DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Dokumenti

Līmeņa Sargātāju priekšraksts

Lai Skaistums ar tevi.

Mēs, Līmeņa Sargātāji, liekam tev, Albēr Norman, Līmeņa aizstāvju vecākajam, aizvest iesauktos un apbruņotos uz to vietu, kur neviens bez īpašas atļaujas nedrīkst atrasties, un palikt tur, kamēr nepavēlēsim ko citu. Ja tur jau kāds būs priekšā, tas jāaizdzen vai jāarestē, nelietojot ieročus vai arī lietojot, — kā tev liksies labāk. Ja tie pretosies, tad viņu pretošanās jāsalauž un jāizdara tā, lai neviens no tiem tur nepaliktu, un, lai ko tu tādēļ arī darītu, viss būs apsveicami. Domājam, ka tagad tev viss skaidrs un ne tev, ne arī iesauktajiem Līmeņa aizstāvēšanai nebūs nekādu šaubu. Ej, un vēlreiz vēlam, lai Skaistums ar tevi, esi vesels, un visi pārējie arī lai veseli.

Līmeņa Sargātāju parakstīts.

Kad kuteris ar kapteini un viņa ceļabiedriem pazuda aiz koku galotnēm, Uve Jorgens sacīja Georgam;

•— Tagad tava kārta. Lido uz galvaspilsētu un atved Piteku. Cik vien ātri vari. Pamiers noslēgts uz stundu. Iespējams, ka izdosies to mazliet vēl novilcināt, taču ar sarunām man neveicas. Un Piteks nepieciešams šeit.

— Mēs varam aizstāvēties arī divatā.

— Piekrītu, mans bezbailīgais karavīr. Taču aizstāvēties vien ir par maz. Mums jāuzbrūk. —- Spartietis lepni atmeta galvu, un Bruņinieks pamāja un pasmaidīja. — Tikai jāuzbrūk.

— Saki, Bruņiniek, vai tu vēl tici tam, ka mēs varēsim viņus izglābt?

Uve Jorgens piešķieba galvu.

— Nezinu, stūrman. To pašlaik nezina neviens. Taču karavīram vienmēr jābūt pārliecinātam par uzvaru — kas gan cits tam liks riskēt ar dzīvību?

— Mīlestība uz savu zemi, — Georgs teica.

— Ja nu viņš necīnās uz savas zemes? Piemēram, kā mēs pašlaik? Taču neapspriedīsim šo jautājumu. Laiks iet. Atved Piteku.

—- Labi, — spartietis atbildēja. Neslēpjoties viņš šķērsoja klajumu, pagāja garām aplencējiem un nozuda aiz kokiem. Neviens viņu neaiztika, tikai daži paskatījās nopakaļ, bet tūlīt pat novērsās. Acīmredzot viņi pamieru uztvēra nopietni.

Minūtes vilkās. Uve Jorgens kārtīgi paēda un izstiepās zālē, nolicis automātu blakus. īsa laime karavīram: vēders pilns, ienaidnieks nešauj, un var mierīgi pagulēt. Cik ilgi tā būs? Minūtes četrdesmit? Nē, tikai pusstundu. Nu ko — pusstunda laimes ari ir ļoti daudz.. t

Vēl bija atlicis desmit minūtes laimes, kad viņš pirmoreiz pašķielēja augšup. Jācer, ka pilsētā ar Piteku nekas nebūs atgadījies un viņš nenokavēs tikšanos. Lai gan, atklāti sakot, laika sajūta viņam nebija attīstīta: medniekam līdz šim brīdim likās mazsvarīgs fakts, ka diennaktī ir divdesmit četras stundas, — protams, ja vien viņš nebija pie kuģa pults… Var vēl gadīties, ka pēc septiņām minūtēm būs jāaizstāvas vienam pašam. Nu ko, pakarosim vienatnē. Lai gan tad vairs nenāksies domāt par uzbrukumu, un arī izglābties bez kutera būs sarežģīti. Ak, kāda tam nozīme, viņš ierastajā fatālismā nodomāja: mazliet agrāk vai mazliet vēlāk …

Viņš pagriezās uz vēdera un ērtāk iekārtoja automātu. «Šoreiz būs jāspēlē pēc maniem noteikumiem,» viņš nodomāja. «Vismaz es spēlēšu pēc savējiem, bet viņi — kā vēlas. Pašu darīšana. Ahā, sakustējās. Nē, lai viņi sāk. Es atbildēšu …»

Viens no aplencējiem piecēlās un, mājot ar rokām, devās pie Uves Jorgena. Atlika vēl trīs minūtes. Vai atkal parlamentārietis? Interesanti..-. Bruņinieks katram gadījumam turēja nācēju tēmēkli. Ja nu tā ir kara viltība? Tie noteikti zinā, ka viņš palicis viens. Metiens ar granātu, un — karagājiens galā… Uve Jorgens pavīpsnāja: no kurienes lai tiem būtu granātas? Starp citu… kas gan teicis, ka granātu nevar būt?

Parlamentārietis apstājās desmit soļu attālumā.

— Klausies, — viņš skaļi sacīja. — Piecelies, jo citādi man neērti runāt.

— Runā vien.

Kāpēc tu negribi piecelties?

— Man patīk gulēt. Es esmu piekusis.

Liekas, tas pretinieku iepriecināja.

— Pamiers beidzas, — viņš paziņoja.

— Tas man ir zināms. Vai tu atnāci, lai atgādinātu?

— Ne tikai tāpēc vien. Ja tu esi piekusis, varbūt gribi vēl mazliet atpūsties?

«Hm,» Uve Jorgens nodomāja. «Tas būtu ļoti noderīgi.»

— Es neiebilstu, — viņš skaļi teica. — Kas tad jums lēcies?

— Mums nav kur steigties, — parlamentārietis sacīja. — Mēs tik un tā esam uzvarējuši. Saproti, ir pienācis laiks skatīties saulē. Mēs nezin kādēļ nebijām uzreiz par to padomājuši. Redzi, ja mums ir iespējams skatīties saulē, tad tas ir jādara. Varbūt nekas arī nenotiktu, ja mēs to nedarītu, jo mūsu šeit nav nemaz tik daudz, tomēr labāk būs, ja mēs skatīsimies.

— Skatieties vien, — Uve Jorgens augstsirdīgi atļāva. — Skatieties saulē, zvaigznēs, varat skatīties cits citā, līdz jums apniks. Es pagaidīšu.

— Zvaigznēs mums nav jāskatās, — parlamentārietis nopietni atbildēja. — Tikai saulē. Labi, ka tu esi ar mieru. Tad netraucē mūs, lūdzu. Tātad vēl pusstunda.

— Nolemts, — Uve Jorgens apsolīja un ar skatienu pavadīja aizejošo pretinieku. Pusstunda — tas ir lieliski. Ko tad viņi darīs — vai pusstundu blenzīs uz spīdekli? Un nekļūs akli?

Viņš nolēma tos novērot, — cita darba tik un tā nebija, viņš jau bija izracis savu individuālo ierakumu pēc visiem noteikumiem, bet rakt pilnu aizsardzības profilu nebija jēgas.

Aplencēji sapulcējās klajumā — tajā vietā, no kuras j>atiešām varēja saredzēt sauli, kur to neaizsedza koku galotnes. Uzstādīja tādu kā trijkāji, kā statīvu. Uz tā nostiprināja plakanu kasti. Uve Jorgens atcerējās, ka vienu -tādu viņi jau bija ieguvuši kā trofeju. Tagad varēs uzzināt, kam tā kalpo. Cilvēki sasēdās kastes priekšā tai pusē, kur bija stikls. Viens no viņiem rūpīgi orientēja kasti — tās aizmugurējo sienu — uz sauli. Beidzis viņš atkāpās pie pārējiem. Visi cieši lūkojās caurspīdīgajā kastes sienā. Viņu sejas bija nopietnas. Pēc tam tas, kurš bija orientējis kasti, kaut ko uzsauca, it kā deva komandu. Cilvēki mazliet paliecās uz priekšu un ar acīm vai ieurbās ekrānā — kā gan citādi lai nosauc šo matēto stiklu. Viņu sejas bija skaidri saskatāmas, un Bruņinieks pārsteigts ievēroja, kā mainījusies to izteiksme — tagad tā liecināja par dziļu koncentrēšanos, saspringumu, galēju spriegumu. Dažas minūtes cilvēki nosēdēja nekustoties — un sejās sāka parādīties nogurums, it kā viņi būtu strādājuši smagu darbu… Pilotam likās, ka šī kaste mazliet vibrē vai varbūt tās aizmugurē virmo gaiss, — katrā ziņā kaut kas dīvains te bija. Uve Jorgens prātoja, ko tas viss varētu nozīmēt, — starp citu, prātoja bez īpašas intereses, jo tas neattiecās uz kauju. Varbūt tomēr attiecās? Pēkšņi viņam atausa gaisma: viņi taču lūdza dievu! Droši vien lūdz sev uzvaru. «Lūdziet, lūdziet,» Bruņinieks ironiski nodomāja. «Paskatīsimies, kurš dievs stiprāks…»

Tad seanss beidzās, un tie, kas bija lūkojušies kastē, sagumā, it kā no viņiem būtu izlaists gaiss. Pēc tādas lūgšanas viņi slikti šaus, Uve Jorgens nosprieda. Lai gan viņi jau arī necentās trāpīt, taču nomaldījusies lode vienmēr var atlidot…

Viņš izdzirdēja aizmugurē čaboņu un strauji pagriezās, neizlaižot automātu no rokām,

— Vai viss mierīgi? — vaicāja Georgs.

— Ahā! — Bruņinieks noteica. — Tas esi tu. Kur Piteks?

— Esmu šeit.

— Kādi jaunumi?

— Šuvalovs runāja ar Sargātājiem. Viņu kaut kur aizveda. Viņš teica, ka ar tiem nevar vienoties. Sacīja, lai mēs rīkojamies citādi.

Tagad nu Uve Jorgens jutās pavisam labi.

— Šuvalovs nevarēja vienoties, — viņš teica, — bet v mēs varēsim. Mēs runāsim citā valodā. Armijas, nevis

kultūras misijas valodā. Vai ne, puiši?

Viņi nogūlās blakus, taču Uve^ Jorgens izkoriģēja:

— Veidojiet retinātu ķēdi. Atri ierocieties. Kā es. Vēl atlikušas septiņas minūtes… Pitek, starp citu, vai jūs tur, savā laikmetā, nebijāt saules pielūdzēji?

— Nē, — Piteks atbildēja. — Kāpēc gan?

— Kā lai es to zinu? Kaut kas taču ir jāpielūdz…

— Nezinu, — atteica Piteks, rokoties smiltīs. — Mēs iztikām bez tā.

•— Pareizi esat darījuši, — Uve Jorgens atzina. — Viss, pamiers beidzas. Re, kur nāk viņu puisis. Tūlīt viņš mums to svinīgi paziņos. Dosim viņam iespēju mierīgi aiziet atpakaļ.

Patiešām, vicinot rokas, atkal tuvojās parlamentārietis.

— Katram gadījumam pasaki, — vaicāja Bruņinieks, •— kur atrodas kuteris?

— Krūmos. Līdz tam kādi pārsimt metri, — atbildēja Georgs. .

— Labi. Tātad apšaude tam nekaitēs. Viņu lodes tik tālu neaizlidos.

— Mēs tā arī nolēmām.

Pamiers beidzas! pienācis tuvāk, parlamentārietis uzsauca.

— Mēs zinām.

— Vai gribat padoties?

— Rīt šajā laikā, — Uve Jorgens pasmīnējis atsaucās.

— Tik ilgi mēs negaidīsim, — atnākušais nopietni atbildēja.

— Tad ej. Mēs sākam!

Parlamentārietis steidzīgi aizgāja, un tūlīt pat sāka dārdēt šāvieni. Lodes urbās smiltīs, un Uve Jorgens saprata, ka uzbrucēji steidzas panākt izšķirošu uzvaru. Vai sākt apšaudi? Nē, viņš pēkšņi nolēma.

— Noslēpsimies kuģī. No turienes viņi mūs neizkvē- pinās. Ja paliksim šeit, mūs viens divi apšaus, tiklīdz atcerēsies, ka var šaut mērķī. Pitek, Georg — uz lūku!

Viņa cīņas biedri nelika lūgties. Divas trīs reizes izšāvuši (patronas nācās taupīt), viņi žigli aizlīda līdz tranšejai, pa to pārskrēja līdz lūkai un nokļuva tamburā. Uve Jorgens ielēca pēdējais, ar svaru uzgūla lūkas svirai, un smagā plātne lēni noslēdzās.

— Lai tagad pamēģina, — viņš sacīja.

— Ko mēs darīsim? — painteresējās Piteks. — Vai zini, Bruņiniek, man te nemaz nepatīk. Šauri un smacīgi. Pa šīm dienām jau esmu atradinājies.

— Jā, — Georgs piebilda. — Ko mēs šeit aizstāvam?

— Nezinu, — Bruņinieks atklāti atbildēja. — Ja mēs kā nākas pameklēsim, tad, iespējams, arī atradīsim to, ko viņi tik ļoti grib iegūt.

— Un ja nu neatradīsim? — Piteks vaicāja. —r Sēdēsim šeit, līdz uzliesmos zvaigzne.

— Es neticu, — Uve Jorgens teica, — ka no šī milzeņa ir tikai viena izeja. Ja pameklēsim, noteikti atradīsim kravas lūku vai kaut ko tamlīdzīgu.

Priekšgalu viņš bija izpētījis kopā ar kapteini, tur lūkas nebija. Un tagad Uve Jorgens kopā ar biedriem devās uz kuģa pakaļgalu.

Nācās gan iet, gan līst, reizēm — rāpties: šī kuģa daļa bija sliktāk saglabājusies, no šķērssienām nokarājās apšuves plāksnes, mētājās kaut kādas milzīgas detaļas — droši vien daļas no iekārtas, kuru būtu vajadzējis samontēt jaunajā vietā un kura nez kāpēc tā ari nebija izmantota. Apdauzīdamies pret to izciļņiem un stūriem, Bruņinieks pusbalsī lādējās, pārējie divi klusēja. Dažreiz viņi apstājās, lai atpūstos, un viņu saraustītā elpa kā šalkoņa atbalsojās no šķērssienām.

Ikvienu klāju un nodalījumu, ikvienu kaktu Bruņinieks nesteidzīgi izgaismoja ar lukturīša staru. Izejas nebija. Tad šķērssienas kļuva retākas. Zem kājām sāka dobji klaudzēt kailas metāla plāksnes. Tās bija jau kravas telpas. Vajadzēja skatīties uzmanīgāk: ja izeja bija, tad tikai šeit, un, ja lūku varētu atvērt, tad caur zemes kārtu aiz tās viņi kaut kā jau tiktu cauri. Bruņinieks sāka iet vēl lēnāk, pārējie — arī. Pa labi un pa kreisi, augšā un apakšā tagad stiepās tievu cauruļu konstrukcijas kravas nostiprināšanai. Bija jālien tām cauri kā dzelzs mežam. Pēc tam viņi nonāca brīvākā vietā, Bruņinieks aplaida visapkārt gaismas staru un ieraudzīja melnējām lūku.

Tā bija atvērta, taču zeme nebija sabirusi nodalījumā un šeit bija tīrs un sauss, it kā eja vestu nevis zemē, bet kādā citā telpā, kas, gluži tāpat kā kuģis, būtu izolēta no ārējās vides. Uve Jorgens iespīdināja gaismu lūkā — tur bija melns tukšums. Pamājis saviem ceļabiedriem, viņš nešaubīdamies devās turp, un tie paklausīgi atkārtoja visas viņa kustības. Viņš pārkāpa pār slieksni •— un papēži sausi noklaudzēja pret plastmasu. Bruņinieks pat nepaguva pabrīnīties, kad visapkārt kļuva žilbinoši gaišs, un viņš piemiedza acis — gan no gaismas, gan no pārsteiguma.

Tālāk veda caurule kādus divus metrus diametrā un, spriežot pēc skaņas, no monolīta metāla, kas apšūts ar plastmasu. Jau pēc desmit metriem tās turpinājums pagaisa krēslā: gaišs bija tikai tur, kur stāvēja ienākušie.

Parasta taupības sistēma, Uve Jorgens nodomāja, taču sastapt to šeit bija vismaz savādi.

— Labi ierīkots tunelis. Kurp tas ved? — Bruņinieks skaļi vaicāja, vaicāja tāpat vien, jo viņš jau gandrīz noteikti zināja, kurp tunelis ved im ko viņi, galā nonākuši, ieraudzīs. Abi pārējie stāvēja, un viņu acīs bija miers. Uve Jorgens nokomandēja, un viņi devās uz priekšu. Viņus pavadīja gaisma, it kā cilvēki paši to izstarotu un apspīdētu gludās sienas. Pēc metriem divdesmit uzliesmoja sarkana zīme. Viņi to pazina, tā vienmēr nozīmēja vienu un to pašu: izstaro jums. Tepat atradās skaitītājs, tas reti tikšķēja, kā sena sienas pulksteņa svārsts, — tātad briesmu nebija. Devās tālāk, brīdinājuma zīmes un geigerskaitītāji tagad atradās ik pēc pāris metriem. Tad tunelis beidzās. Uve Jorgens atvēra durvis tā galā — ovālas apaļā sienā —, un viņi nokļuva kodolelektrostacijas zālē.

— Stāvēt šeit! — Uve Jorgens pavēlēja savai armijai, bet pats devās apgaitā pa zāli.

Tā nebija pārāk liela. Mirušā kuģa enerģētisko nodalījumu konstruktori, kā jau pienākas, bija ierīkojuši pēc iespējas tālāk no dzīvojamām telpām. Acīmredzot kuģis bija daudz lielāks, nekā viņi sākumā iedomājās. Vai tikai uz to nebūs no augšpuses uzdūries Mūks? Šeit atradās kodoltermiskā iekārta un enerģijas pārveidotājs, kas pieslēdzās pultij, no kuras atvijās kabeļi — viens uz kriogēnu, kurš dzesēja rezervuāru ar tritiju, otrs izzuda sienā. Iekārta bija droša, automātiska. Bruņinieks meklēja, bet neatrada skaitļotāju, kas iekārtu vadītu, acīmredzot komandas uz pulti nāca no galvaspilsētas, no tās pašas istabas, kuru uz ekrāna bija redzējis Piteks. Tomēr nepieciešamības gadījumā varēja pāriet uz autonomo rokas vadību — pilots ātri aptvēra vienkāršo mehāniku. Droši vien tas arī bija galvenais, kāpēc uz šejieni sūtīja bruņotus cilvēkus, — atomstacijas dēļ, nevis šīs vecās kosmiskās konservu kārbas dēļ, kura tagad noderēja vairs tikai par priekštelpu.

Uve Jorgens stāvēja, domīgi aplūkojot iekārtu, viņa lūpās rotājās viegls apmierinājuma smaids. Tad viņš gandrīz nodrebēja no skaļa klikšķa, iedegās kaut kādi indikatori, iekārta sāka dūkt mazliet skaļāk. Bruņinieks lēni pagrieza galvu, pārlaizdams skatienu aparātiem un pūlēdamies noteikt, kurš no tiem ir sācis darboties. Lūk, tas: jaudas regulators. Kaut kas bija pieslēdzies, un enerģijas patēriņš acumirklī pieauga. Dīvaini notikumi risinājās uz ārēji tik vienkāršās planētas ar tās idillisko cilvēci… Uve Jorgens paraustīja plecus: ja vajadzēs, tiksim skaidrībā. Pašlaik viņu nodarbināja cita doma: vai tiešām Nikodims no augšpuses būtu uzdūries tieši šai stacijai? Pilots prātā aprēķināja, un iznāca, ka pa tuneli viņi bija nogājuši daudz mazāku attālumu nekā toreiz pa augšu. Protams, augšā atradās mežs un nebija taisna ceļa, tomēr nesakritība iznāca pārāk liela. Kas tad tas, vai arī šeit vēl būtu kādi noslēpumi?

Viņš atkal devās apgaitā pa nodalījumu. Otrais enerģētiskais kabelis, kurp tas ved aiz šķērssienas? No šī nodalījuma tas aiziet… katrā ziņā ne uz kuģa pamat- korpusu, drīzāk — pretējā virzienā. Kas tur atrodas? Pirmais kabelis acīmredzot iet uz galvaspilsētu, Bet varbūt uz galvaspilsētu iet šis? Kurp tādā gadījumā ved pirmais? Tagad viņš kustējās saliecies, gandrīz vai apostot šķērssienas. Pienāca Piteks un kādu brīdi vēroja Bruņinieka nodarbi.

— Uve Jorgen, ko tu meklē?

— Domāju, ka šeit jāatrodas vēl vienai izejai.

— Protams, ir.

— Kāpēc tu tā spried?

— Es nespriežu, — Piteks rāmi atbildēja, — Es to 398 redzu. Tu skaties uz leju. Raugies augšup, jo tā atrodas tur.

Bruņinieks pacēla acis. Nē, bez Piteka laikam gan viņš nebūtu ievērojis lūku, pat ja arī būtu griestus pētījis tikpat uzmanīgi kā šķērssienas, tik rūpīgi vāks bija iedarināts griestos.

— Kā lai tur piekļūst? Pacel mani.

— Vai tu domā, ka vajag?

— Izpildīt! — Bruņinieks pavēlēja komandiera tonī.

— Lūdzu, — Piteks piekrita un pielieca muguru.

Blakus vākam atradās tikko samanāma poga. Uve

Jorgens to piespieda, un vāks sāka slīdēt vertikāli lejup, nevis atveroties virās, bet — kā viņi redzēja — nolaižoties uz trim mirdzošiem serdeņiem. Vāks gandrīz aizķēra Bruņinieku, un tas steidzīgi nolēca no Piteka muguras. Apaļā plāksne laidās aizvien zemāk un apstājās pusmetru virs grīdas. Bruņinieks lūkojās pavēruša- mies caurumā. Tur bija gaišs. Viņš apņēmīgi uzkāpa uz lūkas vāka, un tas bez pavēles sāka celties augšup.

— Gaidīt mani! — viņš paguva uzsaukt, pirms vāks ar maigu klakšķi nošķīra viņu no biedriem.

Arī šeit bija eja, tikai šaurāka par pirmo. Piemiedzis acis, Uve Jorgens iztēlojās, uz kuru pusi no kuģa tā ved. Tad devās uz priekšu. Neredzamas spuldzes tāpat priekšā uzliesmoja un aizmugurē dzisa. Bija kluss. Jo tālāk no stacijas, jo retāk tikšķēja geigerskaitītāji. Atšķirībā no iepriekšējā šis tunelis neveda taisni, laiku pa laikam tas slaidi pagriezās, dažuviet gāja dziļumā. Tad priekšā kļuva dzirdama dobja dūkoņa, citāda nekā enerģētiskajā nodalījumā. Bruņinieks sāka iet uzmanīgāk. Tuneļa gals. Durvis. Jāatver. Jāiet iekšā.

Viņš iegāja. No šķērssienas, kur atradās ieeja, stiepās kabelis. Nelielas, apaļas telpas vidū atradās kāda iekārta. Tā nebija enerģētiska. Uve Jorgens nespēja izprast, kam tā domāta. Uzmanīgi aplūkojis to no visām pusēm, apskatījis, kā izvietoti un savienoti atsevišķi bloki, viņš nosprieda, ka iekārta atgādina milzīgu raidstaciju, kas varbūt varētu noderēt sakariem ar citām planētām, bet diez vai Līmeņa Sargātāji uzturēja sakarus ar citu planētu iedzīvotājiem… Uve Jorgens paraustīja plecus: acīmredzot pašlaik nebija vērts lauzīt galvu par šeit atklātās aparatūras jēgu. Galvenais, ka tā darbojās, tieši viņas dūkšana bija sadzirdama pat tunelī, uz telpas sienām sarežģītā ritmā mirkšķināja indikatori, it kā spēlēdami gaismas simfoniju, uzrakstītu simtiem, tūkstošiem instrumentu… Bruņiniekam ne velti ienāca prātā simti un tūkstoši: no iekārtas pēdējā bloka — apjomīgas kārbas — nāca tūkstošiem tievu vadu un, savijušies resnā tauvā, nozuda griestos. Lai cik rūpīgi meklējis, te Uve Jorgens nespēja atklāt vairs nekādu izeju. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres; nākamajā mirklī kaut kas noklikšķēja un indikatori nodzisa, pārtrūka dūkšana.. Neizprotamā, taču acīmredzot šai cilvēcei nez kāpēc nepieciešamā iekārta bija izslēgusies. Uve Jorgens palūkojās pulkstenī. Bija pagājusi tikai pusstunda — pirms dažām minūtēm beidzies pēdējā pamiera termiņš.

Viņš izgāja ārā un aizvēra durvis. Ātri soļoja prom pa tuneli. Tā galā, pareizāk sakot, sākumā, ne mirkli nedomādams, uzkāpa uz vāka, un tas paklausīgi nolaidās un atgādāja pilotu atpakaļ pie savējiem. Viņi to gaidīja, stāvot šķietami tajās pašās vietās un tajās pašās pozās, kādās viņš tos bija atstājis.

Nu, ļoti labi. Šīs planētas valdnieku enerģētiskais centrs — atomstacija — un vēl kaut kāda nezināmas nozīmes iekārta, kas periodiski darbojas — tātad ir saistīta pašlaik ar kaut kādiem notikumiem..» Jā, ļoti labi.

Uve Jorgens juta, kā šīs mazās civilizācijas dzīvības artērija pulsē zem viņa pirksta. Tagad bija iespējams diktēt noteikumus.

Šajā brīdī viņš nepadomāja, vai vēl ir kāda jēga diktēt noteikumus. Tas nebija pats galvenais. Svarīgāk, ka tāda iespēja ir atrasta. Uve Jorgens juta gandarījumu, it kā būtu veicis kādu grūtu un neatliekamu darbu.

Pēkšņi viņš sajuta, ka ir noguris. Ļoti noguris.

Viņš pagriezās pret Piteku un Georgu un uzsmaidīja.

— Gribas gulēt, — viņš teica. — Un jums? Mūs gaida vēl daudz darba. Jāuzkrāj spēki.

Viņi pamāja — Georgs nesatricināmā mierā, bet Piteks strauji, it kā nepacietīgi.

Bruņinieks palūkojās uz gludo grīdu.

— Goda vārds, esmu gatavs aizmigt tepat uz vietas.

Viņš apsēdās, tad atlaidās guļus, novietoja automātu

sev blakus un salika rokas aiz galvas.

— Gulieties, — viņš aicināja. — Mēs esam droš i vietā.

— Viņi var šeit iekļūt, — brīdināja Georgs.

— Jo ļaunāk viņiem, — Uve Jorgens atbildēja.

Un viņi aizmiga, vienmērīgi dūcot atomstacijai, kuras mazajā kamerā trakoja saules svelme.

* * *

401

Viņi bija nogulējuši gandrīz stundu, kad aplencēji uzspridzināja kuģa ārējo lūku. Dobja, spēcīga skaņa un grīdas satricinājums lika Uvem Jorgenam atvērt acis. Tas varēja būt tikai sprādziens. Viņš pašķielēja uz savējiem. Tie pacēla galvas, taču, redzot, ka viņš ir mierīgs, tūlīt pat atkal aizmiga.

14 — 2043

Kādu brīdi viņš gulēja nekustīgi. Atomstacijas zālē joprojām bija gaišs. Blakus, nolicis galvu uz rokām un pagriezies ar seju lejup, elpoja Georgs. Piteks gulēja nomaļus. Iekārta nomierinoši sanēja. Uve Jorgens pacēla pie acīm roku ar pulksteni. Seši. Tātad tomēr uzspridzinājuši gan. Muļķi. Tā jau nu patiešām ir centība nevietā….

Viņš uzmanīgi piecēlās, piegāja pie vienīgās izejas — ovālajām durvīm, atvēra un ieklausījās.

Ja aizturēja elpu, varēja uztvert tālu metāla čerk- stoņu. Tātad tur pēc sprādziena attīra eju.

Uve Jorgens atgriezās zālē un pamodināja savējos. Viņi acumirklī pielēca kājās, apskatīja automātus un pārskaitīja rezerves aptveres.

Gribējās ēst, bet nebija, ko.

Katram gadījumam Bruņinieks vēlreiz apgāja atomstaciju. Nē, citas izejas nebija. Vienīgi caur ovālajām durvīm tunelī, bet no turienes — caur kuģa nodalījumiem.

Tad viņš pamāja pārējiem, lai tie sēž un gaida, un arī pats, apsēdies pie durvīm un nolicis automātu uz ceļiem, sāka gaidīt.

Attāluma pieklusinātie dārdi nerima.

Tie nokļūs šeit pēc pusstundas. Ienāks tunelī, iedegsies gaisma, un tie būs kā uz delnas…

— Bruņiniek, ko mēs iesāksim?

— Atņemsim tiem vēlēšanos līst šurp.

— Vai šausim?

Uve Jorgens paraustīja plecus:

— Sarunām mums vairs neatliek laika.

Kuģis tālumā dārdēja kā dzelzs muca. Tātad tie bija ienākuši iekšā.

:jt :;« #

Varēja dzirdēt, kā, ielauzušies kuģī, cilvēki pamazām tuvojās tai vietai, kur sākās tunelis.

Viņi nāca lēnām' Droši vien gāja ar lāpām: sveces šeit diez vai varēja līdzēt.

Nekas, tunelī arī bez tām būs gaišs.

Uve Jorgens prātā pārlika. Koku te nav, šaut gaisā nevajadzēs. Lodes lidos pa tuneli, un, ja ne tieši, tad ar rikošetu kāda trāpīs.

Spēle patiešām norisināsies jau pēc citiem noteikumiem.

Tātad vajag savlaicīgi nodrošināt visu iespējamo. Pozīcijas jāieņem tālāk no ieejas atomstacijā — tunelī. Tiesa, nav ar ko aizsegties. Slikti. Taču atomstacijas zālē nedrīkst aizsargāties.

Bruņinieks īsti nevarēja iztēloties, kas notiktu, ja lodes trāpītu iekārtā vai tritija rezervuārā, bet saprata, ka nekas labs no tā nav gaidāms. Katrā ziņā atomstacija izies no ierindas. Taču viņam vajadzēja, lai tā strādātu. Nelaimes draudi vienmēr iedarbojas spēcīgāk nekā pati nelaime. Gaidāmajā sarunā ar Līmeņa Sargātājiem viņš gribēja lietot tieši draudus.

Slikti, ka tunelī ir gaišs. Ja būtu vismaz redzams, kas spīd, varētu laist pa spuldzēm kādu kārtu. Taču gaismas ķermeņi bija nomaskēti. Vai nū tā bija vajadzība, vai arī bijusi tāda mode…

Tas nozīmē, ka nāksies sevi atklāt apšaudei. Tāds jau ir karavīra darbs.

Viņš teica savējiem:

— Puiši, šurp! Un centieties trāpīt pirmie. Jo viņiem ir tādas lodes, ka pēcāk caurumus nesalāpīsiet.

— Vai tu domā, ka viņi šaus uz mums?

Uve Jorgens pavīpsnāja.

14* 403

— Šeit būs grūti aizšaut garām.

Viņš piegāja pie atomstacijas durvīm, aizvēra tās, atgriezās tunelī un nogūlās uz grīdas, sagatavojoties kaujai. Pa labi nolika rezerves aptveres, lai būtu pie rokas. Pameta acis uz savējiem. ,

— Georg, pavirzies piecus soļus uz priekšu. Tā. Pitek, turies vairāk pa labi, pie pašas sienas. Kārtībā.

Tagad viss bija kārtībā.

Tuneļa viņā galā kļuva gaišāks. Cilvēki tuvojās ieejai tajā, un aizvien dzirdamāki kļuva viņu soļi.

«Ir nu gan nelaimes putni,» Uve Jorgens domāja. «Kurp viņi lien, kā gan nesaprot, ka šī ir mūsu, nevis viņu spēle?»

Viņš tēmēja uz pirmo, kas tuvojās ar tagad jau nevajadzīgo lāpu rokā. Varēja arī netēmēt, jo šeit tik un tā nevarēja aizšaut garām, tomēr Uve Jorgens tēmēja aiz cieņas pret savu profesiju, kurā viss bija jādara nevis šā tā, bet pēc noteikumiem, rūpīgi.

Droši vien pietiks viņiem te pastaigāties, vai ne?

Uve Jorgens nospieda gaili, un pa labi no viņa sāka skanīgi lēkāt patronu čaulītes, automāts ierasti vērsās pa kreisi un šauro tuneļa cauruli pildīja sāpju un šausmu kliedzieni.

Vienlaicīgi sāka šaut vēl divi automāti.

* * *

Uve Jorgens nomainīja trešo aptveri, kad pretuguns apklusa.

Pretinieks bēga. Tunelis dunēja no skrējēju soļiem.

Bruņinieks piecēlās un devās uz priekšu. Viņš gāja uzbrukumā. Vajāja pretinieku,

Viņš gāja, līdz uzdūrās pirmajam ķermenim. Pieliecās, pieskārās tam un sajuta, ka pirksti kļūst mikli.

Tad viņš apstājās. Brīdi pastāvējis, pagriezās un aizgāja atpakaļ pie savējiem.

— Tagad mēs varam iet. Šeit mēs esam savu paveikuši.

Viņa cīņas biedri piecēlās no grīdas.

Georgs uzmeta automātu plecā, Piteks savu turēja rokā.

— Uz kurieni, Bruņiniek?

— Viesos pie Sargātājiem.

— Vai tu nebaidies no slēpņa ārpusē? — vaicāja Piteks.

Georgs atbildēja Uves Jorgena vietā:

— Kad mūk tā kā viņi, tad apstājas tikai vakarpusē.

Viņi uzkāpa uz kaut kā tvirta, vēl silta. Iet bija grūti.

Vietām ķermeņi gulēja cits uz cita. Šeit bija grūti netrāpīt. Droši vien, arī atsitušās pret sienu, lodes tomēr sasniedza mērķi. Cik viņu te bija? Divdesmit? Vairāk?

Miers jūsu pīšļiem, planētas cilvēki. Brāļi — kā būtu teicis Mūks Nikodims. Mēs esam atlidojuši jūs glābt. Un glābjam. Atvainojiet, ja kaut kas nav, kā vajag…

Viņi izkļuva ārā no kuģa. Slēpņa nebija. Uve Jorgens tomēr lika iet pa vienam, izklaidus, turot automātus kaujas gatavībā. Tā viņi aizgāja līdz kuterim. Ne velti viņi- bija mašīnu tik labi nomaskējuši: acīmredzot pretinieks pat nebija to atklājis. Iespējams, ka arī bija ievērojuši, bet nolēmuši vispirms uzvarēt un tikai tad ķerties pie trofejām.

Mierīgi, bez steigas trijotne iekāpa kuterī. Apēda to, kas atradās ledusskapī. Pēc tam Uve Jorgens teical

— Nu, tad sāksim otro cēlienu.

Un ieslēdza starteri.

Pats to neapjaušot, Uve Jorgens mīlēja teātri. Viņš gan negāja uz izrādēm, bet jaunībā viņam bija patikuši lāpu gājieni, desmitiem tūkstošu rēciens stadionā, acumirklīgais nāves klusums — un atkal rēkoņa, un rokas, izstieptas uz vienu pusi, pret vienu cilvēku.

Viņam patika, kad simti un tūkstoši vienādi ģērbtu cilvēku soļoja, augstu vēzēdami kājas reizē, reizē, viens, divi, trīs! Kad vienlaicīgi pagriezās galvas un tika pacelti ieroči.

Savu nelielo izrādi viņš gatavojās uzvest pēc vislabākās sirdsapziņas.

% >H *

— Vai tā ir galvaspilsēta?

— Jā, •— Georgs apstiprināja.

— Tīri pieklājīgi pilsētiņa. Labi darīts, stūrman. Tagad kārtīgi piesprādzējieties.

— Ko tu gribi darīt?

—• Brīdināt par mūsu .vizīti.

Pagriezies viņš ar skatienu pārbaudīja, vai viņa rīko- jums ir labi izpildīts, izslēdza autopilotu un uzlika rokas uz pults. • •

— Nu tad… — viņš pavīpsnājis noteica.

Palielinādams "ātrumu, kuteris strauji tuvojās zemei.

Motori rēca.

— Turieties stingri! — pilots deva padomu.

Viņš strauji ievadīja mašīnu virāžā. īsie spārni drebēja. Bruņinieka ceļabiedriem likās, ka tie teju, teju atlūzis. Taču Uve Jorgens acīmredzot labi izjuta mašīnas izturības rezervi.;

Viņi joņoja virs pilsētas, sev pa priekšu veļot dārdoņas vilni. Dažus metrus zem viņiem zibēja jumti. No šī skata varēja noreibt galva. Georgs un Piteks neviļu3 aizmiedza acis. Uve Jorgens raudzījās uz priekšu. Viņš smaidīja.

— Stūrman!.—- viņš asi uzkliedza,

Georgs atvēra acis.

— Kur atrodas centrs?

Georgs paskatījās.

— Zem mums.

— Nolaižos!

Viņš izlīdzināja mašīnu tikai pirms pašas nosēšanās. Pār laukumu nogruva dārdoņa. Cilvēki panikā metās bēgt.

Uve Jorgens izslēdza motoru. - -

— Man pakaļ! — viņš nokomandēja.

Viņi izlīda ārā.

— Kā es mācīju!

Viņi nostājās pilotam aiz muguras, uzkāruši kaklā automātus un turot rokas uz tiem.

— Soļos marš!

Tieši viņiem priekšā bija vidējā ieeja Sargātāju namā.

Viņi pārsoļoja pāri laukumam un uzkāpa lievenī.

Vestibilā bija daudz cilvēku. Viņiem piesteidzās klāt Pitekam jau pazīstamais ierēdnis.

— Ko jums …

Uve Jorgens īsi pavēlēja:

— Klusu!

Ierēdnis apklusa.

Uve Jorgens nokomandēja:

— Pie Sargātāja! Žigli!

Ierēdnis pakāpās atpakaļ.

— Tas nav iespējams! Izklāstiet savu jautājumu.- ? » Nenoņemot automātu no krūtīm, Uve Jorgens izšāva

kārtu. Uz grīdas nobira griestu apmetums.

— Vai skaidrs? — pilots pavaicāja. Ierēdnis klusēja.

— Pie Līmeņa Sargātāja, žigli!

Ierēdnis pārlaida skatienu abiem pilota pavadoņiem. Viņi stāvēja klusu, taču viņu rokas, kas gulēja uz automātiem, ierēdnim likās ļoti izteiksmīgas.

— Vai arī jūs esat no … tiem? — viņš nomurmināja, neslēpjot bailes.

— Tu vēl uzzināsi, no kādiem mēs esam! — Uve Jorgens draudīgi solīja. — Vai man būs ilgi jāgaida?

— Bet… viņa nav!

— Ved!

— Kā vēlaties, bet viņa patiešam nav! Viņš ir.. Traukā!

— Es tevi pašu traukā iedzīšu, — pilots teica. — Un tur tu paliksi, kamēr tevi izlies mēslainē. 2igli!

Un viņš sakustējās, gatavojoties ņemt nost automātu.

— Lūdzu, — ierēdnis klusu noteica. — -Es jūs aizvedīšu.

— Ej pa priekšu. Un rādi!

Ierēdnis paklausīgi aizsteidzās pa priekšu. Trijotne soļoja aiz viņa stingrā ierindas solī. Uvem Jorgenam patika teātris, un viņš zināja — vai arī domājās zinām —, kas tieši patīk cilvēkiem.

Cilvēkiem patīk, ka viņus komandē. Tie, kuri komandē, uzņemas arī atbildību. Cilvēkiem nepatīk atbildība. Trijotne maršēja pa bezgalīgu gaiteni. Apstājās dzelzs durvju priekšā.

— Atvērt!

Ierēdnis paklausīgi atvēra. Viņa rokas drebēja.

— Uz priekšu!

Kāpnes. Aizrestots laukums.

— Ej pa priekšu!

— Tūlīt, tūlīt… Vienu mirkli. f r

Ierēdnis ņēmās ap atslēgām. Tad pievērsa seju pilo-ī tam, samocīti smaidot.

— Jāizlādē … citādi. *.

— Ātrāk!

— Tūlīt, tūlīt… Beidzot restes pacēlās.

— Uz priekšu! Atkal gaitenis. Atkal dzelzs durvis.

— Atvērt!

Durvis atvērās. Aiz tām atradās kabinets. Uve Jorgens paraudzījās Pitekā. 1 — Vai šeit?

— Jā.

Viņi iegāja, skaļi un saskanīgi klaudzinot papēžus.- Šeit joprojām stāvēja galds, pie sienas — skaitļotāja pults. Skaitļotājs darbojās. Neviena nebija.

— Kur viņš ir? Ierēdnis paplēta rokas.

— Es jau jums teicu: viņa nav.:

— Kad būs?

— Jābūt…

Uve Jorgens gandrīz vai sāka griezt zobus: viss uzvedums izrādījās nevajadzīgs, pirmizrāde izjuka: pēk- šņuma priekšrocība bija zaudēta. Tomēr bija jācīnās līdz galam.; Uve Jorgens apsēdās krēslā.

— Gaidīsim, Tu arī. Sēdies šeit,

Ierēdnis paklausīgi apsēdās.

Minūtes aizritēja klusumā, Skaitļotājs klusu dūca. No logiem lija balta, mierīga gaisma. Uvem Jorgenam likās, ka jaukā saulīte, Dāla zvaigzne, nogaida komandu: «Uz priekšu, uzbrukumā!»

0 * * *

Mūkam iepatikās atrakt drupas. Darbs bija mierīgs un interesants. Ej nū sazini, ko atradīsi pēc minūtes vai stundas. Taču kaut ko jau noteikti.

Viņš tomēr bija atracis ieeju tajā namiņā. Sāka no iekšpuses mest ārā zemi. Krietni noņēmās. Laiku pa laikam izlīda, noslaucīja sviedrus no pieres — jo diena, kā jau te parasts, karsta —, apskatījās, kur meitene, vai nav aizbēgusi. Nē, vienmēr atradās tepat tuvumā. Klusa, mazliet samulsusi. Skumst, Nikodims saprata. Tā arī jābūt. Viņam patika šis pāris. Viņa — jauna un pievilcīga. Uldemīrs — solīds un uzticams. Mīlestību un saticību abiem!-

Savā reizē aicināja pusdienot. Paēda. Nikodims mēģināja aizsākt sarunu. Gribējās parunāties par dzīvi — kā viņa to saprot. Meitene klusēja. Lai gan viņai, jaunietei, neklājas klusēt, kad vaicā.

Atpūties Nikodims raka tālāk — tik un tā nebija, ko darīt. .Atraka lādīti ar kristāliem, vēl gadījās ar plastmasu fiksēta labi saglabājusies fotogrāfija. Tas bija sēru attēls. Kaut kādi cilvēki stāvēja pie kapakmens. Visapkārt — šejienes koki ar garajām skujām. Tiesa, apglabājuši bija sen: kapakmens jau bija iegrimis. Un uz tā bija vārds. Laikam gan kāds no vietējiem. Kā tad šo vietējo saukuši?

Attēls bija neliels, uzraksts nofotografēts slīpi un grūti salasāms. Taču Mūkam bija lieliska, jaunībā ar lasīšanu nesabojāta redze. Viņš piemiedza acis, pagrozīja attēlu šā un tā, līdz tomēr izlasīja. Tika galā.

Hanss Pērs Kristiansens — lūk, kas tur bija rakstīts. Tālāk — dažas rindas sīkākiem, jau pavisam nesalasāmiem burtiem.

Mūks iegrima domās. Likās, vārds nav svešs. Dzirdēts ne vienu reizi vien. Kristiansens. Dod, dievs, atmiņu…

Un atcerējās.

— Anna! — yiņš paslējās ārā no tranšejas, atbalstījās ar plaukstām pret zemi un izlēca laukā. — Anna, panāc šurp. Tā gadījies, ka visiem jāsapulcējas. Steidzīgi jāatrod kapteinis ..,

* * *

Bija tik skumji, ka gribējās raudāt. Kaut kā bija žēl. Varbūt nepiepildīto neizprotamo cerību? Viņa nezināja, un tādēļ kļuva vēl skumjāk.

Sākumā likās — viņa ir iemīlējusi. Gribējās iemīlēt, un tad ieradās cilvēks, kas atšķīrās no visiem citiem, interesants, pārliecināts, uzmanīgs.-Viņa iemīlēja, bija gatava uz visu. Taču viņš nez kāpēc vilcinājās. Iespējams, ka noniecināja, bet varbūt nemaz negribēja to no viņas. Vai arī gluži vienkārši bija neuzņēmīgs. Tas nav piedodams.

Protams, viņu grūti nosaukt par jaunu, un Anna ievēroja biedru, puišu un meiteņu, skatienus. Taču viņa bija savādāka nekā tie. Domāja un darīja citādi. Tā viņai likās.

Un, ja viņš būtu izrādījis, ka patiesi mīl, viņa būtu tam pieķērusies droši vien nopietni un uz ilgu laiku,

Neviens, protams, nevar pateikt, vai uz visiem laikiem, bet uz ilgu gan.

Taču viņš neko tādu neizrādīja.

Ar savām darīšanām viņš Annu aizmirsa. Protams, katram ir savas darīšanas. Tā jābūt. Taču nedrīkst aizmirst. Uzmanībai jābūt vienmēr. Būtu vismaz kādu ziedu pasniedzis. Pasēdējis, aprunājies. Pastāstījis, kā mīl. Vienalga, cik daudz darba, — būtu izrāvies, lai parādītu, ka darīšanas paliek darīšanas, bet pasaulē nav un nevar būt nekā svarīgāka par viņu.

Tagad viņa skaidri saprata, ka neko tādu no viņa nesagaidīs.

Protams, ja viņa mīlētu, tad būtu samierinājusies. Taču tagad kļuva pilnīgi skaidrs — nemīl. Zuda arī interese par viņu. Jo redzēja, ka viņš dažkārt nezina, ko darīt, šaubās, svārstās. Bet viņai tik ļoti vajadzēja ticēt cilvēkam, lai pēc viņa pirmā vārda mestos kaut vai ūdenī.

Tikai aprobežoti cilvēki vienmēr visu zina, — bet Anna to vēl nesaprata, jo bija pārāk jauna.

Nē, viņš nav tās liktenis.

Jāpasaka viņam — un jāaiziet.

Un atkal, kad vajag, viņa nav. Pametis Annu un aizlidojis.

Nē, bez šaubām, viņai taisnība. Labi, ka viņa laikus visu sapratusi.

Protams, viņš cietīs. Bet tur neko nevar līdzēt.

Vai viņš ilgi būs prom?

Sāka zust pacietība. Tieši šajā brīdī viņu pasauca Nikodims,

«! * *

Mūks zināja, uz kuru pusi jāiet, viņi ātri saposās un devās ceļā. Iet mācēja abi — gāja it ka nesteidzoties, bet veicīgi.

Zeme jau bija apsēta otrajai ražai, un klajie lauki ātri pārklājās ar asnu zaļo segu. Pļavās sākās siena laiks.

Mūks nosēdās pļavmalā un, acis piemiedzis, priecājās, kā ik vēzienā jautri atmirdz saulē izkaptis.

Viņam bija skumji.

Mūkam karš nebija nekāds jaunums. Klosteris, kurā viņš kādreiz, ļoti sen, tika uzņemts mūku kārtā, atradās uz liela kara ceļa. Pa to jāja teitoņi, gāja poļi, uzbruka zviedri. Pēcāk tie atkāpās, aiz viņiem nāca krievi.

Dega zemnieku mājas, lauki tika izbradāti, nenobriedušas vārpas iemītas putekļos.

Tagad, kad karš sākās šeit — bet par to Mūks nešaubījās —, viņam bija žēl šo lauku un cilvēku, kuri ikvienā karā cieta vairāk par citiem, bet tad ar saviem sviedriem atkal atjaunoja dzīvi, lai pēc dažiem mēnešiem vai gadiem no jauna visu zaudētu.

Bez darba sēdēt negribējās, un Mūks piecēlās.

Viņš piegāja pie pļāvējiem un lūdza, lai arī viņam iedod izkapti.

Viņam to iedeva. Viņš pielāgoja izkapti augumam, nostājās vienā rindā ar pārējiem Tin pļāva soli solī ar tiem, slaidi ceļot un strauji nolaižot izkapti. Šī māka Mūkam bija asinīs, un nekas nevarēja viņu piespiest to aizmirst.

Kails līdz jostas vietai, sviedros spīdošu augumu, viņš pļāva kopā ar tiem, dziļi, dziļi ieelpojot ne ar ko nesalīdzināmo smaržu, kas dvesa no vasaras pļavas un tikko nopļautās zāles, uz kuras ātri žuva rasa,

Pēc tam viņš paēda kopā ar visiem, Eda maz, tagad zinādams, ka šiem cilvēkiem nemēdz būt nekā lieka.;

Tad viņš izdzirda dziesmu.

Pār ceļu, kas slaidi aplieca pļavu, cēlās putekļi. Gāja pūlis, un dziesma skanēja no turienes.

Tur kaut kas spīdēja, un Mūka pieredzējušais skatiens noteicat ieroči.

Viņš atvadījās no pļāvējiem un atgriezās tur, kur pļavas malā atpūtās Anna un viņš bija atstājis savu automātu. Mūks uzmeta ieroci plecā.

— Ejam nu, meitenīt.

Viņa paklausīgi piecēlās.

Pūlis tuvojās, un varēja jau saskatīt kapteini, kas gāja priekšgalā^

Загрузка...