Trīs vella kalpi

46. nodala RAGANA

Kādā jaukā dienā augusta sākumā uz Māras ezera augstās dienvidu kraujas, kūtri izlaidušies, gulšņāja Pēteris ar Andri. Tagad dzirnavās bija dīka, bezrūpīga dzīve — miera laiki.

Kad pagājušā mēneša vidū Rīgā ieradās Gustavs Ādolfs ar jauniem pulkiem no Zviedrijas, rīdzinieki runāja par pēdējām kaujām, poju galīgu sakaušanu un miera noslēg­šanu. Gluži tā neiznāca. Kad karalis devās uz Jelgavu, domādams te ierīkot bāzi savām kara operācijām, izrādījās, ka Jelgavu atkal ieņēmis Radzivils bez kādām pūlēm, jo no astoņi simts garnizona kareivjiem ļaunā sērga bija pasaudzējusi tikai cilvēku četrdesmit, ar kuriem pilsēta un cietoksnis nespēja noturēties.

Jelgavā neticis, Gustavs Ādolfs gan sakāva poļus dažās laimīgās kaujās Lielupes krastos, bet kaut cik nopietnas stratēģiskas nozīmes tam visam nebija. Stāvoklis palika tāds pat kā iepriekš. Abu karaspēku vadoņi satikās un pēc īsām sarunām vienojās par pamieru uz desmit mēnešiem, t. i., līdz nākošā—1623. gada 1. jūnijam. Tad Gustavs Ādolfs atgriezās Rīgā un, iecēlis slimā Kaspara Krūzes vietā savu feldmaršalu grāfu de la Gardiju par Rīgas un Vidzemes gubernatoru, aizbrauca atpakaļ uz Zviedriju.

Tātad dzirnavu sargiem tagad bija miers un atpūta. Pat sardzes ozolā vairs nevajadzēja. Tikai no rītiem locekļu vingrināšanas dēļ Pēteris apmācīja savu mazo pulciņu zobenu cīņas mākslā, pārējo dienas daļu ļaudams visiem pilnīgu brīvību.

Dīkā dzīve Pēteri Neapmierināja. Rīgā viņam nepatika, un arī dzirnavas bija apnikušas. Kā kareivis viņš bija cīņas gars, kas tiecas no vienas uzvaras uz otru, arvien spožāku un spožāku, un pēc visa veiktā nekā jauna un lielāka še

. . . kūtri izlaidušies gulšņāja Pēteris ar Andri.

nevarēja gaidīt. Bez tam Pēteri pamodās ilgas pēc dzimte­nes. Jau agrāk viņš dažas reizes bija pārrunājis ar Andri par atgriešanos uz Kurzemi. Ari šodien viņš par to domāja.

— Kā būtu, Andri,— Pēteris uzsāka valodas, nekustīgu skatu raudzīdamies debesu dzidrumā, kurā mazi, balti mākonīši, peldēdami pret rietumu pamali, acīm redzot kusa un gaisa,— kā būtu, ja mēs prasītu zviedriem atvaļinājumu.

— Un tad dotos uz Kurzemi?— Andris, dzīvāks par draugu, piecēlās pussēdu, atbalstīdamies ar elkoņu mīkstajā sūnā.— Es ari patlaban par to domāju.

— Kas mums te, svešumā, par prieku?

— Tā ir. Bet nezin kā būtu Ēdolē? . ..

— Tu domā par to izkaušanos Rūtas dēļ? Tā poju junkura tur vairs sen nav. Bet kādēļ mums iet uz Ēdoli? Varētu pameklēt vietu Kuldīgā, kur, kā dzird, patlaban mītot mūsu lielskungs.

— Nez kā viņš mūs uzņems? Varbūt iekals dzelžos.

— Kā izbēgušos dzimtcilvēkus? Taisnību sakot, mēs nebūt vairs nebijām sava hercoga Jaudis. Poļi mūs dzina darbos, poļiem strādājām un vergojām. Poļi paņēma visus muižas ienākumus. Tātad mēs neesam aizbēguši no mūsu lielkunga, bet no poļu vajāšanām. To viņš mums ļaunā nevar pieskaitīt.

— Labi apdomājot, tā būtu gan.

— Nu redz. Un kā piedzīvojušus karakalpus mūs nesūtīs uz muižu pie zemes darba, bet paturēs hercoga sargos. Sie zviedri man nemaz vairs lāgā nepatīk.

— Tu dusmojies, ka Rīgas gubernators aizmirsis savu solījumu paaugstināt tevi dien astā?

— Man Kaspars Krūze tāda solījuma nav devis.

— Vienalga. Viņš tā teicis citiem zviedru augstmaņiem, un arī Bērenss to dzirdējis.

— Protams, cildināt es nevaru cilvēku, ja viņš runā citādi, nekā domā un dara. Un, ja gubernators tā nebūtu izteicies, tad es pats nemaz par šādām lietām neiedomā­tos … Bet es nedomāju par sevi. Man pilnīgi pietiek tās pašas kāprāļa pakāpes.

— Par ko tad tu domā?

— Par tevi, Andri. Tev nav mazāk kaujas nopelnu kā man. Kāpēc lai ari tevi neieceltu par kaprāli?

— Man tas vienalga.

— Tā nesaki. Ja mēs atgriežamies Kurzemē, tad kā kaprāļiem mums katrā ziņā būtu vieta hercoga sardzē. Bet karakalpu nekur netrūkst. Turklāt ar kaprāļa kārtu mūs vairs neuzskatīs par dzimtcilvēkiem. Mēs būsim brīvi ļaudis.

Andris kļuva domīgs. Pēterim taisnība. Viņu stāvoklis nebij vienāds. Kaprāli Pēteri hercogs katrā ziņā paturēs savā dienestā ar visām brīva cilvēka tiesībām, bet viņu kā vienkāršu karakalpu var nosūtīt uz kādu muižu. Un kur tad lai paliek Kate? Tai arī jāpāriet dzimtļaužu kārtā. Par to jau abi bija pārrunājuši, un Kate visādi bija ar mieru. Tomēr. ..

— Tātad tu domā,— Andris pēc brītiņa iejautājās bez liela prieka,— ka vajadzētu iet uz Kurzemi?

— Pārāk velk uz dzimteni.

— Bet tad mums būs jāšķiras no drauga Ermaņa.

— Viņš pirmais šķirsies no mums.

— Ilgojas tikt atpakaļ uz savu Daugavu? Tagad pat ik dienas ņemas ap zveju.

— Jā. Karošana nav viņa amats; viņš nekaro, bet kaujas. Pieri saraucis. Viņa sirds vēlēšanās ir uzcelt jaunu būdu nodegušās vietā un braukt zvejā, celt ļaudis pāri Daugavai. Dažas dienas atpakaļ runājām par varbūtēju šķiršanos. Gājām uz Rigu. Viņš mani ievilka krūmājā pie savas būdas drupām. «Lūk, tepat,» viņš ar sajūsmu man stāstīja un izrādīja, «uzcelšu jaunu ēku ar jaunās modes krāsni un skursteni, ka ne dūmu smakas istabā nemana. Nedēļu braukšu zvejā, tad saēdlšos līdz kaklam un otru nedēļu gulēšu uz krāsnsaugšas.»

— Vai tad viņa vēdergraizes Jāņunakti to nav vēl atradinājušas no trakās negausības?

— Kur nu! Viņa vēders tā esot iekārtots, viņš saka . .. Jā, tā Ērmanis sapņo par turpmāko dzīvi. «Būtu tikai naudas ēkas uzcelšanai,» viņš sūrojās.

— Kad atstāsim zviedru dienastu, tad saņemsim algu par visu laiku, jo vēl ne graša neesam dabūjuši.

— Tur neiznāks jaunai ēkai, sevišķi vēl tik lepnai, kādu Ērmanis grib. Jāved baļķi, ķieģeļi, logiem stikli vajadzīgi; un kur tad amatnieku algas …

Abi pagriezās, izdzirdējuši soļus.

Pienāca Ērmanis.

— Draugi! Komandants mūs sauc uz pili.

— Ko tad šim vajag?— Andris piecēlās.— Varbūt grib izmaksāt algu un atlaist, kā jau miera laikā.

— Nezinu.— Ērmanis paraustīja kamiešus.— Zvejoju Daugavā pret pili. Kāds sargs brauca laivā garām un, mani ieraudzījis, teica, ka sūtīts uz dzirnavām: komandants liekot mums visiem trim ierasties pilī. «Kas par lietu?» es prasīju.—«Nevar zināt,» viņš atbildēja, «pulciņš rātskungu šorīt bijis pie jaunā gubernatora. Uztraukti sarunājušies un minējuši jūsu vārdus. Tātad visi trīs lai braucot pāri.»

Trīs draugi gāja uz dzirnavām, sakārtoja apģērbu, ap­joza zobenus un devās ceļā.

Komandants pili saņēma neuzveicamos ar savādu smaidu.

— Kas tās par lietām, draugi?

— Kas ir?— Pēteris nesaprašanā raudzījās priekšniekā.

— Jūs tur dzirnavās esot sametušies ar ļauniem gariem un veikuši poļus ar paša elles lielkunga palīdzību.

Pēteris piesarka.

— Kas to saka?— viņš drūmi jautāja.

— Tā apgalvo augstās Rātes gudrie kungi.— Koman­dants pārlaida vīpsnājošu skatu puišiem.— Un to viņi apliecina vēl ar šo rakstu.

— Kas šai rakstā teikts?

— Tā ir apsūdzība pret jums trim par kopošanos ar burvjiem un Jauniem gariem.

Pēteris nobālēja. Viņš domāja par Annu.

Andris ar Ērmani nesaprašanā saskatījās.

— Protams,— komandants, stāvēdams pāri tā laika māņ­ticībai, saprotoši iesmējās,— gubernators de la Gardijs nepiegrieza šai sūdzībai nekādas vērības, un es arī nebūtu jūs traucējis, ja te nebūtu iejaukta kāda persona, kuru varbūt jūs negribētu redzēt uz sārta.

— Kas tā tāda?— Pēteris jautāja, mazliet lūpām iedrebo­ties.

— Kāda sieviete.

— Kā viņu sauc?

Komandants paraudzījās rakstā.

— Anna Angers. Es domāju, ka jūs esat labos draugos ar tām meičām, kuras dzirnavās vāra jums azaidu, mazgā un kopj ievainotos, un tādēļ man likās pareizi, ka jūs brīdinu. Tā ka Māras dzirnavas patlaban atrodas gubernatora rīcībā, tad Rāte lūdza, lai viņai izdod minēto personu. De la Gardijs atteicās to darit, noraidot Rātes tiesnešus tieši pie jums. Tātad tagad jūsu varā ir ielaist dzirnavās fogta (audis jeb ne. Es atsaucu jūs tādēļ te, lai brīdinātu par gaidāmām varbūtībām un lai jūs netiktu pārsteigti.

Pētera uztraukums auga.

— Kaptein!— Viņš nostājās kareiviski.— Vai tev mums vēl kādas pavēles jeb kas cits sakāms?

— Pagaidām ne.

— Tad atjauj mums iet. Un pateicība tev par tavu labvēlību.

— Ejiet!

Trīs draugi atvadījās. Gandrīz skriešus Andris ar Er­mani sekoja Pēterim, kurš nejuta zemi zem kājām.

— Laivu taču atstājām pie pils krastā!— Ērmanis sauca pakaj draugam, kurš devās pāri pagalmam uz pilsētas vārtiem.

— Mums jātiek Rīgas krastmalā!— Pēteris atsaucās. — Varbūt jau Rātes ķērāji ir ceļā.

Neuzveicamie sasniedza pa Miesnieku vārtiem Daugav- malu. Tālāk, pie pārceltuves, stāvēja (aužu pūlis un raudzī­jās pāri upei, kaut ko gaidīdami.

Pilsoņi, pamanījuši tuvojamies trīs puišus, piegrūda viens otram sānos, sačukstējās, saspiedās tuvāk kopā un aizdomīgi raudzījās vella kalpos, kuru sliktā slava atkal bija uzliesmojusi. Attālāk no lielā pūļa, nācējiem tuvāk, stāvēja kāds pusaudzis. Tā skatā nebija ne aizdomas, ne šausmas, bet drīzāk apbrīnošana un ziņkāre.

— Klau, puiš!— Pēteris tam pamāja.

Zeņķis pienāca un apstājās soļus piecus sešus attālu.

— Ko teiksi?

— Ko pūlis te gaida?

— Raganu.

— Kur ta?

— Dzirnavās. Fogts ar sardzi aizbrauca viņu sagrābt un vest uz rātsnamu.

Pēterim pietika.

— Laivā!— viņš uzsauca biedriem un pāris lēcienos atra­dās pie malas, atraisīja pirmo tuvāko laivu, un, tikko Ermanis ar Andri paspēja ielēkt, jau varenos irkļu vilcienos viņi brauca pāri. Otrā krastā pie pārceltuves kāds jātnieks, pēc apģērba spriežot, turīgs tirgotājs, gaidīja plostu. Izlēcis krastā, Pēteris piesteidzās jātniekam.

— Kungs!— viņš jau pa gabalu uzsauca satrauktā balsī, kas skanēja kā kaujas pavēle.— Man liela steiga. Kāp zemē! Aizdod man savu zirgu uz pusstundu!

Jātnieks apmulsis vēl kavējās seglos.

— Kāp zemē!— Pēteris jau bija klāt, un tirgonis, kaut negribot, nolēca.

— Bet mans zirgs …

— Gaidi te! Es viņu drīz atvedīšu atpakaļ!— ar šiem vārdiem Pēteris jau bija seglos un auļiem laida uz dzirna­vām. Ermanis un Andris kājām sekoja. Aiz Bauskas ceļa nogrieziena Pēteris jau saskatīja rātskalpu pūli nākam ap birzes stūri. Viņu vidū gāja sieviete. Pa priekšu fogts sava amata cepurē un zizli rokā. Kā negaisa mākonis Pēteris drāzās pretim nācējiem, taisni uz pulciņa vidu. Soļu divdes­mit atstatumā fogts palēca sāņus, rātskalpu bars pašķīrās, atmukdami uz abām ceļa malām. Viņi noskārta, ka citādi būtu samīti zem zirga pakaviem. Ceļa vidū palika tikai Anna sasietām rokām.

Pētera zirgs, varenu muskuļu spēku apturēts, apstājās blakus meičai, kā zemē iestidzis. Jātnieks nolēca, izvilka zobenu un pārgrieza saites ap Annas rokām. Fogts attapies skrēja klāt.

— Rātes vārdā,— viņš pacēla savu zizli,— šī sieviete ir apsūdzēta kā ragana un nodota Rātes tiesai.

— So sievieti var tiesāt tikai viņa majestātes Zviedrijas karaļa gubernators.

— Viņa ir Rīgas pilsone.

— Karaļa dienestā.

— Tak ne kā algota.

— Brīvprātīga. Bet tas nekā negroza.

— Pamiers ir noslēgts. Rīga prasa izdot viņas pilsoni.

— Jūs viņu nedabūsat.

Fogts padomāja. Tad pamāja rātskalpiem:

— Ņemiet viņu ciet ar varu! Rātes vārdā!

Tikai daži paspēra pāris soļus uz Annas pusi. Tak tie paši, no Pētera ašā skatiena sarāvušies, atkal atkāpās uz ceļa malām.

— Gļēvuļi!— fogts piesarcis kliedza.— Izpildīt pavēli! Grābt ciet!

— Velti jūs pūlaties, kungs!— Pēteris teica ar cienīgu mieru.— Es protu aizstāvēties. Griežaties mierā atpakaļ Rātē.

Tad viņš uzcēla Annu zirgā un, paņēmis rokā pavadu, gāja līdz uz dzirnavām.

Kliegdams un lādēdamies fogts ar rātskalpu pulciņu gāja atpakaļ uz Daugavas pusi. Ceļā viņi satika Andri un Ērmani. Gudrais Ērmanis, domādams par drīzu atgriešanos mierīga pilsoņa kārtā, negribēja sabojāt attiecības ar Rātes kungiem un tādēļ, noņēmis cepuri, dziļi paklanījās fogta priekšā. Fogts, viņu pazinis, sūdzējās gandrīz izmisis:

— Iedomājies, Erman Zeltiņ, tas negantnieks, jūsu bied- ris, mums izrāva no rokām raganu!

— Lai Dievs žēlīgs!— laivinieks, izlikdamies nobijies, pārmeta krustu.

— Vai zini ko: tu esi varen spēcīgs puisis. Griezīsimies atpakaļ, nāc tu mums līdz un atņem viņam to raganu!

— Ko nu, kungs!— Ērmanis, turpinādams izlikties, at­meta ar roku.— Ar to pats velis netiks galā. Pret kuru katru citu es ar prieku mestos kautiņā jūsu dēļ.

Atkal goddevīgi paklanījies, viņš gāja tālāk, aiz mugu­ras viltīgi uzsmaidījis Andrim. Dzirnavvārtu priekšā Pēteri sagaidīja viņa ļaudis, nopietni un apjukuši.

— Kāpēc jūs izdevāt Annu?— viņš bargi jautāja.

— Mēs negribējām,— taisnojās kāds vecāks karakalps. — Bet fogts parādīja Rātes rakstu. Pret augsto Rāti mēs neuzdrošinājāmies nekā uzsākt.

— Dzirnavās tikai gubernators ir noteicējs, Rātei te nav nekādas varas. Kā jūs to nezināt?— Pēteris paskaidroja no komandanta dzirdēto dzirnavu tiesību stāvokli, ko arī pats pirms tam nebija iedomājies.

Anna nolēca pagalmā no segliem, un Pēteris iedeva pavadu rokā karakalpam novest zirgu uz pārceltuvi. Kate, Lēne un Rūta piesteidzās pie tiesas rokām izrautās draudze­nes, kas bāla un satraukta atkrita solā pie lielā galda.

— Nāc, mēs tevi noguldīsim,— Kate saņēma zem vienas rokas Annu, Lēne zem otras un aizveda to uz meitu kambari. Kareivji izklīda. Pēteris domīgs un nemierīgs sāka staigāt pa pagalmu no viena gala uz otru. Pēc stundas ceturkšņa iznāca Kate.

— Pēter, Anna grib ar tevi parunāt vienatnē. Ieej!— Lēne ar Rūtu izgāja lielajā istabā. Pēteris, kā likās, bija šo aicinājumu gaidījis. Ātriem soļiem viņš gāja uz namu un vēra meitu kambara durvis. Anna gulēja pie loga. Kad Pēteris bija piesēdies blakus, viņa iesāka:

— Man tev viss jāizstāsta. Līdz šim es nedrīkstēju nevienam teikt, no kā ņēmu tās kodīgās biszāles, miglas bumbiņas, tālskati un zāles ievainotiem. Nu man viss jāatklāj. Visu to man slepus deva maģistrs Daniels Rēbuss. To aizvakar Rātes tiesneši sagrābuši, un vecais vīrs uz moku sola atzinies, ka devis man tās lietas. Tad Rāte nāca arī mani stiept tiesas priekšā.

Pētera piere mazliet noskaidrojās.

— Daniels Rēbuss?— viņš teica lēni.— To vārdu esmu dzirdējis.

— Tu esi viņu arī redzējis.

— Nezinu gan.

— Tas bija Rūtas ārsts, kuru atveda Matīss Bērenss.

— Ak tas!— Atvieglota nopūta izlauzās pār Pētera lū­pām, dzirdot, ka vecais, krietnais mediķis ir tas, ar kuru Anna bijusi draugos, un nevis kāds pretīgs burvis vai riebīga ragana.— Bet tad taču nekādu burvību nav. Vecais maģistrs ir zinātņu vīrs, kas pazīst dabas slepenos spēkus.

— Tumšie ļaudis viņu tomēr dēvē par burvju dakteri.

— Tās ir blēņas! Tātad tu, Anna, no viņa dabūji tās biszāles?

— Jā. Viņš pats baidījās tev dot, jo zin, ka ļaudis netur labu prātu uz viņu un arī jūs sauc par vella kalpiem.

— Sis krietnais virs! Un tagad viņš ir torni?

— Rātsnama pagrabā.

Pēteris pārdomāja. Tad teica dedzīgi:

— Mūsu dēļ viņš iemests cietumā un guldīts uz moku sola! Mēs nedrīkstam viņu atstāt bendes rokās. Viņš jāatsva­bina! Vēl šodien!

Strauji piecēlies, Pēteris paspieda Annas roku un iz­steidzās. Cik viegla tagad bija viņa sirds! Anna nav ragana! Nekādu sakaru viņai nav ne ar burvjiem, ne māžiem. Vecais Rēbuss ir godīgs cilvēks. Sameklējis draugus, viņš lika Ērmanim palikt dzirnavās par sargu un pavēlnieku, abi ar Andri kāpa zirgos un laida aulos uz Rīgas pusi.