4. nodaļa. INDIJAS OKEĀNA PIRĀTI

Sestajā dienā pēc tam, kad Ostindijas kompānijas kuģi "Drednauts" un "Glorija" atstāja Temzas grīvu un, izmantojot labu ceļavēju, devās uz dienvidiem, uz Āfrikas krastiem, InterGalaktiskās policijas Zemes dienesta priekšnieks komisārs Milodars, neliels, padzīvojis cilvēks, spēcīgs vīrietis ar sirmiem, cirtainiem matiem, ieradās pie profesora Grodno šoka un niknuma pārņemts. Profesors Grodno, kurš vadīja ģenētiskās atmiņas laboratoriju, un viņa jaukā palīdze Pegija nespēja slēpt pārsteigumu, uz ko Milodars atbildēja:

- Kas te ko brīnīties? Šie birokrāti novedīs līdz klīniskai nāvei pat dzelzs robotu!

- Kas noticis? - jautāja sīciņais un tāpēc ambiciozais profesors Grodno.

- Bet tas, ka par diviem lidojumiem uz Londonu 1799. gadā es saņēmu rājienu! Un vēl tas, ka mums aizliedza bez īpašas vajadzības ieslēgt Koras, tas ir, Dorotejas Forestas monitoringu!

- Kā tad tā! - Profesors iesaucās. - Tas taču ir bīstami.

- Un riskanti eksperimentam kopumā, - piebilda komisārs.

Pegija neteica neko. Viņa tikai pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem. Viņai nepatika pašpārliecinātā Kora, jo viņa pati bija pārliecināta par sevi un cerēja saistīt likteni un gultu ar profesoru Grodno. Korā viņa juta sāncensi. Kā, iespējams, katrā jaunā sievietē.

- Bet kāpēc? - profesors jautāja.

Viņš ar bažām raudzījās uz Koras Orvatas skaisto, kailo ķermeni, nekustīgi ieslīgušu blīvajā, gandrīz caurspīdīgajā, ārkārtīgi inertajā gāzē sargonā. Ķermenis bija notīts ar vadiem un aplīmēts ar sensoriem, kas tomēr nespēja noslēpt tā pavedinošo skaistumu. Tas Pegijā radīja skaudību.

- Bet tāpēc, ka Energo-Centrs par visām mūsu ekskursijām un monitoringu piestādīja InterGpolam tādu rēķinu, it kā mēs būtu patērējuši pusi no visas planētas enerģijas! - teica Milodars. - Tikai divus manus apmeklējumus astoņpadsmitajā gadsimtā, lai ievirzītu aģentu un elementāru monitoringu viņi novērtēja mana kantora divu gadu budžeta apmēros!

- Es to jau gaidīju, - profesors Grodno nopūtās. - Es klusi lūdzos debesīm, lai šis sods mums uzkrīt vēlāk, taču tas bija neizbēgams.

- Ko jūs ar to mēģināt pateikt?

- Energo-Centram ir pamats dusmoties uz mums. Mēs patiešām aplaupījām Zemi.

- Tikai viens cilvēks ...

- Jūs aizmirstat, ka ceļojums laikā tādā attālumā nav iespējams! Tāpēc mēs nosūtījām tikai jūsu hologrammu. Bet hologrammas stabilizācija trīssimt gadu attālumā enerģijas patēriņa ziņā parasti nav prognozējama. Jums policistiem ir vienalga. Atdeva pavēli - izpildi to. Man strādāja matemātikas institūts un trīs fizikas laboratorijas - visi vienbalsīgi apgalvoja, ka hologramma nesasniegs astoņpadsmito gadsimtu. Es tomēr izdarīju tā, lai jūs tur nokļūtu, un vienā gabalā.

- Paldies, - sacīja komisārs. - Jūs izpildījāt savu pienākumu, es izpildīju savu pienākumu. Tas nozīmē, ka enerģētikas inženieriem ir jāizpilda savs pienākums. Kāpēc viņi to nedara?

- Tāpēc, ka tad skolās nodzisīs gaismas, tiks slēgtas kosmosa ostas un zemūdens pilsētās ieplūdīs ūdens!

- Nekļūstiet dramatisks, profesor.

- Tas nav atkarīgs no manis. Bet jums, izrādās, nepatīk patiesība.

- Kam tā patīk, - komisārs atmeta. - Īpaši nevēlos to klausīties no sabiedrotajiem. Šāda maniere sagādā tikai nepatikšanas. Nu, labi, mēs varam iztikt bez manas hologrammas komandējumiem uz Indijas okeānu. Lai gan ar to mēs zaudējam spēju kontrolēt negadījumus. Ko darīsim, ja mūsu draugiem uzbruks kaut kādi pirāti?

- Ceru, ka viņi atkausies, - teica profesors Grodno. - Divi līnijklases kuģi ir pārāki par visu pirātu eskadru.

- Lai Dievs dod, - Milodars atbildēja. - Bet labāk būtu nobiedēt tuvojošos pirātu, pārģērbjoties par skeletu ...

- Ar fosforizējošu galvaskausu, - Pegija ķiķināja.

- Nav svarīgi, ar kādu galvaskausu! Bet mums vismaz dažreiz jāpaskatās, kurp peld mūsu meitene ...

Milodars pievērsa skatienu Korai. Viņas seja caur dūmaku bija mierīga. Tievās, bet spēcīgas rokas bija saliktas pāri krūtīm tā, ka pirksti iekļāvās maigajā ieliekumā starp aģenta Nr. 3 pērsēm.

- Kādas pērses! - čukstēja Milodars.

- pērses? - nesaprata profesors Grodno, kurš tāpat kā jebkurš vidusmēra izglītots divdesmit pirmā gadsimta cilvēks nezināja, ko nozīmē vārds "pērses". Pats Milodars nevarēja lepoties ar plašu erudīciju, taču viņš tikās ar daudziem cilvēkiem, un viņam bija laba atmiņa. Un tikai pirms mēneša viņš izmeklēja arheoloģisko dārgumu zādzību no neskarta skitu senkapa. Bandas organizators bija simtgadīgs profesors, arheologs, pops, kurš ilgi un skaisti runāja. No viņa Milodars iemācījās vārdu "pērses"[sievietes krūtis], kā arī vārdus "ošuju",[kresajā pusē] "odesnuju"[pie labās rokas] un "akridi"[maizes koka augļi]. [šiem vārdiem nav latviešu valodā piemērotu sinonīmu. kvadrātiekavās tulkotāja piezīmes]

Milodars profesoram neatbildēja. Viņš domāja par to, ka ģimenes dzīvē atkal nepatikšanas, pēdējā laulība izjukusi, bet dvēsele pieprasīja pieķeršanos un maigumu. "Bet kāpēc gan ne," nodomāja komisārs. - Mēs strādājam kopā desmit gadus. Varbūt vairāk. Ja nu izdosies pārliecināt Koru samazināt augumu uz pusi? Runā, ka šādas kosmētiskās operācijas jau tiek veiktas Brazīlijā. Mēs ar Koru kļūsim vienāda auguma ... "

- Jā, - Pegija nopūtās viņam pie auss, - ilgstoša uzturēšanās zārkā Korai nenāk par labu. Viņa kļuvusi neglīta, ak, cik neglīta!

- Jūs tā domājat? - Milodars joprojām atradās sapņu varā.

- Es jums nepiekrītu. Sieviete kā sieviete, - profesors iebilda. - Ko jūs gribat no darbinieka, kurš jau divas nedēļas guļ gāzes kamerā, un cik ilgi tur vēl gulēs, zina tikai Dievs.

- Tieši tā! - Milodars atmeta domas par jaunu laulību. Potenciālo objektu no viņa atdalīja necaurejama siena. Un neatkarīgi no tā, cik daudz arī skūpstītu šo zārku, guļošā skaistule nepamodīsies.

- Kādas kontroles iespējas mums ir atstātas? - jautāja profesors Grodno.

- Tikai acīmredzamu un nopietnu draudu gadījumā aģenta dzīvībai un sarkanā signāla parādīšanās gadījumā, - Milodars norādīja uz melno apli virs vadības paneļa, - mēs varam pārtraukt darbu un izvilkt Koru atpakaļ. Varbūt man izdosies izlūgties, vēl vienu vai divus monitoringa seansus, lai vismaz zinātu, vai viņa ir nokļuvusi Indijā vai noslīkusi pie Austrālijas krastiem.

- Nē, - profesors teica, - Doroteja Foresta nevarēja noslīkt pie Austrālijas krastiem, jo ​​viņai bija jāpiedzemdē bērns.

- Kāpēc? - Milodars uzreiz nesaprata.

- Pretējā gadījumā, kam viņa nodotu savu ģenētisko atmiņu?

- Ak, jā, protams, - piekrita Milodars.

Viņš piegāja pie profesora galda un ieslēdza monitoringa ierakstīšanas ekrānu. Uz ekrāna, kaut arī neskaidri, ar pārtraukumiem, uzplaiksnīja mums jau zināmās ainas no Dorotejas dzīves...

- Kaut ko pasūtītājs nerādās, - teica profesors.

- Jūs domājat ministru no Epidauras?

- Viņu taču atstāja, lai palīdzētu mums.

- Viņš atgriezīsies pēc nedēļas. Steidzamas darīšanas mājās ... - Milodars pasmīnēja. Pasūtītāji viņu vairs neinteresēja. Tā bija viņa lieta, viņa uzdevums, kuru risināja tikai viņš, un viņam nebija vajadzīgi papildu izpalīgi. - Kad viņš atgriezīsies, parādiet viņam filmas, kuras, jūsuprāt, ir nepieciešams parādīt.

- Es par to padomāšu, - sacīja profesors. Viņi abi ar Milodaru, gan neliela auguma, gan ambiciozi, simpatizēja viens otram.

Tad Milodars atvadījās no Pegijas. Noskūpstīja viņai roku, un kad Pegija paklanījās, arī vaigu.

- Ja man šodien nebūtu jāaizbrauc komandējumā, - viņš teica, - es būtu jūs uzaicinājis uz ķīniešu restorānu.

- Jūs mani uzaicināt jau ceturto reizi, - meitene bez apmulsuma teica.

- Daudz komandējumu, - nesamulsdams atbildēja Milodars.

Viņš uz brīdi apstājās pie sarkofāga, ielūkojoties Koras Orvatas bālās sejas mierīgajos vaibstos. Viņas dvēsele tagad bija tik tālu prom...

- Un tomēr viņa kļuvusi neglītāka. Un te nav nekā pārsteidzoša, - asistente Pegija sacīja aizejošajam Milodaram.

* * *

"Drednauts" sekoja "Glorijai" redzamības robežās. Vecais "Drednauts" un tam atbilstošais pusmūža kapteinis sargāja sevi, un, tāpēc, līdz pat Keiptaunai nekad neuzvilka visas buras, aizbildinoties par neizturīgo korpusu, kas, pēc kapteiņa Ficpatrika domām, bija nepārprotams pārspīlējums.

Keiptaunas ostā viņi lēnām uzpildīja ūdeni un iekrāva uz borta pārtiku, kas ieroču klājus pārvērta par kūts un siena šķūņa sajaukumu - dzīvie konservi māva, mīcījās bet govis pat deva pienu. Komandā bija fermeru dēli, kas mācēja šīs govis izslaukt, tāpēc virsnieki un, pirmkārt, misis Vitla, dzēra svaigu pienu, kas palīdzēja saglabāt veselību. Kopš kapteiņa Kuka un vaļu mednieku laikiem, kuri apliecināja, ka pret cingu ir tikai viens līdzeklis - svaigi ēdieni, Ostindijas kompānijas kuģi garos reisos ņēma līdzi ābolus, sīpolus, ķiplokus, un svaigu gaļu, kas jūrnieku diētu padarīja daudzveidīgāku.

Viņi Keiptaunā uzturējās ilgāk, nekā bija paredzēts, jo dienvidu puslodes rudens izraisīja ieilgušu aukstu laiku un Ficpatriks neriskēja iekļūt pasātu vēja zonā caur bīstamajiem četrdesmitā platuma ūdeņiem. Turklāt Ficpatriks, protams, cerēja izmantot ekvatoriālās pretstraumes priekšrocības, uzķerot to pie Madagaskaras, lai ar musona sākumu nokļūtu tuvāk Sumatrai, šoreiz izmantojot austrumu musonu un straumi, kas iegūs spēku maija beigās.

Turpat Keiptaunā kuģu kapteiņi vienojās par tikšanās punktiem un, ja šie milzīgie kuģi, kuri patiesībā bija tikai magoņu sēkliņas Indijas okeāna plašumos, nespētu atrast viens otru, ja tos izšķirtu vējš un viļņi, gaidīt Kalkutā, kur "Drednautam" bija jāpaņem uz klāja sipaji un jāsagatavojas pēdējam izrāvienam pāri Bengālijas līcim ...

Ceļā no Londonas līdz Keiptaunai pagāja nedēļas, kuras, kā Doroteja sākumā baidījās, nemaz nebija garlaicīgas. Katra diena nesa tik daudz dažādu prieku, tik daudz mazu un lielu piedzīvojumu, tik daudz pārdzīvojumu, ka tās aizlidoja acumirklī un bija žēl iet gulēt, bet dažreiz viņas ar Regīnu sačukstējās gandrīz līdz rītam, jo ​​jau pēc nedēļas Doroteja kļuva veca un iemīļota misis Vitlas lieta, daudz labāka nekā visas iepriekšējās istabenes un kalpones.

- Es tevi saukšu par kompanjoni, - viņa kādu dienu paziņoja, priecājoties par jauno frizūru, ko viņas kopā ar Doroteju bija izgudrojušas.

- Bet kāda man atšķirība? - Doroteja vaicāja.

- Kā istabene, tu vari apprecēties ar jūrnieku, labākajā gadījumā ar bocmani, tā kā tava māte. Bet lēdijas Vitlas kompanjone var pretendēt uz Karaliskās flotes leitnantu, ne mazāk! Turklāt Ostindijā tik ļoti trūkst glītu sieviešu, kam būtu pienācīga britu izcelsme!

Protams, izejot no tā, tava izcelsme varētu būt vēlamāka, taču mēs neatstāsim tevi nepatikšanās.

Doroteja neapvainojās. Viņai nekad mūžā nebija nācies dzīvot tādā greznībā, tik milzīgā telpā, redzēt tik žilbinošu sauli, kas sitās režģa logos, vai redzēt, kā uz tiem gāžas lietus. Šeit viss izskatījās citādi - notikumu un stihiju mērogs bija atšķirīgs nekā Londonā. Regīna apgalvoja, ka dzīve faktorijā būs daudz greznāka kaut vai tāpēc, ka misis Vitla savā dienestā varēs uzņemt tik daudz vietējo sieviešu, cik vien vēlēsies, un Dorotejas pienākumos ietilps tikai šo sieviešu vadība un vistuvākās draudzenes un uzticības personas pienākumi.

Naktī lielā dāmu kajīte kļuva daudz šaurāka nekā dienā - Regīna nolaida virs savas gultas alkovu, bet Doroteja savas guļvietas priekšā aizklāja aizkaru. Bet no rīta, vēja, saules, kuģa šūpošanas skaņu uzmodināta, Doroteja modās nekavējoties, jautri un enerģiski elpojot svaigo gaisu, kas iedvesa veselību un spēku septiņpadsmit gadus jaunajā Dorotejas Forestas ķermenī.

Dāmas brokastoja kopā pie viena galda savā kajītē, bet pusdienot kapteinis Ficpatriks uzaicināja misis Vitlu augšā savā kajītē, jo pusdienas ir svētas, tā ir tradīcija, rituāls. Uz kuģiem tas pieņemts jau sen, daudz agrāk nekā uz sauszemes, tomēr uz kuģiem ir cits grafiks, ko nosaka glases, nevis stundas. Un Dorotejai tas bija pārsteidzoši patīkams atklājums, ka no brīža, kad viņa uzkāpa uz "Glorijas" un dzirdēja glases, viņa tās saprata, pat nedomājot un neliecot pirkstus, kā tas bija jādara viņas kundzei.

Pusdienās, pie kapteiņa pulcējās kuģa virsnieki, pulkvedis Blekberijs un divi svarīgi komersanti, kurus Doroteja nemanīja, jo viņi paši arī nevienu neredzēja, paslēpušies kaut kur aiz laivām, lai bezgalīgi apspriestu neļķu akciju cenas un izmaksas pērn Amsterdamas biržā.

Pulkvedis Blekberijs neuzskatīja par nepieciešamu slēpt faktu, ka viņš neuzticas Dorotejai un būtu ļoti vēlējies, lai viņa pazūd jūras dzelmē. Tomēr kā džentlmenis viņš nekādā veidā neizrādīja savas jūtas, tomēr ar viņa uzvedību bija saistīta kāda epizode, kas notika vienā no drūmajām, bet Dorotejai tik skaistajām dienām, kad "Glorija", apbraukusi Āfrikas rietumu galu, uzņēma kursu uz dienvidaustrumiem uz Keiptaunas pusi, vairs nebaidoties, ka šeit sastaps franču kuģus.

Vējš bija ziemeļu, vēss un mitrs, tas dzina sev pa priekšu sadriskātus pelēkus mākoņus, pa kuru spraugām dažkārt uz pāris minūtēm uzspīdēja saule, apgaismojot sniegbaltos viļņu jērus un atspīdot milzīgo grēdu tumšajās nogāzēs. Doroteja stāvēja pie borta, vietā, kur no kuģa ķermeņa izauga vienradža rags - bugsprits, kurš nesa slīpās buras. "Glorijas" strupais deguns grieza viļņus, uzsitot putas un radot spēcīgu ūdenskrituma skaņu, kuru pārskanēja viļņu triecieni pret kuģa bortiem un negaidītiem šāvieniem - milzu buras sitieniem kaut kur neticamajā augstumā. Iepriekšējā dienā, jaukos laika apstākļos, Doroteja jūrnieku smieklu un saimnieces putna čiepstēšanas pavadībā uzkāpa sekojot vienam no saviem pielūdzējiem, marsa Čārlijam, pa stingri nospriegotajām vantīm marsā - augstu mastā piestiprinātā mazā, tomēr pat mājīgā mucā. Viņa nemaz nebaidījās, no klāja smējās apbrīnotāji, misis Vitla pēc tam garlaicīgi pārmeta viņai to, ka meitene uzvilkusi jūrnieku bikses, un tas, iespējams, apkaunojis ne tikai viņas, bet arī visas Vitlu ģimenes godu. Patiesībā Regīna šausmīgi apskauda Doroteju, ka tai nav bail kāpt augšā pa vantīm mastā, kad kuģis steidzas uz priekšu un šūpojas tā, ka tikai izmisīgi Dorotejas pierunājumi liek Regīnai izrāpties no platās gultas un kaut ko uzēst. Regīna bija dusmīga uz kalponi arī par to, ka tā nemaz necieta no jūras slimības, tas arī viņu, kā dižciltīgu kundzi, pazemoja. Tomēr šeit viņai palīgā nāca pulkvedis, vēl vairāk pelēks no šūpošanās, kurš pusdienās kapteiņa kajītē pārliecinoši apgalvoja, ka imunitāte pret jūras slimību ir zemas izcelsmes sekas. Nav brīnums, ka jūrnieki un nēģeru kalpi skraida pa kuģi kā uz sausas zemes, savukārt augstdzimušie kungi ir spiesti ciest. Kapteinis Ficpatriks, kuram šūpošanās nebija nepatīkama, bija spiests piekrītoši māt ar galvu, bet stūrmanis Fredro prātoja, cik daudz ievērojamāki bijuši šī pulkveža Blekberija priekšteči par viņa poļu senčiem. Galu galā viņam arī nebija problēmu ar jūras elementu. Turklāt aina, kas tik ļoti sadusmoja Regīnu, kad viņas kalpone kāpa vantīs uz marsu viņā izraisīja lielu vēlmi sekot viņai līdzi, turp, augšā - mācoties vadīt kuģi, viņš mēnešiem ilgi bija kāpelējis, skraidījis pa rājām, kas zvanīja no vēja triecieniem un nolaidies pa vantīm uz klāja, kā pērtiķis mežā. Viņš mīlēja šo noslēpumaino, pat saulainākajā dienā caurspīdīgā ēnā iegremdēto buru pasauli, kas skrēja starp jūru un debesīm.

Un, kad Doroteja nokāpa no masta un veikli, it kā dažu minūšu laikā būtu pieradusi pie jūrnieka dzīves, savelkot ar kājām tauvas, kas savienoja vantis - pārliecinoši nostājās uz falšborta un nolēca uz no šļakatām slapjā klāja dēļiem, stūrmanis pastiepa roku, lai viņai palīdzētu, bet meitene to atstūma, it kā apstiprinādama savu neatkarību, un teica stūrmanim:

- Šis Čārlijs tur augšā gribēja mani noskūpstīt, un, ja viņam būs zilums zem acs, tad vainīgo nemeklējiet.

Jūrnieku grupa, kas gaidīja ceļotājas atgriešanos uz klāja, nepaspēja saprast, ko tas viss nozīmē, kad aiz Dorotejas uz klāja nolēca saniknotais Čārlijs ar zilumu zem acs. Tagad sāka smieties visi. Iesmējās arī stūrmanis. Un Doroteja, kas vēlāk atzinās, ka baidījusies no tā, ka viņu sabārs par jūrnieka kunga piekaušanu, arī sāka smieties. Bet tad viņas smejošais skatiens sastapa stūrmaņa acis, viņa uzreiz kļuva nopietna, samulsa un aizbēga, atstājot publiku, lai tie cietušo Čārliju apber ar nepieklājīgiem jokiem.

Regīna bija pieradusi dalīties savās seklajās domās ar kalponi, un jau ceļojuma vidū Doroteja no viņas pašas uzzināja, ka Džulians Vitls kā vīrietis ir absolūts nulle, kas tomēr pilnīgi apmierina viņa sievu, jo viņa gan jau atradīs sev daudz interesantāku mīļāko. Viņai Džulians ir vajadzīgs kā cilvēks, kurš noteikti taisīs Kompānijā lielisku karjeru, it īpaši tāpēc, ka visiem prezidenta padomes locekļiem, kā parasti kungiem gados, bija liela laime, ja viņi kādreiz pašūpojuši viņu uz ceļgaliem. Džulians jau sen bija kā kroņprincis, un tāpēc, lai arī viņš, kā jau princim pienākas, kāpa visus karjeras kāpņu pakāpienus, to paveica ātrāk un vieglāk nekā citi. Tagad, trīsdesmit gadu vecumā, viņš tika iecelts par faktorijas direktoru Rangūnā - tā bija ievērojama osta ceļā no Indijas uz Ķīnu, un, kā mēs zinām, Vitla tēvs plānoja tur paplašināt kompānijas īpašumus. Un tāpēc, neskatoties uz nepatiku pret savu vīru, saprātīgais putns Regīna brauca pie viņa pār puspasauli, lai dzīvotu karstumā un mežoņu ielenkumā un dzemdētu bērniņu - topošo lordu Vitlu.

Nevar taču ļaut savam vīram pilnībā aiziet brīvā maizē, viņa skaidroja Dorotejai, jo viņš var sākt spārdīties kā nostāvējies ērzelis - jau ir bijuši gadījumi, kad Londonā iestrēgušās salmu atraitnes pazaudēja savus vīrus. Protams, Regīna sprieda, uz šī drūmā kuģa aiz garlaicības varētu sataisīt kādu intrigu, bet pārāk bīstami - starpsienas šeit ir plānas, un uz kuģa notiekošais dzirdams kā caur finieri. Turklāt šis draņķīgais pulkvedis Jagoda - kā viņa saīsināja Blekberija vārdu - visur izošņā nodevību un, iespējams, ir gatavs sastāstīt jebkādas nejaucības, lai tikai pakaitinātu veco Vitlu un pašu Regīnu par to, ka aizstāvējuši Doroteju, kuru viņš bija iecerējis nogalināt.

- Tā ka arī tu, manu dvēselīt, skaties ar abām.Tādi kā pulkvedis, ir kā žņaudzējčūskas - līdz brīdim, kamēr peli nenožņaugs, mierā neliksies.

- Viņam nepatīk arī stūrmanis Fredro, - sacīja Doroteja.

- Zinu. Vienīgais jaukais džentelmenis uz kuģa, - Regīna atbildēja un tik smagi nopūtās, ka Doroteja pēkšņi sajuta aizkaitinājumu. Tieši tā - aizkaitnājumu. Lai gan kas viņai par daļu par kaut kādu tur stūrmani? - Ja mēs nebūtu uz "Glorijas", bet dzīvotu Londonā, es būtu atradusi iespēju... paziņot viņam, ka es neesmu vienaldzīga pret šāda tipa vīriešiem. Nē, tu mani pazīsti, es nekad neko tādu neatļautos...

Tad iestājās pauze, it kā Regīna atcerētos tos negadījumus, kad tomēr kaut ko atļāvās.

- Vai tu guli?

Doroteja neatbildēja. - Lai domā, ka es guļu.

- Nu, labi, tu vēl esi tikai bērns un daudz ko nesaproti, - pateica Regīna un sāka čīkstināt gultu, iekārtojoties ērtāk.

Un Doroteja atcerējās, kā šodien stūrmanis pastiepa viņai roku un viņi stāvēja seju pret seju, bet viņa neko vairāk neatceras. Šķiet, viņa runāja kaut kādas nejēdzības. Nekad nebiju domājusi, ka kļūšu tik kautrīga!.. Bet cik dziļa plaisa starp mums! Virsnieks, stūrmanis un istabene. Viņai lemts atrast sev matrozi Čārliju, un tad Čārlijs viņai saliks zilumus zem acīm, nevis otrādi...

* * *

Kā dzimst mīlestība?

No pirmā acu uzmetiena tā nepastāv, jo pirmais skatiens vienmēr ir nepatiess. Mīlestība rodas pēc vairākiem skatieniem, bet tad, atceroties šo stāstu, šķiet, ka skatieni saplūst vienā, garā, kurā viss tika pateikts. Un tā ka tas sākās pirmās tikšanās laikā, tā pārvelk jauko atmiņu segu. Pirmās tikšanās laikā Doroteja stūrmanim Fredro brūču un sasitumu dēļ šķita neglīta, tomēr arī viņš pats, kaut arī varonīgi izglābis viņu no zirgu pakaviem, bija nosmērējies, saskrāpējies un nekādā ziņā neatbilda Dorotejas izpratnei par varoni. Londonā viņi satikās reti, garāmejot, un it kā nebūtu pamata un iespēju aplūkot vienam otru tuvāk.

Bet pēc tam kuģa šaurajā pasaulītē, kur bija neizbēgami satikties, pat nerunājot ne vārda, stūrmanis pats sev nemanot sāka ievērot sīkumus, nepiešķirot tiem nozīmi: kakla pagrieziens, matu šķipsna izkļuvusi no ikdienas lakata, kas pārsedza kalpones, skaistos, biezos, viļņotos matus, kāju aprises, kad vēja brāzma uzplandīja svārkus - viss kopā arī izcēla jaukās būtnes grāciju, kas stūrmanim atvērās pamazām, dienu pēc dienas ... Līdz notika šī epizode ar mastu. Dieva vārds, - domāja stūrmanis, - neviena kalpone - bet kāds kalponei ar to sakars! - neviena meitene Londonā uzdrīkstētos kāpt pa vantīm uz marsu.

Regīnas Vitlas pieaugošo uzmanību sev Alekss centās neņemt vērā, lai gan nepamanīt to nevarēja, jo lēdija Vitla bija daudz pieredzējušāka pavedinātāja nekā naivā Doroteja un piespiedu dīkā vēlme padarīt stūrmani traku pārņēma Regīnu jo vairā , jo spītīgāk viņš pretojās kārdinājumiem. Lai arī Regīna nebija īpaša vīriešu medniece, veselīgai jaunai sievietei tomēr ir grūti palikt pilnīgi vienaldzīgai pret vīriešiem, atrodoties kopā ar pusotru simtu jauniešu pa jūru peldošajā koka čaumalā, ko sauc par "Gloriju".

Tajā naktī pēc epizodes ar mastu to pamanīja arī Doroteja. Pamanīja, lai gan pirms tam viņai pilnīgi neinteresēja Regīnas tukšās domas un jūtas, taču izrādījās, ka viņa ir kļūdījusies - stūrmanis jau bija paspējis klusi iekāpt Dorotejas sirdī un uzcelt tur nemanāmu, bet īstu ligzdu.

Nākamā epizode, kas, šķiet, paaugstināja attiecību temperatūru uz "Glorijas" klāja, notika Keiptaunā, ilgstoši uzturoties laika apstākļu gaidās. Reiz siltā aprīļa rudens dienā Regīna, vienojusies ar vietējā Kompānijas pārstāvja sievu, uz kuras māju Regīna bija pārcēlusies kopā ar Doroteju, lai nemaisītos uz Keiptaunas reidā noenkurotā kuģa, paņēma vaļēju ekipāžu, kur bez misis Vitlas, Dorotejas un mājas saimnieces viegli sarkstošās, vasarraibumainās un galīgi naivās jaunākās māsas jaunkundzes Vūlvortas. Uz bukas sēdēja kučieris un kalps ar medību bisi - lai gan vietas netālu no Keiptaunas bija drošas, klīda runas, ka kāda nēģeru banda no ziemeļiem uzbrūkot ceļotājiem.

Brauca gar jūru, piekraste bija smilšaina, gaiša, okeāna ūdeņi, kas, iespējams, nāca no dienvidpola, no nezināmām zemēm, no kurienes, kā teica Miss Wūlvortsa, dažreiz atpeldēja ledus kalni, majestātiski ietriecās krastā simts jardus no sēkļa un sadrupa, izkliedējoties putojošos netīrumos, smilšainajā seklajā ūdenī. Pie horizonta palika Galda kalns un bagātās pilsētas ēkas, gaiss bija mitrs, silts un smaržīgs.

- Gluši kā ožamā sāls, - atzīmēja Regīna, kura arī sajuta vietējās jūras īpatnējo smaržu.

- Aļģes pūst, - miss Vūlvortsa paziņoja un pārējiem sabojāja visu romantisko noskaņu.

Tad viņas atbrauca vietā, kur bija neliela pludmales būdiņa, blakus smiltīs izrakts galds un soliņi. Šo piknika mājiņu apsargāja ļoti pieklājīgs nēģeris, kurš gribēja parunāties, taču viņu nebija iespējams saprast. Viņš pļāpāja vietējo holandiešu būru valodā.

Vecais nēģeris uzlika uz akmens pavarda tējkannu, un Doroteja devās pastaigā gar krastu. Viņas kājas grima smiltīs, un drīz viņa atrada skaistu gliemežnīcu. Viņa gribējās izpeldēties. Turklāt simts jardu attālumā no piknika būdas atradās zemu un vēja izliektu koku krūms, un aiz tiem varēja izģērbties. Dāmas sēdēja uz soliņa un gaidot tējas pagatavošanu, sarunājās, kamēr kučieris un sargs aplūkoja viena zirga kāju.

Doroteja ātri izģērbās kaila - peldētājas garajos apakškreklos bija lemtas stāvēt līdz viduklim ūdenī, aizsedzot krūtis ar šķērsām sakrustotām rokām un drebēt vējā. Bet ja iebrida dziļāk, uzreiz apvij un noslīcina pašas apģērbs.

Uzmetusi pēdējo skatienu pārējiem, Doroteja ātri pieskrēja pie ūdens un uz dažām sekundēm apstājās, tikai iekāpjot putās, ar kāju pārbaudot, vai ūdens nav pārāk auksts.

Šajā brīdī viņu ieraudzīja stūrmanis Alekss un ar sirdi saprata, ka tālumā stāvošā sievietes figūra ir Doroteja.

Šis skats viņu satrauca.

Tajos gados peldēt prata ļoti maz cilvēku. Pat Anglijas flotes matroži netika apmācīti peldēt, un, nokļuvuši ūdenī, ātri noslīka. Sieviete, kas prata peldēt, bija sensācija un pat kaut kas nedabisks.

- Paskatieties, iedzimtā! - Aleksam kliedza viņa pavadonis, kuģa ārsts ar pārsteidzoši neveiksmīgu uzvārdu Strengls, kas nozīmē "žņaudzējs". Strengls sacīja, ka viņš devās šajā ceļojumā tieši tāpēc, ka divdesmit gadu laikā nevarēja noorganizēt cienīgu praksi, jo viņa uzvārds atbaidīja pacientus.

- Nē, - Alekss sacīja. - Tā ir Doroteja.

Viņi ar doktoru pilsētā bija izīrējuši izjādes zirgus un devušies izklaides pastaigā. Nejauši viņi izvēlējās tieši to pašu ceļu, pa kuru dāmas devās piknikā.

- Kāda Doroteja? Mūsu Doroteja?

Doktors piederēja pie Dorotejas pielūdzējiem, kā jau lielākā daļa apkalpes locekļu tomēr pielūdza viņu platoniski, jo Doroteja izturējās tā, ka jūrnieki un virsnieki viņā saskatīja mazo māsiņu, nevis sievieti.

Un tagad viņi noskatījās, kā meitene, būdama pārliecināta, ka viņu neviens neredz, mierīgi devās dziļumā. Viņa iebrida līdz viduklim un tad it kā lēca uz priekšu, izlidojusi no ūdens un pēc pusduča jardiem tajā ienirusi - tāds bija lēciens! Vīrieši no sirds apbrīnoja viņas grāciju un spēku, negaidīti Dorotejā saredzot jaunu, neparastu un pievilcīgu iezīmi.

Viņi savaldīja zirgus un lēnām devās uz Dorotejas peldvietu.

Tad pie mājiņas pamanīja dāmas un sasveicinājās.

Līdz tam laikam Doroteja bija aizpeldējusi tālu no krasta, dāmas viņu neredzēja, tāpēc viņām bija liels pārsteigums, kad doktors Strengls pēkšņi nēģerim pajautāja:

- Bet vai haizivju te nav?

- Haizivs? - pārjautāja nēģeris, acīmredzot nenojaušot, ko šis vārds nozīmē. - Daudz haizivs.

- Ļoti liels haizivs, masa, - apsargs apstiprināja.

- Es no tā baidījos.

Ārsts salika rokas taurē un sāka izmisīgi kliegt:

- Dorotej, atgriezies! Doroteja! Šeit ir bīstami!

Dāmas nekādi nevarēja saprast, kur un kāpēc viņš kliedz. Bija nepieciešams cieši ielūkoties viļņos, uzminēt starp tiem melno zirnīti - Dorotejas galvu.

- Viņai draud briesmas, - teica stūrmanis, padodot zirga pavadu sargam un metoties uz krastu.

Un tikai pēc tam Regīna un miss Vūlvortsa sāka kladzināt, no uztraukuma Regīnas korsetes šņorējums kārtējo reizi atsprāga un visi apkārtējie kārtējo reizi varēja aplūkot viņas krūšu brīnišķīgās rozā melones.

Regīna mētājās starp bailēm pazaudēt tik brīnišķīgu un nepieciešamu kalponi un vēl lielākām bailēm, ka viņas dēļ stūrmanis Alekss noslīcināsies. Un viņa nevarēja iedomāties neko labāku kā skriet uz krastu, visus vilkdama sev līdzi un kliedzot sargam:

- Tad ko jūs stāvat! Haizivis, haizivis ... Paņemiet kādu laivu un brauciet!

- Baidos, Regīna, ka desmit jūdžu attālumā jūs neatradīsit nevienu laivu, - sacīja doktors Strengls. - Tiesa, es redzēju vienu pie horizonta, bet to varēs sasaukt tikai ar lielgabalu.

- Tad atrodiet kādu baļķi! - misis Vitla kļuva ļoti dusmīga. - Pasakiet šiem cilvēkiem!

Sargu, kura piedurkni viņa satvēra, acīmredzot ar nodomu to noraut kopā ar roku, sagrāba bailes, tas mēģināja izrauties, un nomurmināja:

- Bet es taču nepeldu, kundze!

- Kur šeit ir kāds vīrietis? - Regīna kliedza, redzot, kā Dorotejas galva pazūd starp viļņiem. - Nekavējoties dodiet man vīrieti!

Jaunais stūrmanis jau skrēja pie ūdens. Viņš bija viduvējs peldētājs, lai arī nebija pilnīgi bezpalīdzīgs, taču nebaidījās no ūdens, jo tēvoča īpašums stāvēja Vislas krastos un bērnību viņš pavadīja pie upes.

Visi pārējie sekoja viņam, bet zināmā attālumā, trīsstūrī kā gājputnu bars. Pirmais skrēja Alekss, viņam zināmā attālumā sekoja Regīna un miss Vūlvortsa, grimstot smiltīs, tad ārsts, sargs, kučieris un nēģeris.

Pie ūdens Alekss sāka izģērbties. Viņš nometa kamzoli, bet brīdī, kad sāka atsprādzēt jostu no biksēm, sastinga, jo tieši tad viņu panāca pārējie glābēji.

- Atvainojiet, kundze, - stūrmanis nosarkstot pateica.

Un tad beidzot līdz Regīnai un vēl jo vairāk miss Vūlvortsai nonāca viss situācijas dramatisms. Stūrmanis sāka izģērbties, it kā kopā ar viņām atrastos guļamistabā, bet apkārt spīdēja saule, pūta vējš, šļakstījās okeāns un bija daudz liecinieku.

Aizsegušas ar rokām acis, sievietes pēkšņi novērsās no stūrmaņa un pa nogāzi uzskrēja augšā.

- Ko jūs darāt! Kā jūs uzdrošinieties! - Regīna skrienot kliedza. - tūlīt saģērbieties!

- Bet tad es nevarēšu peldēt pa okeānu, - iebilda stūrmanis, pieturēdams bikses.

- Tā nav mana darīšana. Izglābiet viņu, kā vēlaties, un, ja to darot, jūs noslīksiet, tā ir jūsu pašu darīšana!

Bet tūlīt, redzot, ka stūrmanis turpina izģērbties, viņa apklusa, novērsās, bet turpināja šķielēt uz viņu. Pārliecinājies, ka ir drošībā, stūrmanis, izģērbās līdz viduklim un atstājis tikai apakšbikses, iegāja okeānā.

Viņu sagrāba nelielas izbailes, bet saprotot, ka vairāki acu pāri skatās uz viņu un ir jau par vēlu atgriezties, atsaucoties uz faktu, ka ūdens pārāk auksts, vai pārāk sāļš šādiem varoņdarbiem. Tāpēc, pagaidījis, kamēr nākamais vāls sasniegs krastu un apsedz viņu līdz viduklim, velkot atpakaļ uz krastu, stūrmanis nokrita ar vēderu uz priekšu un, nikni strādājot ar rokām un kājām, palīdzēja vilnim aizejot no krasta, uzķert sevi un iznest atklātā jūrā.

Alekss pat nepamanīja, kā jau bija izpeldējis ārpus tā pakāpiena, no kura sākās seklais ūdens un pret kuru viļņi lūstot atsitās, - apkārt bija līdzenu viļņu nemierīgs plašums. Pēkšņi stūrmanis saprata, ka ir pazaudējis orientāciju un nezina, kurp peldēt tālāk. Tā kā ūdens viņu noturēja droši, pie tam daudz labāk nekā upē, stūrmanis sāka grozīt galvu, turēdamies virs ūdens ar apļveida platām roku kustībām, un uzreiz ieraudzīja krastu, zilos kalnus tālumā un pat saskatīja mazas kļuvušās figūriņas krastā, kas bija sapulcējušies kopā un mēģināja saredzēt, kas notiek okeānā.

Tātad meitene ir otrā virzienā. Bet kā viņu atrast šajos viļņos?

Neļaujot bailēm un iztēlei sevi pārņemt, lai iedomātos, kā viņu ar nepielūdzamiem vāliem aiznes okeānā, atklātā jūrā, stūrmanis mēģināja iedomāties, kur varētu atrasties Doroteja, un saprata, ka Doroteja atrodas iepretim Regīnai un viņas svītai.

Uz turieni viņš arī sāka peldēt. Un liktenis viņam bija labvēlīgs, jo, no peldēšanās nogurusī Doroteja lēnām peldēja atpakaļ uz krastu.

Viņa bija pirmā, kas ieraudzīja stūrmani, bija ļoti pārsteigta un pat nobijusies, jo necerēja ieraudzīt peldētāju-vīrieti, it īpaši ņemot vērā, ka ir pilnīgi kaila.

Tad viņu ieraudzīja arī stūrmanis un uzkliedza:

- Ko jūs darāt! Šeit ir bīstami! Šeit ir haizivis!

- Kas? - Doroteja atsaucās. - Kādas haizivis?

Tikai tad viņa atpazina stūrmani. Viņas bailes un apmulsums pastiprinājās, jo cits cilvēks, piemēram, doktors Strengls, būtu tikai vīrietis, bet stūrmanis bija īpašs vīrietis.

- Šeit ir bīstami. Vai drīkstu peldēt kopā ar jums?

Viņi jau bija nokļuvuši tik tuvu viens otram, ka bija iespējams sarunāties, nepaceļot balsi.

- Neatļauju, - sacīja Doroteja. - Peldieties viens pats.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka jūs ļoti labi zināt, ka pieklājīgā sabiedrībā vīrieši un sievietes kopā nemazgājas.

Un tad stūrmanis saprata, ka meitene ir pilnīgi kaila. Pilnīgi!

- Bet, ja atpeldēs haizivs?

- Vai jums līdzi ir pistole? - Doroteja jautāja. - Vai zobens?

- Nē, kāpēc tas vajadzīgs?

- Skaidrs, jūs pārplēsīsit viņai muti, kā Herkuless pārplēsa lauvas rīkli, - teica meitene.

Stūrmanis vispirms ieraudzīja viņas kailās rokas ... un plecus, kā arī vietu, kur pleci pāriet krūtīs ...

- Nu labi, jūs peldiet pa priekšu! Citādi visu mūžu neatbrīvošos no tenkām!

Stūrmanis saprata, ka meitenei taisnība, bet bēda bija tā, ka viņš jau bija noguris un ar katru sekundi viņa ķermenis, kas nebija pieradis peldēt starp viļņiem, pieprasīja arvien vairāk atpūtas. Viņš nomāca baiļu vilni un teica:

- Jums taisnība, es peldēšu nedaudz pa priekšu, bet dodiet man savu vārdu, ka peldēsiet aiz manis.

-Bet es taču jau sekoju, - sacīja Doroteja.

Viņa nemaz nebija dusmīga uz stūrmani. Galu galā vienkāršas kalpones dēļ viņš metās okeānā, labi saprotot, ja nav pēdējais idiots, ka nevar nogalināt haizivi, bet tomēr bija gatavs riskēt ar sevi.

Viņu pārņēma nesaprotama jautrība, pat draiskulība, un doma, ka jauneklis zina, ka viņa ir kaila un ir par to saviļņots, šķita viņai patīkama un kutinoša.

Doroteja plaši izpleta rokas un, aizvirzot tās aiz muguras, veica sava veida lēcienu uz priekšu, izlidojot gandrīz līdz jostasvietai no ūdens, un būtu vēlējusies, kaut stūrmanis atskatītos, bet viņš neatskatījās.

Bet, izstiepusi rokas priekšā, Doroteja pamanīja, kā gredzenā uzmirgo akmens. Un saprata, ka tas ievērojami satumsis. Sākumā viņa pat nolēma, ka krāsas maiņa ir saistīta ar to, ka akmens nokļuvis ūdenī, bet tas turpināja satumst un satumst, no sārta pārvēršoties melnā.

Kaut kur tuvumā bija briesmas! Un tās tuvojās.

Doroteja atskatījās. Okeāns bija tukšs. Tikai tālu pie horizonta bija redzamas slīpās zvejas laivu buras.

Doroteja vēlējās uzsaukt stūrmanim, taču neuzdrošinājās - viņai šķita, ka tas peld ar pēdējiem spēkiem un labāk viņu netraucēt.

Bet stūrmanis patiešām baidījās zaudēt elpu, un viņa sirds pukstēja pārāk strauji, it kā grasījās izlēkt no krūtīm. Viņš pārliecināja sevi, ka krasta līnija tuvojas, lai gan par to nemaz nebija tik pārliecināts.

Kā vēlāk Alekss domāja, visticamāk, viņš tajā dienā būtu noslīcis, ja ne poļu augstprātība, lepnums, kas neļāva viņam doties dibenā tik muļķīgi, pie Dienvidāfrikas krastiem.

Viņš peldēja kā zēns, izmetot rokas tālu un saceļot vairāk šļakatu nekā vajadzētu, no kā arvien vairāk nogura. Savukārt Doroteja turējās mazliet aiz muguras, viņa peldēja, izpletusi rokas uz sāniem, kā varde, un tā varēja turpināt daudzas jūdzes, gandrīz nenogurstot. Un, tā kā viņa mīlēja ūdeni un jūru, ūdens bija viņas draugs, un, ja nogurums viņu patiešām pēkšņi pārņemtu savā varā, tad Doroteja pagrieztos uz muguras un atdotos viļņu varai.

Viņa redzēja, ka Alekss enerģiski peld, asi vicinot rokas, tāpēc sākumā par viņu neuztraucās, pat apskauda vīriešu kustību spēku un asumu. Bet, jo tuvāk viņi piepeldēja krastam, jo ​​asāki, nevienmērīgāki un kaut kā konvulsīvāki kļuva Aleksa airējieni, un pēkšņi Doroteja ar šausmām saprata, ka viņš jau peld ar pēdējiem spēkiem. Un viņai kļuva bail, ka nevarēs viņu izvilkt krastā, ja kaut kas notiks.

Un tajā brīdī, kad Doroteja bija nobijusies par stūrmani, viņas sirds pārvērtās, un tajā pamodās jūtas par jauno vīrieti.

... Priekšā, vairs tikai simts jardu attālumā viļņi atsitās pret krasta sienu un pēc tam metās kā stāvi balti vāli, samazinoties gar seklā ūdens smiltīm. Tieši tur peldēt bija visgrūtāk.

Nav zināms, kā šī peldēšanās būtu beigusies, ja nebūtu iejaucies trešais spēks - netālu Doroteja pēkšņi ieraudzīja melnu trīsstūri, it kā izgrebtu no čuguna. Trijstūris panāca peldētājus, apsteidza viņus un sāka veidot apli, it kā gribētu nogriezt viņus no krasta.

Doroteja uzreiz nenojauta, kas tas ir.

- Skaties! - Viņa kliedza Aleksam.

Tas saprata, ka viņus tomēr panākusi haizivs - nežēlīgais okeāna briesmonis, un cerība sasniegt tik tuvo krastu gandrīz pazūd.

- Pasteidzies! - Viņš kliedza. - Pasteidzies, es tevi piesegšu. Tā ir haizivs!

Divas pēdas augstais trīsstūris nesās pa apli, pārgriežot ūdeni un neatstājot aiz tā nekādu baltu svītru, tik labi to daba bija pielāgojusi šim nolūkam. Tagad tas drāzās atkal viņus sagaidīt, it kā gribēdams pārgriezt tāpat kā viļņus.

Pārbijusies Doroteja sāka peldēt ātrāk un sāka stūrmani apsteigt, kas arī bija vajadzīgs, jo viņš gribēja tikai vienu - lai meitene ātrāk nokļūst pie baltajiem vāliem, kas solīja glābiņu.

Šoreiz haizivs pagāja ļoti tuvu cilvēkiem, taču trīsstūris bija redzams, un tas nomierināja Aleksu, kurš zināja, ka haizivij, lai sagrābtu medījumu, jāapgriežas uz muguras, jo tās mute atrodas galvas apakšējā daļā. Un, kamēr spura ir redzama, paliek arī cerība.

No kurienes gan cilvēkam rodas spēki!

Kad haizivs beidzot nolēma uzbrukt un sāka apdzīt viņus no aizmugures, kad spura pēkšņi pazuda, kas nozīmēja, ka haizivs jau bija apgriezusies un gatava sagrābt laupījumu, stūrmanis apsteidza pārbiedēto Doroteju, kura no apjukuma mainījusi peldēšanas stilu. un izmisīgi kūla ar rokām ūdeni, gandrīz nevirzoties uz priekšu ... Stūrmanis ar vienu roku satvēra Dorotejas plecus un pavilka viņu sev līdzi, airējot tikai ar vienu roku - viņā ne tikai atgriezās spēks, bet pieauga desmitkārtīgi.

Un tajā brīdī, kad haizivs jau bija gatava sagrābt Doroteju (lai gan iespējams, ka haizivs vienkārši izklaidējās un negribēja ēst), vāls, kas nesa jauniešus, ietriecās krasta nogāzē, sagrieza un vilka uz priekšu kā skudras.

Haizivs pagriezās, un tās spura, kas atkal parādījās virs viļņiem, sāka lēnām atkāpties atklātas jūras virzienā, savukārt mūsu stāsta varoņus viļņi izmeta krastā, aizrijušos, apdauzītus un gandrīz zaudējušus samaņu.

Vīrieši, kuri ieskrēja ūdenī, lai izzvejotu Doroteju un Aleksu, doktora vadībā peldētājiem veica mākslīgo elpināšanu, kas tomēr nebija nepieciešama, jo pēc minūtes vai divām, abi atjēdzās un sāka klepot, raustoties smiltīs, un izspļaujot sāļo ūdeni. Pagāja vēl piecas minūtes, pirms Doroteja izdzirdēja, un pats galvenais, saprata, ka viņas saimniece ir šausmīgi pārskaitusies uz viņu par to, ka viņa ielīdusi jūrā, gandrīz noslīkusi un nokļuvusi uz haizivs zoba, bet pats galvenais, ka viņa gandrīz noslīcinājusi tik jauko džentelmeni un muižnieku, kāds ir misters Fredro, un to visu sastrādājusi, lai saimnieci atkal pakaitinātu!

Regīna bija tik nikna, ka pat neaptvēra, ka kalpone uz smiltīm guļ kaila, kā nāra vai najāda, līdz doktors Strengls novilka kamzoli un apsedza meitenes kailumu, pirms viņa attapās pietiekami, lai saģērbtos un savestu sevi pieklājīgā izskatā.

Kas arī notika, tiklīdz Doroteja atguva samaņu.

Bet stūrmanis Alekss, kurš jau sēdēja smiltīs, varēja Doroteju aplūkot najādas izskatā, izbaudīt šo jauko skatu un bija pateicīgs liktenim ne tikai par to, ka tas abus izglābis, bet arī par skatu, kas viņam parādījās.

Kad vakarā viņi atgriezās Keiptaunā - doktors un stūrmanis uz "Glorijas" klāja, bet sievietes - Kompānijas namā, Doroteja bija nespēcīga un lūdza Regīnai atļauju apgulties. Viņai atļāva. Dusmas jau bija pagājušas, un tās radās nevis no nepatikas pret Doroteju, bet, gluži pretēji, no bailēm viņu pazaudēt. Turklāt misis Vitla lepojās ar savu nosvērtību un tālredzību un bija pārliecināta, ka, ja viņa nebūtu pavēlējusi vīriešiem izglābt savu kalponi, neviens nebūtu palīdzējis.

Doroteja aizmiga pirms tumsas iestāšanās, ilgi gulēja, pamodās nosvīdusi, piecēlās, padzērās ūdeni un atkal devās gulēt. Saimniecei nācās pašai izģērbties un iet gulēt, tomēr viņa nebija dusmīga.

Kad Regīna aizmiga, viņa sapņoja par puskailo stūrmani Aleksu, kurš guļ smiltīs.

Stūrmanis sapņoja par Doroteju najādas izskatā, un viņš atkal, glābjot no briesmām, skāva viņu ap pleciem.

Bet Doroteja sapņoja par haizivs spuras trīsstūri.

Ja pie rokas būtu īsts psihoanalītiķis, viņš būtu secinājis, ka sapnis brīdina par Doroteju sagaidošajām briesmām, kas parādās haizivs spuras formā.

* * *

Nākamajā dienā saimniece ar Doroteju sarunājās caur sakostiem zobiem un pavēlēja viņai atpūsties.

Doroteja neapvainojās - viņa pati bija pie visa vainīga un saprata, ka, ja stūrmanis nebūtu pie viņas aizpeldējis, diez vai viņa būtu gulējusi uz filca matrača šajā mājīgajā holandiešu istabā. Viņas gulta būtu okeāna dibenā vai haizivs vēderā.

Izmantojot savu brīvību, Doroteja noņēmās, salāpot un pārstrādājot savus apģērbus, un pēc sātīgām vakariņām virtuvē kopā ar kalpiem, no kuriem puse bija melnie, viņa nolēma lūgt Regīnai atļauju doties uz pilsētu, jo tirdzniecības iela nebija tālu un nopirkt kaut ko no ceļošanai nepieciešamām lietām - uz kuģa, sakarā ar to, ka nācās mazgāties ar sālsūdeni, lietas ātri kļuva nederīgas.

Doroteja saprata, ka pēc vakardienas notikumiem, Regīna varētu aizliegt viņai doties uz pilsētu, tāpēc viņa uzmanīgi gāja pa koridoru, cenšoties neplakšķināt mājas čības, un viesistabas, ko īpašnieki bija piešķīruši Regīnai, durvju priekšā apstājās, neuzdrošinoties klauvēt, lai neiztraucētu saimnieci, ja viņa nav viena.

Un tā arī izrādījās.

Regīna sarunājās ar kādu vīrieti, un caur aizvērtajām durvīm skanēja neskaidras balsis. Tomēr Doroteja varēja saprast, par ko bija saruna, un ziņkāre lika viņai ieklausīties.

- Bet vai viņiem nebūtu bijis labāk braukt gar krastu? - jautāja Regīna.

- Jūs īsti nesaprotat, - atbildēja aizsmakusi vīrieša balss. - Bičheda līcis atrodas simts jūdžu attālumā no Keiptaunas. Nokļūt tur pa šauru un sliktu ceļu ... Jūs jau pati redzējāt kādi ir vietējie ceļi.

- Pie mums ir arī sliktāki, - Regīna atbildēja.

- Jāt četras stundas pa šādu ceļu, kādas nu četras - visas sešas! - turp un atpakaļ. Tas nav viegli un dažreiz var izrādīties bīstami. Tur ir izbēgušu nēģeru vergu bandas.

- Bet kāpēc viņi neizvēlējās vietu tuvāk pilsētai?

- Tāpēc, ka tas ir pārāk bīstami. Vietas, kas atrodas tuvāk Keiptaunai, ir apdzīvotas, un, iespējams, sūtnis tiktu pamanīts. Viņi to visu ir labi izplānojuši, mem. Tie ir velnišķīgi viltīgi papisti un revolucionāri!

Doroteja nodomāja, ka viņas kundzes sarunu biedrs ar to domājis francūžus, jo amerikāņus varēja klasificēt tikai kā revolucionārus, bet turklāt tikai francūžus varēja apsūdzēt papismā, un tas bija smieklīgi, jo pat Doroteja zināja, ka Francijā karalim tika nocirsta galva un mūki un priesteri tiek slepkavoti vispār bez iemesla. "Bet, tā kā franči ir mūsu ienaidnieki," Doroteja saprata, "patriota acīs viņiem jābūt gan papistiem, gan antipapistiem."

- Runājiet, - Regīna sacīja. Un Doroteja, kas jau pazina kundzi, saprata, ka persona, ar kuru viņa sarunājas, viņai ir nepatīkama.

- Kad korsārs vai franču fregate iet garām zemesragam, viņš nevar iebraukt Keiptaunā, jo mēs visu kontrolējam! Bet simts jūdzes uz austrumiem viņi nonāk krastā Bičheda līcī, izlaiž cilvēkus un paņem ziņas par to, kuri angļu kuģi un kad gājuši garām Labās Cerības ragam. Laupītāji gūst iespēju apsteigt bezpalīdzīgo kuģi un nodevīgi to nogremdēt.

- Tātad viņi sūta laivu no Keiptaunas ...

- Jā, viņiem ir savas laivas! Un tikai vakar divi no viņiem tika arestēti pie izejas no ostas, un uz viņu botas borta atrada ziņu. Tagad jūs saprotat, cik svarīga ir mana vizīte?

- Es īsti nesaskatu saistību starp notikumiem, - Regīna atbildēja.

- Kas var būt vieglāk! - Bija dzirdams, kā vīrietis atgrūda krēslu, piecēlās un, sitot papēžus uz akmens grīdas, piegāja pie durvīm.

Doroteja instinktīvi saprata, ka viņš grasās atvērt durvis, un metās prom.

Bet, pirms viņa paguva paslēpties aiz stūra, viņas mugurā atskanēja sausā, komandējošā pulkveža Blekberija balss:

- Apstājieties, bezkaunīgā! Man jau bija aizdomas par slepenu sarunu noklausīšanos, bet tagad esmu par to pārliecināts. Nāciet, nāc šurp!

Doroteja kā nohipnotizēta pele devās pie pulkveža.

Regīna paskatījās caur atvērtajām durvīm uz troksni.

- Doroteja? - viņa bija no sirds pārsteigta. - Ko tu šeit dari? Tu noklausies?

- Es zvēru, kundze, ka ne - Doroteja atklāti atbildēja. - Es tikai gribēju lūgt jūsu atļauju aiziet uz pilsētu, bet, kad piegāju pie durvīm, dzirdēju, ka jūs neesat viena. Un devos prom. Un tad durvis atvērās, un Blekberija kungs uz mani sāka kliegt.

- Melo! - Pulkvedis iekliedzās, un viņa pelēkā seja pēkšņi kļuva bāla aiz neizprotama naida pret Doroteju. - Vienmēr melo!

Šāds nepamatots naids lika nodrebēt pat Regīnai, bet, kad runa gāja par viņai vērtīgām lietām, Regīnā pamodās ekonomiska saimniece, bet pulkvedis par to nezināja, jo nemācēja ielūkoties dvēselēs, un tas bija viņa vājums, kas galu galā viņu iznīcināja.

- Es tev ticu, Dorotej, - karaliskā balsī paziņoja misis Vitla un ar žestu pamudināja Doroteju ienākt viesistabā. - Ļoti labi, ka tu mums pievienojies. Pulkveža kungs saistībā ar tevi stāsta ļoti interesantus stāstus. Un labāk ir, lai tu būt klāt.

- Es nedomāju runāt kalpones klātbūtnē! - pulkvedis bija sašutis.

- Tad jūs vispār nerunāsiet, - Regīna atbildēja. - Un visa jūsu dedzība tiks izniekota. Un es jums neieteiktu skriet sūdzēties kapteinim Ficpatrikam. Es jums apliecinu, ka viņš no mana sievastēva un visa Kompānijas saņēma pavēli izpildīt tikai manus rīkojumus, kā pēdējo instanci. Jūs to varat pārbaudīt.

- Jūs neesat...

- Es esmu, mans dārgais, es esmu. Un netērējiet te velti savu laiku. Jūsu aizbildnis, sers Čārlzs, ir tālu, un uz kuģa diez vai būs vairāk kā divi, vai trīs jūsu cilvēki. Es jūs visus varu atstāt šeit!

Pulkvedis norija siekalas. Viņš joprojām bija bāls un nikns, bet piespieda sevi piekāpties, kas Doroteju iedzina vēl lielākās izbailēs. Tāpēc, ka kļuva līdzīgs čūskai, kas rāpjas prom no virs tās paceltā papēža, lai rīt sadzeltu kailo kāju.

Pēc ilgākas pauzes, kuras laikā, paklausot Regīnas žestam, Doroteja aizgāja pie kamīna un tagad stāvēja pretī pulkvedim un kundzei, Regīna sacīja:

- Runājiet, pulkvedi. Un visu no paša sākuma. Lai Doroteja saprastu, par ko ir runa.

- Viņa saprot arī bez tā.

- Neesmu pārliecināta. Tāpēc veltiet dažas papildu frāzes.

- Labi. Atkārtošos. Bet es to atkārtošu jums, misis Vitl. Lai jūs saprastu situācijas nopietnību.

Pulkvedis runāja, nenovērsdams skatienu no Dorotejas, it kā gaidīdams, ka viņa nespēs izturēt, nokritīs uz ceļiem un sāks kliegt: "Esmu vainīga!"

Bet tas nenotika, jo Doroteja, beidzot sapratusi, par ko ir runa, kamēr noklausījās pie durvīm, nevarēja atzīties, būdama nevainīga.

- Šodien ostā tika aizturēti divi franču spiegi, - sacīja pulkvedis. - Pārģērbušies par zvejniekiem, viņi izgāja jūrā līcī ar nosaukumu Bičheda. Viņi tur katru nedēļu devās ar ātrgaitas laivu, norunātajā vietā atstāja informāciju franču korsāriem par to, kuri angļu kuģi apbraukuši Labās Cerības ragam. Šī informācija palīdzēja korsāriem un pirātiem izsekot mūsu kuģus, tos aplaupīt un nogremdēt.

Regīna pamāja ar galvu, it kā atkārtotu apgūto, savukārt Doroteja centās nesatikties ar pulkveža inkvizitora skatienu.

- Ko mēs redzam šīs bīstamās situācijas gaismā, kad mūsu braucienam jānotiek pilnīgā slepenībā, un Indijas okeānā burtiski mudž no francūžiem? - pulkvedis jautāja.

- Ko tad? - Doroteja neviļus pajautāja.

- Mēs redzam kādu meiteni, misis Vitlas kalponi, kura atšķirībā no pārējām normālajām Lielbritānijas meitenēm ir apmācīta nekaunīgi izģērbties...

- Pulkvedi, pulkvedi... - Regīna pacēla šauru plaukstu. - Nomierinieties, jūs neatrodaties tiesā.

- Atvainojiet, bet es esmu sašutis un ar grūtībām kontrolēju savas jūtas! Fakti ir spītīga lieta! Šī nodevēja metas okeānā, ko viņas vietā nebūtu izdarījusi neviena kārtīga meitene ... Iemesls ir tāds, ka jūrā viņai jātiekas ar franču spiegu botu, lai informētu viņus par "Glorijas" braucienu.

- Kur es peldēju? - Doroteja nesaprata.

- Vai tur bija redzamas buras?

- Kur?

- Okeānā bija buras. Es par šo jautājumu pieņēmu apsarga un kučiera liecību. Bija buras! Un, aizpeldot okeānā, jūsu kalpone steidzās informēt spiegus, ka "Glorija" un "Drednauts" jau atrodas ostā. Par laimi, haizivim izdevās apturēt šo viņas virzību.

- Piedodiet, - Regīna pēkšņi pārtrauca pulkvedi, viņai nevarēja noliegt savdabīgu humora izjūtu. - Tātad jūs nosūtījāt to haizivi lai tā apstādina Doroteju?

Aptuveni minūti pulkvedis sagremoja jautājuma jēgu, un, sapratis, pēkšņi dziļi nosarka un nogrieza:

- Šeit nav vietas jokiem!

- Atvainojiet, ser, - Doroteja sacīja. - Bet ko es varēju paziņot, peldot pa okeānu un, atklāti sakot, pat neredzot nevienu buru ...

- Es arī neatceros nekādas buras, - Regīna viņai piekrita.

- Jūs būtu varējusi viņus informēt, ka mūsu kuģi atrodas ostā.

- Gluži kā jebkurš Keiptaunas iedzīvotājs, - sacīja Regīna.

- Bet jūsu kalpone varēja paziņot par kuģa kravu, jūrnieku skaitu, karavīriem, ka ... Spiegi vienmēr atradīs par ko ziņot.

Iestājās klusums. Doroteja zināja, ka jebkurš mēģinājums attaisnot sevi tiks interpretēts nepareizi. Viņa klusēja, un klusumu pārtrauca Regīna:

- Atvainojiet, bet mēs ar Doroteju šodien braucām uz rietumiem no pilsētas, savukārt jūsu pieminētais līcis atrodas uz austrumiem.

- Tātad ir vēl viens līcis.

- Bet šie franču spiegi tika noķerti ostā! Kad viņiem izdevās veikt šādu ceļojumu?

- Kāpēc jūs nolēmāt, ka mēs runājam par tiem pašiem spiegiem? Varbūt tādu ir simts.

Regīna padevusies paraustīja plecus.

- Doroteja, - viņa jautāja, - vai tiešām tu iemeties okeānā un peldēji uz kaut kādu laivu, lai pastāstītu viņiem, cik daudz ieroču ir uz "Glorijas"?

Tonis un vārdu izvēle parādīja Vitla kundzes nostāju šajā strīdā.

- Nē, kundze, - Doroteja atbildēja viņas tonī. - Diemžēl es nekad neesmu skaitījusi, cik ieroču ir uz "Glorijas".

- Dažos aspektos mēs abas esam līdzīgas, - Regīna nopūtās. - Bet tagad tu redzi, pie kā var novest vieglprātība. Ja tu nebūtu līdusi ūdenī, stūrmanim nebūtu nācies tevi izglābt...

- Starp citu, kāpēc stūrmanis Fredro tur atradās un kāpēc viņš arī peldēja spiegu laivu virzienā? - pulkvedis jautāja.

- Bet es tā cerēju, ka viņš mani glābj no haizivīm, - sacīja Doroteja.

- Zini, dažreiz es nožēloju, ka tā haizivs tevi neapēda, - Regīna nopietni sacīja. - Pat ja man būtu grūti bez kārtīgas kalpones, bet šīs pratināšanas būtu izpalikušas.

- Jūs šeit atrastu citu. Šeit ir ļoti labas kalpones, - Doroteja aizvainoti atbildēja.

- Nu, nu. Labi, labi…

- Un vienīgā patīkamā atmiņa, - spītīgi turpināja Doroteja, - Bija pats glābšanas brīdis. Misters Fredro bija īsts bruņinieks.

- Pazūdi! Lasies! - Regīna kliedza. - Apnikusi esi ar saviem mūžīgajiem mājieniem!

Noliekusi galvu, Doroteja devās prom no istabas, aizmirsusi palūgt atļauju aiziet uz pilsētu, un nolēma, ka viņai to nemaz nedos.

Aizvērusi durvis aiz sevis, viņa vēl dažas sekundes pie tām pakavējās.

- Šī ir pēdējā reize, kad es jūs oficiāli brīdinu, - atskanēja pulkveža balss. - Jums kalpone ir jāatstāj Keiptaunā. Ir pārāk riskanti to ņemt līdzi tālākā ceļā.

- Tiklīdz viņa atkal metīsies jūrā, es jums uzreiz paziņošu, pulkvedi. Vai vēlaties vēl kaut ko piebilst?

- Es gribēju paziņot, ka par visu esmu uzrakstījis kapteinim Ficpatrikam kā eskadras vecākajam virsniekam, un nosūtīju vēstuli arī Kompānijai, ar detalizētu ziņojumu par notikušo.

- Pareizāk sakot, par savām fantāzijām, pulkvedi.

- Kā vēlaties, tā nosauciet.

- Es arī atceros, - teica Regīna, - ka mans tēvs jau Londonā lūdza jūs nedaudz piebremzēt savu policista degsmi.

- Es aizsargāju Kompānijas intereses.

- Mēs visi tās aizsargājam.

- Vai drīkstu iet?

- Uz redzēšanos, pulkvedi. Es ar īpašu prieku pavadīju šo pusstundu jūsu sabiedrībā... - Regīnas balss kļuva salda.

Doroteja steidzās prom.

Bet pēc piecām minūtēm pati Regīna ieradās pie viņas, istabā.

- Es zinu, ka viņš stāstīja nejēdzības, - viņa ienākot pateica, un apsēdās vienīgajā krēslā pie gultas. Doroteja pielēca kājās un nostājās viņai blakus. - Ja tu gribētu izspiegot, tu atrastu desmit reizes vairāk iespēju satikties ar francūžiem pilsētā, nekā tā dēļ lēkt okeānā. Turklāt pastaigas laiks un vieta tika izvēlēta bez tavas līdzdalības. Bet es par to šim slavenajam detektīvam nestāstīju. Lai tak viņš izklaidējas - ja nu atradīs kaut ko noderīgu? Ķēdes suņi ir nepatīkami, taču tie ir vajadzīgi katram suverēnam. Starp citu, kāpēc es atnācu pie tevis?

- Jūs atnācāt pajautāt, kāpēc es noklausījos pie jūsu durvīm.

- Bet neko tādu iepriekš neesmu manījusi!?

- Es devos pie jums pajautāt, vai drīkstu aiziet uz pilsētu. Man jāpērk audums un dažas citas lietas - es gribu pašūt...

- Lieliska ideja! Es tev sastādīšu kompāniju. Mēs abas ar prieku pastaigāsim pa veikaliem, varbūt pēdējo reizi pirms daudziem, daudziem mēnešiem. Skrien, liec aizjūgt ekipāžu, bet es pagaidām saģērbšos.

- Cik labi! - Doroteja nespēja slēpt prieku - un ne tikai tāpēc, ka viņas vēlme piepildījās, bet arī tāpēc, ka saimniece vairs nebija uz viņu dusmīga.

Smaidot Regīna devās uz durvīm, bet apstājās durvju ailē un pievērsa savu auksto skatienu Dorotejai.

- Vai tev patika, ka viņš tevi ūdenī apskāva? Pilnīgi kailu?

- Viņš neapskāva, kundze, viņš mani tikai izglāba, izvilka krastā.

- Viņš tevi apskāva ... Tomēr tas mani neuztrauc. Bet, ja tu atļausi stūrmanim kaut ko tādu uz kuģa vai sauszemes, es tevi atdošu pulkvedim ar personīgu piezīmi, ka redzēju tevi pārdodam mūsu "Glorijas" noslēpumus franču spiegiem. Vai tev viss skaidrs, mīļā?

- Man ir skaidrs, - piekrita Doroteja. Regīnas dusmas bija tik lielas, ka viņas krūtis krampjaini pacēlās un korsetes šņorējums ar brīkšķi atsprāga vaļā. - Man viss skaidrs, - Doroteja paklausīgi atkārtoja, cenšoties nesmaidīt.

- Un nemaz nesmejies! - Pavēlēja misis Vitla. - Man ir skaistākās krūtis Londonā! Tu, iespējams, nemaz neesi dzirdējusi par to ...

- Mūsu kvartālā par to nerunāja, mem, - Doroteja kautrīgi atbildēja.

- Es tev gan ... - Šoreiz humora izjūta ņēma virsroku pār misis Vitlas augstprātību, un viņa izplūda smieklos. - Varu iedomāties ... Varu iedomāties, kā tavā kvartālā apspriež manas krūtis!

Un, turpinot smieties, viņa izgāja no Dorotejas istabas.

* * *

Nelielās Francijas ostās Dinkerkā un Sen-Malo bija daudzu franču pirātu dzimtene, taču slavenākais no visiem bija Roberts Surkufs, kurš nebija pirāts, bet tika uzskatīts par augstdzimušu korsāru. Lasītājam, kurš nepazīst pirātu brīvo dzīvi, jāpaskaidro, ka brīvs jūru plēsoņa tika saukts par pirātu - viss, ko viņš sagrāba, aizveda vai nozaga, piederēja tikai viņam un viņa komandai. Un visi izturējās pret pirātu kā pret parastu laupītāju. Ja viņu noķēra, visbiežāk viņš tika nosūtīts uz karātavām, vai pakārts turpat pie rājas. Korsāri parādījās vēlāk, viņi jau skaitījās valsts ierēdņi, jo kalpoja valstij. Tiesa, šis dienests bija diezgan nosacīts - korsārs pats aprīkoja kuģi, pēc tam ar varas iestādēm parakstīja līgumu, ka viņš vajās, aplaupīs, nogremdēs un sagrābs naidīgām valstīm piederošus tirdzniecības kuģus, un par to saņems daļu no laupījuma. , kā arī izmantos visas savas valsts pilsoņa tiesības, ostas un, ja nepieciešams, arī militāro fregašu palīdzību. Lielākā daļa korsāru kuģoja pa Atlantijas okeānu, kur viņi sagaidīja Spānijas un Portugāles kuģus, kuri no kolonijām uz Eiropu ved sudrabu, zeltu un visa veida preces. Dažreiz no korsāriem iznāca slaveni ceļotāji un jaunu zemju atklājēji. Tāds bija, piemēram, angļu nacionālais varonis Frensiss Dreiks, kurš ar "Zelta Stirnu" apkuģoja apkārt pasaulei, bet pa ceļam nogremdēja un aplaupīja ievērojamu skaitu Spānijas kuģu.

Pēc 1789. gada revolūcijas Francija karoja ar visu pārējo Eiropu. Pareizāk varētu teikt, ka visa Eiropa metās virsū revolucionārajai Francijai. Šis karš norisinājās arī kolonijās, tas notika Indijā, kur bija angļu un franču ostas un tirdzniecības vietas. Turklāt karā iejaucās arī Holande, kuru okupēja francūži, un holandiešiem piederēja cietokšņi mūsdienu Indonēzijā un Garšvielu salās. Visi karoja ar visiem, un Indijas okeāns kļuva par visbīstamāko kuģošanas vietu. Pat neticamais šīs ūdens bļodas lielums jūrniekus neglāba, jo ceļi pa okeānu, tāpat kā ceļi caur mežu, bija samērā šauri - tos diktēja vēji un straumes, kā arī laiks. Jebkurā gadījumā, ejot no Eiropas, bija nepieciešams apbraukt Āfrikas dienvidu galu - Labās Cerības ragu, pēc tam veikt kursu uz ziemeļaustrumiem, apiet Madagaskaras salu un saglabāt ceļu uz Kalkutu vai Madrasu, ja jūs esat anglis, uz Revinjonas salu vai Pondičeri, ja esat francūzis., uz Batāviju, ja esat holandietis. Bet pa ceļam jūs gaidīja plēsoņas neatkarīgi no tā, vai esat bezpalīdzīgs resns jērs vai pat varens, aprīkots ar ragiem un nagiem, bet zālēdājs ...

Surkufa vecāki bija turīgi buržuji, taču bagātība netika iegūta veikalā, bet gan militārās kampaņās, braucienos un ceļojumos - tā bija jūrnieku ģimene. Un viņa vectēvs laupījis tika pat pie Peru krastiem.

Visi vēlējās zēnam dot stabilu izglītību, lai viņš kļūst par advokātu vai tiesnesi, taču viņš bija nemierīgs un piecpadsmit gadu vecumā izlūdzās tēvam, lai tas viņu izlaiž kā kajītes zēnu uz tirdzniecības kuģa "Aurora", kas, kā izrādījās, nodarbojās ar ļoti netīriem komerciāliem darījumiem - Pār Indijas okeānu pārvadāja no Āfrikas uz Burbonas salu melno vergu kravas.

Iekrāvuši uz kuģa ap sešus simtus vergu, nopirktus no kāda no Nigērijas karaļiem, Aurora apbrauca Āfriku un netālu no Madagaskaras salas nokļuva vētrā. Pēc divu dienu cīņas ar vētru kuģis uzgrūdās uz akmeņiem. Laivas bija paredzētas tikai apkalpei. Lai vergi neuztrauktos un nelēktu no grimstošā kuģa ūdenī, tos droši ieslēdz kravas nodalījumā, bet paši aizpeldēja krastā. Kad vētra bija beigusies, kapteinis un vairāki jūrnieki atgriezās pie kuģa, kurš, izrādās, tā arī nenogrima. Uzkāpuši uz klāja, viņi atvēra lūkas, un sejā iesitās drausmīga smaka - visi vergi bija noslāpuši. Tā sākās Roberta Surkufa jūras skola.

Vēl divus gadus viņš kuģoja uz vergu kuģiem, apguva visus melnādainā transporta smalkumus un saprata, ka viņam pienācis laiks doties neatkarīgā reisā. Septiņpadsmit gadu vecumā Surkufs atgriezās mājās un pārliecināja savus radiniekus palīdzēt nopirkt nelielu brigu "Kreoliete", apgādāt to ar apkalpi un bruņojumu un nosūtīt uz Āfrikas krastiem. Un septiņpadsmit gadus vecais kapteinis nekavējoties sapirkās tik daudz vergu, cik "kreolietes" tilpnes varēja turēt.

Viss jau būtu labi, bet tas bija jau 1792. gads, un Francijas konvencija cīņā par brīvību un vienlīdzību aizliedza verdzību un vergu tirdzniecību Francijas teritorijās. Aizliegt jau aizliedza, bet nepaziņoja franču plantatoriem Burbonas salā, kas drīz kļūs par Revinjonu, jo pirmais vārds pārāk oda pēc monarhisma, kā iztikt bez vergiem. Rezultātā vergu tirdzniecība turpināja uzplaukt, pieauga tikai vergu cenas. Bet tad šajā jautājumā iejaucās briti. Ne tāpēc, ka viņi vairāk atbalstītu vienlīdzību un brālību nekā Francijas revolucionāri, bet gan tāpēc, ka viņi cīnījās pret Franciju, un bija ļoti izdevīgi izrādīties pasaules acīs kā brīvības cīnītājiem. Tātad britu fregates sāka medīt franču vergu tirgotājus netālu no Āfrikas un Indijas okeānā. Vairāki franču kuģi tika apturēti, un vergi tika nogādāti pie Āfrikas krastiem un tur atbrīvoti. Tiesa, vergiem neviens nesāka jautāt, kurā Āfrikas daļā viņi iepriekš dzīvojuši. Un izveidojās mežonīga situācija, kā piemēram, ja Krimā sagūstīts vergs tiktu nogādāts Itālijā. Un kas tālāk? Un tad nepazīstamie svešas valsts iedzīvotāji labākajā gadījumā saņēma jaunus vergus un sāka ar tiem tirgoties, bet sliktākajā gadījumā varbūt tos apēda.

Situācija Revinjonā mainījās 1794. gadā. Jaunais gubernators vai drīzāk no Parīzes tur atsūtītais komisārs bija ideālists un pretojās vergu tirdzniecībai. Viņš izsauca visu ostā stāvošo kuģu kapteiņus un lika viņiem nomainīt profesiju. Daži paklausīja un sāka transportēt garšvielas. Citi nolēma doties par korsāriem vai mainīt savu piedzīvojumu vietu, bet Surkufs mierīgi pavēlēja saviem rīkļurāvējiem sēsties kuģī, pacelt buras un veica vēl vienu reidu uz tropisko Āfriku.

Tiesa, viņš nebija muļķis, un, atgriezies Revinjonā, neiebraucis ostā, norunātajā vietā nolikās dreifā, un, vienojies ar pateicīgajiem plantatoriem, kuru plantācijās nēģeri mira kā mušas, iekrāva dzīvo preci laivās. Tad mierīgi devās uz ostu.

Bija agrs rīts, kapteinis devās gulēt, bet tad uz klāja uzkāpa pats gubernators ar saviem uzticīgajiem pavadoņiem. Viņi nekavējoties nokāpa tilpnēs, un nevajadzēja būt sevišķi apķērīgiem, lai uzminētu, ka kuģis tikko atbrīvojies no vergiem - uz guļvietām bija važas, kas pieķēdēja preci, un ejā atradās katli rīsiem - vienīgo ēdienu vergiem. Revolucionārās Francijas komisārs bija uzvarējis - beidzot viņš bija noķēris visspītīgāko no vergu tirgotājiem.

Surkufs uzaicināja komisāru un viņa pavadoņus kopā ieturēt brokastis, taču komisārs bija nelokāms. Viņš bija iecerējis sastādīt kuģa konfiskācijas aktu.

Surkufs paraustīja plecus.

Viņš aizveda visus uz savu kajīti, tur tika sagādāti papīrs un tinte, un sākās ilgstoša procedūra, kurā kapteinis aizstāvēja katru punktu tā, it kā viņam svarīgāk būtu paildzināt procesu nekā uzvarēt strīdā. Visbeidzot, pāris stundas vēlāk akts bija gatavs, un Surkufs to pienācīgi parakstīja.

- Tagad jūs iekāpsities manā laivā, - komisārs sacīja, - un dosieties uz cietumu.

Neteicis ne vārda Surkufs uzkāpa uz klāja.

Kuģis atradās atklātā jūrā, zeme nebija redzama...

Pa to laiku, kamēr tika sastādīts akts, jūrniekiem izdevās uzvilkt buras un izvest kuģi no piekrastes lielgabalu bateriju zonas.

Kad komisārs pieprasīja paskaidrojumus, divdesmitgadīgais vergu tirgonis atbildēja, ka "kreoliete" dodas uz Āfriku, kur viņš plāno komisāru izsēdināt, lai tak padzīvo starp saviem dedzīgi aizstāvētajiem melnādainajiem. Bet, ja komisārs nevēlas sev šādu likteni, tad viņam pret Surkufu jāatsauc visas apsūdzības un pašam ar savām rokām jāsaplēš akts, kurā Surkufu apsūdz vergu tirdzniecībā.

Komisārs vairākas stundas pretojās, cerot, ka tiks atbrīvots un militārā fregate panāks Surkufu. Bet cerības bija tukšas un izkusa ar katru sekundi - pamēģiniet okeāna plašumos atrast kuģi, ja nezināt, kurp "Kreoliete" faktiski devusies. Visbeidzot komisārs kapitulēja, Surkufs viņu atgrieza Revinjonā, un lieta tika izbeigta.

Bet Surkufs saprata, ka viņa ienesīgajai vergu tirgotāja karjerai pienācis gals. Iespējams, ka viņam atkal paveiksies, un viņš atvedīs vēl trīssimt vergu. Bet komisārs viņu jau gaidīs ar fregati un darīs visu, lai Surkufs neizkļūtu no cietuma dzīvs.

Bet ko darīt?

Jākļūst par korsāru. Pirātu, kurš kalpo republikai.

Surkufs saprata, ka, ja viņš vērstos pie komisāra ar lūgumu iegūt tādu patentu, kas republikas vārdā ļautu medīt angļu tirgotājus, tas viņam nekad to nedotu. Kā uzticības necienīgai personai.

Surkufs rīkojās citādi.

Viņš pārdeva ietilpīgo, lēno "kreolieti" un tā vietā nopirka nelielu, ātrbraucēju kustīgo "Modestu", kas bija bruņots ar četriem sešu mārciņu lielgabaliem. "Modesta" apkalpē bija knapi trīsdesmit cilvēku, bet Surkufs izvēlējās biedrus no labākajiem, pārbaudītajiem un viņam uzticīgajiem jūrniekiem. Surkufs paziņoja, ka dodas uz Seišelu salām pēc bruņurupuču bruņu kravas, bet pats devās uz ziemeļaustrumiem, cerēdams pārtvert kādu bagātu angļu kuģi.

Tikai mēnesi vēlāk radās iespēja panākt un sagrābt nelielu angļu kuģīti "Pingvīns", kurš no Birmas uz Indiju veda vērtīgas tīkkoka koksnes kravu. Surkufs sagūstīja "Pingvīnu", sadzina apkalpi tilpnē un uz klāja salika pŗīzes komandu, lai nogādātu trofeju Revinjonā. Pēc tam viņam gadījās ar rīsiem piekrauts holandietis bet pie Kalkutas Surkufs sagūstīja loču brigu, stipru ātrgaitas kuģi, uz kuru viņš kopā ar apkalpi pārgāja pats, pārsauca to par "Kartje" - par godu franču stūrmanim.

Surkufs ieradās Revinjonas ostā pēc uz priekšu nosūtītajām trofejām, pavadot vēl divus sagūstītos kuģus. Bet tajā pašā dienā viņam tika paziņots komisāra rīkojums - tā kā viņš rīkojies bez patenta, visas viņa trofejas tiek konfiscētas, ieskaitot kuģi, ar kuru viņš ieradies. Ja tiks izteikta neapmierinātība, pilsoni Surkufu arestēs un pakārs kā vienkāršu pirātu.

Surkufs sūdzēties nesāka. Viņš klusi sagaidīja pirmo garāmbraucošo kuģi, ar kuru devās uz Franciju, kamēr komisārs un amatpersonas dalīja ieņēmumus no Surkufa laupījuma pārdošanas.

Surkufam par laimi, Direktorijai, kas valdīja Francijā, bija vajadzīgi drosmīgi korsāri, informācija par Surkufa varoņdarbiem viņu bija apsteigusi, un bija pienācis laiks komisāru nomainīt - revolucionāru un ideālistu laiks bija beidzies. Tāpēc Surkufs Francijā saņēma milzīgu summu - 27 tūkstošus livru kā daļu no sagūstīto kuģu preču vērtības. Un, kamēr turpinājās tiesvedība, dzīvoja mājās, iemīlējās vietējā skaistulītē Marī Blēzā, saderinājās ar viņu un, pilnībā norēķinājies ar valsts kasi, sagatavoja reisam brīnišķīgu kuģi "Klarisa". "Klarisa" bija speciāli uzbūvēta Surkufa vajadzībām, tas bija neliels, bet Indijas okeānā varēja apsteigt jebkuru citu kuģi, bija apbruņots ar četrpadsmit divpadsmit mārciņu lielgabaliem, tas ir, tas varēja uzsākt kauju ar militāru fregati, bet kubrikos - šaurībā bet ne aizvainojumā - tika izmitināti simt četrdesmit pieredzējušu jūrnieku no Senmalo.

1799. gadā, kad "Klarisa" devās uz Indijas okeānu, Surkufs vairs nebija pats jaunākais vergu tirgotājs dienvidu jūrās, viņam bija divdesmit pieci gadi, no kuriem desmit viņš bija pavadījis uz jūras. Viņš šķita vecāks par saviem gadiem. Viņš bija masīvs, zem vidēja auguma vīrietis, runāja, ka nedaudz līdzīgs ģenerālim Bonapartam, mati bija nogriezti īsi, seja smagnēja, apaļa, deguns īss, un plakstiņi vienmēr nedaudz nolaisti, kā dēļ šķita, ka Roberts ir pret visu vienaldzīgs un pat miegains cilvēks. Bet tā bija tikai maska. Ar tādu pašu sejas izteiksmi viņš varēja nosūtīt dumpīgu vergu pakāršanai pie rājas, vai atnākt uz randiņu ar skaisto Marī. Runāja, ka viņš nekad nesmaida, lai gan mīlēja ballītēs uzdejot un bija labs jātnieks, kā dēļ Sen-Malo turēja zirgus.

Tāds bija "Klarisas" kapteinis, kurš divas vai trīs nedēļas pirms "Glorijas" un "Drednauta" ierašanās apbrauca Labās Cerības ragu. Bičheda līcī Surkufs nolaida laivu, lai norādītajā vietā paņemtu Keiptaunas spiegu sagatavoto vēstuli, taču vēstulē nekas interesants netika paziņots. Tad viņš devās uz Revinjonas salu, kas atrodas pašā Indijas okeāna centrā, taču nesteidzās. Viņš negribēja parādīties Revinjonā ar jaunu kuģi, bet bez laupījuma. Tāpēc apstājās pie Madagaskaras, cerot, ka uzzinās par angļu kuģu reisiem. Ja nekas negadīsies, viņš dotos uz austrumiem, lai padežūrētu joslā uz visaktīvākā ceļa starp Keiptaunu un Indiju. Viņš nesteidzās. Viņš bija pacietīgs zvejnieks.

Tā nu "Glorija" un "Drednauts", kas pēc divām nedēļām pameta Keiptaunu, virzoties uz ziemeļaustrumiem, ar katru dienu tuvojās korsāram. Precīzāk, tuvojās "Glorija", jo ilgstoša vētra ar sniegu un lietu uz dienvidiem no Madagaskaras izkliedēja kuģus, un, iestājoties labākiem laika apstākļiem, viņi nevarēja atrast "Drednauta" pēdas. Kapteinis Ficpatriks bija gatavs šim notikumu pavērsienam, tikšanās vieta bija norunāta, tāpēc neviens šai atšķirtībai nepiešķīra nozīmi. Turklāt "Glorija" bija pietiekami labi apbruņota, un tai bija diezgan spēcīga komanda, lai padzītu jebkuru pirātu.

* * *

- Es nedomāju, ka pulkvedis Blekberijs plāno tevi nogalināt, - Regīna reiz teica, kad viņas ar Doroteju, gluži kā divas draudzenes, kajītē dzēra tēju. - Un tomēr es nepietuvotos falšbortam, neatskatoties, un nepalūkojoties, kas stāv aiz muguras.

Regīna bija iemācījusies dažus jūrnieku izteicienus un tagad kalpones priekšā ar tiem lepojās. Bija nepatīkami dzirdēt šo "falšbortu", jo Doroteja bija pārliecināta, ka tieši Alekss iemācījis saimniecei jūrniecības terminus, tāpēc, ka tiecas pēc misis Vitlas. Katrā ziņā tā stāstīja Regīna.

Doroteja bija netaisna pret stūrmani, viņš kā varēdams izvairījās tikšanās ar misis Vitlu, lai apmācītu viņai jūras navigāciju. Un ne tāpēc, ka centās palikt uzticīgs Dorotejai - ja godīgi, tas stūrmanim vēl nemaz nebija ienācis prātā; bet tāpēc, ka baidījās, ka nespēs pretoties abordāžai, kādu bija uzņēmusies misis Vitla. Viņš centās nepadoties, taču nespēja pretoties viņas gaiši pelēko acu aukstajai kaislībai un, pats galvenais, divu vulkānu kustībām, kas atradās virs viņas vidukļa. Un, iespējams, Regīnas centieni jau sen būtu vainagojušies panākumiem, ja ne viņas šķietamā līdzība ar putnu un Aleksam bija aizdomas, ka mīlestības laikā Regīna sāpīgi knābj ar degunu.

Tomēr tas nebija galvenais aizturošais iemesls. Galvenais bija tas, ka stūrmanis Fredro pēc savas būtības bija saprātīgs cilvēks, kurš vēlējās kļūt par Kompānijas kuģa kapteini, bet jebkura romantika uz kuģa atklātā jūrā neizbēgami kļuva zināma visiem klāja locekļiem, kas nozīmēja, ka tiklīdz Glorija nolaidīs enkuru Kalkutā vai Rangūnā, šis Pulčinella noslēpums kļūs acīmredzams visiem, ieskaitot misteru Vitlu-jaunāko un citus ietekmīgus cilvēkus. Ar Aleksa apšaubāmo tautību tas būtu pietiekami, lai aizvērtu visas cerības uz karjeru angļu tirgotāju vai kara flotē.

Doroteja nenojauta par šīm stūrmaņa domām, un tāpēc pārspīlēja stūrmaņa un mosis Vitlas tuvās attiecības, kā dēļ viņu arvien vairāk pārņēma greizsirdība, kas savukārt virzīja mīlestības jūtas. Kamēr esam greizsirdīgi, mēs mīlam. Greizsirdības zudums ir droša zīme, ka mīlestība ir prom.

Pēc aiziešanas no Keiptaunas pulkvedis Blekberijs ne reizi netuvojās Dorotejai, taču dažreiz viņa uzķēra šo auksto kobras skatienu, kas sagatavojusies lēcienam, un viņas gredzens ātri satumsa, pat nomelnēja, ja pulkvedim gadījās atrasties netālu. Tad Doroteja ar labās rokas plaukstu aizsedza gredzenu, it kā baidītos, ka pulkvedis redzēs, kā akmens mainījis krāsu, trauksmaini brīdinot meiteni.

Tāpēc, tuvojoties falšbortam, Doroteja atskatījās, bet vispirms tomēr uzmeta skatienu akmentiņam - tas nekad nenogura viņai pastāstīt, vai tuvumā ir kāds no ienaidniekiem. Bet tādu bija trīs: pats pulkvedis un divi viņa palīgi, kuri tika iekļauti komandas sastāvā. Viens bija galdnieka palīgs, otrs - kanonieris. Bet tas bija tikai aizsegs, visi uz Glorijas zināja, ka viņi patiesībā ir Kompānijas drošības dienesta kalpotāji, pulkveža šakāļi, taču viņus aiztikt neuzdrošinājās, un arī paši drošībnieki uz kuģa bija klusāki par ūdeni.

- Viņš vakar pienāca pie manis, vai vari iedomāties, kāda nekaunība! - turpināja Regīna, malkojot tēju, gluži tāpat kā to dara baloži, iemērcot tajā pagarinātas lūpas un sasalstot, tēja no krūzītes pa kanāliņu pacēlās kaklā, tad norijot, Regīna strauji pameta galvu augšup, palīdzot tējai ieplūst kuņģī. - Viņš nevar atbrīvoties no sava naida pret tevi. Viņš teica, ka, ja ieruadzītu pie apvāršņa ienaidnieku buras, pirmais, ko izdarītu, tevi uzreiz pārmestu pār bortu.

- Bet kāpēc? Kāpēc?

- Viņš joprojām domā vai vēlas domāt, ka tu esi nodevusi francūžiem informāciju par Gloriju. Vai uu zini, ka Surkufu esot redzējuši netālu no Madagaskaras?

- Ar ko tad viņš ir tik slavens? - Doroteja vaicāja.

- Pirmkārt, viņš ir jauns un izskatīgs, īsts džentlmenis, - Regīna atbildēja. - Otrkārt, viņš ir sagūstījis tik daudz mūsu kuģu, ka pat lieli kuģi ar simtiem jūrnieku uz borta baidās šķērsot okeānu vienatnē.

- Bet mēs?

- Mums nevajadzētu baidīties, - Regīna atbildēja. - Mēs bruņojumā esam līdzvērtīgi fregatei, un uz kuģa mums ir vairāk jūrnieku un karavīru nekā trim Surkufiem.

Pēdējie misis Vitlas vārdi bija skaļāki nekā vajadzīgs, it kā viņa cerētu, ka tie sasniegs Surkufa ausis un nobiedēs viņu. Tā bija sava veida primitīva burvestība, cīņa pret ļauno Nemieru. Tā Doroteja saprata šo izsaucienu.

Kuģis devās uz ziemeļiem, katru dienu kļuva arvien siltāks, lieti mijās ar dienām ilgstošu skaidru laiku, uz sausā klāja uzlidoja lidojošās zivis un lēkāja uz tā, atstājot slapjas, ātri žūstošas ​​peļķes. Kaijas, medījot zivis, drosmīgi tās pagrāba no klāja, bet citas nekārtīgā barā lidoja aiz Glorijas, jo kuģa paceltajos viļņos griezās zivis un reizēm pavārs aiz borta izmeta ēdienu paliekas.

Saule iespīdēja logu rindā, kas stiepās visā pakaļgala platumā un sadalījās mazos kvadrātiņos, bet staros virpuļoja lēnām lejup slīdošie putekļi.

- Rīt, - Regīna sacīja, - es nolēmu sarīkot nelielu tēju šauram lokam. Uzaicināsim kapteini, pirmo palīgu un abus stūrmaņus. Pratīsi pagatavot tēju? - Jautājums bija tikai formalitāte, taču Regīna izvairījās pavēlēt, ja tas nebija nepieciešams. Cilvēki tāpat zināja, ka viņa ir šī kuģa īpašniece.

- Vai pulkvedis arī būs?

- Es negribēju viņu uzaicināt, bet situācija ir tāda, ka apiet būs nepieklājīgi. Toties būs tavs mīļotais Alekss.

Regīna cieši paskatījās uz Doroteju, it kā gaidot, ka kalpone kaut kādā veidā sevi nodos.

* * *

Nākamajā dienā pulksten piecos pēcpusdienā pie misis Vitlas sapulcējās viesi. Zināms dzīvesveids uz kuģa, ar domu saglabāt pienācīgas sabiedriskās attiecības, palīdzēja ikvienam uz Glorijas saredzēt Londonas dabisko daļu, Kompāniju, sabiedrību, kurā cilvēki apmeklē viens otru un tiek aicināti uz tēju. Diena bija karsta, pārsvarā bez vēja. Negaidītās brāzmās brīze dzina Gloriju, bet pēc tam atstāja buras un paslēpās kaut kur tumšajos mākoņos, kas pacēlās rietumos kā kalnu grēda, sagaidot, kamēr aiz tiem nolaidīsies saule. Barometrs krita, bet vētra vēl nebija paredzama, toties gaisā valdīja bezvēja mitrs karstums, kas Dorotejai un tiem jūrniekiem, kuri pirmo reizi ienāca tropos, vēl nebija pazīstams.

Regīnas kajītē, neskatoties uz izmēriem, bija smacīgi, un pat atvērtie logi neko daudz nelīdzēja - vējš negribēja ielūkoties iekšā. Tomēr Regīna vairākkārt bija atzinusies Dorotejai, ka neiztur Londonas aukstumu un vēju, un, ja būtu viņas griba, viņa būtu nodzīvojusi visu savu mūžu Indijā. Šeit misis Vitla nedaudz liekuļoja, jo, lai viņa varēt dzīvot Indijā, viņai būtu vajadzīga atbilstoša pils un, pats galvenais, cits dzīvesbiedrs - viņa nebija pārliecināta, ka Džulians Vitls kļūs par ģenerālgubernatoru.

Viesi un saimniece apsēdās pie smagā pusdienu galda, savukārt Doroteja un kapteiņa Ficpatrika izsūtāmais apkalpoja. Tēja uz Glorijas bija daudz bagātīgāka, nekā tas pieņemts Londonā, jo jūras brauciena garlaicība izraisa apetīti un vēlmi dažādot ēdienkarti. Un, ja jūrnieki bija apmierināti ar vienkāršu un raupju ēdienu, tad augšējo kajīšu iemītniekiem, Keiptaunā tika iekrauti dārzeņi, mājputni, eksotiskie augļi - līdz Indijai vēl bija daudzu dienu ceļojums, un to nācās kaut kā atdzīvināt.

Neskatoties uz karstumu, kungiem tika pasniegti stiprie dzērieni, un, tā kā nebija neviena, no kura būtu jākautrējas, Regīna dzēra džinu, tikai nedaudz atšķaidot to ar atdzesētu ūdeni, kamēr vīrieši bija apmierināti ar portvīnu, toties sevi neierobežoja un tāpēc viņu sarunas kļuva arvien skaļākas.

Ar Regīnas atļauju visiem formas tērpu augšējās pogas bija atpogātas, un skatieni, kurus stūrmanis uzmeta Dorotejai, bija tik atklāti jūsmīgi, ka Regīna, kura pārtvēra vienu no tiem, sausi pateica:

- Tu vari iet pastaigāties, Dorotej, uz klāja. Mēs tevi pasauksim, kad būsi mums vajadzīga.

Doroteja labprāt izgāja uz klāja, kur bija daudz vēsāk. Viņai šķita dīvaini, ka Aleksa apbrīna pilnie skatieni viņu nemaz neaizskāra, bez tam viņa atrada attaisnojumu jebkurai viņa kļūdai vai nolaidībai - viņa jau bija iemīlējusies, vienkārši nevēlējās to atzīt pati sev. Viņa taču nedomāja, ka, izmazgājusi savu un saimnieces veļu, to iznesa pakārt pakaļgalā, kur šim nolūkam bija nostieptas auklas, tieši tajās stundās, kad Fredro bija dežūrā. Dažreiz viņa nevainīgi, bet prasmīgi noorganizēja nejaušas tikšanās. Un pati bija ļoti pārsteigta par šīm tikšanās reizēm, sarka un, skatīdamās uz leju, steidzās paslīdēt garām.

Saule jau liecās uz rietumiem, gaiss bija gandrīz nekustīgs, un buras dažreiz noplandīja tik skaļi, it kā būtu atskanējis lielgabala šāviens, tas nozīmēja, ka vējš pastiprinās, it kā izmēģina, ko var izdarīt ar burām. No šiem rāvieniem "Glorija" kustējās lēnām un nevienmērīgi, te gandrīz sastinga un tikai lēnām šūpojās pa maigajiem slinkajiem okeāna vāliem, te pēkšņi sāka uzņemt ātrumu.

Un tad Doroteja ieraudzīja svešu kuģi.

Tas dreifēja tālumā, gandrīz pie horizonta, un šajā karstajā pēcpusdienā to neviens nepamanīja, jo viņš lēnām tuvojās Glorijai no saules puses un bija slikti saredzams.

Bet Doroteja raudzījās saulē, domājot, ka, ja uz saules dzīvo mazi cilvēciņi, tad tos varētu saredzēt, ja nokūpinātu stiklu ...

Doroteja paskatījās apkārt, meklējot kādu, kam varētu pastāstīt tik interesanto atklājumu, bet ieraudzīja tikai vienu no pulkveža pavadoņiem, kurš, šķietami, snauda, ​​ar muguru atspiedies pret grotmastu.

- Hei! - Viņa tam teica. - Skatieties! Īsts kuģis! Vai tas varētu būt "Drednauts"?

Drošībnieks, galdnieka palīgs, viegli pieklibojošais, ļenganais, slaidais vīrietis ar maigām rokām, kuras nekad nebija turējušas galdnieka darbarīkus, atrāvās no masta un ātri devās pie falšborta, ielūkodamies tālumā.

- Nē, - viņš teica. - Tas nav Drednauts. Vajag zināt - Drednautam ir trīs masti, bet šim tikai divi.

- Mums jāpadod viņam signāls, - sacīja Doroteja, - citādi viņi mūs var nepamanīt.

Doroteja pacēla roku, lai pavicinātu uz tālo kuģi, nedomājot, ka signāls būs saredzams no šāda attāluma. Bet tajā brīdī no kajītes iznāca misis Vitla, vēloties paelpot svaigu gaisu un varbūt redzēt Doroteju un stūrmani Fredro. Doroteja sajuta, ka viņš ir parādījies uz klāja, viņa grasījās pastāstīt interesantās ziņas, bet šajā brīdī kalps ar negaidītu niknumu Dorotejai pavēlēja:

- Nolaid roku! Nolaid roku, es tev saku, sasodītā spiedze!

Un nākamajā mirklī satvēris viņu aiz rīkles un ar tādu spēku sāka liekt galvu pār bortu, ka Doroteja nepaspēja saprast, kā smaguma centrs jau atradās falšborta otrā pusē, un viņa, neveikli atsitoties pret sānu, ielidoja jūrā no divdesmit pēdu augstuma. Un tikai viņas māka peldēt izglāba Doroteju no drošas nāves, jo viņa ierija ūdeni, pirms paspēja uznirt virspusē.

Par laimi, Glorija kustējās tik lēni, ka tad, kad Doroteja atradās uz virsmas pāris pēdu attālumā no borta, uzreiz peldēja uz virs viņas paceļošos korpusu, kuģis pagaidām tikai slīdēja garām, un varēja atstāt viņu nomirt tukšā okeāna vidū.

Peldot, viņa ieraudzīja savu roku ar nomelnējušo akmentiņu un saprata, ka briesmas vēl nav beigušās.

Viņa pacēla galvu un pamanīja, ka pulkveža kalps tēmē uz viņu ar pistoli.

Un, ja viņam izdevās viņu pārmest pār bortu, izmantojot meitenes pilnīgo nesagatavotību šādam uzbrukumam, tad šoreiz viņa bija gatava briesmām, lai gan, protams, nevarēja saprast, kas izraisīja šo vēlmi viņu iznīcināt.

Doroteja ienira, turpinot peldēt zem ūdens kuģa virzienā - tomēr palikt jūrā vienai bija daudz briesmīgāk nekā tikt nošautai.

Šajās sekundēs atrodoties zem ūdens, Doroteja nespēja saredzēt, kas notiek uz klāja ...

Drošībnieks, kurš domāja, ka tik karstā pēcpusdienas stundā neviens uz klāja neatradīsies un viņa rīcība paliks nepamanīta, nepaspēja apstāties, kad saprata, ka liecinieks tomēr ir - tas ir jaunākais stūrmanis Fredro, kurš izgāja no kajītes. Lai arī stūrmanis atradās tālu no drošībnieka un tāpat nepaspētu Dorotejai palīdzēt, viņš uzkliedza:

- Stāvi! Ko tu dari, nolādētais! Es tevi nogalināšu!

Drošībnieks paskatījās uz Fredro un acīmredzot saprata, ka viņam vēl ir dažas sekundes. Viņš pavērsa pistoli uz leju, domādams nošaut Doroteju, tiklīdz viņa parādījās pie borta.

Stūrmanis bija neapbruņots un kustējās lēnāk, nekā vajadzētu. Lai gan viņš bija apņēmīgs un drosmīgs cilvēks, viņš neizcēlās ar ātrumu un prāta dzīvīgumu. Viņš grasījās skriet pie drošībnieka, bet pēkšņi tieši virs auss nodārdēja šāviens, kas stūrmani apdullināja. Viņš redzēja, kā kalps nomet pistoli un saķer savu roku. Starp pirkstiem parādījās asinis. Drošībnieks iegaudojās sāpēs un izbailēs.

Fredro pagriezās.

Pie kajītes durvīm viņam aiz muguras ar pistoli rokās stāvēja jaukā dūja misis Vitla. Viņas pilnīgie vaigi kvēloja dusmās, acīs zvēroja mednieces Artemīdas spožā, aukstā liesma.

- Ko jūs izdarījāt? - pulkvedis, kurš izskrēja no kajītes, centās izraut viņai no rokas jau tāpat nekaitīgo pistoli.

Regīna pēkšņi apgriezās apkārt, satvērusi pistoli aiz stobra, ar smagā ieroča rokturi ietrieca pulkvedim vaigā. Tas noelsās un atstreipuļoja pret sienu.

- Veikli jūs viņu! - kapteinis Ficpatriks iesaucās. Un neapklusis, it kā turpinot frāzi, pērkona balsī, kas pacēla visus apkalpes locekļus, nokliedza: - Laivu ūdenī! Nolaist buras! izmest peldošo enkuru! Doktoru Strenglu uz klāja!

Kapteiņa palīgs aizskrēja uz tiltiņu, lai redzētu, kā tiek izpildītas pavēles, un visi steidzās pie borta, lai redzētu, vai Doroteja nav noslīkusi. Bet Doroteja jau turējās aiz tauvas gala, kuru no borta izmeta ātrāk par citiem pieskrējušais stūrmanis, un acīmredami nebija ievainota.

Drošībnieks stenēja, kad doktors Strengls izmazgāja un pārsēja brūci. Kad laiva tuvojās Dorotejai, misis Vitla atriebības dievietes balsī viņam pajautāja:

- Kas tev pavēlēja viņu nogalināt?

- Tikai tad, ja viņa sāk dot signālus ienaidnieka kuģim.

- Un kam viņa deva signālus?

- Viņa signalizēja pirātam.

- Kur ir tas pirāts?

- Tur ... pie horizonta.

Svešais kuģis pie horizonta parādījās melnā plaukstas lieluma siluetā,.

- Ar ko tad viņa deva tos signālus? - jautāja Regīna.

- Viņa pacēla roku, - sacīja stūrmanis. - Es redzēju. Vispirms viņa pasauca šo te nelieti un tad pamāja ar roku.

- Pats Kungs Dievs to nebūtu redzējis no tāda attāluma, - sacīja Regīna. - Bet tagad es saprotu. Jūs, pulkvedi Blekberij, atdevāt viņam šo pavēli izmantot jebkādu attaisnojumu slepkavībai. Vai ne? Atzīsties!

- Man nav pie kā atzīties. Turklāt mans cilvēks un kompānijas darbinieks izpildīja savu pienākumu, bet uz viņu tāpēc izšāva un ievainoja.

- Es aizstāvēju savas kalpones dzīvību! - Regīna aizsvilās. - Un es jūs brīdināju, lai jūs neplānojiet te slepkavības vai citus noziegumus.

- Es atskaitīšos Kompānijas valdei.

- Kā vēlaties, pulkvedi, - Regīna atbildēja.

Tikmēr jūrnieki palīdzēja Dorotejai tikt uz klāja. Viņa bija apdullināta, pārbijusies, bet neskarta. Māka peldēt jau otrreiz izglāba viņai dzīvību.

Regīna aizveda viņu uz kajīti, lai noliktu gulēt, doktors Strengls apskatīja meiteni un teica, ka dzīvībai briesmas nedraud. Tāpat dzīvos arī kalps.

- Paldies Dievam, - Regīna atbildēja. - Es negribētu uzņemties uz dvēseles tādu grēku. Lai gan viņš to bija pelnījis.

- Vispār jau jā, - ārsts saprātīgi piekrita. - Nevajag meitenes izmest aiz borta un pēc tam šaut nost. Tas ir nežēlīgi.

Pati Regīna atnesa Dorotejai glāzi džina un lika izdzert, lai stiprinātu spēkus. Tad lika iet gulēt.

- Paldies, misis Vitla, - sacīja Doroteja.

- Neesmu pārliecināta, vai rīkojos pareizi, - atcirta misis Vitla. - Bet tu esi gudra meitene, un zini, ka manā pistolē vēl ir lodes. Tai stulbenei, kura mēģinās savaldzināt stūrmani Fredro. Un es garām neaizšaušu, jo iemācījos šaut Ostindijā īstās kaujās. Saprati?

- Sapratu, - teica Doroteja. Viņai lipa ciet acis. Viņa nekad dzīvē nebija izdzērusi tik daudz džina uzreiz.

ieskatījās stūrmanis, teica, ka vēlas uzzināt par Dorotejas veselību, bet Regīna, paņēmusi viņu aiz elkoņa, veda uz durvīm, apgalvojot, ka Dorotejai jāatpūšas. Doroteja nodomāja, ka Regīna nemaz nejoko. Viņa patiesībā joko tikai tad, kad smejas par kādu citu. Interesanti, kā kuģis tas ir? .. Ar šo domu Doroteja aizmiga.

Bet tā bija korsāra Roberta Surkufa briga "Klarisa".

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)

Поиск книг

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика

Отборные классические книги

Классика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник
БИБЛИОТЕКИ

Библиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории

Любовные романы

Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров

Фантастика

Самые популярные книги в формате фб2

Топ фб2 книги