Trīs vella kalpi

26. nodaļa KAPITULĀCIJA

16. septembri jau no paša rīta rīdzinieki gatavojās Gustava Ādolfa uzņemšanai. Bet karalis nesteidzās.

Beidzot ap pulksten pustrim pēcpusdienā sargs no Svētā Pētera torņa ziņoja zviedru tuvošanos, un pēc pusstundas caur Laztadiju ieradās Daugavmalā Rīgas uzveicējs trīs jātnieku eskadronu un četru kājnieku pulku priekšgalā.

Pie Sāļu vārtiem iznāca pretim Rāte pilnā sastāvā, sagaidīdama augsto viesi. Neiztrūka pat pa apšaudīšanās laiku vieglāk ievainotā Joahima Rigemaņa un Lorenča Cimmermaņa.

Karalim blakus jāja viņa brālis hercogs Kārlis Filips; aiz tiem — valdnieka pāžs, skaists jauneklis, un grupiņa pavadoņu zirgos, kuriem sekoja karaspēka nodaļas — Mai- deļa, Ikskula un Banera eskadroni, tad grāfa vadītais viņa majestātes leibpulks, hercoga Kārļa Filipa pulks, Oksenšjer- nas un Gustava Horna pulki.

Sindiks Johans Ulrihs īsos vārdos apsveica uzvarētāju. Karalis pateicās ar galvas palocīšanu un iejāja pilsētā, vecākajam birģermeistaram Ekam sekojot.

Abās pusēs ielai no Sāļu vārtiem līdz rātsnamam stā­vēja špalerī kapteiņa Salderna karakalpu nodaļas un pil­soņu sardze. Karalim ar pavadoņiem iejājot pa vārtiem, tiem sekoja rātskungi, un zviedru karapulki tūliņ aiz tiem nogriezās pa labi un kreisi gar mūri, ieņemdami mūrus un vaļņus visapkārt pilsētai.

Rātslaukumā karali apsveica ar skaļiem saucieniem un cepures vicinādami pilsētas iedzīvotāji. Atsevišķā pulciņā te stāvēja daži desmiti zviedru gūstekņi. Starp tiem izcēlās Svena Horna masīvais stāvs. Karalis viņu tūlīt ievēroja, un, tikko manāmam smaidam pārslīdot pār seju, viņšv uzlūko­dams savu kapteini, pāris reizes palocīja galvu, it kā gribēdams teikt: «Te nu mēs atkal redzamies, mans brašais Sven!»

Svens saslējās un sastinga kareiviskā pozā. Viņš domāja:

«Nenožēlojiet mani, majestāt. Man gūstā klājās ļoti labi — kamēr mani draugi vēl bij te. Pēdējās dienas, pro­tams, es gan vēlējos būt atpakaļ nometnē.»

No rātsnama Gustavs Ādolfs ar svītu nogriezās pa ma­zo ieliņu uz Svētā Pētera laukumu. Te visi nokāpa no zirgiem un kājām gāja uz dievnamu, kur viņus sagaidīja pie ieejas maģistrs Hermans Samsons. Ar dziļu aizgrābtību un neslēptām gavilēm viņš suminošā apsveikumā uzrunāja Rīgas iekarotāju un aicināja to noklausīties dievkalpojumu.

Līdz ar karali iegāja baznīcā pavadoņi un rātskungi. Toms Rams palika ārpusē. Kaut gan ari viņam šī diena bij tāda pat gaviļdiena kā Samsonam — beidzot redzēt savus centienus piepildāmies, tomēr tēva sirdi nospieda meitas nozušana. Tādēļ viņš negāja līdz uz dievvārdiem, bet atgriezās Rātslaukumā, kur pulcējās zviedru virsnieki, norī­kojuši savus ļaudis uz vaļņiem. Viņš gribēja apjautāties, vai kāds no viņiem kaut ko nezin par Elīzu.

Tur patlaban pulciņš zviedru apstāja ar smiekliem un jokiem savu pazudušo un atkal atrasto biedri kapteini Svenu Hornu.

Ļoti grūti Ramam nācās sevi pārvarēt un tuvoties jautrai sabiedrībai; viņš zināja, ka Svens uz viņu netura labu prātu par tā draugu izraidīšanu. Bet tēva sirds ņēma virsroku. Viņš gāja.

Te viņš izdzirdēja tuvākā pilsoņu pulciņā minam savu vārdu un, nevērīgi pagriezis galvu, ieraudzīja jaunu zviedru kornetu uz kāda amatnieka norādījumu pagrieža­mies pret viņu.

Kornets, ieraudzījis Ramu, priecīgā uzbudinājumā piesteidzās un, kareiviski sveicinājis, teica:

— Man taču ir gods runāt ar rātskungu Tomu Ramu?

— Jā, tas es esmu. Ar ko varu pakalpot?

— Es lūdzu jūsu meitas Elīzas roku. Mans vārds ir Aksels Stroms, viņa majestātes leibpulka kornets.

— Kā?— Rams pārsteigts sakustējās.— Jūs zināt, kur atrodas mana meita?

— Viņa ar citiem rīdziniekiem seko mūsu pulkiem. Katru brīdi viņa var būt še.

Ramam spiedās acis prieka asaras. Viņš satvēra jauno zviedri, gandriz vēl zēnu, pie pleca.

— Jūs sakāt, Eliza ir sveika un vesela?

— Jā, kungs, es par viņu rūpējos kā par savu dvēseli.

— Bet sakiet man, kornet… kā bija jūsu vārds? …

— Aksels Stroms.

— Sakiet man, dārgais Aksel Strom, kā jūs iepazināties ar manu meitu un kā jūs tik pēkšņi. ..

— Izlūdzos Elīzu sev par sievu? … Ak, godājamais kungs, nav pasaulē skaistākas un cēlākas meitenes par Elīzu! Es viņu iemīlēju no pirmā skata, kad to ieraudzīju mūsu

— Es ludzu jūsu meitas Elizas roku.

nometnē pie komandanta telts. Viņa bij samirkušās drēbēs un drebēja rīta vēsumā. Viņu gribēja sūtīt ar taurētāju atpakaļ uz pilsētu. Tad Elīza izmisumā griezās pie manis, lūgdama viņu kaut kur apslēpt, jo atgriezties Rīgā būšot viņas nāve. Es nespēju atsacīt. Neviena nemanīts, ievilku viņu Svētā Jura hospitāļa sētā un novedu pie kādas slimnieku kopējas, kura uzņēmās apslēpt Elīzu pie sevis. Te viņa bija drošībā, un velti to izmeklējās pa visu nometni. Bet Elīza saaukstējusies saslima. Un tā, lūk, ik nakti

sēdēdams pie jūsu meitas gultas, es viņu iemīlēju, un tagad man dzīvē ir tikai viens mērķis: savienoties ar Elīzu. Vai jūs, godājamais Tom Ram, man novēlat viņu?

Rams noslaucīja prieka asaru; viss izvērtās labāk, kā viņš uzdrošinājās cerēt. Gustavs Ādolfs atradās Rīgā — viņa politiskie centieni bija piepildījušies; pazudusī meita atkal atradusies, viss nobeidzies labi. Un nu šis skaistais jauneklis, kornets viņa majestātes jātnieku pulkā, bez šaubām, muižnieks no labas ģimenes, lūdz pēc viņa meitas rokas. Patiesi labāku vīru Elīzai viņš pats nespētu sameklēt.

— Mans mīļais Aksel Strom,— Rams jau kļuva gluži familiārs.— Es esmu pārliecināts, ka mans pirmais iespaids mani nevij, un labprāt jums uzticu savu Elīzu. Tomēr vispirms mums jādzird, ko Elīza pati teiks.

— Lūk, te jau viņa ir!— Aksels paraudzījās uz rātsnama pusi, kur pienāca kāds ducis rīdzinieku gūstekņu zviedru kareivju pavadībā.

Elīza, ieraudzījusi tēvu ar Akseli Stromu, piesteidzās un krita tēvam ar kaklu bērna sirsnībā, kā pēc ilgas neredzēša- nās.

— Elīza! Elīza, mans bērns!— Rams maigi apkampa meitu, bet tad, atcerējies notikušo, turpināja pārmetoši: — Un tā tu varēji izturēties pret savu tēvu!

Bet ari Elīza saslējās, kā tas bija īpatnēji viņas rakstu­ram:

— Tēt, tu izturējies nekrietni pret tiem trim puišiem, drošsirdīgajiem Rīgas aizsargiem. Es gribēju griezt par labu tavu izturēšanos.

— Klus'! Klusi, bērns!— Rams meitu pārtrauca, negribē­dams dzirdēt par savu darbu.— Saki man labāk — kā tu domā pateikties šim krietnajam jauneklim, kurš tik daudz tevis labā rūpējies?

— Es iešu pie viņa par sievu, tēt, ja tu atļauj!— Elīza šķelmīgi paraudzījās vienā un otrā.

Rams ar labpatiku pasmaidīja.

— Tā? Un tu domā pati būt pietiekoša atmaksa par visām rūpēm «un tavu kopšanu uz slimibas gultas?

' — Pūru tu taču arī man dosi līdz?— Elīza piemiedza vienu aci.

— Bez tā laikam neiztiks.— Rams papliķēja meitas vaigu.

— Tomēr,— Elīza mēģināja būt nopietna,— Aksels mani mīl arī tādu, kāda te stāvu.

— Nu labi,— Rams, apmierināts un priecīgs, nobeidza sarunas, atcerēdamies, ka dievvārdi var driz beigties un viņam jābūt karaļa tuvumā. Atvadījies no meitas un Akseļa Stroma un uzlūdzis pēdējo viņu apciemot, kad dienasts to atļaus, viņš pagriezās iet atpakaļ uz baznīcu, bet pārsteigts apstājās.

Viņš ieraudzīja Ērmani, Pēteri un Andri, kuri arī gāja uz to pusi. Tie bija pilnā apbruņojumā un soļoja tik pašapzinīgi, it kā viņi būtu īstie Rīgas iekarotāji.

— Kad tevi!— Rams nomurmināja pie sevis.— Sie vella kalpi spirgti un veseli un ieradušies te nevis kā gūstekņi, bet kā varoņi! . .. Nu, taisnību sakot, kāda man tagad gar viņiem dala …

Viņš devās uz Svēta Pētera baznīcas laukumu, kur visapkārt stāvēja ļaudis, gaidīdami karali iznākam. Trīs puiši arī te nostājās, un Rams iegāja dievnamā.

Samsons apgarotā, sajūsmas pilnā sprediķī ātri nobeidza dievvārdus, un karalis ar pavadoņiem un rātskungiem atstāja baznīcu.

Pie durvīm Gustavs Ādolfs apstājās un parunāja dažus vārdus ar birģermeistaru Eku, sindiku Ulrihu un citiem rātskungiem par iekarotās pilsētas lietām. Kā likās, karalis bija ļoti labi informēts par katra Rātes locekļa noskaņo­jumu pret sevi un poļu karali. Tā, piemēram, izrādīdams visdzijāko cienību pret Niklāvu Eku, kurš visasāk bija pretojies Rīgas atdošanai zviedriem bez cīņas, viņš teica, tieši pret viņu griezdamies:

— Mans mīļais birģermeistar! Man patiesi prieks perso­nīgi tikties ar īstiem vīriem, kam goda sirds puķst krūtīs. Es droši paļaujos, ka tikpat uzticīgs, kā jūs turējāties pie sava bijušā valdnieka, būsiet arī pret Zviedrijas kroni un Rīga piedzīvos spožu uzplaukuma laikmetu.

Ramu karalis uzlūkoja ar mazliet zobgalīgu smīnu.

— Par jums, godājamais rātskungs, es arī esmu daudz iepriecinoša dzirdējis. Mans kanclers Oksenšjerna dažkārt jokodamies izteicās, ka jūs tikai aiz pārpratuma esot rīdzi­nieks, jo jūsu sirds esot vēl zviedriskāka par daža laba dzimuša zviedra sirdi.

Rams, nojautis Gustava Ādolfa vārdu nozīmi, mazliet piesarka. Tas bija mājiens, ka karalis ne sevišķi ciena viņa pūles Rīgas atdošanas lietā un viņa poļiem uzticīgo sievas­tēvu Eku stada augstāk kā cilvēku. Viņa studiju biedrs Aksels Oksenšjerna, tagadējais kanclers, nebūs gluži tā izteicies, kā karalis minēja, jo Vācijas augstskolas laikā Rams vēl nevarēja izrādīt sevišķas tieksmes mesties Zviedri­jas apkampienos; tātad Gustavs Ādolfs ļoti labi zināja viņa centienus Rīgas aplenkšanas laikā.

Tomēr viņš nezināja citas atbildes uz karaļa vārdiem kā dziļi paklanīties. Vēl apmainījis dažus vārdus ar vienu otru rātskungu, karalis ieraudzīja ļaužu pūlī Ērmani, Pēteri un Andri.

Viņš tiem pamāja, un puiši pienāca tuvāk valdniekam.

Labvēlīgi uzlūkojis karakalpus, Gustavs Ādolfs tiem teica:

— Nu, mani draugi, tagad, kad miers ir noslēgts un mēs vairs neesam pretinieki, jums, kā es ceru, arī nebūs vairs iemesla atteikties iestāties manā dienastā?

— Nē, majestāt,— Pēteris atbildēja vienkārši.— Esmu jūsu majestātes kalps.

Ermanis pagrūda pirkstus zem cepures, kā arvien pēc vecas paražas tur meklēdams atbildi grūtos jautājumos. Bet Andris neteica nekā.

— Un jūs, mani draugi?— karalis, nesagaidījis atbildes no abiem pārējiem, pagriezās pret tiem.— Vai jums netiktos kalpot man?

— Vai dieniņ, kā tad ne, augstais valdniek!— Ermanis apķērās.— Vai tad vēl labāku kungu kur atrast pasaulē? Bet…

— Nu? Bet?

— Bet man tāda nelāga daba: netieku cauri ar parasto cilvēka pārtiku.

— Kā?— Karalis kļuva nopietns.— Vai mans pavārs tev nedeva ik dienas ceptu aunu iztikai, kā es pavēlēju?

— Kā ne, augstais valdniek! Tas bija kārtīgi ik dienas.

— Bet vai tad ar to tev vēl bija par maz?

— To nevar teikt. Gaļas jau pietiktu.

— Un arī maizi tev izsniedza no mana galda, cik va­jadzīgs?

— Ar to gan, lielskungs, bij paplānāk. Smalkā kviešu maize zemnieka cilvēka vēderam ir tikai tāda mānīšana.

Karalis iesmējās.

— Tev vajadzēja paprasīt, un tu būtu dabūjis rudzu maizi, cik vari noēst. .. Nu, turpmāk šos pārpratumus es centīšos novērst… Likšu, lai tev manā pulkā dod trīskār­tīgu vīra devu.

— Tad gan būtu labi, augstais lielskungs . . . Tikai man bail, vai manas kājas izturēs tos garos karagājienus pa poļu zemes purviem. Jūtu negantas kaulu sāpes.

No puiša neīstā toņa karalis saprata, ka viņš ar visādiem taisnības iemesliem grib izvairīties. Tas viņam likās dīvai­ni pie karakalpa, kurš labāku atalgojumu nekur citur nevarēja cerēt saņemt. Acumirkli pārdomājis, viņš teica tieši:

— Labāk saki man, draugs, tūlīt to īsto iemeslu — kādēļ tu negribi iestāties manos karakalpu pulkos?

Sis negaidītais jautājums Ērmani mazliet apmulsināja. Bet, ātri saņēmies, viņš atbildēja dziļākā nopietnībā:

— Pats galvenais iemesls, lielskungs, ir tas, ka man pēdējais laiks apsievoties. Un tāpat arī manam draugam Andrim.

Gustavs Ādolfs no sirds iesmējās. To viņš nebij iedomā­jies. Andris piesarcis nolaida acis, bet Pēteris vislielākā izbrīnā uzlūkoja draugu, neticēdams savām ausīm.

Karali ārkārtīgi uzjautrināja Ērmaņa vientiesība. Pavi­sam aizmirsis svinīgo brīdi, apkārtstāvošos valstsvīrus, pulkvežus un rātskungus, viņš ērti atspiedās uz sava zobena un turpināja sarunu ar zemnieku puisi:

— Bet saki man, mīļais,— vai tad tu domā dzīvot no mīlestības vien, kad būsi apprecējies? Jeb tu esi karā sapelnijies tik daudz, ka pats vari būt kungs?

— Ak nē, lielskungs! Man visa manta mugurā, visa maize vēderā.

— No kā tad tu domā dzīvot un uzturēt sievu?

— Es ceru, ka augstais valdnieks mani tomēr uzņems savā dienastā, tikai nesūtīs uz poļiem, bet paturēs te­pat Rigā, kas tagad pieder lielkungam ar visu zemi un ļaudīm.

— Tā! Nu, lūk, es tevi saprotu. Lai notiek! Un tu arī gribi palikt Rigā?— Karalis uzlūkoja Andri.

— Jā, majestāt.

— Labi. Tad griežaties abi pie pils komandanta, kurš jau rīt uzņemsies pārvaldīt Rīgas cietoksni. . . Un nu, mani kungi, mēs varam iet tālāk!— Gustavs Ādolfs beidzot atgriezās pie sava īstā uzdevuma.

— Majestāt,— birģermeistars palocījās,— jūs gaida labā­kais miteklis, kāds Rīgā bija atrodams, tirgotāja Miheļa Sulca namā. Ja jūsu majestāte vēlas doties pie miera, tad kvartīrmeistars Lorencs Cimmermans ir jusu rīcība — pava­dīt.

— Labi, mīļo birģermeistar,— karalis pateicās.— Pēc mazas pastaigas pa pilsētu es izlietošu jūsu laipno piedāvā­jumu . . . Ejam, kungi!

Pavadoņi un rātskungi sekoja valdniekam un atstāja Svētā Pētera laukumu.

Rams, galvu grozīdams, paraudzijas atpakaļ uz trim vella kalpiem, kuri pratuši ievilkt savos tīklos pat Zviedri­jas karali.

Ari ļaudis sāka izklīst.

Palikuši vieni, mūsu draugi pārsteigti saskatījās. Vai patiesi viņiem būs jāšķiras?

Pēteris bij apsolījies sekot karalim. Tur nekā vairs nevarēja darīt. Kā īsts karavīrs viņš arī citādu atbildi nespētu dot. Par Andri nebūtu ko brīnīties. Viņa domas saistījās tikai pie Rutas. Kā to atstāt vienu svešā pilsētā un dienasta, kur viņas dzīve nelikās visai iepriecinoša? Bet par Ermani Pēterim bija vislielākie brīnumi. Kā tam pēkšņi ienākusi doma apprecēties? Un ar ko? Tak nevienu vārdiņu par šādām lietām viņš nebij draugiem minējis.

— Klau, Ērmani!— Pēteris gandrīz bargi viņu uzlū­koja.— Kas ar tevi īsti noticis?

— Ar mani nekas nav noticis, draugs,— laivinieks atbil­dēja.— Ko es karalim mēļoju ar to apsievošanos, tie ir nieki. Es savu mūžu godīgi nodzīvošu vecpuisī. Tāpat ari blēņas ir ar manām kaulu sāpēm un nesātīgo kviešu maizi. Taisnību sakot, man grūt' no Rīgas šķirties. Te esmu piedzimis, uzaudzis un saradis. Mūsu plašā, bagātā Daugava ir man miļākā vieta pasaulē. Un arī Andris te pieradīs, apprecēs savu Rūtu un dzīvos laimīgi. Kas uz tevi attiecas, mīļo Pēter, tad tu gan esi īsts karavīrs, ar karu un kara grūtībām saradis; un tomēr es arī tev ieteiktu palūgt karali atstāt tevi tepat Rīgas pilī. Lielā barā klīst apkārt pa ienaidnieka zemēm un tikt nosistam burzmā nav nekādas jēgas. Par ko tu īsti atstāj savus kaulus leišu purvos vai mežos! Par dažiem dālderiem gada algas! Cita lieta ir, ja savu dzimteni, savu pavardu tu aizstāvi pret naidnieku. Tādēļ es tev saku, mācies iemīlēt šo pašu Rīgu, kaut arī tā dažkārt pret mums naidīgi nostājusies, un tu sajutīsi pavisam citādu prieku par viņu cīnīties un krist. .. Un kari vēl būs, to tu man vari ticēt. Poļi neliksies mierā, un, tikko zviedri būs prom, tie siros te apkārt.

Vai patiesi viņiem būs jašķiras?

— Tev taisnība,— Pēteris gausi teica.— Bet nu nekā vairs nevar darīt. Un man arī labāk būtu uz laiku būt prom no šejienes. Par to nerunāsim.

Puiši pārrunaja, kur šonakt apmesties, un nolēma at­griezties Mārstaju ielas kazarmēs. Vēl viņi skaitījās Salderna karakalpos, un arī alga tur vēl bija saņe­mama. Viņi devās turp, kur karabiedri tos sirsnīgi uzņēma.

Andris drīz draugus atstāja. Sirds viņu dzina uzmeklēt Rūtu un kaut pāris vārdiņu ar to parunāt.