Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Divdesmitā nodaļa Fikss sastopas tieši ar Fileasu Fogu

Kamēr norisinājās šis atgadījums, kas varēja smagi satricināt viņa nākotni, Fileass l ogs ar misis Audu pa­staigājās pa angļu pilsētu. Pēc tam, kad misis Auda bij pieņēmusi viņa priekšlikumu braukt uz Eiropu, viņš sāka pārdomāt sīki visu, kas nepieciešams tik tālam ce­ļojumam. Viņš, būdams anglis, tikai ar somu rokā va­rēja ceļot ap zemeslodi, tomēr sievietei tik garš ceļojums šādos apstākļos nav iespējams. Tāpēc nepieciešams iepirkt drēbes un visu pārējo ceļā vajadzīgo. Misters Fogs šo uzdevumu ņēmās izpildīt ar parasto vienaldzību un uz jaunās atraitnes atvainošanos un protestiem at­bildēja mierīgi:

— Tas ir mana paša ceļojuma interesēs, tas ietilpst manā programā.

Iepirkumus pabeiguši, misters Fogs un jaunā sieviete atgriezās viesnīcā, kur paēda pusdienu pie bagāti klāta gaida. Pēc tam misis Auda, juzdamās mazliet nogurusi, pēc angļu modes paspieda roku savam nesatraucamam glābējam un uzkāpa savā istabā.

Cienījamais džentlmenis turpretī visu vakaru node­vās laikraksta «Times» un žurnāla «IHustrated London Ncws» lasīšanai.

Ja viņš bijis cilvēks, kas vispār par kaut ko brīnītos, viņam liktos savādi, ka sulainis ap guiētejamo laiku vēl nav pārradies mājās. Bet zinādams, ka kuģis no Hon­kongas aizbrauks tikai rītrītā_, viņš par to nemaz neuz­traucās. Taču arī otrā rītā Āķis neieradās uz mistera Foga zvanu.

Neviens nevarēs pateikt, ko domāja šis cienījamais džentlmenis, dabūjis zināt, ka viņa sulainis nemaz nav pārnācis viesnīcā. Misters Fogs tikai vienkārši paņēma savu ceļa somu, lika brīdināt misis Audu un aizsūtīja pēc palankina.

Pulkstenis bij astoņi, jūrā paisums augstākā pakāpē, «Karnatikām» jāpasteidzas, jo pēc pusstundas sākās atplūdi.

Pēc pusstundas, ostmalā nobraucis, Fileass Fogs da­būja zināt, ka «Karnatiks» aizbraucis jau vakarvakarā.

Misters Fogs bij cerējis atrast kuģi un savu su­laini — nu tiklab viens kā otrs bij projām. Bet. ne ma­zākā vilšanās nebij redzama viņa sejā, un, kad misis Auda izmisusi paskatījās viņā, viņš vienkārši noteica:

— Tas tikai neparedzēts gadījums, vairāk nekas.

Tajā acumirklī kāds cilvēks, visu laiku viņu cieši no­vērojis, pienāca klāt. Tas bij inspektors Fikss. Viņš sveicināja un teica:

— Vai jūs, tāpat kā es, vakar neatbraucāt ar «Rangunu»?

— Jā gan, cienījamais kungs, — misters Fogs vēsi atbildēja, — bet man nav tas gods ..,

— Atvainojiet, bet es domāju, ka satikšu jūsu su­laini.

— Vai jūs nezināt, kur viņš tagad atrodas? — jaunā sieviete.žirgti apvaicājās.

— Kā? — Fikss izsaucās, izlikdamies pārsteigts. — Vai tad viņš nav kopā ar jums?

— Nē, — misis Auda atbildēja. — No vakarvakara viņš nav rādījies. Vai viņš varētu būt aizbraucis ar «Karnatiku»?

— Bez jums, kundze? … — aģents atsaucās. — Bet atvainojiet manu jautājumu: jūs laikam gan gribējāt braukt ar to kuģi?

— Jā, cienījamais kungs.

— Arī es, cienījamā kundze, un tāpēc esmu pavisam izmisis. «Kārnatiks» nobeidzis savu remontu un aiz­braucis divpadsmit stundas agrāk, nevienam nekā nezi­ņojis.- Un tagad jāgaida astoņas dienas uz nākošo tvaikoni.

Pieminot Šīs astoņas dienas, Fiksam sirds iepukstē- jās no prieka. Astoņas dienas! Veselas astoņas dienas Fogs tiks aizturēts Honkongā. Pa to laiku apcietināša­nas atļauja droši vien pienāks. Beidzot likuma sargam uzsmaidījusi laime.

Viegli iedomāties, ka Filcasa Foga vārdi trāpīja de­tektīvu gluži kā vāles sitiens.

— Bet man šķiet, Honkongas ostā bez «Karnatika» atradīsies arī vēl citi kuģi.

Misters Fogs pasniedza roku misis Audai un aizgāja ar to meklēt ostā citu kuģi, kas taisītos ceļā.

Gluži apstulbis Fikss tiem sekoja. Varētu domāt, it kā kāds neredzams pavediens viņu velk Fileasam Fo­gam līdzi.

Tomēr likās, ka laime nu pametusi lo, kuram līdz šim bijusi tik uzticīga. Trīs stundas Fileass Fogs izstai­gāja visu ostu krustām šķērsām, gatavs noīrēt kaut ve­selu kuģi, kas būtu ar mieru novest viņu uz Jokoharnu. Bet visi kuģi patlaban vai nu ieņēma, vai izlika kravu, tātad uz ātru roku nebij lietojami. Fikss atkal jau sāka cerēt.

Taču misters Fogs nenokāra galvu, bet turpināja

savus meklējumus, kamēr pie viņa pienāca kāds jūrnieks.

— Cienījamais kungs laikam meklē kādu kuģi? — viņš teica, cepuri paceldams.

— Vai jums ir kuģis, kas būtu gatavs tūliņ braukt? — Fileass Fogs vaicāja.

— Jā gan, cienījamais. Neliels loču kuģis Nr. 43, pats lielākais visā flotilē.

— Un viņš iet ātri?

— Astoņas vai deviņas jūdzes stundā. Vai vēlaties pskatīt?

— Jā.

— Cienījamais kungs bus apmierināts. Vai tas būs izpriecas brauciens pa jūru?

— Nē. Ceļojums.

— Ceļojums?

— Vai jūs uzņematies aizvest mani uz Jokohamu?

Jūrnieks palika vaļēju muti un ieplestām acīm.

— Cienījamais kungs laikam joko? — viņš teica.

— Nebūt ne. Es esmu nokavējis «Karnatiku», bet ne vēlāk kā četrpadsmitajā man jābūt Jokohamā, lai no­kļūtu uz kuģi, kas iet uz Sanfrancisko.

— Ļoti nožēloju, — locis atbildēja, — bet tas nav iespējams.

— Es jums maksāšu simts mārciņu sterliņu dienā un vēl divi simti mārciņu prēmiju, ja nokļūstu laikā.

— Jūs runājat nopietni? — locis jautāja.

— Pavisam nopietni, — misters Fogs atbildēja.

Locis bij pagājis gabaliņu tālāk. Viņš lūkojās jūrā,

acīm redzami cīnīdamies ar vēlēšanos nopelnīt tādu milzīgu summu un bailēm no tik tāla brauciena. Fikss jutās ārkārtīgi uztraukts.

Pa to laiku misters Fogs bij pievērsies misis Audai.

— Vai jūs nebaidāties, kundze? — viņš vaicāja.

— Ar jums, Foga kungs, ne, — jaunā sieviete atbil­dēja.

Locis atkal pienāca klāt, grozīdams rokās cepuri.

— Nu? — Fileass Fogs vaicāja.

— Nē, kungs, — locis atbildēja, — es nevaru riskēt ne ar savu, ne savu ļaužu, ne jūsu pašu dzīvību tikko divdesmit tonnu tilpuma kuģītī un vēl šajā gada laikā.

Bez tam mēs arī tik un tā nenokļūsim laikā, jo no Honkongas līdz Jokohamai ir tūkstoš seši simti piec­desmit jūdžu.

— Tikai tūkstoš seši simti, — . misters Fogs pār­laboja.

— Tur nav nekādas starpības.

Fikss atvieglots uzelpoja.

— Bet, — locis vēl piebilda, — varbūt ir iespējams iekārtot citādi.

Fiksam aizrāvās elpa.

— Kā? — Fileass Fogs vaicāja.

— Ja mēs braucam uz Nagasaki Japānas dienvid­galā, tūkstoš simts jūdžu no šejienes, vai arī uz Šan- haju, astoņi simti jūdžu no Honkongas. Sajā pēdējā braucienā nav jāattālinās no Ķīnas krasta, un bez tam jūras straumes te plūst taisni uz ziemeļiem.

— Loci, — Fileass Fogs atbildēja, — mans Ameri­kas tvaikonis gaida Jokohamā, nevis Nagasaki vai Šanhajā.

— Nemaz- ar ne! — locis atsaucās, — Sanfrancisko tvaikonis tikai piestāj Jokohamā un Nagasaki, bet no­iet no Šanhajas.

— Vai jūs to droši zināt?

— Pilnīgi droši.

— Un kad viņš noiet no Šanhajas?

— Vienpadsmitajā novembrī pulksten septiņos va­karā. Mūsu rīcībā tātad ir četras dienas. Četras dienas nozīmē deviņdesmit sešas stundas. Ja laiks izdevīgs, jūra rāma un vējš no dienvidaustrumiem, nobraucot caurmērā astoņas jūdzes stundā, pēc četrām dienām jeb deviņdesmit sešām stundām mēs varam nokļūt Šanhajā.

— Un jūs varētu braukt?

— Pēc stundas — tikai jāiepērk pārtika un jāsarīko

kuģis.

— Pieņemts… Vai jūs esat kuģa īpašnieks?

— Jā, Džons Bensbi, «Tankaderas» īpašnieks.

— Vai vēlaties rokasnaudu?

— Ja cienījamam kungam nav par apgrūtinājumu.

— Te jums pagaidām būs divi simti mārciņu … Cienījamais kungs, — Fileass Fogs griezās pie Fiksa, —- ja jūs vēlaties izlietot gadījumu …

— Cienījamais, — Fikss noteikti atsaucās, — es tikko gribēju lūgt jums atļauju.

— Labi. Pēc pusstundas mēs būsim uz kuģa.

— Bet tas nabaga puisis… — ieminējās misis Auda, stipri noraizējusies par Āķa likteni.

— Es darīšu viņa labā, ko spēšu, — Fileass Fogs atbildēja.

Un, kamēr Fikss, nervozs, uztraukts un pārskaities gāja uzmeklēt loča kuģi, misters Fogs un misis Auda devās tieši uz Flonkongas policijas biroju. Tur Fileass Fogs norādīja uz visām Āķa pazīmēm un iemaksāja pienācīgo summu viņa uzmeklēšanai. Arī pie franču kon­sula viņi iegriezās vizēt pasi, pēc tam palankins piestāja pie viesnīcas paņemt bagāžu un tad devās tieši ūz piestātni.

Pulkstenis nosita trīs. Jūrnieki bij savās vietās, pār­tika iekrauta, loču kuģis Nr. 43 gatavs doties ceļā.

«Tankadera» bij skaists neliels šoneris ar šauru priekš- un platāku pakaļgalu, divdesmit tonnu til­puma ar ļoti vieglu virsdaļu un slaidām apakšējām līni­jām. Šonerim bij liela līdzība ar jahtu. Viņa niķelētie metala apkalumi spīdēja, dzelzs daļas bij niķelētas, klājs balts kā ziloņkauls. Viss norādīja, ka Džons Bensbi šo­neri turēja lieliskā kārtībā. Abi masti bij noliekti mazliet atpakaļ. Tas bij apgādāts ar klīveru, foku, grotu un marselēm; labam ceļa vējam pūšot, varēja uzvilkt pa- pildburas. Šoneris varēja braukt ļoti ātri un sacensībās bij jau ieguvis vairākas godalgas.

Viņa komanda sastāvēja no kapteiņa Džona Bensbi un četriem matrožiem. Tie bij norūdīti jūrnieki, raduši visādos laikos braukt un uzmeklēt kuģus, visi viņi sīki pazina jūru. Džons Bensbi, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs, spēcīga auguma, brūni nodegušu, enerģisku seju, žirgtām acīm un pašapzinīgu gaitu, jau pašam bailīgākajam iedvesa uzticību.

Fileass Fogs ar misis Andu uzkāpa uz kuģa. Fikss jau bij tur priekšā. Pa pakaļējo lūku viņi rrokāpa mazā četrstūrainā kajītē ar dīvānu visapkārt sienai un galdu vidū, virs kuras karājās griestu lampa. Kajīte bij maza, bet tīra.

— Es nožēloju, ka nevaru jums piesolīt nekā la­bāka, — misters Fogs teica Fiksam, kas, ne vārda ne­atbildējis, palocījās.

Policijas inspektoram bij neveikli tā izmantot sera Foga laipnību.

«Bez vārda runas,» viņš nodomāja, «tas ir visai laipns blēdis — bet blēdis tomēr.»

Trijos un desmit minūtēs kuģis uzvilka buras. Angli­jas karogs plīvoja masta galā. Pasažieri bij sasēdušies uz klāja. Misters Fogs un misis Auda vēlreiz pārlaida acis krastmalai, vai neieraudzīs nākam Aķi.

Fikss pārdzīvoja uztraukuma pilnu brīdi, jo sasodī­tais francūzis varēja kuru katru acumirkli ierasties un atklāt visu, ko zināja, kas viņam nebūtu vis diez cik iz­devīgi. Bet Āķis nenāca, droši vien viņš vēl vienmēr ne­bij atjēdzies no narkotiskās vielas reibuma.

Beidzot «Tankadera» izkļuva atklātā jūrā, vējš pie­pūta visas buras., un šoneris, viļņos šūpodamies, strauji devās uz priekšu.