Aļekseja Aļeksejeva kļūda

«JŪRA PIE DEBESTIŅĀM»

Es apmetos padomju saimniecības garāžas priekšnieka Fjodora Vasiļjeviča ģimenē. Mājastēvs bija gauss, labsirdīgs vīrs, darbā aizņemts augu dienu, un miera viņam nebi ja arī mājās. Atkal un atkal kāda kaimiņa galva pasniedzās pie žoga pāri nīkulīgu ceriņu krūmiem, un aizsmakusi balss jautāja: «Vai saimnieki mājās?»

Fjodors Vasiļjevičs parasti brokastoja un vakariņoja pagalmā zem dēļu nojumes, kas ļoti līdzinātos lapenei, ja nojumes viena puse — tā, kas vērsta uz ielu, ne būtu aiznaglota ar dēlīšiem.

Jā, ir mājās, — grūti nopūties, teica Fjodors Vasiļ jevičs un piesardzīgi nolika blakus pilnajam šķīvim karoti. — Hanna, pasauc. .

Sākās saruna par benzīnu un ceļiem, par zvejnieku lomiem un zemes mēslošanas līdzekļiem, un tūlīt Fjo dors Vasiļjevičs, maltīti neieturējis, devās projām «uz savu trako darbu», ko viņš tomēr laikam nemainītu ne pret kādu citu pienākumu.

Fjodora Vasiļjeviča ģimenē nenokļuvu nejauši. Pāris dienu pirms katastrofas Aleksejevs bija vienojies ar viņu par manu apmešanos. Fjodors Vasiļjevičs sagaidīja mani dzelzceļa stacijā un, kā par brīnumu, mani tūlīt pazina un atveda uz savām mājām. Tur vienmēr valdīja klusums, šķita, tiklab Fjodors Vasiļjevičs, kā arī viņa sieva par kaut ko skumst. Tā tas bija arī īstenībā, taču drīz viss ievirzījās citās sliedēs.

Fjodora Vasiļjeviča atvasīte, gadus deviņus vai desmit veca meitene, pārbrauca mājās no Jaunfrunzes ciema, kur viņa bija viesojusies pie krustmātes Frosjas, un tūlīt pagalmā un istabās sāka skanēt mazās skaļie smiekli un bezgalīgie spriedelējumi par visdažādākajiem notikumiem gan ar vietēju, gan ar vispasaules nozīmi. Modinātāja pulkstenis vairs nebija vajadzīgs, jo Tatjana — tieši

tā visi viņu godāja šajā mājā — bija briesmīga miega ienaidniece.

Man ne reizi neizdevās piecelties agrāk par viņu, un mājās es atgriezos, kad visa ģimene ik vakarus varen trokšņaini un gandrīz ar kauju pulējās notvert Tatjanu un to iedabūt saliekamajā gultiņā, kas atradās ārā pie maniem logiem.

— Labrīt, krusttēv! — viņa mani sveicināja, kad biju izgājis pagalmā mazgāties. — Vai jūs jau augšā? … Bet vai mākat krabjus ķert? Un kālab jūs te esat atbrau cis? … Meitene runāja ukraiņu valodā.

Vaicāju, kā meiteni sauc, bet Tatjana joprojām uz deva visdažādākos jautājumus, un pēc viņas saviebtā un jau iedegušā snīpīša noskārtu, ka viņa šo to no tā, ko es stāstu, nesaprot.

— Runājiet diktāk, — sacīja meitenes māte, — viņa lāgā nedzird.

Sirdī iesmeldzās sāpe. Sai līksmajai smējējai, kura ne kad nerimās jautāt, kurai nekad netrūka dzīvesprieka, bija pavāja dzirde. Tomēr es drīz pielāgojos. Tatjana ļoti labi saprata lūpu kustības, un rūpība un pacietība, kuras man netrūka, pirmoreiz sarunājoties ar Taņu, lika pa matus ciešai jo ciešai mūsu draudzībai. Nekā nevienam ne teicis, aizrakstīju savam paziņam, kas konstruēja mikro radioaparātus, un lūdzu, lai viņš man atsūta visjaunāko dzirdes protēzi, jo kurliem izgatavotais pastiprinātājs ar diezgan lielām baterijām Tatjanai bija pārāk smags, ne ērts, un to viņa ņēma līdzi vienīgi uz skolu.

Tikai pēc tam, kad saķērām krabjus un piepildījām divas tukšas piena pudeles ar vēžiem vientuļniekiem; pēc tam, kad abi aizgājām līdz vējenēm, kā tās dēvēja Taņa, bet kas īstenībā bija pilnīgi moderns, izmēģināšanai ui stādīts vēja rotors; pēc tam, kad es pastāvēju par sargu pie augu mājas, bet Tatjana, iebāzusi roku pa jumtā izsistu rūti, norāva zaļu un gauži skābu citronu, — pēc visa ta meitene, čalodama par visdažādākajiem notiku inlem, pasacīja kaut ko tādu, ka es tūlīt kļuvu uzmanīgs.

Vai juru pie debesliņām esat redzējis? Un tvaiko ņus? Un pilsētu ar augstieni torņiem?

— Pie debesīm? — es pārjautāju. Ko vēl ne izgudrosi!

Es izgudrojot?! — Tatjana apvainojās, bet tūlīt iedomājās, ka pārklausījusies. — Pie debestiņām, āre, tur, — viņa rādija kaut kur augšup. — Un kāpēc jūs tik ilgi guļat, krusttēv, krusttētiņ?

Vērīgi paraudzījos uz Tatjanu. Nē, viņa nefantazēja, viņa tiešām bija kaut ko redzējusi.

— Bet kad tu to redzēji?

Kad? … Tiklīdz saulīte bija uzlēkusi, āre, tur … — viņa atkal rādīja kaut kur augšup.

Arī es nolēmu paskatīties, kā «pie debestiņām brauc tvaikoņi» un uz citiem brīnumiem, par kuriem visu ceļu stāstīja Tatjana.

Beidzot nu man bija vajadzīgs modinātājs pulkstenis! Uzgriezu, lai tas zvana puspiecos, un, kad mazā gaismiņā pulkstenis mani cēla augšā, es to sakampu un jau gri bēju pabāzt zem spilvena, bet tobrīd no āra atskanēja Tatjanas balstiņa:

Krusttēv, krusttētiņ, posies veicīgāk! Krusttētiņ, kur tu esi?

Steigšus apģērbos un izgāju laukā. Iesārtā strēle austrumu pusē vēl zilgāku darīja naksnīgo debesi. Dzestra vēsma vilka no jūras, nesdama līdzi sāļo ūdeņu smaržu, trūdošo aļģu sīvo un aso smaku no pludmalē izskalotās garās ūdensaugu joslas. Tatjana stāvēja man blakus, uz maukuši basās kājās čības, uzmetusi plecos vatētu segu, kas viņu naktīs gultā sildīja.

— Kāpēc tu mani tik ļoti steidzināji? — es jautāju.

Vai vēl nav pārāk agrs?

— Kā tad es to varu zināt? — atbildēja Tatjana. — Aiziesim līdz jūrai, tur redzēsim.

Pa klusām, snaudas pilnām ielām devāmies uz krastu. Nevienā logā nespīdēja gaisma, tikai augstā bāka ielas vidū joprojām vēl mirgoja. Pie mola nebija nevienas dzīvas radības. Labu gabalu tālāk, blakus steķiem, kas sniedzās dziļi jūrā, vairāki zvejnieki rīkojās ap laivām, lai tūlīt dotos projām rīta zvejā.

— Vai drīz redzēsim? — iejautājos Tatjanai.

— Drīz! — viņa pamāja ar galvu. — Mazliet pagaidiet!

Atsēdos smiltīs un priecājos par saules lēktu. Cik labi,

ka Tatjana mani pamodināja tik agri! Arī tad, ja apsolītais brīnums būtu tikai izdoma.

Āre, kur ir! Āre! — iesaucās Tatjana un sāka lēkāt man apkārt. - Nu, ko es jums teicu! Āre, kur tas ir!

Tas tiešām bija kaut kas brīnišķīgs.

Sākumā nekā nesapratu. Tālē virs jūras pazibēja un tūlīt pazuda gaiša svītra. Tā kļuva redzama atkal, tagad vairs neizgaisa, un tai sekoja citas tādas pašas gaiši dzeltenas svītras. Vēl un vēl. . Pēc tam debess, šķiet, nodrebēja, un pēkšņi tur augšā izpletās jūra. Tomēr tā bija pavisam citāda jūra, tā nelīdzinājās rāmajam līmenim šeit apakšā, mūsu acu priekšā. Viļņi šķita neticami lieli, it kā es būtu pacelts neparasti augstu virs bangainās jūras un raudzītos caur milzīgu palielināmo stiklu. Tieši zenītā viļņi bija vēl varenāki, bet dzelmē zem tiem redzama dzeltena smilts, un tai pāri aši aizslīdēja kāda zivs. Bet viļņi vēlās un vēlās; pavīdēja peldoša kaija, viņa man likās lielāka par okeāna tvaikoni, un visa šī rēgainā ainava klusi aiztrauca uz austrumiem — uz zaigojošo sauli, kuras ripa kāpa augšup virs apvāršņa.

Tatjana atstiepa sausu aļģu klēpi, un mēs apsēdāmies uz tām. Es nespēju attapties aiz pārsteiguma. Zvejnieku laiva jau devās jūrā, vīri mierīgi airēja uz tālē saredzamo akmeņaino zemesragu, kas ietvēra līci. Laikam jau viņi bija pieraduši pie šīs parādības un nelikās par to ne zinis.

Tatjana lāgu lāgiem zagšus pavērās manī, un es sapratu — viņa dusmojas uz sevi, ka nav «izsitusi lielāku cenu». Tūlīt visu izstāstīt — tas nebija viņas dabā. Meitene, protams, nebija gaidījusi, ka nekaitīgā un nevienam nevajadzīgā parādība, par kuru varēja tikai pa priecāties, pēkšņi radīs pieaugušā cilvēkā tik lielu satraukumu un tik lielu interesi.

— Vai tā parādība bieži redzama?

— Nē, — Tatjana paraustīja plecus, — tikai reizi dienā.

— Katru dienu? … Un tikai no rīta?

— Tiklīdz aust gaisma, — Tatjana piebilda.

— Bet ko teica tēvs, vai tu viņam esi rādījusi?

— Tēvam tas vienalga.

— Vienalga?

— Viņam allaž nevaļa. Viņam ir «traks darbs», — Tatjana mazliet ironiski paraudzījās manī. — Kāds darbs ir jums?

— Paklau, Taņa, — tātad tu jau vairākkārt esi redzējusi šo «jūru pie debestiņām»? Bet pirmoreiz, pašu pirmo reizi? Papūlies atcerēties!

Tatjana parausa sāņus ar plaukstu smiltis un, kaut ko čukstēdama, sāka vilkt līnijas valgajā zemē.

— Tieši tanī dienā, — viņa sacīja, — kad skolotāja bija ļoti apmierināta ar mani un aritmētikā ielika pieci. Tas notika …

Es aizturēju elpu.

— Tas notika astotajā martā, jā — astotajā martā! Nūja, bija svētki…

«Mirāža,» es domāju, «mirāža… Bet kur tā varēja rasties aukstā aprīļa rītā? Vai tad te ir Sahāra? Vai tropu josla? Visvairāk parādība līdzinājās polāro apgabalu augšējai mirāžai, taču arī tā šeit nevarēja būt redzama. Taņa teica: «Astotajā martā…» Varbūt arī jau agrāk, jo «jūru pie debestiņām» todien viņa ieraudzījusi pirmoreiz, bet varbūt mirāža bijusi arī citreiz, tikai neviens to nav pamanījis …»

Atzīstos, es gaidīju, ka Tatjana minēs pavisam citu dienu. Es gaidīju, ka Tatjana sacīs: «Divdesmit astotajā i martā,» — jo tieši divdesmit astotajā martā notika katastrofa Aleksejeva laboratorijā. «Viss kas jau var gadīties,» es domāju, «varbūt starp šiem diviem notikumiem tiešām ir kāda sakarība.» Tatjanai ticēju — viņai bija ļoti smalka atmiņa un ļoti labi attīstītas novērošanas spējas.

«Taurijā» biedri manu stāstu vērīgi uzklausīja. Sākumā man uzdeva āķīgus jautājumus, pēc tam kāds teica, ka es visus gribot izjokot, tomēr izturējos ļoti nopietni, un otrā rītā pie mola sapulcējās liela «novērotāju» grupa. Mani kolēģi bija neizgulējušies, šaubu pilni, neapkopu- šies un ļoti līdzinājās sadusmotiem un neapmierinātiem putniem. Kad mirāža parādījās arī šoreiz, visi sastinga un kā apburti lūkojās augšup. Bet mums priekšā pašā krastā stāvēja neparasti nopietnā Taņa un stiepa kalsenās rociņas pretim savai brīnišķīgajai, burvestības pil

najai «jūrai pie debestiņām».

Pētīšanas drudzis pārņēma visus, kas torīt bija krastā, visus, kuri nākamajā rītā vērīgi raudzījās debesīs, jo noslēpumainā mirāža atkal parādījās precīzi tanī pašā laikā. Tas mūs pārsteidza. Mirāža parādījās pulksten piecos no rīta un izgaisa pēc pusotras vai divām minūtēm, atkarīgi no mākoņu daudzuma, un mēs sākām prātot, ka pastāv kāda noslēpumaina likumsakarība, ka mirāžas cēlonis ir neparasti svarīgs. Neviens neieminējās, ka mirāžai un notikumam Aleksejeva laboratorijā varētu būt kāda sakarība. Tomēr domāja par to visi. Nebija šaubu, ka šādu sakarību atzina par iespējamu arī Zinātņu akadēmijas vadība, jo visas mūsu vajadzības pēc aparātiem un ierīcēm, kas nepieciešamas mirāžas pētīšanai, tūlīt un bez jebkādas skopošanās apmierināja.

Uz kluso ostu, kurā līdz šim patvērumu bija raduši tikai robežsargu vai zvejnieku kuģi, tagad pa jūru, pa gaisu, pa putekļainajiem ceļiem plūda visdažādāko kravu straumes.

Drupas tolaik jau bija novāktas, un Zvaigžņu institūta asfaltētajā pagalmā neveikli, bet lielā steigā grozījās paš- iekrāvēji, kas līdz šim strādāja apkārtējos elevatoros. Osta nodeva mūsu rīcībā trīs celtņus sevišķi smagu ierīču izkraušanai; steidzami iekārtoja papildu kabeli, jo bija domāts laist darbā aparātus, kas patērē ļoti daudz enerģijas.

Hīta debess dzidrajā zilgmē traucās modernās zinātnes neredzamie taustekļi. Spēcīgas radariekārtas vērsās pretim mirāžai, kas regulāri parādījās pie debesīm, tomēr osciloskopu mirgojošie ekrāni ne reizi nereaģēja uz noslēpumaino parādību. Tikai izdarot milzīgus pastiprinājumus ar molekulāro pastiprinātāju palīdzību, izdevās konstatēt, ka radiostars tik tikko atstarojas divi tūkstoši kilometru augstumā.

Drīz bija samontēta sevišķi lielas jaudas ultraskaņas sirēna ar parabolisku atstarotāju. Zem klajas debess novietoja virzuļu kompresorus, kas, skaļi šņākdami, sūk- neja gaisu resiverā ar biezām sienām. Mašīnu vajadzēja darbināt nepārtraukti apmēram piecpadsmit stundas, lai radītu nepieciešamās gaisa rezerves, ko sirēna izlietoja piecās vai sešās minūtēs. Ar zondēšanas baloniem liela

augstumā paceltie akustiskie aparāti uztvēra un noraidīja uz zemi atstaroto ultraskaņas signālu.

Rezultāti bija neapmierinoši. Divu kilometru augstumā konstatējām gaisa slāņus ar ļoti lielu temperatūru. Sie retā gaisa slāņi līdzīgi ieliektiem spoguļiem atspoguļoja tālos krastus un kuģus vai zvejnieku laivas jūrā. «Tā ir visparastākā mirāža,» iesaucās kāds no meteorologiem, kas piedalījās pētījumos, «pavisam parasta!» — «Bet tā taču ir tikai šās parādības viena puse!» iebilda citi. «Ja tā ir parasta mirāža, kāpēc tad atstarojošie slāņi atrodas tik augstu, kāpēc mirāža ik dienas redzama vienā un tai pašā laikā, kāpēc tās ainavu neietekmē sasilušo un auksto gaisa masu plūsmas un, beidzot, kāpēc šī mirāža, ja vien tā ir mirāža, atstaro radiostaru?»

Mums radās doma, ka šī mirāža, kas parādījās rietumu pusē un virzījās uz austrumiem, ir redzama arī tur, austrumos. Sī doma bija tik vienprātīga, šķiet, tik pamatota, ka jutāmies visai pārsteigti, uzzinājuši, ka jūrā, tikai simt kilometru no krasta, mirāža vairs nav redzama.

Galu galā noskaidrojās, ka mirāža saskatāma vienīgi no samērā nelielas platības, kuras centrā atrodas Zvaigžņu institūts. Tas bija pirmais — aptuvenais norādījums, ka mirāžas kaut kādā veidā saistītas ar Aleksejeva laboratoriju. Turpmākie pētījumi deva šādus rezultātus. Mirāža nerodas vienā mirklī. Gaisa slānis, kas atstaro uz zemes esošos priekšmetus, it kā iegrimst atmosfērā no tās augstākajiem slāņiem, pie kam iegrimst diezgan lēni un pēc tam tikpat lēni atstāj atmosfēru. Šķita, ka mūsu atmosfērā no ārienes iegrimst milzīgs ieliekts spogulis un pēc dažām minūtēm aizvirzās atpakaļ, lai nākamās dienas rītausmā atgrieztos no jauna.

* * *

Pulksten divos naktī dzīvokļa saimnieks Fjodors Vasiļjevičs mani pamodināja.

— Jums zvana. Aicina pie tālruņa, — viņš sacīja.

Iegāju mājastēva istabā. Mani bija izsaukusi Maskava. «Runāsiet ar Zinātniskās un tehniskās informācijas centru,» sacīja telefoniste. Paņēmu bloknotu, gudrodams, kāda gan būs šī vēsts, kuras dēļ Informācijas centra

darbinieki tik ļoti steidzas. Aparāts ieskanējās vēlreiz, un es pacēlu klausuli.

— īsi pastāstiet, — man teica, — kādas ir jūsu novērotās parādības īpatnības! Zvanījām uz institūtu, bet tur pašlaik neviena nav.

Pastāstīju par mirāžu. Sevišķi sīki viņi mani iztaujāja, kādas izskatoties ainas, kuras mums izdevies novērot.

— Redzat, mums ir radušās grūtības, — Informācijas centra darbinieks turpināja. — Esam saņēmuši vēsti, ka konstatēts vēl viens punkts, no kura redzama līdzīga mirāža. Tiesa, mūs mulsina tas apstāklis, ka ainas ir mazliet citādas. Tas varētu būt ļoti svarīgi..

Lūdzu, lai man nodiktē Centra rīcībā esošo informāciju. Saturs īsumā bija šāds.

Amerikāņu zinātnieki Fils Džonss un Lennijs Datons, pētīdami Augšezera hidrogrāfisko režīmu, no savas jahtas redzējuši apbrīnojamu mirāžu. Ik dienas stingri no teiktā laikā, proti, pulksten četros un divdesmit minūtēs no rīta. pie debesīm parādījies tālu priekšmetu, būvju, ēku palielināts attēls. Dažas no šīm ainām pētniekiem jau bijušas zināmas. Tā, piemēram, desmitajā martā viņi no fotografējuši mirāžu, kurā bijis redzams Su kanāls ar daudziem kuģiem un liellaivām. Pēc amerikāņu pētnieku aprēķiniem, viņi tobrīd atradušies simt septiņdesmit pieci kilometri uz rietumiem no Su kanāla, kurš, kā zināms, savieno Augšezeru ar Hurona ezeru. Vairākkārt viņi saskatījuši baļķu sablīvējumus un arī plostus, kas atradušies ļoti ļoti tālu. Visai bieži pie debesīm slīdējuši milzīgu mežu atainojumi, it kā skatītāji tos vērotu no gaisa.

Tas, ka mēs savā mirāžā galvenokārt esam redzējuši tikai jūras virsmu un vienīgi dažreiz it kā dūmakā tītus, neskaidrus ciematu un pilsētu attēlus, bija radījis nesapratni Informācijas centra darbiniekos.

Apgalvoju, ka mums šī vēsts ir ārkārtīgi vērtīga, un lūdzu pateikt tā punkta koordinātes, no kura Amerikā vērojama mirāža.

Pēc dažām minūtēm man nodiktēja koordinātes. «Astoņdesmit septītais rietumu garuma grāds,» es pierakstīju, «un četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds …»

— Tas ir uz ziemeļiem no Grandailendas salas, — man skaidroja Centra darbinieks, bet es viņā vairs neklausījos: četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds! Sis taču ir Zvaigžņu institūta, Aleksejeva laboratorijas ģeogrāfiskais platums. Tas bija ļoti svarīgi! Steigšus noliku klausuli un izgāju pagalmā. Fjodors Vasiļjevičs, vilkdams mugurā svārkus, pašlaik jau devās uz vārtiņiem.

— Tūlīt būšu atpakaļ, — viņš man nevaļīgi teica,

— šķiet, ir viena brīva mašīna.

Drīz viņš atgriezās, braukdams ar grabošu, savā mūžā daudz ko pieredzējušu «gaziku», kas droši vien bija ražots varbūt jau sešdesmitajā gadā, un pēc pusstundas mēs sasniedzām jaunu, īsā laikā uzceltu viesnīcu, kurā dzīvoja daļa no satraukušajiem zinātniekiem. Centra informācija viņus ārkārtīgi satrauca. Tūlīt visi piecēlās, sameklēja atlantu un atšķīra lappusi, kurā bija redzami Lielo ezeru zilie plankumi.

— Ko es jums teicu, — meteorologs triumfēja, — ko es jums teicu?! Ja šo parādību redzam ne tikai mēs šeit, ne vien pie mums, tad tai nav nekādas attieksmes, nav ne mazākā sakara ar Aleksejeva laboratorijas katastrofu. Jāizpētī visi materiāli, kas raksturo Aleksejeva laboratorijas darbību, un jāataicina izmeklētājs — lūk, kas jādara, bet šīs mirāžas jāatstāj mums, meteorologiem, speciālistiem atmosfēras fizikas jomā!

— Bet kāpēc mirāža tur parādās citā laikā nekā pie mums? — rīta krēslā atskanēja kāda balss.

— Lai nu parādās kad parādīdamās, bet vienmēr pulksten piecos un dažās minūtēs, jo mūsu pulksteņi, kā zināms, ir pagriezti stundu uz priekšu, — es iebildu.

— Taču pats galvenais — vienāds ir ģeogrāfiskais platums!

— Vienāds, taču ar mazu atšķirību. Šeit ir četrdesmit sestais ziemeļu platuma grāds! — bija dzirdamas balsis.

— Starpība vesels grāds!

— Tam nav būtiskas nozīmes, — meteorologs steigšus ierunājās. — Mūsu ģeogrāfiskajā platumā grāds līdzinās simt kilometriem, bet mirāža labi saskatāma arī uz novērošanas rajona robežām. Šis ir platuma efekts, — nerimās meteorologs. — Bet mēs zinām…

— Vai ģeogrāfiskais platums ir vienāds? — kaut ko rēķinādams uz papīra strēmelītes, aši iejautājās Mura- ševs, pavisam jauniņš Zinātņu akadēmijas Kosmoloģijas nodaļas speciālists. — Vienu mirklīti, — viņš brīdinoši pacēla kreiso roku. Visi ar interesi gaidījām, kamēr viņš beidza savus aprēķinus. Amerikāņi mirāžas parādīšanās mirkli droši vien reģistrējuši pēc joslu laika, bet tas atšķiras no vietējā laika. Tūlīt pārrēķināšu. Ja nemal dos, mirāža pie mums un viņiem parādās vienā un tai pašā laikā.

- Šinī ziņā pilnīga precizitāte nav vajadzīga, — atkal skanēja balss no tumsas. — nepavisam nav vajadzīga, jo mēs tik un tā absolūti precīzi nespēsim pateikt, kad pie mums parādās mirāža. Tas atkarīgs no novērošanas vietas, no mākoņu daudzuma pie apvāršņa un citiem apstākļiem.

Manuprāt. es sacīju, — manuprāt, jātelegrafē tiem diviem amerikāņu novērotājiem pie Augšezera un jāuzzina, pēc kāda laika viņi reģistrējuši mirāžas pa rādīšanos.

Jā, — negribīgi sacīja meteorologs, — tas jādara katrā ziņā un drīz jo drīz.

— Mīlīši! — uzvaroši ierunājās Muraševs. — Es visu pārrēķināju! Šī mirāža parādās pie Augšezera katru rītu. Bet amerikāņu pētnieki reģistrējuši mirāžu nevis pēc vietējā laika, bet, kā redzams, pēc vidējā laika. Stundas josla aptver piecpadsmit grādu, jāizdara korekcija attiecībā uz patieso novērošanas vietu. . Izrādās — Amerikā mirāža parādās tad pat, kad pie mums. .

Tanī pašā nakti nosūtījām pāri okeānam garu tele- gramu, veselu anketu. Drīz pienāca atbilde. Tiešām, Džonss un Datons bija minējuši nevis vietējo, bet turienes stundas joslas laiku. «Mēs izmantojām savus rokas pulksteņus, kas bija salīdzināti ar Čikāgas precīzā laika radiosignāliem,» viņi rakstīja.

Šaubu vairs nebija, bet radās jauni uzdevumi, jaunas grūtības, no kurām mums palīdzēja izkļūt Maksims Fjodorovičs Topanovs, šī neparastā stāsta jauns personāžs.