Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Septītā nodaļa Ar pasi vien policijas izziņai nepietiek

Policijas inspektors steigšus devās uz konsulātu. Pēc viņa neatlaidīgas uzstāšanās to bez kavēšanās ielaida pie konsula.

— Konsula kungs, — viņš bez kāda ievada teica, — man ir pamatots iemesls domāt, ka meklējamais cil­vēks tiešām atrodas starp «Mongolijas» pasažieriem.

Un Fikss pastāstīja, kas noticis starp viņu un svešo kalpotāju sakarā .ar pasi.

— Labi, Fiksa kungs, — konsuls atbildēja, — man nav nekas pretī redzēt šī blēža seju. Tikai liekas, tas, ko jūs gaidāt, nenāktu pieteikties manā birojā. Zagļi nemēdz atstāt aiz sevis pēdas. Turklāt pasu uzrādīšana nav vairs obligāti vajadzīga.

— Konsula kungs, — aģents atbildēja, — ja tas ir gudrs cilvēks, un tā liekas, viņš tomēr ieradīsies šeit.

— Lai vizētu savu pasi?

— Jā gan. Pases šiem blēžiem noder tikai godīgu ļaužu apmānīšanai un bēgšanas atvieglošanai. Galvoju, ka viņa pase būs kārtībā, bet es tomēr ceru, ka jūs vi­ņam to nevizēsiet.

— Kāpēc gan ne? — konsuls attrauca. — Ja viņa pase ir kārtībā, man nav tiesību liegt viņam vīzu.

— Tomēr, konsula kungs, būtu labi, ja šo cilvēku aizturētu te, kamēr es dabūju no Londonas rīkojumu viņu apcietināt.

— Tā ir jūsu darīšana, — konsuls atteica, — es jums šajā ziņā nevaru …

Konsuls nepabeidza teikumu. Tajā mirklī pieklauvēja pie durvīm, un biroja zēns ielaida kabinetā divus sve­šiniekus, no kuriem viens katrā ziņā bij tas pats kalpo­tājs, kas pirmīt sarunājās ar detektīvu.

Izrādījās, ka tie patiešām ir kungs un sulainis. Kungs pasniedza konsulam savu pasi, lakoniski lūg­dams to vizēt.

Konsuls paņēma pasi un sāka to uzmanīgi lasīt, ka­mēr Fikss no slepena kabineta kakta vēroja, vai, kā saka, acīm apēda svešinieku.

Pasi izlasījis, konsuls vaicāja:

— Jūs esat Fileass Fogs — lauku muižnieks?

— Jā, konsula kungs, — džentlmenis atbildēja.

— Un tas cilvēks ir jūsu sulainis?

— Jā. Francūzis, vārdā Āķis.

— Jūs braucat no Londonas?

— Jā.

— Un uz kurieni?

— Uz Bombeju.

— Labi, kungs. Jūs zināt, ka šīs formalitātes ir lie­kas, ka mēs vairs neprasām uzrādīt pases un nevizē- jam tās.

— Zinu, — Fileass Fogs atbildēja, — tomēr es ve­lētos, lai jūs ar savu vīzu atzīmētu, ka esmu braucis caur Suecu.

— Kā vēlaties, kungs.

Konsuls atzīmēja vajadzīgo un uzspieda pasei zī­mogu. Misters Fogs vēsi atvadījās un izgāja ārā līdz ar savu sulaini.

— Nu? — inspektors apvaicājās.

— Viņš izskatās pēc pilnīgi godīga cilvēka, — kon­suls atbildēja.

— Iespējams, — Fikss atbildēja, — bet še tas nav no svara. Vai jūs neievērojāt, ka šī flegmātiskā džentl­meņa izskats uz mata sakrīt ar tām pazīmēm, par kā­dām man ziņots?

— To es ievēroju, bet jūs zināt, ka visas pazīmes …

— Vairāk man nekā nevajag, — Fikss viņu pār­trauca. — Sulainis man liekas vieglāk pieejams nekā kungs. Turklāt viņš ir francūzis, tie nemaz neprot klusēt. Uz redzēšanos, konsula kungs!

To teicis, aģents aizsteidzās uzmeklēt Āķi.

Pa to laiku misters Fogs, pametis konsula māju, jau bija atgriezies krastmalā. Viņš deva sulainim dažus rī­kojumus, iekāpa laiviņā un, uz «Mongolijas» nokļuvis, tūliņ iegāja savā kajītē. Tur viņš paņēma piezīmju grā­matu ar šādām atzīmēm:

«Izbraucu no Londonas trešdien, otrā oktobrī, pulk­sten astoņos un četrdesmit piecās minūtēs vakarā.»

«Ierados Parīzē ceturtdien pulksten septiņos un četr­desmit minūtēs rītā,»

«Izbraucu no Parīzes ceturtdien pulksten astoņos un čelrdesmit minūtēs.»

«Ierados Turinā Diektdīen, ceturtā oktobrī, pulksten sešos un četrdesmit piecās minūtēs rītā.»

«Izbraucu no Turinas piektdien pulksten septiņos un divdesmit minūtēs rītā.»

«Ierados Brindizi sestdien, piektā oktobri, pulksten četros vakarā.»

«Uzkāpu uz «Mongolijas» sestdien pulksten piecos vakarā.»

«Ierados Suecā trešdien, devītā oktobrī, pulksten vienpadsmitos rītā.»

«Kopsummā izlietotās stundas: 158 V2 vai sešarpus dienas.»

Misters Fogs visu to bij ierakstījis kolonās sadalītā, no otrā oktobra līdz divdesmit pirmajam decembrim sa- grafēta loksnē, atzīmējot tajā mēnesi, datumu un nedē­ļas dienu, kad kuģim vai vilcienam vajadzētu pienākt un atiet un faktisko pienākšanu un atiešanu visās lielāka­jās piestātnēs: Parīzē, Brindizi, Suecā, Bombejā, Kalkutā, Singapūrā, Honkongā, Jokohamā, Ņujorkā; Liver­pūlē, Londonā, tādējādi viņš skaidri varēja aprēķināt, cik laika kurā ceļa gabalā iegūts vai arī zaudēts.

Šīs dienas, devītā oktobra trešdienas, ieraksts par atbraukšanu Suecā sakrita ar apzīmēto, tātad līdz šim viņš vēl nebij ne ieguvis, ne arī zaudējis.

Tad- viņš lika pasniegt sev brokastis turpat kajītē. Pilsētas aplūkošana viņa-m nemaz nebij prātā. Viņš piederēja pie tās angļu rases, kas atļauj savam sulainim aplūkot zemes, kurām brauc cauri.