ASTOTĀ NODAĻA

Mēs pacēlāmies gaisā, un es vaicāju:

— Kur tad lai meklē tavus puišus?

Viņa mazliet padomāja.

— Es īsti nezinu… — Acīmredzot Anna man tomēr pilnīgi neuzticējās, un par to uz viņu nevarēja dusmoties, — Domāju, ka mums jāmeklē tā vieta. Viņi noteikti ieradīsies tur.

— Vai tu esi pārliecināta?

— Jā, viņi noteikti atradīs.

Es riņķoju virs tās vietas, no kuras pacēlāmies gaisā.

Vai tu orientējies? — vaicāju. —• Tur ir pilsēta. Tur — mežs.

«— Turp, —• viņa pamāja uz meža pusi.

Es nelidoju taisni, bet zigzagveidā. Autopilots uzturēja augstumu, un es pārskatīju mežu no savas, bet viņa — no labās puses. Mēs nolidojām kilometrus trīsdesmit, līdz Anna papurināja galvu; es sapratu, ka esam aizlidojuši pārāk tālu. Tad apgriezos un lidoju atpakaļ, un izdarīju to, kas bija jāizdara jau paša sākumā, proti, ieslēdzu analizatoru un noregulēju uz me- 151a meklēšanu. Mēs nolidojām aptuveni pusceļu līdz pilsētai, kad aparāts iepīkstējās un tā ekrāns atdzīvojās. Mainīju lidojuma virzienu, un Anna aizvēra acis. Es ievēroju — kamēr lidojām taisni, viņa bija mierīga, bet, tiklīdz vajadzēja ieiet virāžā, meitene aizmiedza acis. Viņai droši vien nepatika, ka virsma lejā sašķiebās.

Ja nebūtu analizatora, mēs būtu varējuši meklēt nedēļu un neatrast. Es biju kļūdījies. Biju iedomājies, ko tieši mēs varam atrast, un neviļus ar acīm meklēju, ja ne laukumu meža vidū, tad vismaz pamatīgu koku kritumu. Biju pilnīgi aizmirsis, ka no tā laika pagājuši daudzi simti gadu un koki paguvuši piedzimt un izaugt līdz visai iespaidīgiem apmēriem. Analizators uzrādīja maksimumu tur, kur koki bija saauguši pat ciešāk nekā citās vietās. Samazināju augstumu un vēlreiz pārlidoju šai vietai, gandrīz vai aplaužot galotnes; te nu Anna neizturēja un pati satvēra mani pie rokas:

— Ai, tā nevajag… Man bail.

Es viņu domās atkal uzlielīju — šoreiz par atklātību. Ja gribi cilvēku palielīt, iemesls atradīsies vienmēr, starp citu, tāpat kā tad, ja gribi izbārt. Analizators vēlreiz tajā pašā vietā uzrādīja maksimumu, un es sapratu, ka jānosēžas.

Saprast, protams, bija daudz vieglāk nekā izdarjt. Koki auga tik cieši, ka izspraukties caur tiem, nesabojājot kuteri, nebija iespējams. Es vēl pariņķoju virs šīs vietas un nolēmu neriskēt, — ne tik daudz ar kauliem, kā ar mūsu tehniku un savu pilota reputāciju. Iespējams, ka Uve Jorgens būtu veiksmīgi nosēdies tieši šeit. Taisni apbrīnojami, kāda viņam bija lidaparāta izjūta un reakcijas ātrums, lai gan līdz brieduma gadiem (viņš bija divus trīs gadus vecāks par mani), paša vārdiem runājot, viņš bija rīkojies tikai ar zirgiem. Bruņinieks būtu nosēdies, bet es mazliet palielināju apļa rādiusu un pēc diviem apļiem beidzot atradu vietiņu, kur varēja bez īpaša riska nosēsties.

Nosēdos bez piedzīvojumiem. Mazliet nogaidīju, lūkojoties visapkārt caur kupola pOlaroīdu. Te auga skuju koki, līdzīgi mūsu dzimtajām priedēm, tikai skujas bija garākas un pēc skata mīkstākas. Tās auga puduriem, viegli noliekdamās zem pašu svara, ne tikai uz zariem, bet arī uz stumbra, sākot no trīs metru augstuma. Līdz tai vietai stumbrus klāja gluži tāda pati miza kā mūsu priedes. Skaidrs, es nodomāju, kokus viņi līdz neat- vedaj droši vien viņiem bija sēklu rezerves gadījumam, ja planēta izrādītos kaila, taču šeit sēklu nevajadzēja, šī labuma te pietika. Jā, koki auga visapkārt, un to bija daudz aiz tiem varēja pilnīgi paslēpties Strēlnieku pulks, aiz katra koka pa karavīram, un es nevienu nepamanītu. (Es tā nodomāju, atcerējies, ka mūsu pulks reiz stāvēja tādā mežā.) Starp citu, ja tas būtu mans armijas dienesta laika pulks, tad mežā pamatīgi ostu pēc Saratovas mahorkas. Es to iztēlojos, man kļuva jautri, un es atbīdīju kupolu.

Mahorka nebija saožama. Mežs smaržoja kā jau mežs% Nevarētu teikt, ka tas tvīka smaržās, — nav jau nekāda, puķu dobe; smaržoja nopietni, dziļi un izteiksmīgi. Mirkli pastāvēju, dziļi elpojot caur degunu vairākas reizes pēc kārtas, kā to savā laikā ieteica jogi, bet vēlāk —• mediķi. Pa to brīdi arī Anna bija izkāpusi un nostājusies man blakus. Mežs viņai uzreiz piestāvēja. Viņa tajā izskatījās tikpat labi kā istabā vai garajā zālē kutera tuvumā. Viņu varētu fotografēt mūsu kutera reklāmai, ja tāda būtu vajadzīga. Lūkojos Annā, un uz mirkli man sagribējās, lai nebūtu ne kutera, ne arī to atlieku, kuras tūlīt ieraudzīsim, ne planētas, ne sajukušās Dāla zvaigznes, bet būtu mugursoma, satīta divvietīga

lelts, pāris piepūšamo matraču un daži sīkumi pārgājienam un lai tas viss notiktu uz Zemes, tur, kur priedes aug pašā jūras krastā. Lai mēs ar viņu tā stāvētu, pirms šeit uzceltu telti, mūsu pirmo, bet ne pēdējo, nekādā ziņā ne pēdējo telti.

— Anna, — teicu viņai, — te ir labi, vai ne?

Viņa pamāja.

Taču mēs atradāmies nevis uz Zemes, bet uz kaut kā pulvermucai līdzīga, un nebija īstais brīdis liriskam noskaņojumam. Mēs to sapratām vienlaicīgi, pareizāk, es sapratu, bet viņa — sajuta. Viņa novērsa skatienu, es nopūtos, piegāju pie kutera, paraudzījos uz analizatora ekrānu, fiksēju virzienu, izslēdzu aparātu un aizvēru kupolu.

Bija jāiet kādi simt vai simt divdesmit metri. Mēs sākām iet, līkumojot starp kokiem. Es gāju un domāju: priekšgalam tomēr būtu vajadzējis slieties virs koku galotnēm — vai pa šo laiku Viss tik dziļi iegrimis zemē? * Nezinu, par ko domāja Anna. Viņa izskatījās nopietna un mazliet skumja. Cribējās, lai viņa pasmaidītu, un es nomurmināju pēkšņi atmiņā atausušu dziesmiņu!

— Trīs gudrinieki bļodā Pa jūru ceļot dodas …

Viņa palūkojās manī, neapņēmīgi pasmaidīja un tūlīt gandrīz nokrita, paklupusi pār dienas gaismā izlīdušu • sakni. Es pieturēju viņu un nepalaidu uzreiz vaļā, taču viņa atkal paskatījās — tā, ka sapratu, nekādu joku nebūs, gadījums nopietns. Es jau arī negribēju jokot. Sāku. domāt par ko citu: šoreiz bļodā bija nevis trīs, bet veseli desmit gudrie, visi kā izlasīti, meistari ar zelta rokām, kājām un galvām. Taču kāda gan tam nozīme? Ja bļodai stiprāks dibens būtu, mazliet garāks

stāsts mans kļūtu, — tā skanēja dziesmiņas turpinājums. Kas gaidīja mūs? Pēkšņi ar nokavēšanos noskaitos. Kopskatā problēma ir elementāra: jāpaskaidro cilvēkiem, ka draud briesmas, no šejienes jāmūk tā, ka papēži zib, — un jāapdomā, kā cilvēkiem palīdzēt. Praktiski — Šuvalovs pazudis, bet bez viņa mēs varam izdomāt kaut ko pilnīgi ^nederīgu un visu galīgi sabojāt. Laiks iet un ne mums, bet zvaigznei par labu, jo mēs spēlējam viņas laukumā un pagaidām viņai ir punktu pārsvars. Protams, varbūt Šuvalovu izdosies ātri atrast (kāds velns viņu dīdīja pazust!), bet planētas vienīgi no tālienes izskatās tik mazas, ka šķiet — vajag tikai nosēsties uz tās un viss uzreiz atklāsies kā uz delnas. Patiesībā arī vismazākā planēta ir — ai, cik liela, bet pat uz Zemes atlidot savā pilsētā vēl nenozīmē atgriezties mājās.

Tā es prātoju — par visu kopumā un ne par ko īpaši. Pa to laiku bijām nogājuši paredzētos simt un vēl divdesmit metrus, uzkāpuši ar vareniem kokiem biezi ap: augušā iegarenā paugurā, nokāpuši lejā un devušies tālāk. Tikai tad manas domas pārslēdzās uz tagadni, es pieminēju velnu un tā vecomāti, mēs apstājāmies un pagriezāmies atpakaļ.

Jo paugurs jau arī bija tas, ko meklējām, es tikai uzreiz to neaptvēru. Muļķīgi domāt, ka pat tik solīdu apmēru priekšmets kā zvaigžņu kuģis būtu spējīgs nostāvēt vertikāli simtiem gadu, lai gan nosēdies pilnīgā kārtībā, ja, protams, tas vispār paredzēts vertikālam stāvoklim. Dažas ēkas nostāv pat ilgāk, taču tās uztur kārtībā, ap tām vienmēr ņemas bars cilvēku, bet šo kuģi diez vai ilgāku laiku pieskatīja. Visticamāk, ka tūlīt pēc nolaišanās to izkrāva, nomontēja visu nost un tikai to, kas nekur nebija liekams, pameta. Labi, ja korpuss kādu brīdi izmantots dzīvošanai, kas arī maz ticams. Grūti iedomāties, ka tajā atrastos sevišķi plašas telpas, — drīzāk jau tur bija tikpat šauri kā vecajās kara laika dīzeļzemūdenēs (kad runāju par karu, domāju to, kuru pārdzīvoju pats, nevis tos, kas pazīstami no mācību grāmatām. Katram cilvēkam ir savs karš — ja runā par maniem laikabiedriem, lai svētīta viņu piemiņa). Nosēdējuši tik daudz gadu šajās sienās, cilvēki droši vien gribēja iespējami ātrāk izkļūt ārā jau gandrīz aizmirstajā plašumā, izkustināt kājas un sirdi. Nebija īsti saprotams, kāpēc viņi finišēja mežā, nevis stepē, bet tūlīt pat nodomāju: kur tas sacīts, ka toreiz šeit nebija stepe? Mežam bija laika diezgan, lai atnāktu šurp pēc tam aiz ziņkārības: kas te tāds stāv? Tā ka nekādu aplamību, šķiet, nebija.

Mēs ar Annu apgājām pauguram apkārt; kaut kur noteikti bija jāatklājas ceļam pie tā, kas gulēja zem zemes. Pirmajā apgaitā neatradām nevienu spraugu, otrajā sāku ielūkoties uzmanīgāk un drīz atradu vietu, kur zāle bija mazliet apvītuši — velēnas nebija kārtīgi uzliktas. Tās acīmredzot bija liktas nesen. Ķēros pie darba, noņēmu velēnas, ar rokām notīrīju smilšu kārtu — par laimi, plānu — un atklāju vāku no bieziem, pēc skaņas spriežot, dēļiem. Tas bija tāpat uzlikts, bez atslēgas. Saņēmu spēkus — patīkami parādīt, ka vēl šo to vari V-, pacēlu vāku un atvēru. Zem tā, pilnīgā atbilstībā maniem tālredzīgajiem spriedumiem, atradās pazemes eja.

— Stāvi šeit, — teicu Annai, — un sargā. Paskatīšos, kas tur ir.

Es ielīdu. Eja no sākuma bija stāva, tad kļuva aizvien lēzenāka, bet iet pa to varēja, tikai saliecoties deviņos līkumos."Nogāju metrus desmit un uzgrūdos sienai. Vispirms nodomāju, ka te ir nogruvums, tad paklauvēju pa sienu — ar pirkstu kauliņiem, dūri, pēc tam ar startera atslēgu un sapratu, ka tā ir no metāla.;

Atklāti sakot, biju mazliet vīlies. Biju cerējis, ka eja mani novedīs pie viesmīlīgi atvērtas lūkas, es ielīdīšu caur to, pārmeklēšu kuģi, ieelpošu senatnes gaisu… Taču lūkas nebija, arī pats kuģis no iekšpuses droši vien viss piedzīts ar zemi — diez vai tā hermētiskums saglabājās, kad tas nogāzās (droši vien ar milzīgu troksni), Te bija cieša siena, pašlaik es to uzmanīgi aptaustīju ar pirkstu galiem un sajutu pazīstamo raupjo apdeguma slājii. Šaubu vairs nebija: tas bija kuģis, kurš savā laikā izlauzies cauri atmosfērai un šeit nolaidies. Ar to tad arī jautrās Dāla zvaigznes apkaimē ieradušies senči tiem, kas pašlaik apdzīvo planētu, starp citu, arī Annas senči. Viņu vidū bijis arī kāds no tiešajiem Na- nikas pēcnācējiem (man kļuva mazliet neomulīgi no šīs domas, uzplaiksnīja aizvainojums un kaut kas līdzīgs greizsirdībai — tātad viņa agrāk vai vēlāk apprecējusies un mans vārds ģimenes hronikā nefigurē; bet ko gan citu arī varēja gaidīt).

Izlīdu no tuneļa. Anna stāvēja tur, kur biju to atstājis. Viņa jautājoši pavērās manī, un es teicu:

— Liekas, esam atraduši to, ko meklējām.

—• Es paskatīšos, — viņa apņēmīgi paziņoja.

— Diez vai ir vērts, — es šaubījos. Eja varēja pēkšņi iebrukt, bet ar Annu nemaz negribēju riskēt.

Viņa pat nepagodināja mani ar atbildi un apņēmīgi nolēca lejā.

Pastāvēju, raudzīdamies apkārt. Neviena nebija, tikai augšā putni paretam aizspurdza no koka uz koku. «Kur tad apsardze?» nodomāju. Ja ir kāda vieta, kur nevienu nedrīkst laist klāt, tad visvienkāršākais ir nolikt sardzi, un viss kārtībā. Vai viņiem šeit būtu cita loģika? Iespējams, tikai es nevarēju izprast — kāda.

Nanika-Anna parādījās ejā, es palīdzēju viņai izlīst.

Arī viņa izskatījās mazliet vīlusies, starp citu, es jau iepriekš zināju, ka tā būs.

— Nesaprotu … — viņa iesāka.

—- Viss kārtībā, — nomierināju viņu. — Tieši tas, kas te guļ, ir atlidojis no turienes. —- Es pacēlu roku pret debesīm.

— Un ar to tiešām atlidojuši cilvēki?

—- Cilvēki gan.

— Vai tu to pavisam noteikti zini?

— Pilnīgi. Tāpat kā to, ka tieši no šiem cilvēkiem jūs visi esat cēlušies. — Te gan es kļūdījos, bet tobrīd to vēl nezināju. — Tikai nevaru saprast, — piebildu, — kāpēc to no jums pūlas slēpt.

— Mēs arī nesaprotam. Droši vien kaut kas ir.,. nezinu. Kāpēc tu esi tik pārliecināts?

— Redzi. mēs jau arī esam atlidojuši pa to pašu ceļu!

— Vai tiesa?

«— Ak dievs . ?*

— Tas nozīmē, ka tu esi — tāds cilvēks?

— Kāds?

— No kura — dzimst cilvēki…

— Vai zini,«— teicu, — vispirms noskaidrosim terminoloģiju. Es tomēr īsti nesaprotu. Vai tu nevarētu izstāstīt, lai man viss būtu skaidrs, ņemot vērā, ka neesmu tik jauns un tik gudrs, lai aptvertu uzreiz?

— Saproti… — viņa neapņēmīgi iesāka un tūlīt pat apklusa. Jo iekliedzās putns. Anna satrūkās. Pārsteigts vēroju viņu. Viņa izstiepa lūpas un arī pūlējās atdarināt putna kliedzienu. Atklāti sakot, ja es būtu putns, nenoticētu viņai ne par kapeiku — tik ļoti šī skaņa nelīdzinājās putna kliedzienam. Lai gan, protams, ir visādi putni, tomēr diez vai kāds no tiem, vēloties kaut ko nodziedāt, sāk šņākt, piepūšas un rezultātā izdveš

ko līdzīgu neiznēsāta cālēna čiepstienam. Tomēr viņa to izdarīja, bet neviens lētticīgs putns neatsaucās.

— Izlikās, Anna skumji noteica. — Vēļ par agru.

Palūkojos pulksteni. Uz šīs planētas laiks ritēja ļoti

ātri. Ar Suvalovu varēja notikt — jā, daudz kas varēja ar viņu notikt. Iespējams, ka uzreiz vajadzēja uzspļaut viņas pūišiem un meklēt zinātnieku? Taču es zināju, cik slikti tādos gadījumos ir bez pavadoņiem un bez novērotājiem…

Teicu Annai:

— Tu ļoti skaisti svilpo. Atļauju tev ar to nodarboties ar! kuterī. Taču, ja tavējie neparādīsies … teiksim, pēc pusstundas, mēs vairāk nevarēsim gaidīt. Nāksies lidot.

Es jau domāju, ka viņa, paklausot sievietes rakstura pirmajam impulsam, tūlīt pat vaicās: «Kurp?». Viņa to nedarīja, bet teica:

*— Pacieties. Viņi iznāca ātrāk par mums, bet iet kājām. Jāgaida vēl tikpat ilgs laiks, cik mēs jau asam ceļā.

Vēl apmēram stunda, es sevī aplēsu un nodomāju, ka arī ar stundu nepietiks, ja vien viņi netaisās visu ceļu skriet. Vēlāk izrādījās, ka neesmu viņus pienācīgi novērtējis. Pagāja stunda. Pa šo laiku vēlreiz ielīdu pie kuģa, bez panākumiem meklēju ieeju, bet pēc tam tāpat sēdēju un skatījos Annā. Viņa klīda no koka pie koka, ik pa brīdim norāva kādu lapiņu, paostīja un pagaršoja, bet es tīksminājos par viņu, cenšoties, lai skatiens nebūtu pārāk smags. Tiklīdz mazliet atslāba uzmanība, tūlīt sāka likties, ka te ir Zeme, ka vēl joprojām ir divdesmitais gadsimts un viss vēl ļoti, ļoti labi.

Pagāja stunda, un es, celdamies augšā, teicu:

— Anna, vai ar viņiem nekas nevarēja notikt ceļā? Varbūt…

Apstājos pusvārdā, jo aiz kokiem parādījās cilvēki. Anna iesmējās un, uzmetusi man paviršu skatienu, gandrīz skriešus devās tiem pretī.

Paliku uz vietas un, raugoties viņos, centos sev radīt vismaz pirmo priekšstatu par cilvēkiem, uz kuriem man tagad droši vien nāksies paļauties.

Viņi — pieci vīrieši un trīs meitenes (neskaitot Annu, jo viņu es pie tiem vairs nepieskaitīju — viņa bija kopā ar mani, nevis ar citiem, un viss) — bija labi noauguši, bet pirmām kārtām izcēlās viņu grācija. Ikviena kustība tiem bija skaista. Mana laika cilvēkam tas izskatītos pārlieku uzspēlēti un teatrāli, bet viņiem iznāca dabiski, un likās, ka citādi viņi nevar un nemāk. Šeit, mežā, viņi bija savā vietā, it kā te būtu dzimuši un auguši, viņi bija tikpat neatņemama meža sastāvdaļa kā paši koki. Tas man patika. Patika arī viņu apģērbs — mēs savā laikā tā ģērbāmies vasaras atvaļinājuma laikā kūrortos. Man neizdevās viņiem atrast nevienu krāsu sakopojumu, kuru varētu nosaukt par bezgaumīgu vai vismaz apšaubāmu. Protams, mana gaume nav etalons, bet man pašam tā ļoti svarīga. Pirmais iespaids bija

labvēlīgs, un ap sirdi kļuva mazliet vieglāk.

* » *

Mēs sēdējām pie kutera un iekodām. Tās bija vai nu agras pusdienas, vai ļoti vēlas brokastis. Tika apkārt laisti krājumi, kas bija paņemti līdz gadījumam, ja mums ar Šuvalovu sagribētos ēst. Tiesa, no kuģa mēs aizgājām divatā, un tagad bijām desmit, bet, lai cik savādi tas būtu, ēdamā pietika: šie cilvēki bija mēreni ēšanā, kaut gan neviens tos nevarētu nosaukt par vājiem. Es arī ieēdu tikai mazliet — gan aiz pieklājībās, gan tāpēc, ka ar katru minūti vairāk sāku uztraukties tin šaubīties par to, vai man būtu tā jāsēž un jāsarunājas, nevis nekavējoši jāsāk meklēt ekspedīcijas vadītāju. Mani atturēja vienīgi tas, ka sarunas, kuras sākās pēc tam, kad Anna bija mūs iepazīstinājusi, bija notērēto minūšu vērtas.

Pati iepazīšanās notika bez īpašiem pārpratumiem. Cik varēju sadzirdēt, vispirms viņi izbāra Annu, ka viņa nav sagaidījusi tos pilsētā. Viņa pusbalsī taisnojās un ar mājienu norādīja uz mani. Tad viņi beidzot atļāvās palūkoties uz manu pusi un acīmredzot sāka ievākt informāciju par nepazīstamo personu. Anna atbildēja, un to es lieliski dzirdēju:

— Tas ir mans cilvēks.

Likās, viņi nebija sevišķi apmierināti, bet par šo tēmu vairāk sarunu nebija. Es stāvēju kā imperators, kurš pieņem sūtņus, kad Anna pieveda viņus man klāt un sacīja:

— Parādi viņiem.

— Lai nokāpj lejā un apskatās, — es atbildēju. Jo nemaz neuzskatīju sevi par šī brīvdabas muzeja fondu glabātāju.

— Ne. Parādi viņiem to, ar ko tu atvedi mani.

— Kuteri? —i sapratis pārvaicāju. Brīdi šaubījos, bet apjēdzu, ka neko sliktu kuterim viņi nemaz nevar izdarīt, tāda bija šī mašīna.

— Nu, ejam.

Pamāju Annai, lai viņa iet pa priekšu, palaidu pārējos garām un noslēdzu kolonnu, saglabājot zināmu rīcības brīvību. Viņi aplipa ap kuteri kā mušas ap ievārījumu, sākumā ļoti klusu murdēja un izsaucās «ak» un «ai», bet pēc tam viens no viņiem sacīja:

-— Jā, protams, tas ir kas cits kā Līmenis. Kā tu to izgatavoji?

Ar to arī sākās saruna.

Vecākajam no viņiem vēl nebija pat trīsdesmit gadu, un runāties ar šiem jauniešiem bija diezgan jocīgi. Gandrīz uzreiz sapratu: viņiem varētu iestāstīt, ko vien vēlies, visam būtu noticējuši. Liekas, melus viņi vispār nepazina, nezinu tikai, vai šie jaunieši vien jeb vai visa tauta. Es viņus nosaucu par tautu, jo kā lai vēl tos sauktu?

— «.. Kas tad ir par lietu, meitenes un puiši? — es vaicāju, atskrūvējot vāciņu termosam, kurā šļakstēja * kafija. — Kāpēc jūs te klaiņojat, nevis nodarbojaties ar sabiedriski derīgu darbu? Kāpēc jūsu priekšniecība, kā man stāstīja Anna, ne īpaši atbalsta jūsu ekskursijas? Paskaidrojiet man tā, lai var saprast.

Viņi sāka skaidrot, un tas bija interesanti, sarunu nevarēja pārtraukt tikai tāpēc vien, ka mani nezin kur gaidīja Šuvalovs un gaidīja cilvēki kuģī. «Mazliet pa- cietīsies,» nodomāju, «jo tādu informāciju mēs vairs nekur neiegūsim: droši vien, no viņu priekšniecības viedokļa, šī informācija domāta tikai slepeniem izdevumiem, kurus mums diez vai dos lasīt. Labi, lai pagaida.»

Es klausījos un vienlaicīgi domās sistematizēju informāciju, sakārtoju to tādā kārtībā, kā taisījos izklāstīt pārējiem mūsu lieliskās ekspedīcijas dalībniekiem.

Visi astoņi jaunieši (Annu ieskaitot, deviņi) bija talantīgi. Es to sapratu uzreiz, jo visu mūžu esmu mīlējis tieši talantīgus cilvēkus, neatkarīgi no tā, kādā nozarē tie sevi atklātu. Neesmu mīlējis \rienīgi talantīgus neliešus, lai gan pienācīgi tos novērtēju. Jaunieši bija ļoti spējīgi, un tiem briesmīgi gribējās kaut ko paveikt — talantam vienmēr vajag rast i^eju kā tvaikam no katla. Ja tam nedod darbu, agri vai vēlu tas uzspridzinās katlu un visu, kas būs tuvumā. Šīs izejas jauniešiem nebija.

»— Kas jums neatļauj rīkoties? — taujāju. — Vecāki? Skolotāji? Policijas priekšnieks?

.Vecākais no viņiem padomāja un paraustīja plecus.

i— Likums, — viņš sacīja.

— Vai tad ir tāds likums, kas aizliedz izdomāt ko jaunu?

Likums par Līmeņa saglabāšanu. Vai zini, kas ir Līmenis?.

t— Domāju, ka zinu, — es atbildēju.

— Līmenis — tas ir, kā mēs dzīvojam. Šodien mēs dzīvojam tāpat, kā dzīvojām vakar. Bet vakar dzīvojām tāpat kā aizvakar. Un rīt dzīvosim tāpat kā šodien, kā vakar, kā aizvakar.

Sāku kaut ko apjēgt.

~— Tātad šis jūsu Līmenis ir iekonservēts?

— Kā — iekonservēts?

— Nu, visu laiku viens un tas pats? Progress netiek pieļauts?

Šis vārds — «progress» — viņiem nebija zināms.

«— Es taču tev saku, ir likums par Līmeņa saglabāšanu. Uz visiem laikiem. Drīkst dzīvot tikai tā kā pašlaik. Nedrīkst sliktāk. Nedrīkst labāk.

•— Tātad jūs dzīvojat slikti?

— Tu nesaproti. Mums nemaz nav slikti. Mēs neciešam izsalkumu. Skolā mūs mācīja, ka pagātnē, kad vēl nebija Līmeņa, cilvēki badojās, tas nozīmē, ka viņiem pietrūka pārtikas.

Es zināju, kas ir bads. Un nopriecājos par jauniešiem. ' ,

— Tātad jūs esat paēduši. Un, redzu, apģērbti.

Viņiem bija tik maz drēbju mugurā, ka apģērba problēma šeit patiešām diez vai varēja eksistēt. Tiesa,- laiks bija silts.

— Protams, apģērbti.. s

— Vai jūs mācāties?

— Mācāmies vai mācījāmies … Mums vienmēr māca vienu un to pašu. — Vecākais pamāja uz visjaunāko puišeli. — Es pabeidzu skolu pirms desmit gadiem, bet viņš vēl' divus gadus mācīsies. Taču mums mācīja to pašu, un to mācīja jau viņa tēvam un manējam ari…

— Un jums tas nepatīk?

— Iespējams, ka patiktu. Taču saproti… — Viņš brīdi klusēja, it kā šaubītos. — Saproti, man grūti paskaidrot. Katram no mums… un ne tikai mums, bet ļoti daudziem… ir tāda sajūta, it kā mēs vienmēr tā nebūtu dzīvojuši, it kā senatnē viss būtu bijis citādi. Jau kopš bērnības mums saka, ka tā ir aplama sajūta, un droši vien tā ari ir, jo es ļoti labi zinu, ka tad, kad viņš (mājiens uz jaunākā pusi) piedzima, viss bija tieši tāpat kā pašlaik. Taču viņš atceras, vai saproti — atceras, ka bijis citādi. Tāpat ir man un citiem. Tas nav bijis, taču mēs to atceramies. Vieni sevī apspiež šīs atmiņas un dzīvo tā, kā prasa Līmenis, bet citi nevar: piemēram, mēs. Mēs atceramies, tomēr mums neatļauj atcerēties un runāt. Taču mēs meklējam. Ja kaut kas tiešām ir bijis, tad nevar būt, ka nekas nav saglabājies, ka nav nekādu pierādījumu. Mēs meklējam un ceram atrast.

Vai jūs jau sen meklējat?

— Manuprāt, cilvēki meklējuši vienmēr. Tikai nav atraduši.'

— Meklēja, lai gan tas bija aizliegts?

— Agrāk nebija aizliegts. Varēja meklēt visur, izņemot tās vietas, kuras bija kaitīgas. Bija viena tāda vieta. Tagad nākusi klāt vēl šī, kur mēs atrodamies. Šeit arī nedrīkst meklēt.

— Ko cilvēki darīja, ja meklējumi beidzās bez rezultātiem?

*— Es jau teicu! lielākā daļa atgriezās Līmeni. Citi, to bija maz, pameta Līmeni un aizgāja mežā. Ne šajā, bet citā, tālajā. Viņi arī tagad tur dzīvo, un runā, ka to kļūstot aizvien vairāk.

Es apdomāju. Savādi. Progresam ceļš slēgts. Nobloķēts. Nekādas attīstības. Tajā pašā laikā — tā nav tumsonība. Tas tiek darīts apzināti, tīšām, ar aprēķinu. Velns zina, kādēļ.

•— Kā viņi tur mežā dzīvo?

— Runā, ka sliktāk nekā mēs: viņiem tur daudz kā trūkst. Tomēr viņi visi tic, ka tas nebūs ilgu laiku. Tic, ka ātri sasniegs Līmeni un virzīsies tālāk.

«Ak dievs,» es nodomāju, «nabagā vecā Zeme, mūžam tu atkārtojies savos bērnos — pat šai pasaules malā… Patiešām, kur lai no sevis aizbēg?» Neviļus palūkojos Annā, bet tūdaļ novērsu skatienu.

— Jā, — skaļi es sacīju, — cilvēkiem, kas atkāpjas no vispārpieņemtajām normām, dažkārt izdodas sasniegt diezgan labus rezultātus. Tātad jūs gribat nokļūt pie viņiem?

— Vispirms mums jāatrod šeit tas, ko no mums slēpj.

— Uzskatiet, — paziņoju, «— ka jūs jau esat atraduši.

— To, kas atrodas tur, zem zemes?

— Jā. •

— Kas tas ir? Vai tu zini?

— Zinu. Es paskaidrošu. Pašlaik mums maz laika. Man arī būtu ļoti gribējies nokļūt tur, mežā. Nevis tikai gribējies — tas ir taisni nepieciešami.

Tas patiesi bija nepieciešami, ja patur prātā, ko mēs gatavojāmies darīt ar viņu spīdekli, tātad ar viņiem visiem. Tas, ko biju uzzinājis, liecināja, ka uz planētas bez šīs sabiedrības eksistēja vēl arī cita. Jāglābj visi

cilvēki, tātad mums nav tiesību neko iesākt, kamēr nebūsim vienojušies ne tikvien ar šiem, bet arī ar tiem, kas dzīvo mežā. Patiešām — jo tālāk, jo trakāk! Atkal pašķielēju savā hronometrā.

— Paskaidro vēl, lūdzu, ko nozīmē — cilvēki no cilvēkiem un tie — cilvēki no pudeles, vai?

— No Trauka, —• Anna mani izlaboja. —• Es jau tev teicu: no Trauka.

— Jā, — atbildēju, — protams, teici. Atvaino,

— Cilvēki no cilvēkiem ,,, — puisis atkārtoja. — Vai saproti, tie, kuri aizstāv Līmeni, saka tā: ja visi cilvēki dzimst vienā vietā Traukā, tad arī eksistēt tie var tikai vienā, kā lai to pasaka — vienā . i,

— Tikai vienā sabiedrībā, — es palīdzēju.

— Iespējams, Piemēram, mežā nav Trauka, un tur nedrīkst dzimt cilvēki. Tāpēc to tur arī nebūs nekad tik daudz kā Līmenī.

— Atvaino, — es nesapratu un atkal neviļus pavēros Annā (viņas klātbūtnē negribējās runāt par šo tēmu).

— Kāpēc mežā cilvēki nevar dzimt normāli, kā visi?

— Visi taču piedzimst Traukā! Es jau teicu, ka mežā Trauka nav,

— Bet… — es sapinos, taču galu galā izšķīros.

— Vai tad bērnus nedzemdē sievietes? Viņi saskatījās.

— Atmiņa mums saka, teica cits jauns puisis,

— ka tā ir bijis. Mēs jūtam, ka tā jābūt. Nezinu, kā paskaidrot, bet mēs jūtam. Taču.,. mums tā nav.

— Vai tu gribi teikt… ka jums nav mīlestības? Viņš pasmaidīja.

— Ir… Nē, tā nedomā, mēs zinām, kā var dzimt bērni. Cilvēki no cilvēkiem. Tikai… tiklīdz tas sākas ,..

— Es saprotu, — steidzīgi apstiprināju.

-— To uzskata par slimību. No tās ārstē. Iespējams, ka tā patiešām ir slimība: runā, ka mežā no tā pat esot miruši. Vai tu domā, ka nav tiesa?

— Kāpēc? — drūmi sacīju. — Tiesa gan. Varēja ari mirt. Tomēr *,. Labi, par to vēl pagūsim parunāt. (Velns tos rāvis, pie sevis nodomāju, viņiem pat cilvēciski dzemdēt neļauj, tas vairs nekur neder. Neizprotami, bet nāksies izprast. Tikai ne tagad.) Taču tu teici — tavs tēvs …

—• Protams. Kurš mani paņēma, un uzaudzināja. Tagad stāsti tu.

Liekas, viņi no manis kaut ko gaidīja.

— Ir labi, — iesāku, — ka esam satikušies. Mēs — es un mani draugi tur (es palūkojos debesīs) — varēsim jums daudzējādā ziņā palīdzēt. Ja arī jūs palīdzēsiet mums. Mēs atlidojām divi. Pilsētā, kur satikāmies ar Annu, — es neizturēju un ne vien paskatījos viņā, bet arī pieskāros viņas plecam, — kopā ar mani bija draugs. Viņš tur pazuda. Viņu vajag atrast. Tas ir ļoti svarīgi. Ar viņu nekas nedrīkst notikt. Es nezinu, kādi ir jūsu likumi, nezinu, kas ar viņu var notikt, kas nevar. Taču jums man jāpalīdz viņu atrast. Jums būs vieglāk: jūs zināt, kā to paveikt, bet es nezinu. Man pa to laiku uz dažām stundām nāksies jūs atstāt — aizlidot pie mūsējiem.

Viņi arī palūkojās augšup un, likās, īsti nesaprata, kurā vietā tur var atrasties mani draugi. Taču šaubas neviens neizteica. — Satiksimies tepat… pēc sešām stundām. Vai esat ar mieru?

— Ko tas nozīmē — pēc sešām stundām?

Ak jā… — Es prātā parēķināju: planētas apgriešanās laiks ap savu asi bija zināms: divdesmit sešas stundas un kādas minūtes. *— Kad saule atradīsies apmēram tur.

— Labi. Droši vien kāds būs redzējis. Mēs uzzināsim.

—« Tu, Anna, lidosi man līdz.

— Jā, — viņa viegli atteica, it kā tas. jau iepriekš būtu bijis zināms.

— Sēdies iekšā, — es sacīju.

Es iesēdos pats, pamāju pārējiem ar roku un ieslēdzu starteri. Gravigēns dūca, varēja dzirdēt, kā aiz kupola svelpj satrauktais gaiss. Jo augstāk cēlāmies debesīs, jo tumšākas tās kļuva. Pārbaudīju, vai jostas labi piesprādzētas, noteicu; «Tagad pacieties» — un ieslēdzu galveno dzinēju.

Šai brīdī viņa laikam pa īstam nobijās. Apkārt uzliesmoja zila uguns, aizmugurē dzima orkāns, un aiz mums palika violeta sliede. Mūs piespieda pie atzveltnēm. Priekšā iedegās zvaigznes. Nanika-Anna te aizvēra, te atvēra acis, viņā cīnījās bailes ar ziņkārību. Pār kuteri pāršalca vibrācija un norima. Liesmu mēlītes nodzisa, debesis kļuva melnas. Planēta aiz mums ziedēja visās varavīksnes krāsās. Dienvidu puslodē ievēroju ciklonu. Mēs ieņēmām orbītu. Tagad lejā bija okeāns, salas tajā izskatījās kā gruži uz parketa. Izzuda pārslodze, automāts pārslēdza gravigēnu mākslīgā smaguma spēka režīmā. Palūkojos Annā. Viņa pasmaidīja, attopoties no bailēm.

Novērsu acis, jo priekšā jau pazīstami mirgoja kuģa uguntiņas.

Загрузка...