Aļekseja Aļeksejeva kļūda

VASJA-VASIĻOKS

Dažreiz pie mums iegriezās Vasiļoks, Flotes institūta students. Viņš bija allaž jautrs, un, viņam ienākot, mūsu mītnē sāka skanēt joki, atjautas, humora pilni, brīnumaini stāsti. Vasiļoks valkāja jūras virsnieka formas

tērpu, kas bija sameistarots no studenta vadmalas svārkiem, piešujot tiem jūrnieku pogas, kājnieku leitnanta uzplečus, kurus Vasilijs bija iemantojis ar savu apķērību, ar drosmi, ar dziesmu skandināšanu, ar to, ka viņu cieši bija iemīļojuši skarbie Urālu kareivji, ar kuriem kopā viņš karojis. Vasiļoks bija dzimis Smoļenskā, kā brīnišķīgu pasaku viņš glabāja atmiņas par savu pilsētu un stāstīja par to tik jūsmīgi, ka šķita — mēs paši redzam lielu pakalnu, pa labi no tā augstu, staltu katedrāli un tai garām tramvaji drāžas lejā no kalna straujāk nekā ziemā ragutiņas. Bet apakšā upe.. Un kāda upe — Dņepra! Ūdens tumšs, bet cik liels plašums …

Ļoša parasti pārtrauca Vasilija stāstījumu un nopietni sacīja:

— «Skaista ir Dņepra rāmā laikā, kad tā plaši un līgani veļ savus varenos ūdeņus caur mežiem un kalniem …»

— Tas nav vārdos izsakāms, piesardzīgi turpināja Vasilijs, jo Aleksejevs šinī vietā viņu katrreiz izsita no sliedēm.

— Jā, jā, Vasilij, bet tas jau nav rakstīts par tavu Dņepru, ne jau par tavu! Pie Smoļenskas tava Dņepra ir vardei līdz krūtīm, vai saprati?..

— Aleksej, esi gan tu koka gabals! — Vasiļoks atsāka. — Pateikšu tev kā noslēpumu: man šajā Smoļenskā, Padomju ielā, nabas saiti pārgrieza, vai saproti? Bet šādas lietas, brālīt, neviens nespēj aizmirst!

— Kāpēc? — brīnījās Aleksejs. — Kāpēc tev pārgrieza nabas saiti?

— Kur esmu ienācis? Bērnudārzā, mazbērnu novietnē! Senajā Smoļenskā šitādus slīcināja varenajā Dņeprā, lai pasaulē nesavaislojas muļķi! Nabas saiti pārgriež dzemdību namā, to jūs aizlieciet aiz auss … Bet tagad es iešu …

— Pagaidi, — Aleksejs iesmējās, — pagaidi, Vasja, kā tev veicās sesijā?

— Uz goda … Viss ir pārciests!

— Noliki arī matemātiku?

— Uz teicami!

— Pie kā?

— Pie Hofmaņa.

Pazīstam, viņš lasa lekcijas arī pie mums. Lāgā gan tev neticu, Vasja, — puiši, āre, mācās caurām dienām un naktīm un tad tikai trešo reizi noliek, bet tu. .

— Še! — Vasilijs steigšus atpogāja svārkus un izņēma sudrabotā papīrā rūpīgi ietītu atzīmju grāmatiņu. — Āre, skaties un priecājies! Nu, kā ir? Neesi skaudīgs, tad būsi laimīgs!

Atzīmes tiešām nebija sliktas.

— Puiši, es taču esmu uzminējis vienu mīklu, — Vasilijs mums uzticēja. — Vispirms viss, itin viss jāiztaujā par profesoru. Piemēram, par ko šim visvairāk patīk stās tīt, un tad ar viņa paša vājību viņš jāpievārē. .

Tas ir sarežģītāk nekā atbildēt to, ko zini, — es iebildu. — Bet kā tu mācēji piebraukt Hofmanim?

Ar filozofiju! Un uzreiz!

— Vasiļok, kāda nu tev var būt filozofija?

Kāda? Protams, progresīva, visprogresīvākā! Varu jums ziņot, ka sarežģītajā eksāmena situācijā es izgudroju jaunu skaitļošanas metodi!

— Skaitļošanas metodi?!

— Jā, jaunu! Es, brālīt, sastāstīju tādas lietas, ka vecais gandrīz apraudājās. Aiz smiekliem … «Tu esi bezkauņa, Vasilij Ņikitič,» viņš teica, «bet apķērīgs bezkauņa, un tāpēc lai tev labi klājas!» Atzīme «teicami» kā viegls putniņš iespurdza manā sudrabotajā grāmatiņā un nometās uz sava zara.

— Nesteidzies, nesteidzies! Stāsti visu pēc kārtas!

Vasiļoks paprasīja, lai viņam iedodot papīra lapu, un

varen nopietni uzzīmēja uz tās dūmus — vismaz man tā šķita.

— Spirāle, — sacīja Vasiļoks un cieši paskatījās uz mums. — Spirāle, vai sapratāt?.. Viss rit pa spirāli, vai to arī saprotat?

— Kas?

— Viss! Nosauc man jebkuru lietu, un es to pa spirāli atvīšu un savīšu. Redz, kas par puisi ir Vasilijs Ņikitičs! Bet jūs tik smīkņājat! Es eksāmenā sēžu, skatos uz biļeti, trīcu un drebu. Uz pirmo jautājumu atbildēt zinu, ne visai labi, bet zinu, uz otro — maķenīt, uz trešo — ne bū, ne bē! Kāds ir secinājums? Kur izeja? Izeja tikai viena! Viegla iepriekšēja izlūkošana. Gadījumā, ja pretinieks

paļausies, attīstīšu uzbrukumu pirmajā jautājumā, izklāstīšu visu, ko par to zinu un ko nezinu, izcīnīšu pārākumu, lai eksaminēšana neturpinātos arī par otro un it īpaši par trešo jautājumu …

— Nākamais kuģu būvētāj, — teica Aleksejs, — pasaki man, — kā sauks tavus būvētos nākamos kuģus, lai neviens no taviem draugiem kādreiz nejaxiši nesāktu ceļot ar tiem …

— Ak tā, tu laikam domā, ka es nekā, itin nekā nezinu? Aļoša, varu tev pateikt, ka man tāpēc ir stipra saprašana, ka nepavisam neesmu nomocījies ar mācīšanos. Ja tu zinātu to, ko zinu es, tu saņemtu uz kartītēm dienā veselu kilogramu maizes un varbūt arī divus!

— Nē, viņš tomēr ir nekauņa! — nenocietās Aleksejs. — Tu taču pat nezini, kam līdzinās integrālis no «e» pakāpē «ikss»!

— Integrālis no «e» pakāpē «ikss»? — pārmetoši atkārtoja Vasiļoks. — Tabulas integrālis! Tas nu gan ir apvainojums! Tu man …

— Nevilcinies, ja nezini, atzīsties!

— Es vilcinoties? — Vasiļoks sašuta, viņš mums neskatījās acīs, un pēc sejas bija redzams, ka puisis kaut ko ļoti nopietni gudro. — Vai zini, cik tas būs? — Vasiļoks aši uzrakstīja diezgan sarežģītu matemātisku izteiksmi uz tās pašas lapas, uz kuras bija sazīmēti «dūmi».

— Izrēķini šo necilo diferenciālvienādojumu, mans draugs un brāli, bet es «simt sešpadsmit apgriezienu — un aiziet! Un aiziet!» — Sis izteiciens bija aizgūts no tolaik populārās filmas «Tankkuģis «Derbents»» un liecināja, ka mēs esam galīgi apkaunoti un ka viņam, Vasi- ļokam, tagad jāveic visai patīkami pienākumi, par kuriem mums nevar būt nekādas daļas.

Pēc tam kad Vasiļoks bija aizgājis, Aleksejs uzmanīgi paraudzījās uz vienādojumu, iesmējās un, pateicis: «Ak tu pinkainais velns!» — uzrakstīja augšā atbildi: «e» pakāpē «ikss». Visā Vasiļoka jokā būtiskais bija tas, ka atbildi uz Alekseja jautājumu viņš bija ierakstījis kā sakni steigā sastādītajā vienādojumā.

Pēc mēneša mēs ar Aļošu pavadījām Vasiļoku cauri visai pilsētai. Viņu atkal iesauca armijā. Vasilijs bija neparasti nopietns, visu laiku kaut ko taustīja savā mugur

somā, bet, kad sapulcēšanās punkta smagie lieta čuguna vārti aizvērās aiz viņa grupas, Vasilijs negaidot kļuva rosīgs, it kā no viņa sirds būtu novēlies akmens. Pēdējo reizi viņš pienāca pie žoga, lai paspiestu mūsu «priekšķepas», un viņu mēs nekad vairs netikām redzējuši.

Šis nejaušais strīdiņš ar Vasiļoku ievilka dziļu sliedi Alekseja domāšanā. Arēji pavieglās un nenopietnās Vasi- ļoka izdarības atbilda kaut kādām ļoti svarīgām, līdz galam neapjaustām tieksmēm. Aleksejs tagad saskatīja tāles, kas pirms tam viņam bija šķitušas neskaidras. Es satraukti vēroju Alekseju. Milzīgajam darbam, no kura es nekā lāgā nesapratu, viņš nodevās ar visu savu prātu. Jā, viņš gāja un regulāri lika eksāmenus, un par rezultātiem nemaz nevajadzēja vaicāt. Eksāmeni izvērtās par pārrunām ar vienu vai otru mācības spēku, par pārrunām, kas sagādāja daudz patīkamu brīžu eksaminētajiem un kas vienmēr bija pamācošas un rosmes pilnas.

Reiz norunājām ar Aleksejevu, ka pēc eksāmena iesim uz kino. Atbrīvojos agrāk un, palūdzis atļauju noklausīties eksaminēšanā, iegāju auditorijā, kurā tika pārbaudītas Aleksejeva grupas zināšanas.

Eksaminēja slavens profesors, tagad viņa vārdu pazīst visā pasaulē. Profesors laikam par Aleksejevu bija kaut ko dzirdējis un vēroja viņu kā pārāk salielītu brīnum bērnu.

Profesors paaicināja Aleksejevu pie sava galdiņa un ātri kaut ko uzrakstīja uz lapas. Aleksejevs mirkli padomāja un atbildēja plaši jo plaši. Profesors pasmējās un trīsreiz nevis uzrakstīja, bet, šķiet, uzsita ar spalvu uz papīra. Tā bija kaut kāda ļoti īsa, bet, kā redzams, sarežģīta matemātiska izteiksme. Aleksejevs nosēdēja pie tās veselu stundu.

Pa to laiku profesors noeksaminēja kādus piecus stu dentus, pēc tam pieliecās pie Aleksejeva un jautāja:

— Nu, kā veicas?

— Esmu atrisinājis, — Aleksejevs atbildēja, — man tā šķiet..

Profesors vērīgi paraudzījās uz Aleksejevu un uzmanīgi paņēma no viņa rokām lapu ar aprēķiniem.

— Mani interesēja, kā jūs sāksiet meklēt atrisinājumu. Interesēja, kāda būs jūsu pieeja. Šis uzdevums vispār vēl nav atrisināts.

Profesors pārlasīja Aleksejeva uzrakstīto.

— Aleksejev, jūs varat iet, — profesors skaļi sacīja. — Ja atļausiet, es šo atrisinājumu publicēšu izdevumā «Pielietojamā mehānika un matemātika». Ļoti skaists atrisinājums.

Tanī dienā izrādīja filmu «Čarļa krustmāte», un pie kino dūca milzīgs ļaužu pūlis. Matrožu cepures un atvaļinājumā palaisto kareivju laiviņas, lakatiņi un salmu platmales, nepacietībā pastieptu roku jūklis, sviedrainās saujās sažņaugtas naudas zīmes. Bijām jau gandrīz pie kases, kad smagajā mašīnā piebrauca zemūdeņu jūrnieku grupa. Pēc mirkļa mūs piespieda vienu pie otra tik stipri, ka aizrāvās elpa, un uzreiz pāri pūļa troksnim atskanēja mežonīgs Alekseja kliedziens. Satrauktas, ziņkāras sejas pavērsās pretim šim kliedzienam, bet Aleksejs, arvien vēl kaut ko kliegdams, ar krampjos sarautām rokām pūlēdamies pieķerties pie blakus stāvētāju svārkiem un kareivju blūzēm, visā augumā noslīga uz grīdas.

Saudzīgi iznesām viņu laukā, noguldījām uz dārza sola. Kāds atsteidzās ar gāzēto ūdeni.

Aleksejs atguva samaņu, it kā vainīgs juzdamies, pa raudzījās sanākušo matrožu līdzjūtīgajās un nopietnajās sejās.

— Eh, karš! — kāds skumji un ar lielu naidu teica.

Sveša roka sniedza mums biļetes, un mēs tomēr iegā

jām kinoteātrī. Vēderu turēdami, smējāmies par «čarļa krustmātes» vientiesīgajām izdarībām, un kaimiņš visu laiku sauca:

— Kaut kas traks, kaut kas traks!

Mājās nākot, Aleksejs bija pavisam saguris.

Nespēju, — viņš teica, — nespēju skatīties pūlī, cīnos ar sevi, bet nespēju. Visu laiku manu acu priekšā rēgojas tas nolādētais zirgu stallis. .

Tomēr ritēja laiks, un Aleksejeva nervu sistēma, kas pamatos bija veselīga un spēcīga, lēni, bet droši atbrīvojās no pagātnes smagās nastas.

Drīz es pārvācos uz kopmītni. Iemesls bija Ņina. Viņas zobgalību dēļ Aleksejs ne vienreiz vien nebija spējis savaldīties. Beidzot, kad Aleksejs reiz kartupeļus bija cepis ar šampūnu, šķidrām, brūnām ziepēm, — Ņina ar tām mazgāja matus un pudeli kā par spīti vienmēr lika blakus mūsu saulespuķu eļļas pudelei, — Alekseja pacietība izsīka.

— Šī ņirgāšanās un ķiķināšana jāizbeidz, es par to gādāšu.. Kaut kas ir jādara.

Un Aleksejs darīja. Arī pavasaris un jaunība teica savu vārdu. Viņi apprecējās maijā.

Lielo kastroli pielējām pilnu ar sarkano vīnu, salduma pēc piebērām saharīnu, smaržas pēc piemetām vaniļu, bet, lai ātrāk «iesistu galvā», kastroli uzlikām uz uguns. Četri desmiti draugu un draudzeņu katrs izstrēba divas ēdamkarotes siltā, smaržīgā vīna, un mēs visu nakti dziedājām un dejojām pagalmā pie krustmātes Šuras loga.

Pienāca šķiršanās brīdis, un mēs aizbraucām kur kurais. Aleksejevs retumis atrakstīja pa vēstulei. Bet apciemot aicināja tikai tagad. Aicināja neatlaidīgi. Viņš ļoti vēlējās parādīt man savu pēdējo atklājumu. Braucu gandrīz tūlīt, bet bija jau par vēlu.