Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Deviņpadsmitā nodaļa Āķis pārāk karsti rūpējas par sava kunga interesēm, un kas no tā izriet

Honkongā ir neliela sala, kas pēc karā 1842. gadā saskaņā ar Nankingas līgumu piekrita Anglijai. Pēc dažiem gadiem Lielbritānijas uzņēmīgie kolonizatori šeit bij nodibinājuši ievērojamu pilsētu un ostu, ko no­sauca par Viktoriju. Šī sala atrodas Kantonas upes grīvā, un tikai sešdesmit jūdzes to šķir no Portugāles pilsētas Makao, kas atrodas upes otrā krastā. Protams, ka Honkongā tirdznieciskajā cīņā uzvarēja Makao, un tagad lielākā daļa Ķīnas transporta iet caur šo angļu pilsētu. Redzot šīs pilsētas dokus, kuģu būvētavas, uz­ņēmumus, gotisko katedrāli un valdības pārvaldes māju, bruģētās ielas, liekās, tu it kā atrodies kādā no Kentas vai Serejas grāfistes tirdzniecības pilsētām, kas pāršķē­lušas zemeslodi un iznirušas tās otrā pusē, bet ne­vis Ķīnā.

Rokas bikšu kabatās sabāzis, Āķis gāja uz Viktorijas ostu, noraūdzīdamies palankinos, šajās ar drēbi aizseg­tās nestuves, kas vēl joprojām iecienītās debesu impēri jā, tāpat vērodams lielo ķīniešu, japāņu un eiropiešu pūli, kas drūzmējās ielās. Mūsu krietnais puisis it kā soļoja pa Bombeju, Kalkutu vai Singapūru. Tātad angļu pil­sētu ķēde stiepās ap visu zemeslodi.

Āķis nonāca Viktorijā pie Kantonas upes grīvas. Tur bij neskaitāmi angļu, franču, amerikāņu un holandiešu preču un kara kuģi, japāņu un ķīniešu džonkas, sarnpa- nas un pat veseli peldoši puķu dārzi. Akls ievēroja, ka te staigā ļoti daudzi veci cilvēki, dzeltenas krāsas drē­bēs ģērbušies. Iegājis pie bārddziņa, lai noskūtos pēc ķī­niešu modes, viņš no vietējā Figaro, kas runāja diezgan labi angliski, uzzināja, ka visi tie astoņdesmit gadu veci un tāpēc ieguvuši tiesības nēsāt šīs sevišķi cienīgās drēbes. Āķim nezin kāpēc tas likās visai jocīgi.

Bārdu noskuvis, Āķis devās uz «Karnatika» piestātni un tūliņ ieraudzīja Fiksu tur staigājam no vienas puses' uz otru. Viņam par to nebij nekāds brīnums, turpretim policijas inspektors izskatijās stipri norūpējies.

— Saprotams, — Āķis nodomāja pie sevis, — Refor­matoru kluba kungiem ir par ko uztraukties.

Priecīgi smaidīdams, viņš sasveicinājās ar savu ceļa biedru, izlikdamies nemanām tā uzbudinājumu.

Policijas aģentam patiešām bij par ko uztraukties. Apcietināšanas atļauja vēl vienmēr nebij pienākusi! Acīm redzot tā sekoja iepakaļ, dabūt to varētu tikai tādā gadījumā, ja viņi dažas dienas uzkavētos šajā pilsētā. Honkongā bij pēdējā pilsēta angļu teritorijā, sers Fogs Fiksam pavisam izslīdētu no rokām, ja viņam izdodas aizbraukt no šejienes.

— Tātad jūs, Fiksa kungs, esat nodomājuši ceļot mums līdzi uz Ameriku? — Āķis apvaicājās.

— Ko gan citu, — Fikss nošņāca caur zobiem.

— Pareizi! — Āķis atsaucās, skali iesmiedamies. — Es jau labi zināju, ka jūs mūs nepametīsiet! Apgādā­jiet tikai kajīti.

Abi viņi iegāja kuģniecības birojā un pasūtīja kajī­tes četriem pasažieriem. Bet ierēdnis paziņoja, ka «Kar­natika» remonts nobeigts, un kuģis dosies ceļā jau šova­kar astoņos, nevis rīt rītā, kā bij domāts agrāk.

— Ļoti labi, — Āķis atteica. — Gan iau mans kungs zinās iekārtoties. Man tikai tas viņam jāpaziņo.

Tajā acumirklī Fikss iedomāja, ka jāpastāsta Āķim visa patiesība. Vienīgi tā varbūt vēl iespējams Fileasu Fogu uz dažām dienām aizturēt Honkongā.

Kad viņi bij izgājuši no biroja, Fikss uzaicināja savu ceļa biedru restorānā iebaudīt kādu glāzi. Āķim laika diezgan, viņš bij ar mieru.

Viņi iegriezās kādā patīkamā restorānā turpat ost­malā. Tur bij liela zāle ar platu dīvānu dibenā, kur uz spilveniem atdusējās vairāki apmeklētāji.

Aptuveni trīsdesmit viesu sēdēja ap pītiem niedru galdiņiem. Daži no tiem dzēra augu alu vai porteri, citi džinu vai arī citus stiprākus dzērienus. Lielākā daļa no tiem pīpēja garās, sarkanās māla pīpes, pildītas ar rožu smaržām sajauktu opiju. Šur un tur kāds no pīpētājiem noslīda zem galda, tad apkalpotāji saņēma to aiz galvas un kājām un aiznesa noguldīt uz dīvana pie citiem. Ap­mēram, divdesmit šādu galīgi noreibušu jau gulēja rindā.

Fikss un Āķis tūliņ noprata, ka iekļuvuši kādā no tām iestādēm, kur ierodas nožēlojami, izdēdējuši stulbi un truli cilvēki, kas no angļu tirgotājiem katru gadu pērk opiju par divi simti sešdesmit miljoniem franku! Riebīgi miljoni, ko tādējādi iegūst no vispostošākā cil­vēka dabas netikuma!

Ķīnas valdība ar stingriem likumiem ir mēģinājusi cīnīties pret šo netikumu, taču bez panākumiem. Sā­kumā opija smēķēšana bij atļauta bagātajām aprin­dām, bet pamazām šis netikums ieviesās plašās tautas masās, un šo postu vairs nevarēja apturēt. Ķīnā opiju smēķē itin visur, bet jo sevišķi impērijas centrā. Šai no­žēlojamai kaislībai ir padoti ka vīrieši, tā sievietes, un, pieraduši pie šās inhalācijas, viņi vairs nevar bez tās iz­tikt, jo citādi sajūt vēderā briesmīgas sāpes. Kārtīgs pīpmanis dienā izsmēķē astoņas pīpes, bet pēc pieciem gadiem viņš nomirst.

Vienā no šādām smēķētavām, kas ir neskaitāmi daudz arī Flonkongā, bij iekļuvuši Fikss un Āķis, meklē­dami atspirdzinājumu.

Āķim naudas nebij, un viņš labprāt pieņēma sava ceļa biedra laipno piesolījumu pacienāt viņu, apsolīda­mies atlīdzināt pirmā izdevīgā gadījumā.

Viņi pasūtīja divas pudeles portera, ko franči sevišķi cienī. Fikss jūsmoja mazāk un paslepšus uzmanīgi vē­roja Āķi. Abi runāja par šo un to, arī par Fiksa laimīgo iedomu braukt līdzi ar «Karnatiku». Tā kā pudeles drīz bij tukšas un kuģis taisījās doties ceļā agrāk nekā teikts, Āķis piecēlās, lai ietu paziņot to savam kungam.

Fikss viņu aizturēja.

— Vienu acumirkli, — viņš teica.

— Ko jūs vēlaties, Fiksa kungs?

— Man jāparunā ar jums kādā nopietnā lietā.

— Nopietnā lietā! — Āķis atsaucās, izdzerdams pē­dējos glāzē palikušos pāra pilienus. — Par to varēsim parunāt rīt. Šodien man nav laika.

— Palieciet! — Fikss uzstājās. — Tas skar jūsu kungu.

Pie šiem vārdiem Āķis uzmanīgi paskatījās runātājā.

Tā seja viņam likās gluži neparasta. Viņš apsēdās.

— Ko jūs gribat man teikt? — viņš jautāja.

Fikss uzlika savu roku biedrā rokai un klusi teica:

— Jūs laikam uzminējāt, kas es esmu?

— Nu, kas par jautājumu! — Āķis atbildēja pasmai­dīdams.

— Tad man jums jāpastāsta itin viss .. .

— Bet es taču pats zinu visu! Nav jau nemaz tik grūti uzminēt. Vienalga, klājiet tikai vaļā. Bet atļaujiet man jau iepriekš pateikt, ka tie kungi gluži par velti uz­ņemas liekus izdevumus.

— Par velti? — Fikss atvaicāja. — Jūs par to sprie­žat visai viegli. Acīm redzami jūs nezināt, par kādu summu ir runa.

— Bet ja nu es tomēr zinu! — Āķis iesaucās. — Par divdesmit tūkstošiem mārciņu!

— Par piecdesmit pieciem tūkstošiem!

•— Ko! — Āķis iekliedzās. -— Misters Fogs būtu uz­drošinājies … Piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu! … Nu, vienalga. T<.d vēl jo vairāk iemesla nenokavēt nevienu acumirkli. — Viņš cēlās kājās.

— Piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu! — Fikss atkār­toja, pasūtījis vēl pudeli degvīna un piespiedis Āķi at­kal apsēsties. — Un ja man izdosies, es dabūšu divi tūkstoši mārciņu. Vai gribat pieci simti mārciņu, ja apsolaties man palīdzēt?

— Jums palīdzēt? — Āķis iekliedzās, plati iepletis acis.

— Jā, palīdzēt man aizturēt seru Fogu uz dažām dienām Honkongā.

— Ko jūs runājāt! — Āķis atteica. — Jums nepietiek ar to, ka sekojat manam kungam, izspiegojat viņu — nu jūs gribat vēl aizkavēt viņa ceļojumu. Kaunietfes!

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Fikss vaicāja.

— Es saku, ka tā Ir tīrā nelietība. Jūs gribat izpu­tināt misteru Fogu. Izvilkt viņam naudu no kabatas!

— Nu jā, taisni to jau mēs gribam!

— Neko teikt, goda darbs! — Āķis atsaucās, jau labi iereibis no degvīna, ko dzēra, pats nemaz nemanīdams. — Ir gan džentlmeņi un kolēģi!

Fikss vairs nekā nesaprata.

— Kolēģi! — Āķis joprojām sirdījās. — Un pie tam vēl Reformatoru kluba locekļi! Zināt, Fiksa kungs, ka mans kungs ir godīgs cilvēks, un, ja viņš noslēdzis derī­bas, tad viņam tiesības tās arī vinnēt!

— Bet par ko tad jūs mani īsti turat? — Fikss vai­cāja, ciešāki ieskatīdamies Āķim acīs.

— Ak, ko nu vēl vaicājat! Jūs esat Reformatoru kluba aģents, kuram uzdots necienīgā kārtā sekot ma­nam kungam un kontrolēt viņa ceļojumu. Jūsu uzde­vumu es jau labi sen esmu uzminējis un tāpēc sargājos Foga kungam ieminēties par to.

— Viņš vēl nekā nezina? — Fikss žirgti ievaicājās.

— It nekā, — Āķis atteica, no jauna tukšodams glāzi.

Policijas inspektors parvilka plaukstu pār pieri. Viņš nevarēja attapties, ko tagad teikt. Kas te nu bij darāms? Āķis droši vien bij pārliecināts par to, ko teica, bet tas viņa uzdevumu vēl vairāk sarežģīja. Acīm redzami šis lāga zēns runāja gluži vaļsirdīgi, Foga blēdību līdz­zinātājs viņš nebij.

«Labi,» Fikss sevī nodomāja. «Ja viņš nav līdzzi­nātājs, tad man palīdzēs.» Pēc īsas pārdomas viņš bei­dzot izšķīrās. Vilcināties vairs nebij laika. Par katru cenu Fogs jāaiztur Honkongā.

— Klausieties! — Fikss strupi teica. Uzklausiet mani labi. Es neesmu tas, par ko jūs mani turat, tas ir, es neesmu Reformatoru kluba aģents … '

— Ahal — Āķis atsaucās pasmīnēdams.

— Es esmu policijas inspektors, man ir rīkojums no galvaspilsētas administrācijas . ..

— Jūs un policijas inspektors! ..,

— Jā gan, es to varu pieradīt, — Fikss atbildēja. — Te ir mana apliecība. >. •

Un, izvilcis no portfeļa, aģents parādīja savam bied­ram centrālās policijas direktora parakstītu papīru. Pa­visam apstulbis Āķis skatījās Fiksā, nespēdams ne vārda dabūt pār lūpām.

— Sera Foga derības ir tikai aizsargs, — Fikss tur­pināja, — lai maldinātu jūs un savus Reformatoru kluba kolēģus.

— Bet kādēļ? … — Āķis iesaucās.

— Dzirdiet. Pagājušā divdesmit astotajā sep­tembrī Anglijas bankā kāds novērots subjekts ir noza­dzis piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu. Viņa iezīmes vilcienu pēc vilciena sakrīt ar seru Fogu.

— Bet klausieties! — Āķis iekliedzās, cirzdams savu smago dūri uz galda. — Mans kungs ir godigākais cil­vēks pasaulē!

— Kā jūs to varat zināt? — Fikss atteica. — Jūs taču viņu nemaz nepazīstat! Jūs iestājāties viņa die­nestā pašā aizceļošanas dienā, viņš aizbrauca ar izdo­mātu iemeslu, steigā, bez ceļa somām, paņēmis līdzi lielu summu naudas banknotēs. Un jūs vēl iedrošināties apgalvot, ka tas ir godīgs cilvēks!

— Jā! jā! — nabaga zēns atbildēja mehāniski.

— Vai gribat, lai jūs apcietinu kā viņa līdzzinātāju?

Āķis saķēra galvu ar abām rokām. Viņu vairs neva­rēja pazīt. Policijas inspektorā viņš neuzdrošinājās pa­skatīties. Fileass Fogs, misis Audas glābējs, augstsirdī­gais uri drošais cilvēks — zaglis! Āķis mēģināja atkra­tīties no aizdomām, kuras modās viņā. Viņš negribēja ticēt, ka viņa kungs ir vainīgs.

— Un ko jūs galu galā gribat no manis? — saņēmis visus spēkus, viņš beigās iejautājās,

— Redziet, — Fikss atbildēja, — es esmu sekojis se­ram Fogam līdz pat šejienei, bet vēl neesmu saņēmis no Londonas pieprasīto apcietināšanas atļauju. Jums jāpalīdz man aizturēt viņu Honkongā …

— Es! Es lai jums …

— Un es jums došu pusi no tās summas, ko izsolījusi Anglijas banka.

— Nekad! — Āķis iesaucās, mēģinādams piecelties un atkal atkrita sēdus, juzdams, ka viņam reizē zūd saprāts un spēki.

— Fiksa kungs, — viņš šļupstēja. — Ja ari tas būtu taisnība, ko jūs stāstījāt… ja arī mans kungs būtu zaglis, kam es neticu un kas jums gūstāms … es esmu, biju … es esmu viņa dienestā … viņš pret mani bijis tik labs… Viņu nodot… nekad… ne par ko pasaulē…

— Tātad jūs atsakāties?

— Es atsakos.

— Tad pieņemsim, ka es jums nekā neesmu sacījis, un iedzersim.

— Jā, iedzersim!

Āķis manīja, ka noreibst arvien vairāk un vairāk. Fikss, saprazdams, ka Āķis jāaizkavē doties pie sava kunga, lūkoja to piedzirdīt pavisam. Uz galda bij vai­rākas opija pīpes. Vienu no tām Fikss iesprauda Āķim rokā, tas pīpi paņēma, iekāra zobos, aizdedzināja, ievilka pāra dūmu un, no narkotiskā dūma galīgi apreibināts, iekrita nemaņā.

— Beidzot tomēr! — Fikss noteica, redzēdams Āķi nekustīgi guļam. — Seram Fogam nav paziņots, ka kuģis noiet ātrāk, un, ja viņš arī aizbrauc, tad tomēr bez šī sasodītā francūža!

Pēc tam viņš samaksāja rēķinu un gāja ārā.