ČETRPADSMITA NODAĻA

Apliecu dažus lokus, bet lejā neieraudzīju neko tādu, kas liecinātu par cilvēku apmetnēm. Iespējams, tās tur atradās gan, bet man trūka gaisa izlūkošanas pieredzes. Kādreiz es, piecpadsmit gadus vecs puika, stāvēju bumbvedēju aviācijas stūrmaņu karaskolas priekšnieka priekšā. Bija karš, un deviņos mēnešos, ja atmiņa neviļ, bet varbūt arī gada laikā puišus apmācīja par stūrmaņiem, kas spēj aizvadīt lidmašīnu līdz mērķim. Taču pat tolaik neuzdrošinājās uzņemt zēnu, kam trūka vismaz divu gadu. Majors, karaskolas štāba priekšnieks, jau padzīvojis, vājš, ar dziļām grumbām sejā, paskatījās uz mani un teica: «Nekas, ja cilvēkam lemts lidot, viņš lidos.» Mani neuzņēma. Lidot iemācījos pēc tam, arī lēkt ar izpletni, bet pašlaik tas man neko nelīdzēja, turklāt bija jānovēro no liela augstuma, lai nekristu uz nerviem vietējiem iedzīvotājiem.

Tad sāku risināt uzdevumu no otra gala. Neapšaubāmi, ka bija kāds ceļš, kāda taka, pa kuru cilvēki nokļuva meža apmetnēs. Kā teica puiši, šī taka sākoties kaut kur pie mežam tuvākās apdzīvotās vietas. To atrast nebūtu tik grūti.

■Pārskatīju kursogrāfa pierakstus un izvēlējos virzienu. Kā pie mums uz Zemes tur, kur kādreiz biju dzīvojis, arī šeit dzeltēja lauki un vijās upītes, spīdēja zili ezeri un ceļu līnijas likās kā ar lekālu novilktas. Pilsētiņu ieraudzīju no tālienes. Tā jau bija valsts nomale, pretējā tai, kur mēs nolaidāmies. Maza valsts, es nodomāju; kā gan viņi nejūtas vientuļi uz veselas planētas? Tūlīt pat aptvēru, cik tas labi: kaut vai teorētiski evakuācijas uzdevums kļuva gluži reāls, mūsu rīcība ieguva noteiktu jēgu, un par šo valsti un tās ļaudīm varēja domāt bez hinīnrūgtās nolemtības piegaršas. Tagad pilsētiņa atradās zem manis, sarežģīta un skaista kā hieroglifiem rakstīts sens japāņu dzejolis. Pārlidoju tai pāri un nosēdināju kuteri tuvākajā birzī, kur lidaparātu tik tikko varēju izvadīt caur biezo lapotni.

Pagāja vesela diena, kamēr droši nomaskēju kuteri no garāmgājēju nejaušiem — kas zina, varbūt arī tīšiem — skatieniem. Pēc tam paēdu un atpūtos, pat mazliet nosnaudos, un pamodos svaigs un gatavs darboties.

Bija nakts. Zeme silti un spēcīgi smaržoja. Tālumā rēja suņi. Debesīs drūzmējās zvaigznes. Tajā pusē, kur atradās pilsētiņa, mirdzēja retas uguntiņas. Man atkal likās — nav ne laika, ne telpas, kas mani šķirtu no manas jaunības, it kā viss, kas patiesībā noticis, būtu izdomāts vai nupat kā rādījies sapnī, kad es noguris gulēju siltajā un smaržīgajā zālē. Tagad esmu piecēlies un eju, mani gaida dzimtās mājas ugunis, un klusi, bet skaidri saka: pasteidzies, nezaudē laiku, steidzies sasniegt labāko, kas, bez šaubām, tevi gaida.

Nezaudē laiku, es nodomāju un atcerējos seno teicienu: «Laiks stāv, bet tu aizej»… Cik ātri mēs aizejam, nodomāju un neviļus palēnināju gaitu.

Pēc pusstundas iegāju pilsētiņā. Ielas it kā skrēja

«sunīšus», te negaidīti pagriežoties, te apraujoties. Logi bija tumši. Gāju gar guļošajiem namiņiem, blāvajām laternām, kurās dega sveces, gar primitīvajiem ūdenssūkņiem, nepamanīts šķērsoju pilsētiņu un iznācu nomalē tās otrā pusē.

Te beidzās biezo dārzu aplenktie namiņi un sākās ar kuplu zāli apaudzis klajums. Tas rāmi sniedzās līdz pašam apvārsnim, to šķērsoja tikai šaura, tumša koku josla. Iespējams, tas bija liels ceļš, bet diez vai veda uz to mežu, kur man bija jānokļūst.

Šeit apstājos. Tālāk iet nebija jēgas. Vai šis ceļš veda uz mežu vai ne, bet šis mežs atradās tieši tajā virzienā apvāršņa malā. Tagad vajadzēja paciesties un nogaidīt, visu ievērojot un iegaumējot. Apsēdos zālē un, lai negarlaikotos, sāku iztēloties, ka neesmu viens» ka noris lēna, šķietami virspusīga, bet īstenībā apslēptas jēgas pilna saruna. Viegli bija izdomāt paša teikto, grūti — ko atbildētu Anna, ja patiesi atrastos šeit. Pat manās domās viņa ne sevišķi gribēja man piekrist jautājumos, kas man likās lielas nozīmes pilni, un es tur neko nevarēju darīt. Kad tomēr piespiedu viņu sev pie- \ krist (iztēlē tas ir iespējams), pēkšņi izrādījās, ka tā vairs nav viņa, bet kāds cits cilvēks.

Bija pagājusi apmēram stunda, kad likās — priekšā pazib un nozūd kāda ēna. Tas varēja būt vienīgi cilvēks.

Piecēlies uz ceļiem, sāku cieši vērot.

Naksnīgais gājējs adīrn redzami nevēlējās, lai viņu pamana. Taču viņš bija skaidri saskatāms zvaigžņu blāvajā gaismā. Pēt brīža ēna pazibēja vēlreiz — tagad mazliet tālāk. Viņa uzvedība mani iepriecēja. Nebija šaubu, ka ar tādu varēja runāt bez bažām. Viņš, protams, varēs paskaidrot, kur atrodas tas, kas man jāatrod.

Ļāvis naksnīgajam gājējam attālināties, devos tam pakaļ. Mūs šķīra apmēram trīsdesmit metru attālums, un es centos distanci saglabāt, kamēr tiksim tālāk no pilsētas.

Pēc kāda brīža cilvēks atkal apstājās un atskatījās. Šoreiz laikā nenoreaģēju, jo biju aizdomājies par ko citu, un cilvēks laikam mani ieraudzīja.

Taču viņš nemetās bēgt un neslēpās, bet, mirkli vilcinājies, devās tālāk, un es viņam sekoju, cieši nosolījies vairāk nenovērst uzmanību. Nezinu kāpēc, bet tas, ka viņš neizbijās manis, likās laba pazīme. Manuprāt, cilvēkiem, kuri dodas mežā, jābūt pietiekami drosmīgiem. Vispār tas viss bija ļoti interesanti, jo liecināja, ka bez atklātās un līdzsvarotās dzīves, par kuru, pēc meiteņu un puišu nostāstiem, man jau bija izveidojies savs priekšstats, šeit norisa vēl kāda cita, kurā cilvēki pa naktīm devās laukā no pilsētas un acīmredzot ne pārāk vēlējās, lai tos pamanītu.

Cilvēks priekšā sāka iet ātrāk.

Atskatījos un ieraudzīju, ka aizmugurē, kur bija palikusi pilsētiņa, pazibēja vēl kāda ēna.

Cilvēks nelpija viens.

Tagad ar vieglu sirdi pasmaidīju. Diez vai otrā gājēja parādīšanos varēja izskaidrot kā nejaušu.

Parādījās vēl viens cilvēks. Un vēl.

Acīmredzot viņi gāja pa tiem labi zināmu maršrutu. Gāja vieglā, slīdošā gaitā, turoties metrus desmit divpadsmit atstatu cits no cita.

Arī es kādreiz biju daudz un ātri gājis, tagad pielāgojos viņu solim un saīsināju atstatumu līdz priekšā ejošajam cilvēkam arī uz desmit metriem.

Visi soļoja pilnīgā klusumā, taču pāris reizes dzirdēju klusi nošķindam metālu.

Jo tālāk palika pilsēta, jo mazāks kļuva intervāls starp ejošajiem: aizmugurējie paātrināja gaitu un pienāca tuvāk. Drīz vien jau soļojām pusotra metra cits no cita.

Pēc visa spriežot, cilvēki devās turp, kur, manuprāt, atradās ceļš.

Pēc tam pa kolonnu no tās sākuma gala pāršalca kāda jauna kustība. Tā tuvojās, līdz priekšā ejošais cilvēks, pa pusei pagriezies pret mani, neapstādamies paklusu vaicāja:

— Kas ir mežā?

— Koki, — nepaguvis apdomāties, es diezgan muļķīgi atbildēju.

Nākamajā mirklī atskanēja kluss svilpiens — un cilvēki izgaisa, saplūstot ar zāli. Palika tikai divi: tas, kurš bija gājis man pa priekšu, un otrs, kas bija aiz muguras. Viņi pienāca cieši klāt un satvēra mani aiz rokām.

— Kas tu esi? — viens jautāja, pieliecies klāt un pētīdams mani.

— Uldemīrs, — es nosaucu savu vārdu. Atklāti sakot, biju mazliet apjucis.

— Mēs tevi nepazīstam. Kurp tu ej?

— Kopā ar jums.

— Un kurp ejam mēs?

—• Domāju, ka uz mežu.:

— Kāpēc tu nāc?

Te nu vajadzēja padomāt.

— Atbildēšu, kad nonāksim galā*

— Ko tu nes līdzi tādu, kas nav pazīstams Līmenim?

Pašreiz jau sāku notiekošo apjēgt un nešaubīdamies

izvilku no kabatas bloku.

— Kaut vai šo, — Es ieslēdzu, lai viņi dzirdētu mūziku.

1 — Kā tu to izgatavoji?

— Tas ir garš stāsts. Pēcāk.

— Ko tu māki?

Patiešām, nodomāju — ko es māku?

— Zinu, kā izgatavot.

— Ko?

— Kā var daudz ko izgatavot.

— No kurienes tu esi?

Kā lai atbild? Vienalga, agri vai vēlu nāksies pa-» teikt.

— Esmu no zvaigznēm.

Tagad arī pārējie — vairāk nekā desmit cilvēku —i piecēlās no zemes un, aplenkuši mūs, klausījās.

— Nav skaidrs. Vai tu esi nodevējs?

— Nē.

— Vai gribēji mūs izsekot?

— Nē.

— Kā tad uzzināji par mums, ja mēs tevi nepazīstam? Runā. Ja esi nodevējs, tad droši vien tevi nogalināsim.;

Taču viņa balsī nebija pārliecības.

— Kā nu var nogalināt cilvēku! — pārmetoši teicu.; — Jums man jātic. Es esmu no zvaigznēm.

— Savādi. Kā lai noticam, ka esi no zvaigznēm? Tu esi tāds pats kā mēs.

— Es arī esmu cilvēks. Taču es biju ģērbies citādi. Man bija ceļabiedrs. Tajā dienā, kad mēs atlidojām, viņu aizturēja.

— Tas tiesa, — kāds teica. — Uz lielā ceļa mūsējie satika vezumniekus. Viņi veda večuku, kuru neviens nepazina.

— Droši vien tas bija viņš! — es satraucos. — Kurp viņu aizveda?

— Pa ceļu uz galvaspilsētu.

—= Man viņš jāatrod!

•— Kāpēc tad tu sekoji mums, nevis meklēji viņu?

— Es ceru, ka jūs man palīdzēsiet.

— Kāpēc?

— Vai zini, — teicu, — tas nav runājams ejot. Tie ir nopietni un ļoti svarīgi jautājumi.

— Tomēr grūti noticēt, ka uz zvaigznēm var dzīvot cilvēki. Lai gan runā,, > Vai bijāt divatā?

— Mūsu ir vairāk.

— Kur pārējie?

Pacēlu roku pret debesīm, lai gan, pēc manām domām, kuģim pašlaik būtu jāatrodas tieši pretējā pusē.

— Tur.

— Uz zvaigznes? — Tas, kas uzdeva jautājumu, pavīpsnāja.

— Kuģī. Tajā mašīnā, kura mūs atveda.

— Mašīnas neko neved. Tās stāv uz vietas… Kur tad ir tas, kas tevi atveda?

— Orbītā. To tik vienkārši nevar paskaidrot.

— Labi. Pēcāk paskaidrosi. Mums patiešām nav laika. Nakts ir īsa. Arāja acs jau zenītā. Mēs varētu tev parādīt, uz kuru pusi atrodas galvaspilsēta, kurp aizveda tavu draugu. Jāiziet uz lielā ceļa, kas sākas pilsētas vidū, un jāiet pa to, nekur nenogriežoties. Taču mēs nevaram tevi atlaist. Ja nu tu pēkšņi aizskrien pie tiesneša un izstāsti tam, ka redzēji mūs šeit? Mēs to negribam. Tu nāksi mums līdz. Vai esi ar mieru?

Taču nu es vairs nebiju pārliecināts, ka vispirms nav jāsameklē Šuvalovs.

— Un ja nebūšu ar mieru?

Cilvēks atkal saminstījās.

— Mēs tomēr nogalināsim tevi. Zinām, ka cilvēkus nenogalina, — bet ja nu citādi nevar? Viens cilvēks, galu galā, ir mazāk nekā daudzi.

— Tiesa. Es iešu jums līdz. Vai tālu jāiet?

— Tad jau redzēsi.

— Kad varēšu atbrīvot savu draugu?

— To izlems mežā. Varbūt viņu izglābs tie, kas, pēc taviem vārdiem, pašlaik atrodas augšā?

Piteks un Georgs, nodomāju.

— Var būt.

— Ejam, ir pagājis daudz laika. Tu nāksi vidū, bet jūs viņu pieskatiet. Vai visi dzirdēja?

— Visi.

— Ja tev prasa: «Kas ir mežā?» — neruna muļķības. Saki: «Mežā ir brīvība.»

— Sapratu.

— Ejam!

Viņi devās tālāk tajā pašā slīdošajā gaitā. Gāju soli solī ar viņiem, un man bija tīkami doties nezināmajā, vismaz uz laiku aizmirstot nepieciešamību lemt un par kaut ko izšķirties.

Nogājām kādu puskilometru, kolonna atkal noviļņo- jās, un man priekšā ejošais pagriezās un neapstādamies pavaicāja:

— Kas ir mežā?

Tagad zināju, ko atbildēt.

— Brīvība! — es teicu un, savukārt pagriezies, vaicāju aizmugurējam, kas ir mežā, un viņš man atbildēja to pašu. • *

Pēc četrdesmit minūtēm iznācām pie koku joslas. Izrādījās, ka tur ir upe, nevis ceļš. Biju to redzējis no augšas, bet tagad, kad biju izgājis cauri pilsētai, man nez kāpēc likās, ka tai būtu jāatrodas citā pusē. Niedrēs bija noslēpti divi šauri plosti. Sakāpām uz slidenajiem baļķiem. Uz katra plosta nostājās divi cilvēki ar kārtīm.

— Uz priekšu! — vecākais nokomandēja.

Plosti aizslīdēja prom 110 krasta, un tos uztvēra

straume.

Uz priekšu, nodomāju pie sevis. Lai gan man nemaz nebija skaidrs, kas mani gaida, veiksme vai neveiksme, kā ar mani apiesies tie, pie kuriem gribēju nokļūt, — es jutos labi un nožēloju, ka esmu viens un nav, kam pateikt, cik man labi, un nav neviena, kas man pateiktu, ka arī viņai ir labi.

Vēl mirdzēja zvaigznes, un es mēģināju atrast starp tām mūsējo, īsto Sauli, lai gan zināju, ka tā atrodas debesu dienas pusē un nevaru to redzēt. Tik un tā bija lieliski zināt, ka tā ir.

* *

Bija jau uzaususi diena, kad plosti atdūrās pret krastu. Tos izvilka smiltīs, un vecākais teica:

— Lai guļ. Naktī tos atvedīs atpakaļ.

Atkal devāmies uz priekšu kolonnā pa vienam, bet tagad jau brīvi, bez saspringuma, runājoties. Iegājām mežā. Caur lapotni lauzās stari. Sasaucās putni. Gaiss vēl nebija paguvis sasilt, un bija vēss. Krūtis viegli elpoja.

Nogājām kilometrus trīs. Neviens man neliedza skatīties apkārt. Mežs bija jautrs. Lielie koki auga kārtīgās rindās, gluži kā stādīti. Vietām tie auga grupās ap maziem pauguriem, vietām retāk. Arī pauguri sekoja cits citam nevis kā pagadās, bet noteiktā secībā. Ieinteresējies es palēnināju gaitu. Aizmugurējais gandrīz uzskrēja man virsū.

— Ko tad tu? Ejot nedrīkst atpalikt.

— Klausies, kas tie par pauguriem?

— Nezinu, esmu te pirmoreiz. Ja vajadzēs, pēc tam uzzināsi.

Nogājām vēl kilometru, tad koki atkāpās. Plašā laukumā bija uzcelta nometne, pareizāk — vesela pilsētiņā. Rindās kārtojās viegli koka namiņi. Starp tiem bija redzamas lielākas un garākas celtnes. No tām skanēja klaudzoņa, metāla.dārdoņa, balsis.

Atnākušie apstājās.

— Klāt esam, — noteica tas, kas vadīja kolonnu. — Esam veiksmīgi nokļuvuši galā.

—- Kas šeit atrodas? — es vaicāju.

•— Vai neredzi?. Mežs.

— Saprotu, ka tā nav jūra, — pasmējos.

— Saproti gan. Tikai laikam ne visu. Te nav vis parasts mežs, bet tas, kurā cilvēki aiziet no Līmeņa. Kā mēs aizgājām.

— Neaizmirsti, ka es ļoti maz zinu par jūsu dzīvi. Cilvēki nāk šurp. Vai viņi šeit dzīvo? Ko šeit dara?

— Ko dara? To, ko grib.

— Ko, piemēram, tu gribi?

— Esmu kalējs. Māku kalt dzelzi, darināt dažādus priekšmetus. Jau sen domāju: varbūt varētu to izdarīt ātrāk? Es situ un situ ar veseri, līdz iznāk tas, ko man vajag. Taču tā iet ilgi. Ja nu izgatavotu veseri, kam būtu padziļinājums, tāds, kā tas priekšmets, kurš man jāizgatavo, un ar to uzsistu vienu reizi, bet ļoti stipri, — vai tad neiznāks man vajadzīgais priekšmets ar vienu sitienu?

Es pasmaidīju, man viņš patika.

— Iznāks.

— Vai tu tā domā?

— Es zinu. Iznāks, Tu pareizi spried.

— Man patīk, ko tu saki. Taču, kad es gribēju izmēģināt smēdē, meistars pateica .. $

Ka neiznāks?

— Viņš to vispār pateica citiem vārdiem. Teica tā: «Saks, tu e^i labs kalējs. Vai tu ļoti nogursti darbā?» Atbildēju, ka nogurstu tāpat kā. citi, ne vairāk un ne mazāk. Tad viņš vaicāja: «Vai tu izgatavo labus priekšmetus?» Atteicu, ka labus, to visi zina. Pēc tam viņš prasīja: «Vai tev pietiek ēdiena un apģērba, vai iznāk laiks raudzīties saulē, runāties ar bērniem, mīlēt skaistumu, atpūsties, noskatīties izrādi, skriet, spēlēt bumbu, dziedat un vēl visu citu?» Godīgi pateicu, ka iznāk, jo laiku velti netērēju. Tad viņš sacīja: «Kalēj Saks, ko tu vēl gribi? Kāpēc kaut kas jādara citādi, ja jau to dara labi? Pieņemsim, ka tu izgatavosi savu veseri. Bet tu taču nevarēsi uzsist tik stipri, cik nepieciešams.» Atbildēju, ka, protams, es pats nevarēšu, bet ūdens vai tvaika mašīna gan, tikai veserim jābūt mazliet citādam, bez garā roktura -. . Meistars bilda: «Labi, mašīna strādās, bet ko darīsi tu? Padosi tai dzelzi? Vai tad padot dzelzi ir interesantāk nekā pašam izgatavot noderīgu lietu? Un vēl: mašīna strādās par tevi ātrāk, bet kam mums tik daudz vajadzīgs? Mums pietiek tā, ko izgatavojam.» Es nezināju, ko viņam atbildēt. Teicu tā: «Gribu izgatavot tādu veseri tāpēc, ka ļoti gribu, citādi nevaru.» Bet viņš mani brīdināja: «Skaties, tu taču zini, ko nozīmē pārkāpt Līmeni? Tevi var nosūtīt uz Karstajām Smiltīm. Tu esi labs kalējs, kāpēc tev būtu jārok smiltis?» Tad arī nolēmu aiziet mežā, noteikti aiziet mežā un tur izgatavot veseri. Un aizgāju. Bet ko tu darīsi?

— Vēl nezinu, Saks. Gribu aprunāties ar tiem, kas šeit galvenie, izstāstīt viņiem šo to… Paskaidrot, no kurienes un kāpēc esmu ieradies.

— Parunā. Bet te, mežā, runāt vien par maz, vajag darīt. Ja tev nav sava darba, tas nav labi. Tad… Pagaidi, redz, kur iet viens no vecākajiem, tu tieši ar viņu gribēji aprunāties …

Vecākais nemaz nebija vecs, viņam bija plati pleci un muskuļainas meža cirtēja rokas. Viņš mani klausījās diezgan nevērīgi.

— Vecākais, es esmu ieradies ļoti svarīgā jautājumā …

— Tāpat kā visi, — viņš atteica. — Tie, kam iiav svarīgu jautājumu, sēž mājās.

— Visa planēta briesmās! Un no jums lielā mērā atkarīgs, vai briesmas izdosies novērst.

Viņš man uzmeta īsu skatienu.

— Mēs šeit spriežam tā, — viņš teica. — Jo svarīgāks tavs darbs, jo lielāka uzticība tev jāiemanto. Vai, tavuprāt, tā ir pareizi?

— Droši vien, — es noteicu.

— Nē, nevis droši vien, bet pilnīgi noteikti. Kā lai uzticas cilvēkam, kuru nepazīstam?

Paraustīju plecus.

— Ak nezini. Bet mēs zinām. Ja viņam nav sava darba, mēs to dodam un skatāmies, kā viņš tiek galā. Ja cilvēks strādā labi, mēs viņam ticam un uzklausām viņu. Ja slikti…

— Skaidrs, — es-atbildēju, lai gan tāds notikumu pavērsiens man nemaz nepatika. — Vai ilgi jāstrādā, lai jūs noticētu?

— Kā nu kuram izdodas. Dažreiz pat triju dienu laikā var saprast…

Trīs dienas, nodomāju. Par daudz.

— Varbūt tu tomēr uzklausīsi un tad izlemsi?

— Kāpēc lai tu būtu izņēmums? Tā nedrīkst. Ej un strādā. Ja tev nav nekā cita, ko darīt, atroc paugurus. Tas ir interesanti. Tur ir šādi tādi priekšmeti, kurus mēs

nevaram izprast. Māju drupas. Tur senāk ir dzīvojuši, tikai mēs nezinām, kas. Gadās kauli .-. .

— Kauli?

— Cilvēku kauli. Nav labi, ja gadās kauli.

— Varbūt te bijusi gluži vienkārši kapsēta?

— Nē, viņi nav glabāti. Tie guļ, kā pagadās.

— Savādi.

— Nevis savādi, bet slikti. Ļoti slikti, ja cilvēku kauli mētājas, kā pagadās. Neizbīsties, kad raksi.

No viņa vārdiem uzvēdīja kaut kas pazīstams, bet šķietami jau aizmirsts. Kaut kas ļauns. Taču tagad negribēju neko ļaunu domāt, lai gan tādu domu iedīglis smadzenēs rodas visbiežāk tad, kad par to nedomājam — vai arī negribam domāt.

Vairākas stundas tāpat vien klīdu pa pilsētiņu, mani neviens neapturēja un neko nevaicāja. Tā klaiņoja ari pārējie, kas bija atnākuši kopā ar mani. Nodomāju, ka mums tīšām dod tādu iespēju: cilvēki var aplūkoties, kaut ko sev sameklēt (kur dzīvot, ar ko nodarboties), satikt paziņas un vispār atgūties pēc tik ievērojama notikuma kā atteikšanās no Līmeņa un aiziešanas mežā. Klīdu un skatījos, cenšoties pagaidām neizdarīt nekādus secinājumus un pieņēmumus.

Šeit bija vienkāršākas mājas nekā pilsētās un cilvēki sliktāk ģērbti. Nebija retums izbalējuši un salāpīti krekli, sejās lasāms ierasts, pašiem vairs nejūtams rūpju zīmogs, kāda nebija ne Annai, ne arī viņas draugiem. Tomēr meža iemītnieku acīs varēja saskatīt arī ko citu: it kā lielāku patstāvību, lielāku pašcieņu. Sevišķi, ja cilvēks strādāja. Šeit izgatavoja visādus priekšmetus. Redzēju cilvēku, kas sēdēja un izgrieza koka karotes, lieliskas, skaistas, smalkas, elegantākas par tām, kuras manā laikā tirgoja kā suvenīrus. Šī nodarbe bija saprotama un, lai gan karotes, protams, nepieciešamas, sevišķu pārsteigumu neizraisīja. Bet blakus pa- galmiņā pie šā tā uzbūvēta šķūnīša jauns, vai veselu nedēļu neskuvies puisis noņēmās ar kādu konstrukciju, kuras nozīmi uzreiz neizpratu un, kad sapratu, nezināju, raudāt vai smieties: puskails un pinkains Dedals darināja spārnus, un Ikars, kam pašlaik bija trīs gadi, rosījās ap viņu, palīdzot un traucējot. Sieviete, kuras vārdu mīts nav saglabājis līdz mūsu dienām, — tā, kura iemīlēja Dedalu.un gatavoja viņam ēst, ieņēma no viņa un dzemdēja un izaudzināja Ikaru, sieviete, kuru nepiemin, jo Dedals neuztaisīja trešo spārnu pāri — šī vēl pavisam jaunā, mazā un trauslā būtne ar jūtami smago matu mezglu uz galvas stāvēja namiņa durvīs, atspiedusies ar roku pret stenderi, un skatījās abos, kamēr *virs pagalmā uzbūvēta pavarda vārījās katls. Viņa skatījās, un acīs tai bija laime, jo viņa vēl nezināja, ka trešo spārnu nebūs un viņa nelidos, un tāpēc Ikars piekļūs pārāk tuvu spīdeklim. Pēc tam līdz pat mūža beigām viņa domās par to, ka, bijusi viņa blakus, būtu nosargājusi zēnu, lai gan liktenis mātēm ne vienmēr ļauj nosargāt, arī sievām ne. Man viņu žēl, bet es, Jāpat kā visi pārējie, mīlestībā esmu cietsirdīgs — mīlestībā uz sievietēm un bērniem. Tā es domāju, apstājies nolūkojoties viņos, — es, kam bija spārni, derīgi daudz tālākiem un bīstamākiem lidojumiem nekā tikai tuvošanās Saulei. Taču šos spārnus nebiju darinājis es pats, mani tikai apmācīja ar tiem rīkoties. Es biju kapteinis, nevis Dedals… Gāju tālāk, kamēr vēl ģimene nav man pievērsusi uzmanību, — gāju, iztēlodamies, kā es tādā pašā pagalmiņā nodarbojos ar kutera tehnisko apkopi un portatīvais virtuves kombains šņāc tajā pašā vietā, kur atradās Dedala pavards, un durvīs stāv Anna un skatās uz kādu, kura vēl nav, bet kurš tāpat skraidīs apkārt un bāzīs degunu, kur vajag un kur nevajag… Es sapņoju nomodā un droši vien daudz ko interesantu palaidu garām, līdz attapos un atguvu spēju ievērot un paturēt prātā. "

Te dzīvoja kalēji, galdnieki, audēji, kas pamanījās kaut ko pagatavot no izejvielām, kādas bija pie rokas, mednieki (ja te būtu Piteks, nodomāju) un maiznieki (maize nebija laba, bet es redzēju, kā to dalīja, un sapratu, kāpēc senatnē uz manas planētas katrā ziņā vispirms noskaitīja lūgšanu un tikai tad ķērās pie maizes). Pēc tam, nolēmis, ka pirmajai reizei esmu redzējis pietiekami daudz, apsēdos zem koka un sāku domāt, kā man tomēr pārliecināt cilvēkus par to, lai mani uzklausītu, negaidot, līdz es pierādīšu sevi kā pauguru atracējs.

Kamēr es sēdēju, nogrimis domās, pienāca kāds zēns un apstājās trīs soļus no manis. Parasts desmit gadus vecs zēns. Viņš noraudzījās manī uzmanīgi un stingri. Palūkojos viņā un novērsu skatienu, bet tūlīt pat paskatījos atkal, un man kļuva savādi ap sirdi.

Nē, viņš nemaz neatgādināja manu dēlu — ne pēc sejas, ne auguma, ne acu un matu krāsas . Taču bija kāda netverama līdzība, kaut kas kopīgs visos viena vecuma zēnos. Pēkšņi sajutu, kā sāk sisties sirds, palielinot apgriezienus. Man gribējās pārlaist ar plaukstu pār viņa droši vien cietajiem matiem, uzsist pa plecu un māksloti bargi pavaicāt: «Kā klājas, vecīt?» Vārdu sakot, darīt to, ko parasti dara vīrieši, kuri mīl bērnus, bet neprot savu mīlestību izrādīt. Skatījos viņā, un viņš — manī. Es pasmaidīju, un viņš, tiesa, ne uzreiz, arī pasmaidīja, pēc tam nokautrējās, pagriezās un aizgāja, bet es sēdēju, raudzījos viņam nopakaļ un domāju: nezinu, kā tos glābt, bet mums tie jāglābj, citādi nevar. Nevar nodot bērnus. Kristiešu baušļos nebija tāda: «Nedrīkst nodot,» — un ļoti slikti. No tiem laikiem pagājis pietiekami daudz gadu, lai to noformulētu. Vai patiešām mēs, kas zinām šo bausli, tomēr nodosim mazo un godīgo cilvēci, bērnu cilvēci?

Sajutu, ka nedrīkst vairs sēdēt un ļauties pārdomām. Ir jārīkojas. Piecēlos un devos atrakt senos paugurus.

iķ «ķ *

Ātri vien pārliecinājos par tās domas pareizību, kas man bija ienākusi prātā jau tad, kad gājām caur mežu pēc ceļojuma ar plostiem. Šī vieta nav apdzīvota pirmo reizi. Te kādreiz jau atradusies pilsēta. Ļoti sen, taču tā bijusi.

Un mirusi nedabiskā nāvē. Tiesa, tagad maz ko varēja saprast. Es izraku dzelzs priekšmetus, bet rūsa tos bija saēdusi bezveidīgos lūžņos. Dažreiz gadījās plastmasas gabali, bet arī tie bija tādi, ka nevarēja noteikt to sākotnējo funkciju.

Pieņēmums pamazām vērtās pārliecībā: pilsēta gājusi bojā uzreiz un varmācīgā nāvē.

Man diez vai vajadzēja īpaši sērot šajā sakarā: manā laikmetā ne tā vien bija gadījies. Un tomēr pēkšņi gribējās apraudāties.

Ne jau tikai tāpēc, ka gājusi bojā pilsēta un tajā ņēmuši galu cilvēki. Galvenais, ka bojā gājusī pilsēta salīdzinājumā ar tām — tukšo un apdzīvoto —, kurās es jau tiku pabijis, likās gluži citāda. Tā daudz vairāk nekā viss pārējais, ko biju redzējis uz šīs planētas, atgādināja mana laika Zemes pilsētiņas, ne jau senās, bet tās, kuras tika uzceltas no jauna.

Atraku apģērba atliekas. Tās bija no elpojošas sintētikas, nevis pašausta, rupja auduma.

Gadījās trauku lauskas. No tādiem vai gandrīz tādiem šķīvjiem es biju ēdis mājās. Uz vienas lauskas bija skaidri saskatāma senās zvaigžņu ekspedīcijas zīme un smalka zelta maliņa.

Atradu arī informatora kristāliņus. Tos rūpīgi savācu, Iespējamsr ka uz kuģa izdosies izlasīt.

Atradu fotogrāfiju. Tā bija fiksēta ar stipru caurspīdīgu plastmasu. Manā laikā tādas vēl netaisīja. Attēlā bija redzami seši cilvēki pie mājas — viņi nepozēja, tas bija momentuzņēmums. Cilvēki smējās, vīrietis apskāvis sievieti, divi puiši sarunājās — viens stāvēja ar sāniem, otrs pagriezies tieši pret objektīvu un skatījās tajā, vēl viens puisis rādīja uz kaut ko, kas atradās aiz kadra, bet blakus viņam meitene locījās aiz smiekliem, tik jautri viņai bija… Perspektīvā redzama iela, īsta Zemes pilsētas iela ar ietvēm un luminiscējošām laternām. Nodeva tikai koki: tiem bija garas, lokanas adatas. Koki bija vietējie.

Šeit bijusi tāda iela. Un gājusi bojā.

Kāpēc? Es nezināju. Bet pieauga intuitīvā pārliecība, ka atrastais var būt svarīgs ne jau planētas vēstures noskaidrošanai, bet mūsu uzdevuma izpildei.

Man izdevās uzskicēt aptuvenu pilsētas plānu. Tā nav bijusi liela, te dzīvojuši daži simti cilvēku, diez vai vairāk. Taču tā bijusi pietiekami labiekārtota.

No kaut kurienes pilsēta bija saņēmusi enerģiju. No kurienes?

Ja man būtu vismaz paši primitīvākie mēraparāti, būtu daudz vieglāk meklēt enerģijas avotu. Taču portatīvā aparatūra, ko būtu varējis izmantot, atradās lielā kutera kravas nodalījumā, nevis manējā, kurš bija droši noslēpts netālu no pilsētas, kur sākās mans ceļo-r jums uz mežu. Nolēmu, ka jāaizlido uz mūsu nometni pie vecā kuģa, jāpalūkojas, kā klājas Uvem Jorgenam, jāpaņem nepieciešamā aparatūra un tad jāatgriežas šeit un jābeidz darāmais.

Bez tam jau gandrīz divas diennaktis nebiju redzējis Annu.

Aiziet nebija viegli — ja to ievērotu, mani patiešām noturētu par spiegu.

Tāpēc es vakarā katram gadījumam brīdināju, ka rit dodos uz tāliem izrakumiem un nakšņošu tur. Lai pārliecinātu visus, paņēmu mazliet ēdamā (mazliet pārlikuši, man to iedeva) un rupju, akotainu segu, ko man izsniedza jau pirmajā dienā.

Es patiešām raku arī, pēc tam nosnaudos līdz pusnaktij. Biju nodomājis iziet pēc pusnakts, tad nākamās dienas vidū man vajadzēja nokļūt līdz savam kuģim.

Kad pienāca laiks, saritināju segu, noslēpu to kopā ar lāpstu un cirvi izrakumā un devos ceļā,

Загрузка...