Aļekseja Aļeksejeva kļūda

KATASTROFA

Notikumi risinājās negaidot. Marta beigās saņēmu no Aleksejeva vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka viņam esot iz devies izdarīt ļoti interesantu atklājumu, kurš «vārda tiešajā nozīmē uzspridzinājis» — tā viņš izteicās — daudzus mūsu priekšstatus vakuuma fizikas jomā. Aleksejs mani aicināja aizbraukt pie viņa un pārliecināties, ka viņš stāstot patiesību.

«Nezinu, kāpēc,» Aleksejevs rakstīja, «bet,atskatīdamies pagātnē, arvien biežāk atceros Tevi un kopā aizvadītos gadus. Tas, kas šķita grūtību pilns, tagad liekas spilgts un ļoti ļoti vajadzīgs. Tieši tolaik, mūsu kopīgās dzīves gados, mūsu savstarpējos strīdos, šķietami nejaušās sarunās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem neatkarīgi no manis paša ir norisinājies manā apziņā kāds ļoti svarīgs process … Atbrauc, esmu pārliecināts, ka būsi apmierināts ar mūsu nelielās laboratorijas sasniegumiem.»

Ceļā devos pēc piecām dienām, bet jau bija par vēlu: Aleksejeva laboratorija vairs neeksistēja … To es uzzināju vilcienā, izlasījis Zinātņu akadēmijas paziņojumu. Nelaimes vēsts mani satrieca. To ir lasījuši visi, un visi atceras skumjos un satraucošos vārdus:

«… Pēkšņā katastrofa, kas notikusi Aleksejeva laboratorijā, liecina, ka daba vēl ne tuvu nav atklājusi savus

vissvarīgākos noslēpumus. . Pie drosmīgo pētnieku sla vēnās plejādes, kuri ziedojuši savu dzīvību zinātnes labā, tagad pievienojies arī Aleksejs Aleksejevičs Aleksejevs un viņa tuvākie līdzstrādnieki. . Turpmāk, iekām pilnīgi nebūs noskaidroti katastrofas iemesli, Zinātņu akadē mija aicina visus vakuuma problēmu pētniekus nerīkot sevišķi riskantus eksperimentus un rūpīgi saskaņot pētniecības darbu plānus. . Akadēmija lūdz visus, kam bijis kāds sakars ar Alekseja Aleksejeva laboratorijas darbiem vai kas personīgi pazinuši Alekseju Aleksejevu un domā, ka varētu ko līdzēt katastrofas cēloņu noskaidrošanā, ierasties Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiālē. . Paturēsim gaiša piemiņā tos, kas gājuši bojā grūtajās un slavenajās vareno dabas spēku izzināšanas un apgūšanas gaitās!..»

Nākamajā dienā mani pieņēma katastrofas cēloņu izmeklēšanai nodibinātās komisijas loceklis. Stāvoklis šķita ārkārtīgi sarežģīts. Kļuva zināms — katastrofas dienā laboratorijas vadītājs gribējis iesniegt ziņojumu par pēdējo sešu mēnešu darbu, bet ziņojuma materiāli un visas dienasgrāmatas gājušas bojā kopā ar laboratoriju. Noskaidrojās, ka Aleksejevs nav nogādājis citur seifā ne rindiņu no savām piezīmēm; viņš nav rakstījis arī dublēšanas žurnālus, tātad atzinis, ka viņa eksperimenti nav bīstami. Turklāt kļuva zināms, ka Aleksejevs katastrofas dienā nosūtījis uz Kosmogonijas sekciju telegramu. Tajā bija sacīts, ka mēģinājumu pirmā stadija noritējusi sekmīgi un ka vēlams, lai otrās stadijas mēģinājumos kosmogonijas speciālisti piedalītos sevišķi aktīvi.

«Sākdams mūsu darbu otro stadiju,» bija teikts tele- gramā, «atzīstu par nepieciešamu nodibināt vēl ciešākus kontaktus ar kosmogonijas zinātnes pārstāvjiem, jo laboratorijas darbi pavisam negaidot kļuvuši tādi, kas sevišķi var interesēt speciālistus, kuri risina zvaigžņu rašanās un attīstības jautājumus.»

* * *

Man atļāva apskatīt vietu, kur vēl nesen strādājuši vakuuma laboratorijas darbinieki.

Sprādzienā laboratorijas trīsstāvu ēka bija pārvērsta

par haotiski saliektu dzelzs stieņu un milzīgu betona gabalu jūkli, kurā rēgojās armatūras stiegrojuma gali. Institūta nams netālu no laboratorijas nebija cietis gan drīz nemaz, vienīgi gaisa vilnis izsitis logu rūtis. Strādnieki pašlaik logus iestikloja no jauna. «Dīvaini,» bez kāda sevišķa nodoma teica viens no strādniekiem, kad mēs gājām garām Zvaigžņu institūta galvenajam korpusam, «to es nekad nebūtu ticējis. Visas rūtis, līdz pēdējai stikla drumslai, iztriektas uz āru, it kā no iekšienes kāds tās būtu izpūtis.»

Laboratorijas pamaļu bluķi pa daļai bija izsvaidīti visapkārt ēkai, pa daļai sadrupināti sīkās šķembās. Jutos pārsteigts, ka Aleksejeva laboratorija bijusi tik liela. Vēl nesen šādā ēkā strādātu vismaz simt cilvēku; brīnījos, uzzinājis, ka Aleksejevam bijuši tikai trīsdesmit četri līdz strādnieki.

— Vai tur kāds jau ir bijis? — vaicāju, rādīdams uz drupām.

— Nē, radioaktivitāte vēl ir pārāk liela. Ar tik lielu mums nevienam vēl nav gadījies saskarties, — man atbildēja. — Laime, ka pussairšanas periods nav ilgs, apmē ram divas dienas. Tātad drīz mēģināsim iekļūt centrālajā telpā. Lai gan šaubos, vai tas mums ko līdzēs. .

— Es gan domāju, ka tagad līdzēs itin viss, — teica pusmūža virs ar dziļi iegrimušām acīm, — itin viss, jebkurš sīkums … Un kā ir ar ārējiem materiāliem? Vai jūs esat informēts?

— Ārējie materiāli? — es brīnījos. — Ko jūs ar to gribat sacīt?

— Visi laboratorijas ārējie sakari, pēdējā laikā saņemto vielu saraksts, laboratorijas pasūtījumi palīg uzņēmumiem, visi pavedieni, kas Aleksejevu saistījuši ar ārējo pasatdi.. Vai tad šajos mūros kaut kas būs saglabājies? Eh, Aleksej Aleksejevič.. svešais vīrs novērsās un, balstīdamies uz spieķa, steigšus devās uz savu automobili.

— Kas tas bija? — es vaicāju.

— Vecais vīrs pavisam nobēdājies, — mans ceļabiedrs leica. — Nav jau arī ko brīnīties, viņš ļoti labi pazina Aleksejevu … Tas ir Topanovs, varbūt esat dzirdējis?

— Šķiet, viņš ir filozofs?

— Jā, pilnīgi pareizi — Topanovs publicējis divus vai trīs darbus un apklusis. Stāsta — atkal esot pievērsies partijas darbam zinātnē …

Tanī pašā dienā mani iecēla par komisijas locekli. Dienu pēc dienas šķirstījām visdažādākos dokumentus, kuru norakstus mums atsūtīja organizācijas, kam bijušas darīšanas ar Aleksejeva laboratoriju. Bezgala daudz pavadzīmju, pēdējo pasūtījumu rasējumi, žurnālu un grāmatu saraksti, speciāli saraksti par ārzemēs publicētiem rakstiem, kuri pārtulkoti no maz pazīstamām valodām pēc Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku pieprasī juma…

Beidzot, kad radioaktivitāte nedaudz samazinājās, pirmā glābšanas komanda, kura bija sakomplektēta no brīvprātīgajiem, tērpusies speciālos kombinezonos, apmēram tādos pašos, kādos ieģērbj kodolreaktoru tīrītājus, sāka savu grūto darbu. No lieljaudas mehānismiem, kurus atveda kravas helikopteri, visos virzienos stiepās tērauda troses cilvēka rokas resnumā. Tikko spēdami pacelt smagos tērauda āķus, vīri aizkabināja tos aiz milzīgajiem bluķiem, kas vēl nesen veidoja ēku, kuru uzskatīja par arhitektoniskās harmonijas un lietderības paraugu. Atskanēja signāls, un vinčas pārvietoja, norāva vai vilka projām dzelzsbetona klučus, atbrīvodamas pieeju pie ēkas centra. Beidzot ieraudzījām galvenās zāles bruņām klāto kupolu. Tagad tas izskatījās pēc steigā nolobītas apelsīna mizas. Milzīgas līkloču plaisas sākās kupola vidū, un elektriskie griezējdegļi visu nakti plosīja metālu, tumsā zibsnīdami ar spožiem zilu dzirkšu uzliesmojumiem.

Te nu bija šī galvenā zāle. Pa speciāli iztīrītu ceļu piebrauca sanitārās mašīnas. Tām bija jāpievāc vēl nesen dzīvo, degsmes pilno cilvēku atliekas … Noņēmuši no galvas aizsargmaskas, gar ceļa malām stāvēja avārijas komandas locekļi, skarbas profesijas skarbie vīri.

Pie mums steigšus pienāca avārijas grupas vadītājs. Viņš pamāja, lai mēs viņam tuvāk neejot, un cauri maskai dobji sacīja:

— Negaidīts šķērslis. Zem metāla kupola atrodas caur spīdīga, neparasti cieta viela ar neparastām īpašībām.

Pneimatiskais cirtnis nolūst, nespēdams pat ieskrāpēt šās vielas virsmu.

— Bet elektriskais loks? — kāds ievaicājās.

— Mēģinājām, arī nelīdz, — atbildēja avārijas grupas vadītājs. — Nespēj nekā padarīt, viss velti.

— Bet ja mēģinātu piekļūt no galvenās zāles otras puses? — es ierosināju.

— Nav iespējams, otras puses nav. Bruņām klāto kupolu esam sagraizījuši daudzās vietās, un visur apakšā ir šis stikls. Uzvelciet skafandru un paskatieties pats! …

Cita pēc citas atpakaļ gājienā izbrauca ātrās palīdzības mašīnas. Kāpdami pāri betona bluķiem, devāmies dziļāk drupās. Tiešām, zem metāla kupola bija caurspīdīga masa, kas izskatījās pēc tumša, neslīpēta stikla paugura. Tā virsmā bija redzams precīzs tērauda plākšņu iekšpuses nospiedums — no šīm plāksnēm bija sametināts kupols. Tieši priekšā ieraudzījām durvis, pareizāk sakot, nospiedumu, ko bija atstājušas metāla durvis, kuras atradās turpat līdzās. Izrādījās — durvju rokturis bija ieku- sis šajā masā, kuras rašanos neviens nespēja izskaidrot. Tobrīd celtnis pavilka sāņus vēl vienu bruņu kupola segmentu — un saules stari iekļuva «stikla» paugurā. Topa- novs piespieda seju pie tā virsmas, pūlēdamies saskatīt, kas tur ir iekšā.

— Viņi ir tur! — Topanovs klusi sacīja. — Šķiet, tas ir Aleksejevs …

Tumšā paugura vidū kā milzīgā akvārijā bija sastinguši vairāki augumi. Mēģinājām atrast novērošanai izdevīgāku vietu, taču «stikla» masai cauri audās smalku plaisu tīkls, un tāpēc tās iekšieni varējām vērot tikai kā caur miglu. Paņēmu kāda strādnieka pamestu cērti un situ pa «stiklu» ar visu spēku. Cērte tikpat sparīgi atlēca atpakaļ, un caurspīdīgā masa atbildēja uz šo sitienu ar dīvainu, smalku, dziedošu skaņu.

— Viss velti, — dzirdēju sakām avārijas grupas vadītāju, — jāmēģina spridzināt.

Sprādziens nogranda tikai uz rīta pusi. Mēnesnīcā augstu gaisā uzšāvās zemes un smilšu blāķi. Saulei uzlecot, ieraudzījām pārsteidzošu ainu. No kupola vairs nebija ne vēsts — sienu atliekas aizsviestas uz visām pusēm, un saules staros mirdzēja caurspīdīgai baravikai līdzīgais

sakusušais «stikla» paugurs. Tagad tā iekšienē pavisam labi varēja saskatīt neskaidrus aparātu un cilvēku augumu apveidus. Cilvēki stāvēja un sēdēja pie aparātiem. Viens no viņiem bija sastindzis, it kā tobrīd kaut kur trauktos. Roka sniedzās uz blakus stāvētāju, kas ļoti lietišķi pašlaik spieda kāda aparāta kontaktu pogas. Šādā stāvoklī viņus bija pārsteigusi nāve.

Kāds enerģijas viesulis iebrāzies šaja pļašajā telpā ar lielo lustru, kas arvien vēl «karājās», lai gan griestu šeit sen vairs nebija? Jā, šeit tieši iebrāzies viesulis, jo laboratorijai pašai nekādu sevišķi spēcīgu enerģijas avotu nebija. Avārijas dienā pašrakstītāju aparātu reģistrētais enerģijas patēriņš bijis pat mazāks nekā parasti. Bet tad uzreiz strāvas impulss spēji palēcies, tomēr automāti strā dājuši precīzi, tie pārtraukuši elektriskās enerģijas pieplūdi, tūlīt, lai stāvokli pārbaudītu, pieslēgušies laboratorijai vēlreiz, taču tur pretestība jau bijusi bezgala liela —

laboratorija vairs neeksistējusi.

* * *

Mēs stāvējām pie Aleksejeva laboratorijas drupām. Runājām pusbalsī, taču cits citu pārtraukdami un steig šus stāstīdami arvien jaunus un jaunus sīkumus.

Visu rajonu ap laboratoriju ir izglābis šis tērauda kupols, — skaidroja viens no fiziķiem, kas bija atbraucis pirms manis. — Ja nebūtu šās bruņu segas, postījumi skartu daudz lielāku platību.

— Kas tad ir šī caurspīdīgā masa, kāds ir tās sa stāvs? — es jautāju.

— Ticat vai neticat, sastāvs ir tāds pats kā gaisam. Jā, jā, slāpeklis un skābeklis tādās pašās attiecībās ka apkārtējā gaisā.

— Interesanti. . Tas ir kaut kāds nepazīstams savienojums, kāds nezināms slāpekļa oksīds.. piebilda viens no klātesošajiem.

— Vai tikai tas ir ķīmisks savienojums? fiziķis pagrozīja galvu. — Es par to ļoti šaubos. Mēs esam konstatējuši, ka šī viela vada elektrisko strāvu. Pievienojām metināšanas aparāta elektrodu, loks gan radās, bet tūlīt apdzisa. Ar vakuuma sūcēju savācām izgarojušās vielas tvaikus.

— t- Un spektrā bija tikai skābeklis un slāpeklis?

— Jā, skābeklis un slāpeklis. Šorīt paņēmām analizēšanai plānu plāksnīti — šķiet, tā ir caurspīdīgās masas šķēpelīte, kas atrasta pēc sprādziena, — un izdarījām rentgena struktūruzņēmumu. Attālums starp atomu centriem ir neizskaidrojami mazs..

Bet kā jūs atradāt šo šķēpelīti?

— Kādam strādniekam aiz tās bija aizķērusies kāja — un viņš pakritis.

Vai tad šķēpelīte tik liela?

Sī šķēpelīte nav lielāka par plaukstu, bet sver četrdesmit divus kilogramus.

— Interesants fakts: šīs caurspīdīgās masas temperatūra dienu un nakti ir trīsdesmit seši grādi!

— Jā, pārsteidzoša stabilitāte! Gluži kā termostatā.

— Bet kur radusies sprādziena enerģija?! Cik mēs tagad zinām, tad ne enerģijas uzkrāšanās, ne strauja pie plūduma no ārienes nav bijis.

No kaut kurienes šī enerģija tomēr ir radusies! Tur klāt laboratorijā, kurā nepēta ne materiālus, kas spējīgi skaldīties, ne arī kodola termiskās reakcijas. Materiālu sarakstā nav ne urāna, ne plutonija, ne torija. . Laboratorija nekā nav lūgusi uzņēmumiem, kas ražo smago ūdeni vai smago ūdeņradi, bez kuriem pagaidām nevar iztikt, pētot augstu temperatūru procesus.

— Vai kāds ir ievērojis, ka visas sprādziena plūsmas vērstas nevis uz āru, bet uz iekšu uz Aleksejeva labo ratorijas ēku?

Pat visas rūtis no Zvaigžņu institūta logiem izrau tas uz āru, — es piebildu, atcerēdamies logu stiklotāju stāstījumu.

Un pēkšņi negaidīts atklājums! Zvaigžņu institūta līdzstrādnieki mums paziņoja, ka no institūta raķešu starta laukuma Aleksejevs diezgan regulāri raidījis kosmosā raķetes.

Kosmiskās telpas pētīšanas galvenā pārvalde apliecināja, ka Aleksejeva laboratorijai dažus mēnešus pirms katastrofas nosūtītas trīs lielas raķetes. Saskaņā ar līguma noteikumiem pēdējās pakāpes konteiners piegādāts tukšs. Raķetes palaistas vismaz mēnesi pirms katastrofas, jo bija saglabājies pārvaldē saņemtais raķešu

palaišanas akts. Ailē «Palaišanas mērķis» bija neskaidri teikts: «Palaista kosmosā, lai izpētītu bezgaisa telpu.»

Galvenajai pārvaldei nekādu citu ziņu nebija, jo lidojuma vadīšanas ierīces montētas Aleksejeva laboratorijā.

«Lai izpētītu bezgaisa telpu…» Bet kāds īsti bijis raķešu uzdevums? Starp tūkstošiem mākslīgo pavadoņu, kas riņķoja ap Zemi pa visdažādākajām orbītām, martā jauni pavadoņi nebija reģistrēti. Kas noticis ar Aleksejeva raķetēm?.. Un tanī dienā, kad Aleksejevs gribēja pavēstīt par savu darbu, notiek milzīga katastrofa. Kāpēc tā notika tieši tanī brīdī, kad par eksperimenta panākumiem Aleksejevam vairs nebija nekādu šaubu? Kad viņš jau gribēja sākt kādu jaunu eksperimentu?

Vajadzēja katrā ziņā atklāt šīs dienas noslēpumu. Ne jau tukšas ziņkāres dēļ tas bija nepieciešams. Ar speciālu rīkojumu tika apturēta desmitiem ieplānotu mēģinājumu uzsākšana. Zinātnei nekad nav trūcis pašaizliedzīgu pētnieku, taču nevajadzīgs risks robežojas ar noziegumu. Jo vairāk tāpēc, ka viss liecināja — liktenīga bijusi kāda nejaušība, nepareiza rīcība. Pilnīgi nepieciešams bija zināt, kāda rīcība var radīt katastrofu. Tomēr aizritēja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, un mēs vēl aizvien nebijām atrisinājuši šo mīklu.

* * *

No visām malām pie mums ieradās visdažādāko nozaru speciālisti. Ikviens mums gribēja palīdzēt izprast notikušo. Daži, tāpat kā es, izmantoja savu atvaļinājumu, lai padzīvotu šajā nelielajā piejūras pilsētā, un skanīgā vārdā — par «Tauriju» nokristītās vienkāršās ēdnīcas veranda vakaros pārvērtās par sēžu zāli. Seit apsprieda pēdējos zinātnes jaunumus, bet galvenā uzmanība, protams, bija pievērsta katastrofai. Ikviens minējums, kas spētu kaut nedaudz izskaidrot notikušo, daudzkārt tika apsvērts un analizēts. Visi tomēr bija vienis prātis, ka Aleksejevs noteikti rīkojies kā pētnieks, kas darbojas ar pilnīgi drošām vielām. «Kad es ar mikroskopu pētu plāni nogrieztu fotoemulsijas plēvīti,» teica kāds «Taurijas» pastāvīgais apmeklētājs, «tad man ne prātā nenāk, ka

varētu gadīties kāda nelaime.. Šķiet, tāpat ir strādājis arī Aleksejevs.»

Bet pēkšņi atgadījās kaut kas tāds, kas mt^su meklējumus pavērsa pavisam citā virzienā.