Trīs vella kalpi

25. nodala RĪGAS PĒDĒJAS VAROŅDIENAS

Zviedru bateriju uguns kļuva arvien niknāka. Tagad degošās bumbas krita ne tikai apcietinājuma joslā, bet arī pilsētas centrā. Viena ielauza Svētā Jāņa baznīcas jumtu; otra iekrita un aizdedzināja Svētā Pētera kori, kur tikai ar lielām pūlēm izdevās apdzēst uguni. Gandrīz ik pārdienas vienā vai otrā pilsētas pusē uzsprāga gaisā kāda zem grāvja un vaļņiem parakta mīna, sagraudama apcie­tinājumus. Uzbrukums sekoja uzbrukumam. Nepagāja

neviena diena, kad nebūtu vismaz pāris nogalināto un kāds desmits ievainoto.

Bet Riga turējās.

Veltīgas izrādījās izraidīto puišu draugu bažas, ka bez viņu palīdzības rīdzinieki nespēs aizstāvēt savu pilsētu. Pilsoņos bij iededzies varoņgars; tie neprātoja, bet cīnījās. Salderns, dien' un nakti nomodā, bija visur klāt. Kad pilsoņi kādā iebrukumā vairs nespēja turēties, vecais kara lietpra­tējs zināja īstā laikā pārsviest savas nodaļas no vienas pilsētas malas uz otru. Krietnais kapteinis darīja visu, kas cilvēka spēkos, kaut gan krūtis tam plosījās dusmas par savu trīs brašo karakalpu izraidīšanu, kurus viņš bija no sirds iemīļojis, un tagad katrā brīvākā brīdī viņš savas dusmas klaji izrādīja, šķendēdamies un lādēdamies par rātskunga Rama piemuļķotiem nelgām un nodevējiem.

Pretēji pilsoņu vairumam Rams klusībā stradāja savu kūdīšanas darbu — slēgt mieru un padoties zviedriem. Sagrauzts par meitas nozušanu, viņš tomēr turpināja savu politiku, vēl jo neatlaidigak tādēļ, ka, nepieļaudams domu, ka Eliza varētu būt mirusi, viņš cerēja jo drīzāk to redzēt, kad miers būs noslēgts.

Ari mācītājs Samsons no kanceles iedvesmoja dievvārd- niekus — pa lielākai daļai pilsoņu sievas, jo vīriem ari pa sprediķa laiku bij darbs uz vaļņiem.

Tā Rīgā nodibinājās tris partijas. Pirmā — rātskungu vairākums, kaut gan pret savu gribu, tomēr uzticīgs Polijas karalim. Otrā — zviedru atklātie draugi — mācītājs Sam­sons un Rams ar saviem piekritējiem, visiem līdzekļiem mieru prasīdami. Un beidzot kara apstākļos iedzīvojušies pilsoņi uz vaļņiem — bez kādas politikas vienkārši aizstāvē­dami savu dzimto pilsētu, vienalga, pret ko.

Tad Gustavs Ādolfs griezās pie Rīgas ar otrreizēju padošanās priekšlikumu. 2. septembri pulkstens četros pēc pusdienas Smilšu vārtu priekšā ieradās taurētājs ar karaļa vēstnieku. Tas nolasīja Rātes sapulcē sava valdnieka ziņo­jumu, un rātskungi to apsprieda visos sīkumos. Rama un viņa piekriteju sakarsētā atmosfērā tovakar nekādu atbildi nevarēja izstrādāt, un Eks lūdza vēstnieku palikt te lidz ritam. Pa tam zviedri, gaidīdami ātru izšķiršanos, atkal uzsāka apšaudīšanu, neraugoties uz notiekošām sarunām. Pēc sēdes beigām nenogurstošais Rams apstaigāja visus rātskungus, mēģinādams tos pierunāt pieņemt Gustava Ādolfa piedāvājumu, un daudzus nosvēra uz savu pusi. Otrā dienā turpinājās apspriedes, un varbūt zviedru partija

būtu uzvarējusi, ja visu neizjauktu Kristapa Radzivila sūtnis ar poļu karavadoņa rakstu, kurā tas Rātei lika pie sirds viņas uzticības zvērastu Polijai. Atkal Rātes vairā­kums nosvērās pret Rīgas atdošanu ienaidniekam, un ap­spriedes turpinājās lielākā uztraukumā. Zviedri visu laiku turpināja apšaudišanu un sturmēšanu.

Rams neizturēja sēdē. Viņš atskārta, ka te nekā nepa­nāks, un izgāja laukā.

Patlaban no Krāmera ielas iegriezās Rātslaukumā nestu­ves ar kādu ievainoto. Tam blakus gāja, vaimanādama par savu sakropjoto viru, tā sieva. Arī citas pilsones, pagadīju­šās ceļa, pavadīja nestuves žēlodamās un nopūzdamās.

Rams nostājās teatrāla pozā un eksaltēti izpleta rokas.

— Vai, vai pār mums! Atkal viens Rātes ietiepības upuris! Nabaga atraitnes!

— Mēs, cienījamais rātskungs, neesam atraitnes,— viena no sieviņām vientiesīgi piezīmēja.— Mūsu viri vēl sveiki un veseli cīnās uz vaļņiem.

— Ak,— Rams turpināja,— šodien vēl jūs tās neesat, bet rit.. . ak, rit vai parit jūs visas būsat vienas bez apgādnieka, bez atbalsta!

— Jā, jā, grūtas dienas mums uznākušas,— otra vece­nīte nopūtās.

Ramam asinis sāka viļņot par šādu padošanos liktenim, par šādu ziedošanās mieru. Un par ko? Priekš kā? Par Rātes bailēm no poļiem! Ja Rāte ir devusi uzticības zvērastu Polijas karalim, tad viņas locekļu bailes par nodevību tak neskar mierīgos pilsoņus. Visu sirdis tiecas uz Zviedrijas pusi, viņas luterticīgo baznīcu un karali. Vai pilsoņi patiesi var attaisnot ar iedomāto patriotismu visus nestos upurus?

, Vai viņi savu varonību un cīņas prieku patiesi stāda augstāk par patieso pilsētas un savu personīgo labumu?

Rams nesavaldījās.

— Apstulbušie prāti!— viņš iesaucās.— Vai jūs neat­jēdzat, ka Rāte savās bailēs un ietiepībā mierigā prātā ir spējīga ļaut apkaut visus iedzīvotājus, lai tikai savu ādu pasargātu? Vai patiesi jums karš ir tīkamāks par mieru?

— Ak, kungs, bet ko lai mēs darām?

— Prasiet mieru! Pulcējaties baros. Ielaužaties Rātes sēdēs. Nekavējaties, kamēr vēl visas neesat bez apgādnie­kiem, bez dēliem!

Sieviņas padomāja un paraudzījās uz rātsnamu.

Rams turpināja:

— Lūk, tur patlaban zviedru karaJa vēstnieks piedāvā mums mieru un drošu sardzību. Velti tur izskan prātīgāko rātskungu padomi: lielākā dala negrib pieņemt zviedru draudzību. Ejiet Rātē, sakiet ari jūs savu vārdu! Jums ir uz to tiesības, jo jums visvairāk jācieš!

Dedzīgais miera sludinātājs ieskatīja, ka ar šīm pāris pilsonēm vēl nekas nav panākams, ja arī tās ieradīsies sēdē. Tādēļ viņš gāja tālāk gūt jaunus piekritējus.

Pēc trīs dienu apspriedēm Rāte nolēma turpināt pilsētas aizstāvēšanu un atlaida Gustava Ādolfa vietnieku. Vecākais birģermeistars Eks ar dzelzs raksturu pārliecināja rātskun­gus, ka nav nekāda pamata tagad atdot Rīgu, ja tas nav darīts pie zviedru pirmā piedāvājuma. Ari Rama sakūdīto sievu vaimanas šoreiz vēl izskanēja kurlās ausis.

Arvien neatlaidīgāk zviedri turpināja apšaudišanu, ik dienas gāja uzbrukumā; pilsoņi stājās pretim iebrucējiem, un kritiskā brīdi Salderns ar saviem ļaudīm atsita ienaid­nieku.

Gustavs Ādolfs beidzot pārliecinājās, ka ar parastiem līdzekļiem viņš pilsētu neieņems, un nosūtīja uz Rigu trešo vietnieku ar noteiktu padošanās pieprasījumu un piedraudē­jumu netaupīt vairs pilsētu. Pa tam arī Rātes izturība bij sašķobījusies, jo Rama centieni atrada atbalstu Rīgas pilso­nēs. Kad kādu godīgu amatnieku uz vaļņiem ievainoja vai pat nogalināja un tā sieva asarās saļima pie nestuvēm, kaimiņienes skalā balsi kliedza un vaimanāja pa visu pilsētu, ka Rāte grib nobendēt visus vīrus.

Saucieni pēc miera atskanēja ne tikai ielās, bet arī rātsnama priekšā. Arī Niklāvs Eks kļuva pielaidīgāks un nodeva Gustava Ādolfa rakstu abu ģildu sapulcēm un melngalvjiem apspriešanai. Visi izšķīrās par padošanos un nosūtīja savus parlamentārus uz zviedru nometni, izprasī­dami pretim no tiem ķīlniekus.

Pat pa sarunu laiku krietnie Rīgas pilsoņi neatstāja savas sargu vietas uz vaļņiem. Tagad apšaudīšana bij mitējusies un droši varēja staigāt pa vaļņiem un bastioniem. Pēc pārciestajām grūtajām dienām ikviens likās kļuvis dziļāks, nosvērtāks. Vairs nedzirdēja vieglprātīgas sarunas un skaļu dižošanos. Daudziem uz vaļņiem bij krituši tuvi­nieki, tēvs vai dēls. Pilsoņu sarunas par pārdzīvotām bēdām bija klusas un mierīgas, vieglu skumju apdvestas. Un tomēr, ja tagad mieru nenoslēgs un sarunas izjuks, ikviens bez kurnēšanas atkal stāsies pie sava dižgabala vai musketes dakšām aiz brustvēra. Savās pārrunās amatnieki pie Jē­kaba bastiona ieminējās ari par trim puišiem, kurus tie, Rama pierunāti, bija atgrūdusi no pilsētas vaļņiem. Tagad tiem bija žēl savas pārsteidzības un ar skaidru sirdi bij jāatzīst, ka puiši pilsētai tikai labu darījuši. Un, kas attiecas uz viņu sakariem ar Nelabo, tad — tā sprieda krietnie amatnieki — tā ir katra paša darīšana, ja tikai viņš nedara citiem Jauna un pats atbild par savu ticību un darbiem.

Kluss un domīgs bija kļuvis arī zviedru gūsteknis Svens. Kā ēna viņš staigāja pa klusajiem vaļņiem, kur vēl nesen bija skanējuši jautri smiekli un pārgalvīgas valodas pie bagātīgiem ēdienu un dzērienu groziem, ko daiļās rīdzinie­ces neskopojās ik dienas nest brašajiem pilsētas aizsargiem un tā draugiem. Jā, tikai tagad Svens atskārta, cik ļoti viņš bija iemīļojis savus vienkāršos, vientiesīgos draugus ienaid­nieka gūstā un cik ļoti viņš sajuta to trūkumu. Šādās pārdomās Svens nonāca līdz Smilšu bastionam un uzkāpa pa sašautām, izdrupinātām kāpnēm pie torņa.

Te viņš ieraudzīja Angera Annu un ķestera Lēni atspie­dušās uz brustvēra un domīgi raugāmies pāri Vecā kalna virzienā.

Svens piegāja un apsveicinājās.

Arī viņa skats klīda uz zviedru nometnes pusi.

— Sasodīti bēdīgi!— pēc brītiņa klusēšanas zviedris nopūtās.— Vai jums nav tāpat, manas daiļavas?

Arī Anna nopūtās. Pēc tam Lēne:

— Jā.

— Tev nu gan vajadzētu būt priecīgākam, kaptein.— Anna skumji pavīpsnāja.— Varbūt drīz noslēgs mieru un tu tiksi brīvs pie savējiem.

— Ak, kas man brīvība!— Svens atmeta vienaldzīgi ar roku.

— Nu, varēsi atkal piedalīties kaujās, kad tavs karalis dosies tālāk uz poļu zemi.

— Ak, nieki. ..

— Kā? Tu taču nemaz nevari iedomāties dzīvi bez kara. Te tev atlika tikai noskatīties.

— Nebūt ne! Te es dzīvoju līdzi katram mūsu draugu labi notēmētam dižgabala šāvienam, katram viņu uzvaru vaiņagotam izbrukumam aiz vaļņiem. Un es jutos tā, it kā pats būtu cīnījies līdzi. Es šos puišus esmu dziļi ieslēdzis

sirdi, un, kopš tie mums nozuduši, es jūtu krūtīs tā kā nepiepildāmu tukšumu.

Atkal nopūtās Lēne. Tad Anna:

— Nezin, Sven, kā viņiem tagad klājas? Un Dievs zin, vai viņi maz vairs dzīvi. ..

— Kas viņus aiztiks?— Svens meičas drošināja.— Un, kaut ari viņi devās ienaidnieku nometnē kā izlūki, par ko parasti var draudēt nāves sods, tomēr tie tak pazīst karali, satikušies ierakumos un draudzīgi ar to sarunājušies. Viņi varēja izlūgties valdnieku apžēlošanu.

Anna drūmi uzlūkoja zviedri.

— Pēteris, Sven, nekad nelūgs par sevi.

— Kāpēc tu tā domā?

— Viņš ir lepns virs.— Annas vaigi mazliet piesarka, un tā atkal pagrieza savu skumjo skatu tālē.

Viņas krūtis spēji cilājās kā kādā dziļā iekšējā pārdzīvo­jumā. Svens raudzījās meičā un, likās, kaut ko nojauda, kas norisinās viņas dvēselē. Vieglprātīgais, balmutlgais, pavir­šais dzīves baudītājs pirmo reizi dzīve mēģināja nopietnāk iedziļināties savā apkartnē un izdibināt sievietes sirdi. Sis eksperiments viņu iekairināja, jo sevišķi tādēļ, ka viņš it kā miglā atcerējās kādreiz manījis drauga Pētera skatu uz Annu un tam sekojošu nopūtu.

— Man gan šķiet,— viņš pēc britina teica, pētoši raudzi- »da mies torņinieka meitā,— ka musu draugiem nekas ļauns

nav atgadījies. Kur nelīdz Pētera zobiņa veiklība un Ēr- maņa varenais muskuļu spēks, tur Andris spēj uzveikt pretinieku ar savu piemīlību.

— Jā, tā tas ir!— ņipri iesaucās ķestera Lēne, acim dzirkstot.— Pret Andri neviens nevar būt ļauns!

Svens neievēroja skuķi, bet vērsās Annā.

Tā tikai viegli, kā šaubīdamās pagrozīja galvu.

Svens apklusa, iedomājies daudz ko noskaidrojis.

Pievakarē atgriezās no zviedru nometnes rātskungi, un zviedru ķīlnieki devās atpakaļ pie savējiem.

Visa pilsēta pulcējās uz Rātslaukuma dzirdēt sarunu panākumus.

Tos paziņoja:

— Noslēgts miers. Rīga, velti cerējusi no Polijas palīdzību un to nesagaidījusi, atdodas Zviedrijas sardzlbā. Rīt tā atvērs savus vārtus zviedru karalim Gustavam Ādolfam un svinīgi uzņems uzvarētāju.