Trīs vella kalpi

20. nodaļa SIRDSLIETAS

Mūsu trim puišiem ar Svenu mielojoties pie bagātīgām pusdienām, pienāca Rama Elīza. Kā mielasta apgādātāja viņa droši sēdās klāt un uzņēmās saimniekošanu. Elīza pārskaitīja vīna krūkas. Bija tikai septiņas, bet viņa labi atcerējās ielikusi grozā ne mazāk par duci. Tātad pārējās bij iztukšojis draugs Svens pa to laiku, kamēr viņa draugi gāja izlūkos un cīnījās uz vaļņiem. Bet kas par to? Pietiks visiem; Andris veselu kausu nekad neizdzer, un uz nākošo dienu karavīri tak nemēdz pietaupīt.

Izsalkušie puiši nodevās vienīgi ēšanai un dzeršanai, nedomādami ne par ko citu pasaulē. Vienīgi Andra skats vērsās pāri bastionam uz ielas vienu un otru galu. Viņa ļ domas nepavisam nebij pie mielasta.

Pēteris, novērojis draugu, paraudzījās uz Elīzu un kaut ko pārdomāja.

Tad viņš tai jautāja:

— Kāpēc šodien neredz te tavu draudzeni, jaunava?

Elīza apmierināti pasmaidīja.

— Viņa nedrīkst vairs uz vaļņiem nākt.

— Kāpēc?

— Mācītājs nelaiž.

— Kad zviedri nešauj, tad tak te nav bīstami. Un ari namā neviens nevar būt drošs no bumbām.

— Ne drošības dēj tēvs tura mājās Cilli,— Eliza iesmē­jās,— viņš baidās, ka to neapbur.

— Kas tad?

— Jūs! Viņš domā, ka jūs stāvat sakaros ar Nelabo un elles mākslām.

Svens iesmējās pilnā kaklā, gandrīz aizrīdamies ar vīna malku.

— Jā, jā, tā tas ir!— šķelmīgi pasmējās ari Ērmanis, kozdams zoss šķiņķi.

— Bet vai tavs tēvs par tevi nebaidās?— Pēteris nopietni turpināja sarunu, kurai bij, kā likās, noteikts mērķis.

— Viņš nekā nezin, ka es nāku pie jums ciemos,— Eliza atbildēja noslēpumaini.— Es arvienu viņu piemānu un ļoti uzmanos. Ne tā kā Cille: tris reizes — dažas dienas atpa­kaļ — tai bij jāsūta pakaļ kalpone.

— Tā, tā . . . Un jaunavai Cecīlijai atkal bij jānāk uz vaļņiem, lai sauktu kalponi mājās?

— Jā! Ai, cik dusmīgs mācītājs bij uz Rauti! Stundām izgaidījies uz palaunadzi un vakariņām.

— Viņš bargi meiteni norāja?

— Jā. Bet ta palaidne vēl neklausīja. Vēl vakar gribēja bēgt prom no kungiem.

— Tā?— Pēteris slepus pameta skatu uz Andri. Tas uztraucies raudzījās stāstītājā.

— Un tad,— Elīza turpināja,— mācītājs viņu ieslēdza bēniņu kambari un izlaiž tikai mielastu gatavot.

Andris ar visu spēku valdījās. Maizes rieciens izkrita no viņa drebošās rokas. Viņš tomēr saņēmās, apslēpis uztrau­kumu, piecēlās un teica nevainīgi:

— Vajadzētu iet apskatīt pilsētu.

Eliza pārsteigta raudzījās puisi: kāpēc viņš grib atstāt patīkamo sabiedrību, gardo mielastu, kad ēšana vēl tikai īsti sākusies?

— Pilsētā nekā jauna nav,— viņa vientiesīgi iebilda, mēģinādama to atturēt no staigāšanas iedomām.

— Sīrīta apšaudīšanā būs daudz namu sašauti,— Andris atrada iemeslu.

— Nav nekas liels,— Elīza vēl mēģināja.

— Jāapskatās … Es taču varu drusku aiziet, Pēter?

Pēterim kā vecākajam arvien nācās izprasīt atļauju. J Viņš to labprāt deva, jo pats bij sarunu novedis tiktāl, ka Andris nespēja vairs mierīgi nosēdēt pie mielasta. Viņa labā | sirds saprata draugu, un tak ar nodomu viņš to visu bij darījis.

— Ej vien,— viņš teica, acīm smaidot.— Patlaban zviedri nešauj, nekāda darba te nav. Tikai kad dzirdi ierūcamies dižgabalus, tad steidzies atpakaļ, lai tur vai kas!

Pēdējie vārdi varētu izlikties lieki, bet Andris no Pētera zīmīgās sejas izteiksmes saprata, ko viņš domā, un, pametis ar galvu, devās lejā no bastiona.

Pa tuvākiem vārtiem viņš iegriezās Iekšrīgā un gāja uz Rātslaukuma pusi, domadams:

Mācītājam Samsonam vajag dzīvot Svētā Pētera baznī- ; cas tuvumā. Tur, ap rātsnamu, būs kādam jāapjautājas.»

Uz Krāmera ielas viņš ieraudzīja pilsoņu sievas pulciņā sarunājamies. Tās, arī viņu ievērojušas, sabāza kopā galvas, sačukstējās un greizi noraudzījās daiļajā puisī.

Kas gan labāk zinās pateikt mācītāja dzīvesvietu, ja ne cītīgākās baznīcā gājējas?

Pienācis klāt, Andris sveicināja un pieklājigi jautāja:

— Sakiet, lūdzu, cienījamās kundzenes,— kur te mājo Svētā Pētera mācītājs?

Sievas neatbildēja — tikai ieplestām acīm raudzījās ka­rakalpā, kuru bij ievērojusi un pazina visa pilsēta un daudzināja par paša Nelabā sabiedroto, kas spēj izlīst pa atslēgas caurumu, pārvērsties par peli un ar burvju zizli pievilkt klāt visattālākos priekšmetus.

— Man vajag satikt mācītāju,— Andris atkārtoja.— Vai jūs, kundzenes, nezināt viņa mājokli?

Sievas atkal saskatījās; tad viena, vecākā, teica, norādī­dama:

— Viņš dzīvo tepat ap stūri otrā namā, ieeja no vārtu ailes pa kreisi, augšā.

Andris pateicās un iegriezās tuvākā šķērsielā. Iegāja otra nama vārtos. Te bij divas durvis kreisā pusē. Pirmās, kā likās, veda uz apakšstāva noliktavām. Viņš pavēra otrās. Aiz tām bij kāpnes. Andris uzkāpa trešā stāvā. Te uz atvērta loga palodzes žāvējās izlikta sega. Tā pati, ko mācītāja meita reiz bij Izklājusi uz Smilšu bastiona pie mielasta.

— Esmu pareizi uzkāpis,— nodomāja puisis un pieklau­vēja pie durvīm.

Mazu brītiņu vēlāk durvis atvērās un tajās parādījās mācītāja meita. Pārsteigta un reizē līksma viņa lielām acim raudzījās Andrī.

— Cienītā jaunava,— Andris teica.— Es gribu satikt jūsu kalponi Rūtu.

Mazs mākonītis pārlaidās pār meičas seju, bet tūlīt ari izgaisa.

— Tu nedrīksti Rauti satikt,— viņa teica, tiksmināda- mās pie skaistā viesa.— Tēvs tur viņu ieslēgtu bēniņu kambarī.

— Bet man nepieciešami ar viņu jārunā. Esi tik laipna un pasaki savam tēvam.

— Lai Dievs pasarg!— Cille saņēma rokas.— Tēvs ir loti noskaities uz jums visiem trim. Viņš tevi bargi svētīs!

— Kas tur ir, Cecīlij?— aiz durvīm atskanēja mācītāja skanīgā balss.

— Tēvs!— Cille iztrūkusies iesaucās.— Ej! Ej!

Viņa aizvēra durvis Andra deguna priekšā.

Puisis brītiņu pastāvēja pārdomādams. Tad pieklauvēja no jauna.

Tad pats Samsons atvēra. Ieraudzijis jauno karakalpu, uzlūkoja to zvērošām acīm. Saslējās.

— Ko tu gribi?

— Augstais kungs, gribu satikt jūsu kalponi Rūtu.

— Kāda bezkauniba! Es aizliedzu savai dienastniecei pīties ar vella kalpiem! Ej!

Viņš strauji izstiepa roku, norādīdams uz leju, un aizcirta durvis.

Andris atskārta, ka nepareizi iesācis. Vajadzēja slepeni mēģināt pietikt meitenei. Bet kā?

Viņš kāpa lejā. No vārtu ailes pamanīja uz ielas to pašu sievu pulciņu, kas Krāmeru ielā viņam bij parādījušas ceļu, bet nepiegrieza nekādas vērības. Iegāja pagalmā. Tā bij pagara, šaura, augstu namu sienām ieslēgta telpa ar pāris zemākām piebūvitēm, piekrauta mucām, kastēm un dažā­diem krāmiem. Neviena te neredzēja.

«Ja varētu pa logu kaut kā piekļūt Rūtas cietumam?» viņš domāja, paraudzīdamies uz augšu. «Lūk, tiem tur, trešajā stāvā, vajadzētu būt mācītāja dzīvokļa logiem. Pār kāpņu telpas palodzi pārsviesta vecā sega. Augstāk arī bēniņu logs. Varbūt tur Rūta ieslēgta? Bet kā āīīgšā tikt?»

Andris aplūkoja nņ^ sienu. Tā bij veca, vietām "izdru- ptlSI. our tur gori var ētu pieķerties un atspiest kāju, bet ne iidz augšai uzrāpties. Tad viņam krita acīs logs ar segu. Te gar visu sienu zem palodzēm mūris pastiepās mazliet uz āru. Pa šo izcilni, pieturoties izdrupušo akmeņu spraugās, va­rētu noiet zem bēniņu loga. Bet tad jārāpjas pa stāvu mūri kā mušai. . .

Daudz nedomājis, jaunais pārgalvis iesteidzās vārtu ailē un, uzskrējis pa kāpnēm pie vaļējā loga trešajā stāvā, uzkāpis uz palodzi, sāka, gar sienu turēdamies, virzīties tālāk pa izcilni, kamēr nonāca zem bēniņu loga.

Tas bij pa pusei pievērts.

— Rūta!— Andris uzsauca apslāpētā balsi.

Logs bēniņos pavērās, un viņā parādījās mācītāja kal­pone.

— Zēiigais Dievs! Andri!— viņa tikko spēja apspiest prieka un izbaiļu kliedzienu, ieraudzījusi savu mīļoto zēnu bīstamajā stāvoklī.— Turies! Turies! Es tev tūlīt palīdzēšu.

Viņa pazuda no loga, bet tūlīt atgriezās ar pakulu vītu virves galu, ko nolaida Andrim, otru galu piesējusi augšā.

Andris satvēra virvi.

Tanī brīdī atskanēja brīkšķis un zem viņa kājām iebruka saplaisājušais mūra izcilnis, ar smagu brāzienu nogāzda­mies pagalmā. Bet Andris jau bija pieķēries virvei un rāpās augšup, kur tam sniedzās pretim Rūtas rokas.

— Lai slavēts Dievs!— meitene gavilēja.— Cik labi node­rēja šī virve, ko nepaspēju vēl novīt savai bēgšanai!

Mācītājs Samsons, saniknots par puiša nekaunīgo apcie­mojumu viņa godīgā namā, lieliem soļiem staigāja pa istabu. Pēkšņi viņš izdzirdēja mūra gruvienu un piegāja pie loga. Paliecies viņš ieraudzīja lejā nogruvušās mūra daļas, pacē­lis galvu augstāk, pamanija izdrupušā izciļņa vietu un, vēl augstāk pacēlis skatu, saskatīja bēniņu logā nozūdam kājas gaiši pelēkās zeķēs un smagās kurpēs.

— Tas vella kalps ir uzrāpies pie Rautes!— viņš iesaucās vislielākā saviļņojumā.— Nu, tagad jādara šim trakajām lietām beigas! Tūlīt uz rātsnamu! Dzīvs vai miris šis burvis jādabū torņa pagrabā!

Bez cepures viņš izsteidzās no istabas, noskrēja lejā un devās uz rātsnamu. Te patlaban bij sanākuši kungi uz sēdi. Mācītāja spēcīgās apsūdzības pārliecināta un vēl Rama sakūdīta, Rāte nolēma mest puisi cietumā, ja to notver ielauzušos SsiPsona mājokli. Uz vaļņiem, protams, tā neuz­drošinātos Stātie? pretim Varonīgajam pilsētas aizsargam. Rams kā pilsētas aizsardzības vadītšj? uzņemāS Ј'j?tīšanas vadīšanu ar četriem Rātes sargiem.

Andris satvēra virvi . . .

Visi steidzās uz mācītāja namu.

— Nu kaut kas notiks!— sačukstējās sievu pulciņš, vēl arvien stāvēdams uz ielas un redzēdams mācītāju, Ramu un sargus ieskrienam vārtos.

Gūstītāji uzkāpa bēniņos. Atbultēja meitenes cietuma kambara durvis. Bet tās nevērās.

— Atdari!— Samsons nikni dauzīja ar dūri durvis.

Iekšā viss palika klusu.

— Uzlauzt durvis!— teica Rams.

Sargi mēģināja izpildīt pavēli ar zobiņiem. Bet tie bij par viegliem.

— Kādu laužamo dzelzi! Kādu veseri!— Rams sauca.

Mācītāja namā šāda ieroča nebij. Rātskungs nosūtīja

vienu kalpu lejā pie kalēja. Pa tam paši mēģināja ielauzt durvis ar plecu spiedienu. Bet velti. Taisni brīnums, kā vecie dēļi tā varēja turēties.

— Tas nenotiek dabīgā kārtā,— domāja Rams.

Pēc minūtēm piecām atgriezās sargs ar laužamo dzelzi un sāka skaldīt durvis. Tās izjuka pēc pāris sitieniem.

Kailiem zobiņiem rokās sargi iebruka kambarī. Te starp visvisādiem krāmiem, kaktā ierāvusies, stāvēja Rūta. Vai­rāk neviena nebij telpā.

No pārsteiguma attapies, Samsons pieskrēja pie loga. Te nekādu pēdu par puiša bēgšanu nevarēja saskatīt. No jumta stāva lēcis lejā, bēglis būtu nosities.

Mācītājs griezās pie Rūtas:

— Kur tu noslēpi to vella kalpu?

Droši raudzīdamās kunga sejā, meitene teica mierīgi un noteikti:

— Te nav neviena vella kalpa.

— Kur tu viņu noslēpi? Atbildi!

— Es neviena neesmu noslēpusi.

— Tu liedzies?— Samsons satvēra meiteni pie rokas augšpus elkoņa un izrāva no kakta.— Atzīsties! Es tevi sitīšu!

Rūta ievaidējās, jo spēcīgā vīra pirksti sāpigi spieda viņas roku.

— Nemoki meiteni, tēt!— durvīs atskanēja skaļi un lepni Cilles balss.— Viņa nav vainīga. Tas viesis nāca pie manis. Mums bij norunāta satikšanās.

Pārsteigtajam tēvam uztraukumā sāka ļodzīties ceļi.

— Cille! Ko tu runā?!— viņš izdvesa.— Tas nevar būt!

— Tā ir!

— Bet kur tad viņš palicis?— no brīnumiem apmulsis, iejautājās krusttēvs Rams.

— Izgaisis!

— Nē, nē!— Samsons saņēma kopā visus prātus.— Tas nevar būt! Es skaidri redzēju, ka viņš ielīda pa logu bēniņos še, Rautes kambarī.

— Ļaunais būs tev acis apmānījis, tēt!— Cille iesmējās ar neprātīgu ironiju,— Mēs abi satikāmies! Sapņos! Jūs visi esat nosapņojuši, ka te kāds būtu bijis!

Tēvs gribēja ko teikt, bet vārdi tam aizžņaudzās rīklē. Viņš stāvēja vislielākā nesaprašanā. Tāpat sargi. Viens nodrebēja. Otrs pārmeta krustu.

Samsons pirmais saņēmās. Piegāja atkal pie loga. Pētīja. Domāja. Nu viņš tomēr ievēroja vienu iespējamību, kā viesis varētu būt atstājis bēniņu kambari: izcilnis apakšā bij nobrucis pa labi, bet uz kreiso pusi vēl turējās; ja no šejienes laimētos nolaisties līdz trešā stāva palodzei, tad pa izcilni varētu noiet līdz Cilles istabas logam. Tas bij vajā. Vai puisis nevarētu būt noslēpies viņa meitas istabā?

Pastāstījis savas aizdomas, mācītājs skrēja lejā, citiem sekojot.

Viņš iedrāzās Cilles kambara durvis. Tās bij nobultētas no iekšpuses.

— Surp laužamo dzelzi!— mācītājs drebošā balsi uz­sauca sargiem.

Pietika nedaudz sitienu. Bulta atsprāga vaļā.

Sargi, zobiņus izstiepuši, vēra durvis, bet tūlīt atmuka atpakaļ.

No istabas plūda laukā bieza, pelēka migla ar savādu salkanu smaržu. Iekšā biezajā miglā nekā nevarēja saska­tīt.

Arī Cille pārsteigta atstreipuļoja atpakaļ.

Tad, stāvēdami klusi, kā sastinguši, viņi dzirdēja cauri miglai pa vaļējo logu balsis no pagalma lejā:

— Kungs, stāvi klāt! Viss pagalms pilns dūmu. Ari pa mācītāja meitas logu augšā tie plūst uz āru. Tur viņa pinusies ar to skaisto vella kalpu! Kad rātskungs Rams ar sargiem uzskrēja augšā, tad Nelabais zvirbuļa veidā nolai­dās pagalmā, un no viņa palika tikai saldā smaka un dūmi. Nu vairs nav labi Rīgā! Kungs, stāvi klāt!