Ļaunuma spogulis

7. nodaļa. LIGONAS PRINCESE MA DORO

Godājamā Ar-Rahmana baggala svētdienas pēcpusdienā iegāja Rangūnas upes grīvā. Baggalas kapteinis vēlējās noenkuroties pirms tumsas iestāšanās, jo pie savas ietekas Rangūnas upe - daļa no lielās Irravadas upes deltas - bija ne tikai pakļauta bēgumam, bet arī plūda pa tik līdzenu reljefu un nesa sev līdzi tik daudz dūņu ka tās kuģu ceļš pastāvīgi mainījās. Lai gan baggala šeit bija piestājusi arī agrāk, pie Siriamas bija jāsagaida Birmas locis - tur dežurēja vietējo loču laivas, lai vadītu tirdzniecības kuģus pa nodevīgo farvateru. (Irravada - upe Mjanmā. Tā ir lielākā Mjanmas upe un vissvarīgākais ūdensceļš tirdzniecībai, ar baseina platību aptuveni 410 000 km². Irravada ņem sākumu Kačinas nacionālajā reģionā no Mali un Nmai upju satekas, kas plūst paralēli viena otrai no Himalaju dienvidaustrumu nogāzēm. tulk.)

Doroteja visus šos notikumus vēroja no liela augstuma. Viņai šausmīgi slāpa - sākās trešā gūsta diena bambusa būrī, kas bija piekārts augstu pie rājas. Doroteja nekliedza, nesūdzējās un nelūdza žēlastību. Viņa cieta. Viņa cerēja, ka viņu nenogalinās, un, kad uzskatīs, ka sodījuši pietiekami, nolaidīs lejā. Bet, acīmredzot, jaunais tirgotājs bija pamatīgi apvainojies un patiešām uzskatīja viņu par raganu.

Dorotejai bija laiks to visu apdomāt, arī to, kas gan tas par vīrieti baltajā turbānā slēpjas krūkā, un kuru pēc tam ar-Rahmans izmeta aiz borta. Un vai taisnība, ka vecais tirgotājs nogalināja šo džinu ar pistoli? Droši vien nogalināja - pamēģini palikt dzīvs vara krūkas iekšpusē. Tur taču sadedzinās ar šaujampulveri vien! Tomēr džins gribēja viņai palīdzēt, un viņa seja šķita pazīstama. Vai viņi būtu satikušies Londonā?

Ūdeni viņai deva tikai divas reizes dienā - jūrnieks ar krūku uzkāpa uz rājas, izlejot ūdeni virsū Dorotejai, ņirgājās, bet pēc tam parādīja ar zīmi, ka viņa var atmest galvu un atvērt muti. Doroteja paklausīja, un jūrnieks lēja viņai mutē tik daudz ūdens, cik uzskatīja par vajadzīgu.

Tad caur bambusa spieķiem iespieda plāceni. Tā notika divas reizes dienā.

Rāja lēnām griezās atkarībā no vēja virziena, un, kad Doroteja karājās virs jūras, viņa varēja atviegloties - pretējā gadījumā viņai nācās paciesties. Kad nonāca tuvu zemei, parādījās daudz kaiju, kuras barā metās aiz kuģa, paķerot ūdenī iekritušās ēdienu paliekas un likās, ka aiz baggalas lido bļaurīgs mākonis.

Gaidot zemi, visi, kas varēja, iznāca uz klāja. Skatoties no augšas, Doroteja atklāja, ka kuģa iekšiene slēpusi simtiem cilvēku - iespējams, ne tikai matrožus un artilēristus. Doroteja saprata, ka baggala ved arī pasažierus uz musulmaņu svētvietām, varbūt pat svētceļniekus. Lai gan, godīgi sakot, Doroteja nebija pārliecināta, kurās austrumu valstīs cilvēki varētu atzīst šādu mežonīgu reliģiju.

Cilvēki uz klāja šad tad pacēla ziņkārīgās galvas, lai paskatītos uz mežonīgo pagānieti, kura bija jātur pie rājas, jo, dēmonu apsēsta, bija metusies uz saimnieka dēlu Kamaru. Ļoti drausmīgs, traks briesmonis ... nedod Dievs, ja tāds izlauzīsies no būra! Starp šiem cilvēkiem viņa neredzēja savus ceļabiedrus - angļu jūrniekus. Un saprata, ka Rahmans viņus ieslēdzis kravas nodalījumā - kāpēc viņam un misis Vitlai vajadzētu papildu lieciniekus? Ja vien viņus jau nenogalināja. Tomēr Doroteja rēķinājās ar arābu tirgotāju alkatību, kuriem izdevīgāk cilvēku pārdot nekā nogalināt.

Šajā Dorotejas slēdzienu un jūtu aprakstā slēpās neprecizitāte. Tā vienkārši mierīgi sēdēt, meditēt, un racionāli visu apdomāt būrī, kas šūpojas pāri jūrai un klājam (šķiet, ka tūlīt nokritīs un izšķīdīs ar visu saturu), kurā vienmēr ir nelabi, jo jebkuram cilvēkam kļūs nelabi, ja tiks šūpots kā bumba aiz auklas, tas nebija iespējams.

Bet tomēr cilvēks pierod pie gandrīz visa, un Doroteja kaut kā domāja. Un strādāja.

Bet strādāja viņa pie tā, ka, aplaužot nagus, šķiedru pēc šķiedras, atšķetināja džutas auklu vijumus, kas saturēja kopā bambusa nūjas, lai, ja vien tas būs iespējams, varētu tos atgrūst malā un izkļūt no būra. Galu galā viņa taču būs jānolaiž uz klāja - maz ticams, ka viņa šeit ilgi karāsies visas Birmas pilsētas acu priekšā.

Bet viņa kļūdījās, jo ar-Rahmans plānoja izmantot sprostā esošo mežonīgo radījumu kā veidu, kā piespiest misis Vitlu izpildīt norunu. Tomēr viņš nesteidzās parādīt visus trumpjus, saprotot, ka apstākļi bija viņa plānam labvēlīgi.

Kad parādījās krasts - zema, kā ar svina zīmuli novilkta līnija starp dzelteno, pie deltas dubļaino jūru un pelēkajām no plānā mākoņu slāņa un vienlaikus karstajām debesīm - misis Vitla izgāja uz klāja un pienāca pie borta ar atvieglojumu aplūkojot savu ceļojuma mērķi... Protams, viņa bija satraukta, un, lai gan saskaņā ar visiem jūras likumiem neviens viņu nevarēja apsteigt ceļā līdz Rangūnai, viņu neatstāja bailes no nelabvēlīga brīnuma.

Stāvot pie borta un domās atkārtojot pirmos vārdus, ko izrunās tikšanās laikā ar savu vīru, Regīna pamanīja, kā arābu matroži, atkāpušies no viņas cieņpilnā attālumā, laiku pa laikam pamet acis uz augšu un pēc tam uzmet skatienus angļu lēdijai. Sekojot šo skatienu virzienam, Regīna konstatēja, ka gandrīz virs viņas galvas, lielā augstumā, virs masta augšdaļas, kur slīpās buras vāls pacēlās vai līdz pašiem mākoņiem, bija piekārts būris.

Tā kā sākumā Regīna ieraudzīja tikai būra dibenu, viņa nesaprata, kas tas ir. Bet apkārt bija dzirdama sačukstēšanās un ķiķināšana, kaut kur aiz muguras kaut ko nokliedza, un daudzi iesmējās. Tad misis Vitla saprata, ka tas, kas tur debesīs karājas, ir saistīts ar viņu.

Viņa devās pa klāju līdz pakaļgalam, līdz ieejai savas kajītē, lai piekārto priekšmetu aplūkotu leņķī, un beidzot ieraudzīja, ka tas ir būris, un būrī sēž cilvēks. Tas, ka šis cilvēks varētu būt Doroteja, viņai neienāca ne prātā. Bet viņa nespēja apvaldīt apjukumu un tumšas aizdomas. Atkal un atkal viņa pacēla galvu un visbeidzot, nejauši, pat sastapa būrī ieslēgtā radījuma skatienu. Šādā attālumā, protams, radījuma acis saskatīt nevarēja, bet mēs taču sajūtam cita skatienu! Bez redzes mums tam ir arī citas maņas.

Regīna ne tikai nojauta, ka būrī esošais radījums, tik neatpazīstams, ka pat nav skaidrs, vai tas ir dzīvnieks vai cilvēks, skatās uz viņu, bet arī to ka skatienā jūtams naidīgums.

Apsēsta ar vēlmi atšķetināt būrī esošā radījuma noslēpumu, Regīna uzkāpa pa trapu uz komandtiltiņa, kur atradās stūre. Netālu no stūrmaņa stāvēja Ar-Rahmana kungs, turēdams pie acīm tālskata cauruli, pavērsis to pienākošā krasta virzienā. Starp viņu un stūri stāvēja birmiešu locis, kura apģērbs sastāvēja tikai no auduma gabala, kas bija aptīts ap gurniem, un koniskas pītās cepures. Protams, Regīna nezināja, ka redz loci, un nesaprata vārdus, kurus viņš laiku pa laikam izmeta abiem stūrmaņiem, kuri grieza lielo stūri. Viņu vairāk interesēja tālskatis, kuru turēja rokā Ar-Rahmans.

Pēc apsveicināšanās Regīna jautāja:

- Cik drīz mēs būsim Rangūnā?

Kamars, stāvēdams blakus tēvam, pārtulkoja jautājumu un atbildēja:

- Tagad mēs ieejam deltā. Redziet, cik šeit zemi krasti?

Viņš norādīja uz sāniem, un Regīna redzēja, ka pa labi no kuģa parādās dzeltena māla krasts, kas gandrīz neatšķiras no šķidrajiem dubļiem, kas pamazām kļuva par ūdeni.

- Un cik ilgi mums jābrauc?

- Vismaz divas stundas.

- Un kas ir tur tas? - jautāja Regīna, norādot uz tālo būri.

- Kur? Būrī? Vai tad jūs neatpazināt savu kalponi, kuru mums pārdevāt? - nāca atbilde.

- Ko? Vai tā ir Doroteja? Jums prāta nav! Nekavējoties izbeidziet! - Šajā dusmīgajā izsaucienā izskanēja viss Regīnas garīgais apjukums, kura, protams, nebūdama pavisam nežēlīgs briesmonis, nožēloja, ka apstākļi spieduši izturēties pret tik nepieciešamo un ne jau nu slikto lietu tik nežēlīgi, it kā sadauzot druskās visērtāko krūzīti. Tiesa, mierinot viņa centās sevi piespiest atcerēties, cik nepaklausīga, nesakopta un negodīga bijusi viņas kalpone, kura uzdrošinājās Regīnas dzīvē grūtajā brīdī uzvilkt viņas iecienīto kleitu. Bet šādas iekšējās atklāsmes, nepieņemot formu, izgaisa un neradīja gandarījumu.

- Jūs mūs piekrāpāt, - ar-Rahmans, neslēpjot izsmieklu savās melnajās, taukaini spīdošajās acīs, caur tulkotāju paziņoja - pārdevāt mums nenormālu noziedznieci, kura gandrīz nogalināja manu dēlu Kamaru. Jebkuru citu negantnieci, mēs jau sen būtu noslīcinājuši, bet tikai aiz cieņas pret jums, mēs nolēmām viņai saglabāt dzīvību.

- Nu tad būtu atstājuši viņu dzīvu kuģa tilpnē! - Regīna uzkliedza.

Doroteja sadzirdēja šo viņas kliedzienu, pat izteiktos vārdus, jo uz klāja, kur desmitiem cilvēku sasprindzināja ausis, mēģinot sadzirdēt, kas notiek pie stūres, bija iestājies pilnīgs klusums.

- Mēs neesam raduši ieslodzīt cilvēkus kravas telpās, - baggalas īpašnieks atcirta. - Mēs dodam iespēju sodītajiem paelpot gaisu. O nē, mēs neesam nežēlīgi cilvēki!

- Viņš mēģināja Doroteju izvarot? - jautāja Regīna, pilnībā aizmirstot, ka tieši izvarotājs bija tulks šajā sarunā.

Kamars paklausīgi iztulkoja jautājumu, bet pēc tam pievienoja kaut ko savu, un viņa frāze bija krietni gara, un, to izrunājot, balss pieauga skaļumā, un Kamars pabeidza ar kliedzienu, līdzīgu sievietes vaidam. Un tāpēc viņam neizdevās nekavējoties iztulkot nesatricināmā ar-Rahmana atbildi. Bet Regīna glupji grozīja savu putna knābi, skatoties no dēla uz tēvu, un uzreiz pat neaptvēra, ka viņai ir nevis viens, bet divi pretinieki.

- Jūs mums pārdevāt savu istabeni, savu verdzeni, ieguvāt par viņu to, ko vēlējāties. - Kamars ar žestu norādīja uz tuvojošos krastu. - Drīz jūs satiksiet savu mīļoto dzīvesbiedru. Savukārt es piedzīvoju rūgtu vilšanos, jo cilvēks, - roka norādīja uz būri, - sieviete, kuru vēlējos iepriecināt, izrādījās mežonīga kaķene, nepateicīga kuce, kuru es personīgi pārdošu Omānās publiskajā namā, lai viņa drīzāk nomirst no sliktas slimības, iepriecinot matrožus un krāvējus!

Kamara acis zibēja no taisnīgām dusmām, un misis Vitla pēkšņi nobijās. Viņas pirksti neviļus savilkās dūrēs un pacēlās pie krūtīm. Ar-Rahmans pamanīja lielā, pilnkrūtainā putna izbiedēto acu skatienu, žestu un sejas izteiksmi, bet Kamars, iztulkoja, bez viltus, pievienojot arī sarkasmu:

- Un nevajadzētu, cienījamā Regīnas kundze, pārspīlēt šīs epizodes nozīmi. Kas pagājis, tas pagājis. Lūdzu, ņemiet vērā, ka jūs pati vēl neesat laimīgi apvienojusies ar savu dzīvesbiedru. Cik ātri tas notiks, pilnībā atkarīgs tikai no mūsu labās gribas. Arī jūs vēl varat nonākt Omānas publiskajā namā. Lai gan, protams, jums jāsaprot, ka tas ir tikai joks.

- Joks ... - Regīna pusbalsī atkārtoja.

- Un tas viss paliks tikai joks, ja jūsu vīrs izpildīs savas saistības saskaņā ar parādzīmi un norunu. Tāpēc būris ar jūsu verdzeni, kuru jūs tik nepārdomāti pārdevāt man, pilnībā aizmirstot, ka angļi, atšķirībā no mums, mežonīgajiem un atpalikušajiem arābiem, neatzīst verdzību, karāsies pie baggalas grotmasta rājas. Bet, ja maksājums aizkavēsies, es varu aizvest jūsu kalponi nevis uz Omānu, bet uz Kalkutu, pie gubernatora.

Regīna vairs nesaprata, ko saka ar-Rahmans un kādi draudi nāk no kupraiņa. Tā kā ar-Rahmans turpināja smaidīt, bet kuprainis runāja ar lielām dusmām un naidu, bija bāls un pat šūpojās, it kā gatavotos noģībt. Viņa zilās lūpas sakļāvās pavedienā, acis pazuda zem plakstiņiem, balss skanēja aizsmakuši draudīgi. Bet vispār nu nebija tik svarīgi, kā vārdus viņa dzird - šī ģimene bija uz vienu roku. Šitie no Džuliana naudu izsitīs. Tādi savu nepalaidīs... Ja nebūtu bijis šis sasodītais Surkufs! Nu pagaidiet, viņa panāks, ka arī viņš tiek ielikts tādā pašā būrī! Ah, kāds ar to sakars Surkufam!

Pazemota un aizvainota misis Vitla, neatvadījusies, aizskrēja, nekaunīgo matrožu skatienu pavadīta, un devās pa trapu lejā uz savu kajīti. Ienira tajā un aizcirta durvis. Viņu pavadīja ķiķināšana un pat arābu valodā nokliegti apvainojumi. Ar-Rahmans nevienu neapsauca, bet pagriezies pret loci un sāka viņam uzdot jautājumus par to, kādi kuģi atrodas Rangūnā, kurš tagad ir mioza - tas ir, karaļa gubernatora - amatā, vai arābu tirdzniecības nami ostā plaukst, kā šeit uzvedas angļi. Tā bija ierasta saruna, kuru vada ikviens kuģa īpašnieks, ienākot svešā ostā. Locis atbildēja labprāt, jo zināja, ka atlīdzības lielums ir atkarīgs arī no viņa atbildēm.

Arābi vairs nerunāja par Doroteju un Regīnu, it kā uzskatītu par necienīgām tērēt viņām laiku.

* * *

Pagāja vēl trīs stundas, līdz Rangūnas upes, pa kuru tagad peldēja baggala, krasti pacēlās tik augstu, ka uz tiem parādījās zāle un pēc tam arī krūmi. Tad viņi pabrauca gar piekrastes cietoksni - nomīdītas putekļainas parādes laukuma kvadrātu ar vairākām būdām uz augstiem pāļiem, ko ieskāva zemes valnis un mietu žogs. Žoga spraugās bija lielgabali. Karavīri drūzmējās ap tiem, lūkojoties tālumā, lai labāk aplūkotu ienākošo kuģi. Bet, tā kā kuģis bija, lai arī liels, bet mierīgs arābu baggala, artilēristi nomierinājās, un viens no viņiem pat pamāja viesiem ar roku.

Doroteja pirmā ieraudzīja Rangūnu. Saule joprojām bija karsta, un viņa bija šausmīgi izslāpusi, bet steigā, gatavojot kuģi iebraukšanasi ostā, viņu bija aizmirsuši. Slāpes netraucēja Dorotejai nolūkoties uz priekšu, un viņa redzēja, kā baggala atrodas divu upju satekā. Lielākas upes labajā krastā bija pils, kuru ieskāva palmas, no turienes pacēlās kādas celtnes milzīgais zelta konuss. Pa kreisi - un kuģis nogriezās šajā virzienā - varēja redzēt citu pilsētu, lielāku nekā pirmo. Tā stiepās tik tālu, cik vien acs varēja redzēt gar kreiso tālo krastu, un, pakāpeniski paceļoties, mājas pazuda apstādījumos. It kā nebūtu sasniedzis upi, lēzens kalns aizklāja tālāko ainu. Varbūt tas nebūtu bijis tik pamanāms, ja nebūtu gigantiskas struktūras, kas to vainagoja - zelta konuss ar nelielu lietussargam līdzīgu veidojumu augšdaļā, iespējams, ne mazāk augsts par pašu Londonas Taueru.

Jo tuvāk baggala nonāca pilsētai, kas acīmredzami bija Rangūna, tā pati pilsēta, no kuras Dorotejas māte savulaik bija aizkuģojusi uz Angliju, jo dzīvāka kļuva upe. No visām pusēm brauca laivas un baržas ar augsti izliektiem bortiem un pakaļgalu. Lielie kuģi noenkurojās upes vidū, savukārt vietās pie garajām koka piestātnēm, aiz kurām, tāpat kā katrā lielā ostā, gulēja zemas noliktavu ēkas, aizņēma baržas un upju laivas ar nelielu iegrimi. Nedaudz tālāk pie upes, pie augsta guļbaļķu žoga Doroteja varēja saskatīt vairākus cilvēkus eiropiešu drēbēs - par laimi, gaiss bija skaidrs, un Doroteja ar savu lielisko redzi spēja tos atšķirt pat pusjūdzes attālumā. Mazie cilvēciņi pie žoga skatījās uz baggalu.

Protams, no sava būra Doroteja nevarēja saskatīt, kas tie ir par cilvēkiem. Un pat ja to būtu saskatījusi, vienalga nepazītu, bet šīs cilvēku grupas centrā bija Džulians Vitls, nepacietīgais Regīnas vīrs, kurš jau vairākas dienas izgāja krastā, lai satiktu kuģus no Bengālijas līča, gaidot "Gloriju" un "Drednautu". Ar kuru ierašanos viņš saistīja ne tikai ģimenes atkalapvienošanos, bet arī sava sapņa īstenošanu - jaunas kolonijas pievienošanu Ostindijas kompānijai un sev.

Šoreiz misters Džulians Vitls redzēja, ka ostā ienāca liels arābu džau, visticamāk, no Omānas, kas viņu pilnīgi neinteresēja. Nolaidis tālskati, misters Vitls grasījās atgriezties faktorijas sienu aizsardzībā un verandas ēnā, kas apņēma tās galveno ēku, kad viņa vietnieks leitnants Stjuarts, kurš piederēja slavenam, daudzskaitlīgam Skotijas klanam, palūdza:

- Ser, vai jūs atļautu man izmantot jūsu tālskati, es savējo diemžēl atstāju faktorijā.

- Kas jūs ieinteresēja, mans draugs? - Faktors apjautājās.

Atšķirībā no plecīgā, zaļacainā leitnanta, kurš no galvas līdz kājām bija pārklāts ar rudiem matiem, Džulians bija apaļīgs, sakumpis, mīksts un nosvīdis. Viņš caur sevi izlaida ap desmit pintes šķidruma dienā, lai kaut kā kompensētu tajā radušos zaudējumus, tomēr viņu nemitīgi mocīja slāpes.

- Esmu pārsteigts, - teica leitnants, paceļot pie acs tālskata cauruli un ielūkojoties tumšajā priekšmetā, kas bija piestiprināts pie baggalas grotmasta rājas, - šķiet, ka tas ir būris, un tajā ir kaut kāds dzīvnieks. Es domāju, ka viņi kaut kur noķēruši lielu savvaļas pērtiķi, kuru bīstami turēt uz klāja un nāvējoši - kravas telpā. Tāpēc pakāra to pie masta.

Ieinteresējušies par skatu, angļi sāka viens otram nodot tālskati, un grāmatvedis Bruklins pat teica, ka pērtiķī saskatījis jaunu orangutānu, kādi dzīvo Nīderlandes Indijā un ir tikpat rudi kā leitnants Stjuarts.

Pēc smiekliem briti devās uz verandu, kur viņus gaidīja atspirdzinājumi un agras vakariņas. Šeit, pie ekvatora, visa gada laikā tumsa iestājās vienā laikā, un tāpēc, lai nevakariņotu sveču gaismā, vai pie lampām, piesaistot kukaiņu barus, faktorijas vecākie darbinieki mēģināja paēst, līdz izdeg saulriets.

* * *

Baggala izmeta enkuru noliktavu priekšā, nedaudz sānis no faktorijas.

Diena bija beigusies. Saule jau grima pie zemes, un ēnas bija ļoti garas. Sašutusi par ar-Rahmana un viņa dēla nekaunīgo viltu, misis Vitla pieprasīja viņu nekavējoties nogādāt krastā. Ar-Rahmans pret to neiebilda. Tad misis Vitla pieprasīja, lai tirgotājs nekavējoties noņem no masta un paslēpj kravas nodalījumā Doroteju. Bet šeit ar-Rahmans emocionālā dēla tulkojumā atbildēja, ka pat nedomās noņemt Doroteju no masta, kamēr nebūs ticies ar misteru Vitlu un saņēmis norunāto atlīdzību. Doroteja mastā ir viņa garants, jo viņš nevar uzticēties neticīgai anglietei, vēl jo vairāk tik zemiskai, ka tā spējīga pārdot verdzībā savus tautiešus un pat savu istabeni.

- Kāpēc iepriekš neteicāt, ka esat verdzības pretinieks? - Regīna bija no sirds pārsteigta un aizvainota par šādu pavērsienu tirgotāja uzskatos. - Jūs taču pats pieprasījāt man lai es pārdodu... savus cilvēkus.

- Un kāpēc gan ne? - atcirta Kamara tulkojošās lūpas. - Mēs gribējām jūs pārbaudīt. Un ieraudzījām tikai zemiskuma bezdibeni. Tātad, vai mēs varējām turpināt jums uzticēties?

- Varējāt! - Regīna no sirds iesaucās.

Bet tirgotājs ar-Rahmans noraidoši pakratīja galvu, saliekot rokas uz izvirzītā vēdera.

- Bet tas ir necilvēcīgi un nežēlīgi - turēt dzīvu cilvēku mastā, - Regīna pievērsās pēdējam argumentam - žēlsirdībai.

- Tagad daudz kas ir atkarīgs tikai no jums, misis Vitla. Jo ātrāk jūsu vīrs atnesīs naudu, jo ātrāk beigsies jūsu verdzenes mokas.

- Viņa nav verdzene!

- Arī mēs sākumā tā domājām...

Pat Regīna ar savām vistas smadzenēm saprata, ka saruna draud iet pa apli, un sāka ātri savākt bagāžu, kas bija kļuvusi vieglāka uz rotu kastes rēķina. Kamēr viņa gatavojās, arābi nolaida no baggalas laivu un šķita aizmirsuši par misis Vitlu. Neviens nepienāca no viņas atvadīties, neviens nepievērsa uzmanību viņas aiziešanai. Tirgotājs un viņa dēls bija aizņemti, jo līdzās baggalai bija piestājusi liela laiva ar apzeltītu priekšgalu, kurš attēloja putna galvu, un uz klāja uzceltu koka virsbūvi. No šīs laivas izkāpa resns birmietis zaigojošos zīda svārkos un baltā jakā ar zelta pogu bumbiņām. Regīna nojauta, ka tā ir kāda ostas amatpersona. Bet patiesībā tas bija Rangūnas muitas vadītājs, kurš ieradās pārbaudīt kravu, lai iekasētu naudu faktorijai un kukuli pats par sev, nenozīmīgajam.

Regīnai iedalītā laiva bija maza un tecēja. Abi airētāji tik tikko kustināja airus, un Regīna vēlējās, lai viens no viņiem izsmeļ ieplūstošo ūdeni, bet, kad viņa pacēlusi kājas norādīja uz koka liekšķeri, kas jau peldēja ienākošajā ūdenī, viens no airētājiem noliecās, pievilka liekšķeri un pameta to tā, ka tā iekrita Regīnai klēpī. Šis mājiens bija acīmredzams, un Regīna vēlējās šiem pērtiķiem paskaidrot, ko viņa izdarīs ar liekšķeri, pirms to izmetīs pāri bortam, taču tad nez kāpēc pārdomāja un sāka izsmelt ūdeni. Viņas izmisīgā darba rezultātā laivai nebija lemts nogrimt, pirms tā sasniedza krastu.

Laiva iegrūda degunu māla stāvajā krastā netālu no angļu faktorijas. Airētāji Regīnu neizcēla un pat nekādā veidā viņai nepalīdzēja. Regīnai nācās četrrāpus līst stāvajā, mālainajā kraujā, stumjot sev pa priekšu savu lādi, un, izkāpusi uz līdzenas vietas, viņa visa bija nosmērējusies ar sarkaniem dubļiem. Viņa paņēma bagāžu un no augšas labā angļu valodā, smīnošajiem matrožiem paskaidroja, ko viņa izdarīs ar viņiem, kad viņas rokas sasniegs šos neliešus. Un bija tik dusmīga, ka nabaga matroži pēkšņi nosprieda, ka šī baltā vista tūlīt viņus noknābās. Viņi ar airiem atstūmās no krasta un ātri aizpeldēja atpakaļ pie baggalas.

Pakratot pakaļ dūri, nelaimīgā misis Vitla vilkās uz faktorijas žogu, kas bija uzcelts no resniem tīkkoka baļķiem, ar septiņu pēdu augstumā noasinātiem galiem - lai izlauztos cauri šādam žogam, būtu vajadzīgi kaujas ziloņi.

Diemžēl vārti jau bija noslēgti, lai gan vēl bija pietiekoši gaišs, pat saule vēl nebija norietējusi.

Regīna apstājās vārtu priekšā.

Tad viņa atskatījās. Baggala, nolaidusi buras, šķita neliela, toties bija skaidri redzams būris pie rājas, un Regīna domāja, ka tā iekšienē atpazīst Doroteju.

Regīnai nezinot, Doroteja no savas augstās pozīcijas ne tikai pazina Regīnu, bet arī viņu nepārtraukti vēroja no brīža, kad laiva aizīrās prom no baggalas. Lai arī Regīna attālinājās, sarūkot, Doroteja viņu redzēja kā uz delnas un, pat par spīti slāpēm un izsalkumam, kas rūca vēderā, nespēja nepasmieties, vērojot, kā viņas bijusī kundze izsmeļ ūdeni, kāpj māla kraujā un klīst uz aizslēgto faktorijas vārtu pusi.

Lūk viņa ilgi stāv vārtu priekšā un, nolikusi lādi putekļos, mēģina sakārtot matus. Visbeidzot, izmisumā paceļ dūri, lai sistu pa vārtiem, bet sastingst.

Tad pagriežas un ilgi skatās uz baggalu, aizsedzot acis no gaismas ar plaukstu. Viņa skatās uz Doroteju. "Cik žēl nevaru viņai pamāt," Doroteja nožēloja. - Viņa vēl vairāk nobītos.

Visbeidzot, Regīna pagriezās atpakaļ pie vārtiem un sāka ar dūri dauzīt pie tiem. Pēc kāda laika pie vārtiem atvērās lodziņš. Un vēl pēc minūtes vārti pavērās vaļā un ielaida Regīnu iekšā.

* * *

Vakarā baggalas īpašnieki lielā laivā devās ceļā uz krastu - droši vien apciemot savas ticības biedrus. Pie kuģa bortiem bija piesūkušās plakandibena laiviņas, kas no krasta atveda svaigus augļus un gaļu - strauja tirdzniecība turpinājās līdz pilnīgai tumsai. Doroteja domāja, ka viņa neizdzīvos, lai beidzot sagaidītu svētīgo tumsu. Viņa pat mēģināja košļāt bambusa mietus, cerot, ka tajos palicis kaut nedaudz mitruma. Bet velti. Viņa skaitīja līdz tūkstotim, līdz desmit tūkstošiem, tad atkal līdz desmit... bet tumsa nenāca.

Zilajās debesīs iedegās zvaigznes, un, tās atdarinot, gar upi, krastos un uz piestātnēs pietauvotajām laivām iedegās gaismas ķēdes. No tālienes atskanēja dīvaina, saraustīta, bet kaut kā pazīstama mūzika, dažreiz garām aizbrauca laivas, un varēja dzirdēt, kā ūdenī grimst airi, un ūdens līst no to lāpstām, birmieši melodiski sakliedzas - viņiem bija melodiska valoda, it kā viņi nerunātu par darīšanām, bet dziedātu par mīlestību. Bet debesis rietumos, kur saule norietēja, palika daudzkrāsainas, gaišas, un no tām upi joprojām apgaismoja dienas paliekas.

Par laimi Dorotejai, no ilgās gaidīšanas un slāpēm viņa aizmirsās, un, atverot acis, zvaigznes bija kļuvušas daudz spožākas, debesis melnākas, lukturu krastā bija daudz vairāk un lejā, uz baggalas klāja arī mirkšķināja laternu gaismas.

Protams, varēja sagaidīt nakti, kad visi aizmigs, bet Doroteja saprata, ka viņai jāriskē: vēl nedaudz un viņa nomirs no slāpēm, vai arī kļūs tik vāja, ka viņai nebūs spēka aizpeldēt uz krastu.

Doroteja uzmanīgi izvilka iepriekš atbrīvotās bambusa nūjas no apakšējām ligzdām - lai tiktu cauri, pietika ar trim nūjām. Viens no šīem mietiem gandrīz izkrita no rokas un nokrita uz klāja ...

Doroteja uzmanīgi atbīdīja režģi un palūkojās ārā.

Ak Dievs! Izrādās, kamēr viņa snauda, ​​rāja bija mainījusi savu pozīciju, un tagad būris karājās tieši virs klāja, tas ir, nebija iespējams nolēkt lejā, bet viņa cerēja, izlīdusi no būra, ienirt - tad viņu būtu grūti pamanīt upē un notvert.

Uz klāja, tuvāk pakaļgalam, sarunājās trīs matroži. Tagad būs jāgaida, kamēr viņi aizies. Tomēr uzdevums nokāpt uz klāja bija gandrīz neiespējams - bija jāizrāpjas caur sprosta spraugu, jāuzkāpj uz tā jumta, no turienes pa virvi jāuzrāpjas uz rājas un tikai tad varēja noslīdēt lejā no rājas līdz mastam... Uzdevums bija gandrīz neizpildāms meitenei, lai arī, spēcīgai un izveicīgai.

Iestājoties naktij, Doroteju arvien vairāk pārņēma izmisums. Doroteja jau bija sapratusi, ka līdz mastam neaizkļūs.

Bet palikt uz vietas arī bija nepanesami. Rīt misters Vitls samaksās parādzīmi, un tad Doroteja tiks iemesta kravas nodalījumā ... Un tur, ja vien viņa paliks dzīva, viņu sagaida briesmīga nāve Omānā!

Tā domājot, Doroteja aizrāpoja līdz būra malai un tagad tupēja, turēdamās pie uz sāniem aizbīdītajām būra restēm.

Un izmisumā par to, ka viņas dzīve ir sagrauta, Doroteja vērsās pie Dieva ar dedzīgu lūgšanu, cerot uz viņa aizsardzību, palīdzību un atbalstu.

Un tieši tajā brīdī, kad bezspēcības asaras aizmigloja nelaimīgās meitenes acis, viņas lūgšana nesa augļus: baggala spēcīgi sašūpojās, masts ar būri tik pēkšņi noliecās, ka Doroteja atlaidusi restes, aizlidoja ar galvu uz leju... Noskanēja skaļš plunkšķis, kas tomēr nepiesaistīja baggalas uzmanību, jo ​​uz klāja neviena nebija, bet līdz sardzes stūrei bija pārāk tālu.

Ja Doroteja labāk zinātu šo vietu dabas parādības, viņa nebūtu tik pārsteigta par savu brīnumaino izglābšanos. Galu galā divas reizes dienā Mēness pievilkšanas ietekmē, kā jau labu laiku bija izpētījis lielais Ņūtons, okeāna ūdeņi paceļas un krīt uz sauszemes, lai pēc tam atkāptos un atklātu plašas sekla ūdens joslas. Irravadas delta atradās vienā līmenī ar okeānu, un šī lielā Birmas upe (Pegu tulk) tās lejtecē divas reizes dienā maina virzienu un, okeāna ūdens masu spiediena ietekmē, sāk plūst atpakaļ. Dažreiz šī transformācija notika tik strauji un spēcīgi, ka plūstošs augsts vilnis no Bengālijas līča nonāk upju satekā un aiz Rangūnas steidzas augšup līdz pat Pegu pilsētai, sašūpojot vai pat noraujot no enkura upju kuģus.

Tieši šāds vilnis ieradās pie Dorotejas pēc viņas dedzīgās lūgsnas, spēcīgi sašūpoja šķērsām upei stāvošo kuģi un no būra izkritusī meitene, par laimi, iekrita ūdenī.

Apdullusi pēc trieciena, Doroteja grima dibenā, bet ūdens nevēlējās viņu paturēt un, pusminūti paturējis ķermeni, izmeta to virs ūdens. Par laimi, Doroteja neaizrijās, tikai sarijās netīro ūdeni. Uzpeldējusi, viņa uzreiz nesaprata, ka ir dzīva, vesela un var aizpeldēt līdz krastam. Bet kad saprata, bija sajūsmā un pateicās Dievam.

Ūdens mirdzēja, kā saeļļots, un atspoguļoja zvaigžņu, Mēness un baggalas laternu gaismu, kas ar tukšu melnu bortu noliecās virs Dorotejas. Paisuma straume vilka Doroteju augšup pa upi, kas viņu pat ļoti apmierināja. Viņa aptuveni iedomājās, kurā virzienā no kuģa jābūt upes kreisajam krastam un faktorijai. Viņa vispirms peldēja uz faktoriju un tikai pēc tam saprata, ka tur nu gan nav ko darīt - neviens viņu tur negaida, un, ja arī gaida, tad ar satraukumu un vēlmi noindēt, nodurt un iznīcināt.

Tāpēc Doroteja, plaši airējot ar rokām, peldēja tieši uz krastu - patiesībā viņai bija vienalga, kur izkāpt, tomēr, jo vairāk šī vieta būtu pamesta, jo patīkamāk un labāk.

... Desmit jardu attālumā no Dorotejas virs ūdens pacēlās nezināma dzīvnieka melnā mugura.

Doroteja sāka dauzīt rokas pa ūdeni, cenšoties atbaidīt briesmoni, taču tas prom nepeldēja, bet riņķoja apkārt Dorotejai, šķeļot ūdeni ar asu muguras spuru.

Bet ko upē lai darītu haizivs? Vai tā var elpot saldūdenī?

Doroteja aizvēra acis un sāka pēc iespējas ātrāk kult ar rokām, ūdeni. Bet, ja steidzaties un uztraucaties, tad tāpēc nepeldēsiet ātrāk - tas ir visiem zināms likums.

Doroteja gaidīja, gaidīja ar visu ķermeni, kamēr haizivs asie zobi sakļausies uz viņas kājas ... Bet tas nenotika.

Un kāds bija Dorotejas pārsteigums, kad, atkal atverot acis, viņa ieraudzīja, ka zem mēness jau dzirkstī trīs vai pat četras melnas muguras - haizivis riņķoja pa apļiem, viena aiz otras, it kā izpildītu kaut kādu deju, bet neizrādīja vēlmi tuvoties savam upurim.

Pēkšņi viena no tām, it kā spēlēdamās, izlēca no ūdens un, saceļot šļakatu mākoni, iekrita atpakaļ.

Nē, tās nav haizivis! Haizivis tā neuzvedas.

Tā arī neuzzinājusi, kas tās par dīvainām radībām viņu sastapa, Doroteja peldēja tālāk uz krastu. Viņa nezināja, ka Irravadā dzīvo upju delfīni, nekaitīgi un jautri radījumi.

Delfīni pavadīja Doroteju līdz pašam krastam. Viņa izkāpa no upes apmēram tajā pašā vietā, kur misis Vitla bija nonākusi krastā, taču, atšķirībā no Regīnas, viņai neienāca prātā rūpēties par drēbēm, no kurām viņai bija atlikuši tikai svītrainie apakšsvārki. Tikai tagad Doroteja atcerējās, ka viņas svārku apakšmalā iešūts audums ar iluzionista zīmīti mūkam. Visticamāk, zīmīte gājusi bojā ...

Žēl gan. Jo Dorotejai bez šī mūka Rangūnā nav neviena, pie kā doties. Neatgriezties taču pie misis Vitlas, kuru Doroteja no sirds ienīda un nicināja. Ja tā nenomirs rdzot kalponi, tad nekavējoties viņu nogalinās vai arī izdomās kādu baigu stāstu, lai viņu apmelotu un iznīcinātu - viņām blakus vairs nedzīvot! Bet, diemžēl, Regīnas vārds šeit nozīmēja daudz vairāk nekā visi Dorotejas vārdi kopā.

Pa labi no Dorotejas melnēja noliktavas, pāri piestātnēm un upju kuģu virsbūvēs dega laternas, pa kreisi, asā līkloču virzienā pret debesīm bija redzama ar asinātiem baļķiem iežogotās faktorijas siena, bet priekšā putekļaina iela, ko veidoja ķīniešu veikali un krodziņi, ar daudzkrāsainām un daudzām papīra laternām, pa kuru gāja, staigāja, sēdēja, ēda, runāja un gulēja daudzi ostas iedzīvotāji - kūliji, matroži, prostitūtas, klaidoņi, karavīri, ubagi ...

Doroteja apstājās aiz pēdējās mājas stūra, cenšoties palikt tumsā, lai labāk apskatītu ostas pūli. Un tad viņa pievērsa uzmanību tam, ka viņas vairāk nekā pieticīgais apģērbs, nemaz, īpaši neizceļas: daudzas sievietes, īpaši ubagi, ubagotāji un prostitūtas, bija ģērbušās tikai svārkos un virs vidukļa bija kailas. Tas nevienu nepārsteidza, vakars bija tik silts, ka varēja staigāt kaut bez ādas - vienalga, nenosaltu.

Tiesa, Doroteja nebija saķemmējusies - sapinkājušies mati krita uz viņas pleciem - bet kā gan savest sevi kārtībā bambusa būrī?

Doroteja nezināja, cik ir pulkstenis, taču nakts vēl nebija iestājusies, un iela bija pilna ar cilvēkiem.

Pirmos soļus Doroteja spēra ar grūtībām - viņai nācās piespiesties izlikties dabiskai.

Viens solis, divi, desmit ... Iela dzīvoja pati savu dzīvi, nepievēršot uzmanību, ka parādījusies jauna persona.

Un tad Doroteja saprata, cik ļoti viņai gribas ēst!

Viņa padzērās, peldot pa upi, dzesēja slāpes ar Irrawadas duļķaino dūņu pilno ūdeni, bet izsalkums, ko uzbudināja krodziņu un plācenīšu, pikanto vīnogu lapās ietīto rīsu smaržas viņu tracināja. Bet Dorotejai nebija nekā, pilnīgi nekā, ko viņa varēja atdot par gabalu plācenīša.

Tā, Doroteja sev atkārtoja: Švedagona pagoda, Buddas Svētā Zoba klosteris, godājamais U Džammapada. Kur ir Švedagona pagoda? Tas, visticamāk, ir milzīgais zelta konuss, kuru Doroteja redzēja no rājai piekārtā būra. Tas paceļas apmēram piecas jūdzes no jūras uz slīpa, mežaina pakalna.

Doroteja lēnām gāja pa ielu, apreibusi no pārtikas smaržām, neuzdrošinoties apstāties, jo tad izsalkums var likt viņai lūgt vietējiem iedzīvotājiem. Bet viņa ir brīva britu sieviete. Mežonīgā zemēs viņa nedrīkst ubagot.

Un tad Doroteja attapās, ka dažus vārdus un pat izteicienus viņa labi saprot - it kā tie celtos no viņas atmiņas dziļumiem. Tomēr te nebija nekā pārsteidzoša. Kad Doroteja bija maza, viņa vispirms kopā ar māti iemācījās ligoniešu un birmiešu vārdus (birmiešu valoda mazliet līdzinās ligoniešu). Mērija Enna bija ligoniete, bet viņa dzīvoja Āvas karaliskajā pilī un tāpēc runāja birmiešu valodā. Bieži vien viņa Londonā jutās tik skumja, kur nebija nevienas tuvas dvēseles, ka iemācīja Dorotejai savu senču valodu, lai pašai būtu ar ko parunāties un no kā dzirdēt dzimtenes vārdus. Tad, kad tēvu nogalināja, mājā parādījās vienacis iluzionists. Māte ar viņu runāja birmiešu valodā, bet nekad ne svešu cilvēku klātbūtnē. Viņa nevēlējās kaimiņu tenkas un aizdomas. Kad māte runāja ar tēvoci Fanu, Doroteja saprata, par ko viņi runā. Tā bija kā slepena valoda īpaši viņiem, gluži kā slepenā valoda, kādu skolā vai uz ielas izgudroja bērni .

Bet tagad - un tas bija mazs brīnums - cilvēki, kuri tupēja un košļāja beteles riekstus, strīdējās par zupas bļodu, risināja sarunas par kādām darīšanām, izteica šīs slepenās valodas vārdus, un Doroteja tos saprata!

Protams, ne visus vārdus un ne no visām lūpām, bet viņa ostas ielā nebija mēma un kurla. Un, saprotot valodu, viņai bija dīvaina sajūta: it viņa jau būtu bijusi uz šīs ielas, lai gan patiesībā Doroteja bija dzimusi Anglijā neilgi pēc tam, kad vecāki atbrauca no Birmas.

Redzot, kā uz krodziņa kāpnēm sēž labsirdīga izskata, resna sieviete un pārdod mazus virtuļus no gaļas, Doroteja piegāja pie viņas un jautāja:

- Vai jūs man nepateiksiet, cienījamā, kā nokļūt Švedagona pagodā?

Resnā sieviete viņu uzreiz nesaprata, jo Doroteja, kā izrādās, vārdu "pagoda" izrunāja angļu valodā. Birmiešu valodā šo vārdu izrunā "pa ja".

- Šve-da-gons, - atkārtoja Doroteja.

Sieviete uzmeta Dorotejai kritisku skatienu un atbildēja ar ātru runu, no kuras Doroteja gandrīz neko nesaprata un tāpēc spītīgi atkārtoja:

- Šve-da-gons.

- Kur nu tev doties uz Švedagonu šādā laikā, - sacīja vecs ķīnietis, kurš bija izgājis no krodziņa. No tā, kā Doroteja skatījās uz virtuļiem, viņš uzreiz visu saprata un, paņēmis no pannas karstu virtuli, pameta to, lai neapdedzinātu pirkstus, Dorotejai, bet viņa noķēra virtuli lidojumā.

Sieviete sāka uz veco ķīnieti kliegt, bet, viņu pazinusi, uzreiz pārstāja un pazemīgi noķiķināja.

Vecis izskatījās solīds un zināja savu vērtību. Viņš bija ģērbies melnā satīna halātā, izšūtā ar zelta pūķiem. Apaļa, melna cepurīte cieši gulēja uz viņa galvas.

Doroteja gandrīz aizrijās ar aso, karsto, viskozo mīklu un pat nespēja skaidri atbildēt uz veča jautājumu:

- Kāpēc tev jāiet uz Švedagonu?

Doroteja pamāja, lai parādītu, ka saprot jautājumu.

Cik mazs virtulītis! Nu kāpēc virtuļi ir tik mazi!

Vecais ķīnietis nekur nesteidzās. Viņam bija lielas, melnas, skumjas filozofa acis. Viņš joprojām stāvēja uz augšējā pakāpiena un nolūkojās uz Doroteju. Tad viņš kaut ko ķīniešu valodā pateica resnajai tirgotājai. Viņa noliecās uz priekšu, pieskārās Dorotejas svārkiem, paņēma tos starp gaļīgajiem pirkstiem un patriņāja. Atbildēja ķīnietim, un viņš tūlīt atkal jautāja:

- No kurienes tu esi, meitiņ?

Doroteja pamanīja aiz sirmgalvja tumšajā durvju ailē stāvam divus spēcīgus jaunus ķīniešus zilās jakās un zilās platās biksēs.

Večuks pārmeta sev priekšā pelēku matu pinumu un ar sausiem, dzelteniem pirkstiem to šķirstīja. Karstais, mitrais vējš brāzmaini pūta, un papīra laternu gaisma ar krāsainiem atspīdumiem dejoja pa sirmgalvja seju un sirmo bārdu.

Doroteja pēkšņi nobijās. Viņa paskatījās uz gredzenu. Bet akmens, cik viņa spēja noteikt, palika gaišs, gandrīz balts - vecais ķīnietis neapdraudēja.

- Tu neesi no šīs ostas, - sacīja večuks. - Vēlies vēl vienu virtuli?

Doroteja nespēja pretoties nepamājusi - galva noliecās pati.

Večuks nedaudz pasmaidīja. Viņa miesassargi - un Doroteja bija pārliecināta, ka tas ir tā, tāpēc, ka no vecā ķīnieša nāca varas pārliecība - iesmējās. Tirgotāja pacēla savu smago ķermeni, lai tuvinātu paplāti Dorotejai, un sacīja:

- Uzmanīgi, mīļā, tie ir karsti.

Viņa neprasīja naudu ne no ķīnieša, ne no Dorotejas.

Doroteja paņēma virtuli un sāka uz to pūst, ritinot starp pirkstiem. Galu galā viņai bija tikai septiņpadsmit gadu, viņa ātri pie visa pierada un labprātāk sagaidīja no dzīves labo. Lai gan ne vienmēr viņas cerības bija pamatotas.

- Runā, - ķīnietis pieprasīja.

Doroteja vilcinājās. Tad saprata - nebēgt taču prom!

- Esmu no arābu kuģa, - viņa sacīja, ar grūtībām izvēloties un izrunājot melodiskos birmiešu vārdus, taču ar katru viņas teikumu viņā pamodās jauni - šķiet, ka valoda atgriezās pie viņas. Viņai pat nebija aizdomu, cik stingri viņā bija iesakņojušies vārdi, ko māte čukstēja šūpulī. - Tas šodien ieradās ostā...

Doroteja ar roku norādīja atpakaļ.

- Ēd, - sacīja tirgotāja. - Tu esi izsalkusi.

- Ko tu tur darīji? - Ķīnietis stingri pajautāja, it kā Doroteja būtu ķīniete vai birmiete, un viņai nebūtu ko darīt uz arābu kuģa.

Doroteja paraustīja plecus. Viņas mute bija aizņemta ar virtuli. Virtuļu pildījums bija pikants, piparots, ar dārzeņiem. Mīkla bija viskoza un nebija sāļa.

Vecis izkliedza ķīniešu frāzi, un, izpildot pavēli, viens no viņa miesassargiem kā bulta aizmetās pāri ielai, izgrūstot cilvēkus, un saķēra arābu, kurš sarunājās ar prostitūtu ielas otrā pusē. Viņš tik ātri parāva arābu pret sevi, ka tas nepaspēja izvilkt nazi, lika tam pārskriet pāri ielai, turot aiz muguras saliektu roku un, noliecies, apstādināja blakus Dorotejai.

Ķīnietis ierunājās arābu valodā. Doroteja jau uzminēja arābu runas rīkles skaņas, bet nesaprata vārdus.

Arābs bija pārsteigts.

Pēc zīmes miesassargs atlaida arābu. Tas nebēga un neuzbruka ķīnietim. Acīmredzot viņš arī juta, ka sarunājas ar neparastu cilvēku.

Ķīnietis jautāja. Arābs atbildēja. Tad sirmgalvis norādīja uz Doroteju. Arābs tikai tagad viņu ieraudzīja, jo iepriekš nenovērsa acis no večuka. Viņš, protams, atpazina pērtiķi un atstreipuļoja no meitenes.

Tūlīt no arāba izlija vētraina vārdu straume. Viņš palīdzēja sev ar rokām, dažreiz bakstīja nosodošu pirkstu Dorotejas krūtīs, kura jutās neērti zem nesaprotamās apsūdzības krusas.

- Tu saprati? - jautāja vecais ķīnietis, kad arābs beidza runāt, un atkāpās no Dorotejas.

- Nē, - Doroteja sacīja. - Bet es domāju, ka viņš par mani runāja kaut ko sliktu.

- Šis cilvēks ir matrozis no kuģa, ar kuru tu ieradies, viņš saka, ka tu esot angļu kundzes verdzene, kura tevi pārdevusi ar-Rahmana dēlam, bet tu gandrīz nogalināji savu labdari. Un tāpēc tiki sodīta. Tātad tu biji tā, kura karājās būrī pie rājas? Visa osta šodien runāja par pērtiķi, kuru ar-Rahmans atvedis uz savas baggalas. Un tā biji tu!

Ķīnietis smalki iesmējās un ar roku glaudīja bārdu.

Doroteja teica:

- Esmu brīva angļu sieviete. Neviens mani neuzdrošināsies pārdot.

- Bet tevi tomēr pārdeva?

- Nezinu, - sacīja Doroteja. - Man par to neviens nepateica.

- Un kā ar ar-Rahmana dēlu?

- Man nepatīk, kad man pieskaras sveši vīrieši, - Doroteja lepni sacīja. - Man ir līgavainis. Viņš ir angļu virsnieks.

- Brīnišķīgi, - sacīja ķīnietis. - Bet ir slikti, uz ielas runāt par svarīgām lietām. Es lūdzu tevi, kundze, ieiet šajā namā, tur būs klusa istaba, un tu man visu izstāstīsi.

- Kāpēc? - Doroteja jautāja.

Viņa pamanīja, kā resnā tirgotāja tikko manāmi noraidoši papurina galvu. Viņa paskatījās uz gredzenu - akmens bija aptumšojies, bet varbūt uz to neveiksmīgi krita ielas gaisma?

- Es padomāšu, kā tev palīdzēt un kā sodīt tavus pāridarītājus, - sacīja ķīnietis. - Es gribu, lai taisnīgums ņem virsroku. Turklāt ir vairāki jautājumi, uz kuriem esmu ieinteresēts saņemt atbildes. Tātad tu nāksi?

Doroteja saprata, ka viņai nav citas izvēles.

Viņa paklausīgi iegāja mājā.

Paskatījās apkārt. Arābs skrēja prom pa ielu.

- Vai jūs nebaidāties, ka viņš atvedīs šurp savus cilvēkus? Doroteja jautāja večukam, kurš gāja viņai blakus.

Vecis nosmīnēja. Viņa garais melnais halāts čaukstēja tumšajā koridorā, it kā staigātu vesels gājiens zīdā tērptu augstmaņu.

- Viņa ļaudis neuzdrīkstēsies šeit spert ne soli bez manas atļaujas, - viņš teica.

Zemajā, garajā, vāji apgaismotajā telpā bija tikai gultas, kas bija pārklātas ar kaut kādām lupatām. Te smaržoja saldi un bija dūmi. Miesassargi spārdot un ar kliedzieniem izdzina no istabas cilvēkus, kuri gulēja uz divstāvu nārām. Tūlīt sīks cilvēciņš zilā halātā ar augstu apkakli ienesa saliekamo krēslu un nolika to istabas vidū. Vecais ķīnietis apsēdās uz tā, norādot Dorotejai vietu uz divstāvu nāras sev pretī.

- Mani interesē, - sacīja vecis, - kāpēc tu, sieviete no Lielbritānijas, saproti birmiešu valodu.

- Mana māte ir no šīm vietām, - Doroteja atbildēja. - Un mans tēvs bija angļu jūrnieks. Viņš aizveda manu māti uz Londonu. Viņa arī tagad ir dzīva.

Ķīnietis pamāja ar galvu.

- Birmiešu valodā tu runā slikti, - viņš teica. - Tātad tev ir taisnība. Un ko tu domā darīt tālāk?

- Es vēl nezinu, - sacīja Doroteja. Viņa nedaudz krāpās. Viņa nevēlējās stāstīt vecim par Buddas Svētā Zoba klosteri. Viņa pati nespēja izskaidrot, kāpēc. - Varbūt es sameklēšu savus radiniekus.

- Tu zini savas ģimenes vārdu?

- Mana māte dzīvoja Amarapurā. Viņa kalpoja karaļa galmā.

- Kā viņu sauca?

- Ma Dina Laijinga.

- Kā sauca tavu vectēvu?

- Saija Hmaungs. Viņš ir no Hmaungas kņazistes. Neko citu nezinu.

- Tu jau man esi pateikusi pietiekami daudz, - ķīnietis atbildēja. - Domāju, ka tu pateiksies tai stundai, kad atnāci uz šo māju un satiki mani.

- Vai šī ir jūsu māja?

- Šī ir viena no man piederošajām mājām, - sacīja sirmgalvis. - Šeit smēķē opiju. Vai esi par to dzirdējusi?

- Protams, esmu dzirdējusi par to.

- Man ir daudz šādu māju. Man kalnos ir cilvēki, kas audzē magoņu sēklas, un ir arī citi cilvēki, kas spiež magoņu sulu, un trešie cilvēki, kas to ieved šeit un no tās gatavo opiju. Cilvēki to smēķē un izbauda laimi. Es esmu vecais Lju, kurš cilvēkiem sagādā laimi.

Doroteja zināja, ka tā nav. Viņa saprata mātes un tēvoča Fana sarunas par to, cik slikti kļūst cilvēkam, kurš nonācis atkarībā no opija, jo opijs atņem cilvēkam spēku un saprātu un viņš vēlas tikai sapņot.

Bet Doroteja neko neteica.

- Mans cilvēks tevi aizvedīs augšstāvā, - vecais vīrs teica. - Tu gulēsi. Ir vēls, un tu noteikti esi nogurusi sēžot tajā būrī. Saki, kāpēc tu nenoslīki, kad izkriti no būra ūdenī?

- Tāpēc, ka es protu peldēt.

- Tas ir tik dīvaini! - vecais vīrs bija pārsteigts. Ar šiem vārdiem viņš izgāja no istabas, un miesassargs pavadīja Doroteju augšā uz nelielu istabu virs opija smēķētavas, kur pēc minūtes ieradās veca ķīniete ar bļodu un krūzi, lai Doroteja varētu nomazgāties. Tad viņa atnesa Dorotejai tējkannu un tasi, kā arī sālītus sausiņus. Tās bija pasakainākās dzīres Dorotejas dzīvē.

Vecā ķīniete tupēja pretī Dorotejai, un ielēja tēju krūzē.

- Tu no arābu kuģa? - Viņa jautāja. Šķiet, ka baumas par Doroteju jau ir izplatījušās visā Rangūnas ostā. - Vai tiešām tevi veselas piecas dienas turēja būrī pie masta?

- Taisnība.

- Tevi sodīja?

- Es negribēju, lai mani pārdod verdzībā.

- Mūsu saimnieks bija ļoti priecīgs, - sacīja vecā ķīniete. - Vecā lapsa Lju vēlas nopelnīt ar tevi lielu naudu.

- Kā tad to var izdarīt? - Doroteja brīnījās.

- Ja tu nemelo, var izcelties briesmīgs skandāls. Britu sieviete pārdota verdzībā. Anglijas faktorijas vadītājs misters Vitls būs ļoti neapmierināts ar savu sievu. Tādu negodu viņš nevēlas. Bet vai tu tiešām neesi verdzene?

- Es esmu brīva sieviete.

- Vai taisnība, ka tava māte ir Ma Dina Laijinga?

- Tā viņu sauca pirms kristīšanas.

- Es zinu viņas mātes poēmu. Par mīlestību. Vai tu esi no Hmaungu dzimtas?

- No Hmaungu dzimtas.

- Tātad, viltīgā lapsa Lju uzvarēs divas reizes - tikusi pārdota augstdzimusi angļu lēdija un dzejnieces Ma Dži Nurijas mazmeita. Visi maksās vecajam Lju par klusēšanu.

- Pastāsti, - teica Doroteja, kurai nepatika viss šis stāsts, jo visi bija aizmirsuši par pašu Doroteju. Nevienu neinteresēja tas, kas viņai būtu labs un kas slikts. - Kas ir šis Hmaungs?

Bet ķīniete nepaspēja atbildēt. Viens no veča miesassargiem paglūnēja pa durvīm.

Viņš kaut ko uzkliedza sievietei ķīniešu valodā.

- Ar labu nakti, - sacīja ķīniete. Paklanījusies, viņa izgāja no istabas.

- Guli, - Dorotejai pavēlēja miesassargs.

Viņš aizvēra durvis. bija dzirdams kā nošķind aizbīdnis.

No ielas nāca troksnis un pārtikas smaržas.

Doroteja apgūlās divstāvu nārā, kas bija pārklāts ar kaut kādām mīkstām lupatām.

Viņai ļoti gribējās gulēt. Turklāt no šejienes būtu grūti aizbēgt.

Gaiss tik tikko iekļuva caur eļļainā papīra aizklāto logu.

Doroteja apgūlās uz nārām un aizsnaudās.

* * *

Viņa pamodās kā no sitiena.

Aiz durvīm varēja dzirdēt apslāpētas balsis.

Noklaķšķēja izbīdnis, durvis atvērās. Pie durvīm stāvēja abi miesassargi. Viens no viņiem turēja rokā laternu. Viņš iespīdināja telpā gaismu, it kā pārbaudot, vai Doroteja nav aizbēgusi. Doroteja uzreiz aizvēra acis - viņa guļ.

Acīmredzot miesassargs nodeva maiņu. Viņš iegāja istabā, kaut ko uzlika uz paklāja.

Doroteja turpināja gulēt aizvērtām acīm.

Durvis aizvērās.

Ķīniešu vecis viņu sargā. Cik pretīgi - nokļūt no vienas gūsta citā! Ja viņš vēlas ar viņu spekulēt, tad Dorotejai tas, visticamāk, beigsies slikti.

Aiz loga valdīja klusums. Loga četrstūrī zilgmoja agra rītausma.

Doroteja vairs nemaz negribēja gulēt.

Viņa saprata, kas jādara - viņai bija jābēg.

Viņa paskatījās, ko miesassargs bija atstājis uz paklāja. Izrādījās - birmiešu svārkus, blūzi un sandales. Nu ko, jāpateicas vecim Lju, viņš vismaz nevēlas, lai viņa laupījums izskatās kā nožēlojama verdzene.

Tiesa, kad Doroteja pacēla no grīdas svārkus, atklāja, ka tie ir tikai kopā sašūts auduma rullis, kuru ērti uzvilkt nīlzirgam, taču nav zināms, kā - sievietei.

Tāpēc Doroteja atstāja svārkus istabā, bet izmantoja blūzi un sandales, kuras starp lielo un otro pirkstu bija piestiprinātas ar divām ādas sloksnēm. Uzmanīgi, cenšoties nečīkstināt, Doroteja atvēra ar papīru pārklāto logu. Paskatījās ārā. Logs pavērās uz slīpu flīžu nojumi virs pirmā stāva.

Iela bija piepildīta ar pelēku miglu, un nebija zināms, cik tā bija dziļa ... Doroteja neticēja vecim - tāds varēja viņu pārdot Regīnai. Un kāpēc ne? Ja viņam labi samaksās, tad tikpat labi var nokļūt bordelī kaut kur Ķīnā, no kurienes nekad neizkļūt dzīvai. Tāpēc labāk būt izsalkušai, bet brīvai. Doroteja pasmaidīja par savām domām, uzmanīgi pievilkās, uzrāpās uz palodzes un nolaida kājas tā, lai no jumta noslīdētu vispirms kājas. Viņa turpināja ar rokām turēties pie palodzes, lēnām slīdot uz leju uz vēdera, un grasījās atlaist palodzi, lai mēģinātu noturēties pie stāvi uzliktavām flīzēm, bet izdzirda, kā virs viņas galvas noklaudz durvis un atskan pārsteiguma sauciens. Acīmredzot troksnis sargu darīja uzmanīgu, un viņš nolēma pārbaudīt, vai ieslodzītā guļ.

Doroteja saprata, ka nedrīkst zaudēt ne sekundi. Viņa atlaida rokas, noslīdēja uz vēdera, sekundi noturējās, pieķērusies notekcaurulei, un pēc tam iekrita miglā, sakļāvusies, lai nesadauzītos.

Izrādījās, ka pie opija smēķētavas stāvēja ar arbūziem piekrauti rati, tāpēc Dorotejas kritiens sanāca īss. Pagaidām neko neapzinoties, viņa juta, ka atsitas pret kaut kādiem lieliem bumbuļiem - iztēle viņai pateica, ka tās ir cilvēku galvas, kuras padevās un izkrita no ratiem, bet pati Doroteja pa tām noripoja uz zemes.

Ar vēderu pārbraukusi pār arbūziem, līdz ietriecās pret sienu atslietajās statnēs, Doroteja pazuda miglā, un tikai dārdoņa, kas viņai sekoja kā aste, liecināja par viņas kustības virzienu.

Tomēr sirmgalvja miesassargi neuzdrošinājās sekot Dorotejai pa viņas bēgšanas ceļu - tas ir, tieši no otrā stāva, bet labāk izvēlējās skriet lejā pa kāpnēm, tā ka, kamēr viņi izskrēja ārā, Doroteja jau bija paspējusi aizbēgt pa ielu - ceriņkrāsas miglā, gluži kā duļķainajā ūdenī, viņa gandrīz neredzēja šķēršļus un tāpēc centās turēties ielas vidū. Un lai vajātāji viņu neredzētu, viņa skrēja saliekusies. Lju miesassargi, lieli un neveikli, kustējās lēnāk.

Doroteja ieraudzīja starp ar krūmiem apaugušajām mājām, kuru virsotnes pacēlās virs miglas, gaišāku vietu. Viņa ienira tur un apsēdās uz zemes, ar muguru pret stūra mājas sienu.

Viņa nebaidījās - bija pārliecināta, ka spēs paslēpties no vajātājiem.

Un tā tas notika. Miesassargi aizskrēja garām, bet Doroteja pa šauru aleju devās tālāk, pēc tam pārkāpa pāri zemam žogam un atradās starp noliktavām - garām drūmām ēkām bez logiem un ar lieliem vārtiem, kurus bloķēja resni baļķi un aizbīdņi.

Aiz noliktavām, pie kurām cieši gulēja sargi, viņa atkal nonāca pilsētā, šoreiz citā rajonā, uz plašas ielas, sagrambātas ar ratiem. Acīmredzot to izmantoja preču eksportam no ostas.

Jo tālāk Doroteja attālinājās no upes, jo šķidrāka kļuva migla, un rītausma apgaismoja ielu spožāk. Drīz viņa sastapa vairākas garas divriteņu bričkas, piekrautas ar rīsu maisiem. Uz maisiem sēdēja dzinēji un klikšķināja, mudinot vienmērīgi soļojošus bifeļus. Tad viņa satika jaunus mūkus, kas gāja ķēdē. No rīta viņiem bija vēsi un visi bija tik stingri ietīstījušies oranžās togās, ka izskatījās pēc kāpuriem. Mūku galvas bija rūpīgi noskūtas, un katrs turēja pie krūtīm lielu vēderainu melnu podu. Un, lai arī Doroteja neatcerējās, ka būtu kādreiz redzējusi budistu mūkus, viņa tos atpazina un uzreiz nojauta, ka tie gatavojas iet lūgt rīta dāvanas, - viņā pamodās mātes atmiņas.

Doroteja apstājās, vērojot, kā mūki tuvojas koka namam uz pāļiem, kurai apkārt bija plaša veranda. Slaida sieviete gados ar gariem, pieguļošiem svārkiem un baltu blūzi nokāpa pa verandas pakāpieniem, lai viņus satiktu. Viņas mati bija sasieti mezglā, rotāti ar baltu ziedu vainagu, kas tālu izplatīja saldu un smagnēju aromātu.

Sieviete turēja rokā lielu kastroli un kausu. Ar to viņa pasmēla rīsu putru un veikli meta katlos visiem pēc kārtas. Saņēmuši dāvanas, mūki rindā devās uz nākamo māju.

Ejot garām sievietei, kura bija iedevusi rīsus pēdējam desmitgadīgam mūkam, Doroteja pajautāja:

- Labrīt, vai jūs man pateiksiet, kundze, kā es varu nokļūt pie Švedagona?

Viņai vairs nebija grūti runāt birmiešu valodā. Un sievieti nepārsteidza viņas izskats un jautājums, kas tika uzdots septiņos no rīta.

- Dodies taisni, meitene, - viņa teica, - uz ezeru. Gar ezeru dodies pa labi, līdz nonāksi pie bruģēta ceļa. Bet ceļš aizvedīs tevi uz svēto Švedagona pagodu.

Doroteja palocījās, pateicoties sievietei, un tad gāja, kā viņai tika izstāstīts.

Pamazām uzplauka rīts. Arvien skaļāk dārzos, kas stiepās gar ceļu un slēpa koka mājas, dziedāja putni. Pie akas, kuras apkārtne bija izklāta ar plakaniem akmeņiem, pulcējās sievietes. Viņas bija ģērbušās tikai garos svārkos un taisīja rīta tualeti - viena mazgāja garos, melnos matus, cita lēja uz sevis ūdeni, bet vēl cita mazgājās. Viņu vidū nebija neviena vīrieša - vai nu tie vēl gulēja, vai arī bija devušies uz citu aku.

Uz ceļa arvien biežāk bija sastopami rati, un vienreiz Doroteja pat izbijās, jo viņa negaidīja šādu tikšanos: pa ielas vidu gāja īsts, milzīgs zilonis, kas aiz sevis vilka resnu baļķi. Viņa dzinējs sēdēja zilonim pakausī un dziedāja dziesmu, kurai eiropieša ausij pilnīgi nebija nozīmes un melodijas, bet Dorotejai tā šķita tik patīkama un melodiska!

Drīz priekšā priekšā parādījās neliels ezers, ap kuru auga palmas un kas bija skaists krastu zaļumā, pa kuriem bija izkaisītas mazas baltas pagodas, dažreiz tikpat augstas kā cilvēks, vai pat mazākas. Ezera tālākajā malā tieši no ūdens pacēlās kalns, kura virsotnā bija milzīga pagoda. Tas bija zelta konuss, it kā salikts no plakanām pankūkām, kas pamazām samazinājās, it kā uz bērna rotaļlietas, ko sauc par piramīdu. No šī konusa pret debesīm stiepās žirafes kakls - piramīdas augšdaļa. Augšā to vainagoja pa pusei atvērts zelta lietussargs, kas dzirkstīja kā šķidrā liesmā. Doroteja uzreiz neuzminēja, ka iemesls tam ir austrumos uzlecošā saule, kas nu jau izgaismoja arī pašu pagodas virsotni, kas stiepās gandrīz ceturtdaļjūdzes augstumā pret retajiem pūkainajiem mākoņiem.

Doroteja kavējās ezera krastā, apbrīnojot pagodu un sajūtot dziļu, sirsnīgu mieru kā bērns, kurš pēc ilgiem meklējumiem ir atradis savas klusās mājas. Tūlīt atvērsies durvis, un satikt iznāks mamma.

Un tad pa labi virs koku galotnēm parādījās stars, kas viņai trāpīja acīs - un nākamajā mirklī saule burtiski uzlidoja debesīs, ko izstūma pienākusī dienā. Un tūlīt apkārtējā pasaule kļuva trokšņaina, gaiša un karsta.

Doroteja apgāja ap ezeru un drīz iznāca uz akmeņiem bruģēta ceļa, pa kuru cilvēki gāja vienā virzienā, visi svinīgi ģērbušies un saglabājot svētsvinīgu klusumu, jo tikko viņu priekšā visā krāšnumā atklājās apbrīnojamais pasaules brīnums. Un jo tuvāk Doroteja nonāca pie pagodas, jo vairāk uz ceļa kļuva svētceļnieku.

Lūk ceļš atdūrās plašās stāvās kāpnēs, kuru nojume bija balstīta ar apzeltītām, izgrebtām kolonnām, katra ar divmetrīgiem apkārtmēriem. Ēnās uz kāpnēm svēto relikviju tirgotāji izlika savas preces dažādus sīkumus - zvaniņus, svēto figūriņas, lakotus traukus un svētku drānas vīriešiem un sievietēm - maz ko sagribētu svētceļnieks nopirkt kā suvenīru savā ceļojumā?

Noāvusi apavus un nesot sandales rokās, Doroteja ar visiem kopā devās augšā pa kāpnēm. Tuvāk pagodei kolonnas bija aplīmētas ar spoguļu gabaliem, un Doroteja ielūkojusies vienā no spoguļiem, bija satraukta, sapratusi, cik nevīžīga un nesakopta viņa izskatās.

Bet viņai nebija kur iet, viņai nebija naudas, lai sevi sakārtotu. Galvenais tomēr bija, ka viņa izbēga no arābiem, atstāja Regīnu un pat aizbēga no vecā Lju. Un neatkarīgi no tā, kas viņu gaidīja, viņa bija pārliecināta, ka galu galā viss beigsies labi - varbūt šī sajūta radās no gaišas saulainas dienas noskaņas, no Švedagona visaptverošā skaistuma un apkārtējo cilvēku mierīgā garastāvokļa.

Pati pagoda stāvēja uz platas marmora platformas. Uz šīs platformas bija pietiekami daudz vietas citiem mazākiem tempļiem un pagodām, nojumēm, kurās svētceļnieki varētu paslēpties no saules un atpūsties, lauvu statujām un ļaunīga izskata Debesu sargiem. Milzīga čūska, kas uzbūvēta no ar apmetumu pārklātiem ķieģeļiem, saritinājās ap vienu no tempļiem.

Doroteja par Buddas Svētā Zoba klosteri painteresējās pie viena no daudzajiem mūkiem, kurš klīda pa platformu, vicinoties ar apaļiem pītiem vēdekļiem vai patveroties no uzlecošās saules ar sarkaniem, uz bambusa stienīšiem uzvilktiem saulessargiem.

Mūks izskatījās labi paēdis, snaudulīgs, viņš ilgi domāja, skatīdamies uz dīvaino meiteni ar zemes kārdinājumiem pakļautām acīm, tad nopūtās un norādīja pār plecu uz priekšu un uz leju.

Ceļā uz klosteri, kas, kā izrādījās, atradās kalna tālākajā malā, Dorotejai nācās vairākas reizes apstāties un lūgt garāmgājēju norādes, tā ka pie klostera viņa nonāca tikai stundu vēlāk.

* * *

Buddas Svētā Zoba klosteris bija dibināts jau sen. Akmens pīlāri, uz kuriem kādreiz bija piekārti vārti, bija saliekušies, bet atmiņai par vārtiem palikušas tikai sarūsējušas eņģes. Žogs, kas stiepās no vārtiem un pacēlās gar kalna nogāzi, daudzviet bija sabrucis, un tam varēja pārkāpt, klostera iekšpusē esošie celiņi bija apauguši ar zāli un pat krūmiem, kas izlauzās no akmens flīžu apakšas. Kārtībā tika uzturēta tikai centrālā aleja, kas ved uz klostera galveno ēku. Un pa to, Dorotejas priekšā, vilkās mūku rinda, kuri atgriezās klosterī, savākuši sev brokastīm ziedojumus.

Klostera ēka bija grandioza. Visi trīs tā stāvi, visas verandas un daudzstāvu jumts, ko veidoja teltīm līdzīgas celtnes, kolonnas, margas, lieli, plati logi bez stikliem, - viss bija pārklāts ar kokgriezumiem un kādreiz skaisti izkrāsots. Tagad krāsa bija nolobījusies, bet kokgriezumi, no vecuma sudraboti, saglabājās.

Noāvusi sandales, Doroteja devās uz verandu, un te no tumsaspretī iznāca iznāca izkāmējis un drūms mūks.

- Nedrīkst, sieviete, - viņš teica. - Tev nav vietas klostera mājoklī.

- Man jāredz godājamais U Džammapada, - sacīja Doroteja.

Mācekļi zēni, pinoties garās togās, barā aizskrēja garām, bet zem kalsnā mūka skatiena, kļuva rātni un ar izrādītu pazemību un pārdomām gāja tālāk, kaut arī, protams, gribēja skriet un lēkāt.

- Abats iegrimis domās, - sacīja kalsnais mūks. Un tas izklausījās tā, it kā "viņš ir miris".

Doroteja saprata, ka satikusi cilvēku, kuram patīk aizliegt un pamācīt. Un uz tāda palīdzību paļauties nevarat.

- Man pie Džammapada ir svarīgas darīšanas, - tomēr teica Doroteja. - Es atnācu pie viņa no tālienes.

- Es redzu, ka no tālienes, - mūks piekrita. - Bet tev tik un tā nav jārunā ar Saija-do. Tu vari visu pateikt man, un es to nodošu U Džammapadam.

- Es savu ziņojumu varu nodot tikai personīgi, - sacīja Doroteja. - Es pagaidīšu.

- Pagaidi ārpus klostera, - sacīja kalsnais mūks.

Doroteja izgāja no verandas, lai nestrīdētos ar mūku, un aizgāja milzu mango koka ēnā, no kura zariem karājās mazi, zaļi augļi. Viņa apsēdās sakrustojusi kājas kā birmiete, kas gatavojas gaidīt. Anglijā viņai neienāca prātā sēdēt tā, kad bija krēsli vai gulta, bet šeit tas iznāca tik dabiski ...

Mūks pastāvēja pie verandas izgrebtajām margām, skatīdamies uz spītīgo ubagotāju saplēstajos svītrainajos svārkos, tad aizgāja.

Iestājās klusums. Tas bija piepildīts ar daudzu putnu dziedāšanu, kukaiņu skaņām, vēja čaukstēšanu lapotnē, tajā bija savijušās tālas balsis un kora rečitatīvs, kas nāca no ēkas iekšpuses - acīmredzot mazie mācekļi iegaumēja gudrās sutras.

Tad verandā parādījās vēl viens mūks, jaunāks par pirmo, ar apaļu, muļķīgu seju.

Viņš iznesa zemu niedru krēslu. Nolika to verandā.

Tad viņš aizgāja, bet drīz atgriezās, vezdams zem rokas ļoti vecu mūku. Gadi viņu bija saliekuši tā, ka seja skatījās uz zemi, un mūkam nācās to atmest tālu atpakaļ, lai redzētu ceļu sev priekšā, vai sarunu biedru.

Jaunais mūks palīdzēja vecajam vīram iesēsties krēslā.

Dziļa, skanīga balss, kurai, šķiet, vairs nebija kur iederēties vecā mūka vājajā ķermenī, atskanēja virs klostera un bija sapinās kā tāls pērkons mango koku lapotnēs:

- Meitene, kura gribēja mani redzēt un nāca no tālienes, lai viņa pieceļas un pienāk pie manis.

Jaunais mūks piegāja pie margām un pamāja Dorotejai kāpt augšā verandā, it kā nebūtu pārliecināts, vai viņa ir dzirdējusi sirmgalvja pērkondimdošo balsi.

Doroteja sakautrejusies uzkāpa pa čīkstošajiem pakāpieniem uz verandas. Viņa īpaši tagad sajuta, cik slikti izskatījās un neradīja uzticību cilvēkiem.

Vecais vīrs atmeta galvu. Tumšā seja bija izvagota ar tūkstoš līnijām un grumbām. Acis slēpās kroku un rētu tīklā. Vecais cilvēks izskatījās kā bruņurupucis, kas lūkojas ārā no čaulas.

- Man teica, - vecais vīrs turpināja, - ka pie manis atnākusi ubadze, kurai birmiešu valoda nav viņas dzimtā valoda. Viņa teica, ka ieradusies pie manis no tālienes. No kurienes tu nāc?

- No Anglijas, - teica Doroteja. - Es braucu uz kuģa, bet mani sagūstīja pirāti, pēc tam mani uzņēma arābu baggala un gribēja mani pārdot verdzībā. Bet es aizbēgu.

- Es nezinu par to, kas notiek jūrā, jo nekad tur neesmu bijis. Bet es zinu, ka Anglijas valsts ir daudzu mēnešu ilga ceļojuma attālumā un angļi vēlas iekarot mūsu valsti tāpat kā visu Indiju. Vai es runāju pareizi? Pēdējais jautājums nebija domāts Dorotejai, bet gan par jaunajan mūkam, kurš stāvēja blakus zemajam krēslam.

- Jums taisnība, saija Džammapada, - atbildēja mūks. - Jūsu gudrībai nav robežu.

Doroteja nezināja, kur te slēpjas vecā vīra gudrība. Bet viņa vismaz bija pārliecināta, ka redz tieši vajadzīgo cilvēku.

- Man ir vēstule, kas adresēta jums, - viņa teica. - Vēstule tika iešūta manu svārku apakšmalā. - Viņa parādīja, kur vēstule agrāk atradās. - Bet man bija jāpeld pa upi, un es baidos, ka uzrakstu uz auduma aizskalojis ūdens.

- Un tev skaļi neatkārtoja vēstulē rakstītos vārdus? - jautāja Džammapada.

- Nē.

- Tātad, baidījās, ka tu nonāksi ienaidnieku rokās... - Vecais vīrs uzlika galvu uz krūtīm un, šķiet, iesnaudās. Doroteja gaidīja. Gaidīja arī jaunais mūks.

Pēc minūtes vai divām vecais atkal atmeta bruņurupuča galvu un jautāja:

- Kā tu nokļuvi Anglijā?

- Mana māte ieradās tur, - Doroteja atzina. - jo apprecējās ar angli. Es esmu dzimusi Londonā, Anglijas pilsētā.

- Kāpēc tu zini birmiešu valodu?

- Mani mācīja māte.

- Vai tava māte tev iedeva vēstuli?

- Nē, vienacains iluzionists Fans, kurš arī dzīvo Londonā.

- Vai mēs tādu pazinām? Džammapada jautāja savam jaunajam pavadonim, bet tas noliedzoši papurināja ar galvu.

Apakšdaļa bija piešūta cieši, Doroteja ar pūlēm sarāva diegu, pēc tam viss veicās ātrāk. Minūti vēlāk, zem mūku uzmanīgajiem skatieniem, Doroteja no šuves izvilka vēl mitru drānas gabaliņu. Viņa negaidīja, ka redzēs uz auduma burtus, bet acīmredzot tie bija rakstīti ar tinti, kas nenomazgājās ar ūdeni. Uz drānas, kas bija tik plāna, ka tad, kad tā no neliela matērijas rullīša pārvērtās par plakanu drānas gabalu, izrādījās, ka tā ir divu plaukstu lielumā un vienā pusē pilnīgi aprakstīta, melnoja mazi apaļi birmiešu burti.

- Dod vēstuli man, - U Džammapada pavēlēja, - tas ir ziņojums tikai manām acīm.

Tad U Džammapada no savas oranžās togas izvilka vecas brilles ar metāla ietvariem, tieši tādas pašas kā krodziniekam Londonā. Viņš uzlika tās un nolaida degunu pie paša auduma, it kā to apostot.

Ilgu laiku viņš virzīja degunu pār audeklu, burtojot tur uzrakstīto.

Vairāki mūki, kuriem nebija ko darīt, piegāja pie verandas un sāka aplūkot Doroteju, bet jaunais mūks viņiem uzkliedza un viņi atkāpās.

Beidzot vecais pabeidza lasīt. Viņš skaļi nopūtās, acīmredzot noguris no šīm pūlēm, noņēma brilles un jautāja Dorotejai:

- Vai pati lasīji šo vēstuli?

- Nē, - Doroteja sacīja. - man to iešuva mamma. Es to neatvēru. Un turklāt es nesaprastu, jo es neprotu lasīt birmiešu burtus.

Kaut kas nebija kā vajag ... Viņa to saprata, pārtverot jaunā mūka pārsteigto skatienu.

Vecais mūks atmeta galvu tik tālu, ka šķita, ka Ādama ābols grasās izlauzties caur ādu no viņa krunkainā brūnā kakla. Un iesmējās.

-Viņa pat nepamanīja, - viņš teica. - Visi pamanīja, bet viņa nepamanīja!

Ko es neesmu pamanījusi, saija Džamapada? Viņa kautrīgi jautāja.

- Tu pat nepamanīji, ka mēs tagad ar tevi runājam pavisam citā valodā. Un mans draugs U Vizars nesaprot mūsu sarunu.

- Es jūs nesaprotu, - sacīja jaunais mūks, acīmredzot nojautis, ka U Džammapada runā par viņu.

- Protams, - vecais vīrs turpināja, - tāpēc ka mēs abi, meitenīt, runājam ligoniešu valodā, jo abi piederam vienai un tai pašai tautai, lai gan abi esam no tās šķirti.

- Ligona? - Vispār Doroteja to jau ir sapratusi pati. Galu galā māte nekad neslēpa, ka viņu kā meiteni atveda uz Amarapuru, Birmas galvaspilsētu Irravadi vidienē, jo Birmas karaļi, kā jau Austrumos pieņemts, vienmēr ņēma vasaļu kņazu bērnus pie sevis audzināšanā. Tika uzskatīts, ka kalnu valdnieku bērni tādējādi saņems metropoles izglītību un audzināšanu, taču patiesībā šie bērni bija ķīlnieki un garantēja karalim vismaz zināmu miera līmeni viņa valstī. Tiesa, ja centrālā valdība vājinājās, tad ķīlniekiem bija maza nozīme. Parasti visiem kalnu prinčiem bija vairākas sievas un desmitiem bērnu. Tā ka princesei vairāk, princesei mazāk - bieži nebija nekādas nozīmes.

Bet tagad, kad viss kļuva skaidrs, atklājās pilnīgi negaidīti apstākļi. Un par šiem apstākļiem U Džammapada Svētā Zoba klostera abats pastāstīja angļu meitenei Dorotejai Forestai pēc tam, kad viešņai lika atnest tēju ar saldiem pīrāgiem pēc tam, kad viņu aizveda uz klosterī dzīvojošo kalpu māju, jo sieviešu klosteri budistu valstīs nepastāv. Kalpotājas, brīvprātīgi uzņēmās klostera dzīves pienākumus, turklāt apkopa mūkus, sakārtoja klosteri un pieskatīja ziedus un dārzu. Laipnās sievietes Doroteju sirsnīgi uzņēma, jo to viņām lūdza pats U Džammapada - svēts cilvēks, kurš nākamajās pārdzimšanas reizēs noteikti kļūs par svēto, iespējams, nemirstīgo.

Šīs kalpotājas, galvenokārt vecas, ģērbušās sārtās drēbēs, arī bija noskūtām galvām, pazemīgas un centīgas, vēloties izpatikt svētajiem ļaudīm, viņas, šim nolūkam sasildījušas ūdeni, palīdzēja Dorotejai nomazgāties, atnesa viņai augstdzimušas atraitnes dāvinātas drēbes. Atraitne labprāt izdarīja šo labo darbu un izpildīja sava garīgā padomdevēja un mierinātāja Saija U Džammapadas lūgumu.

Apģērbs tika atnests, kad Doroteja pamodās no nemierīga, sekla dienas miega, piepildīta ar karstumu, bišu kņadu un zāles čaukstēšanu. Viņa saprata, cik labi ir atpūtusies, ka pēc nomazgāšanās un izgulēšanās mājas verandas ēnā ir atbrīvojusies no noguruma un muskuļu sasprindzinājuma.

Viena no rozā kalpotājām nolika viņai priekšā kaudzi drēbju, otra palīdzēja viņai tās pāršūt, un desmit minūtes vēlāk galvenās klostera mājas verandā, kur gaidot viņu jau sēdēja gudrais saija U Džammapada, ienāca īsta dižciltīga birmiete. Viņa varēja būt gan Ligonas princese, gan Birmas vai Šanas augstdzimusi dāma.

- O! - iesaucās saija U Džammapada. - Vai tiešām manas vecās acis atkal redz nesalīdzināmo Ma Dži Nuriju, tavu vecmāmiņu, dievišķīgu skaistuli, kas aizrāva pat veco karali Alaunpaiju, bet aizbēga kopā ar Ligonas princi, jo viņu pārņēma neprātīga mīlestība pret viņu?

- Vai tā nav tā pati Ma Dži Nurija, kurai pieder mīlas dzejoļa burvīgās vārsmas? - jautāja veca kalpotāja. Spriežot pēc stājas un manierēm, pasaulīgajā dzīvē viņa piederēja Birmas sabiedrības krējumam. Vispār tas tā arī bija - kalpotāja, kura palīdzēja Dorotejai ģērbties, vēl nesen bija varena galma klana vadītāja, bet, kādu rītu pamodusies, viņa saprata, cik maz viņu interesē intrigas un viltības ap troni, pieņemšanas un svētku dienas, sazvērestības un slepenas slepkavības. Kādu dienu viņa pameta visu: pili Amarapurā un bagātību. Viņa devās uz klosteri, tuvāk gudrajam sirmgalvim U Džammapadam, lai savas dzīves beigās uzklausītu viņa sprediķus un padomus.

- Tā ir viņa, slavenā galma dzejniece, - piekrita U Džammapada, kuram savulaik arī pašam nebija sveša dzeja.

- Un viņa bija mūsu viešņas vecmāmiņa?

- Jā, vecmāmiņa. Viņai bija divi bērni - dēls Mauns Nurija un meita Ma In. Jaunais karalis pavēlēja meitu nosūtīt uz galmu un audzināt tur. Tā šīs meitenes māte sastapa angļus, kad viņi ieradās kā vēstniecība Āvas Karalistē. Un tad viņa, kas raksturīgi Hmaungu klana meitenēm, arī aizbēga - šoreiz kopā ar angļiem. Un karalis Badžido, izdarot plašu žestu, atļāva viņai šo laulību. Par laimi, līdz tam laikam Ligonas karalistē varu bija pārņēmusi cita ģimene. Dzejniecei Ma Dži Nurijai un viņas dēlam bija jābēg kalnos, pie savas dzimtās Hmaungu cilts, bet viņu vīru un tēvu, Ligonas karali, nogalināja sazvērnieki. Tajās dienās karalis Bagdžido domāja par to, kā noturēt vasali pakļautībā, kā novērst jaunā Ligonas karaļa apvienošanos ar taizemiešiem. Tāpēc viņš atbrīvoja vairs nevajadzīgo ķīlnieci pie angļiem.

- Tātad man ir paveicies, - teica Doroteja, - ka mūsu Ligonā pie varas nākuši citi cilvēki?

- Kāpēc?

“Pretējā gadījumā manai mātei nebūtu ļauts apprecēties ar manu tēvu, un tad es nebūtu nākusi pasaulē.

- Tā ir dziļa doma, - U Džammapada pasmaidīja ar veca bruņurupuča smaidu. - Un arī naiva doma. Jo vēsturē nav vārda "ja". Notikušo prognozē zvaigznes. Un nekas nevarēja notikt citādi.

- Bet kas notika tālāk? - Doroteja jautāja.

“Daudzi dižciltīgu ģimeņu ligonieši ir pametuši karalisti. Jo uzurpators bija nežēlīgs un viltīgs. Viņš apsita gandrīz visus konkurentus, kas dzīvoja Ligonā. Viņš pat kalnos aizsūtīja slepkavas ...

- Un tāpēc šīs meitenes vecmāmiņa gāja bojā, - sacīja vecā kalpotāja. - Mana mīļotā Ma Dži Nurija. Nepabeigusi savu pēdējo dzejoli.

- Jā, viņu nogalināja nolīgts slepkava, - sacīja U Džammapada. - Un viņa bija mana miesīga māsa.

- Ak, ko jūs teicāt! - vecā kalpotāja bija pārsteigta. - Kā jūs tik daudzus gadus esat klusējis! Neviens šeit par to nezināja.

- Un nav arī jāzina, jo, nonākot klosterī, cilvēks it kā novelk drēbes un augstdzimtību. Nevienam nevajadzētu interesēties, kas es biju. Ir svarīgi sasniegt mūsu Skolotāja žēlastību un karmu - un kļūt labākiem pēc jaunas pārdzimšanas.

Vecā sieviete un vecais vīrietis apklusa, iegrima domās, un Doroteja mēģināja aptvert uzzināto. Izrādās, ka viņa ir šī vecā mūka māsas mazmeita. To vēl varēja saprast ... bet viņa izrādījās arī kādas kalnu karalistes bijušo valdnieku radiniece. Vai varbūt viņai dzīvi arī citi radinieki?

- Kas tagad notiek Ligonā? - jautāja Doroteja.

Večuks uzreiz neatgriezās no savu lēno domu pasaules.

- Vai tevi tas interesē?

- Protams. Kā arī tas, kas bija uzrakstīts vēstulē jums, vectēv.

Cik viegli ir šo veco mūku nosaukt par vectēvu! It kā iekšā, savā sirdī, viņa to būtu zinājusi jau no tās minūtes, kad uzkāpa uz klostera izgrebtās verandas.

- Vēstulē tika teikts tikai tas, kas tu esi, kas ir tava māte un kas ir tavs tēvs. Kā arī lūgums palīdzēt tev atgriezties pie saviem radiniekiem Ligonā.

- Kāpēc? - Doroteja jautāja. Un, negaidot atbildi, viņa jau saprata, ka tas viņai patiešām ir svarīgi, viņai jāatgriežas savā valstī, savā Ligonā. Pie radiniekiem, kuri līdz šim pastāvēja tikai mātes skopajos stāstos, kurai nepatika daudz runāt par Ligonu, bet kura miegā raudāja un kaut ko runāja savā dzimtajā valodā. Vai viņa patiešām ir angliete, Doroteja Foresta, vai arī viņā ir spēcīgākas citas asinis? Kāpēc viņai ir tik vienkārši un pazīstami garajos, līdz zemei ​​šaurajos zīda svārkos, zīda blūzē, kurai pogu vietā uzšūtas lielas pērles, un pēc mazgāšanas siltajā ūdenī mīkstie mati savākti un sasprausti ar sudraba matadatu, kas dzirkstī kā diadēma? Doroteja zināja, ka viņā vienmēr ir bijuši divi cilvēki - nabadzīga angļu meitene un vienlaikus, tikpat senas kā paši kalni, lepnas tautas princese.

Un viņai ļoti gribējās lai Budas Svētā Zoba klostera dārzā nejauši, ienāktu stūrmanis Alekss un ieraudzītu Doroteju jaunajā izskatā. Tad viņš, iespējams, vairs nebūtu pievērsis uzmanību šim glupjajam balodim Regīnai.

- Tu jautā, kas notiek Ligonā? - Vecais mūks atkārtoja viņas jautājumu. - Tagad tur ir cits valdnieks.

- Kurš?

- Apvienojies ar Va cilti, tavas mātes brālis, tavs tēvocis, kuru tagad sauc par Bo Nurija, sakāva visus savus ienaidniekus un uzkāpa senču tronī.

- Mans tēvocis?

- Viņš ļoti priecāsies tevi redzēt. Viņš ir labs zēns. Es viņu pazinu jau tad, kad viņš bija pavisam mazs.

- Viņš ir izmainījies, kļuvis par karotāju, - sacīja vecā kalpotāja.

- Viņš kļuva par karotāju.

- Es gribu viņu redzēt,- sacīja Doroteja.

- Es nevaru tevi sūtīt vienatnē, bet mani mūki tevi nespēs aizsargāt. Bet es šodien nosūtīšu steidzamu vēstuli ar Rangūnas ligoniešiem. Es domāju, ka atbildi varam gaidīt jau pēc nedēļas.

- Un šo nedēļu ...

- Tu dzīvosi šeit. Bet neiziesi no klostera.

* * *

Pagāja astoņas dienas.

Doroteja šīs dienas pavadīja klosterī. Dažreiz veco sieviešu pavadībā no klostera viņa uzkāpa uz Švedagona un ilgi sēdēja uz marmora plāksnēm, garīgi sarunājoties ar Kungu Buddu.

Pilsētā un ostā viņa nekad negāja. Un arī negribēja.

Viņu pat neinteresēja, kā tur dzīvo viņas bijusī saimniece. It kā tas viss būtu citā dzīvē, no kuras viņa vēlētos paņemt tikai savu māti un brāli, un vēl arī stūrmani... Un tas viņu mulsināja.

Divas reizes ieradās dižciltīgie ligonieši - no tiem, kas Rangūnā dzīvoja, kārtojot savas darīšanas. Viņi locījās līdz zemei princeses Ma Doro priekšā, ar pirkstu galiem pieskārās viņas rokai.

Vecās dāmas dzirdināja viņus ar tēju, ar viņiem sarunājās Saija U Džammapada. Tika runāts ne tikai par cildeno, bet arī par to, ka Birmas karalis Amarapurā ir īsts despots un tirāns, ka angļu tauta vēlas izmantot viņa garīgo slimību savā labā un ieņemt Rangūnu. Bet varbūt tās bija tikai baumas?

Pēc tam visi vērsās pie Dorotejas, it kā viņa varētu pastāstīt par angļu plāniem, it kā visus šos gadus viņa būtu bijusi Ligonas vēstniece Anglijā.

- Jā, - Doroteja sacīja, - kad es kuģoju uz šejieni, uz kuģa tika runāts par smagajiem lielgabaliem, bez tam Rangūnā jāierodas "Drednautam" ar sipaju karavīriem.

Ar-Rahmana baggala atstāja ostu, to Dorotejai pastāstīja viesi. Vai tirgotājs saņēma savu naudu, nav zināms. Bet, domājams, ka visticamāk, to saņēma. Doroteja bija noraizējusies par divu tajā palikušo jūrnieku likteni, jo putna sirdī nebija žēlastības. Un, protams, viņa uztraucās, ka ar Aleksu var notikt kas slikts. Labāk būtu, ja Surkufs laimīgi nokļūtu savā Revinjonā ...

Bet devītajā dienā pie klostera vārtiem no zirgiem nokāpa Ligonas karaļa sūtņi.