Ļaunuma spogulis

10. nodaļa. DĀRGUMU ATGRIEŠANA

Piedzīvojumu romānos ir likums: varoņu izglābšanai jānāk tieši vienu sekundi pirms bende nolaiž cirvi vai izsit kasti no upura kāju apakšas.

Tomēr mūsu romānu nekādā ziņā nevar saukt par piedzīvojumu romānu, jo tā mērķis ir nesteidzīgs pētījums par mūsu tālo senču sadzīvi un paražām, kā arī dažu organizāciju ikdienu 21. gadsimta beigās.

Tāpēc tiekšanās pēc dzīvas un vēsturiskas patiesības izrādījās daudz svarīgāka par ārēju pievilcību. Un mums jāatzīst, ka, neraugoties uz kārdinājumu turpināt stāstījumu pa iestaigātajiem ceļiem, mūsu romāna notikumi neizvērsās tik dramatiski, kā mēs to būtu vēlējušies.

Turklāt mums jāatzīst, ka Dorotejai tā arī neiznāca uzkāpt uz ešafota un atstāt savus garos melnos matus zem bendes rupjajām dārza šķērēm, lai tie netraucētu nožņaugt nevainīgo meiteni.

Līdz nāvessoda izpildes sākumam bija atlikusi vairāk nekā stunda, un bende no vietējā garnizona seržantu vidus, it kā pārkārtojot traukus uz svētku galda, pārvietoja cilpas sakarā ar to, ka bija gaidāmi papildu viesi. Vienkāršāk sakot, viņš mainīja cilpu atrašanās vietas, lai piestiprinātu pie karātavām sesto cilpu Dorotejai.

Vairāki dīkdieņi joprojām slaistījās pa parādes laukumu, noskatoties uz bendes pūlēm, taču lielākā daļa izklīda, jo ap vienpadsmitiem saule pakāpās tik augstu, ka paliekot atklātā vietā, viegli varēja dabūt saulesdūrienu. Zem nojumēm joprojām varēja dzirdēt āmuru klaudzoņu un zāģu žvarkstoņu - tur tika izgatavotas lafetes un riteņi lielgabaliem, un virs smēdes pacēlās melnu dūmu kolonna - tur kaldināja lafešu dzelzs daļas. Bet darbs nebūt negāja tik veiksmīgi kā no rīta, jo karstums nogurdināja arī strādniekus.

Diena bija smaga. Saule spīdēja caur miglu, gaiss bija pārpildīts ar mitrumu un tvaikoja tā, it kā atrastos zem verdošas tējkannas vāka.

Faktorijas vārti bija plaši atvērti, jo nesen laiva no "Drednauta" atveda vēl trīs lielgabalus no sešdesmit, kurus misters Džulians Vitls plānoja izmantot uzbrukumam, pareizāk sakot, tagad plānoja misters Pimpkins, kurš bija iecerējis vadīt šo uzbrukumu, kuras sagatavošanā pats nebija piedalījies, toties cerēja izrotāt sevi ar Pegu iekarotāja lauriem. Par ko viņš tagad uz "Drednauta" klāja apspriedās ar komandoru Stounu. Pats mister Vitls sēdēja savā kabinetā un rakstīja detalizētu denunciju uz misteru Pimpkinu, kā arī detalizētu paša rīcības attaisnojumu tiesas procesa un "Glorijas" virsnieku sodīšanas laikā. Šo vēstuli viņš bija iecerējis nosūtīt ar savu pastu - ar armēņu tirgotāju starpniecību, kuri viņam bija daudz parādā, kuriem viņš kā kristiešiem bija sasolījis īpašus labumus, pēc Avas karalistes pievienošanas Lielbritānijas Ostindijai.

Putnu Regīnu mocīja karstums, viņas vaigi kļuva sarkani, ķermenis pārklājās ar lipīgiem sviedriem, viņai vajadzēja sevi aplaistīt ar vēsu ūdeni, jo šai zemiskajai Dorotejai izdevās sašaut pulkvedi un nokļūt cietumā, tāpēc tagad atstājot saimnieci bez labas istabenes, kas ir vismaz nekrietni...

Pulkvedis Blekberijs, guļot uz savas lāvas, ļoti cieta.

Viņš lūdzās doktoru Strenglu iedot viņam opiju, no kura jau sen bija atkarīgs, bet doktors turpināja vilkt garumā un neizpildīja ievainotā lūgumus. Tiesa, viņš jau trīs reizes bija piedāvājis pulkvedim sagādāt tik daudz opija, cik viņš gribētu, ja tas atbrīvos Doroteju no cietuma un atcels rīkojumu par viņas nāves sodu. Bet pulkvedis deva priekšroku ciešanām, bet no upura neatteicās.

Tieši šajās mokošajās minūtēs uz plašā ceļa, kas stiepās gar upi, uz faktorijas pusi virzījās milzīgs putekļu mākonis. Ja kāds varētu ielūkoties šī mākoņa iekšienē, tas saskatītu, ka putekļus saceļ vairāki desmiti varenu bifeļu, kas devās faktorijas virzienā. Visi bifeļi bija iejūgos, bet bez ratiem. Aiz bifeļiem, slēpjoties putekļu mākonī, gāja vairāki ziloņi, taču neviens nevarēja saprast, vai tie bija darba vai kaujas ziloņi, putekļu priekškars bija pārāk blīvs.

Vairāki dzinēji ķēdē skraidelēja apkārt bifeļu baram, kliedzot uz tiem, neļaujot tiem skriet uz upi padzerties, ko bifeļi vēlējās visvairāk.

Troksnis, ko radīja šī bara kustība, bija ievērojams, taču tas neizraisīja trauksmi vārtsargu karavīru vidū, jo tas bija miermīlīgs troksnis, kā mušu spindzoņa, rīsu kombaina čīksti, vai govju ganāmpulka māvieni.

Karavīri bija pārliecināti, ka bifeļu bars dosies garām faktorijas vārtiem un aizies tālāk. Bet nekā nebija. Bifeļi pie vārtiem sadrūzmējās un, ganu pamudināti, nogriezās faktorijas pagalmā.

Bifeļu bara priekšā karavīri atkāpās un kliedza, uzskatot, ka tas noticis dzinēju stulbuma dēļ.

Faktorijas pagalmā iebruka arvien vairāk bifeļu. Pie karavīriem jau skrēja apsardzes priekšnieks, sašutis par šo skatu.

- Pasakiet taču kāds šiem idiotiem! - Viņš kliedza. - Ja viņi neaizvāks savu ganāmpulku, es šaušu! Šī taču ir Lielbritānijas teritorija!

Bet bifeļi jau bija aizpildījuši visu teritoriju nojumju un noliktavu priekšā, un pirmie jau sāka ienākt nākamajā pagalmā, uz parādes laukumu ar karātavām.

Bifeļu izkliedētajai apsardzei palīgā no kazarmām izskrēja sipaji, pārsteiguma nomākti, mīkstā, mitrā karstuma apdullināti, tie tik tikko vilka ieročus un joprojām neuzdrošinājās šaut, nesaprotot, kas ir viņu ienaidnieks.

Leitnants Stjuarts, izskrējis no savas istabas tikai pantalonos un baltā kreklā, paķēris rokā zobenu, mēģināja disciplinēt karavīrus, bet tad atskanēja pirmais šāviens.

Sākumā neviens nesaprata, ka šauj no mazām platformām, kas bija piestiprinātas uz ziloņu mugurām.

Izrādījās, ka tie ir kaujas ziloņi.

Jaukais, dzīvespriecīgais leitnants Stjuarts nokrita bez dzīvības, jo Nga Dins trāpīja odam lidojuma laikā.

Šis šāviens un bifeļu bara troksnis sasniedza ieslodzītos cietumā un lika viņiem sastingt uz vietas, ieklausoties.

Tikmēr aizvien vairāk sipaju skrēja uz parādes laukumu, taču bifeļu bars bija tik neparasts ienaidnieks, ka karavīri, kuri vēl jo vairāk, nemaz negaidīja uzbrukumu, jo šī diena bija taču paredzēta lieliskai izklaidei - publiskam nāves sodam, redzot pretim pavērstus ragus, un ienaidnieka kolonnu solidaritāti, apjukumā atkāpās.

Aicinot uz kauju iekliedzās trompete, - Anglijas faktorija sāka veikt novēlotus pasākumus, lai aizstāvētos. Mēģinot organizēt aizstāvību, aiz noliktavām, zālienā, majors Springfīlds apstādināja no kazarmām izskrējušos karavīrus, lai tos nostādītu kaujas ierindā, un pēc tam dotos kaujā, centrālās ēkas mastā tika pacelts karogs, aicinot pēc palīdzības "Drednautu" - karogs norādīja uz faktorijai draudošajām ārkārtējām briesmām... Tomēr, no kurienes radušās šīs briesmas un kas tās radījis, neviens faktorijā vēl nebija aptvēris.

Tikmēr gani, kuru skaits visu laiku pieauga un kuri izrādījās apbruņoti ar pistolēm un izliektiem zobeniem, skraidīja pa pagalmiem, šķūņiem, zem nojumēm, caur darbnīcām, noliktavām un pat pa ierēdņu telpām, radot briesmīgu troksni, šaujot, iznīcinot mēbeles, nogalinot visus, kas uzdrošinājās pretoties, un tajā pašā laikā izpildot sava vadoņa pavēli - par katru cenu atrast un atvest Ligonas kroņprincesi, viņas augstību Ma Doro, bez žēlastības iznīcinot ikvienu, kurš uzdrošināsies to aizkavēt.

Tā ka faktorijā neviens nezināja ligoniešu valodu, princesei adresētie kliedzieni burtiski piepildīja gaisu, gluži kā to austošā rītā mežu piepilda putnu kņada, nevienam neko neizteica, bez tam daudzi tos pieņēma par mežonīgo ganu kara saucieniem...

Doroteja, kas stāvēja blakus Aleksam, turēdama viņa roku un ieklausījās aiz durvīm skanošajos kliedzienos, sitienos un šāvienos, pēkšņi šajos kliedzienos saklausīja savu vārdu. Vai tas varētu būt?

- Esmu šeit! - iekliedzās Doroteja ligoniešu valodā. - Esmu šeit!

Un uz mirkli apklusa.

Nelaimes biedri pārsteigti skatījās uz viņu.

Doroteja saprata, ka ir pienācis laiks atklāt savu noslēpumu, jo vissliktākais ir zaudēt nelaimes biedru uzticību tik grūtā brīdī.

- Tad kāpēc tu klusēji! - Kapteinis Ficpatriks iesaucās. - Pastāsti, kas tur notiek? Tu gribi teikt, ka faktorijā ielauzušies birmieši?

- Tā tik vēl trūka! - uztraucās viņa palīgs. - no oglēm ugunī. Viņi taču mūs nepasaudzēs.

- Viņi droši vien uzoduši, ka Vitls plāno nelielu, uzvarošu karagājienu. - sacīja artilērists.

- Tie nav birmieši, - paziņoja Doroteja.

- Tad kas viņi ir?

- Tie ir ligonieši.

- Un kas ir ligonieši?

Apsardzes telpā, kurā atradās cietuma apsardze, aiz durvīm atskanēja satrauktas balsis. Apsardzes priekšnieks nekādi nevarēja izlemt, vai sēdēt šeit, riskējot nokļūt slazdā, apsargāt notiesātos, vai mēģināt doties ārā un iesaistīties kaujā.

Sargu radītais troksnis apslāpēja kliedzienus ārā.

Doroteja virsniekiem neko nevarēja paskaidrot.

- Ligonieši ir birmiešu ienaidnieki, - sacīja Doroteja.

- Kāpēc tad viņiem vajadzētu uzbrukt faktorijai? - Alekss nesaprata.

- Viņiem vajag lielgabalus, - Doroteja atbildēja.

- Viņiem vajag mūsu lielgabalus?

- Jā, lai aizstāvētos pret birmiešiem.

- Mana galva iet riņķī! - Ficpatriks teica. - Kurš kuram te uzbrūk, kurš ir ienaidnieks, kuram vajadzīgi lielgabali...

- Ne jau tur tā lieta! - Alekss iekliedzās. - Vai tiešām jūs neapjēdzat, ka priekš mums svarīgs ir tikai viens jautājums - vai mūs šodien pusdielaikā pakārs pie karātavām, vai arī kāds to var novērst!

- Labi teikts, Aleks, - artilērists viņu atbalstīja. - Man ir nospļauties, kurš kuram tur uzbrūk! Nojauciet karātavas, un es iedegšu svecīti pirmajā baznīcā, kur nokļūšu.

- Ko tad viņi tur kliedz? - Ficpatriks jautāja.

- ES nevaru sadzirdēt. Vai jūs varētu pacelt mani līdz logam?

Zem pašiem griestiem atradās šaurs lodziņš. Tas bija aizrestots ar dzelzs stieņiem, un no zemes atradās apmēram astoņu pēdu augstumā.

Acumirklī ieslodzītie pie sienas piebīdīja galdu, un Alekss kopā ar artilēristu uz tā uzlēca. Viņi palīdzēja uzkāpt arī Dorotejai un, saķērušies rokās, izveidoja kāpsli uz kura Doroteja pakāpās vēl augstāk. Pēc dažām sekundēm viņa jau varēja paskatīties ārā.

- Šausmīgi putekļi, - viņa informēja vēstis gaidošos ieslodzītos. - Skraidelē cilvēki... nez kāpēc ir bifeļi, ļoti daudz bifeļu ... Es redzu ziloni, oho, viņš mīda kareivjus! Un nokrīt... viņu sašāva! Nāk vēl viens zilonis ...

Šeit Doroteja pārtrauca savu stāstu, jo no putekļiem un dūmiem izlēca vairāki kaujas bruņās tērpušies ligonieši.

Viņi skrēja uz cietumu.

Ligonieši apstājās dažus soļus no cietuma, un viens no karavīriem iekliedzās:

- Princese Ma Doro, atsaucies! Princese Ma Doro, kur tu esi?

"Tas taču attiecas uz mani", - Doroteja beidzot apjēdza.

- Esmu šeit! - Meitene kliedza. Viņa iespieda roku caur restēm un pamāja, piesaistot karavīru uzmanību. - Esmu šeit, ieslēgta kopā ar saviem draugiem! Atbrīvojiet mūs!

Karotāji sadzirdēja viņas kliedzienu. Viņu vadītāja sejā parādījās priecīgs smaids.

- Princese Ma Doro, tu esi dzīva!

Viņa noteikti bija redzējusi šo karotāju jau iepriekš, bet viņš - princesi.

- Esi uzmanīgs! - uzsauca princese karotājam. - Pie durvīm ir sardze. Viņiem ir šautenes.

- Cik viņu ir? - karotājs jautāja.

- Es domāju, kādi pieci vai seši cilvēki ...

It kā apstiprinot Dorotejas vārdus, no apsardzes telpas atskanēja vairāki šāvieni. Viens no karavīriem saķēra plecu, viņš bija ievainots. Pārējie metās uz visām pusēm.

- Nu, kas tur notiek? - Artilērists jautāja. - Stāsti mums!

- Nolaidiet mani, - sacīja Doroteja. - Mani redzēja un pazina.

- Kā tā, pazina? - neticīgi jautāja Ficpatriks.

- Es pastāstīšu vēlāk, tagad mums nav laika! Tūlīt sāksies mūsu cietuma šturmēšana. Un mūs atbrīvos.

- Kāpēc viņi jūs pazina? - Kapteinis Ficpatriks atkārtoja.

- Tāpēc, ka esmu no viņu cilts! Vai tiešām jūs nesaprotat?

- Un kāpēc tu zini viņu valodu?

- Es protu viņu valodu. Mani iemācīja mana māte! - Doroteja atkārtoja.

Briti tomēr nekādi nespēja aptvert.

- Kāpēc jums būtu jāprot viņu valoda?

- Ak Kungs! - Doroteja nopūtās. - Nu, kā var būt tik apnicīgs?

Kapteinis apvainojās un apklusa. Artilērists iesmējās.

- Bet patiešām! Lai taču viņi mūs atbrīvo. Vai vēlaties, mēs jūs atkal pacelsim? Citādi jūsu draugi kaut ko vilcinās.

- Nē, - Alekss sacīja. - Tagad sāksies šaušana. Es negribu, lai Doroteja sevi pakļautu riskam.

Doroteja redzēja, kā kapteiņa palīgs nosmīn, bet viņa bija pateicīga Aleksam par to, ka arī tādā brīdī viņš domāja par viņu.

Ārā atskanēja smags, truls trieciens.

- Kas tas ir? - Doroteja jautāja.

- Es domāju, ka viņi nolēmuši izsist ārdurvis, - sacīja kapteinis. - Bet labāk tās būtu sašaut no lielgabala. Ar tarānu tās nepaņemt.

Doroteja domāja, ka kapteinis jau pārdzīvo par ligoniešiem, it kā viņi būtu ieradušies atbrīvot arī viņu.

- Viņi nešaus no lielgabala, jo baidīsies mums nodarīt ļaunu, - sacīja artilērists.

Sitiens atkārtojās. Atbildot uz to, noskanēja šāvieni.

- Sargi atšaudās caur šaujamlūkām.

Pēkšņi nodrebēja visa ēka ...

Ārā nodārdēja skaļš brīkšķis, sitieni, kliedzieni, šāvienu sērija...

Tad pēc nelielas pauzes kaut kas nepārvarami stiprs iesita pa cietuma iekšējām durvīm, un tās paklausīgi iegāzās iekšā, kamerā.

Ieslodzītie bija pārsteigti, ieraugot kara ziloņa milzīgo galvu, kurai bija uzlikta aizsargierīce, līdzīga ķiverei ar resnu metāla ragu pieres vidū - kā vienradzim - tieši ar šo tarānu, zilonis uzlauza durvis...

Zilonis negāja iekšā, bet pēc dzinēja pavēles atkāpās.

Uzreiz kļuva redzams, ka apsardzes telpā guļ karavīru ķermeņi. Ārā mirdzošā Saule, apgaismoja kaujas lauku un apspīdēja no aizmugures neliela auguma, slaidu vīrieti, ietērptu bruņukreklā un ar apzeltītu ķiveri, rotātu ar šišaku un aprīkotu ar apmali kā cepurei. Uz vīrieša krūtīm mirdzēja apzeltīta tīģera purns, un viņš turēja rokā zobenu. Aiz viņa kazemātā ieskrēja vairāki karavīri ar pistolēm un šautenēm.

- Ma Doro! - no durvīm iesaucās ligoniešu vadonis. - Tu esi dzīva!

Kareivji, kuri ieskrēja kazemātā, nokrita un, noliekušies uz grīdas, sastinga. Tas nenozīmēja, ka Ligonā bija tik ļoti attīstītas monarhisma jūtas, ka karavīri vienkārši neprata izpaust savu prieku citādā veidā.

Britu virsnieki bija tik satriekti, ka bija zaudējuši valodu.

Karavīrs zelta ķiverē spēra dažus soļus uz priekšu. Doroteja pieskrēja pie viņa, apskāva viņu un smiedamās izplūda asarās ...

- Ak tēvoc, mans labais tēvoc! Tu tomēr mūs izglābi? Kā gan tu paspēji!

- Man pateica, ka tev draud nāve, - sacīja Bo Nurija. - Mēs steidzāmies... Nu, viegli nebija! Iedomājies, mēs trencām veselu baru bifeļu, kurus sapirkām kur tik varējām, visā Rangūnas apkārtnē. - karalis iesmējās, karotāji viņam piebalsoja, pieceļoties no grīdas un ielencot princesi.

- Kādēļ? - Doroteja brīnījās.

- Pirmkārt, tādēļ, lai izvestu no šejienes lielgabalus, un, otrkārt, lai briti nodotu faktoriju mūsu rīcībā. Galu galā viņi gaidīja cilvēku uzbrukumu, taču nemaz negaidīja bifeļu cilts uzbrukumu.

Un Ligonas karalis no sirds iesmējās. Smējās karavīri, smējās princese Ma Doro, un, joprojām neko īsti nesaprotot, bet pārliecināti, ka karātavas viņus vairs neapdraud, smējās angļu virsnieki.

- Nāc, - sacīja karalis, uzlikdams roku uz savas mīļās māsasmeitas pleca.

- Ejam, - Doroteja sacīja angļiem. - Tur tagad būs drošāk.

Joprojām piesardzīgi, angļi lēnām sekoja ligoniešiem. Apejot mirušo karavīru ķermeņus, viņi miedza acis žilbinošajā saules gaismā, no kuras viņi jau sen bija atradinājušies.

- Ko viņi darīja? - Artilērists taujāja. - Dorotej, kāpēc viņi visi tavā priekšā tā klanījās? Par ko viņi tevi uzskata?

- Un kas ir tas cilvēks apzeltītajā pannā? - Alekss jautāja ar greizsirdības pieskaņu balsī. - Kāpēc tu viņu apskāvi?

- Es jums visu paskaidrošu, - sacīja Doroteja. - Tagad es jums varu tikai pateikt, lai jūs nebrīnītos ... Te nav nekā pārsteidzoša ...

- Nekautrējies, - Alekss drūmi nomurkšķēja. - Nekautrējies, mēs tevi neapēdīsim.

- Nu, labi, tikai nesmejieties ... Fakts ir tāds, ka es esmu Ligonas karalistes princese, un mūs atbrīvoja mans tēvocis, Ligonas karalis.

Šokētie angļi paskatījās uz misis Vitlas kalponi, bet Alekss varēja tikai nomurmināt:

- Tā tik man vēl trūka!

* * *

Parādes laukumā, stāvot uz ešafota zem karātavām, kas visai skatuvei piešķīra baigu, draudīgu nokrāsu, Ligonas karalis sprieda tiesu, jo faktorijas pretestība, uzliesmojusi, tā arī neaizdegās. Izrādījās, ka nav neviena, kas varēt organizēt nopietnu pretestību viltīgi iecerētajam ligoniešu uzbrukumam. Turklāt puse no karavīriem un matrožiem, kas sastādīja to daļu, kas bija paredzēta, lai sakautu Rangūnā birmiešus, bija palikusi uz "Drednauta", piedevām bez artilērijas. Turpat bija arī misters Pimpkins, kurš kritiskā brīdī izrādījās atgriezts no faktorijas. Pirms pusstundas viņš un komandors mēģināja noorganizēt desantu un atkarot faktoriju, taču Bo Nurijas karotāji atradās izdevīgākā pozīcijā, viņi bija izvietojušies gar visu stāvo krastu. Tāpēc neviena no laivām līdz krastam vispār netika, un visas, izņemot vienu, kura apgāzās, atgriezās uz kuģa.

Bo Nurija stāvēja uz ešafota paaugstinājuma, pār viņu šūpojās cilpas, sešas cilpas, viena domāta viņa mīļotajai māsasmeitai Ma Doro. Bet austrumos šādu apvainojumu valdošajam namam nepiedod. Uzmetis skatienu cilpām, Ligonas karalis to pievērsa gūstekņu pūlim. Pat šeit sakautie stāvēja pēc rangiem, nesajaucoties. Priekšā bija virsnieki, daži ar sievām, kuras nolēma dalīties savu apgādnieku liktenī, starp tiem bija arī pulkvedis Blekberijs, kuru atbalstīja doktors Strengls, aiz viņa nožēlojami kvernēja misters Džulians Vitls, kurš šodien piedzīvoja visu savu dzīves plānu un cerību sabrukumu, blakus viņam, piesardzīga un saņurcīta, stāvēja Regīna, ar elkoni slaucīdama sviedrus, kas ritēja pār šauro pierīti. Pie faktora drūzmējās Kompānijas darbinieki un ierēdņi, briti un anglo-indieši, kuriem briti vienmēr uzticējās vairāk nekā vietējiem. Visbeidzot, tālāk, saspiedušies, bet nesajaucoties, stāvēja angļu matroži un karavīri, kā arī Indijas sipaji. Tā ka kauja bija beigusies, tad atšķirībā no komandieriem, ne vieni, ne otri nejuta bailes par savu likteni un tikai gaidīja šīs nīkšanas karstumā beigas, pēc kuras būs iespējams atgriezties vēsajās kazarmās un gaidīt turpmāko likteņa lēmumu..

Karalis pacēla roku, aicinot visus apklust. Zemā, nesaprotamā ņurdoņa pamazām apklusa. Karalis pamāja pie sevis jaunu indieti, kurš kalpoja kā tulks. Induss pameta ligoniešu grupu, kas stāvēja pie ešafota ar sejām pret angļiem. Šajā grupā bija arī Bo Pinjazotta un viņa kurlmēmais dēls, vairāki galminieki tērpušies bruņās un militārā apģērbā, ar sejām, kuras rotāja uzkrāsotas svītras - kara zīmes. Iepriekš vīrieši Ligonā uz vaigiem un pieres ietetovēja dzimtas un karotāju zīmes, bet tagad tās tikai uzkrāsoja karagājiena laikā, jo tetovējās tikai mežonīgie kalnu iedzīvotāji!

Kad induss uzkāpa uz platformas, Bo Nurija ar acīm sameklēja savu māsasmeitu un viņai uzsmaidīja.

Doroteja un viņas ieslodzījuma biedri stāvēja atsevišķi no pārējiem, zem apklusušās smēdes nojumes. Ar to viņi, it kā nošķīrās no pārējiem angļiem, kuri gribēja viņus nogalināt, un no ligoniešiem, kuri, lai ko arī neteiktu, bija tikai vietējie iedzīvotāji, un arī paši neaicināja pievienoties viņiem.

Bo Nurija ierunājās, un induss sāka tulkot viņa runu angļu valodā:

- Mēs, Ligonas karalis un trīs tūkstoš balto ziloņu pavēlnieks, - sacīja Bo Nurija, - ieradāmies Rangūnā, lai paņemtu no ferindžiem lielgabalus, kas mums būs vajadzīgi, lai savās zemēs neielaistu mūsu kaimiņu Avas karali. Mēs paņēmām lielgabalus.

Bo Nurija ar labo roku izdarīja nocērtošu žestu - ar lielgabaliem bija pabeigts. Lai gan Dorotejai bija skaidrs, ka ligoniešiem priekšā vēl grūtas dienas. Parādes laukumu sasniedza troksnis un pat attāli dārdi - ligonieši jūdza bifeļus un ziloņus, lai sagatavotu ceļam četrdesmit gatavos lielgabalus, pāri līdzenumam, tālāk kalnos, aiz Pegu. Ceļā sagaidīja kaujas pret Rangūnas un Pegu garnizoniem, kurus birmieši pacels, lai apturētu Bo Nuriju, kā arī jāpārvar lietus paskalotie ceļi.

Bet tas būs rīt. Šodien uzvarētājs bija Ligonas karalis. Viņa drosmīgais plāns bija spīdoši izdevies.

- Mēs gribētu pateikt, - karalis turpināja, - ka mūsu valstī ir laba dzīve. Mēs labi maksājam musketieriem un artilēristiem, kas mums uzticīgi kalpo. Ja angļu artilēristi un virsnieki vēlas doties kopā ar mums, tad mēs apsolam, ka viņi saņems algu divreiz lielāku nekā jums maksā angļu karalis. Kad jūs vēlēsieties mūs atstāt, mēs jums netraucēsim ...

- Bet tā varētu būt izeja? - nočukstēja artilērijs, kurš stāvēja blakus Dorotejai.

- Tu taču esi britu virsnieks! - Ficpatriks iebilda.

- Man nepatiktu tur karāties, pat kā britu ģenerālim...

Karalis, it kā saklausījis artilēristu, atkal pacēla galvu, skatoties uz cilpām.

- Mēs negribam nevienam nodarīt ļaunu. Mēs esam paņēmuši lielgabalus un aiziesim, - viņš turpināja. - Mēs pat lūdzam piedošanu tiem, kuriem esam nodarījuši pāri vai nogalinājuši. Bet jūs esat slikti karavīri, jo cietoksnī ielaidāt bifeļu ganāmpulku. Tā karot nevar.

Platformu ielenkušo ligoniešu rindās atskanēja smiekli.

- Kad jūs karosiet ar Avu, atcerieties to.

Smiekli atkārtojās.

Bet neatrada atbalsi starp angļiem. Tie klusēja. Klusums iestājās pat starp sipajiem un karavīriem, kuri pirms tam paklusām bija apsprieduši karaļa priekšlikumu iestāties viņa dienestā.

- Mums jādodas prom, - sacīja karalis. - Mēs savu darbu izdarījām. Mūs gaida garš ceļš. Bet tomēr mums nāksies vēl nedaudz aizkavēties...

Karalis pagaidīja, līdz induss pārtulkos viņa vārdus, un viņa acis nepārtraukti kādu meklēja pūli.

- Jūs, izrādās, nedzīvojat pārāk draudzīgi. Gluži kā skorpioni burkā, jūs viens otram dzeļat. Šodien jūs tik ļoti gribējāt redzēt savu biedru - virsnieku nāvi, ka aizmirsāt aizvērt vārtus un atļāvāt mums jūs apciemot. Ja kādas armijas virsnieki soda ar nāvi citus virsniekus, tas nozīmē, ka šādā armijā nav vienotības un to uzvarēs pat vājākie, bet mēs par to nerunātu, ja jūs nebūtu nolēmuši pakārt nevainīgu meiteni, gandrīz bērnu, jo viņa neiepatikās angļu galvenajam bendem. Tam, kurš organizēja savu virsnieku pakāršanu. Mēs domājam, ka cilvēks, kurš organizē tiesas procesu pret saviem biedriem un izbauda prieku, mēģinot nogalināt nevainīgu bērnu, ir zvērs, indīga čūska, kurai nav vietas uz šīs zemes. Kur ir šis slepkava?

- Tur viņam arī ceļš, - nočukstēja kapteiņa palīgs.

- Es to ieteicu jau sen, bet ne skaļi, - artilērists viņu atbalstīja.

- Jūs aizmirstat, kungi, - iebilda Ficpatriks, - Iet runa par augsta ranga britu virsnieka dzīvību. Mums jāatceras, ka esam patrioti.

- Bet viņš vienalga būs divreiz lielāks patriots nekā jūs, kaptein, - Alekss piebilda.

Visbeidzot karalis atrada pūlī pulkvedi.

- Lai viņš nāk šurp, - sacīja karalis, - un pats izvēlas sev cilpu. Viņš gribēja pakārt sešus, mums pietiks tikai ar viņu pašu.

Pulkvedis kustējās ar grūtībām. No vienas puses viņu balstīja doktors Strengls, no otras - viens no ierēdņiem. tievās kājas šaurajās biksēs un baltajās sasmērētajās zeķēs ļima un pinās ...

Karalis gaidīja, pūlis uz laukuma klusēja - visos pamodās dīkdienis, visi domāja, kā beigsies izrāde. Par laimi, tagad tas skāra tikai pulkvedi Blekberiju un nevienu citu. Tikmēr karaļa skatiens atrada Regīnu Vitlu.

Regīna pati meklēja uzvarētāja skatienu. Pēc savas būtības viņai bija lemts kļūt par uzvarētāja laupījumu un, kā mēs jau zinām, uzvarētāju, kuram viņa nolēma iedot visdārgāko kas viņai bija, - savu apšaubāmo godu, pēc tam piemeklēja bēdas un nelaime.

Jaunās sievietes acis, caurspīdīgas, it kā piepildītas ar zilu ūdeni, uzķēra karaļa acu zīlītes un pievilka tā, ka viņš gandrīz paklupa un zaudēja līdzsvaru... Ar lielu gribasspēka piepūli, Bo Nurija novērsa skatienu no Regīnas un pievērsa to pulkvedim, kurš uzrāpās uz platformas.

- Mēs varam piedāvāt šim bendem, - sacīja karalis, - tiesības izvēlēties. Viņš pats var izvēlēties jebkuru no cilpām, ko bija sagatavojis citiem. Mēs domājam, ka tas būs taisnīgi. VAI TAS BŪS TAISNĪGI?

Karaļa uzruna pūlī izraisīja apstiprinošu dūkoņu, un Doroteja nodomāja, ka visvairāk balsu nāk no angļu auditorijas puses.

- Es negribu, - pulkvedis ķērca. - Jums nav tiesību... jūs tiksiet stingri sodīts!

- Iztulko viņa teikto, ko šis rāpulis tur murmina? - pieprasīja Bo Nurija.

- Viņš jums piedraud, - indietis atbildēja.

- Ar ko viņš mums piedraud? Ar Dieva vai ar cilvēku spēku?

- Tu pats karāsies karātavās, nekur tu neaizbrauksi ...

- Viņš draud ar visiem spēkiem, - sacīja induss, nenoklausījies pulkveža monologu.

Induss angliski runāja diezgan slikti, viņu bija pagrūti saprast. Bet viņš zināja daudz vārdu.

- Mēs domājam, ka cilpa, kuru viņš bija sagatavojis princesei, viņam derēs vislabāk, - sacīja karalis.

Un viņš norādīja uz galējo cilpu. Bet, kad pēc karaļa zīmes trīs kareivji, Nga Dina vadībā, uzlēca uz platformas un, atgrūduši doktoru un ierēdni, aizvilka pulkvedi pie cilpas, tas sāka spārdīties un brēkt kā nobijies zīdainis. Viņa brūce, kas bija pārsieta kā pagadās, atvērās, un uz platformas lija asinis.

- Nevajag! - iesaucās Doroteja. - Nē!

Neviens viņā neklausījās.

- Nevajag! Lūdzu, apžēlojies par viņu!

- Tak velns ar viņu, - Alekss čukstēja ausī. - Viņš izdarījis tik daudz nelietību. Viņš nav labojams.

- Nē! Viņš domāja, ka tā vajadzīgs!

- Mēs zinām labāk, Ma Doro, - karalis beidzot viņu sadzirdēja. - Un taisnīgumam ir jāuzvar. Šis cilvēks tik daudzas reizes ir mēģinājis tevi nogalināt. Viņš nedrīkst palikt dzīvs.

Bet tomēr kaut kas mulsināja karali. Viņš nebija pilnīgi pārliecināts, ka rīkojas pareizi, lai gan karaļus no parastajiem mirstīgajiem atšķir spējas nešaubīties.

Karaļa skatiens ne pirmo reizi aizslīdēja pie nelaimīgās misis Vitlas. Misis Vitla tūlīt dziļi ievilka elpu, un viņas kleita, protams, uzreiz pārsprāga, zem pilnīgo un brīnum lielo ābolu spiediena. Redzot iespaidu, ko šis skats atstāja uz karali, viņa nedaudz pamāja ar galvu, norādot uz pulkvedi. Viņa apstiprināja karaļa lēmumu!

Karalis tā arī nesaprata, ka, pakarot pulkvedi, pēc visa spriežot, lojālu Regīnas sabiedroto un atbalstītāju, viņš tikai izpildīs viņas kaislīgo vēlmi atbrīvoties no visiem lieciniekiem - no visiem, bet pirmkārt no visbīstamākajiem - mistera Blekberija.

Pēc šī viņas žesta visas karaļa šaubas izgaisa. Ja jau šis skaistais, apaļīgais putns apstiprina viņa lēmumu...

Doroteja izplūda asarās un paslēpa seju Aleksam uz krūtīm.

Viņš piespieda viņas galvu pie savām krūtīm.

Karavīri pagāja nost no karātavām, pulkvedis saķēra cilpu, mēģinot to izstiept un nomaukt no kakla.

Nga Dins ar kājas spērienu izsita kasti no zem viņa kājām, bet pulkvedis joprojām turējās iekrampējies cilpā un raustījās, cenšoties aizkavēt nāvi.

Un tad vecais karotājs Bo Pinjazotta, kurš stāvēja pie platformas, pacēla pistoli un iešāva pulkvedim sirdī - ģenerālim nepatika, ja pirms nāves cilvēki vai dzīvnieki tiek mocīti.

* * *

Bifeļu pajūgi garā rindā devās ārā pa faktorijas vārtiem gar krastu uz austrumiem, garām noliktavām un nojumēm, gar dokiem, garām ķīniešu ielai pa ceļu, kas veda uz Džogonu un tālāk uz kalniem.

Priekšā bija dzirdami bieži šāvieni - Ligonas karaspēka daļas avangards ar kaujām virzījās cauri birmiešu vienībām, kas, par laimi, nebija pietiekami nokomplektētas un organizētas. Birmieši joprojām nespēja saprast, kādam nolūkam ligonieši veikuši tik pārsteidzīgu uzbrukumu - vai tiešām viņi cerēja noturēt ostu?

Faktorijas teritorijā joprojām valdīja jūklis un kņada - ratos un pajūgos tika iekrauts šaujampulveris, lielgabalu lodes un pārējais kara laupījums. Tiesa, cilvēku skaits faktorijas pagalmos arvien vairāk saruka, jo tie karavīri un darbinieki, kuri nevēlējās pievienoties ligoniešu pulkam, tika ieslodzīti cietumā, vai galvenajā šaujampulvera noliktavā, tur bija šauri un smacīgi, bet karalis nevēlējās riskēt, pie tam viņiem bija jāpasēž pāris stundas, ne vairāk.

Doroteja Aleksa pavadībā devās uz savu istabu.

Sarunas bija beigušās. To rezultātus varēja paredzēt, lai gan tās nesenos ieslodzītos nepriecēja - viņu dzīves ceļi pašķīrās, un tik asi, ka, visticamāk, viņi vairs nekad neredzēsies.

Šķiršanās uz mūžiem ir kā nāve, un, dīvainā kārtā, tomēr bija uzvarējis pulkvedis, kura ķermenis vienmērīgi šūpojās pa karātavām, zem no okeāna atlidojušā vēja triecieniem, un kamzolis spīguļoja, apskalots ar lietusgāzi.

Kad Doroteja skrēja pāri parādes laukumam uz savu istabu, viņa ieraudzīja pulkveža ķermeni, un viņai sažņaudzēs sirds vainas apziņā, šī vecā un nelaipnā cilvēka priekšā. Viņa nodomāja, ka viņš tā arī neizdziedināja savu roku - bet šo brūci viņš dabūja arī Dorotejas dēļ.

No visiem ieslodzītajiem trīs aizgāja kopā ar Bo Nurijas nodaļu un trīs izvēlējās citu ceļu: Ficpatriks, viņa palīgs un vecākais stūrmanis izvēlējās dalīties liktenī ar pārējiem faktorijas iemītniekiem. Ficpatriks bija pārliecināts, ka tagad, pēc Blekberija nāves, viņu sods tiks pārskatīts, jo Džulianu Vitlu diez vai tagad var uzskatīt par cienīgu tiesas priekšsēdētāju un apsūdzības liecinieku, jo Kompānija nekad un nevienam nepiedeva gļēvumu un acīmredzamu muļķību. Jo sagaidāmā nāvessoda eiforijā Vitls un citi virsnieki palaida garām nelielu mežonīgu kalniešu pulku, kuri spēja atbruņot un izlaupīt faktoriju. Tagad visa Ostindija smiesies un stāstīs anekdotes par Rangūnas stratēģiem... Jebkurā gadījumā Ficpatriks priekšroku deva otrās tiesas riskam, nekā impērijas un Kompānijas nodevībai, un šādi viņš skatījās arī uz artilērijas virsnieka rīcību. Tiesa, kā džentlmenis, kurš savulaik nespēja izglābt padotos no gūsta un kura dēļ viņi nonāca cietumā un uz nāves robežas, viņš neuzskatīja par tiesīgu uzspiest savu gribu jaunākajiem virsniekiem. Viņam tikai kļuva skumji, uzzinot, ka artilērists pieteicās Bo Nurijas armijā, uzsākot nepareizo baltā algotņa ceļu vietējā armijā. Viņu sarūgtināja arī tas, ka Alekss bija piekritis palikt kopā ar Doroteju.

- Bet piedodiet, kaptein, - Alekss atbildēja uz viņa pārliecināšanu, - es pieļauju, ka jūs varbūt pat attaisnos, lai gan maz ticams, ka jums vēl kādreiz uzticēs kompānijas kuģa vadību. Bet jūs esat anglis, no labas ģimenes, jums ir savas mājas un draugi Anglijā. Es visur esmu izstumtais. Aiz žēlastības mani uzņēma Viņa Majestātes flotē, bet, tā kā esmu emigrants, pret mani vienmēr izturējās ar neuzticību. Kas mani sagaida nākotnē? Sagandēta karjera, es pat nevarēšu atrast seržanta darbu... Pie pirmās izdevības mani kā ārzemnieku, kuram jau piespriests nāvessods, notiesās kā noziedznieku un vienalga pakārs.

- Bet Doroteja taču...

- Ne jau Doroteja ir tā, kas paliek ar mani, - pasmaidīja stūrmanis, kurš pat tādā brīdī palika saprātīgs un tālredzīgs jaunietis, kuram pilnīgi nebija poliskās ātrsirdības un augstprātības, - bet es palieku pie Dorotejas. Jūs esat aizmirsis, ka tagad man piešķirts liels gods tikt uzskatītam par pašas īstākās princeses līgavaini.

- Priekš manis svarīgāk tomēr ir tas, - sacīja Doroteja, - ka tu pievērsi man uzmanību tad, kad es biju tikai istabene.

Alekss paraustīja plecus. Viņš nezināja pietiekami labi angļu valodu, lai būtu pārliecināts, ka viņa mīļotā nejoko.

- Jūs paliksiet... kalnos? - Vaicāja Ficpatriks, cenšoties izvairīties no izteicieniem, kas varētu aizskart princesi. Kapteinis saprata, ka viņš nekad nespēs uzskatīt Doroteju par princesi, un žēloja lepno poli, kurš, visticamāk, diez vai iejutīsies kalnu karalistē prinča-konsorta lomā.

- Diez vai, - piesardzīgi atbildēja stūrmanis. Un Ficpatriks saprata, ka stūrmanis spriež līdzīgi savam kapteinim.

Saruna ar to beidzās. Bet jebkurā gadījumā Doroteja un Alekss nolēma atstāt Rangūnu kopā ar Bo Nurijas karaspēka daļu. Vēl nav zināms, kur misters Džulians Vitls un viņa nelietīgā sieva pūlēsies sameklēt vainīgos. Bez tam pulkveža Blekberija nāve, bez šaubīšanās tiks attiecināta uz Dorotejas kaitīgo ietekmi, un viņus abus ar Aleksu ieliks atpakaļ cietumā. Divi ārzemnieki - kāpēc gan lai nebūtu sazvērnieku kompānija?

...Doroteja pirmā iegāja faktora mājas verandā. Satikt viņu pašu Doroteja nebaidījās - viņa redzēja, kā faktors tika aizvests uz cietumu, un nekādā veidā neizrādīja savu neapmierinātību par to. Likās, ka viņš pat izjūt gandarījumu par šādu iznākumu, Jo stāvot ešafota priekšā, viņam pietika ar to, ka nebija jādalās liktenī ar pulkvedi.

Sētnieks, kurš stāvēja verandā, ieraudzījis Doroteju, paslēpās, jo pati istabene un viņu pavadošais virsnieks steidzās tik ātri un bija tik satraukti, ka nabaga ķīnietim šķita labāk viņiem pa kājām nemaisīties.

Doroteja pa gaiteni skrēja uz savu istabu.

- Šeit es drusku padzīvoju, - viņa teica. - Bet ne ilgu laiku.

Dorotija atvēra savu noplukušo lādi un sāka tajā samest kleitas, svārkus un citas vienkāršās mantas, kuru lielāko daļu viņai bija sadāvinājusi misis Vitla.

Spogulim, kā arī maisiņam ar rubīniem, ko tēvocis viņai bija iedevis ceļā uz Rangūnu, vajadzēja atrasties šanu somā. Protams, Regīna nebija melojusi - ne rubīni, ne spogulis neatradās vietā. Un bija arī saprotams, kāpēc, jo Regīna neslēpa pārliecību, ka nabadzīgai kalponei nedrīkst piederēt šādas bagātības.

Doroteja visu paskaidroja Aleksam.

- Nu ko, - viņš teica. - Ieiesim viņas istabās, kamēr misis Vitla atrodas cietumā, un paņemsim to, kas ir tavs.

- Saprātīgi, - Doroteja piekrita, izliekoties, ka debesis, nevis viņa pati, pamudinājušas Aleksu uz tik drosmīgu lēmumu.

Doroteja iedeva Aleksam savu lādi, un pirmā izgāja no istabas, domājot apmeklēt saimnieces guļamistabu. Viņa zināja, kur glabājas kastīte, kurā Regīna salika savas mīļākās lietas - putna iemīļotā slēptuve.

Bet, izgājusi koridorā, Doroteja Regīnas guļamistabā izdzirdēja troksni un sastinga, ar žestu aicinot Aleksu uz klusumu.

- Tur kāds ir, - viņa nočukstēja.

- Kas vēl nebūs! - Alekss nobijās, ka viņus apsteidzis laupītājs.

Pastūmis Doroteju malā, viņš pirmais piesteidzās pie guļamistabas durvīm un drosmīgi tās atvēra, jo nešaubījās, ka ieraudzīs vai nu kalnieti, vai kādu no kalpiem.

Bet apgriežoties iespiedzās pati misis Vitla.

Jo arī viņa meta lādē savas kleitas un citas vērtīgās lietas.

Bet pie sienas, gaidot šīs procedūras beigas, stāvēja nogarlaikojies Nga Dins.

- Ah! Es tā izbijos, domāju, ka tas ir Džulians! - izgrūda Regīna.

- Nē, tā esmu tikai es, - Doroteja atbildēja, sekojot Aleksam istabā.

- Ah, tā esi tu!

Iestājās neērta pauze. Pirmā to pārtrauca Regīna.

- Man ir lielas nepatikšanas, - viņa teica raudošā balsī. - Atkal esmu sagūstīta...

Neskatoties uz nomākto toni, putna acis dzirkstīja, sagaidot brīnišķīgo piedzīvojumu. Un Dorotejai nebija šaubu, ka viņas labais, naivais tēvocis, kurš vēl nekad nebija redzējis tik lieliskas krūtis kā Regīnai, pazemīgi piekrita pavedinātāja un nolaupītāja lomai.

- Man tik ļoti pietrūks tavu roku, es ļoti gribētu, lai tu atgrieztos pie manis... Lai gan, šoreiz laikam tas nebūs iespējams?

- Pilnīgi neiespējami, - Dorotejas vietā atbildēja Alekss.

- Ah, jā, - izklaidīgi nomurmināja Regīna. - Jūs laikam esat viņas kavalieris?

Regīna necieta citu sieviešu vīriešus, viņa tos vai nu pavedināja, vai arī iznīcināja.

- Misis Vitla, - Doroteja oficiāli paziņoja, - jūs man nozagāt vecu sudraba spoguli, kas neko neatspoguļo, un maisiņu ar rubīniem. Atgrieziet tos atpakaļ.

- Pie manis nekā nav! - Regīna ātri iesaucās.

- Es pat zinu, kur jums tie ir noslēpti, - Doroteja sacīja un paspēra soli skapja virzienā.

- Tā ir laupīšana! - Regīna iebļāvās, pilnībā aizmirstot, ka Doroteja vairs nav viņas kalpone. - Nekavējoties izej no šejienes ārā, pretējā gadījumā es tevi ieslodzīšu cietumā! Karavīrs, - pēdējais attiecās uz Nga Dinu, kuru šī aina bija apstulbinājusi, - nekavējoties ņem ciet šo zagli!

Misis Vitlas rādītājpirksts iebakstīja Dorotejas krūtīs. No šādas nekaunības Alekss sastinga un pat atkāpās. Nga Dins, neko nesaprotot, pievērsās Dorotejai. Kurlmēmā lūpas kustējās, mēģinot izrunāt kaut kādus vārdus. Doroteja ierunājās lēnām un skaidri, lai Nga Dins varētu saprast vārdus no lūpu kustībām.

- Neuztraucies, draugs, - Doroteja teica ligoniešu valodā. - Šī stulbā sieviete ir mana parādniece. Es tikai paņemšu no viņas savas lietas un aiziešu.

Nga Dins priecīgi noīdējās - tagad viņam viss bija skaidrs, un viņš nomierinājās.

- Dodiet šurp, - Doroteja pagriezās pret misis Vitlu. - Ātrāk! Sameklējiet savu dārglietu lādīti! Nga Dins ilgi necietīs.

- Kas vēl nebūs!

- Misis Vitla, es runāju ar jums kā Ligonas princese un šī karavīra un citu karavīru pavēlniece. Ja gribat palikt dzīva, pakļaujieties manai pavēlei. Karātavas vēl nav nojauktas...

- Nav jāsauc karavīri, es pats viņu tūlīt nopēršu, - Alekss teica.

Regīna sarāvās. Viņa saspringti kustināja savas vistas smadzenes.

- Ak Kungs! Viņa priecīgi iekliedzās. - Kā gan es aizmirsu! Doroteja, mīļā, manu princesīt, šeit pie manis palikuši daži tavi nieki, es tos paņēmu glabāšanā jo domāju - mana dārgā draudzene taču drīz atgriezīsies...

Regīna līdz viduklim ielīda skapī un ar grūtībām izvilka lādīti. Lādīte bija smaga, piepildīta līdz malām. Tajā atradās vērtīgas lietas, sajauktas juku jukām - dimanta auskari un zelta ķēdes, safīri un rubīni, stikla pērles un krelles apmaiņai ar iezemiešiem. Regīna nekad nevarēja atteikties no tā, kas mirdz. Nga Dins ar īsta mežoņa apbrīnu ieskatījās lādītē, brīnoties par šīs baltās madāmas bagātību.

Nopūtusies Regīna izņēma spoguli, bet nekādi nevarēja atrast maisiņu.

- Sakiet, man lūdzu, - viņa jautāja, - vai jūsu tēvoča valstī ir daudz rubīnu?

- Atrod manu maisiņu, - teica Doroteja, - un es tev atbildēšu.

- Godīgi?

- Starp mums viss vienmēr bijis ļoti godīgi, vai ne?

Regīna nekavējoties atrada iekāroto maisiņu un, ar lielu piespiešanos, pasniedza to Dorotejai. Doroteja pasniedza maisiņu Aleksam.

- Nekad neuzticētos cilvēkam, kurš tikko atbrīvots no cietuma, - misis Vitla atriebīgi nomurmināja.

- Es pati tikko atbrīvojos no cietuma, - Doroteja atgādināja savai bijušajai kundzei.

- Nu, attiecībā uz tevi tika pieļauta kļūda. To es jau teicu misteram Blekberijam... - Te nu Regīna saminstinājās un apklusa.

- Bet kas attiecas uz dārgakmeņiem, - sacīja Doroteja, - Ligonā ir bagātīgas atradnes, bagātākas nekā ķēniņa Zālamana raktuves.

Doroteja paņēma spoguli un ieskatījās tajā. Spogulī uzvirmoja migla, caur kuru varēja saskatīt misis Vitlas neskaidros vaibstus. Kā Doroteja saprata spoguļa mājienu, Regīna labprāt pārgrieztu kalponei rīkli, taču nekad neuzdrošināsies to izdarīt.

* * *

Kamēr ajergards Bo Pinjazottas vadībā atvairīja novēlotos un bezspēcīgos birmiešu uzbrukumus, karalis Bo Nurija apstājās Pegu-Ijoma kalnu grēdas pirmā kalna pakājē. Viņš stāvēja uz sena pussagruvuša nirvānā guļoša Budas statujas pjedestāla, un ar zemnieka, kurš labi uzaris savu lauku, sajūtu vēroja, kā bifeļu pajūgi velk garām tik nepieciešamos lielgabalus.

Skaistais putns - viņa gūstekne un upuris misis Vitla - sēdēja uz zema soliņa pie viņa kājām. Kad karalis novērsa acis no artilērijas, viņš pievērsās gūsteknei. Gūstekne paglaudīja ādas bruņās ietērpto karaļa ceļgalu.

- Man ir tik grūti, - sacīja Regīna, un induss gurdā balsi pārtulkoja viņas vārdus, - es gribētu, lai starp mani un manu pavēlnieku būtu pilnīga sapratne. Bet es nevaru visu laiku runāt caur šo idiotu! Lai misters Nurija liek mīļotajai Dorotejai kļūt par manu tulku. Turklāt viņa ir pieradusi būt mana kalpone un ar prieku man palīdzēs.

Izdzirdis tulkojumu, karalis bija ārkārtīgi pārsteigts, bet pajautāja Dorotejai, kura stāvēja uz tā paša pjedestāla:

- Vai tā ir, manu meitenīt?

- Mans karaliskais tēvoc, - Doroteja atbildēja. - Es nevaru un negribu jaukties tavā dzīvē un tavos vienmēr gudrajos lēmumos. Bet es lūdzu tevi kā pašu tuvāko cilvēku ...

Indietis sāka tulkot, bet Doroteja viņu apturēja ar rokas mājienu, un indietis atviegloti paklanījās.

- Es lūdzu tevi būt ārkārtīgi piesardzīgam ar šo plēsonīgo un ļauno sievieti. Izbaudi viņu tik, cik vēlaties, bet pēc tam atļauj viņai aizbēgt, pirms viņa tevi nav aplaupījusi, nodevusi un pazudinājusi!

- Eh, ko tu runā! - karalis apvainojās, lepodamies ar savu nojautu. - Tas ir mans laupījums, jebkurā brīdī, runājot poētiski, es varu to izmest pāri savas laivas malai.

- Diemžēl es vairs nevarēšu palikt pie tevis, man arī ir savi plāni un sava dzīve ... Blakus man, kā tu zini, ir cilvēks, kuram esmu atdevusi savu sirdi.

- Tikai ne to! - iesaucās karalis. - Tu paliksi pie manis, un vairāk nebūs nekādu avantūru! Ja jau tev vajag šo ferindži - lai taču viņš dzīvo pie mums. Mēs atradīsim viņam piemērotu vietu un amatu!

Regīna grozīja galvu, mēģinot saprast, vai runa ir par viņu - viņa baidījās Dorotejas atriebības un neticēja, ka Doroteja neplānotu atriebties.

Arī Alekss, piejādams pie paaugstinājuma uz spēcīga, bet neliela zirga, ieklausījās. Poļu lepnums neļāva viņam palikt kalnu karaļa galmā kā princim-konsortam. Turklāt viņš pat nezināja vietējo valodu un netaisījās to mācīties.

- Mēs ar tevi vienojāmies, tēvoc, - atgādināja Doroteja, - ka tad, kad viss beigsies, tu mani laidīsi uz mājām ...

- Tavas mājas ir šeit!

- Tu mani laidīsi mājās pie manas mammas. Un mēs parūpēsimies, lai mamma atbrauc pie tevis. Viņa par to sapņojusi visu mūžu. Un arī tu sapņo ieraudzīt savu māsu.

- Tu esi greizsirdīga uz šo balto sievieti? - Karalis uzminēja.

- Un tu esi greizsirdīgs uz šo balto vīrieti, - Doroteja viņam piebalsoja.

Un tad abiem kļuva jautri. Viņi izplūda smieklos, un arī apkārtējie, cits inficējies ar šo prieku, bet cits vēlēdamies izpatikt, sāka smieties. Tikai Alekss un Regīna palika nopietni - pareizāk sakot, viņi piespiesti smaidīja. Abi bija nobijušies, abi baidījās pazaudēt savus izredzētos.

Kad valdošās personas izsmējās, karalis ierunājās citā, mierīgā, miermīlīgā tonī:

- Bet es tā cerēju, ka Alekss paliks manā armijā. Viņš ir drošsirdīgs puisis un krietns virsnieks. Pajautā viņam, varbūt tomēr paliks?

- Citreiz, - sacīja Doroteja. - Pagaidām mēs atstājam tev gandrīz četrdesmit cilvēku. Vai ar to nepietiek?

- Man nekad nepietiek, - sacīja karalis. - Es domāju par uzbrukumu Avai.

- Un pēc tam Siāmai? Bet pēc tam arī Ķīnai? Attopies, tēvoc.

- Ja tu vēlies braukt pie savas mātes, - karalis nomainīja tēmu, - tad es nevaru tevi aizturēt.

- Vai jūs drīz pāriesiet uz cilvēku valodu? - Regīna kļuva kaprīza. - nedrīkst taču tik ilgi mocīt nelaimīgo, no vīra šķirto sievieti.

- Mēs aizbraucam, tēvoc, - teica Doroteja, - bet tu piesargā savu kasi.

- Vispār mēs esam visai alkatīgs un skops, - Bo Nurija sausi pasmīnēja, un Doroteja saprata, ka, neskatoties uz visiem Regīnas centieniem, putns nesaņems neko vairāk kā to, ko saimnieks uzskatīs par vajadzīgu viņai uzdāvināt. - Sieviete, apklusti, kad sarunājas dižciltīgi augstmaņi! - Viņš pavēlēja. - Indieti, pārtulko!

Indietis pārtulkoja. Regīna apklusa.

- Vai tiešām tu vēlies braukt prom? - karalis nepadevās.

- Jā.

- Vai tu atgriezīsies?

- Nezinu.

- Man būs rūgti.

- Es sacīšu savai mātei un brālim, lai viņi steidzas pie tevis.

- T'ā būs pareizi, - piekrita karalis. - Es tev iedošu vienību, kas tevi pavadīs līdz Molmainas ostai. Tur ierodas kuģi no Holandes un Portugāles. Jūs varēsiet nopirkt sev vietu. Bet pēc tam jūs ... tu ... jūs atgriezīsieties Ligonā.

- Apsolu.

Nākamajā rītā Doroteja un Alekss atvadījās no Ligonas karaļa. Pēc mīlas nakts, ko viņam dāvāja putns Regīna, karalis nedaudz grīļojās. Pats putns vēl gulēja - no telts skanēja krākšana. Karalis norīkoja nelielu pulku Bo Pinjazotas vadībā, kam bija jāapsargā Doroteju. Karalis gribēja visiem parādīt, ka uz Molmainu dodas viņa māsasmeita, diženas karalistes princese. Nākamās trīs dienas Doroteja un Alekss ceļoja uz ziloņa, sēžot uz nelielās kaujas platformas. Otrais zilonis nesa veco ģenerāli. Aiz viņiem sekoja piecdesmit jātnieku.

Molmainā Bo Pinjazotta iedeva princesei smagu kasti, kas bija pilna ar rubīniem un safīriem.

- Ja vien tu zinātu, mazmeitiņ, - sacīja Bo Pinjazotta, - kādu skandālu viņam sarīkoja tā balta sieviete, kas izskatās kā govs. Es baidos, ka viņa mūsu karali nobūrusi.

- Nebaidies, vectētiņ, - sacīja Doroteja. - Vēl trīs dienas, un karalis pats viņu aizvedīs atpakaļ uz Rangūnu un atdos vīram.

Vecais vīrs iesmējās. Viņš ļoti cerēja uz šādu karaliskās kaislības iznākumu.

Tad ģenerālis pasniedza Dorotejai ruļļos satītas pavēles. Viena no tām atzina karaļa māsu Ma Jingu par troņmantnieci un aicināja viņu atgriezties Lidži. Doroteja bija pārliecināta, ka māte tam piekritīs. Otrajā dokumentā bija teikts, ka Doroteja ir Ligonas princese. Viņai ir tiesības saņemt ienākumus no trim kalnu pārejām un sešiem ciematiem, kā arī viņa ir rubīna raktuvju īpašniece Magvaijā. Ienākumi no uzskaitītā tiks viņai pārskaitīti uz jebkuru banku.

Viņi noīrēja nelielu māju Molmainas nomalē. Par lielu kukuli Molmainas mjuza izlikās, ka pilsētā nav nekādu aizdomīgu ligoniešu.

Pēc desmit dienām Molmainā noenkurojās holandiešu kuģis, kas devās uz Keiptaunu. Alekss vienojās ar kapteini par kajītēm.

Kad viņš atgriezās, lai pateiktu, ka viss ir nokārtots, Bo Pinjazotta sacīja, ka tikko ieradies kurjers no Lidži ar ziņojumu, ka pēc nedēļu ilgiem svētkiem karalis ar lieliskām dāvanām aizsūtījis atpakaļ uz Rangūnu kļūdaini nolaupīto lēdiju Vitlu.

- Mans tēvocis tā arī nekad neuzminēs, ka nevienu nenolaupīja. Tas bija mēģinājums aplaupīt viņu, kas, par laimi, neizdevās, - sacīja Doroteja.

Bo Pinjazotta piekrita princesei. Viņš atstāja Molmainu tikai pēc tam, kad jūrā pazuda holandiešu kuģa buras.

* * *

Profesors Grodno izsauca komisāru Milodaru. Steidzami. Ņemot vērā eksperimenta pabeigšanu.

- Kādu vēl pabeigšanu? Pēc maniem aprēķiniem ...

- Jūsu aprēķini nekur neder, komisār, - profesors atbildēja. - Mums ir darīšana ar dzīviem cilvēkiem.

- Bet Epidaura impērijas Seja, kas ieradies saņemt rituālos dārgumus, devās uz Montekarlo. Es visu dienu centos viņu pierunāt, lai viņš būtu ar kaut ko aizņemts.

- Un lieliski. Kāpēc Sejai vajadzētu būt klāt pie mūsu zemes satraukumiem?

- Kaut kas noticis? - Komisārs ātri pajautāja. Jebkuru nelielu neveiksmi operācijas beigās varas iestādes uztver daudz slimīgāk nekā katastrofu sākumā.

- Nekas īpašs, izņemot to, ka šodien Koru vajag izvest no miega. Pretējā gadījumā būs par vēlu.

- Nekrītiet panikā, profesor, Kora ir mūsu darbinieks. Viņa saprot savas atbildības apjomu.

- Tagad viņa neko nesaprot, - sacīja profesors. - Viņa guļ jau gandrīz pusgadu.

- Tātad, man jālido bez viesa? - precizēja Milodars.

- Tieši tā!

Kad pēc nedaudz vairāk kā stundas Milodars ieradās institūtā ar sesto numuru, profesors norādīja viņam uz vadības un uzraudzības paneli. Spriežot pēc tā datiem, Koras smadzenes atteicās gulēt ilgāk. Tās uzskatīja, ka darbs ir izdarīts, tās steidzās pamosties.

Milodars apstājās pie sarkofāga, kā Napoleons faraona atvērtā kapa priekšā. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un pētīja darba kolēģes mierīgo seju. Viņš nespēja atvairīt sajūtu, ka viņu muļķo.

Viņš domāja, ka tad kad viņš aiziet, Kora izrāpjas no sarkofāga, kopā ar profesoru Akmetu Grodno iedzer tēju, varbūt pat neatsakās no glāzītes un kopā pasmejas par Galaktikas policijas vadību.

- Kur viņa ir tagad? - vaicāja Milodars.

- Tas ir jānoskaidro jums, - profesors atbildēja, - galu galā jums ir atļauta pēdējā hologrammas iegremdēšanā pagātnē, lai uzzinātu, vai Doroteja ir atguvusi nepieciešamos priekšmetus un ja tā, kur tos var atrast ...

- Atļauja man ir ... Bet vai tad kāds nojauš par atšķirību?

- Tad gatavojieties!

- Nojaušam, esiet mierīgs, - sacīja laborante Pegija, vīlusies komisārā, jo bija cerējusi viņu apprecēt, taču nekas nesanāca. Un, kad viņai pirms diviem mēnešiem izdevās ievilināt komisāru atpūtas telpās, atklājās, ka viņa mēģina skūpstīt hologrammu. - Es atšķiru jūs un jūsu hologrammu vienā mirklī.

- Runā, Pegij, runā! Tu būsi pirmā sieviete, kas būs atklājusi manu noslēpumu. Bet tas, mīļā, nav iespējams!

- Fu! - Pegija iesaucās. - Atšķirība ir tik acīmredzama, ka tā pamanāma ar neapbruņotu aci.

- Kāda?

- Jūsu hologramma nekad neprasa kafiju, bet ja ierodaties pats, pirmais ko jūs darāt, man pieprasāt pagatavot stiprāku kafiju.

Komisārs apdomājās.

- Jā, te kaut kas ir, - viņš beidzot teica. Viņam gribējās kafiju, bet viņš nesāka prasīt - lai taču pieviļas. - Bet ko stāsta Koras novērojumi? - Milodars jautāja profesoram.

- Nemiers un trauksme ir pagājuši, - atbildēja Grodno, - Es domāju, ka Dorotejai izdevās aizbēgt no faktorijas.

- Kā jūs zināt?

- Mums ir savi kanāli, - Grodno atbildēja, un Pegija viltīgi pasmaidīja.

- Runājiet! - Komisārs pieprasīja.

- Mums atļāva vizuālās komunikācijas seansu pa Zinātņu akadēmijas kanāliem.

- Tā-a ... - komisārs draudīgi novilka. - Un jūs aizmirsāt informēt mani?

- Mēs to nevarējām izdarīt. Mēs mēģinājām, - atbildēja Grodno. - Bet jūsu sekretāre pateica, ka jūs asteroīdu joslā likvidējat narkodīleru bandu un ar jums nav nekādu sakaru.

- Nodevēja, - nočukstēja Milodars. - Es atteicos viņu precēt, un te nu ir rezultāts!

Bet tad komisārs saņēmās un pieprasīja:

- Ko jūs uzzinājāt?

- Mēs uzzinājām, ka Doroteja atradās faktorijā, brīdī, kad tai uzbruka bifeļi.

- Palūgšu bez noslēpumiem un mīklām! Kādi bifeļi uzbruka Dorotejai?

- Dorotejas tēvocis, Ligonas karalis, nolēma atņemt britiem lielgabalus, lai aizstāvētu kalnu pārejas no Avas armijas. Lai to izdarītu, viņš uz Rangūnu aizdzina divsimt bifeļu.

- Jūs runājat it kā svešvalodā. Tūlīt, atzīstieties, cik daudz komunikācijas seansu jūs bez manis paveicāt, lai ne ar vienu nedalītos eksperimenta slavā?

- Tikai trīs seansus, - atbildēja Grodno. - Pa pusstundai. Turklāt mēs ar Koru uzturam emocionālu saikni, bet Kora jūt savu saikni ar Doroteju. Vis ir kārtībā, komisār, viss ir kārtībā.

- Viss ir pilnīgā nesakārtībā, kad aiz varas orgānu muguras dažas bezatbildīgas personas izdara sīkas krāpšanās.

- Vai jūs mēģināt mani apvainot, komisār? - Profesors pieklājīgi pajautāja.

Komisārs Milodars bija pavadījis tik daudzus gadus vadošos amatos, ka uzreiz juta briesmas ilgi pirms to īstenošanās. Un tāpēc uzskatīja, par labāku piekāpties.

- Nepievērsiet uzmanību, profesor, - viņš draudzīgi teica. - Jūs nodarbojaties ar zinātni, bet es izpildu Galaktiskā centra direktīvas. Bet abi tiecamies uz vienu mērķi - cilvēces laimi.

- Lieliski, - profesors piekrita. - Tad es varu papildināt to kas jau zināms: Alekss un Doroteja šķīrās no karaļa, un pirms trim dienām Molmainā viņi uzkāpa uz holandiešu brigas "Hārlema", kura dodas uz remontu Keiptaunā. Viņi, cik mēs zinām, ir iekļauti apkalpes sarakstā kā Polijas Karalistes pavalstnieki misters Fredro un mis Foresta.

- Kas vēl nebūs! - komisārs, kurš nesen bija izpētījis atbilstošo vēstures grāmatu, bija sašutis. - 1799. gadā Polijas karaliste neeksistēja! Tā bija iekarota!

- Holandiešu brigas kapteinis to nezināja. Acīmredzot Alekss nolēma, ka šādi ceļot būs drošāk.

- Bet kāpēc?

- Tāpēc, ka Holandi iekarojuši francūži.

- Kad tad tas notika? .. Tomēr nav svarīgi! Bet ko tur dara Alekss?

- Alekss ir mūsu līgavainis, - sacīja Pegija. - Jums pagatavot kafiju?

- Krūzīti, un tādu stiprāku, - nepadomājis atbildēja komisārs. Pegija piemiedza ar aci profesoram, kurš pamāja ar galvu. Komisārs turpināja: - Man šis polis nepatīk. Ko viņš tur dara? Galu galā viņš bija Surkufa gūsteknis!

- Tā ir vakardienas informācija, - atbildēja profesors. - Kas attiecas uz Aleksu Fredro, viņš kļūs par poļu līnijas dibinātāju jūsu darbinieces iedzimtībā.

Velns parāvis! Komisāram šķita, ka Kora smīn kā Mona Liza. Bet, protams, tas no nerviem ...

- Varbūt jūs varat man pateikt, ko atradusi, ja atradusi, šī Doroteja? - no durvīm pajautāja impērijas Seja no Epidaura, tā, kas pirms trīssimt gadiem sacelšanās laikā pazaudēja kroņa dārgumus. Tiesa, šī augstmaņa seju nekad nebija redzējusi pat viņa sieva, tik ļoti lielā slepenībā tika turēts šis ierēdnis. Atrodoties uz Zemes Seja nenoņēma melno ķiveri, kas no ārpuses bija necaurspīdīga.

Svešzemju augstmanis apsēdās tukšā krēslā un nepārprotami bija iecerējis būt klāt eksperimenta pēdējā posmā. Komisārs vēlējās pateikt Sejam visu, ko viņš domā par nekaunīgajiem cilvēkiem, kuri nāk bez uzaicinājuma, taču viņam izdevās saņemties, un pat šķībi uzsmaidīt Sejai, paužot prieku par to, ka Seja nolēmis pārtraukt izklaides un ķerties pie lietas.

- Kad tad jūs sāksiet? - vaicāja Seja. - Es steidzos, jo esmu pasūtījis pusdienas pie dažiem vietējiem ministriem. Negribētu tās nokavēt policijas oficiera vainas dēļ.

Un Seja ar garu tievu zilganu pirkstu norādīja uz Milodaru.

Tas ar pūlēm norija šo apvainojumu pret sevi kā policijas virsnieku.

Viņš domās saskaitīja līdz simtam un pēc tam teica profesoram:

Bet patiešām, kāpēc mums neieskatīties astoņpadsmitajā gadsimtā?

* * *

Doroteja atgriezās savā kajītē no pastaigas. Jūrā bija gaišs, un briga nesās uz priekšu tā, ka likās, it kā buras jebkurā brīdī varētu atrauties un aizlidot debesīs.

Alekss pieklauvēja un ienāca viņas kajītē.

Viņš bija pārģērbies pusdienām.

Dorotejai viņš patika. Viņa domāja par to, cik daudz spēj paveikt nauda. Pa vairākām dienām ko viņa pavadīja jūrā bija iztērēti tikai trīs rubīni, bet kuģī atrada drēbes Aleksam, kurš beidzot sāka izskatījties pēc īsta džentlmeņa. Lai gan uz kuģa nebija civilizētu sieviešu, šī nauda, vēl atrodoties Molmainā, ļāva viņai nopirkt pienācīgu audumu, diegus, adatas, un pirmajās reisa dienās Doroteja varēja sev pašūt divas kleitas un citas tualetes detaļas, tāpēc lai varētu pusdienot pie galda ar Harlemas kapteini, nekaunoties par savu apģērbu.

- Tu esi brīnišķīga šuvēja, - Alekss sacīja, aplūkojot līgavas jauno kleitu.

- Es neesmu nekas salīdzinājumā ar savu mammu. Tev vajadzētu redzēt, kādas kleitas viņa šuj. Viņas cepures medī labākās Londonas darbnīcas.

Tas, protams, bija nedaudz pārspīlēti, bet ne pārāk.

Alekss skatījās uz Doroteju, gatavs noticēt visām blēņām, ko tā sadomātu teikt. Pati viņas balss skaņa atņēma viņam spriešanas spējas.

Doroteja izņēma spoguli. Pēdējās dienās tas vairs nerāda draudīgas ienaidnieku sejas un pat iemācījās uzvesties kā parasts spogulis.

Acīmredzot tas notika tāpēc, ka vairāku tūkstošu jūdžu apkārtnē nebija ienaidnieku.

Un, kamēr Doroteja pasniedza līgavainim sudraba spoguli, lai viņš to paturētu, kamēr viņa grozīsies tā priekšā, pieticīgā pelēkā uzvalkā, stūrī, materializējās komisārs Milodars.

- Atvainojiet, - viņš teica. - Man jums jāuzdod daži jautājumi.

- Ak Kungs! - Doroteja izbrīnījās. - Ko jūs šeit meklējiet, cienījamais džin?

- Pazini gan! - komisārs nopriecājās. - Bet es baidījos, ka esi aizmirsusi.

- Nē, ko jūs, - teica saprātīgā angliete miss Foresta, - esmu jums ļoti pateicīga. Bez jums mans gods, visticamāk, būtu sabradāts.

- Un tas ir tas Alekss? - pajautāja Milodars.

Protams, šādā tonī uzdot jautājumus par poļu šļahtiču nedrīkst.

Alekss sāka ienīst šo spoku ar intensīvu naidu.

- Vai jums kaut kas vajadzīgs? - Doroteja jautāja. - Citādi man pienācis laiks doties pusdienās. Šeit nav pieņemts kavēties. Holandieši ir ļoti precīzi cilvēki, jūs pat iedomāties nevarat!

- Man vienkārši jāuzdod jums daži jautājumi.

- Tikai īsi, mister džin.

- Mēs tevi nosūtījām uz Birmu, lai tu atrastu tur dažas lietas, - sacīja komisārs.

- To nu gan negaidīju! - Doroteja pēkšņi apvainojās. - mani vispār neviens nekur nevar nosūtīt. Visus lēmumus savā dzīvē es pieņemu pati.

- Tikai tad, kad tuvumā nav saimnieces.

- Kādas vēl saimnieces?

- Misis Vitlas, pie kuras es tevi iekārtoju, - pašpārliecināti sacīja komisārs.

- Paklausieties, kas jūs par džinu, ja nezināt pat to, ka es šo, tā saucamo saimnieci, atdevu savam tēvocim, Ligonas karalim, kā piegulētāju.

- Tieši tā! - Alekss norūca.

- Atvainojiet, es nezināju, mēs ilgi neesam redzējušies, - džins apķērās. - Man bija tik daudz dažādu darīšanu, ka es nepaspēju izsekot jūsu biogrāfijas detaļām!

- Tad jautājiet, jautājiet, - Doroteja steidzināja komisāru. - mums laiks iet.

Komisārs nespēja izturēt, ka no viņa nebaidās. Bet šajā situācijā bija jāizrāda pacietība.

- Sakiet man, cienījamā miss Foresta, - teica Milodars, - kur ir tās vērtības, kuras mūs interesē: Ļaunuma Spogulis, Draudu Gredzens un Varas Kronis?

- Atkārtojiet Lūdzu.

- Trīs dārgumi, kas jums nepieder un kurus jums vajadzēja atrast mežā, kur cīnījās epidauriešu nemiernieki.

- Tas kļūst pārāk sarežģīti, - atzina Doroteja.

- Kas tur ko nesaprast! Man jānoskaidro, kur jūs noslēpsiet Ļaunuma Spoguli...

- Bet es neteikšu! Un neko netaisos nekur slēpt. Tas ir mans spogulis. Tas man ir vajadzīgs.

- Tas nav nopietni! - iesaucās džins Milodars. - Pēc kādiem piecdesmit gadiem jūs noteikti nomirsiet, bet kur pēc tam lai es meklēju šo jūsu spoguli?

- Nu, kā es varu zināt, kas būs pēc piecdesmit gadiem? - Doroteja brīnījās. - Kā izlems Dievs, tā arī būs.

- Es lūdzu nenovērsties, - uzstāja Milodars. - Jūsu rīcībā ir nonākusi sveša manta.

- Kāpēc sveša? Vai tad to neatradu es?

- Jūs to atradāt, jo es jums pateicu, kur meklēt.

- Jūsu gan tur nebija, mister džin.

Šīs sadursmes laikā Alekss Fredro atguva runas dāvanas un sāka niknoties.

- Paklausieties, mister, - viņš teica. - Jūs te ielaužaties, psja krev, manas līgavas kajītē un sākat pieprasīt kaut kādas mantas. Tad lūk, ņemiet vērā, labāk būs, ja jūs aprunāsieties ar mani. Kur ir jūsu zobens?

- Ah, liecieties nu mierā, kāds sakars ar to visu zobenam!

Komisārs bija tik sadusmots, ka aizmirsa par to kādā izskatā viņš parādījies jauniešiem. Viņš pastiepa roku un metās pie Aleksa paņemt spoguli, kurš to joprojām turēja rokā.

Alekss bija tik pārsteigts par šo komisāra Milodara izrāvienu, ka nepaspēja neko pasākt, viņš tikai vēroja, kā komisāra roka satvēra spoguli un rāva uz sevi, bet nekas neiznāca, jo Milodara pirksti izgāja caur spoguļa rāmi un aizvērās. bet spogulis palika stūrmaņa rokā.

Abi - gan stūrmanis, gan komisārs neizpratnē lūkojās uz spoguli, tad Alekss ar līdzjūtību, bet bez jebkāda naida pajautāja:

- Neizdevās?

- Neizdevās, - komisārs piekrita.

- Tāpēc ka jūs esat ļauns gars un nevarat pieskarties cilvēkiem un lietām, - Doroteja paskaidroja situāciju. - Es to pamanīju jau agrāk, kad jūs izlīdāt no krūkas.

- Kad viņš izlīda?

- Es jau tev stāstīju, dārgais, - teica Doroteja, - tas notika uz arābu kuģa, kad mani pārdeva kuprainā Kamara harēmā.

- Nenovērsieties no temata, - teica Milodars, - man noteikti jāzina ...

Bet tad InterGpol komisārs sāka izšķīst gaisā, un viņa balss pārvērtās nožēlojamā pīkstoņā. Doroteja paķēra no galda ūdens krūzi, uzskatot, ka džinam būtu ērtāk ielīst krūzē, taču Milodars nepamanīja šo labas gribas žestu. Viņš neganti nolamājās un vicinādams caurspīdīgās rokas ... pazuda.

Drīz Doroteja un Alekss attapās tiktāl, ka varēja saskūpstīties, tad atkal saskūpstīties, tad skūpstīties trešo reizi ... Tad Doroteja dusmīgi sacīja:

- Pirms kāzām nemaz neceri, vai tu esi džentelmenis vai nē?

- Džentelmenis, bet tevi ļoti mīlu.

- Bet tu paskatieties uz mani, - teica Doroteja. - Es arī tevi mīlu, bet pirms kāzām es mierīgi samierinos ar nevainīgiem skūpstiem.

- Mēs zaudējam laimes nedēļas un mēnešus! - iesaucās stūrmanis.

- Un pēc tam tu pateiksi, ka nedomā precēties ar sabojātu meiteni! Tā jau vienreiz mūsu kvartālā bija. Džons Ranners zvērēja visu priekšā, ka Rebeka ir viņa saderināta. Un kā tas beidzās?

- Nezinu, princese, un negribu zināt.

- Aha, atcerējies! - Doroteja iesaucās. - Bet vai nevar būt tā, ka tu vēlies mani apprecēt, tāpēc, ka esmu dižciltīga dāma un bagātāka par karalienes freileni?! Es esmu princese!

- Atradusies princese no alas, - Alekss smīkņāja. - Mana dzimta ir tūkstoš gadu sena, no tās nākuši trīs bīskapi, vojevoda un divi maršali.

Bet manai - pat vairāk nekā tūkstoš gadu, - Doroteja attrauca. - Pa šo laiku mēs pasaulei esam devuši vairāk nekā simts karaļu.

* * *

Kad Milodars atgriezās laboratorijā, tur notika Koras Orvatas atgriešana dzīvē. Tā bija sarežģīta procedūra, kas jaunajai sievietei varēja būt bīstama dzīvībai, un tā prasīja vairākas stundas.

Bet Milodaram tika liegta iespēja novērot, kā gāze atstāj sarkofāgu, un manipulatori ar gumijas spilventiņiem uz pirkstiem aiznes Koru uz palātu.

Tā vietā Milodaram, kurš jau bija saniknots par neveiksmi sarunās ar Doroteju un viņas nekaunīgo līgavaini, bija jārunā ar tikpat saniknoto Epidaura Seju, kurš bija pārliecināts, ka komisārs ir izgāzis šo tik sarežģīto un ilgstošo operāciju, lai atgrieztu impērijas vērtības, tieši savas augstprātības un prāta elastības trūkuma dēļ.

Komisārs nevarēja pateikt draudzīgās planētas vadītājam, ko patiesībā par viņu domā, tāpēc aizbildinājās un zvērēja, ka spogulis ir drošībā, un tiklīdz tiks izsekota Dorotejas Forestas biogrāfija, tas tiks atrasts.

Sarunas laikā Grodno un Pegijas par laimi nebija klāt, jo pietika jau ar to, ka viņi ekrānā vēroja komisāra neveiksmīgo vizīti pagātnē.

Galu galā Milodars deva vārdu, ka nedēļas laikā vērtības tiks nodotas īpašniekiem, un personīgi aizveda Seju uz Montekarlo, lai augstmanis varētu turpināt izšķērdēt valsts naudu pie ruletes galda, kas okeanogrāfijas institūtā Montekarlo tika speciāli glabāts priekš aizdomīgas izcelsmes ārvalstniekiem, kas potenciāli varētu apdraudēt Zemi.

Jāsaka, ka komisārs nākamo dienu pavadīja kā sapnī.

Katru pusstundu viņš zvanīja uz laboratoriju, kur viņam izsmējīgi pieklājīgi skaidroja, ka paciente Orvata vēl nav atguvusi samaņu un saziņa ar viņu nav iespējama. Pēc tam komisārs atbildēja uz Galaktikas centra jautājumiem un uz piedzērušā, tāpēc vēl jo kaitinošākā Sejas zvaniem no Montekarlo. Tāpēc, kad Seja paziņoja, ka ir nospēlējis visu līdz pēdējam kreklam, un atgriežas pie Milodara, tas šausmās pārskaitīja Sejai pusi no savas algas par jūniju ko bija saņēmis no rīta.

Visbeidzot, nākamās dienas vakarā Grodno pamodināja komisāru, kurš bija snaudis ar rokām uz galda un galvu uz rokām.

- Jūsu aģente, - teica profesors, neslēpjot smaidu, jo viņš saprata, kādā dvēseles stāvoklī atrodas InterGpola priekšnieks, - ir atjēgusies. Viņa var un vēlas runāt ar jums un visu jums pateikt.

Milodars pēc divdesmit minūtēm atlidoja uz laboratoriju, kā dēļ viņam nācās pārkāpt satiksmes noteikumus stratosfērā - soda naudās viņam bija jāatstāj algas otrā puse. "Slikti," viņš domāja, izkāpjot virs institūta ēkām, "mājās palikušas tikai konservētas mencu aknas un vaniļas sausiņi."

Milodars iedrāzās nelielajā telpā, kur uz masāžas galda ar muguru uz augšu gulēja Kora, un masiere no Japānas ar ātrām kustībām mīcīja atslābušos muskuļus.

- Sveiki, - sacīja komisārs, it kā nejauši būtu gājis garām un ieskatījies uz gaismu. - Ar atgriešanos.

- Sveiks, komisār, - Kora nopriecājās. - Man patiesībā ir tāda sajūta, it kā šos mēnešus būtu pavadījusi nevis vannā, bet gan garā ceļojumā.

- Tātad tu sazinājies ar savu vecvecvecmāmiņu? - vaicāja Milodars. - Tas ir vissvarīgākais.

- Jā, es biju kontaktā bet ne vienmēr gribēju būt. Bet ar savu iekšējo redzi es visu laiku skatīju, kas notiek apkārt Dorotejai. Un tas ir daudz.

- Tas ir daudz, - Milodars piekrita. - Bet operāciju tu izgāzi.

- Jūs tā domājat? - Meitene vienaldzīgi jautāja. - Tad neko nevarēšu jums palīdzēt.

- Nē, tu pasaki, kur ir priekšmeti? Inkognito Seja no Epidaura Montekarlo nospēlē manu algu, bet es nevaru pateikt, kur atrodas lietas. Pusgads aizlaists vējā! Būs tevi jātriec prom. Jātriec!

- Par ko? - Kora jautāja, gozējoties zem meistarīgas masieres prasmīgajām rokām. - Par gulēšanu zārkā? Par to, ka ziedoju organizācijai sešus mēnešus no savas dārgās dzīves? Par ko, komisār?

- Labi! - teica profesors Grodno, kurš ar instrumentiem novēroja Koras stāvokli. - Reakcijas adekvātas, uzbudināmība lieliska. Pēc dažām dienām mēs atjaunosim arī fizisko stāvokli.

- Bet kur ir lietas? - komisārs neatlaidās.

- Ja nemaldos, komisār Milodar, - Kora angliski teica, - tad jūs esat mūsu pēdējais laikabiedrs, kurš tikai vakar turēja savās rokās Ļaunuma Spoguli. Kur tas ir?

- Bet jūs taču zināt, ka tā bija tikai mana hologramma! Hologramma nevar pārnest priekšmetus trīs simt gadus uz priekšu.

- Ar jums nekad nevar būt drošs, komisār, - sacīja Kora. - Es nebūtu pārsteigta, ja jūs tagad izņemtu spoguli no savas iekškabatas.

Viņa to pateica tik pārliecinoši, ka visi telpā esošie paskatījās uz komisāru, gaidot, ka viņš izvilks spoguli un parādīs to.

- Piedodiet, - komisārs drūmi sacīja: - Es neesmu iluzionists un padusē baložus nenēsāju.

- Bet žēl, - sacīja Pegija, sen vīlusies komisārā un viņam par spīti bija uzvilkusi zaļu parūku.

Masiere ar plaukstu ribām ātri sita Korai pa muguru, un viņas rokas nolaidās zem meitenes vidukļa. Komisārs sajūsmā vēroja japānietes rokas.

- Ko nu mēs darīsim, komisār? - pajautāja Pegija, kurai patiesībā nevajadzētu bāzt savu garo degunu policijas lietās, bet pusgada laikā viņa bija tik ļoti pieradusi pie astoņpadsmitā gadsimta piedzīvojumiem, it kā tur būtu dzīvojusi.

- Jā, ko mēs darīsim? - komisārs atkārtoja jautājumu, pievēršoties Korai.

- laikam jau meklēsim, - sacīja Kora. - Vai uzzinājāt manu senču tālāko likteni?

- Bet tu? - vaicāja Milodars.

- Tad sāciet jūs, - teica Kora, - bet es jūs palabošu. Galu galā es varu tikai sajust, vai jums ir taisnība vai nē, jo šajos sešos mēnešos es, šķiet, biju visu savu senču iekšienē. Bet bieži nesapratu, ar ko man ir darīšana.

- Labi, - sacīja Milodars. - Pegija, atnes man kafiju, tikai tādu stiprāku.

- Paldies Dievam, šitas ir reāls, - Pegija sacīja un iegāja blakus telpā, kur atradās kafijas automāts.

- Saskaņā ar zemes arhīviem, kas ne vienmēr ir pilnīgi, izņemot Angliju, kas mums sniedza vislielāko informācijas daļu, - sacīja Milodars, uzmetis skatienu kabatas uzziņu datora displejam, - Londonas pilsētas grāmatās ir reģistrēta kāda Mērija Enna Foresta, kā mežsarga Foresta atraitne. Viņai bija divi bērni.

- Kāds milzu atklājums, - Pegija nomurmināja, noliekot komisāra priekšā tasi kafijas. - Mēs to nezinājām!

- Pegija, es tevi lūdzu! - apturēja asistenti profesors Grodno. - turi sevi rokās.

- Klusēju, mīļais, klusēju, - viņa atbildēja. - Ieliet kafiju arī tev?

No tā mēs varam secināt, ka vīlusies Milodarā, Pegija atgriezās pie profesora.

- Divi bērni, Maikls un Doroteja. Bet pēc 1804. gada šīs ģimenes pēdas pazūd. Mēs pat nezinājām, vai Doroteja atgriezās mājās.

- Viss pareizi, - Kora piekrita. - Mana Doroteja un Alekss neuzdrošinājās atgriezties Anglijā ar saviem vārdiem. Un viņi rīkojās pareizi. Viņi apmeklēja Londonu, sastapa Mēriju Ennu un Maiklu, pastāstīja mātei par izmaiņām viņas likteni un to, ka viņa tagad ir Ligonas troņmantniece. Protams, Londonas cepurniecei to nebija viegli pieņemt, bet viņas mātes vecais draugs Fans apstiprināja Dorotejas vārdus. Doroteja padalījās bagātībā ar māti, un viņa, paņēmusi Maiklu sev līdz, aizbrauca uz Birmu. Pati Doroteja, kādu laiku padzīvojusi Londonā ar svešu vārdu, tomēr pakļāvās līgavaiņa neatlaidīgajai pārliecināšanai un devās kopā ar viņu uz Itāliju, kur viņi dzīvoja, līdz Napoleons iekaroja Poliju. Tagad ceļš uz ziemeļiem bija atvērts. Kad viņi ieradās Polijā, viņi bija precējušies jau septiņus gadus, un Dorotejai bija divi bērni - Tadeušs un Zosja. Bet tālāk manās izjūtās iestājas tumsa ... es visu neredzu, visu nesaprotu... Nāk ilgu bēdu laiks, es to jūtu, bet nesaprotu... man vajag saprast, kur pazūd poļu muižnieks Aleksandrs Fredro, Ļubļinas īpašuma saimnieks.

Kora apklusa, viņai bija grūti runāt... guļot sarkofāgā viņa tomēr bija zaudējusi ieradumu daudz runāt, kur vairāk klausījās domu un gadsimtu čukstus.

- Tu saki - Aleksandrs Fredro? Kurš gads?

- Ap 1810. gadu.

Milodars ieslēdza galveno Zemes informatoru. Polijas departamentu. Protams, ne visi poļi pēdējo tūkstošu gadu laikā bija palikuši informatora atmiņā, taču tajā bija iekļautas visas vismaz kaut nedaudz izcilas personas.

Atbilde uz pieprasījumu atnāca minūti pēc tam, kad Milodars izdzēra tasi kafijas un pastāstīja Korai par šaha un tenisa jaunumiem pēdējo sešu mēnešu laikā.

- Aleksandrs Fredro, Dombrovska leģiona majors, gāja bojā Itālijā 1813. gada septembrī. Un tas arī viss...

- Tad man kļūst skaidrs, kāpēc manā... viņas atmiņā pazūd vairāki gadi. Dorotejai vīra nāve bija tik briesmīga, ka... Ak vai! Nevar būt, ka viņš gāja bojā!

Un pēkšņi Kora izplūda asarās, atskrēja Grodno, pavēlēja Pegijai atnest košica pilienus, parādījās medmāsa, viņi visi savirpuļoja, skraidelēja apkārt Korai, kuru nevarēja izvest no histērijas. Tad izdzina ārā Milodaru. Atmiņu pārbaude Korai izrādījās pārāk smaga, viņa neizturēja. Vēlāk Grodno komisāram paskaidroja, ka nervu sabrukums noticis tāpēc, ka pusgadu Kora bija saistība ar Doroteju ar tik ciešām garīgām un emocionālām saitēm, ka to pārtraukšana izrādījās bīstama aģenta psihei. Tāpēc ziņa par drosmīgā stūrmaņa priekšlaicīgo nāvi piebeidza Koru.

Nākamās divas dienas Milodaru pie Koras nelaida. Epidaura Seja Montekarlo nospēlēja visu, bet Milodars pieslēdza lielo datoru, kas turpināja meklēt Doroteju ne tikai Polijā, bet arī citās valstīs. Izdevās noskaidrot, ka gadu pēc Aleksa nāves Doroteja atstāja bērnus pie vīramātes, atstāja viņai savu bagāto īpašumu, kuru Krievijas karaspēka ofensīvas laikā tomēr izpostīja, un ar to tālākās ziņas izzuda. Turpmākās ziņas par iedzimtības līniju, kas noveda pie Koras Orvatas dzimšanas no Tadeuša un Zosjas Fredro, pārtrūka. Neviens nezināja, kas ar Doroteju notika tālāk.

Bet trešajā dienā, kad Kora beidzot atjēdzās, pati piezvanīja Milodaram un pateica, ka dodas prom uz savu senču dzimteni. Viņa centīsies atrast Dorotijas pēdas tālu no Polijas ... Un, ja Milodars vēlas, viņš var pavadīt savu darbinieci.

- Uz kurieni? - pajautāja Milodars.

- Mani vada sentimentāli apsvērumi, - Kora atbildēja. - Es, ar Dorotejas acīm, redzēju Lidži, bet man tas ne vienmēr izdevās. Es gribētu vēreiz paskatīties uz Epidaura nemiernieku kaujas vietu...

- Bez manis tu nekur nelidosi! - sacīja komisārs. - Bet es tikko sataisījos turp.

- Kādēļ?

- Meklēt Doroteju.

- Tātad jūs arī domājāt, ka viņa varētu būt atgriezusies Ligonā?

- Nedomā, ka esat gudrāka par mani, - komisārs sadusmojās. - Es arī protu spriest. Mēs zinām, ka Doroteja ir pazudusi. Viņai nav kur pazust. Lai gan ir tikai viena šāda vieta. Vieta, kur atrodas viņas māte, tēvocis un brālis. Tā ir Ligona. Iedomājies, Doroteja ir šausmīgā depresijā. Viņa pazaudējusi savu vīru. Viņa vēlas atgriezties dzimtenē, jo Polijā viņai nav ko darīt. Viņa paziņo vīramātei, ka aizbrauc pie savas mātes. Un ko vīramāte viņai atbild? Pareizi, vīramāte saka: “Bet nemēģini ņemt līdzi bērnus! Es tev tos nedošu! " Ko Doroteja var izdarīt? Pēc tam viņa savai nemīļotajai vīramātei vai augstdzimušajiem poļu radiniekiem paziņo, ka viņa aizbrauks pie mātes un pēc tam atgriezīsies... Un viņa aizbrauc.

- Bet kāpēc viņa neatgriezās? - Kora jautāja.

- Mēs to uzzināsim pēc stundas, - sacīja komisārs. - Pēc stundas es tev nozīmēju tikšanos Rangūnas centrā, pie Sules pagodas.

- Pie Švedagona pagodas, - Kora viņu izlaboja.

- Švedagons nav centrā, - komisārs nepadevās, un šoreiz viņam bija taisnība.

* * *

No Rangūnas, karstas, smacīgas, mitras, kur komisārs un Kora kafejnīcā netālu no pieminekļa mazajai birmietei Aun San Su Čži, kura pirms simts gadiem drosmīgi cīnījās par brīvību un demokrātiju Birmā, apēda pa saldējumam un paņēma taksometru uz Ligonas Republiku. Drīz rīsu lauku laukumos sadalītā ieleja sāka pacelties, kļuva pauguraina, tālāk sākās meži, un pēc vairākām kalnu pārejām viņi nolaidās plašā kalnu ielejā netālu no Lidži pilsētiņas, jaukā kūrortā ar ārstnieciskiem avotiem.

- Atpazīsti? - pajautāja komisārs.

- Nē, - Kora godīgi atzinās, - es šeit neesmu bijusi pārāk ilgi. Pat kalni ir izmainījušies.

Protams, kalni nebija izmainījušies, taču pilsēta bija moderna un līdzīga daudziem kūrortiem Dienvideiropā, Havaju salās un Gruzijā.

Uzcelts ar trauksmi vēl Maskavā, Lidži novadpētniecības muzeja darbinieks Mauns Nurija, tāls Ligonas karaļu valdošās dinastijas pēcnācējs, sagaidīja viņus centrālajā laukumā, uz kura nolaidās taksometrs. Viņš bija jauns, kautrīgs, bet lepnuma pilns, tāpat kā visi Ligonas prinči.

- Es pasūtīju jums pusdienas, ser, - viņš informēja komisāru.

- Nav laika, nav laika, nav laika! - attrauca Milodars. - Mums nepieciešama informācija, un jo ātrāk to saņemsim, jo ​​ātrāk aizlidosim prom.

- Es nekur nesteidzos, ser, - saglabājot cieņu, atbildēja jauneklis.

- Toties es steidzos. Kur ir jūsu muzejs?

- Jūs stāvat pie tā ieejas.

- Tad ejam iekšā. Šeit ir caurvējš.

Bija netaisnīgi domāt, ka Lidži centrālajā laukumā būtu caurvējš. Tur nepūta, bet dziedāja pastāvīgs stiprs vējš, kas lidoja no kalniem un traucās uz okeānu.

Drošajā muzeja klusumā, uzceltā viduslaiku Ligonas ēku stilā, kaut arī ne no tīkkoka, bet no modernas celtniecības plastmasas, komisārs pieprasīja, lai viņu aizved uz arhīvu.

- Kādēļ? - uzmanīgi pajautāja Mauns Nurija, Ligonas princis. Komisārs viņam nepatika nemaz - klusās kalnu pilsētiņās nevienam nepatīk cilvēki, kuri atdrāzušies no līdzenuma mežonīgā zirgā un ar skaļu kaujas dziesmu. Bet tieši tā uzvedās komisārs.

- Man jāpaskatās, vai jums ir kaut kas par Doroteju. Doroteja Foresta, varbūt Doroteja Fredro. Viņa ir Ligonas princese.

- Ligonā nebija nevienas princeses ar šādu vārdu, - jauneklis pārliecinoši iebilda.

Viņi ar Milodaru gāja priekšā. Milodars visu laiku domās mudināja muzeja darbinieku, bet tas iekšēji pretojās un palēnināja soļus, tāpēc virzība uz priekšu izrādījās nevienmērīga, ar izrāvieniem un ieskrējieniem.

Pēkšņi viņus apturēja Koras kliedziens no aizmugures:

- Tak apstājieties jūs abi! Jums nav jāiet uz arhīvu.

- Ko? - Milodars pagriezās pret viņu. - Kas tad vēl?

- Panāciet šurp.

Milodars paklausīja uzstājīgajai balss skaņai.

- Vai jūs pazīstat šo sievieti? - Kora jautāja.

- Ou! - teica Milodars. - Tā ir viņa.

Viņš mēģināja izlasīt pusmūža sievietes vārdu, uzrakstītu zem portreta, kurā varēja viegli pazīt Doroteju. Bet vārds bija uzrakstīts ligoniski.

- Kas viņa ir? - vaicāja Milodars.

Jaunietis atbildēja:

- Tā ir Ligonas karaliene Ma Doro. Vai, kā viņa ir labāk pazīstama, Do Doro. Šī ir liela sieviete un mūsu varone.

- Doro ... Protams, Doro! - Kora teica. - Kā es varēju aizmirst, ka šeit viņa ir pazīstama ar šo vārdu.

Doroteja gandrīz nebija mainījusies un tajā pašā laikā bija izmainījusies stipri. Viņa joprojām bija glīta, un viņas mati, satverti ar sudraba stīpu, bija tikpat biezi, bet acis bija aukstas, un vaigu kauli bija stingri pārvikti ar ādu. Viņa bija nelaimīga un lepna sieviete.

- Pastāstiet par viņu! - Kora lūdza. Un viņa izteica šo lūgumu tik patiesi, ka jaunais cilvēks viņai daudz ko piedeva.

- Tā ir mūsu varone, - viņš teica. - Viņa ir dzimusi un izaugusi citā valstī ...

- Anglijā, - iejaucās Milodars.

- Nu, pieņemsim ka Anglijā, - Mauns Nurija negribīgi piekrita, - kur viņas māte, karaliene Ma Jinga, nokļuva jaunībā ...

- Zinām, tālāk! - mudināja Milodars.

- Deviņpadsmitā gadsimta sākumā viņas māte atgriezās šeit un pēc viņas brāļa karaļa Bo Nurijas, lielā Čakravartina, Visuma iekarotāja nāves, kurš sakāvis Birmas armijas devās karagājienā pret Siāmu...

- Protams, neveiksmīgā, - piezīmēja Milodars.

- Pēc viņa nāves, - jaunais cilvēks sāka ignorēt nekaunīgo vīrieti un sarunājās tikai ar Koru, - viņa pārņēma Ligonas grožus un atvairīja Siāmas un Birmas uzbrukumus, līdz nomira no drudža. Bet vēl pēdējās slimības laikā, kad šeit jau bija iebrukuši birmieši, ieņēmuši Lidži, un Ligonas karaspēka atliekas vecā ģenerāļa Bo Pinjazottas vadībā, patvērās kalnos, pie mums ieradās Do Doro! Lielā Ligonas meita... - jaunais cilvēks notrauca asaru. - Viņa sapulcēja ligoniešus un ciltis, uzbruka Birmas nometnei, un birmieši no viņas bēga... Viņa desmit gadu laikā izdarīja tik daudz... Tāpēc par viņu tuvāk izlasiet grāmatā "Karaliene Doro, lepnās tautas lepnā meita" , klasikas darbs par karalieni...

- Mēs noteikti to izlasīsim, - Kora piekrita. - Bet kas notika pēc tam?

- Tad mūsu kalnos ieradās briti. Bet viņi baidījās no mūsu karalienes. Viņi uzaicināja viņu uz savām sarunām un tur noindēja.

- Tiešām?

Jauneklis paraustīja plecus.

- Šī versija ir neoficiāla. Oficiāli tiek uzskatīts, ka atgriežoties, karalieni ielenca birmieši un nogalināja. Bet jūs droši vien ziniet, ka karalienei bija maģijas noslēpumi. Viņai nevarēja tuvoties neviens ienaidnieks.

- Viņai bija Spogulis? - iesaucās Milodars.

- Par spoguli es nezinu, - gids atbildēja, - bet viņai bija gredzens, kas brīdināja par briesmām, un vēl arī bija Varas kronis... Kad karaliene to uzlika galvā, neviens ienaidnieks nevarēja viņai pienākt tuvāk par diviem soļiem. Bet tajā braucienā viņa to nepaņēma līdzi... Protams, jūs man neticēsiet, neviens no ārzemniekiem tam netic, bet tam tic visi ligonieši. Ne velti mākslinieks uzgleznojis karalieni ar šo kroni galvā... Šo kroni viņa atveda no meža, kā runā, viņa zinājusi vietu, kur karojuši milži. Jūs neticat?

- Ticam, ticam! - iebļāvās komisārs. - Kur ir šī kronis? Ko jūs ar to izdarījāt, kur to izmetāt? Kā jūs to iznīcinājāt?

- Kāpēc tā runā? Tas ir mūsu tautas dārgums. Lūk viņš, šis kronis. Tur viņš guļ zem bruņu stikla.

Milodars piesteidzās pie vitrīnas.

Varas Kronis, Epidaura impērijas dārgums, mierīgi gulēja vitrīnā.

Bet Kora, uz to skatoties, pēkšņi atcerējās ainu kalnu mežā, kuru bija redzējusi Dorotejas acīm, - dīvaina metāla gredzena spīdumu uz bambusa stumbra... “Kā gan Doroteja pēc tam saprata, ka šai stīpai ir savādas īpašības? Iespējams, ka pirmais par to uzzināja Bo Pinjazotta. Tomēr Doroteja nebija stulbāka par mani, un, ja viņai jau bija spogulis, kam piemita savādās īpašības, kāpēc gan nepameklēt neparastas īpašības citās zvaigžņu cilvēku kaujas laukā atrastajās relikvijās? "

- Man vajag šo priekšmetu! - teica Milodars. - Nekavējoties izsauciet muzeja direktoru!

- Ja jūs domājat atņemt Ligonas tautai tās svētumu, tad sargieties, - sacīja Mauns Nurija, kurš lieliski atcerējās, ka viņš pieder savas valsts karaliskajai ģimenei. - vispirms jums būs jāpārkāpj pāri manam līķim.

- Tas ir sīkums, - Milodars paziņoja, palūkodamies uz nākamo līķi.

- Pēc tam, komisār, - sacīja Kora, - jums būs jāpārkāpj pāri arī manam līķim. Neaizmirstiet, ka arī es esmu Ligonas troņmantniece.

- Tā lūk! - jauneklis uzreiz piekrita. - Uzreiz pamanīju, ka jūsos ir kaut kas cēls.

- Kas vēl nebūs. - Milodars saķēra galvu. Bet jau saprata, ka visiem pārējiem sarežģījumiem tika pievienoti vēsturiski-patriotiski sarežģījumi.

* * *

Lietas "Epidaura impērija pret Ligonas karalistes novadpētniecības muzeju" pirmā sēde sākās nākamajā dienā, jo impērijas Seja, uzzinājis no Milodara par atradumu muzejā, nekavējoties pārtrauca ar Zemi diplomātiskās attiecības, piedraudēja ar iznīcinošu karu un apsolīja uzspridzināt, pie velna vecāsmātes visu Ligonas karalisti.

Ligonas varas iestādes atbildēja, ka ir gatavas sākt tautas mobilizāciju un nebaidās no Epidaura impērijas intrigām. Tāpēc tiesa sākās uzreiz, kamēr vēl klusēja lielgabali. Bet Kora, pamodusies agri, aizlidoja uz Krieviju, Vologdas apgabalu, Pjanij Bor ciematu, pie savas vecmāmiņas Nastjas, Orvatu klana radiniecisko tradīciju un leģendu glabātājas.

Milodars pateica, ka pievienosies Korai vēlāk, kad beigsies tiesa, jo tagad viņam bija jānovērš galaktiskais karš.

Tāpēc Kora pēc ilga pārtraukuma ieradās vecmāmiņas dzimtajā ciematā pilnīgi viena un par to tikai priecājās.

Dīvaini izliecās upe, pie dambja izplūstot dīķī, kādreiz tur bija stāvējušas dzirnavas. Vienīgās ielas mājas bija vērstas uz upi ar dārziem, dažām no tām netālu no upes bija pirtis. Kora nosēdināja savu flajeru starp plūmēm, uz visām pusēm aizspruka vistas, zostēviņš Mārtiņš devās uzbrukumā, izstiepis garo kaklu un šņāca kā mazs pūķis. Vecmāmiņa Nastja karināja veļu, viņa pamāja ar brīvo roku savai mazmeitiņai, nepārtraucot darbu, un tad teica:

- virtuvē padzeries svaigu pienu, pēc tam notīri kartupeļus.

- Vecmāmiņ! - Kora noskūpstīja vecenīti un grasījās viņai skaidrot, ka viņu uz ciemu atveduši galaktiski svarīgi apsvērumi, bet vecmāmiņa tikai sarauca uzacis, un Kora atkāpās, jo bija patīkami pakļauties, jo apkārt valdīja klusums, dūca bites, čivināja putni un neviens nedomāja par sazvērestībām, kariem un svešzemnieku iznīcināšanu.

Kaķis Zvaniņš saldi gulēja istabā zem galda. No Koras soļu skaņām viņš pamodās un, šokēts, plaši iepleta acis, no jūtu pārpilnības nokrita uz muguras ar ķepām gaisā un ņurrāja kā ģenerators.

Apmīļojusi kaķīti, Kora aiznesa kastroli ar kartupeļiem uz sānu lievenīti un, kamēr vecmāmiņa Nastja baroja mājputnus, uzdeva šādu jautājumu:

- Vecmāmiņ, vai tev ir palikušas kādas ģimenes relikvijas?

- Tu to mizu tādu plānāku griez, - atbildēja vecmāmiņa Nastja. - Un vispār kas tā par lietu? Pusgadu, ne vārdiņa, ne telefona zvana, ne rindiņas, tad uzreiz sākas nopratināšana! Kur tev to samācījuši?

- Policijas skolā, - Kora godīgi atbildēja. - Nopratināšana jāsāk, kad tavs upuris nav tam gatavs, nekavējoties jāķer aiz ragiem un jāliec pie zemes.

- Sapratu, mazmeitiņ, - pasmaidīja vecmāmiņa. - Tātad, kur tu biji pazudusi?

- Es vakarā pastāstīšu pie tradicionālās tējas, - sacīja Kora. - Bet tagad pasaki, lūdzu, vai tavā mantu lādē ir kādas senlietas, visas cerības ir uz tevi. Mēs atradām vienu no manām vecvecmāmiņām, viņa nomira Dienvidaustrumāzijā, taču viņas muzejā neko neatrada, bet mums jāatrod, pretējā gadījumā epidaurieši iznīcinās Ligonas karalisti.

- Nu, paldies, paskaidroji. - vecmāmiņa ļāva savos vārdos izskanēt ironijai. - Un ko tā tava vecvec darīja tajā Dienvidaustrumu Āzijā?

- Protams, cīnījās par valstisko neatkarību.

- Ak jā, protams! Mūsu ģimenē visi tādi. Un ko tad viņa svešu piesavinājusies?

- Kaut kur mūsu ģimenē jābūt sudraba spogulim ar rokturi, tieši tādam, kādu attēlo pasakās par guļošo skaistuli: "Gaismiņ, spogulīt, pasaki man!"

- Ā, - vienaldzīgi novilka vecmāmiņa, - tu droši vien domā to Ļaunuma spoguli? Tas atrodas pašā lādes apakšā, lai bērni netiktu klāt. Ar to jābūt piesardzīgākam, un labāk tajā vispār neskatīties.

- Kāpēc? - uzlecot kājās jautāja Kora.

- Tā ir nelāga manta. Tas neatspoguļo cilvēku, kurš skatās spogulī, bet gan atspoguļo viņa ienaidnieku. Dažreiz risinot diplomātiskas intrigas tas var būt noderīgi, taču mūsu klusajai lauku dzīvei šāds spogulis ir tikai kaitīgs. Nu, ieskatīšos un ieraudzīšu tajā Gavrilu, Gavrilu Tihonoviču, kurš pret mani ņirdz zobus. Bet viņš tāpēc ņirdz zobus, ka mans teļš apēdis viņa Mičurina tomātus. Ja es ticētu spogulim, man būtu jāņem automāts un jāuztaisa Gavrilā kādi trīs caurumi, bet vai tad tās vairs ir labas kaimiņattiecības?

- Ak, vecmāmiņ, viltīga tu mums esi! - Kora iesaucās un pazuda mājā. Bet vecmāmiņa Nastja pabarojusi mājputnus iegāja mājā, lai liktu krāsnī vakariņas.

Kora nometās ceļos lādes priekšā. Uz gultas un krēsliem gulēja veci svārki, budjonovka, saulessargs, kavalergarda formas tērps, karavīru blūze ar trim zobeniem un maziem tankiem uz pagoniem, vējjaka, jūrnieku krekls un daudz dažādu apģērbu, kas bija sakrājušies pa simts vai pat vairāk gadiem ... ... Kora tik ilgi aplūkoja drēbes, ka aizmirsa, kāpēc atvērusi lādi. Tāpēc, kad istabā parādījās komisāra Milodara hologramma un skaļi pajautāja: "Nu, vai kaut ko atradi vai atkal tukšs numurs?" - Kora izbijusies uzlēca augšā, atcerējusies, kāpēc viņa ir šeit, un sāka rakņāties lādē kā suns lapu kaudzē, meklējot aizbēgušu peli. Ļaunuma spogulis bija ietīstīts vecās mežģīnēs, un Kora trofeju gandrīz iemeta kopējā kaudzē. Bet Milodars uzķēra nomelnējušā sudraba spīdumu un kā grifs metās uz spoguli.

Tad arī Kora ieraudzīja Spoguli.

Viņa paņēma to un tajā ielūkojās. Tur uzvirpuļoja balti dūmi un varēja saskatīt kādu neskaidru seju ...

- Kas tur ir? - jautāja Milodars, palūkojies pār plecu.

- Ah, tāpat ... viens cilvēks, - sacīja Kora. - Tikai es nebiju domājusi, ka viņš ir tik atriebīgs.

- Pastāsti, kurš!

- Gavrikovs no Transporta departamenta. Pirms septiņiem mēnešiem es viņam skaidri un gaiši pateicu, lai ne uz ko necer.

- Tātad, slikti pateici, - Milodars atbildēja un atkal mēģināja bez rezultātiem atņemt spoguli.

- Es rīt atgriezīšos mājās, - Kora sacīja. - Un nestrīdieties, komisār. Spogulim nekas nenotiks.

- Nekādā gadījumā!

- Vai es varu saņemt vienu brīvu dienu pa sešiem mēnešiem!

- Tu nogulēji pusgadu un neko nedarīji!

- Paguli manā vietā, komisār! - Kora stingri atbildēja, nolika spoguli redzamā vietā un devās pārģērbties. Sešus mēnešus viņa bija sapņojusi pastaigāties pa pļavu baltā sarafānā.

* * *

Protams, Milodars tajā pašā vakarā atsūtīja feldjēgeri ar apsardzi, lai paņemtu Ļaunuma Spoguli. Vecmāmiņa sadusmojās un, kaut arī viņa bija eņģeliska rakstura cilvēks, nostājās robežsardzē, gluži kā episkie varoņi, jo uzskatīja, ka Spogulis ir Orvatu ģimenes mantojums un Kora nedrīkst izniekot to, ko ar tādām pūlēm ieguvuši senči.

Naktī Milodaram nācās ierasties personīgi. Viņš ilgi klauvēja pie mājas durvīm, pamodināja visu ciematu. Polkans, tas pats, kurš piederēja Gavrilam, gandrīz saplēsa viņam bikses.

Jau bija uzaususi rītausma, kad komisārs atstāja ciematu ar Spoguli neatlaidīgajā rokā. Vistu kūtī raudāja vecmāmiņa Nastja. Kora aizgāja uz pļavu.

Dziedāja lakstīgalas. Arī viņas nevarēja aizmigt.

Šī nebija pirmā reize viņas dzīvē, kad Kora nevarēja izšķirties starp pienākumu un taisnīguma izjūtu, starp mīlestību pret taisnību un mīlestību pret savu dzimto zemi.

- Iztiksim, - Kora sacīja vecmāmiņai, atgriežoties no pļavas.

Mitra no rasas, lēca Saule. Lakstīgalas devās gulēt, dodot vietu cīruļiem.

- Nav svarīgs Spogulis, bet gan princips, - sacīja vecmāmiņa. - Ja pilsonim var atņemt mantu, motivējot atņemšanu ar tēvzemes interesēm, tad kur mēs nonāksim rīt?

- Grūti atbildēt, - sacīja Kora.

- Tagad es iešu slaukt Marusjku, - teica Baba Nastja, - bet tu sakārto māju, izmazgā grīdu, uzliec patvāri.

Kad rīta rūpes bija beigušās, vecmāmiņa un mazmeita apsēdās paēst brokastis. Bija silti, un kaķītis Zvaniņš apgūlās pie Koras kājām. Aiz loga gans veda uz ganībām govis, Marusjka pati ar ragiem atvēra vārtus, lai pievienotos biedrenēm.

- Mani uztrauc tava neaizsargātība, - sacīja baba Nastja. - Lai gan, ja godīgi, es biju galīgi aizmirsusi par to Spoguli, bet noteikti atcerētos, ja ne šodien, tad rīt, tiklīdz tas marazms būtu pārgājis. Tagad ir par vēlu. Mūsu ģimenes dārgumus izmantos kāds cits.

- Ja godīgi, tie mūsu dārgumi nāk no Epidaura. Viņu nemiernieki tos pirms trīssimt gadiem kaut kam tur nozaga, bet pēc tam savā starpā sakāvās un visu izmētāja uz Zemes.

- Tāpēc jau es saku, - vecmāmiņa piekrita. - Nevajadzēja mētāt. Kas no ratiem izkritis, tas pazudis ...

Vecmāmiņa nepabeidza savu tēju un devās uz stūri, pie savas lolotās tīnes, kur glabājās viņas mīļākie sīkumi - neaizstājams uzpirkstenis, pilngadības svētkos pirktas krelles, tēvoča Matveja aproču pogas, pērļu podziņas, rotaslietas, dažas no tām salauztas.

- Jābūt vēl vienai mantai, - sacīja baba Nastja, izberot sīkumus uz galda.

Kora ieslēdza televizoru. Zvaniņš piegāja pie televizora un apsēdās. Viņam patika skatīties ziņas.

Rādīja kalnraču streiku, kuģa avāriju netālu no Pataliputras, prezidenta runu par minimālo pensiju paaugstināšanu veterāniem.

- Re! - iesaucās vecmāmiņa. - Esmu par to aizmirsusijau divdesmit gadus! Un mums nav vajadzīgs Spogulis, ja ir šis gredzentiņš ... Es šo gredzenu mantoju no vecmāmiņas, un es ceru, ka nekādi citplanētieši uz to nepretendēs. Kam vajadzīgs tik vienkāršs gredzentiņš...

Baba Nastja pasniedza Korai pieticīgu sudraba gredzenu ar rozā akmentiņu, kas bija nodilis gandrīz vienāds ar gredzenu no ilgas nēsāšanas.

- Stop! - Kora atcerējās par gredzentiņu. Tas bija uz Dorotejas pirksta! Doroteja paskatījās uz akmentiņu, lai redzētu, vai tas nav satumsis... Kāpēc? Jo, tuvojoties briesmām, akmentiņš satumsa. Bet ko nozīmē Draudu Gredzens? Tomēr vai nav labāk aizmirst to, kur redzēji un ko redzēji ...

Pēc ziņām sākās nākošais sižets:

“Epidaura impērijas Sejas aizlidošana no Zemes. Seja, kas, iespējams, ir pamatīgi uzpampusi pēc vētrainajām naktīm Montekarlo (fizionomiju tāpat nevar redzēt), pauž sirsnīgu pateicību institūta ģenētiskās atmiņas laboratorijai Nr.6 (profesors Grodno tuvplānā un viltīgi smaidoša dzeltenacaina Pegija), kā arī InterGpola vadībai, it īpaši komisāram Milodaram (Milodara smaids, Milodara mati, bet viņa acis aizklātas ar melnu četrstūri, lai kāds neatpazītu). Tagad vēsturiskās relikvijas (Ļaunuma Spoguļa un Varas Kroņa tuvplāns) atradušas savus likumīgos īpašniekus. Sīkāka informācija vakara ziņu izlaidumā..."

- Par tevi ne vārda, - sacīja baba Nastja. - Un pēc tā visa tu viņiem atdosi gredzenu?

- Es to paturēšu par piemiņu, - Kora piekrita. - kas to lai zina, kādus draudus es vēl sastapšu savā dzīvē...

Zvaniņš plati nožāvājās. Tad saspringa, izstiepās gaisā, izšāvās kā bulta pa atvērto logu un aizskrēja uz mežu medīt lapsas un zaķus.

- Vismaz nedēļu padzīvosi? - jautāja baba Nastja.

- Diemžēl ne, - attrauca Kora, - es jau esmu savu šī gada atvaļinājumu iztērējusi.

- Kur tad?

- Es to nogulēju sarkofāgā.

- Saprotu, - sacīja baba Nastja. Viņa nemēģināja uzminēt mazmeitas jokus. - Tad ej un paravē zemenes. Kauns kaimiņu priekšā.

Piezīmes