Trīs vella kalpi

RUTKU TĒVS

TRĪS VELLA KALPI

Vēsturiska romāna darbība norisinās Rīgā 17. gadsimtā zviedru kara laikā. Tā centrā trīs latviešu karakalpi Andris, Pēteris un Ērmanis, kuru dēkainie varoņdarbi iedveš bijību pat ienaidnieka pulkos. Romānā samērā reljefi iezīmēts senas Rīgas fons, tās iedzīvotāju struktūra un nodarbošanās veidi.

Vēsturisks romāns no senās Rīgas

RIGA «LIESMA» 1990

RIHARDA ZARIŅA ILUSTRĀCIJĀS REPRODUCĒJIS EDUARDS CERESKA INDUĻA ZVAGŪZA GRAFISKA APDARE\

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis

No 1886. līdz 1961. gadam Rīgā dzīvoja rakst­nieks Rutku Tēvs un aktieris Arveds Mihelsons. Viena un tā pati persona. Par savu īsto aicinājumu uzskatīdams skatuvi, piecdesmit radoša darba gados A. Mihelsons piedalījies 5192 izrādēs un atveidojis 435 skatuves tēlus (pēc aktiera paša hronikas zi­ņām). Vaļasbrīžos Rutku Tēvs interesējās par vēs­turi, pētīja vecas hronikas un rakstīja — romānus, stāstus, lugas, dzejoļus, feļetonus, teātra vēsturi, kā arī tulkoja.

Pati nozīmīgākā Rutku Tēva daiļrades daļa — desmit vēsturiskie romāni, kas publicēti 30. gados — «Latvietis un viņa kungs», «Dumpīgā Rīga», «Ben­des meita», «Māksalas brāļi», «Klibā Skrodera iela», «Gambija», «Sumpurņu ciems», «Aklais Valentīns», «Sabas ķēniņienes pēctecis» un «Trīs vella kalpi». Astoņi no tiem iznākuši grāmatās, «Sabas ķēniņie­nes pēctecis» un «Trīs vella kalpi» publicēti perio­dikā — laikrakstā «Jaunākās Ziņas» un žurnālā «Atpūta». Rutku Tēva arhīvā palikuši arī divi nepabeigti romāni —«Pie Lielā pumpja» un «Pans Ignacs».

Pēckara periodika atkalredzēšanās ar Rutku Tēvu sākās 1976. gadā, kad iznāca izlase «Dumpīgā Rīga» (tur ievietoti romāni «Klibā Skrodera iela», «Dum­pīgā Rīga», kā arī fragmenti no teātra anekdotēm), 1981. gadā tika izdots romāns «Sumpurņu ciems» un 1985. gadā—«Latvietis un viņa kungs».

Kaut gan romāns «Trīs vella kalpi» līdz šim grāmatā publicēts nav, mākslas mīļotāji to droši vien būs iepazinuši ar kino starpniecību: 1970. gadā uz mūsu ekrāniem parādījās Rīgas kinostudijas filma «Trīs vella kalpi» un 1972. gadā—«Vella kalpi vella dzirnavās».

«Trīs vella kalpu» adresāts galvenokārt laikam gan būs dēku literatūras cienītāji. Trīs varonīgo latviešu karakalpu — Andra, Pētera un Ērmaņa piedzīvojumiem bagātās gaitas zviedru kara laikā neatstās vienaldzīgus tos. kam tīk raita notikumu attīstība, asi sižeta pavērsieni un laimīgas beigas. Mazāk paliekošu vērtību te atradīs psiholoģisko žanru piekritēji. Un tomēr — varbūt šo trīs puišu vaibstos ir kaut kas no tā latviskā gara, kas mums (āvis izdzīvot visām sērgām un kariem cauri? Var­būt tāpēc viņi ir tik neuzveicami, spējīgi iet caur uguni un ūdeni, ka tik fanātiski tic brīvībai?