Aļekseja Aļeksejeva kļūda

TREŠAIS PUNKTS

Ar Topanovu es jau biju ticies. Tas bija tas pats pusmūža virs, kurš tik ļoti skuma par Aleksejeva un viņa biedru bojā eju, savas bēdas nemaz neslēpdams, un allaž staigāja, atbalstījies uz tumša kizilkoka spieķa.

Topanovs nebija zinātnieks. Universitāti beidzis jau pirms kara. Dažiem viņa darbiem par dabaszinātņu filozofiju speciālisti tūlīt pievērsa uzmanību, tomēr Topanovs drīz atgriezās partijas darbā. Topanovs pazinis Alekse ievu daudzus gadus, par viņu attiecībām pastāstīšu vēlāk. Tagad, uzzinājis par amerikāņu zinātnieku atklājumu, Topanovs atkal ieradās un projām vairs nebrauca. Katru dienu «Tauriias» verandā Topanovs klausījās mūsu strīdos, ar visu ķermeni pavērsdamies pret to, kurš pašlaik runāja. Maksims Fjodorovičs bija neliela auguma, bet plecīgs vīrs, stiprs kā ozols, kas audzis klaiā stepē. Daudzi ziemas puteņi pūlējušies viņu nolauzt, daudz kausēta zelta plūdinājusi viņam virsū svelmainā vasaras saule, bet ozols stāv kā stāvējis, tikai saliektie zari. saliektie, bet ne nolauztie, visu atminas un nekā nav aizmirsuši.

Topanovs nekad nešķīrās no smagā kizilkoka spieķa, uz kura mirdzēja daudzas metāla monogramas. Šo spieķi viņam dzimšanas dienā uzdāvinājuši draugi, kas strādā juši Zvaigžņu institūtā. Sarežģītās monogramas nebija juvelieru roku darbs, ikviens savus iniciāļus bija darinā jis pats. To vidū mirdzēja arī no reta metālu sakausējuma izzāģēta plāksnīte ar trim cieši savītiem burtiem «A». Tos bija veidojis Aleksejs Aleksejevičs Alekseievs. Rūgtums un nevarīgs niknums pārņēma Maksima Fjodo- roviča sirdi, tiklīdz viņš paraudzījās uz šo vienkāršo, bet neaizmirstamo monogramu. Jā, viņš vairs nespēja palīdzēt. bija jau par vēlu. tomēr Aleksejevu viņš redzēja gluži kā dzīvu, un Topanovam šķita, ka Aleksejevs tūlīt, kā vienmēr, viegli saņēmis viņu aiz piedurknes, iautās: «Kāpēc, kāpēc tas viss noticis, tas taču jāzina, Maksim Fjodorovič!»

Maksims Fiodorovičs centās neskatīties uz biedru, kas mūsu apspriedēs lūdza vārdu. Topanovs zināja, ka vina skatiena ietekmētos cilvēkus gluži negribot nārnem atbildības sajūta, un tagad, kad vajadzēja meklēt izskaidro

jumu gluži fantastiskiem notikumiem, Maksims Fjodoro vičs atzina par labāku, lai visi runā pilnīgi brīvi. «Jo vairāk būs domu, jo vairāk visdažādāko hipotēžu, toties lie lāka būs izvēle,» viņš domāja. Tikai retumis, ar spēcīgajiem pirkstiem virpinādams uz ceļiem nolikto spieķi, Maksims Fjodorovičs sacīja: «Nē, tas nav tas.. Nē, nav tas..

Reiz pēkšņi vārdu lūdza viņš pats. Todien Maksims Fjodorovičs bija pavisam pārvērties, to mēs visi ievēro jām. Viņš izskatījās neparasti svinīgs un neparasti sa valdīgs.

— Biedri, — Maksims Fjodorovičs sacīja paklusā balsī, un mūs pārņēma neizskaidrojams satraukums, biedri.. Man grūti runāt vispirms tāpēc, ka es, šķiet, redzu tumšajos mākoņos plaisu, lai gan pagaidām ļoti nelielu. Turklāt man jāstāsta par savu diletanta no jausmu jums, zinātniekiem.. Varbūt tas, ko tūlīt sacīšu, jums liksies pārāk elementārs, muļķīgs … Taču, šķiet, esmu pamanījis kādu ļoti vienkāršu likumsakarību, un secinājumus jūs izdarīsiet labāk nekā es.. Turpināšu: mana uzmanība ir pievērsusies dīvainajai sakarībai. kāda saskatāma starp Zvaigžņu institūta koordinātēm un tā Amerikas punkta koordinātēm, kur arī ir novērota šī parādība. Mūsu osta atrodas uz trīsdesmit trešā austrumu garuma grāda, amerikāņu novērošanas punkts pie Augšezera uz astoņdesmit septītā rietumu garuma grāda …

— Bet platuma grādi ir vienādi, — ierunājās kāds zinātnieks, kurš, tāpat kā citi, uzmanīgi klausījās.

— Jā, platuma grādi ir vieni un tie paši… Tātad, — turpināja Maksims Fjodorovičs, — minēto garuma grādu kopsumma ir tieši simt divdesmit. Trīsdesmit trīs un astoņdesmit septiņi ir feīisni simt divdesmit…

— Mēs par to jau esam domājuši, — sacīja meteorologs, — bet, šķiet, tā ir nejauša sagadīšanās. Daudz svarīgāks, Maksim Fjodorovič, ir tas — es ne vienreiz vien par to jau esmu runājis, — ka šīs mirāžas redzamas plašu ūdeņu tuvumā. Tā, piemēram, šeit ir milzīgs līcis, tur, Amerikā, Augšezers …

Maksims Fjodorovičs ļāva meteorologam pabeigt savu sakāmo un pēc tam teica:

— Trešā daļa zemeslodes, ievērojiet! Simt divdesmit grādu ir tieši viena trešdaļa. .

Maksims Fjodorovičs ātri iegāja kopējā zālē un drīz atgriezās, nesdams avīzē ietītu lielu, apaļu priekšmetu. Viņš attina papīru un uzlika uz galda gluži jaunu skolas globusu, bet no kabatas izņēma spožu metāla mēr- sloksni.

Paskatieties, — Maksims Fjodorovičs sacīja, — ar karodziņiem atzīmēju mūsu atrašanās vietu un Augš- ezeru. Uz četrdesmit sestās paralēles es uzlikšu pirkstu. Zemeslode griežas, bet kaut kas nekustīgs divi reizes viena apgrieziena laikā parādās atmosfērā virs mūsu galvām: šeit, Ukrainā, un virs Augšezera. .

— Tātad, — viņu pārtrauca Grigorjevs, vīrs ar smailu degunu un platu pieri, speciālists radioviļņu izplatīšanās nozarē. — tātad, pēc jūsu domām, kaut kas riņķo ap zemeslodi un divi reizes diennaktī pagaidām vēl nenoskaidrotu apstākļu dēļ rada mirāžu? Tā jūs domājat? Tātad kāds mākslīgais Zemes pavadonis, ko mēs nekādi nespējam saskatīt un kas apgādāts ar ierīci, kura darbo jas periodiski, ar tādu kā pulksteņa mehānismu, divreiz, ja jūsu nojauta, Maksim Fjodorovič, ir pareiza, izdara mūsu atmosfērā kaut ko tādu, ka mēs pēc tam redzam pie debesīm jūras viļņus, kuģus un tā tālāk?

— Mazliet dīvaini, — iebilda meteorologs, uzmanīgi vērodams Maksima Fjodoroviča seju, — mazliet dīvaini, ka jūs, Maksim Fjodorovič, sevišķi uzsverat faktu, ja tā var teikt, ka simt divdesmit grādu ir trešdaļa zemes-, locies.. Maksim Fjodorovič, jūs kaut ko nepasakāt līdz galam!

— Jums taisnība, jums taisnība, — Topanovs atbildēja un, aptvēris ar plaukstu globusa kāju, sāka lēni griezt globusu, grūzdams to ar īkšķi. — Rīt no rīta amerikāņi atkal ieraudzīs mirāžu, — it kā domās iegrimis, runāja Topanovs, — un pēc astoņām stundām to redzēsim mēs. Biedri, tātad jābūt arī trešajai vietai! — Topanovs apturēja globusu un iesprauda okeāna zilajā laukā trešo kniepadatu ar karodziņu. — Varbūt tā ir tikai vienkārša sagadīšanās, tomēr doma ir ļoti valdzinoša.

— Lieliski! — iesaucās meteorologs. — Bet ar ko pamatota jūsu pārliecība, ka pastāv trešā vieta, kurā arī

jābūt redzamai mirāžai? Vai šeit neizpaužas mazliet neskaidri apjausta prasība pēc parādības simetrijas?

— Var gadīties, ka simetrijas apsvērums ir izšķirošais! — sauca vīrs, kas sēdēja pie galdiņa zāles viņā galā. Kur mums zināšanu maz, tur simetrija gandrīz vienmēr uzved uz pareizā ceļa..

— Nē, biedri, — sacīja Maksims Fjodorovičs, — es nedomāju par simetriju, es domāju par ko citu. Pašlaik mēs zinām, ka Aleksejevs raidījis kosmosā raķetes, kuru uzdevums mums nav zināms. Ja nu tas patiešām tā, ja mēģinājums, kā Aleksejevs ziņoja, ir izdevies un tā sekas, kuras pagaidām nav izprotamas, ir mirāža, tad esiet tik laipni un pasakiet: kāpēc Aleksejevam tieši tādu pašu mirāžu vajadzēja radīt arī virs Amerikas? Šķiet, tā ierīce, kas lido virs mums, iedarbojas ik pēc astoņām stundām, un mirāžas parādīšanās virs Amerikas ir varbūt, tā sakot, ražošanas izdevumi. . Tātad mirāžai jābūt redzamai pēc astoņām stundām šeit, trešajā vietā, — pie Kuriļu salām.

— Mirāža esot sekundāra parādība?! — uztraucās meteorologs. — Nē, nē, šādu atspoguļojošu plakņu radīšana atmosfērā ar tik milzīgu palielinājumu, kaut arī pagaidām nezināmu nolūku dēļ, var būt tikai pašmērķis, un šis sasniegums vien jau sagādājis Aleksejevam tik diženu slavu, ka. .

— Bet Aleksejeva specialitāte taču bija vakuuma īpašību pētīšana, — es sacīju. — Aleksejevs pētīja tieši vakuuma īpašības, par to liecina viņa darbu apstiprinātie plāni, par to liecina pasūtītie un viņam piegādātie aparāti, par to. .

— Nē! — iesaucās Maksims Fjodorovičs. — Nē, Aleksejevs neinteresējās par vakuumu vien. Es viņu pazinu diezgan labi, darba gaitās mēs vairākkārt sastapāmies. Visvairāk Aleksejevs interesējās par zvaigznēm. Par to rašanos, par to evolūciju. Kas notiks ar zvaigznēm? Kas notiks ar mūsu Sauli? Par to visvairāk interesējās Aleksejevs, bez šīs domas viņš nemaz nespēja dzīvot. Bet bez gaisa telpa, vakuums?.. Man ir nojauta, ka arī šeit vainīgas būs bijušas zvaigznes … — Maksims Fjodorovičs sniedza Grigorjevam zīmīti. — Šeit esmu uzrakstījis — uz simt piecdesmit trešā austrumu meridiāna, pie

pašām Kuriļu salām. Tieši trešā daļa zemeslodes, rēķinot no mums.

— Tas ir ļoti interesanti, — Grigorjevs sacīja. - Un to ir viegli pārbaudīt!

— Piedodiet! — negaidot iejaucās sarunā meteorologs (tikai tagad uzzināju viņa uzvārdu: tas bija Ļedņevs, diezgan izcils speciālists atmosfēras fizikas jautājumos). — Piedodiet! Es tomēr nedomāju, ka šī parādība var būt saistīta ar kādu mākslīgo pavadoni! Kāpēc mirāža nerodas visās vietās, kurām pāri lido pavadonis?

— Kā redzams, tas ir pavadonis ar periodisku iedar bību, — Grigorjevs sacīja. — Pēc katrām astoņām stundām tas liek sevi just.

— Ar periodisku iedarbību.. — Ļedņevs vilcināda mies teica. — Ļoti sarežģīta hipotēze.

Ir vēl viena doma, — Maksims Fjodorovičs turpi nāja. Viņš izņēma no kabatas mērsloksni un, piespiedis podziņu, izvilka elastīgu tērauda lentu ar centimetru ieda ļām. Lenta bija divus metrus gara un izskatījās pēc tieva zobena. Maksims Fjodorovičs salieca tērauda lentu gre dzenā un uzmauca uz globusa. Visi saspringti vēroja viņa rīcību.

Tā taču ir parastā — skolās demonstrētā shēma, kas rāda pavadoņa riņķojumu ap zemeslodi, — sacīja Ļedņevs. Grigorjeva sejā pavīdēja gaidas. Jutos mazliet vīlies, ka Maksims Fjodorovičs problēmu grib atrisināt tik ļoti vienkārši. «Vai viņš neuzņemas pārāk lielu atbil dibu,» es domāju, «lai gan … Ja noskaidrosies, ka mirāža redzama, arī Kuriļu salas …»

— Vai zināt, — ierunājās Maksims Fjodorovičs, un viņa satraukums pielipa mums vēlreiz, — vai zināt ko … Varbūt orbītā ir kādi fiksējami punkti punkti, kuros pavadonis varētu radīt mirāžu? Vai ir šādi fiksējami punkti?

Visu turpmāko nomāca saucieni, visi pielēca kājās. Balsu troksnis skanēja cauri: «Tas ir perigejs! Nesteidzieties! Sātans, ne cilvēks!»

Grigorjevs paņēma no Maksima Fjodoroviča rokām gredzenā saliekto lentu un, uzmaucis to uz globusa, parādīja vietu, kur lenta atradās vistuvāk globusa virsmai.

— Šeit, — viņš sacīja, — perigejā, pavadonis rada mirāžu. Tā laikam jūs gribējāt sacīt, Maksim Fjodorovič? Tas ir visvienkāršākais atrisinājums!

— Ja pavadonis apriņķo Zemi astoņās stundās, — teica viens no astronomiem. — Turklāt tieši astoņās stundās.

— Jā, pilnīgi pareizi, kad pavadonis atrodas perigejā, apakšā vairs nebūs vis Augšezers, bet būsim mēs, un vēl pēc astoņām stundām — Kuriļu salas, — to teikdams, Grigorjevs grozīja globusu. — Tas taču ir vienkāršāk nekā divreiz divi — četri. Darbības periodiskums izskaidrojams pavisam dabiski …

Izraudzīts tiku es. Pēc dažām stundām jau atrados Maskavā.

— Jums ir laimējies, — man teica Okeanoloģijas pētījumu pārvaldē, — apmēram tanī vietā atrodas mūsu kuģis «Ruslans» … Bet mēs gan neticam, ka jūsu dēļ tas pārtrauks savu darbu programu …

Steidzami sazinājos ar Aleksejeva laboratorijas katastrofas izmeklēšanas komisiju un palūdzu pie telefona Maksimu Fjodoroviču.

— šķēršļi? — brīnījās Maksims Fjodorovičs. — Kādi drīkst būt šķēršļi šādā darbā? Es visu nokārtošu, —

viņš sacīja. — Ko viņi tur ķēpājas?

— No kura laika jūs pazīstat Topanovu? — piesardzīgi jautāja pārvaldes darbinieks, rakstīdams man komandējuma apliecību. — Topanovs mums nupat zvanīja.

— Viņš tieši risina šo jautājumu, — es atbildēju. — Viņš zina, cik tas ir svarīgi, lai «Ruslans» izpildītu mūsu uzdevumu.

— Vairāk man nekas nav jāzina, — steigšus sacīja pārvaldes darbinieks. — Ja partija sūtījusi pie jums Topanovu, tad jūsu darbs ir ārkārtīgi svarīgs. Te būs jūsu komandējuma apliecība.

Nogurdinošais ceļojums uz Vladivostoku ir paveikts. Laime, ka tas nebija ilgs, un domās es jutu līdzi tiem, kas vēl nesen šai lidojumā izšķieda veselas piecas stundas.

Vladivostokā okeanologi steidzami sazinājās pa radio ar «Ruslana» kapteini.

— «Ruslans» pašlaik pētī Tuskaroru, slaveno Kuriļu ieplaku, un atrodas divi simti kilometru attālumā no vietas, par kuru jūs interesējaties. Varam jums piedāvāt ātrgaitas kuteri, varam aizvest jūs ar reaktīvo hidroplānu.

Es izvēlējos hidroplānu, un pēc kādām divām stundām mirdzošā metāla kaija lēnītēm šūpojās blakus sniegbaltajam milzenim — padomju okeanologu lepnumam «Ruslanam».

No kuģa nolaida laivu, un, kad uzkāpu uz klāja, tur mani sagaidīja kapteinis un ieveda savā kajītē.

— Pa radio man ziņoja, lai es steidzami mainot kursu un dodoties uz vietu, kuras koordinātes jūs man pateikšot. Vai tālu no šejienes?

Iedevu kapteinim radiogramu, kuru biju saņēmis jau lidmašīnā. Telegramā bija minētas precīzas, Elektronu skaitļošanas centra aprēķinātas un pārbaudītas koordinātes.

— Labi, — teica kapteinis, salocīdams telegramu, — jāturas uz simt piecdesmit trešā meridiāna un tur jāpaliek kvadrāta robežās … Iesim pie stūrmaņa, pateikšu viņam visu nepieciešamo.

Dienu pēc dienas kuģis šķēla okeāna viļņus, bet mums neveicās: debess visu laiku bija apmākusies.

— Uz debesīm vislabāk raudzīties rudenī, — kapteinis purpināja. - Sinī apvidū visu septembri un arī visu oktobri saule spīd vienā spīdēšanā, bet tagad …

Es sapratu kapteiņa īgnumu. Vai nu gribēdami, vai negribēdami mēs bijām izjaukuši viņa darba plānu. Jutu, ka uz mani ne visai laipni šad tad paraugās okeanoloģijas ekspedīcijas dalībnieki. Reiz nokāpu lejā kuģa tilpnē un redzēju speciālos statņos milzīgus pludlīniju aparātus ar nelielām stūrēm un iluminatoriem, kuri izskatījās pēc palielinātām teleskopa zivju acīm. Tās bija ierīces zemūdens pasaules vērošanai lielos dziļumos.

Protams, šiem drosmīgajiem vīriem ļoti grūti bija pa ciest uzspiesto bezdarbību. Uzmanīgi pieskāros pie dziļ- jUras aparāta blāvās virsmas. Pietiek ar smalku jo smalku plaisiņu, lai ūdens strūkla iznīcinātu visus, kas uzdrošinājušies ielauzties okeāna noslēpumos. Bet tagad aizritēja dienas, kas okeanologiem bija tik neaizstājamas. Skaid rot viņiem, kāpēc tas viss notiek, man nebija tiesību.

Katru dienu saņēmu telegramas no Topanova. Citiem gluži nemanot, viņš bija sācis vadīt komisijas darbus. Tas norisinājies bez jebkādiem iebildumiem. Mandātu (tas Topanovam bija) viņam nemaz nevajadzējis uzrādīt.

Gaidījām saulainu rītu, un kad tas pienāca …

— Vai tas ir? — kapteinis man klusi jautāja. Viņa roka it kā knaiblēs sažņaudza manu plecu. — Vai šis?

Augstu gaisos žilbinoši spīguļoja man jau pazīstamā «jūra pie debestiņām», bet šī vairs nebija jūra — virs mūsu kuģa pletās bezgalīgs okeāns.

Tas pats ir! es atbildēju, ar skatienu pavadīdams zaigojošos viļņus, kas strauji slīdēja pretim saules lēktam.