Robots un taurenīte

KUMELIŅA ATMAKSA

Sosejmalas norā vientuļa, sapīta ķēve plūkāja zāli, bet viņai blakus tekalēja garkājis kumeliņš.

Pa šoseju cita aiz citas traucās un traucās automašīnas — gan smagās un pussmagās, gan vieglās un pusvieglās .. . Ap- dzīdami tās, neprātīgā ātrumā aizdrāzās garām motocikli, bet pa pašu šosejas malu uzmanīgi un klusi ripoja velosipēdi.

Ķēve pat mazāko uzmanību nepievērsa mūžīgi dunošajai šosejai; smagi palēkdamās ar sapītajām priekškājām, viņa mek­lēja neapgrauztu zāles kušķi un ar asti gaiņāja no muguras dundurus. Toties kumeliņš, kas tikko pirms mēneša nostājies uz

garam, stipram kājelem, nespeja atraut no šosejas izbrīna un valdzinājuma pilnās acis.

— Ak vai, cik skaista, — viņš klaigāja, ieraudzījis oranžu automašīnu. — Ak vai, cik liela! — Viņš pat pietupās, ierau­dzījis sudrabkrāsas kravas automašīnu — saldētavu ar uzrakstu «Transeksport». — Ak vai, cik jocīga! — Iepletis acis, raudzījās uz kāzinieku automašīnu ar lelli, kas bija uzsēdināta uz jumta.

Reiz viņš no smiekliem iesprauslājās:

— Ak vai, ko redzu! . . . Palūkojies, māt: uz automašīnas uzzīmēts dzeltens cālis!

Bet viņa mātei, kā sacījām, nepatika lūsināties uz automa­šīnām. Viņa pat tīšām pagrieza uz šoseju pakaļpusi, ar to skaidri parādīdama, ka viņa ar visādām automašīnām nav draugos. Un vispār kumeliņa un viņa mātes.gaumes bija visai atšķirīgas. Ja kumeliņam debesis izskatījās dzidras un zilas, zāle — tīra un garda, ūdens — skaidrs un veldzīgs, tad viņa māte katrā ūdens malkā sajuta mazgājamo pulveri, gaisā — sodrējus un sēru, zālē — pesticīdus un citādas ķimikālijas. Arī šoseja viņu kaitināja: troksnis, putekļi, bet automašīnas viņa dēvēja par smirdīgām dzelzs kastēm . . . Tāpēc kumeliņš par saviem prie­cīgajiem atklājumiem un jūsmojumiem labprātāk dalījās ar brūnraibo teli, kura mēdza nošķirties no liela ganāmpulka, lai omulīgi papļāpātu ar jautru un mundru kumeliņu.

— Ak, cik labi būtu, — abi tērzēja, — ja lielā, sudrabainā «Transeksport» automašīna paņemtu mūs un pavizinātu!

— Es ļoti baidītos izkrist. — Tele bailīgi pamirkšķināja.

— Bet es neļautu tev izkrist, es pieturētu tevi. — Kumeliņš drosmīgi izslēja kaklu.

— Es tā arī domāju. — Tele kautrīgi nodūra acis. — Skriešu, pastāstīšu mātei, cik tu esi lielisks un drosmīgs.

Tele aizskrēja, bet kumeliņš, no prieka pat palēkdamies, tā­pat steidzās pie savas ķēves un no jauna blenza uz šoseju.

— Ak vai, — viņš atkal iesaucās, — sarkana mašīna ar kāp­nēm! .. . Māt, kāpēc tās kāpnes?

— Nezinu un negribu zināt, — ķēve nobubināja, pat nepa­skatījusies uz to pusi.

— Ak vai, ak vai, — kumeliņš vēlreiz iesaucās, — tādu es tiešām vēl neesmu redzējis!

Pa šoseju lēni ripoja kravas automašīna ar augstu nožogo­jumu, aiz kura stāvēja zirgi. Viņu acis izskatījās izbīļa pilnas, bet galvas bija skumīgi un nevarīgi nodurtas.

— Laimīgu ceļu! — kumeliņš iezviedzās. — Omulīgi pavizi­nāties pa plašo pasauli! … Kā es jūs apskaužu!

Kāds vecs zirgs pacēla galvu un atbildei kaut ko nospraus­lājās, tomēr kumeliņš nesaprata, ko.

— Viņš, bez šaubām, pateicās man par skaistiem novēlēju­miem, — kumeliņš sev sacīja un, ieraudzījis, ka tele atgriezusies pie aploka, lēkšiem aizlēkšoja pie viņas.

— Vai dzirdēji, — viņš skriedams sauca, — vai redzēji, kā mani radinieki brauc apskatīt pasauli? Es viņiem novēlēju laimīgu ceļu, un viņi man pateicās! Kad izaugšu liels — tāpat braukšu palūkoties apkārt un ieraudzīt skaisto pasauli!

Tomēr šoreiz tele nesteidzās kumeliņam piekrist. Viņa bija pat uzpūtīga un ne visai draudzīga.

— Bet māte man sacīja, — viņa atcirta kumeliņam, — ka tavi radinieki zirgi brauca uz lopkautuvi, kur viņus visus no­kaus.

— Nokaus?! — kumeliņš brīnījās, taču viņa spožās acis sa- drūma.

— Jā, nokaus, — tele atkārtoja. — Un vēl sacīja, ka drīz visus zirgus vedīšot uz lopkautuvi.

— Nemelo! — kumeliņš satraukti iesaucās.

— Sacīja, sacīja, māte sacīja, — tele nežēlīgi trieca tālāk, — ka no zirgiem tagad neesot nekāda labuma, ka tie nevienam neesot vajadzīgi, māte sacīja, un tāpēc tos nokauj. Sacīja, ka automašīnas un traktori jau izstūmuši zirgus, bet mūs, govis, māte sacīja, neviens neizstums, jo mēs dodam saldu pienu, to­ties jūs, zirgi, viņa sacīja, neko labu nedodat un nedosiet, tikai noēdat mūsu zāli, un no tā nav nekāda labuma.

Kumeliņš nespēja izrunāt nevienu vārdu — viņu tā satrieca teles teiktais.

— Un tāpēc māte man sacīja, lai neskatos vairs uz tevi! — raibā tele beidza un, lepni pacēlusi ragus, aizgāja no aploka, atstājusi aizvainoto un pazemoto kumeliņu.

— Melis meloja, pa tiltu klinkāja, tilts sagrabēja, melis pačibēja! — kumeliņš atjēdzies uzsauca aizejošajai telei, tomēr tā neuzskatīja par vajadzīgu pat palūkoties atpakaļ.

«Melis meloja .. .» kumeliņš atkārtoja, tomēr viņa skaidrās un paļāvīgās sirds miers bija sagandēts, un, pieskrējis pie ķē­ves, viņš piekļāva galvu pie tās siltā kakla, meklēdams ieprie­cinājumu un mierinājumu.

— Vai taisnība, ka no mums, zirgiem, nav nekāda labuma un ka traktori un automašīnas mūs izstūmušas? — viņš klusi jautāja, cerēdams, ka māte tikai pasmiesies un atbildēs — tie visi ir meli.

Taču ķēve pašūpoja galvu un sacīja:

— Jā, taisnība.

— Un tā lielā automašīna ar nožogojumu, — kumeliņš atkal jautāja, — vai tiešām tā veda zirgus uz lopkautuvi?

— Kas tev to teica? — māte painteresējās.

— Brūnraibā tele. Un vēl teica, — kumeliņš nošņaukājās,

— ka no manis neesot nekāda labuma, tāpēc ar mani viņa vairs nedraudzēšoties.

Ķēve satraukti un mīļi paskatījās uz savu garkāji kumeliņu, kuru tik negaidīti pārsteigusi un nomākusi sāpīgā dzīves pa­tiesība.

Kad vakarkrēslā abi atgriezās stallī, viņa cauru nakti dēlam stāstīja par zirgu pagātni, stāstīja par tik apbrīnojamiem un neparastiem notikumiem, ka nākamajā dienā kumeliņš, atkal priecīgi palēkdamies, aizskrēja pie govju aploka un tikmēr drais- kojās gar to, kamēr uzpūtīgā tele nenocietās un pienāca klāt.

— Bet mana māte sacīja, — kumeliņš bēra kā zirņus,

— mana māte sacīja, ka zirgiem, rumakiem esot tik jauka un dižena pagātne, kādas nekad nav bijis un nebūs nevienai govij! . . . Mate teica, ka mes esot devušies karos un asiņaini krituši kaujas laukā, un auļojuši ātrāk nekā vējš, nesdami jāt­niekus ar uzvaras vēsti! Un vēl māte sacīja, ka mēs esot bijuši karaļu visdārgākā dāvana un arāja vislielākā cerība! Vēl sacīja, ka mums ap kaklu skanējuši zvārguļi un safjāna segli bijuši izšūti ar zeltu, un, viņa sacīja, mēs esot joņojuši cauri vilku bariem, lai glābtu no bailēm sagumušos cilvēkus .. . Man viņa sacīja, ka arī tagad rikšotāji piedaloties sacensībās un visa pa­saule tiem aplaudējot! Un vēl teica, — kumeliņš bēra pat aiz­elsdamies, — ka jūs, govis, esot sliņķes un resnvēderes, tikai ēdot, maujot un ļaujoties slaukt, tikai plunkšķinot kā zosis un jums neesot nekādas interesantas vēstures, re!

Brīdi brūnraibā tele stāvēja bez valodas, ar grūtībām sa­gremoja visu, ko bija dzirdējusi. Bet attapusies atcirta:

— Pastāstīšu mātei visu, ko sarunāji par mums, gan to, ka mēs esot resnvēderes un sliņķes, gan to, ka bļaures, un māte pateiks bullim, lai tev iedur ar ragu!

— Sūdzībniece! — kumeliņš nicīgi cirta pretī.

Pēc neilga klusuma brīža tele piebilda:

— Lai kāda būtu jūsu pagātne, tik un tā mašīnas jūs izstū­mušas, bet mūs neviens nav izstūmis! Un, ja jūs, zirgi, esat tik dūšīgi, tik daudzos karos karojuši, tad kāpēc nobijāties no auto­mašīnām un traktoriem, kāpēc neiedrošināties pret tiem pat pašmakstināt?

Tagad kumeliņš vairs nevarēja atrast atbildi, tikai aiz īg­numa ar nagu kasīja zemi un dauzīja asti.

Bet tele aizskrēja atpakaļ pie ganāmpulka, piekļāvās govij pie sāniem un, uzmetusi lūpu, no tālienes lūrēja uz kumeliņu.

Kumeliņš pastāvēja pie tukšā aploka, tad domīgs aizrik­šoja uz savu lauku. Teles vārdi viņu pa īstam satrauca. Lai nu ko domātu, lai nu kā dusmotos, tomēr tajos bija savs patiesības grauds. Taisnību sakot, viņi, zirgi, tiešām ne reizes nebija pre­tojušies nekaunīgajiem traktoriem un automašīnām. Kāda tam jēga, ka ķēve nicīgi novēršas no ripojošām automašīnām — tomēr automašīnām no tā nav ne silts, ne auksts!

Un atbildība par visu zirgu godu kā vēl smagāks akmens nomāca kumeliņa jauno sirdi. Tagad viņš pat mātei nepasūdzē- jās, jo saprata, ka ir jautājumi, kas jārisina pašam. Viņš pavi­sam citādām acīm tagad skatījās uz šoseju, uz nebeidzamām automašīnu rindām, bet skatīdamies prātoja kaut ko savu . .. Tad pēkšņi apņēmības pilns aizlēkšoja uz šosejas pusi.

— Kur tu? — Ķēve mēģināja apturēt viņu. — Pie šosejas ir bīstami, atgriezies p]avā!

Kumeliņš izlikās, it kā nedzirdētu viņu. Pārlēcis pār šosej- malas grāvi, viņš apstājās pašā ceļa malā un, kaut ko gaidī­dams, uzmanīgi vēroja garāmbraucošās automašīnas. Gaidīja ilgi — tikmēr, kamēr tālumā iznira visu automašīnu kara­liene — milzīgā sudrabkrāsas saldētava «Transeksport». Kad automašīna jau bija klāt, kumeliņš strauji izlēca uz šosejas un, plati iepletis kājas, izslēja krūtis pret sudraba milzi uz riteņiem.

Šoferis, pa augstas kabīnes logu ieraudzījis nezin no kurie­nes radušos kumeliņu, kurš ne tikai mašīnai bija aizsprostojis ceļu, bet, šķita, vēl metīsies tai virsū, — tātad, to ieraudzījis, šoferis samulsa, pārāk strauji nobremzēja, pārāk stipri sagrieza stūri, un «Transeksport» triecās sāņus, ieslīdēja grāvī un ar troksni apgāzās.

Pēc tam vēl brīdi šņākdami griezās milzīgi, melni riteņi, un, kad tie pārstāja griezties, iestājās šaušalīgi dīvains klusums. Ķēve no šausmām pārakmeņojās, bet govju ganāmpulks un brūns bullis pārstāja ēst zāli, tikai izvalbījuši acis, blenza uz apgāzušos automašīnu, kas no tālienes izskatījās līdzīga vētras sagāztam šķūnim.

Kumeliņš joprojām stāvēja uz šosejas, ar visām četrām kā­jām atspēries pret bruģi, tikai tagad tās drebēja kā zaķa aste. Mirkšķinādams acis un pats neticēdams tam, ko izdarījis, viņš vēl ilgi stāvētu un skatītos, ja nebūtu garāmbraucošo auto­mašīnu, kuras cita pēc citas apstājās katastrofas vietā. Sapra­tis, ka laiks dot kājām ziņu, kumeliņš apgriezās un aizjoņoja atpakaļ uz noru un piekļāvās pie savas mātes.

Abi klusu vēroja, kā cilvēki ar mokām atvēra apgāzušās kabīnes durvis un pa tām izķepurojās šoferis, raidīdams lāstus un pērkonus visiem zirgiem, ķēvēm un kumeliņiem. Nolēcis zemē, viņš steidzās meklēt vaininieku, bet, ieraudzījis to, paķēra mietu un skrēja uz noru.

— Mūc, ko kājas nes! — māte pamudināja kumeliņu, un tas laidās prom.

Šoferis mēģināja dzīties pakaļ, taču laukos ātrāk noķersi vēju! .. . Arvien vēl raidīdams lāstus, viņš atgriezās uz šosejas un aizsteidzās meklēt telefonu, lai izsauktu tehnisko palīdzību.

Kad briesmas bija garām, kumeliņš no citas puses pieskrēja pie govju aploka. Ganāmpulks un viens brūns bullis, tērgājot par dīvaino notikumu uz šosejas, atkal plūca zāli. Tikai jaunā brūnraibā tele neaiztika zāli, bet ar acīm meklēja kumeliņu. Ieraudzījusi viņu, uzreiz pieskrēja pie aploka.

— Govs man … — viņa iesāka.

Kumeliņš izlikās, ka nedzird. Tagad, kad bija laimējies iz­vairīties no soda, kad pārstāja drebēt stilbi, viņš cik necik atžirga un pat izslēja kaklu.

— Govs man sacīja, — tele atkārtoja, — ka ir muļķīgi un neglīti tā darīt, ka tu pats varēji iet bojā un pazudināt šoferi…

Bet pēcāk piebilda:

— Un man . .. man šķiet, ka tu esi tāds drosminieks, kādu mūsu pļava nekad nav redzējusi un neredzēs!

Kumeliņš klusēja. Viņš vērās tālē un it kā redzēja strauju zirgu, kas no kaujas lauka nes ievainotu jātnieku . . . Redzēja zirgus ar zvārguļiem, kuriem dzenas pakaļ plēsīgu vilku bari, redzēja zirgus pieguļā, kur visapkārt pogo lakstīgalas, redzēja zirgu sacensības uz ledus; redzēja, kā zirgs atspēries velk asu arklu — redzēja visu zirgu brīnišķo pagātni…