Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Trīspadsmitā nodaļa Āķis lieku reizi dabū pārliecināties, ka laime uzsmaida drosmīgajiem

Uzdevums bij grūts, neskaitāmu kavēkļu pilns, var­būt pat nepaveicams. Misters Fogs riskēja ar savu dzī­vību, vismaz ar savu brīvību, bet katrā ziņā ar ceļojuma nokavēšanu, tomēr viņš nevilcinājās. Frenss Kromarti viņam bij drošs palīgs.

Arī Āķis bij gatavs, ari uz viņu varēja paļauties. Viņa kunga nodoms to sajūsmināja. Tagad viņš pirmo

reizi zem šīs ledainās ārējās čaulas juta arī sirdi un dvēseli. Viņš sāka Fileasu Fogu iemīlēt.

Palika vēl ziloņa pavadonis. Kurā pusē gan tas no­stāsies šajā gadījumā? Viņš taču pats bij induss. Ja viņš negribētu piekrist, vismaz neitrālam viņam vaja­dzētu palikt.

Frenss Kromarti viņam vienkārši to jautāja.

— Manu virsniek, — pavadonis atteica, — es esmu parss, un tā sieviete ari ir parsiete. Esmu jūsu rīcībā.

— Labi, pavadoni, — misters Fogs sacīja.

— Tomēr neaizmirstiet, — parss vēl ieminējās, — ja mūs sagūsta, mums draud ne vien nāve, bet arī šaus­mīgas mocības. To ņemiet vērā.

— Tas jau ir darīts, — misters Fogs atbildēja. — Es domāju, mums jānogaida nakts, lai sāktu rīkoties.

— Es domāju tāpat, — pavadonis atbildēja.

Tad brašais indietis pastāstīja mazliet vairāk par šo upurim nolemto sievieti. Tā bij ārkārtīgi skaista indiete no parsu cilts, bagāta Bombejas tirgoņa meita. Sājā pilsētā viņa audzināta pilnīgi angļu garā; pēc izglītības un izturēsanās viņu varētu uzskatīt par dzimušu eiro­pieti. Viņu saucot par Audu.

Bārene, pret savu gribu izprecēta vecajam Bundel­kundas radžam. Pēc trim laulības mēnešiem viņa jau kļuvusi atraitne. Zinādama savu likteni, aizbēgusi, bet atkal sagūstīta. Radžas radiniekiem esot interese tikt no viņas vaļā, tāpēc tie nosprieduši viņai šo mocekles nāvi, no kuras, kā redzams, tai nekādi neesot iespējams izbēgt.

Šis stāsts vēl jo vairāk nostiprināja mistera Foga un viņa biedru augstsirdīgo nodomu. Viņi norunāja jāt uz Piladži pagodu un tuvoties tai, cik vien iespējams.

Pēc. pusstundas jājiena ziloni apturēja kādā biezoknī, pieci simti soļu no pagodas, kura vēl nebij redzama; tomēr fanātiķu aurošanu varēja labi sadzirdēt.

Glābēji nu pārsprieda, kādā kārtā nokļūt pie nelai­mīgā upura. Pavadonis pazina šo pagodu, kurā, pēc viņa apgalvojuma, jaunā sieviete esot iesprostota. Vai mēģināt iekļūt pa vārtiem, pēc tam, kad viss bars būs piedzēries un aizmidzis, vai arī labāk izlauzt caurumu mūrī? Tas bij izšķirams tikai tad, kad nokļūs tur klāt.

Viens bij skaidrs: glābšanai jānotiek vēl šb pašu nakti un nevis rītā, kad atausis diena un upuri vedīs uz moku vietu. Tur vairs nekāda cilvēciska vara nespētu vinu glābt.

Misters Fogs ar saviem biedriem nogaidīja nakti. Ap pulksten sešiem, kad jau iestājās krēsla, viņi norunāja sākt izlūkošanas gājienu ap pagodu. Faķīru pēdējie bļā­vieni apklusa. Pēc savas parašas šie indieši bij galīgi apreibinājušies, dzerdami šķidru opiju ar kaņepju sulas piemaisījumu. Var būt, ka iespējams izspraukties viņiem cauri un tā iekļūt pagodu.

Misters Fogs, Frenss Kromarti un Āķis, parsa vadīti, bez mazākā trokšņa devās pa mežu uz priekšu. Desmit minūtes pa zaru apakšu līduši, viņi iznāca kādas mazas upītes krastā. Tur dzelzs lākturos degošu lāpu gaismā viņi ieraudzīja sakrautu lielu dārgā sandaļu koka mal­kas sārtu, malka pie tam vēl bij smaržīgā eļļā mērcēta. Sārta virsgalā jau bij uzstādīts radžas līķis, ko rīt sade­dzinās kopā ar atraitni. Simts soļu no sārta pacēlās pagoda, kuras minareti tumsā slējās pāri koku ga­lotnēm.

— Nāciet! — pavadonis klusā balsī sauca.

Un, biedriem sekojot, viņš ar divkāršu uzmanību lē- nītiņām līda pa garo zāli.

Klusumu traucēja tikai vēja Šalkoņa koku zaros.

Klajumiņa malā pavadonis apstājās. Vairākas sveķu lāpas apgaismoja laukumu. Visapkārt gulēja piedzēru­šies indieši. Varēja domāt, ka tas ir līķiem klāts kaujas lauks. Vīrieši, sievietes un bērni — visi bij sakrituši juku jukām. Šur tur daži piedzērušies vēl krāca.

Tālāk starp koku stumbriem krēslā pacēlās Piladži templis. Bet pavadonim par lielu nožēlu radžas kareivji dūmainu lāpu apgaismoti, kailiem zobeniem rokās sar­gādami staigāja gar tempļa durvīm. Domājams, ka iekšā arī priesteri ir nomodā.

Parss negāja vairs tālāk. Atskārtis, ka templī iekļūt nav iespējams, viņš veda savus biedrus atpakaļ.

Fileass Fogs un Frenss Kromarti arī bij sapratuši, ka no šīs puses nav ko mēģināt iekļūt templī.

. Viņi apstājās un sarunājās klusā balsī.

— Nogaidīsim, — ģenerālis teica. — Tagad pulkste­nis ir iikai vēl astoņi, iespējams, ka arī sargi beidzot aizmieg.

— Tas ir iespējams, — parss atbildēja.

Fileass Fogs ar saviem biedriem nometās kāda koka pakājē uri gaidīja.

Laiks ritēja gaužām lēni! Pavadonis reižu reizēm pa­meta viņus un aizgaja mežmalā izlūkot. Kareivji jopro­jām bij nomodā lāpu gaisma, pa pagodas logiem arī spiedās vājš spīdums.

Tā viņi nogaidīja līdz pusnaktij, bet viss palika tā­pat kā bijis. Sargi ārā arvien vēl bij nomodā. Acim re­dzami uz viņu iemigšanu nebij ko cerēt. Pied?erties tiem laikam nebij atļauts. Tātad jārīkojas citādi un jāmēģina iekļūt pagodā pa kādu caurumu mūrī. Tad vēl tikai at­liktu uzzināt, vai priesteri sava upura tuvumā tāpat nomodā kā kareivji ārpusē pie durvīm.

Pēc īsas apspriedes pavadonis teicās gatavs iet mē­ģināt. Misters Fogs, sers Frenss un Āķis tam sekoja. Viņi apmeta krietnu līkumu, lai piekļūtu pagodai no otras puses.

Ap pusvien-iem viņi bij nonākuši pie mūra pakājes, ceļā nevienu nesastapuši. Šajā pusē nebij nekādas ap­sardzības, bet arī neviena loga, ne durvju te nevarēja ieraudzīt.

Nakts bij tumša. Pēdējā ceturkšņa mēness tikko pa­kāpies pret apvārsni un aizklāts bieziem mākoņiem. Augstie koki tumsu vēl pavairoja.

Nepietika aizsniegt mūri, nepieciešams izlauzt tajā caurumu. Bet šim darbam Fileasam Fogam un viņa biedriem nebij citu ieroču kā vienīgi viņu kabatas naži. Par laimi pagodas siena bij taisīta tikai no ķieģeļiem un koka, ko nebij grūti izlauzt. Ja dabūja laukā pirmo ķie­ģeli, tad citus izlauzt būs itin viegli.

Glābēji ķērās pie darba, cenzdamies strādāt cik iespējams klusi. Parss vienā un Āķis otrā pusē nopūlējās izdrupināt ķieģeļus tā, lai rastos divas pēdas liels caurums.

Darbs veicās sekmīgi, bet tad piepeši tempļa iekšienē atskanēja kliedziens, un tūliņ citi tam atsaucās ārpusē.

Āķis un pavadonis pārtrauca darbu. Vai viņi bij pa­manīti? Vai gulētāji modās? Vienkārši saprāts lika vi­ņiem paslēpties attālāk, to viņi arī darīja, un Fileass Fogs un Frenss Kromarti līdz ar tiem. Visi viņi atkal noslēpās mežā nogaidīt, kad troksnis norims un no jauna varēs ķerties pie darba.

Bet viņiem par lielu nelaimi sargi parādījās arī šajā pusē pagodai, it kā ar nolūku nelaist nevienu tuvumā.

Grūti aprakstīt šo četru vīru izmisumu, kurus tā aiz­kavēja viņu darbā. Kā lai viņi izglābj nelaimīgo upuri, ja pat piekļūt tam nevarēja? Sers Frenss Kromarti lau­zīja rokas. Āķis kļuva gluži neprātīgs, un pavadonim bij pūles to apvaldīt. Tikai aukstasinīgais Fileass Fogs gaidīja, neizrādīdams nekādu uztraukumu.

— Vai tad mums cits nekas neatliek, kā iet pro­jām? — brigādes ģenerālis vaicāja.

— Cits mums neatliek, — pavadonis atteica.

— Pagaidiet, — Fileass Fogs iebilda. — Pietiek, ja es rīt pirms pusdienas nokļūstu Alahabadā.

— Bet uz ko tad jūs vēl cerat? — sers Frenss Kro­marti teica. — Pēc dažām stundām atausis gaisma un …

— Izdevīgs gadījums var rasties pašā pēdējā acu­mirklī.

Brigādes ģenerālis būtu vēlējies Fileasa Foga acīs nolasīt, ko tas īsti domā.

Ko gan vēl cerēja šis aukstasinīgais anglis? Varbūt viņš domā nāves soda brīdi piesteigties un izraut jauno sievieti no bendes rokām?

Tas būtu tīrais neprāts, un nav domājams, ka šis cilvēks būtu spējīgs tā rīkoties. Frenss Kromarti tomēr izšķīrās nogaidīt, kamēr beigsies šis drausmīgais skats. Pavadonis neatstāja savus biedrus tajā vietā, kur tie bij paslēpušies, bet aizveda klajumiņa malā. Aiz kāda koku pudura noslēpušies, viņi varēja vērot gulošos ļaudis.

Āķis bij uzrāpies kokā, bet tad kāda iedoma pēkšņi kā zibens uzliesmoja viņa galvā un pēc tam sāka arvien vairāk un stiprāk iegult smadzenēs.

Sākumā viņš sev teica: «Kas par neprātu!», bet jau acumirkli vēlāk: «Kāpēc gan ne? Tā varbūt ir vienīgā iespēja, un ar tik stulbiem radījumiem! .. .»

Līdz galam Āķis tornēr neizdomāja savu domu;

nekavēdamies, ar čūskas lunkanību viņš norāpās no koka, kam apakšējie zari nokārās līdz pat zemei…

Stundas aizritēja. Drīz vien gaišāks spīduma pa koku starpām vēstīja dienas ausmu. Tomēr mežā vēl bij diez­gan tumšs.

Tuvojās upurēšanas brīdis. Gulošais pūlis sāka mos­ties un kustēties. Bij dzirdami tam-tama sitieni. No jauna atskanēja dziesmas un kliedzieni. Bij pienācis brīdis, kad nelaimīgai jāmirst.

Patiešām, pagodas durvis atvērās. Pa tām no iekšie­nes izplūda spilgtāka gaisma. Misters Fogs un sers Frenss Kromarti varēja saskatīt spoži apgaismoto upu­rējamo, ko divi priesteri patlaban vilka laukā. Šķita, ka nelaimīgā ar spēcīgu dzīvības instinktu turējās pretī apreibinājuma nogurumam un mēģināja izrauties no sa­viem bendēm. Sera Frensa Kromarti sirds sita strauji, viņš konvulsīvi satvēra Fileasa Foga roku un manīja, ka tā tur atvāztu nazi.

Tajā acumirklī pūlis saviļņojās. Jauno sievieti bij pārmākusi kaņepāju dūmu reiboņa nesamaņa. Viņa gāja starp faķīru rindām, kuri to pavadīja ar reliģiskiem saucieniem.

Iejaukusies pūļa pēdējās rindās, Fileass Fogs ar sa­viem biedriem viņai sekoja.

Pēc desmit minūtēm viņi jau bij upītes krastā un ap­stājās soļus piecdesmit no sārta, uz kura gulēja radžas līķis. Puskrēslā viņi redzēja, ka upuris pilnīgi nevarīgs guļ līdzās savam vīram.

Tad atnesa kādu lāpu, un eļļā samērcētā malka tūliņ uzliesmoja.

Sers Frenss Kromarti un pavadonis ar varu atturēja Fileasu Fogu, kas augstsirdīgās, neprātīgās dusmās grasījās mesties uz sārtu …

Bet tikko Fileass Fogs bij viņus atgrūdis, visa aina piepeši mainījās. Atskanēja šausmu un izbaiļu bļāviens. Viss pūlis baismās metās zemē.

Vecais radža taču nebij miris. Visi savām acīm re­dzēja, ka viņš paceļas gluži kā spoks, paņem jauno sie­vieti uz rokām un it kā kāda viņpasaules parādība no­kāpj no sārta, dūmu strūklu apvirpuļots.

Faķīri, kareivji, priesteri šausmu pārņemti gulēja sejas pie zemes piespieduši, nedrīkstēdami pacelt acis uz tādu brīnumu.

Nekustīgais upuris kā spalviņa gulēja spēcīgajās rokās, kas viņu nesa laikam ne mazākā smaguma nejuz- damas. Misters Fogs un Frenss Kromarti stāvēja kā sa­stinguši. Parss bij noliecis galvu, un Āķis, kas arī droši vien nebij mazāk apstulbis! . ,.

Augšām cēlies radža nāca taisni uz to vietu, kur stā­vēja misters Fogs un Frenss Kromarti, un strupi uz­sauca:

— Bēgsim! …

Bet tas taču bij Āķis, kas nemanīts pa dūmiem aiz- slapstījies uz sārtu! Tas bij Āķis, kas, izmantodams vēl vienmēr dziļo tumsu, jauno sievu bij izglābis no nāves! Tas bij Āķis, kas, pārdroši tēlodams savu lomu, bij izkļu­vis sveiks no izbija pārņemtā pūļa!

Acumirkli vēlāk visi četri jau bij pazuduši mežā, un zilonis ātros rikšos nesa viņus prom. Bet drīz vien klie­dzieni, vaimanas un pat kāda lode, kas izurba Fileasa Foga cepuri, liecināja, ka viņu viltība atklāta.

Un patiešām, vecā radžas ķermenis vēl tāpat jopro­jām bij redzams uz sārta. No izbailēm atjēgusies, pries­teri saprata, ka upuris viņiem nolaupīts.

Bez kavēšanās tie metās mežā. Kareivji viņiem se­koja. Atskanēja šāvienu zalve, bet bēgļi jāja ātri un pēc dažiem acumirkļiem bij tik tālu, ka lodes un bultas tos vairs nevarēja aizsniegt.