Savam brālim sargs

SEPTĪTĀ nodaļa

Dokumenti

Astotā apgabala tiesnesim Ziņojums

Pilsētā, kurā nevienam nav jābūt, mēs satikām nepazīstamu cilvēku. Bijām norīkoti izvest no mājām mantas. Šis cilvēks gāja pa ielu un kliedza, pēc tam apstājās un kaut ko murmināja. Piegājām klāt. Viņš ar mums sasveicinājās. Mēs atbildējām, un viņš, kā mums liekas, izbijās. Katrā ziņā viņš nevarēja uzreiz runāt tālāk un viņa acīs parādījās asaras.

Viņš nav ģērbies tā kā mēs un runā savādāk, bet viņu var saprast, un viņš saprot mūs.

Mēs vaicājām viņam, kāpēc viņš atrodas šeit. Viņš atbildēja, ka meklējis mūs. Vaicājām, kas viņam ir mums jānodod. Viņš teica, ka viņam noteikti jāsatiek paši galvenie vadītāji. Prasījām, vai viņš ar to domā Līmeņa Sargātājus,

Viņš atbildēja: ja viņi tā saucas, tad viņš grib redzēt tieši Līmeņa Sargātājus.

Prasījām — kāpēc. Viņš atbildēja, ka mums draudot ļoti liela nelaime, bet viņš mūs iemācīšot, kā no tās izglābties. Vaicājām, kāda nelaime. Viņš atbildēja, ka tā nākšot no saules. Mēs viņu nomierinājām, sacīdami, ka skatāmies uz sauli, un jautājām, no kurienes viņš nāk, vai tikai ne no turienes, kur dzīvo cilvēki, kas neatzīst Līmeni. Viņš sacīja, ka esot no tālienes un atlidojis no debesīm.

Parunājām ar viņu vēl. Izrādījās, ka viņš, lai arī jau gados vecs, nezina daudz ļoti vienkāršu lietu, kas zināmas pat bērniem, kuri atstāj Trauku. Būtu pārāk gari visu uzskaitīt, ko viņš nezina, tu varēsi pavaicāt viņam pats un pārliecināties, ka tā ir.

Mēs sapratām, ka viņš ir slims. Domājam, viņš nav ļaundaris, bet gluži vienkārši ir sajucis prātā. Nolēmām viņu' neatstāt pilsētā, kur nevienam nav jābūt,* bet aizvest pie tevis, lai tu ar viņu aprunātos un nosūtītu ārstēties.

Viņam mēs pateicām, ka vedīsim to pie Līmeņa Sargātājiem. Viņš ļoti nopriecājās. Mums žēl, ka nācās samelot, bet citādi viņš, iespējams, būtu sācis pretoties un nāktos viņam nodarīt sāpes.

Šo ziņojumu nosūtām tev ar visātrāko zirgu, bet cilvēku, par kuru šeit rakstīts, vedam ratos, jo viņš nemāk jāt vai arī ir mācējis, tikai slimības dēļ aizmirsis. Tā ka tu pagūsi mūsu rakstīto vairākkārt izlasīt, iekams viņš nokļūs pie tevis..

Esi vesels, un lai Skaistums ir ar tevi.

Cienot tevi, astotā apgabala vezumnieku ve-> cākais Teodors Grieķis.

Viņu veda pa ielu ne gluži ar varu, bet neatlaidīgi. Šķērsielā stāvēja četriem zirgiem aizjūgti rati ar augstām malām cilvēka augumā, bez jumta. Aizmugures mala bija nolaista un atbalstīta pret zemi. Šuvalovam palīdzēja iekāpt. Iekšpusē gar malām bija šauri koka soli. Aizmuguri aizvēra, un rati sāka kustēties. Tie kratījās pa grambām, un Šuvalovs sāpīgi viebās. Trīs vai četri jātnieki jāja nopakaļ, un laiku pa laikam kāds no viņiem, piejājis-tuvāk, ieskatījās ratos pār malu un izmeta dažus nomierinošus vārdus:

— Nebaidies, viss būs labi.

— Drīz tu viņus satiksi!

— Kad? — vaicāja Šuvalovs.

— Drīz. Tiklīdz būsim galā.

Ceļu Šuvalovs neredzēja. Augšā bija zila debess bez mākoņiem, dažreiz ratos krita ēna — kad pār ceļu pārkārās gars koka zars. Acīmredzot gar ceļu bija sastādīti koki, jo, kā atcerējās Šuvalovs, visapkārt bija stepe, un, kopā ar Uldemīru stāvot pakalnā, tikai pie paša apvāršņa viņi ieraudzīja šauru meža svītriņu. Bija kluss, retumis noklaudzēja riteņi, un reizēm dzirdēja putnu balsis un īsus, aprautus izsaucienus, droši vien adresētus zirgiem. Pret ratiem šad tad atsitās zirgu pakavu sviesti akmentiņi. Ja nebūtu kratīšanās, tad vispār nekas netraucētu domāt un pat runāt, bet pašlaik varēja patiešām iekost mēlē. Tomēr palaist garām tik brīnišķīgu iespēju iegūt informāciju būtu nepiedodami.

Šuvalovs nogaidīja, līdz kāds no jātniekiem atkal ielūkojās pār ratu malu.

— Mans draugs! Sakiet, lūdzu . t w -

Jātnieks negaidīti iesmējās. Viņa smiekli nebija apvainojoši, viņš smējās jautri, līdz asarām.

— Ar ko es jūs tā uzjautrināju?

•— Tu mani ļoti sasmīdināji. Tu mani' uzrunāji tā, it kā es būtu daudzi.

— Nesaprotu.

— Tu sacīji «jūs» … Kur tu iemācījies tā runāt?

— Tā es runāju visu mūžu. Lai nu tas paliek, es gribētu dzirdēt: vai jūsu ir daudz?

Jātnieks atkal pasmaidīja.

— Vai tad tu nemāki skaitīt līdz pieci?

— Nē, es domāju — vispār. Vai daudz cilvēku dzīvo jūsu valstī? Jūsu pasaulē?

Jātnieks brīdi klusēja, vienmērīgi šūpodamies zirga soļu taktī.

— Vai zini, večuk, nekad neesmu par to domājis. Mans darbs ir kraut un vest, Un ik dienas es agri no rīta uzzinu, kas un kur jāpaņem un u2 kurieni jāaizved ;— dažreiz maize un gaļa, citreiz meistaru darināti priekšmeti. Šodien bija jāved mājas iedzīve, bet tās vietā vedam tevi, taču mēs vēl pagūsim atgriezties un savu padarīt. Jā, to, redz, es zinu, bet, cik cilvēku dzīvo, to laikam nevarēšu tev pateikt. Jo, raugi, pasaule ir liela: ir Līmenis, Mežs, bet ir arī Karstās Smiltis, kur būvē torņus. Varbūt tu mān pateiksi, cik jūsējo dzīvo mežā? Nē? Redzi nu.

— Vai tu zini, cik cilvēku dzīvo jūsu pilsētā?

— Neesmu skaitījis. Padomā pats: kad vedu gaļu, ņemu pusotru reizi lielākus ratus par šiem un apbraucu pilsētu vienu"reizi, un neviens Cits tajā dienā vairs gaļu neved.

— Tā, tā. Cik tad gaļas katrs apēd dienā?

— Ne vairāk un ne mazāk kā citi. Kā tad tu būtu gribējis?

— Es? Atklāti sakot, esmu par veģetāru barību..- * Saki: ko jūs ēdat vēl bez gaļas?

— Tāpat kā visi: maizi, dārzeņus.

«— Ļoti interesanti. Un ko tu ved, kad brauc pie meistariem? Tu taču tā viņus nosauci, vai ne?

— Viņi arī ir meistari. Ko vedu? Kā kuro reizi. Citreiz arklu» un ecēšas, citreiz galdus un krēslus vai arī savācu no audējiem audumus un vedu šuvējiem. Kas gan var visu uzskaitīt? Vieglāk saskaitīt ziedlapiņas ce- riņkrūmā — pavasarī, kad ceriņu smarža strāvo tavās asinīs…

— Tu taču esi dzejnieks!

— Nesaprotu, večuk. Vai tev liekas smieklīgi, ja tā runā? Vai tad tur, kur tu dzīvo, nemīl skaistumu?

— Ļoti interesanti! Kas tad, tavuprāt, mans draugs, ir skaistums?

— Tu domā aplamāk par bērnu. Skaistums ir visur. Pasaule ir skaista, vai neredzi? Piecelies un palūkojies pār malu — vai tad nav skaisti koki un stepe aiz tiem, un ceļa līkums, un zirgi, kuriem viegli tevi pavilkt? Un debesis, un vēja šalkoņa …

— Jā, tev taisnība, tev patiešām taisnība. Priecājos, ka tu tā domā. Vai saule arī ir skaista?

— Mēs skatāmies tajā katru dienu.

>— Tāpat vien skatāties saulē?

— Tāpat vien ne. Šim nolūkam ir tas priekšmets… mēs skatāmies tajā visi reizē un tad klusējam, skatāmies nenovēršoties.., Nu, tu jau smejies par mani —• liec stāstīt to, ko ikviens zina!

Pierāvis pavadu, jātnieks noskaities atjāja sāņus.

Cilvēki, domāja Šuvalovs. Tādi paši kā mēs. Arī valoda. Milzīga veiksme. Vai sakritība? (Gaisa transports tomēr ir daudz ērtāks: te no kratīšanās var izjukt pa sastāvdaļām .,. Šīs poētiskās civilizācijas līmenis acīmredzot nav augsts: civilizāciju pirmām kārtām apliecina ceļi.) Nē, bez šaubām, tā ir likumsakarība, nevis sakritība: būtībā nelielā attālumā no Zemes diez vai varēja rasties principiāli cita dzīvība — Visums nav pārāk bagāts ar saprātu. Vai tā ir dzīvība, kurai kopējs sākums ar mums, Zemes cilvēkiem, vai arī mūsu atzarojums? Par to varētu šaubīties, ja nebūtu valodas: tā ir mūsu valoda, un ir iespējams pat noteikt laikmetu: kopīga valoda uz Zemes veidojās ilgā laikā. Tas ir pašu pirmo zvaigžņu ekspedīciju laikmets. Zemes cilvēku pēcteči un radinieki.., Tas nozīmē, ka jāglābj nevis kaut kas vispār, bet savi brāļi. Taču no tā laika, kad viņu senči atstājuši Zemi, jau pagājuši daudzi gadsimti, un grūti teikt, kādā virzienā attīstījusies šī mazā civilizācija. Pirmais iespaids ir labvēlīgs. Bet tādā gadījumā … Tādā gadījumā kāpēc viņš tiem nepateica, ka pilsētā palika Uldemīrs? Laikam kaut kas atturēja. Grūti pateikt, kas: vai intuīcija? Vai vēl kas? Pārtverts skatiens? Steiga, kādā tie piekrita visam, "ko viņš lūdza?

Grūti pateikt. Varbūt kapteinim būtu vajadzējis atrasties šeit, blakus viņam, lai gan — kāpēc īsti? Viņš, Šuvalovs, ar kontaktiem tiks galā. Tikai slikti, ka viņam nav iespēju saistīties ar kuģi. Neviens nezinās, kas ar viņu noticis un kur viņu meklēt.

Starp citu, nelaime nemaz nav tik liela. Tiklīdz viņš vienosies ar šo vadoņiem (tos sauc par Līmeņa Sargātājiem; labi vēl, ka ne par imperatoriem, diktatoriem vai tamlīdzīgi), viņš paskaidros, kā iespējams atrast pārējos. Jādomā, kapteinis vai vēl kāds nemitīgi

dežurēs šodienas nolaišanās vietā, jo katram taču skaidrs — tikai tur viņš var cerēt tos satikt..

Atkal bedres… Jā, patīkami cilvēki, bet naivi. «Mēs skatāmies saulē.» Skatīties, mani draugi, var, cik grib, no tā nevienam labāk nekļūs. Te nepieciešami daudz iedarbīgāki līdzekļi. Stihiska naivitāte. Toties viņi ir skaisti. Tāpat kā mēs. Ģērbjas savādi, bet acij tīkami. Interesanti, vai šī mode radusies jau šeit, vai arī mantota no tā laikmeta, kad viņu senči aizlidoja no Zemes? Ak, cik noderīgs tagad būtu vēsturnieks! Ekspedīcija tomēr ir ļoti vieglprātīgi nokomplektēta …

Rati lāgiem čīkstēja, dobji klaudzēja zirgu pakavi.

Pusi dienas Averovs bija aizņemts laboratorijā, salīdzinot ierakstus un uzņēmumus. Pēc tam vairāk nekā stundu strādāja ar skaitļotāju. Strādājot viņš paklusām ' dziedāja; viņš atļāvās dziedāt, kad bija pārliecināts, ka neviens viņu nedzird. Averovs aizsāka ar nezin kādā veidā atmiņā atausušu bērnu dziesmiņu. Sēžoties pie skaitļotāja, viņš dungoja kaut ko lirisku — par nakti, mēnesnīcu un mīlestību. Kad saņēma rezultātu, brīdi iestājās klusums, bet tad. viņš neapzināti nodūca dažas taktis no sēru marša.

Tikai pēc tam viņš āpķērās, ka pagājis ilgs laiks, ka nav ēdis, nav saņēmis nekādu informāciju un pilnīgi nezina, kas notiek pasaulē.

Viņa kolēģi vēl nebija atgriezušies no planētas, citādi • Šuvalovs noteikti būtu ienācis, lai painteresētos par novērojumu gaitu. Tomēr Averovs vispirms ielūkojās salonā un kajītēs. Kā arī varēja gaidīt, tur neviena nebija. Tad viņš devās uz ekipāžas klāju pie Uves Jor- gena, kurš aizstāja kapteini tā prombūtnē.

Viņš atrada pilota centrālajā posteni. Uve Jorgens smēķēja, skatoties uz ekrānu, kur nesteidzīgi griezās planēta.

— Sveicināti, Uve Jorgen , ž Atvainojiet, neatceros, vai esam šodien redzējušies.

— Redzējāmies gan, doktor, Pirms grupas izlidojuma.

— Jā, jā. Par to arī gribēju pavaicāt. Vai ir kādi jaunumi?

— Pagaidām nav, Taču vēl laiks nav beidzies.

— Nekādu ziņojumu?

— Nē. Vai tas jūs uztrauc? Droši vien viņi neko interesantu nav atklājuši.

— Gaidīsim, ļfCeru, ka viņi atgriezīsies laikā.

Uve Jorgens savu vājo seju ar līko degunu atkal

pagrieza pret ekrānu.

— Es ceru,,, Tomēr kapteinim ir zināma dienesta pieredze.

— Tur taču nav kosmoss ,.,

— Es, doktor, domāju armijas dienestu. Savā laikā viņš dienējis armijā, Kā pats man teica — bijis karavīrs. Tas nozīmē, ka viņam ir īsts priekšstats par to, kas ir disciplīna un precizitāte.

— Vai jūs tā cienāt disciplīnu? Man likās gluži otrādi — jūsu laikā, krusta karagājienu laikmetā , < (

Uve Jorgens pašķielēja uz Averovu.

— Jā, vienā no krusta karagājieniem esmu piedalījies. Aiz pārliecības. Nezinu, vai tagad būtu rīkojies tāpat, bet bijušo nevar atgriezt — tā uzskatīja manā laikā.

— Nē jau, es tikai gribēju sacīt, ka disciplīna nemaz nebija bruņiniekiem tik raksturīga .,.

— Doktor, disciplīna ir bruņinieku tikums. Bet jūs laikam gan nenācāt runāties par blakus lietām? Es jūs uzmanīgi klausos..

— Vispār, nezinu», 4 Nekā konkrēta. Apstrādāju Dāla zvaigznes pēdējo novērojumu rezultātus… Te ir interesants grafiks, es to speciāli paņēmu līdz, lai jums parādītu. Skatieties. Kā redzat, līdz šai vietai amplitūda normāla, bet šeit sākas …

— Lūdzu atvainot, doktor. Gribētu jums atgādināt, ka manā laikā pārlieka izglītotība nemaz netika uzskatīta par karavīra tikumu. Mūs, protams, interesēja mūsu ieroču konstrukcija, jo bija jāzina, ko tie spēj, bet mēs neaizrāvāmies ar teoriju. Tāpēc esmu gatavs ticēt jums uz vārda attiecībā uz grafikiem un aprēķiniem un domāju, ka jūs varat tūlīt pāriet pie rezultātiem. Acīmredzot tie ir neiepriecinoši?

— Jā, man liekas, jūs atradāt īsto vārdu. Tie vēl nav dramatiski, bet katrā ziņā ir neiepriecinoši. Baidos, ka no mums abiem — es domāju zinātniekus — Suvalo- vam bijusi taisnība. Briesmas ir lielākas, nekā man likās.

— Tā, — Uve Jorgens noteica.

— Lielākas tajā ziņā, ka mūsu rīcībā acīmredzot ir mazāk laika, nekā mēs sākotnēji domājām. Un noteikti mazāk, nekā biju domājis es. Vai saprotat?

— Tas ir skaidrs pat man.

— Viss būtu normāli, ja šeit nebūtu planētas. Lai iedarbotos uz zvaigzni, mums šī laika pietiktu ar uzviju. Bet tagad… Labi, ja mūsu, tā teikt, delegācijai izdotos ātri pārliecināt iedzīvotājus, kuri acīmredzot tur patiešām ir … -

— Par to jūs varat nešaubīties, —• Uve Jorgens piebilda.

— Jā, protams … Bet katra lieka diena liek apšaubīt… Jums taču ir skaidrs, cik laika vajadzēs, lai evakuētu veselas planētas iedzīvotājus? Pieņemsim, ka to tur ir pavisam maz, kaut vai simttūkstoš cilvēku…:

•— Domāju, būs vairāk., * Atvainojiet, ka pārtraucu f,.

— Jūsu domas mani ļoti interesē. Lai būtu tikai simttūkstoš, pamēģināsim visu aprēķināt atbilstoši šim daudzumam, pēc tam varēsim koriģēt. Mēs lidojām šurp gandrīz gadu, taču nevis taisnā ceļā, bet ar vairākām pieturām. Kādā minimālā laikposmā no šejienes var sasniegt Zemi?

— Protams, daudz kas atkarīgs no pilota, bet laikposmu jums varu nosaukt tūlīt, doktor: divi trīs mēneši. Tās ir kuģa iespēju robežas.

— Ļoti labi. Trīs mēneši. Tātad uz abām pusēm —• pusgads. Tas nozīmē, ja mēs startētu no šejienes nekavējoties — ne jau šajā pašā mirklī, protams, bet tuvākajās dienās — un ja uz Zemes atrastos gatavībā vesela eskadra, tad pirmie kuģi varētu nokļūt šurp ne ātrāk kā pēc pusgada. Un es vēl neņemu vērā neizbēgamos kavējumus, kuri radīsies kaut vai tāpēc, ka patiesībā, kā jūs zināt, uz Zemes nekādas eskadras nav — pirms gada to bija tikai jāsāk veidot, un vai vispār to var saukt par eskadru …

— Doktor, es visu lieliski saprotu. Ne velti mūs brīdināja: pēc atgriešanās mums katram atsevišķi būs jāsniedz vissīkākā atskaite par kuģa, tā sistēmu, mezglu un mehānismu darbu, lai visas piezīmes varētu ņemt vērā jaunu kuģu būvē. Tāpēc esmu absolūti pārliecināts, ka pa šo laiku celtniecība nav sevišķi pavirzījusies uz priekšu …

— Redziet nu! Bet es tīšām ņemu visīsākos termiņus … Var teikt — superoptimālos. Pieņemsim, ka pirmie kuģi šeit ieradīsies pēc pusgada. Tālāk pieņemsim, ka tie visi būs domāti un piemēroti maksimāla cilvēku skaita pārvadāšanai, lai arī ar minimālu komfortu. Šo kuģu iespējamos parametrus jūs zināt labāk par mani. Cik cilvēku mēs varētu evakuēt vienā paņēmienā?

— Ja atļausiet, es aprēķināšu. Tas būs ātri. — Uve Jorgens izvilka no kabatas skaitļotāja kārbiņu. — Viens apmēram tādas klases kuģis kā mūsējais… Ne ar ko citu acīmredzot nevar rēķināties… Ja katru cilvēku nodrošinātu ar pusotra kubikmetra telpas… Labi, ar diviem, pierēķinot papildtelpas — gaiteņus un citas …

— Divi kubikmetri uz cilvēku? Tik maz?

Averovs, uzrāvis uzacis, norūpējies pašūpoja galvu.

Uve Jorgens piemiedza acis.

— Doktor, es saprotu — jūsu šodienas priekšstati par cilvēku un viņa dzīvei nepieciešamajiem apstākļiem nesakrīt ar šādiem skaitļiem. Tomēr… Ticiet, doktor, ka cilvēki, kas nav pārlieku izlutināti ar komfortu, var noteiktu — un diezgan ilgu — laiku eksistēt arī tādā telpā. Un palikt dzīvi. Jo vairāk tāpēc,, ka te viņiem netrūks barības, kondicionētāji piegādās normālu gaisu, būs optimāla temperatūra un tā tālāk. Nē, doktor, ne- šausminieties. ♦.

<— Ko jūs runājat! Vai tiešām var pat iedomāties tādus apstākļus — bez ēdiena, ventilācijas, normālas vides temperatūras…

— Ak, mīļais doktor, ir gadījies visādi. Ticiet man, ka tādos apstākļos cilvēki dzīvojuši gadiem — un izdzīvojuši, lai gan, atklāti sakot, ne visi. Taču tur nemaz arī necentās saglabāt visu kontingentu. Cilvēki, kuru pārraudzībā atradās.,. hm ..,

— Vai tiešām, jūs, bruņinieki, * *

— Tie gan nebija bruņinieki, nekādā ziņā ne. Labi. Mēs atkal novirzāmies. Ticiet man, doktori šajos apstākļos cilvēki pavadīs trīs mēnešus, sevišķi nekaitējot veselībai. Zināmā mērā būs ierobežota kustības brīvība, un tikai. Bet tas taču viņu pašu labā!

— Lai notiek pēc jūsu prāta, jūs mani gandrīz pārliecinājāt, lai gan, protams, jautājuma izlemšana nav atkarīga ne no manis; ne no jums. Mums tagad vissvarīgākais ir izplānot savu, ne svešu rīcību. Tātad, vadoties no diviem kubikmetriem uz cilvēku …

— Vadoties no šī pieņēmuma, mēs varam kuģī ar tādu masu kā mūsējam — iztēlojieties, ka mēs izsviežam no tā ārā visu zinātnisko aparatūru, visus salonus, pārveidojam klājus pusotras reizes zemākus, un tā tālāk un tamlīdzīgi —, tādā gadījumā, doktor, mēs varēsim, katrā klājā ierīkojot trīs un pat četrstāvu .., mm-m … sauksim tās par šūniņām, pēc analoģijas ar bitēm, katru vienam cilvēkam, — mēs varēsim vienā reizē uzņemt aptuveni sešus tūkstošus cilvēku. Ierēķinot viņiem reisa laikā nepieciešamo provīziju ar noteikumu, ka viņi ēdīs ne pārāk daudz, jo akmeņus skaldīt tiem nenāksies, kravas masa būs aptuveni tāda, kāda pa spēkam mūsu dzinējam.

— Seši tūkstoši»* * Labi, lai tas būtu pamatskaitlis, vismaz pirmais aptuvenais. Dalīsim simt tūkstošus ar seši… Vienkāršības labad lai būtu simt divdesmit tūkstoši … Iznākumā divdesmit. Divdesmit reisu vienam kuģim. Mēs zinām, ka uz Zemes gatavojās sākt būvēt…

— Vēl četrus kuģus, doktor.

— Pieskaitot mūsējo — pieci. Tātad, katram kuģim būs jāveic ne mazāk kā četri reisi.

— Ar matemātiku grūti strīdēties.

— Katrs reiss ilgs ne mazāk kā pusgadu,z

— Kopā divi gadi *..

Uve Jorgens mazliet pavīpsnāja — tikai pacēla mazliet uz augšu mutes kreiso kaktiņu. Viņš diezgan bieži tā vīpsnāja, pie tā bija pieraduši.

— Pilnīgi pareizi, divi gadi. Tagad pieskaitīsim vēl vismaz pusgadu, kas būs nepieciešams, lai kuģus pabeigtu, attiecīgi iekārtotu un, visbeidzot, izmēģinātu, bet mūsu kuģim pusgads būs vajadzīgs pārbūvei…

— Doktor, pusgads ir minimums. Laika ziņā tā ir bada maize; neaizmirstiet, ka kuģus vadīs ekipāžas, bet tās vēl attiecīgi jāsagatavo. Protams, lidos ārsti un vai maz kas vēl: nebūs nemaz tik vienkārši noorganizēt un novadīt evakuāciju, vismaz iekāpšanu kuģos, jo mēs taču nezinām, ar ko mums būs darīšana — es domāju vietējos iedzīvotājus ., <•

•— Bruņiniek, jums taisnība, jums ir metodisks prāts. Tātad mums būs nepieciešami no divarpus līdz trim gadiem, lai evakuētu planētu un ar vieglu sirdi varētu ieslēgt mūsu aparatūru. •

— Droši vien, doktor. Un ko par to saka jūsu zinātne — vai mums ir tik daudz laika?

Averovs ilgi sēdēja, nolaidis galvu, un mehāniski locīja kārtu kārtām paša atnesto lapiņu ar grafiku. Tad pacēla acis.

— Protams, tas viss ne tuvu nav tik vienkārši kā aprēķināt evakuācijai nepieciešamo reisu skaitu, lai gan arī tur lielā mērā vadījāmies no patvaļīgiem pieņēmumiem … Skaitļi, kas manā rīcībā ir pašlaik, liecina, ka šāda laika — divarpus līdz trīs gadu — droši vien mūsu rīcībā nebūs.

•— Cik saprotu, runa ir par varbūtību.

— Tieši tā. Pēc maniem pašreizējiem datiem spriežot, varbūtība, ka mūsu rīcībā būs šāds laiks, ir mazāka par piecdesmit procentiem.

— Hm … Vai daudz mazāka?

To es pagaidām nevaru pateikt. Kaut ātrāk atgrieztos mūsu kolēģi — gribētos parādīt jaunos datus doktoram Šuvalovam un uzklausīt viņa viedokli…

— Cerēsim, ka viņi atgriezīsies. Mani pašlaik interesē kas cits. Mēs aprēķinājām visus termiņus, vadoties no tā, ka startējam uz Zemi jau tuvākajā laikā.

— Protams.

— Tātad var uzskatīt, ka laika atskaite sākusies. Taču patiesībā mūsu starta brīdis ir atkarīgs no tā, cik ātri un cik veiksmīgi mūsu biedri vienosies ar vietējiem iedzīvotājiem?

— Neapšaubāmi.

— Un ja nu viņi nevienosies? Alternatīvas mums taču nav. Ja vien būtu iespēja saistīties ar Zemi, ja tur sāktu forsēt kuģu būvniecību, ekipāžu un personāla sagatavošanu … Bet sakaru mums nav.

— Jāliek visas cerības uz to, ka Šuvalovs vienosies, — Averovs teica. — Viņam piemīt apbrīnojams talants pārliecināt cilvēkus .,, Turklāt mums nav citas izejas. t

Uve Jorgens brīdi klusēja.

— Ja vien tā ir izeja, — viņš beidzot lēni noteica.

Averovs. paskatījās viņā.

— Lūdzu, Bruņiniek, neļaujiet sev tā domāt, — viņš sacīja. — Vismaz tik ilgi, kamēr mūsējie nebūs atgriezušies un nebūsim kopā apspriedušies.

— Pagaidīsim. Atlikusi… viena stunda četrdesmit septiņas minūtes. Lieku priekšā -satikties pēc divām stundām, — protams^ ja profesors un kapteinis neatgriezīsies ātrāk.

•— Labi, — Averovs piekrita. ■— Pēc divām stundām.

* * m

— Te viņš ir, tiesnesi. Mēs viņu atvedām, kā pienākas.

— Jūs rīkojāties labi. Ziņojumu es izlasīju. Vai viņš meklēja ceļu uz aizliegto vietu?

— Nē, tiesnesi. Mēs to neredzējām. Bet viņš atradās pilsētā, kur neviens nedrīkst uzturēties …

Šuvalovs pavērās apkārt. Istaba bija neliela, uz paaugstinājuma stāvēja galds, aiz tā sēdēja padzīvojis cilvēks tāda paša šuvuma apģērbā, kāds bija pārējiem — īsas bikses un plats krekls, uzvelkams pāri galvai. Šuvalovs apskatījās. Apsēsties nebija, kur.

Tiesnesis ziņkārīgi raudzījās viņā.

— Tu esi savādi apģērbts, — viņš teica Šuvalovam. Viņa balss skanēja vēlīgi. — Kur tā ģērbjas?

— M-m ,.. Tur, no kurienes es atlidoju.

Tiesnesis iesmējās.

•— Lido putni, — viņš sacīja. — Tu esi atbraucis vai atnācis. Diez vai esi nācis no tālienes: pārāk maz esi noputējis. Tātad tu esi atbraucis. Tavi rati nav atrasti, jāt tu nemāki. Kāds tevi atveda. Tagad, lūdzu, atbildi: kas tevi atveda pilsētā, kur neviens nedrīkst atrasties? Kādēļ atveda? No kurienes? Kāpēc tu runā citādi, nekā mēs? Tāpat — un tomēr citādi. Kālab tev vajadzīgi Līmeņa Sargātāji?

•— Vispirms pasakiet man, vai jūs esat Līmeņa Sargātājs?

— Mēs esam dažādi cilvēki. Viņi ir vezumnieki. Es esmu apgabala tiesnesis. Ja tu nezini — šeit ir astotais apgabals. Līmeņa Sargātāji dzīvo galvaspilsētā. Vai tad tu nezini? Grūti ticēt, jo tik vienkāršas lietas zina pat mazi bērni. Pirms izlemšu, vai nosūtīt tevi pie Sargātājiem vai rīkoties citādi, gribētu dzirdēt tavas atbildes uz maniem jautājumiem. Tāpēc, jo ātrāk atbildēsi, jo labāk būs mums abiem. Tu ievēroji, ka šeit nav pat, kur apsēsties. Jo te neviens ilgi neuzturas: tikai atbild.

— Es nelūdzu mani aizvest pie tiesneša, — sacīja Šuvalovs. Viņš bija izmocījies ceļā un jutās noguris. — Man nepieciešami tieši Līmeņa Sargātāji. Es esmu ieradies sakarā ar ārkārtīgi svarīgu jautājumu. To nekādi nedrīkst atlikt. To iespējams atrisināt tikai visaugstākajā līmenī. Tāpēc es jūs ļoti lūdzu mani pēc iespējas ātrāk nogādāt pie tiem, kurus jūs saucat par Līmeņa Sargātājiem.„

— Vai tu esi vesels?

— Jā, pilnīgi. Tiesa, mazliet noguris.

— Tu tomēr neatbildi uz maniem jautājumiem. Labi, runāsimies tālāk. Tevi aizturēja pilsētā, kur neviens nedrīkst atrasties. Vai tu to nezināji?

— Diemžēl ne. Redziet ..

— Saproti, tas ir ļoti savādi. Visi zināja, bet tu nezināji. Kā tu varēji nezināt, ja par to trīs reizes skaļi visur paziņoja? Kur tad tu biji, ka nedzirdēji?

— Tiesnesi, tādā gadījumā atļaujiet man izstāstīt visu pēc kārtas.

— Es jau neko citu ari neprasu. Starp citu, kā tevi

sauc?

—• Vai jūs interesē uzvārds? Šuvalovs.

— Pagaidi, es pierakstīšu. Tātad Šuvalovs. Stāsti, Šu- valov.

— Lai cik neticami tas jums izklausītos, man jāsaka, ka es un vēl daži citi esam ieradušies pie jums no pilnīgi citas zvaigžņu sistēmas. Nē, uzklausiet taču, tas ir ļoti svarīgi! No turienes kādreiz ieradušies arī jūsu tālie senči….

— Apklusti! — brīdinoši pacēlis roku, tiesnesis viņu pārtrauca. — Apklusti, jo tavos vārdos ir noziegums, un, ja tu turpināsi, man nāksies tevi sodīt. Labi, tu varēji nezinātr ka tajā pilsētā nedrīkst ierasties, galu galā, es varu tev noticēt, jo pēc dabas vispār esmu uzticīgs. — Tiesnesis īsi iesmējās, un arī cilvēki, kas bija atveduši Šuvaļovu, klusu un labsirdīgi pasmējās. — Taču neviens, dzirdi — neviens nenoticēs, ka tu, nodzīvojis līdz taviem gadiem — un tu neesi jaunāks par mani —r nezini, ka mācība par to, ka senči būtu no kaut kurienes atlidojuši, ir melīga un aizliegta un katrs, kas to izplata, ir jāsoda. Neturpini — un es apsolu aizmirst, ka esi izrunājis aizliegtos vārdus.

— Paklausieties, ja vārdos slēpjas patiesība. y .

— Tajos nevar būt patiesības, Šuvalov, Tā, kā tu, var domāt tikai meža cilvēki — tie, kas neatzīst Līmeni. Saki atklāti: tu esi no viņiem, vai ne?

— Tiesnesi, — sacīja Šuvalovs, aizvien vairāk nervozējot, — es nezinu, kas ir meža cilvēki, ko viņi domā un ar ko nodarbojas. Mums nav ne mazākās informācijas par jūsu iekšējām darīšanām, bet tās briesmas, par kurām man jūs jābrīdina, attiecas arī uz viņiem, arī uz jums, uz visiem, kas dzīvo uz šīs planētas.

Vai tu neko nezini par viņiem? Maz ticams. Lai būtu pēc tava prāta: gan jau meli atklāsies. Kādas briesmas tad, tavuprāt, mums draud? Varbūt kaut kur sākusies lipīga slimība, un tu steidzies, lai mēs pagūtu aizsargāties? Pasaki, un mēs veiksim visu iespējamo, lai cilvēkus pasargātu no sērgas. Kur gan tāda slimība varēja rasties, ja ne mežā, tajā pašā mežā, kur neviens nedrīkst ieiet? Saki, vai tu atnesi vēsti par slimību?

Sliktāk, tiesnesi. Daudz sliktāk.

t— Kas var būt sliktāks? Starp citu, tavs izskats liecina, ka tu nekad neesi slimojis un tātad nezini, ko tas nozīmē.,« Labi, mēģināšu tev vēlreiz palīdzēt. Tātad slimība tā nav? Vai kaut kur savairojušies plēsoņas, vai tie sākuši uzklupt cilvēkiem? Tās ir ļoti nopietnas briesmas nomaļus ciemiem, tu esi rīkojies pareizi, to paziņodams. Vai ne?

— Tiesnesi, uzklausiet taču! Padomājiet: to, kas jāpaziņo, zinu es, bet līdz šim galvenokārt runājat jūs. Vai tad tādā veidā var atrast patiesību?

— Vai tu gribi mani mācīt, kā jātiesā? Nevajag, Šuvalov, to es sen jau zinu. Labi, pastāsti beidzot, kāpēc tu ieradies aizliegtajā pilsētā un ko gribi mums paziņot.

— Klausies, tiesnesi! — Šuvalovs sacīja, arī pārejot uz «tu»,, jo pieklājīgāka uzrunas forma te acīmredzot' spītīgi netika atzīta. — Briesmas ir daudz lielākas par visu to, ko tu vari iztēloties. Saule….

— Ak saule, — tiesnesis viņu pārtrauca ar dziļdomīgi ironisku izteiksmi. — Jā, protams, saule, kā gan <-s neiedomājos! Kas tad ar to notiks, ar mūsu sauli? Vai to aprīs drakons? Jeb vai tā nodzisīs? Jeb vai tie, kas dzīvo mežā, gatavojas to nozagt? Varbūt tu esi aprēķinājis, ka gaidāma sausa vasara? Taču tici man — Līmeņa Sargātāji visu zina labāk par tevi!

— Saule nenodzisīs — pagaidām ne! Taču tā ir jānodzēš, citādi tā uzsprāgs un viss dzīvais aizies bojā!…

Aizmugurē stāvošie iesmējās, šoreiz skaļāk un jautrāk. Arī tiesnesis pasmējās.

— Ak tad tādas ir briesmas, par kurām tu steidzies ziņot! Jā, tiešām, briesmas lielas! Varētu domāt, ka nekad neesi skatījies saulē… Labi, nabaga večuk, acīmredzot tomēr tu neesi vesels. Tev zudusi atmiņa, un, kā jau man ziņoja, tu neko neatceries. Tu runā par citām zvaigznēm un briesmām, kas draud no saules. Bet nebēdājies …

129

— Tiesnesi! — Šuvalovs iekliedzās. — Kāpēc jūs man neticat? Palūkojieties uzmanīgi: vai tad es esmu tads pats kā jūs? Vai esmu tāpat ģērbies? Turklāt man ir daudz priekšmetu, kādu jums, bet šaubām, nav. Piemēram, šis. — Viņš izvilka no kabatas skaitļotāju, pēc lam kristālbloku un ieslēdza. No plānās kārbiņas atskanēja balss, tā dziedāja — dažkārt, Šuvalovs strādāja, mūzikai skanot. Visi koncentrēti klusēja, līdz Šuvalovs bloku izslēdza.

5 — 2043

— Parādi to man, — tiesnesis prasīja.

Viņš uzmanīgi apskatīja bloku, ieslēdza — atkal

ieskanējās balss — un tūlīt pat izslēdza. Nolika uz galda.

— Un tu vēl saki, ka nedzīvo mežā, — viņš skumji noteica. — Nē, labāk nebūtu neko rādījis. Nezinu, ko tu gribi pierādīt, bet tagad esi panācis tikai vienu. Var strīdēties un šaubīties par to, vai esi nokļuvis aizliegtajā pilsētā noziedzīgos nolūkos vai nejauši un bez ļauna nodoma. Iespējams, ka tu neesi izdarījis bīstamu noziegumu, un es nebūtu tevi sodījis. Taču šis, — viņš norādīja ar pirkstu uz bloku, — ir daudz bīstamāks noziegums!

— Nesaprotu. — Šuvalovs paraustīja plecus. — Mans draugs, vai tad pie jums nedrīkst dziedāt?

— Pie mums dzied visi, dziedi tu arī, kad tev ir jautri. Taču nestāsti, ka nezini, kas ir Līmenis, un nesaki, ka tev nav zināms Līmeņa saglabāšanas likums, — tu to mācījies vēl skolā! Tu zini, ka izdarīt vai izgatavot kaut ko, kas pārkāpj Līmeni, ir viens no vissmagākajiem noziegumiem, iespējams, ka vissmagākais. Te jau nu nekas nav jāpierāda: fakts ir tepat uz galda! Arī tavs tērps liecina par Līmeņa pārkāpšanu. Tāpēc…

— Mans draugs, cik reižu var skaidrot, ka neko tamlīdzīgu nezinu! Es neesmu vietējais, esmu no citas planētas, no citas zvaigznes!

— Labi, labi, — tiesnesis miermīlīgi noteica. — Es saprotu, un tev, iespējams, ir taisnība: labāk būt ārprātīgam, nekā atbildēt likuma priekšā par Līmeņa pārkāpšanu. Lai gan, reiz jau tu neko nezini, tad droši vien tev būs jaunums arī tas, ka pieķertos šī likuma pārkāpšanā nosūta tālu uz dienvidiem, uz Karstajām Smiltīm, kur nekas neaug, tur viņi būvē torņus, bet tas ir smags darbs. Tas tev draud, bet, protams, labāk, lai tevi apskata ārsti un izlemj, vai tiešām esi jucis jeb vai izliecies. Tavu mantu, — viņš atkal norādīja uz bloku, — arī apģērbu, es nosūtīšu, kur pienākas, jo r— droši vien arī to tu nezini — visu, kas attiecas uz Līmeņa pārkāpšanu, izskata speciāla komisija. Tā arī lemj par to, cik nopietns bijis pārkāpums. Puiši, aizvediet, lai viņu pārģērbj tā, kā ģērbjas visi cilvēki, bet drēbes lai atnes man šurp. Uz redzēšanos, Šuvālov, mēs vēl tiksimies.

Šuvalovu izveda pagalmā. Tur stāvēja izjūgtie zirgi, katram nosviests siena klēpis.

— Nekas, — teica viens iio vezumniekiem. — Ārsti mums labi.

Šuvalovs neatbildēja. Likās, viņš vispār pārstājis pievērst uzmanību apkārt notiekošajam. Pirmais kontakta mēģinājums bija neveiksmīgs… Viņš pēkšņi iztēlojās pārnovas uzliesmojumu tā varenajā briesmīgumā, un salīdzinājumā ar to pārējais bija sīkums, kam nav vērts "pievērst uzmanību.