Trīs vella kalpi

21. nodala TOMAM RAMAM SUNS AIZ ADAS

Pēc neizdevīgā uzbrukuma Jēkaba un Smilšu bastioniem zviedri uz labu laiku pārtrauca apšaudīšanu. Bet tad atkal uzsāka bombardēt pilsētu no visām baterijām. Pie kara pieradušie rīdzinieki maz vērības piegrieza apšaudīšanai, jo patlaban viņu prātus nodarbināja svarīgākas lietas — vella kalpu burvības mācītāja Samsona namā. Kad Rātes tvērāji aizgāja tukšām rokām un dūmi pagalmā izgaisa, pilsoņu sievas izklīda pastāstīt visai Rigai jaunākos notikumus, un drīz uz katra ielas stūra runāja tikai par skaisto vella kalpu, kurš ieradies pie mācītāja Cilles un,iztraucēts ar dūmiem un nelabu smaku, izgaisis.

Visdīvainākais bija tas, ka arī Rams, Samsona svainis un Cilles krusttēvs, bija redzams visur, kur šīs tenkas izplatījās, un arī no savas puses veicināja uztraukto prātu iekarsēšanu. Jā, viņš pat ieradās uz vaļņiem un kūdīja pret trim puišiem pilsoņus pie dižgabaliem un aiz brustvēriem sardzē stāvošos:

— Nu, redziet, draugi, cik tāl' mēs esam nonākuši! Neviena nams vairs nav drošs, ka tur neielaužas šie burvji ar savu elles smaku un nemēģina mums atvilt mūsu bērnus! Vai lai vēl ilgāk ciešam savos mūros šos negantniekus!

— Bet ko mēs iespējam pret Nelabā mākslām?— izmi­suši noplātīja rokas krietnie amatnieki.

— Mums jādabū šie puiši laukā no Rīgas!

— Bet tie ir varonīgi pilsētas aizstāvji,— kāds iebilda.

— Blēņas! Mums pašiem ar Dieva palīgu jāaizstāv Rīga.

Rams nenoguris apstaigāja visu vaļņu līniju no pils līdz

Smilšu tornim, čukstēdams un kaut ko iegalvodams. Tad viņš atgriezās pie svaiņa, kuru bija atstājis galīgi sagrauztu un izmisušu.

Samsons saducis sēdēja lielajā atzveltnes krēslā savā kabinetā, kad ieradās Rams.

— Saņemies, Herman!— Pienācis pie svaiņa, viņš to enerģiski sapurināja.— Viss griezisies par labu!

— Ak, Dievs!— Samsons smagi nopūtās.— Mums jāmē­ģina atkal viss par labu griezt, lai cik grūti tas būtu.

— Nekāda grūtuma!

— Tev viegli runāt, Tom,— mācītājs paraudzījās svainī ar sagrauzta, iznīcināta cilvēka nospiestas dvēseles skatu,— bet man — šāds pazemojums savā un visas pilsētas priekšā .. .

— Par kādu pazemojumu tu runā, Herman?

— Nu, atsaukt savu apvainojumu kā maldīgu pret šiem vella kalpiem, paust viņu godīgumu un krietnumu, meklēt šo vazaņķu draudzību! . .. Ak, Dievs!

— Kā? Vai tu esi iedomājies visu to darīt?

— Kā citādi lai glābju savu meitu no ļaužu valodām un — lai Dievs žēlīgs!— varbūt pat no sārta? Kas būs, ja pilsētā izplatīsies baumas, ka Samsonu Cille pinusies ar burvjiem un Nelabā kalpiem? Vai man atliek cits kā meklēt šo puišu draudzību un lūgt izbeigt visus viņu pārgalvīgos stiķus, paust viņu labo slavu un pār bijušo aizsegt aizmirstī­bas plīvuru?

— Pie vella! Taisni otrādi tev jādara! Vai tu domā, ka šīsdienas notikums paliks noslēpts?

— Es zinu, ka varbūt jau pļāpu mēles Rīgā tinas ap Cecīliju un to puisi. Bet šis valodas jāapklusina.

— Veltas cerības! Visa Rīga patlaban ne par ko citu nerunā kā tikai par jaunā vella kalpa stiķiem. Un ari es darīju, ko varēju, lai satracinātu pilsoņu prātus!

— Tu, Tom!— Mācītājs vislielākā uztraukumā pielēca kājās.

— Jā. Es apstaigāju vaļņus. Ikvienu godīgu amatnieku pie brustvēra. Visus es iedvesmoju, ka mums jātiek vaļā no šiem puišiem.

— Bet kā?

— Atkal viņi jāsūta izlūkos. Vēl šonakt. Es jau Saldernu pierunāju tos sūtīt.

— Un atkal viņi atgriezīsies sveiki un veseli.

— Šoreiz vairs ne, mīļo Herman!

— Veltas cerības! Tiem neviens nekā nespēj padarīt!

— Es tev apgalvoju: šoreiz viņi vairs neatgriezīsies!

— Tad arī tev pret viņiem būtu jāpielieto elles mākslas.

— Tā arī būs!— Rams iesmējās.

— Ko tu darīsi?

— Es . . .— Rātskungs piegāja pavisam tuvu mācītājam un kaut ko iečukstēja tam klusi un iespaidīgi.

— Nudien,— Samsona seja noskaidrojās,— tā ir vellišķi gudra iedoma!

Kaut gan Rams savu nodomu bija pateicis pusbalsi, čukstēdams, tomēr ne tik klusi, ka viņa vārdus nedzirdētu mācītāja meita, kura visu laiku, elpu aizturējusi, bija klausījusies pie pusviru durvīm aiz tēva krēsla. Viņas melnās acis iedegās, pierē ieviesās maza grumbiņa, kā kaut ko ļoti nopietnu pārdomājot. Tad viņa klusi iegāja savā istabā.

Trim puišiem draudēja briesmas. Cille lauzīja galvu, kā viņus brīdināt. Tēvs jau agrāk bija stingri aizliedzis iet uz vaļņiem, un pēc šīsdienas notikumiem viņa pat nedrīkstēja parādīties uz ielas durvju priekšā. Ko darīt? Vienīgais glābiņš būtu māsīca Elīza. Tā varētu puišiem paziņot, kas tiem draud. Bet kā lai sazinās ar Elīzu? Vienīgā iespējamība ataicināt viņu šurp. Palūgt krusttēvu, kad tas atvadīsies no tēva un ies uz mājām, lai paziņo Elīzai, ka viņa to gaida, ka viņa slima. Tā viņa nolēma.

Andris atgriezās istā laikā uz vaļņiem, kad iedunējās pirmie zviedru šāvieni un Pēteris ar Ērmani jau rīkojās ap dižgabalu, kuru Salderns tiem bija uzticējis apkalpot.

Apšaudīšanās ilga bez pārtraukumiem līdz pašai pieva­karei. Uzbrukumā ienaidnieks todien vairs nenāca.

Tikai kanonādei izbeidzoties, puiši tika pie elpas un, turpat apmetušies, iekoda azaidu no brokasta atliekām, ko draugs Svens tūlīt pienesa izsalkušajiem cīnītājiem — un pats ari piesēdās.

— Nu, Andri, vai satiki Rūtu?— Pēteris apjautājās, tikai tagad ticis pie vārda.

— Satiku gan,— Andris atbildēja domīgs.

— Rama meita tak stāstīja, ka meiteni turot ieslēgtu.

— Tā ir, un nebij viegli pie viņas pietikt.— Andris atstāstīja draugiem savus piedzīvojumus līdz tam brīdim, kad, ieticis līgavas istabā un pārrunājuši par laupīto satikšanās iespēju, pēkšņi izdzirdējuši soļus uz bēniņu kāpnēm un Rama un mācītāja balsis.

— Lai Dievs pasarg!— bažīgi iesaucās Pēteris, raudzīda­mies stāstītāja nemierīgā sejā.— Tu tak nebūsi uzsācis cīņu un varbūt kādu ievainojis vai pat nogalinājis?

— Nē,— Andris apmierināja draugu,— man jau nebij ari ieroču līdz. Es sadabūju turpat pāris balķīšus un atstutēju no iekšpuses durvis. Velti viņi izdauzījās un nomocījās tās ielauzt. Tad Rams kādu palīgu nosūtīja lejā pēc laužamiem rīkiem. Es atvadījos no Rūtas un ar pakulu virves galu laidos lejā pa logu, cerēdams, tāpat kā uztiku, tikt atkal zemē. Bet tikai tad, kad nevarēju ar kājām vairs sataustīt atbalstu, atjēdzos, ka mūra izcilnis nogruvis.

— Nu tev atlika tikai palaist virves galiņu vaļā un krist lejā no jumta augstuma,— Ērmanis brīnījās.— Kad tevi jupis! Un tu tiki cauri veseliem kauliem!

— Nē jel!— Andris turpināja.— Es dzirdēju klusi saucot savu vārdu. Pavēros. Pie trešā stāva loga ieraudzīju mācī­tāja meitu. «Pamēģini uzmesties uz izciļņa šai pusē,» viņa man uzsauca, «un tikt līdz logam. Es tevi noslēpšu pie sevis.» Cita glābiņa man nebij. Es iešūpojos virves galā un, laimīgi uzlēcis uz mūra izcilni, notiku līdz Cilles logam. Tā mani ievilka pie sevis, krita ap kaklu un asarām acīs mudināja plēst viņas gultas segu un palagu garās slejās, savīt virvi, ar ko nolaisties pagalmā. Pati viņa iešot uzkavēt tēvu un Ramu, kamēr es tieku drošībā. Cille izsteidzās, un es no iekšpuses aizšāvu viņas kambara durvju bultu. Es taisījos darīt pēc jaunavas padoma, bet ievēroju kambarī dūmus.

Apskatījos — tie nāca no manas kabatas. Iebāzu roku un nometu kaktā vienu no tām brinumbumbiņām, ko mums atnesa Angeru Anna reizē ar tavu tālskati. Pa logu sprauco­ties, biju to saspiedis. Bet nu migla kjuva arvien biezāka, ka nespēju neko saredzēt. Metos atkal pie loga. Mazliet tālāk pa kreisi atradās piebūvītes jumts. Pa mūra izcilni varētu līdz tam notikt un lēkt uz to lejā tās asis tris četras. Bet pagalmā bija sanācis pulciņš sieviņu. Pēkšņi man iešāvās prātā laba doma, ka varu nozust, viņu neredzēts. Kabatā man bija vēl otra Angeru Annas atnestā miglas bumba. Metu to lejā. Brīdi vēlāk apakšā viss bija miglā. Es izrāpos uz mūri, paskrēju dažus soļus un lēcu. Piebūves jumtelis nobrīkšķēja, no trieciena es apvēlos dažas reizes un nokritu blakus nama sētā, neviena neredzēts, veseliem locekļiem. Tad steidzos šurp.

— Nudien tev ir laime!— iesmējās Svens.— Un jaukā­kais ir tas, ka visa Rīga nu runās par jūsu jaunām burvībām.

— Lai Dievs pasarg!— Pēteris drūmi norūca.— Tas mums par labu nevar nākt.

Un patiesi Pētera bažas izrādījās pamatotas. Pārējie pilsoņi uz vaļņiem, kuriem Rams bija pačukstējis jaunākās vellu burvības un tos sakūdījis pret puišiem, stāvēja attālāk un sarunādamies meta paslepus skatus uz trim draugiem, neko labu par tiem nedomādami.

Krēslai iestājoties, Jēkaba bastionā ieradās Salderns.

— Mīļie draugi!— viņš uzrunāja puišus.— Šonakt jums atkal būs jāiet izlūkos. Man šodien bij apspriede ar Rīgas aizsardzības vadītājiem rātskungiem. Visi ir pārliecināti, ka ienaidnieks neatlaidīsies un rīt atkal sturmēs vaļņus. Pateicoties jūsu izmanībai un ievāktām ziņām, mums šorīt laimējās zviedrus atsist, un tā rātskungi, sevišķi Rams, visas cerības par rītdienas kara laimi liek uz jums. Sevišķi no liela svara būtu notvert un atvest kādu gūstekni. Lai jums pa pilnam pietiktu laika, tad dosaties ceļā jau agri, tikko iestāsies tumsa.

— Labi, kaptein,— Pēteris noteica.

Rama Eliza saviļņota staigāja pa savu kambari, domā­dama neizdomājamu domu.

Ko darīt? Pie pusdienas galda tēvs bija pastāstījis par Samsona Cilles mīlas dēkām ar jauno, skaisto vella kalpu. Tad viņa uz ielas bija noklausījusies pilsoņu sievu tenkas un valodas, protams, pavisam citādas, daudz trakākas un brīnišķīgākas, kā jau no mutes mutē tālāk paustas un izpušķotas. Beidzot, atkal pārnācis mājā uz palaunadzi, tēvs tai bija nodevis Cilles lūgumu viņu apciemot, jo tā nejūtoties labi. Vēl tagad, jau krietni pievakarē, Elīza cīnījās ar sevi: iet vai neiet? Par iešanu bija vairāki motīvi: vispirms, Cille bija Elīzas sirdsdraudzene, otrkārt, ziņkāre, kas īsti noticis, un, beidzot, taču pienākums prasa apciemot savārgušu māsīcu. Pret iešanu nostājās mazās, sprigacainās skuķes greizsirdība: ak, šī viltīgā Cille! Visā slepenībā, ne vārdiņa neminot sirdsdraudzenei, tā norunā ar Andri sle­penu satikšanos, mīlinās ar viņu, un beidzot abi iztaisa burvības stiķus ar miglu un dūmiem. Šitādu bezkaunību! Nu labi, vēl varētu piedot to, ja viņa slepeni satikusies un ļāvusi Andrim sevi pāra reizes noskūpstīt. Varbūt tā uz ātru roku tas iznācis, un varbūt vēlāk viņa par to pastāstīs draudzenei. Bet kāpēc abi tās burvības taisījuši divatā vien un neatlikuši to miglu un dūmus uz citu reizi, kad arī Elīza var būt klāt? Nē, tas nav piedodams! Lai jaunava Cecīlija vispirms nožēlo savus grēkus un viena pati pavārtās pa slimības gultu!

Elīza palika pie šīs apņemšanās.

Pienāca vakars.

. Te ieradās mācītāja kalpone. Tieši pie Elīzas — par lielu pārsteigumu tai.

— Tu, Raute? Vai tad mācītājs tevi izlaida no cietuma?

— Nē, jaunava. Cienīgtēvs nolikās gultā. Es nokopu traukus, un Cecīlijai bij jāved mani atpakaļ bēniņos. Viņa to nedarīja, bet lūdza mani slepeni atskriet pie jums un lūgt jūs apciemot viņu.

— Savādi! Kas tad Cillei no manis tagad vajadzīgs, kad citkārt viņa par mani nepavisam neiedomājās?

— Jaunavai Cecīlijai esot jums kas ļoti svarīgs ziņojams. No tā atkarājoties kāda jaunekļa dzīvība. Tam draudot nāve.

— Kā? Vai tieši tā viņa teica?

— Vārdu pa vārdam.

— Tad nav ko kavēties. Iesim!— Elīza saviļņota steidzās līdzi Rūtai.

Cille jau gaidīja māsīcu pie durvju spraugas.

— Ej, Raute, augšā viena pate!— viņa uzsauca kalponei un ievilka māsīcu iekšā, ieveda savā kambarītī.

— Kas noticis, Cille? Tu esi uztraukta!— Elīza arī uz­traucās.

— Žēlīgais Dievs!— mācītājā meita lauzīja rokas. - Tavs tēvs grib dzīt nāvē Andri! Tev viņš jāglābj!

— Man?

— Jā, tev! Es tak nedrīkstu atstāt māju. Tev viņš Jduzmeklē uz vaļņiem un jābrīdina neiet šonakt izlūkos.

. — Vai dieniņ! Kas tad ir?

— Tavs tēvs grib atstāt viņu ar Pēteri un Ermani pret veselu ienaidnieka karaspēku, lai tie viņus sakapā gabalos.

— Es nesaprotu. Kā viņš to izdarīs?

— Viņš nelaidīs puišus vairs atpakaļ pilsētā. Tiem būs hicīnās un jākrīt, simtiem zobiņu sakapātiem. Steidzies, iii i lā Elīza, uzmeklē Andri un pasaki viņam šo nekrietno nodomu. Ak, Dievs, kad tikai jau nebūtu par vēlu!

Rama meitai vairs nebija greizsirdības domu. Tagad l/iglābj Andris! Drudžaini paspiedusi sāņcenses roku, viņa Izskrēja uz ielu, steidzās uz vaļņiem. Te viņa uzskrēja virsū li>vam.

— Tu tā esi, Elīza?— Rams satvēra meitu pie rokas.

Kas tev te tik steidzigs darāms?

Elīza paraudzījās uz Jēkaba vārtiem, ātri satumstošā vakarā šķita redzam lēni un bez trokšņa nolaižamies pace­ļamo tiltu. Pie tā stāvēja pulciņš karavīru.

«Varbūt vēl izdodas viņu glābt!» Elīza nezaudēja cerī- lius un, ātri izdomājusi, teica:— Es nācu pie tevis, tēvs, krusttēvs Hermans ir ļoti slims. Steidzies pie viņa!

— Nekas!— tēvs mierīgi pasmaidīja.— Rīt viņš būs ve- moIs.

Viņš palika stāvam meitu pie rokas un raudzījās, kā gausi nolaižas tilts, brītiņu paliek un tad ātri, kā atvieglots pieceļas.

«Nekā! Par velti!» Elīzai sirds sažņaudzās, bet, jaunai domai austot, atvieglojās: «Es tomēr viņu izglābšu!»