņš ar zilām ačelēm paskatījās taisni man sirdī, un viņa skats bija pārpilns mīlas un valdzinājuma … Bet es? Es kautrīgi stāvēju ar ne- sasukātu kažokādu, vēl aizelsusies pēc cīņas ar zirņēdāju bries­moni, stāvēju un klusēju . . . «Vai tad esi ar mieru kļūt par manu sievu?» ķēniņdēlēns atkārtoja un manā priekšā nometās

ccļos uz graciozajām, baltajām kājelēm. «Ai, princi!» es at- bildēju. «Paldies par tavu dāsno sirdi un piedāvātiem labumiem. Tomēr mani nevilina ne dārgakmeņi, ne greznas pilis, bet, ja es kļūtu par tavu sievu, mana sirds tik un tā ilgotos pēc dzimtās puses un mājīgā kaktiņa viesistabā aiz trauku skapja. Tāpēc es alkstu tikai vienu: atgriezties mājās pie pelēm un pastāstīt vi­ņām savus iespaidus!» To dzirdēdams, ķēniņdēlēņs gauži aprau­dājās, pēc tam noslaucīja asaras, re, ar šo batista nēzdodziņu,— pelīte Līte parādīja groziņā nolikto nēzdodziņu, — bet, noslau­cījis asaras, sacīja: «Pirmo reizi sastopu tik drosmīgu, cēlu un nesavtīgu sirdi!» Un piebilda: «Labi, pelīte Līte, izpildīšu tavu vēlēšanos, tikai es gribētu uzdāvināt tev suvenīru, kas tur, kaktā aiz trauku skapja, atgādinātu vientuļu princi, kurš ilgojas pēc tevis!» To sacījis, ķēniņdēlēns atlīmēja no labā plaksta skropstu vēdeklīti un ar savām ķepām pielīmēja man. Ret līmēdams sa­cīja: «Pielūko, Līte, šīs skropstas ir brīnumainas: lai kur tu būtu un ko darītu, ar tām visur tevi pavadīs veiksme!» Pēc tam viņš pieveda mani pie slepenām durtiņām pils sienā, atvēra tās, un es nokļuvu aiz Putekļu Sūcēja valsts robežām, nesdama groziņu suvenīru . . . Raugi, šī perlamutra poga — no ķēniņ- dēlēna apkakles; šis kardamona riekstiņš — no ķēniņa virtuves; par nagu jau stāstīju .. .

— Un cimdiņš? — kāda ziņkārīga pele iesaucās.

— Cimdiņš… cimdiņu valkāja ķēniņdēlēna māte, kamēr viņu nenorija briesmonis .. . Taisnība, — pelīte Līte atcerējās, — es varēju atnest līdzi vēl vienu neparastu suvenīru: nokautā bries­moņa asti .. . Taču ta bija tik riebīga un aplipuši ar nosiekalo- tiem zirņiem .. .

Tad notika kaut kas briesmīgs. Pavisam zaudējusi pacietību, žurka Ņurka pacēla uz augšu ar lentu apsieto asti un cirta te uz vienu, te otru, te trešo pusi, notriekdama peles, apgāzdama skatuvi, galdiņu 11:1 suvenīru groziņu… Sakas jezga, pīkstoņa, viss sajaucās, samistrojās un pajuka . ..

— Manas skropstas! — caur troksni izlauzās pelītes Lītes kliedziens. — Manas lieliskās skropstas! . . .

Visi pēkšņi apklusa un raudzījās uz Līti. Brīnišķā skropstu vēdekliša uz viņas laba plaksta vairs nebija! .. . Tas bija nozu­dis! Viss simts peļu šausmās iespiedzās 1111 metās meklēt, lūko­ties, tomēr skropstas bija kā zemē ielīdušas! . . .

Tikai žurka Ņurka bija mierīga, neskatījās apkārt un neuz­traucās, it kā nemaz nezinātu, kas noticis. Tomēr, vērīgāk pa­raugoties, varēja manīt, ka viens viņas vaigs vairāk uzpūties nekā otrs. Vai tiešām viņa būtu nolaupījusi skropstas un iebā­zusi savā mutē?

Kad visi meklējumi bija beigušies veltīgi, piecēlās kluba, priekšsēdētājs pcļuks Ļuks un nomāktā, sērīgā balsī sacīja:

— Interesanto tikšanos klubā notikusi liela un negaidīta nelaime. Tomēr mums godam un kārtīgi jābeidz sarīkojums. —ļ Viņš godbijīgi pagriezās uz nelaimīgās Lītes pusi. — Ļaujiet jums, ievērojamā ceļotāja, visu klātesošo peļu vārdā sirsnīgi pa­teikties par to, l

Svinīgi ierībējās bungas, kas darinātas no uzpirksteņa, pār­vilkta ar prusaka spārniņu, tad piesteidzās divas peles un uz­lika ceļotājai linsēklu krelles un pasniedza ierāmētu putekļu sūcēja «Vētra» attēlu, ko bija speciāli izgrauzušas no krāsaina žurnāla.