Aļekseja Aļeksejeva kļūda

KRUSTMĀTES ŠURAS ĪRNIEKS

Pastāstiet par Aleksejevu! reiz man lūdza Topanovs.

— Vai visu? — es iejautājos.

— Visu. Grūti taču iepriekš spriest, kas mums var noderēt. Jūs zināt, kāds viņš bija, es zinu, kāds viņš kļuva. Varbūt no tā kaut ko varēs secināt par Aleksejeva nākamajām gaitām.

— Jūs meklējat trešo punktu, Maksim Fjodorovič?

— Jāizprot, kurp viņš virzījies, ko meklējis. Tas tad arī būs «trešais punkts». . Tātad — kur jūs abi pirmoreiz sastapāties?

— Mācījāmies kopā ar Aleksejevu, tiesa, katrs savā kursā. Tie bija grūti laiki. Pasniedzēju — tikko puse no vajadzīgā skaita: dažs aizgājis uz fronti, dažs uz rūpnīcu, dažs pāragri novecojis, personīgo bēdu nomākts, — karš plosījās jau trešo gadu, — vai arī nemitīgos ceļojumos … Tieksme pēc zināšanām un jaunība — lūk, kas darīja tīkamus mūsu grūtos studentu gadus. Varbūt tolaik tika saglabāts un attīstīts pamats, uz kura jau pirmajos pēckara gados sāka spēcīgi zelt mūsu atomfizika, raķešu

tehnika un daudz daudz kas cits.. Pirmoreiz Aleksejevu dzirdēju minam mūsu arodbiedrības komitejā. Biju iegājis nereizē, pašlaik tur ritēja dedzīgi strīdi.

— Kāpēc tu dari pāri Ļošam Aleksejevam? t— komsorgs jautāja arodbiedrības komitejas priekšsēdētājam.

Maļcev, tu šito niķi atmet! Viņš nule 110 hospitāļa, visa manta mugurā, visa maize vēderā, jāpalīdz, bet tu! …

— Mēs viņam jau palīdzējām, — arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs paraustīja plecus.

— Kā palīdzējāt?

— Kā spējām, tā palīdzējām. Jūsu Aleksejevs saskaņā ar sarakstu saņēmis četrus talonus, četrus! Pats es dabūju tikai vienu! Vai tad Aleksejevs ir par ko sūdzējies?

— Ļoša nav tas vīrs, kas ies sūdzēties, bet sašutusi ir visa viņa grupa.

— Esi gan tu karstas putras strēbējs! Puisim iegrūduši četrus talonus un vēl tik grūtos laikos. Bet tu te nāc ar pretenzijām — to es negaidīju. .

Komsorgs aizgāja. Beidzu līmēt markas arodbiedrības biedru kartēs un jau gribēju iet projām, kad viņš atkal iedrāzās pie manis. Arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs paraudzījās uz viņu un ierāva galvu plecos.

— Četrus talonus? — gluži aizelsies, izdvesa komsorgs.

Iegrūdi? Te tie ir, še! — Viņš nometa uz galda papī-

rīšus, apzīmogotus ar trīsstūrainu zīmogu. — Četrus talonus!

— Vai tad Aleksejevs tos nav paņēmis?

— Izlasi, ko var saņemt pret pirmo talonu! Lasi!

— Kas tur ko lasīt… Kaklasaiti var saņemt. Manuprāt, studentam, tāpat kā ikvienam kulturālam cilvēkam, vajadzīga kaklasaite …

— Pareizi, vajadzīga! Piekrītu. Taču tikai tad, ja viņam ir krekls, saproti, krekls, bet nevis viena pati karavīra blūze! Pret otru talonu var saņemt ziepes un divus kabatas lakatiņus.

— Jā, kabatas lakatiņš … Arī ļoti derīga manta.

— Bet interesanti: kādu talonu paņēmi tu? Es ļoti gribētu to uzzināt.

— Es paņēmu vienu talonu.

— Uzvalka drānai? Vai ne? Es pārbaudīšu.. Vai mēteļa drānai?

t— Varbūt.

— Par to parunāsim komjauniešu sapulcē.

Komsorgs izsteidzās no istabas.

Paklau, — kas tas Aleksejevs tāds ir? — es jautāju Maļcevam.

Maļcevs iekāsējās un paplēta rokas.

— Frontinieks, ieradās no hospitāļa.. Tādu jau mums te ir tiku tikām! Uzbāzīgs viņš nav, ar runām ari neuzmācas, kas nav, tas nav! Pasniedzēji … tie ir sajūsmināti, slavas dziesmas dzied! Aleksejevs visu apsverot, jauns pierādījums — un tā tālāk. . Saproti, ar vārdu sakot, blēņas. Tici man, no viņa nekādas jēgas nebūs! Ko tu neteiksi, godīgais! Šos pašus kabatas lakatiņus taču var iet un pārdot! Lai pārdod! Āre, es.. Bet nav jau ko runāt!

Tāda bija mana pirmā netiešā iepazīšanās ar Alekseju Aleksejevu. Palūdzu, lai man parāda, kurš viņš ir; tas bija tas pats puisis, kuram pakaļ vienmēr maršēja zosis.

Mums pagaidām bija atļauts apmeklēt kaimiņu insti tūta ēdnīcu. Šī bija pilsētas vienīgā okupantu nenopostītā augstākās mācību iestādes ēka. Celtnē kādreiz atradies dižciltīgo jaunavu institūts, ēkai visapkārt saauguši simtgadīgi koki, un aiz divus metrus bieziem kazarmu mūriem hitlerieši nolēmuši ierīkot «institūtu». Daži pilsētā nejauši aizķērušies profesori stingrā jo stingrā uzraudzībā «lasījuši lekcijas» pēc programas, ko plaši reklamējusi fašistiskā prese; visos trijos okupācijas gados izdevies savervēt tikai četrus studentus. Laikam jau pieraduši, ka šis «institūts» oficiāli eksistē, fašistu minētāji bija aizmirsuši uzspridzināt šo celtni, lai gan visas pārējās deviņas augstākās mācību iestādes pilsētā viņi sagrāva.

Ēdnīcas priekšā vienmēr pastaigājās sētnieces zosis. Tās velti mēģināja kaut ko izdiedelēt no studentiem, kas nāca laukā no ēdnīcas, un vienīgais puisis, kurš putniem šo to atmeta, bija Aleksejevs. Zosis aiz pateicības viņam neparasti pieķērās un, sarindojušās virknē, pavadīja Aleksejevu no ēdnīcas durvīm cauri visam parkam līdz vārtiem.

Kaila, noskūta, apaļa galva, karavīra blūze, rokā ausaine, kurā ielikts maizes gabals, un kādas septiņas

zosis, kas gāginādamas nāca pakaļ, — tādu es pirmoreiz ieraudzīju Aleksejevu.

— Aleksejevs ved savu grupu uz nodarbībām! — kāds students jokoja.

— Ane, ane, ane, — dziedošā balsī sauca Aleksejevs.

«Ga, ga, ga,» atbildēja viņam zosis, gluži kā tas notiek

kādā bērnu rotaļā.

— Vai ēst gribat? — Aleksejevs atkal jautāja.

— Jā, jā, jā, — zosu vietā atteica kāds cits students. Visi sāka smieties. Visi, izņemot Aleksejevu.

Zosu gājieni drīz vien izbeidzās, jo sētniecei radās aizdomas, ka Aleksejevs zosis velti nelutinot. «Tu manus putnus gribi aizvest uz tirgu!» viņa kliedza Aleksejevam, kas izturējās aukstasinīgi, kā jau vienmēr. «Ak tu nolā, dētie plikadīdas!»

Drīz iepazinos ar Aleksejevu, un mēs ātri sadraudzējamies. Izrādījās — viņa aukstasinība ir tikai šķietama. Aleksejevs nespēja smieties, viņa seja vairs neprata smai dīt, tāpat kā dažreiz ievainotais pēc kontūzijas vairs nespēj atcerēties, kā sauc viņa radus un tuviniekus. Taču šoreiz iemesls nebija ne ievainojums, ne kontūzija.

Par lētu naudu noīrējām virtuvi pie kādas krustmātes Sūras, tuklas, varen resnas vecenes, kas tirgū pārdeva «ābolu etiķi»; tā vienkāršais izgatavošanas veids mums sagādāja daudz jautrības.

Kopā ar krustmāti Suru «saimnieku galā» dzīvoja pirmā kursa studente Ņina, liela zobgale. Dažreiz viņa nāca un ieviesa kārtību mūsu vecpuišu saimniecībā, un tad mums bija jādzird daudzas jo daudzas zobgalības. Mēs pārtikām no kukurūzas miltu biezputras, no tā sauk tās mamaligas. Reizēm nopirkām arī kaulus. No tiem iznāca brīnišķīga zupa; kaulus ar cirvi sasmalcinājām uz virtuves galda biezajiem dēļiem.

— Cilvēkēdāji! — reiz iesaucās Ņina, pārsteigusi mūs šo darbu darot. — Dakšiņu un nažu vietā cirvji! Biedri fizmati, tas ir progress.

Krustmātes Šuras vienas dienas peļņa bija tikpat liela kā visa mūsu stipendija, tomēr reizi nedēļā, mums prom esot, viņa izrevidēja mūsu mītni un pievāca visu ēdamo, kura mums jau tā nebija daudz. Ļoša ļoti nopietni aprunājās ar krustmāti Suru, un viņa labprāt piekrita

«lai gan mēs tagad esot tikai studenti, bet kādreiz valstij noderēšot», tomēr muļķīgā un komiskā alkatība drīz atkal guva virsroku un krustmāte Sura rīkojās tāpat kā agrāk. Tā tas arī turpinātos, bet reiz viņa izplaucēja muti ar verdošu mamaligu — viņa zināja, ka esam izgājuši tikai uz brīdi, un bija ļoti steigusies.

Šķita — Aleksejam ir mierīgs, līdzsvarots raksturs. Nekas neliecināja, ka šis čaklais, nopietnais puisis var būt ātrsirdīgs un skarbs. Pirmoreiz manā klātbūtnē viņš aizsvilās, šķiet, nieka dēļ. Pie krustmātes Sūras bieži nāca kāda izkrāsojusies sieviete. Viņas uzbāzīgi ķērkstošā balss neļāva strādāt. Parasti sievas tērgavoja par šās «personas» samērā nesenajām dēkām ar vācu virsniekiem, lielīja viņu uzņēmību un dažreiz arī devību. «Ai, Hansītis — tas nu gan bija vīrietis,» reiz dzirdējām valodas saimnieces istabā, «cik akurāts, cik noteikts! Sacīja, būšu atpakaļ astoņos, un bija arī! Aizlido uz Zapprožji, uzmet pa bum bai, uzmet un taisni astoņos atkal klāt!. .»

Aleksejs īgni rauca pieri un pēkšņi vairs nenocietās — ar trīcošām rokām atgrūda plaši vaļā krustmātes Sūras durvis un jau pēc mirkļa izstiepa cauri virtuvei «per sonu», kas ķepurojās pretim ar rokām un kājām. Inerces triektā «persona» vēl aizkluburoja kādus desmit soļus, tad atģidās un izmisīgi sāka kliegt pirmos vārdus, kas iešāvās prātā. «Nosita! Nosita!» vēl no tālienes skanēja meitieša balss.

Otrā dienā Aleksejevu uzaicināja pie partijas organizācijas sekretāra Krasnova. Tas bija stingrs vīrs, necieta nedisciplinētību, bieži uzstāja, ka no institūta jāizslēdz kāds nogrēkojies students.

— Jums jāierodas pie Krasnova, — teica dekāns. — Aleksejev, ko jūs esat izdarījis? Tas ir ļoti slikti, ja aicina Krasnovs. Kāpēc jūs nesavaldījāties?

— Mani ievainoja pie Zaporožjes … Ar šķembu … — Aleksejevs atbildēja.

* * *

— Tev nekas nav jāstāsta, — Krasnovs teica, kad Aleksejevs iegāja viņa kabinetā. — Nekas. Kāpēc tu nedzīvo kopmītnē? Vajag strādāt? … Labi, bet lai turpmāk šādi

netīri meitieši pie manis vairs neskraida! Vai saprati? — Krasnovs brīdi klusēja, pēc tam negaidot piebilda: — Rītdien atnāc, varbūt iedosim jums abiem istabu, varēsiet dzīvot un rēķināt..

* * *

Studentu bars pavirzījās nost no partijas biroja istabas durvīm.

— Nu, klāj vaļā! — atskanēja kāda balss.

— Viss kārtībā, — Aleksejevs klusi atbildēja un samulsis palaida sev garām Krasnovu.

— Ak kārtībā gan? — mazliet acis piemiedzis, pārjautāja Krasnovs un tūlīt skarbi pavērsās pret studentiem: — Kāpēc neesat nodarbībās?

Viss bars trokšņaini steidzās augšup pa kāpnēm.

* * *

Aleksejevam bija čemodāns. Neparasti smags, un tāpēc manī tas modināja pilnīgi saprotamu ziņkāri. Reiz Alek sejs čemodānu attaisīja un parādīja man tajā sakravātos dārgumus. Čemodāns bija pieblīvēts pilns ar grāmatām. Trīs Gursa sējumi — labākais matemātikas kurss matemātiķiem, dažas retas memuāru grāmatas, to starpa arī Eilera un Ļapunova darbi. Nikolaja Zukovska kopoti raksti par matemātikas un mehānikas jautājumiem. Aļoša citu pēc citas ņēma laukā no čemodāna grāmatas un aizrautīgi stāstīja par brīnišķīgajiem matemātikas sasniegumiem, kas izklāstīti katrā grāmatā.

— Kur tu tās ņēmi? es jautāju.

Aleksejs sāka smieties.

— Reiz es biju aizkūlies Rostovā pie Donas. Roka vēl šinā, un vagonā, nudien, nekā nevarēju tikt iekšā. Cilvēki brauca uz mājām. Dažs no hospitāļa, dažs no evakuācijas. Uz mājām! Vai saproti, kas tas par vārdu.. Daudzi steidzās arī uz fronti. Ievainotie, vienalga, vai tie brauc no hospitāļa uz mājām — atlaboties vai arī atkal uz fronti, ir nervozi ļaudis. Brīžiem laida darbā pat kruķus, bet dažreiz spekulantu ar sālsmaisu ne visai laipni palūdza vākties prom … Tiklīdz pienāk vilciens, visi

brūk ar joni iekšā. Par biļetēm nebija ne runas! Un tā es uzkāpu uz vagona jumta. Vēl tagad atceros — visi bija pasažieru vāģi, bet pašās beigās neliels apsildāms preču vagons, nevis tas, uz kuriem rakstīts «četrdesmit cilvēkiem — astoņiem zirgiem», bet zems, ar līdzenu jumtu … Uzmetām acis semaforam, nupat pacēlās, bet tūlīt atkal noslīga. Ieraudzījām, ka operatīvā grupa soļo pa jumtiem, sāk pārbaudi no tendera. Maisi un mugursomas cita pēc citas lido zemē, bet mūsu vagons pēdējais. Visi steidzas pa jumtiem pie mums. Ābolam nav kur nokrist, ikviens cer — līdz mums kontrolieri netiks, tūlīt pacels semaforu un vilciens aizies; pēkšņi jumts sāka brīkšķēt, tie tur iekšā kliedza, nu tik bija tracis! Jumts ieliecās kā segli, bet mēs neliekamies ne zinis, sēžam.

— Nolādētie velni! — iekšā kliedz. — Jūs mūs saspiedīsiet! … — Mēs kā nu kurais — es noripoju no jumta, un vilciens tobrīd sāka kustēties. Visi atkal steidzās atpakaļ, bet es nepaspēju — kopā ar mani bija draugs, kājā ievainots, un tad mums uz galvas uzkrita šis čemodāns, vāks atsprāga vaļā, grāmatas pajuka uz visām pusēm, bet vilciens ripo arvien ātrāk un ātrāk. Nudien, sirds apskrējās — sēžam abi uz sliedēm, bet blakus vesela čupa grāmatu.

— Vai nepārdosim? — draugs vaicā. — Nevar taču mantu aizlaist vējā?

— Pārdosim, — es atbildu, bet pats vairs nespēju novērst acis no grāmatām. Tā es kļuvu par personīgas bibliotēkas īpašnieku: kas māk, tam nāk!

— Aleksej, — es viņam teicu, — tev taču šeit ir arī «Svārstību teorija»! — Pavilku grāmatu uz savu pusi, un uz grīdas šķindēdams nokrita tabakmaks.

Aleksejs noliecās, pacēla un mantiņas izbēra uz galda. Tur bija laika gaitā apsūbējušas sudraba medaļas, Sarkanās Zvaigznes ordenis ar tumšsarkanu, sarecējušām asinīm līdzīgu emalju, iemirdzējās gvarda nozīmes zeltotais zariņš.

Vai tie ir tavi?

Mani.

— Kāpēc tad nenēsā?

— Citiem ir vairāk, bet tie arī nesprauž pie krūtīm.

— Aleksej, — es sacīju, — tu esi savādnieks, tev

netrūkst humora. Bet kāpēc tu pats nesmejies, tikai nesen sāc tā kā atvilgt? …

— Tās man ir gūsta sekas.

— Tu esi bijis gūstā?

— Biju. . Trīs dienas, pareizāk sakot, divas dienas un vienu nakti. Vai zini, kāpēc es skuju galvu? Laikam domā, ka savādnieku tēloju?

— Baidies, ka utis iemetīsies?

— Nē jau, nē. Es esmu sirms. Gandrīz visa galva.. Man nav ko lielīties, jauns, bet jau sirms. Tev es izstāstīšu, lai notiek. Izstāstīšu — un vairāk par to nerunāsim …

Aleksejs rūpīgi salika goda zīmes tabakmakā, aiztaisīja čemodānu. Pēc tam atgūlās uz kušetes un, aizvēris acis, smagi nopūtās. Viņš sāka runāt paklusām, aizsmakušā balsī, bet tad vārdi kļuva skanīgāki, tie plūda no sūrstošas rētas kaut kur dziļi viņa sirdī. Aiz loga satumsa nakts, tālē aizskanēja gari stiepts, zems tvaikoņa svilpiens, kāda balss pagalmā uzstājīgi teica, lai Vera tūlīt ejot iekšā, tur viņu gaidot salda «tīras mannas biez putra». «Es jau zinu gan,» nešaubīgi atbildēja Veras balss, «atkal dosi ceptus sīpolus vai plēsīsi aiz ausīm. . Es jau zinu!»

— Tas notika pie Maikopas, — Aleksejevs turpināja, — vācieši mūs ielenca, komandieris krita, visas patronas bija izšautas. Mazā gaismiņā mūs saņēma un pievakarē sadzina kādā ielejā. Kolonai aiz muguras un sānos moto cikli ar ložmetējiem. Kuri palika iepakaļ, tos atveda ar motocikliem … Saudzēja.. Līdz naktij. Bet naktī…

Aleksejevs piecēlās, satina milzīgu «kazaskāju», iebēra tajā mahorku.

Nakti mūs atdzina kādā kolhozā. Tur bija liels zirgu stallis, zirgi laikam aizvesti. Balta, gara ēka, vēl tagad rēgojas manu acu priekšā. Blakus cūku kūts, drusku mazāka. Vācieši trieca mūs iekšā, šāva … Pirmie iegāja, pēc tam vēl un vēl … Nespēju aizmirst tos vaidus! Cilvēki sakrita piecās sešās kārtās … No rīta tie, kas bija apakšā, vairs nepiecēlās … Kas vēl spēja iet, tos izdzina laukā un laikam aizveda … Es to neredzēju … Gulēju apakšā … — Aleksejs ierausa no krāsns «kazaskājā» oglīti un, dziļi ievilcis dūmu, piebilda: — Jā, tāda bija tā nakts …

— Kas notika pēc tam?

Pēc tam? Pēc tam brīvība. Pa dienu slēpos krūmā jos, naktīs gāju pēc zvaigznēm. Tiltiem metu apkārt līkumu, dažreiz mani apšaudīja. Tad kaujas lauks.. Atradu maizes kukulīšus, celofānā, vāciešiem tādi bija. Pēc tam satiku mūsējos, arī tie lauzās ārā no ielenkuma. Tad armija un atkal kaujas. Pēdējo reizi mani taču ievainoja pie Zaporožjes, atkal sanitārais vilciens. . Nekādi nespēju aizmirst to zirgu stalli, aizveru acis — visu vēlreiz redzu un dzirdu …

Aleksejevs tonakt man pastāstīja daudz. Sevišķi sirsnīgi viņš runāja par sava pulka komandieri, kas viņus komandējis četrdesmit pirmajā gadā. Tas bijis jautrs, glīts virsnieks, viņam piemitis īpašs kavalērista skaistums, pie sāniem jau pilsoņu kara kaujās iemantots sudraba zobens, un tāds viņš arī kritis — trauksmes pilns, tiekdamies uz priekšu, — lode viņu trāpījusi tieši krūtīs un zobens iedūries viņa priekšā zemē.

— Komandieris bieži runājās ar mani, bet kāpēc, nezinu. Runājām par visu ko. Aizsauc mani uz savu telti un jautā: «Saki, Aļoša, manu draudziņ,» — tā viņš allaž mēdza teikt, «kā tu domā — kādēļ cilvēki vispār dzīvo? Sevis labā vai citu labā, tas ir pats svarīgākais! Ja citu labā, tad pat nomirt nav grūti! Vai ne, Aļoša, manu draudziņ?»

Aleksejevs brīdi klusēja un pēkšņi skaļi iesaucās:

— Gulties!

Gaisā iedziedājās, iesvilpās mīna. Instinktīvi pieliecu galvu, bet Aleksejs rimās atdarināt mīnas svilpoņu un sāka smieties:

— Vai tad šī var trāpīt mums? Tai vajag krist, lūk, kur, — viņš pamāja ar roku uz sienu, aiz kuras skaļi krāca krustmāte Sura.