Savam brālim sargs

DEVITA NODAĻA

Dokumenti

Izraksts no kuģa žurnāla

593. ekspedīcijas diena. Kuģa laiks 12.07,

Atrašanās vieta; Otrās Dāla planētas' pava- ' doņa orbīta, attālums no virsmas —1000/855 km, ekscentricitāte un inklinācija iepriekšējās. Režīms: Inerces lidojums. Gravitācija ieslēgta. Ekipāža: Ekspedīcijas vadītājs un kuģa kapteinis atrodas uz planētas. Atgriešanās termiņš beidzās pirms 07 minūtēm. Pārējie ekipāžas locekļi aizņemti saskaņā ar sarakstu.

Turpmākā rīcība: Apspriede ar ekspedīcijas vadītāja vietas izpildītāju Dr. Averovu. Ierakstīja: Kapteiņa v. i. Riters fon Eks.

Uve Jorgens Riters fon Eks izslēdza žurnālu. Līdz tikšanās brīdim ar Averovu bija atlikušas divdesmit minūtes. Šis laiks Bruņiniekam bija nepieciešams, lai visu skaidri un galīgi apdomātu,

No centrālā posteņa viņš devās uz savu kajīti. Tā nebija tik liela kā kapteiņa kajīte, bet bija ,tikpat ērta, tikai tajā atradās mazāk ekrānu un aparātu. Pašlaik tie Bruņiniekam ari nebija vajadzīgi.

Viņš apsēdās krēslā, izstiepa garās kājas un aizvēra acis. Tā viņš bija radis atslābināties pirms rīcības, kura varēja prasīt visus spēkus, gribu, domu spriegumu. Acīmredzot tuvākajā nākotnē tieši tāda rīcība bija gaidāma.

Zeme, Uve Jorgens domāja. Zeme. Ko tev nozīmē Zeme, pilot, ne tā, ne tavējā, bet pašreizējā, kur daudz kā nesaprotama, sveša, kur pat atmiņa nav saglabājusies ne par tevi, ne par tiem, kas reiz bija tavi draugi?

Taču tur atrodas viņu pīšļi un pelni, viņš nodomāja. Tur, nevis šeit. Ja cilvēkam jābūt kaut kam uzticīgam — bet karavīram jāsaglabā uzticība, ja vien viņš ir karavīrs, nevis landsknehts —, tad tu, Uve Jorgen, vari būt uzticīgs tikai Zemei, nevienam citam.

Lai arī tā vairs ir tikai to domu un ideju kapsēta, par kurām tu kādreiz cīnījies. Izrādījās, ka idejas nebija dzīvotspējīgas, tagad tu esi to pilnīgi sapratis. ' Taču arī kapi ir dārgi. Ja nav nekā c;ita, tad jāsaglabā uzticība kapiem. Uzticība līdz nāvei, — viņš ierasti nodomāja savā dzimtajā vācu valodā.

Kas ir karavīra uzticība? Gatavība ziedot visu tam, kam tici. Karavīra uzticība izpaužas nevis vārdos, bet darbos. Un gatavībā atbildēt par šiem darbiem.

Tā domāja, Uve Jorgen, tavā* laikā. Un tu nevari domāt citādi. Jo, saglabājot uzticību Zemei, tu domā ne tikai par tās šodienu, bet arī par vakardienu, vēsturi. Tātad — arī par sevi pašu un tiem, kuri bija tev blakus, bet kuru vairs nav. Lai gan mums nebija taisnība, Zemes vēsture bija iegrozījusies tā, ka tur atradās vieta arī mums.

Zeme. Un tavs kuģis. Tu esi tam uzticīgs, kā karavīrs mēdz būt uzticīgs savam pulkam, komandierim un pakļautajiem, karogam un kaujas mašīnai. Tavs kuģis ir daļa no Zemes, tā sarīkoja ekspedīciju un nosūtīja, tā uzlika tavas rokas uz kuģa stūres. Uzticība kuģim ir ari uzticība Zemei, kā uzticība karogam ir uzticība valstij.

Vai piekrīti, Uve?

Piekrītu.

Tātad skaidrs: Zemes un Otrās Dāla planētas neklātienes cīņā jāuzvar Zemei. Pat ja šim mērķim nāksies ziedot Otro Dāla planētu ar visu, kas uz tās.

Tu vari zvērēt» ka būtu izvēlējies citu izeju, ja tāda būtu. Karavīrs nealkst asiņu, viņš nav ne sadists, ne bende. Viņš tikai nebaidās asiņu, kad.ceļš uz uzvaru iet caur tām. Un tu neredzi citas izejas; Neredzi tāpēc, ka tās gluži vienkārši nav.

Tev nu ir skaidrs, ko tu gribi.

Taču priekšā stāv visgrūtākais: jāpārliecina tas, kura piekrišana, kaut vai formāla, ir nepieciešama, lai tava vēlme kļūtu par realitāti. Doktora Averova piekrišana. Jo pašlaik viņš ir ekspedīcijas vadītājs. Ja viņš teiks «nē», tu, karavīr Uve Jorgen, nerīkosies pret viņa gribu. Tu esi karavīrs caur un cauri un pats to zini,

Averovam jāsaka «jā».

Panākt viņa piekrišanu nebūs viegli. Averova pasaule nepazīst karu. Tā baidās no asinīm, šai pasaulei tās ir pretīgas. Viņi uzskata, ka cilvēkam jādzīvo, jo viņš ir cilvēks: Bet jūs, Uve, uzskatījāt, ka cilvēkam jādzīvo, ja viņš ir cilvēks. Ja. Un bijāt pārliecināti, ka ne katrs cilvēks patiešām tāds ir. Cilvēks ir tas, kas stiprs. Vājais iet bojā.

Viņi būtu varējuši dzīvot. Mums viņu planēta nav vajadzīga. Taču ja tie traucē dzīvot mums.. s

Averovs to nesapratīs.

Viņš svaidīsies, meklēs neeksistējošas izejas. Vilcināsies. Un novilcinās tik ilgi, ka būs jau par vēlu kaut ko iesākt un aizies bojā visi.

Averovam ir savs spēks un savs vājums. Jāizmanto gan viens, gan otrs. Vēl atlikušas dažas minūtes, lai no jauna pārdomātu visu sarunas gaitu.

Taču vispirms vēlreiz jāieelpo dzimtais gaiss un jāļauj acīm atpūsties, priecājoties par tuvo un ierasto. Par to, kur pagājuši dzīves labākie gadi. Par to, kas arī tagad rādās trauksmainajos karavīra sapņos …

Uve Jorgens atvēra acis un piecēlās. Piegāja pie durvīm, aiz kurām atradās Atmiņas dārzs. Šo nosaukumu no kapteiņa bija pārņēmusi visa ekipāža.

Bruņinieks atvēra durvis. Kajītē neviena cita nebija, un viņš nesteidzās durvis aizvērt kā tad, kad baidījās, ka var kāds ienākt un ieraudzīt.

Viņa skatienam pavērās plašs meža klajums. Patiesi, viņam iešāvās prātā, īstā vieta, kur cīņā satikties diviem bruņās kaltiem bruņiniekiem ar nolaistu sejsegu un smagu šķēpu rokā.

Nebija ne bruņinieku, ne šķēpu.

Ja kapteinis Uldemīrs to redzētu ..,

Starp citu, kapteinis nojauš. Ir grūti visu laiku dzīvot svešā ādā. Ko lai dara .. *

Bruņinieku nebija. Rietēja saule, pūta viegls vējiņš, smaržoja pēc vīstošas zāles. Lidmašīnas atradās zem maskēšanās tīkliem, un Fogelzangs, iznīcinātāja priekšgalu mazliet pavērsis augšup, gatavojās nosēsties. Uve Jorgens apstājās pie sava meseršmita un skatījās, kā nosēžas leitnants Fogelzangs, un glāstīja ar plaukstu silto, zaļo dūralumīniju.

Skaties, Uve Jorgen, viņš sev teica, skaties, jo tas tev vēl noderēs, pilot.

>5t * *

Averovs staigāja pa salonu, un viņa soļi ar katru brīdi kļuva steidzīgāki, it kā viņam būtu kaut kur laikus jātiek, jāaizskrien. Starp citu, iespējams, ka viņš nemaz nekur neskrēja, bet bēga. Bēga no domām, taču tās viņu panāca, un nebija no tām kur dēties. Domas uzdeva jautājumus, un nācās meklēt atbildes, bet ar katru reizi kļuva tās grūtāk atrast.

Doktor, Šuvalova un kapteiņa joprojām nav, — teica domas. Tas nozīmē, ka planēta viņus sagaidījusi nelabvēlīgi. Tas nozīmē — vai nu kontakts izrādījies neiespējams, vai arī tas novedis pie negaidītiem rezultātiem. Nekā dīvaina tur nav. Tā tam bija arī jānotiek.

Nē, nē, Averovs atbildēja savām domām, vēl nekas nav noticis. Kuru katru mirkli viņi var atgriezties. Vēl nav pienācis laiks pieņemt lēmumus.

Kad tas būs pienācis? — domas vaicāja. Kur ir tā robeža, aiz kuras vairs nevarēs klusēt? Mirklis, kad vajadzēs izšķirties?

Par ko izšķirties? — viņš iebilda. Ja neviens no planētas neatgriezīsies, tas vēl nenozīmē, ka evakuācijas plāni pagalam. Var būt arī otrādi: kontakts izrādījies tik veiksmīgs, ka Šuvalovs ar Uldemīru tūlīt pat sākuši pārrunas un pašlaik ir aizņemti ar detaļu noskaidro: šanu, lai atgrieztos uz kuģa jau ar gatavu dispozīciju. Mums jābūt pacietīgiem un jāgaida, jāgaida. *»

Bet ja nu jūs tā arī nesagaidīsiet? Ja tu, Averov, nokļūsi izvēles nepieciešamības priekšā: ko ziedot? Ja izrādīsies, ka bez upuriem neiztikt?

— Nezinu! — Averovs skaļi iekliedzās. — Es nezinu!

Jā, domas apstiprināja, tu nezini. Tu neesi radis upurēt, jo neviens no jums nav radis. Jūs.esat sev izveidojuši pasauli, kurā upura jēdziens pārstājis eksistēt. Taču neesat kā nākas padomājuši, ka, atstājot savu pasauli, pametat arī tās labiekārtotību un likumus. Ka šiem likumiem nebūt nav kosmisks raksturs. Ka jābūt gataviem pieņemt lēmumus, kādi nav iespējami uz Zemes.

Katra cilvēka dzīvība ir svēta. Tā ir pirmā pamatideja, kuru uztver Zemes iedzīvotājs, tiklīdz iemācījies domāt. Visi cilvēki ir brāļi. Nav savējo un svešo. Ir tikai savējie. Ikviens cilvēks, lai kur atrastos, • tavējais. Tuvākais. Radinieks. Bez kura tu nevari iztikt un kurš nevar bez tevis iztikt.

Zemes attīstība nogāja garu ceļu, līdz nonāca pie tā. Tas bija dabiski, saprotami un skaisti.

Taču šeit…

Tu nezini, cik saprātīgu būtņu dzīvo uz šīs planētas, kura tik neizteiksmīgi nosaukta par Otro Dāla planētu. Pat nezini, cik lielā mērā tie līdzīgi vai atšķirīgi no cilvēkiem. Tas tev arī nav svarīgi. Un, sapratis, ka planēta apdzīvota, vispirms tu izjuti prieku: cik labi, mūsu kļuvis vairāk!

Ja vien nedraudētu briesmas Zemei! Ja varētu briesmas novērst ar kādu citu paņēmienu, kas neapdraudētu šīs pasaules intereses…

Taču tu neredzi tādu paņēmienu.

Lai pierādītu teorēmu, nepieciešami postulāti —< visvienkāršākās pamatpatiesības, tik vienkāršas, ka tās rtav jāpaskaidro, bet tiek pieņemtas kā fakti5 fakti nav jāpierāda.

Kā rīkoties mūsu gadījumā?

Jāglābj Zemes cilvēce.

Nē, tik īsi ne. Šis postulāts ir mazliet sarežģītāks.

Uzliesmojuma iespējamība ļoti liela. Konsultācijas ar Zemi, kas sākumā likās tik dabiskas, praktiski nav iespējamas, Nepietiks laika. Uzvelt lēmumu uz citu pie- - ciem neizdosies.

Tātad postulāts numur viens skan šādi: Zemes cilvēce jāglābj, un tas jādara mums.

Vai šo atzinumu var apgāzt? Acīmredzot ne.

Vēl viens priekšnoteikums: jāglābj Otrās Dāla planētas cilvēce. Vai ari — mums?

Vai tā ari ir aksioma? Jeb vai te nepieciešami pierādījumi?

Atzīsties, Averov, ka šīs divas tēzes var izrādīties iekšēji pretrunīgas. Tāpēc otro pareizāk būtu formulēt šādi: Otrās Dāla planētas cilvēce mums jāglābj, ja tas netraucē izglābt Zemes cilvēci.

Jā.

Taču tad <,. tad iznāk, ka Zemes cilvēcei tiek dota priekšrocība, Ka, vismaz no mūsu redzes viedokļa, tā jāglābj noteikti, bet Otrās Dāla planētas cilvēce — tikai tad, ja pastāv zināmi nosacījumi.

Citiem vārdiem sakot — Zemes cilvēce ir labāka par to, kura dzīvo uz šīs planētas. Ar kaut ko labāka.

Vai arī mēs nevaram pārvarēt sajūtu, ka mūsu cilvēce tomēr mums tuvāka nekā jebkura cita. Tas nozīmē, ka mūsu domas par kopību, vienlīdzību un pārējo piemērojamas tikai Saules sistēmas robežās. Ka mēs nemaz tik plaši nedomājam, kā mums likās. Ka likumi, pēc kuriem mēs dzīvojam, tomēr ir lokāli un tos šeit nevar piemērot.

Pamēģināsim uzdevuma noteikumus apgriezt otrādi: tad jāpieņem, ka abas cilvēces izglābt nav iespējams. Vai tādā gadījumā jāiet bojā vienai cilvēcei vai abām? Ja vienai, tad kurai?

Averovs ievaidējās,;

Nē, tādu lēmumu nav iespējams pieņemt. Tas ir pret cilvēka dabu!

Paslepus piezagās vēl kāda doma.

Averov, vai tev tikai nav vienalga: vai lēmums vispār tiks pieņemts jeb vai to pieņemsi tieši tu?

Un vai tu justos tieši tāpat vai savādāk, ja aparatūra, ar kuru nodzēsis… nē, teiksim — ar kuru var nodzēst Dāla zvaigzni, būtu iecerēta, aprēķināta un konstruēta nevis tavā, bet kāda cita vadībā?

Citiem vārdiem sakot — vai lietas būtība ir lēmumā, vai arī galvenais ir tas, cik lielā mērā tu tajā piedalies un cik liela ir tava atbildības pakāpe?

Averovs aizsedza seju ar rokām.

Droši vien nebūs vis vienalga ..,

Nē, tas būtu pārāk necienīgi. Jautājuma būtība nav manī. Būtība ir pašā lēmumā, kas pretējs Zemes idejām.

Jā, nāksies atkāpties no idejām, kas apgūtas kopš bērnības, bet tas ir sāpīgs, traģisks, dažkārt pat iznī- ciiiošs procešs.

No idejas par visa absolūtu saglabāšanu jānonāk pie idejas par upuri kāda vārdā.

Ja nu otrā ideja arī ir pamatideja, tad, iespējams, to vajag.,,.

Nē! Nē! s

Jo tad uzreiz viss mainītos.

Jēdzieni ir nosacīti. Vēsture atgādina: kaut kāds hans, vienas tautas bende, citai ir kļuvis par nacionālo varoni.

Tava aparatūra. Tā nogalinās (kāds briesmīgs vārds!) kādu. Taču arī izglābs, izglābs daudz vairāk cilvēku! Ja nolādēto lēmumu nāktos pieņemt pat tieši tev, tad vēl nemaz nav teikts, ka kļūsi bende. Tu kļūsi glābējs, visas Cilvēces glābējs! Vai ir vēl lielāks gods?

•— Nēl — viņš atkal iekliedzās. — Nē! Es nezinu»s ?

Averovs palūkojās pulksteni un sāka steigties.

Bija laiks iet apspriesties ar Uvi Jorgenu,

Varbūt pilots būs atradis kādu ideju? Un nemaz ne- •

vajadzēs izlemt pašam? ,.,

■* * *

Istabai bija gludi apmestas sienas, tādi paši griesti un grīda no gludi noēvelētiem, cieši kopā salaistiem dēļiem. Pie pašiem griestiem vienā sienā atradās gara, šaura sprauga, acīmredzot ventilācijai. Griestos — kvadrātveida lodziņš, caur kuru iekļuva gaisma. Uz grīdas matracis: liels maiss, piebāzts ar kaut ko mīkstu. Vairāk nekā.

Šuvalovs trīskārt salocīja matraci, lai uz tā apsēstos, bet tad pārdomāja un sāka staigāt pa istabu.

— Ahā … — viņš murmināja. — Hm … Tieši tā …

Ierasti grūda kabatā roku pēc bloka, bet nebija ne tā, ne arī kabatas, kurā bija atradies aparātiņš. Jā, viņu bija pārģērbuši. Viņš pataustīja audumu. Nekas, var iztikt. Par laimi, veļu ir atstājuši. Nomainīt to gan laikam tik drīz nenāksies. Slikti. Bet var samierināties.

Vissliktākais ir tas, ka ievelkas kontakti. Tie kon- - takti augstākajā līmenī, ar kuru palīdzību visas problēmas varētu atrisināt vienīgā iespējamā ceļā.

Šuvalovam eksistēja tikai viens lēmums. Izglābti tiks visi. Neviens neies bojā. Kādā veidā? Tā vai citādi. Cilvēka prāts ir izmanīgs. Divu cilvēču glābšana nekādi neskar dabaszinātņu pamatlikumus — tātad tas ir cilvēku spēkos. Tikai vajag visus šos spēkus atdot pilnīgi. Tagad, kad cilvēki sapratīs, ka Otrās Dāla planētas iedzīvotāju glābšana nesaraujami saistīta ar Zemes cil- /

vēces glābšanu, viņi izdarīs visu iespējamo un neiespējamo.

Taču, protams, ir nepieciešama informācija. Ievērojami lielāka nekā pašlaik.

Informācija par Otrās Dāla planētas cilvēci. Par civilizācijas līmeni. Par iespējām.

Var būt dažādi atrisinājumi. Pieņemsim, ka evakuācija ievelkas. Iespējams, nāksies darīt to, par ko tajā rītā nejauši ierunājās kapteinis. Aiziet pazemē. Rakt šahtas, paslēptuves. Siltums tur saglabāsies ilgāk nekā virs zemes. Piegādāt no Zemes nelielas energoiekārtas. Apsildīt, nodrošināt ar gaisu. Droši vien radīsies arī citi projekti. Tikai jāzina, uz ko šī civilizācija spējīga. Cik daudz ir iedzīvotāju. Kāda tehnika. Galvenais — vai viņi ir tik attīstīti, lai saprastu tās šausmas, kas viņiem draud.

Tagad Šuvalovs apsēdās uz matrača, iekārtojās ērtāk. Neierastā vide vairs netraucēja domāt. 2ēl tikai, ka vairs nav pierakstu bloka. Lai gan — labas domas jau neaizmirstas, bet pārējās nemaz nav vērts piezīmēt.

Kāda tad var būt šī civilizācija?

Štarp citu, tas nemaz nav tik glaimojošs termins, Šuvalovs pasmīnēdams nodomāja. Tas cēlies no vārda «pilsēta», bet, ja var ticēt vēsturniekiem, ar šīm pilsētām pagātnē bijusi liela noņemšanās. Pilsētas pašas sevi gandrīz vai noindējušas ar saviem atkritumiem. Tāda kā iekšējā intoksikācija. Protams, to, kas* ir šeit, var saukt nevis par civilizāciju, bet par kultūru. Tā būs labāk.

Pat domādams Šuvalovs mīlēja noslīpēt formulējumus, lai pēc tam par tiem vairs neprātotu.

Kultūra. Kādreiz šurp atlidojušo Zemes cilvēku pēcteči zināmā mērā bija regresējuši — tiem vēl ļoti tālu līdz visprimitīvākajiem kosmiskajiem lidojumiem.. a Regress ir viegli izskaidrojams — tas bija neizbēgams. Tomēr tas varēja izpausties dažādos konkrētos veidos. Gala rezultātā civilizāciju, tās raksturu nosaka ražošanas spēki. Kas tad bija šurp atlidojušo cilvēku rīcībā?

Šuvalovs padomāja, pēc tam apņēmīgi pamāja.

Sāksim ar enerģijas avotiem. Ar kuģi var atvest un pēc tam šeit samontēt kodolenerģētisko iekārtu, atgādāt zināmu, protams, ierobežotu, daudzumu degvielas. Agri vai vēlu degviela izbeigsies. Tās nepietiks pat gadsimtam, nerunājot jau par tūkstošiem gadu. Bet tālāk? Iegūt šeit kodoldegvielu praktiski nav iespējams. Tehnisko civilizāciju vājums — no tām, tāpat kā no sarežģītas mašīnas, nevar izņemt kādas detaJas un gaidīt, ka pārējās turpinās normāli darboties. Ne tikvien kodoldegvielas, bet jebkura kurināmā, izņemot varbūt vienīgi malkas, ieguve prasa gan ģeoloģisko izpēti, gan mašīnbūvi, gan transportu. Mašīnbūvi un transportu savukārt nosaka metalurģija, bet tā bāzējās uz kalnrūpniecību, kas atkal atkarīga no enerģētikas un metālapstrādes … Tas ir tikai viens no daudzajiem diedziņiem, no kuriem kā sarežģīts pinums savijas tehniskā civilizācija. Veidojas burvju.loks. Uz Zemes šāda civilizācija tomēr izveidojusies, bet nevajag aizmirst — par kādu cenu. Gadsimti verdzības un briesmīgas apspiestības, par kādu mums nav ne mazākā priekšstata, gadsimti, kad cilvēka dzīvība nebija ne graša vērta . ? ?

Hm. Kāpēc tad šeit…

Kāpēc šeit nav noticis tas pats? Acīmredzot tāpēc, ka uz planētas ieradās cilvēki, kurus bija audzinājusi sabiedrība ar pietiekami augstu morāles līmeni. Droši vien jau iepriekš paredzot visas tehniskās un saimnieciskās grūtības, viņi diez vai taisījās nolaisties līdz vergturu iekārtai.

Kurai no Zemes sociālekonomiskajām formācijām atbilst viņu tehnikas līmenis?

Spriežot pēc tā, ko Šuvalovs līdz šim bija redzējis, ar metālapstrādi šeit nemaz nav tik bēdīgi. Grīdas dēļi ir noēvelēti.— tātad tiek lietota un apstrādāta dzelzs. Bikses, kuras uzvilka Šuvalovam, neapšaubāmi darinātas no dabiskās šķiedras auduma, taču tas ir nevis pašausts, bet rūpnieciski izgatavots. Antīkajā laikmetā uz Zemes to nemācēja. Galvenais, ka cilvēki, būdami tehniski un ekonomiski ierobežoti, meklēja iespēju saglabāt kādu noteiktu sociālo līmeni, kas principā atbilsta viņu uzskatiem, kuri pārmantoti no Zemes. Droši vien kaut ko viņi atrada. Par viņu panākumiem var spriest kaut vai pēc attieksmes pret katru atsevišķu cilvēku. No sabiedrības attieksmes pret personību var droši spriest par pašas sabiedrības tikumiem un netikumiem. Viņš, Šuvalovs, sēž šeit ieslodzījumā, bet ir sveiks un vesels. Lai gan, no viņu viedokļa raugoties, Šuvalovs neapstrīdami ir vainīgs, viņu nesadedzināja sārtā-, nenomētāja ar akmeņiem, viņam ne reizi neiesita, pat rupji neizturējās pret viņu. Var atklāti teikt, ka šejienieši liekas diezgan simpātiski cilvēki un ar savu uzvedību diez vai stipri atšķiras no pašreizējiem Zemes iedzīvotājiem. Tas pats tiesnesis bija acīm redzami labvēlīgs. Protams, par tiesnesi var teikt arī, ka viņš ir aprobežots cilvēks — ja uzskata, ka aprobežots ir ikviens, kas nemāk atrisināt noteiktas sarežģītības pakāpes vienādojumu. Jāskatās vērienīgāk. Iegūt zināšanas ir daudz vienkāršāk nekā mainīt savu attieksmi pret dzīvi, cilvēkiem, sabiedrību. Ja šīs planētas iedzīvotāju uzskati par dzīvi sakrīt ar šurp atlidojušā Šuvalova uzskatiem, var secināt, ka ir pamats savstarpējai sapratnei.

161

Jā. Uz tādu veiksmi var cerēt, bet pagaidām Šuvalova rīcībā bija tikai netieši pierādījumi. Lai iegūtu tie-

6 —- 2043

sus, vajadzēja pēc iespējas ātrāk kontaktēties ar cilvēkiem, iegūt precīzu priekšstatu par viņu attīstības līmeni, psiholoģiju, interešu loku. Sarunāties, ja vajadzēs — strīdēties, pierādīt savu taisnību.

Kā lai to izdara, ja viņš ieslēgts istabā un, liekas, visi par viņu aizmirsuši?

Starp citu, nevajag uztraukties. Vajag domāt, cieši domāt, ko iesākt, lai tomēr visu šo publiku ieinteresētu viņas pašas liktenī…

* H".

Īstenībā tiesnesis nemaz nebija viņu aizmirsis, gluži otrādi, — viņš labi atcerējās. Pēc tam kad savādo cilvēku aizveda pie ārstiem, tiesnesis pavadīja vairākas stundas, visādi pētot viņa rīcībā palikušos priekšmetus.— apģērbu un kabatu saturu.

Būtībā tiesnesis bija drīzāk labestīgs nekā ļauns cilvēks un viņam nesagādāja baudu radīt cilvēkiem nepatikšanas. Bet viņa pienākums bija sekot likuma ievērošanai un izskaust tā pārkāpumus. Kādā veidā — par to bija pietiekami labi parūpējies pats likums. Tiesnesim galvenais ir noticēt tam, ka likums tiešām pārkāpis, un noskaidrot, vai tas darīts apzināti vai bez iepriekšēja nodoma. Starp citu, neviens nevar atrunāties ar likuma nezināšanu; šis senais princips bija atvests vel no-Zemes, par ko tiesnesim nebija ne mazākās nojausmas, bet tāpēc vien šis princips nekļuva mazāk pārliecinošs. Tagad, aplūkojot, aptaustot un pat apostot uz galda izliktos priekšmetus, tiesnesis patiesi centās saprast, ar ko tad viņu šoreiz savedis kopā liktenis.

Jā, tas bija tāds pats cilvēks kā visi. Tomēr viņā viss, sākot no apģērba un beidzot ar runas veidu, bija svešs, neizprotams un mazliet uztraucošs. Tiesnesim nebija skaidrs, kas tie īsti ir par draudiem, par kuriem runāja

Šuvalovs, taču pati draudu pieminēšana vien liek kļūt uzmanīgam un satraukties, jo vairāk — ja draudu cēlonis paliek noslēpumains, Tomēr gandrīz katrs cilvēks dvēseles dziļumos ir pārliecināts, ka'visas viņa novērotās parādības viņš varēs izskaidrot, vadoties no zināmā. Tāpēc arī tiesnesis centās dot visam nesaprotamajam saprotamu izskaidrojumu, operējot ar tiem priekšstatiem, kādi bija viņa rīcībā.

Viņš zināja, ka priekšmeti, kas palikuši pie viņa, nebija un nevarēja būt gatavoti ne viņu, ne arī kādā citā pilsētā. Viss, ko gatavoja pilsētā, bija sen un labi pazīstams, jo nemainījās jau daudzus desmitus gadu, Tātad priekšmeti bija gatavoti kaut kur citur.

Kur? Tiesnesim neienāca prātā doma par atnācējiem no citas pasaules, jo tāda doma nevar ienākt prātā nevienam normālam* cilvēkam, ja vien notikumu gaita nav to sagatavojusi tādai uztverei. Turklāt tiesnesim un viņa tautiešiem vēl skolā mācīja, ka planēta, uz kuras viņi dzīvo, ir vienīgā apdzīvotā pasaule. Tiesa, viņu kosmogonija nebija ne ģeocentriska, ne arī heliocen- triska un galvenajās līnijās atbilda patiesībai, taču astronomija vispār nebija populāra un galvenokārt tika lietota kā lietišķa zinātne. Pie tam viņi vēl skatījās saulē — ar to viņiem pilnīgi pietika. Jautājums par citu pasauļu apdzīvotību nevar rasties pats no sevis. Ja neņem vērā atsevišķus prātus, kas apsteidz savu laiku, tas rodas tikai tad, kad sabiedrība, nostājusies uz kājām, sāk lūkoties visapkārt, meklējot sarunas biedru, kad tai sakrājies, ko teikt kādam citam, Sabiedrībai, kurā dzīvoja un darbojās tiesnesis, tādas nepieciešamības vēl nebija un, pateicoties dažām tās īpatnībām, varēja vispār nekad nerasties,

Tātad doma par atnācējiem laimīgi pagāja tiesnesim garām, un atlika izvēlēties vienu no divām iespējām:

e# 163

vai nu nepazīstami cilvēki atnākuši no tiesnešim zināmiem apgabaliem, vai . arī tie ieradušies no apvidiem, par kuriem tiesnesis līdz šim nav neko zinājis, bet kuros, kā varēja izrādīties, arī dzīvo cilvēki.

Tiesnesi nemulsināja tas, ka nepazīstamais runāja tādā pašā valodā kā viņš. Viņam zināmajā pasaulē vienmēr eksistēja tikai viena valoda, un ne viņam, ne viņa tautiešiem pat prātā nenāca, ka varētu būt arī citas. Gluži otrādi — mazliet mulsināja, ka aizturētais gan runā saprotami, tomēr ne gluži tā, kā viņš pats un visi pārējie. Bez tam šis cilvēks nereti lietoja vārdus, kādus tiesnesis nekad nebija dzirdējis. Tas varēja likt noticēt, ka nepazīstamais ieradies no nezināmiem apvidiem. Tomēr atturēja divi apsvērumi. Pirmais: par tādiem apvidiem neviens neko nezināja, un ne jau nu viņam, tiesnesim, pienāktos par to nopietni runāt. Ja tādi būtu parādījušies, viņš būtu savlaicīgi brīdināts. Otrajam apsvērumam bija tīri sadzīvisks raksturs. Diez vai cilvēki varēja no tāliem apvidiem atnākt kājām. Kāds izskatās cilvēks, kas kājām pārvarējis lielus attālumus, tiesnesis zināja un varēja galvot, ka viņa- jaunais paziņa pēc tāda nemaz neizskatījās. No otras puses, —- netika atklāti nekādi pārvietošanās līdzekļi, kurus tas būtu varējis izmantot. Tiesnesis speciāli lika vezumniekiem, kuri bija nepazīstamo aizturējuši un nogādājuši šurp, vēlreiz aizbraukt uz aizliegto pilsētu un visu rūpīgi apskatīt. Nevarētu teikt, ka brauciens būtu veltīgs: vezumnieki pamanīja dažu cilvēku pēdas, kas veda aizliegtajā virzienā, taču viņi neatrada ne zirgus, ne ratus. Nelūgtais viesis nevarēja ierasties arī pa ūdeni, jo upe tecēja pavisam citur. Tātad viņš nav varējis ne atnākt, ne atbraukt vai atjāt no tālienes; atlika secināt, ka viņš ieradies no kādas diezgan tuvas vietas.

Tāda varēja būt tikai viena — mežs.

Agrāķ.mežs bija mierīgs. Turp gāja un brauca medīt vai lagījfc-ogas un sēnes. Taču nesen mežs pārstāja būt par ērtu medību un atpūtas vietu. Uz turieni sāka doties visādi nepilnvērtīgi subjekti, kas sevi dēvēja par «cilvēkiem no cilvēkiem», un daudzus neizdevās atgriezt atpakaļ. Tie bija pazīstami kā Līmeņa pārkāpēji darbos vai vismaz domās. Varēja jau noprast, ka, nokļuvuši tur, kur neviens nesargāja Līmeni, viņi sāka nodarboties ar nejaucībām, pārkāpt Līmeni un taisīt visādus priekšmetus, kas Līmenī neietilpa.

Tiesnesim nebija īsta priekšstata par priekšmetiem, kuri pašlaik atradās uz viņa galda, kāda ir to tehnoloģija un sarežģītības pakāpe, kāds zinātnes un tehnikas līmenis nepieciešams, lai pagatavotu pat visvienkāršākos no tiem. Tāpēc viņš viegli varēja pieņemt, ka pa šiem pāris gadiem, kopš norisēja aizliegtā emigrācija uz mežu, cilvēki, kas tur apmetušies, varējuši pagatavot Visus šos priekšmetus. Kālab? Ltei pārkāptu Līmeni. Tiesnesis labi zināja, ka aizliegtu darbību dažkārt veic nevis tādēļ, ka būtu ļoti vajadzīgs tās rezultāts, bet tikai tāpēc, lai pārkāptu aizliegumu un ar to demonstrētu savu neatkarību un pārākumu. Loģiski spriežot, viņš nonāca pie diviem slēdzieniem. Pirmais — cilvēks, kurš pašlaik arestēts, ir atnācis no meža, turklāt ieradies izaicinoši, neslēpjot to, ka viņš ir Līmeņa pārkāpējs; otrais — meža cilvēki ir jau pārāk izlaidušies, un labi tas nebeigsies.

Tiesneša spēkos bija cilvēku no meža sodīt un nosūtīt darbā uz Karstajām Smiltīm, kur cēla augstus torņus un nez kādēļ izkāra starp tiem vara virves. Tur viņš strādātu kā visi. Tā nebija katorga, tikai tur bija tik daudz darba, ka neatlika laika pārkāpt Līmeni. Šu- valovu varēja arī kopā ar lietiskajiem pierādījumiem nosūtīt uz galvaspilsētu, lai tur viņa likteni izšķir paši

Līmeņa Sargātāji. Tam bija savas labās un savas sliktās puses. Ja tiesnesis viņu sodīs pats, tad var gadīties, ka, saņemot dīvainās mantas, Sargātājiem iegribēsies redzēt noziedznieku, jo — saki, ko gribi — lieta nebija gluži parasta. Ja cilvēks jau atradīsies Karstajās Smiltīs, tad Sargātājiem nāksies diezgan ilgi gaidīt, un ka tikai tas nevēršas pret pašu tiesnesi. Tas nozīmē, ka nosūtīt večuku būvēt torņus nevajadzētu. No otras puses, ja viņš uzreiz nosūtīs noziedznieku ar visu-mantību uz galvaspilsētu, tad var teikt: vai tiešām tiesnesis pats nevarēja "tikt skaidrībā, kāds sods pienākas -par tādu likuma pārkāpumu?

Un vēl kas — draudi, par kuriem atnācējs runāja. Varbūt tur slēpjas kas nopietns, bet varbūt ne: gluži vienkārši viņš ir slikti audzināts, tāpēc arī draud. Atkal vaicās: ko tu mums esi atsūtījis?

Lai kā ajrī lauzītu galvu, iznāca, ka' vislabākais bija tieši tas, ko viņš bija izdarījis: iegrūst nepazīstamo ārstiem, bet tos brīdināt, lai īpaši nesteidzas, gluži otrādi —"lai rūpīgi pārbauda, vai tas ir jucis vai nav. Viss iznāca tieši tā, kā vajadzēja. Mantas aizsūtīs uz galvaspilsētu, lai tur apskatās. Ja vēlēs noziedznieku sūtīt turp — laipni lūdzam, te viņš ir! Paņems no slimnīcas un aizsūtīs. Ja painteresēsies tāpat vien — kas notiek ar aizturēto, kāds ir spriedums —, var.ēs vienkārši atbildēt: atrodas ārstu pārbaudē, tūlīt tā beigsies, tad arī spriedīsim pēc visas likuma bardzības.

Vai arī pēc visas tā labvēlības: cilvēks ir jau gados, žēl viņa. Drīz taču pavisam zaudēs spēkus, Līmenis to barotu līdz pašai nāvei, bet kas viņam tur, Smiltīs, palīdzēs.

Vārdu sakot, skaties, kā gribi, bet steigties nevajadzēja nekādā ziņā.

Lai padzīvo tur pāris nedēļu. Varēs pa reizei iegriezties pie viņa. Varbūt izpļāpā kaut ko interesantu. Lai gan esi tiesnesis, tomēr ziņkārīgs tāpat kā visi cilvēki. Kālab arī neuzzināt, kā tie tur mežā īsti dzīvot

Tikmēr noskaidrosies, ko ar viņu lai dara.

Pāris nedēļas nav ilgs laiks. Nav kur steigties. Dzīve ir gara.

Tiesnesis noslaucīja pieri. Tādus nedarbus dzīve katru dienu neizstrādā. Vispār tā ir mierīga.

Laiks doties mājup. Jāsavāc šīs mantiņas un — aiz atslēgas. Neviens gan neņems, bet tāda ir kārtība. Parasti jau neko neieslēdz, bet visam, kas attiecas uz tiesu, jāatrodas aiz atslēgas. Tāds ir likums. Un likums jāpilda.

Tiesnesis uzmanīgi pacēla apģērbu. Viegls, nemaz nejūt tā svaru. Rokai no tā silti. It kā mazliet dursta. Ko tikai cilvēki neizdomā! Un kāpēc, jāprasa?

Viņš ielika apģērbu un visu pārējo galdā un to noslēdza.

- Paraudzījās pa logu. Cilvēki nāca ārā rfo mājām, devās pie melnajām kastēm: bija pienācis laiks skatīties saulē. Tiesnesim vairs nevajag, viņam vairs nav tie gadi. Bet pirms diviem gadiem viņš vēl skatījās. Kad bija jaunāks. Tagad vairs nav tie spēki.

It kā būtu viss?

Tiesnesis jau gāja laukā, kad ieradās vēstnesis no galvaspilsētas. Kā par spīti. Ieklupa iekšā, viss vienos putekļos. Pasniedza paketi.

Tiesnesis izlasīja. Neapmierināti saviebās.

Kas tad tas? Kāpēc? Rīt no rīta katru desmito — uz mežu. Tur, kur aizliegts atrasties. Ar lāpstām un ieročiem. Kas darāms — norādīs uz vietas.

Tiesnesis noskaitās. Jāravē, bet te — katru desmito. Skaļi to neteica. Tikai sacīja vēstnesim:

— Pateiksi, ka iedevi. Ej paēd un atpūties.

Pats devās apstaigāt mājas, paziņot par rītdienas uzdevumu,

* * «

Karavīri visbiežāk ir slikti diplomāti. Uve Jorgens to zināja, un viņu mierināja tikai tas, ka arī zinātnieki šajā jomā nemaz neizcēlās ar īpašiem talantiem. Vismaz Viņa laikmetā.

Viņš svinīgi sagaidīja Averovu, neviens diplomātiskā protokola speciālists nebūtu varējis piesieties. Galdā smaržoja kafija. Bruņinieks uzmanīgi pavērās Averovam acīs un palika apmierināts.

—• Doktor, noteiktais laiks klāt. Pagaidām mūsējie nav atgriezušies. Ceru, ka viņus vēl redzēsim dzīvus un veselus. Līdz tam būsim spiesti nest savu pienākumu nastu: jūs kā ekspedīcijas vadītājs, es — kā kuģa kapteinis.

Averovs pamāja.

— Uzskatu, — Uve Jorgens turpināja, — ka pirmais un galvenais, kas mums pašlaik jāveic: jāprecizē mērķi un līdzekļi to sasniegšanai. Vai piekrītat?

Averovs brīdi kavējās ar atbildi.

— Jā.

— Labi. Acīmredzot mēs abi esam pietiekami daudz par to domājuši. Vai piekrītat, ka tieši mums un tieši tagad jāizšķir divu civilizāciju liktenis, nerēķinoties ar kontaktu ar Zemi un negaidot to?

Sarunu vadīja Uve Jorgens. Viņš formulēja jautājumus, un sarunas biedram atlika tikai atbildēt. Taču bieži vien atbilde lielā mērā atkarīga no tā, kā izvirzīts jautājums, kādos vārdos tas ietērpts. Pilots to zināja un izmantoja. Averovam atlika vienīgi īsas atbildes. Arī tagad viņš noteica:

— Cita izeja diez vai iespējama.

— Es domāju tāpat. Kāds ir mūsu mērķis? Es to formulētu šādi: maksimāla cilvēku skaita izglābšana vienā vai abās sistēmās. Vai jums ir iebildumi?

Averovs ļoti būtu gribējis iebilst, bet viņam nebija iebildumu. Viņš jau visu bija pārdzīvojis vienatnē ar sevi un saprata, pie kā neizbēgami novedīs saruna, un bija tikai pateicīgs pilotam par to, ka tas, nevis Averovs, izsaka visu draudīgo un briesmīgo, bet viņam atliek vienīgi piekrist. Varbūt arī iebilst, tiklīdz gadīsies kaut vismazākā iespēja.

— Tagad par līdzekļiem. Doktor, pasakiet atklāti: vai jūs ticat planētas evakuācijas iespējai? Pat ja mūsu' sūtņi spēs par visu vienoties?

Averovs atdzīvojās.

— Vai zināt, Uve Jorgen, es ļoti ceru uz to, ka viņi vienosies. Šuvalovam piemīt pārsteidzoša spēja pārliecināt cilvēkus!

— Doktor, to jūs jau sacījāt. Vai man jāatgādina jūsu paša aprēķini? Pat ja viņi vienosies, mēs nepagū- sim, vai saprotat, nepagūsim viņus izglābt un, .ļoti ticams, — vispār nevienu.

Tā tas bija, un tomēr ..

— Pagaidiet, Bruņiniek. Mēs spriežam, vadoties. no tā, kas zināms mums. Taču nemaz nav izslēgts, ka mūsējie atgriezušies atvedīs kādu informāciju, kas liks pašos pamatos pārskatīt.. ^

—■ Ja viņi atgriezīsies.

— Ja viņi neatgriezīsies, — pats sev negaidīti Averovs pēkšņi iekliedzās, — tad viņi jāatrod! Vai jūs, pilot, varbūt gribat pamest draugus likteņa varā? Nē, to nu gan es nepieļaušu!

Uve Jorgens pēc brīža noteica:

— Citiem vārdiem sakot, jūs esat ieguvis jaunus datus par zvaigznes stāvokli? Vai tā ir pārdomājusi un vairs nesprāgs?

— Ne! Bet…

Kas tad ir mainījies, doktor?

— Vai patiešām jūs.,, Kāda šausmīgā aukstasinība, Uve Jorgen! Kā jūs varat būt tik mierīgs?

Pilots skumji pasmaidīja.

— 'Esmu pieradis zaudēt biedrus, doktor. Diemžēl.. i

—• Ak, šis jūsu nežēlīgais laikmets! Taču es nevēlos

pie tā pierast.

— Mēs arī nevēlējāmies, bet mums nevaicāja. Nesāksim strīdēties par blakuslietām. Vai jums ir plāns, kā viņus atrast?

■— Lidot uz planētu lielajā kuterī.

— Kas tad lidos?

— Kā —• kas?

— Doktor, jūs piespiežat mani atkal atgādināt… Ja runa būtu tikai par mūsu biedriem, es pat nedomātu iebilst. Ja tagad sāksim meklējumus, cik ilgi tie vilksies? Kur garantija, ka nepazaudēsim arī citus? Kas nodzēsīs zvaigzni un izglābs Zemi? Kas izglābs jūsu cilvēci?

—- Kāpēc «manu»?

— Manas Zemes sen vairs nav. Mēs esam tādi paši kā tās otiņspuru zivis, kas nejauši bija nodzīvojušas līdz daudz vēlākam laikam, lai gan visi to radinieki sen jau labākajā gadījumā bija tikai pārakmeņojumi… Doktor, tā ir jūsu pasaule, un jūsu dvēselei jāsāp par to. Jums jāsaprot, kas ir svarīgāks: miljardi cilvēku tur vai divi mūsu biedri šeit. Ko jums iesaka jūsu priekšstati par humānismu?

— Kā no humānisma pozīcijām izskatīsies tas, ka atstāsim šeit cilvēkus drošai bojāejai?

—• No mana viedokļa, doktor, humānisms ir māka izvairīties no lieliem upuriem tur, kur var iztikt ar maziem.

— Es sajukšu prātā…

— Neiesaku.' No tā nevienam nekļūs vieglāk, bet jums būs tikai sliktāk. Un nedomājiet par sevi vien. Kad nodzēsīsim zvaigzni un atgriezīsimies uz Zemi, lai ziņotu par notikušo, tikai jūs varēsiet tur paskaidrot — ne vien ar vārdiem, bet arī ar skaitļiem kas mums šeit atgadījās. Tas nav vajadzīgs man, bet cilvēcei, Vai piekrītat?

— Jā, acīmredzot, *.

— Doktor, atvainojiet mani par netaktiskumu, bet žēl, ka neesat dienējis armijā. Tad jūs būtu iemācījies iztikt bez «acīmredzot» un, novērtējis apstākļus, īsi atbildētu: «Tieši tā».

— Kur lai es to būtu varējis?

— Zinu, zinu… Bet žēl gan. Kā šis jūsu lieliskais laiks jūs tikai ir audzinājis I Man patīk sarunāties ar jums, taču karot es būtu ar mieru drīzāk pret jums. Tas būtu jautrs karš .»s

— Beidziet jel…

Starp citu, manas domas par biedru meklēšanu. Kas ar to nodarbotos? Es esmu nepieciešams uz kuģa kā persona, kas spēj aizstāt kapteini, un kā kvalificēts pilots. Mans biedrs Piteks ir labs pilots, varbūt pat lielisks, bet viņš jāvada; dažkārt viņš rīkojas pārlieku emocionāli, un viņam vienam kuģi uzticēt nedrīkst. Turklāt es viens pats neaizvadīšu kuģi līdz Zemei. Taču lieki netērēšu jūsu laiku: man nepieciešams ikviens ekipāžas locekiis. Es vairs neizlaidīšu uz planētas nevienu cilvēku. Nerunājot nemaz par to, ka varam pazaudēt arī lielo kuteri — mūsu pēdējo satiksmes līdzekli ārpus kuģa.

— Jā. Saprotu. Man viss skaidrs. Arī tas, ka zvaigzni nāksies nodzēst. Arī tas, ka mūsu iespējas izglābt vietējos iedzīvotājus ir minimālas …

— Tādu gluži vienkārši nav.

— Lai tā būtu. Taču mums jāsagaida mūsējie.

— Cik ilgi jāgaida?

— Sprādziens taču nenotiks rīt…

— Vai tāda varbūtība ir pilnīgi izslēgta?

•— Nē, pilnīgi ne … Bet tā nav liela… lai gan pieaugs ar katru dienu.

— Tādā gadījumā.. ? Labi. Gaidīsim. Divas diennaktis. Vai piekrītat?

•— Kāpēc tieši divas diennaktis? Vai jūs to izlēmāt uz labu laimi, jeb vai jums ir kādi apsvērumi?

— Manā laikā, — Uve Jorgens pavīpsnāja, kā vienmēr savilcis uz augšu mutes kaktiņu, — ja bruņinieks pēc divām diennaktīm neatgriezās savā bāzē, mēs uzskatījām viņu par bojā gājušu. Un reti kļūdījāmies.

•— Jūs tik mierīgi…

— Izbeidziet! Jūs taču nedomājat, ka cilvēku nāve man sagādā baudu! Bija, protams, arī tādi, bet visus viņš nepaguva apstulbināt…

•— Kāds «viņš»? — Averovs automātiski vaicāja.

•— Karalis Džons Bezzemnieks, ja tas jūs apmierina. Uzskatīsim, ka esam vienojušies. Atklāti sakot, es-jūsu vietā lepotos ,,»

•— Lepotos — ar ko?

Pilots neatbildēja. Viņš saspringti ielūkojās ekrānā. Pagājis sāņus, pārslēdza lokatoru. Pacēla acis. Lēni uzsmaidīja.

— Doktor, apsveicu. Liekas, esam veltīgi tērējuši pulveri:

— Ko tas nozīmē? — Averovam notrīcēja balss.

— Ja iedzimtajiem nav kosmosa lidaparātu, tad tas var būt tikai mūsu kuteris. Nepaies ne ceturtdaļstundas, un jūs varēsiet atvieglots apskaut savu vadītāju.

Averovs bija tik priecīgs, ka pat nedomāja apvainoties. ♦