Ļaunuma spogulis

1. nodaļa IMPĒRIJAS TALISMANI

Epidaura impērijas otrā ministra un viņu pavadošās personas vizīte notika slepeni, tāpēc plašsaziņas līdzekļi, par izcilo viesu ierašanos uz Zemes, nepaziņoja, un tikšanās ar tiem, Korai bija pilnīgs pārsteigums.

Tajā brīdī Kora bija tikko nokritusi no dēļa, uz kura traucās, balansējot rīta saulē dzirkstošā okeāna viļņa nogāzē, kurš vēlās uz Austrālijas pludmali netālu no Darvinas pilsētas. Nedaudz sašūpojusies, Kora zaudēja līdzsvaru, dēlis aizslīdēja sānis, vilnis, ar putojošu cekulu, panāca, sagrieza, savērpa, ienesa sālsūdens un smalku smilšu maisījumā, bet tieši tobrīd ausī atskanēja viņas priekšnieka, komisāra Milodara balss:

- Trešais, nekavējoties uz sakariem!

Būdama disciplinēta un izpildoša aģente, Kora nekavējoties atbildēja:

- Klausos priekšniek!

Bet atbildes vietā komisārs dzirdēja tikai burbuļošanu, ūdens troksni, kas ielija Koras plaušās, un bija šausmīgi apmulsis, jo šajā brīdī otrais ministrs un viņu pavadošais Inkognito, saukts par Seju, uzmanīgi klausījās, kā komisārs sazinās ar savu aģentu, un varēja padomāt, to pašu, ko padomāja Milodars: Kora Orvata pavada laiku jautrā, vieglprātīgā kompānijā un atbildes vietā ielej sevī glāzi alus vai pat pudeli vīna.

Bet Kora, protams, aizrijās un pat gandrīz zaudēja samaņu.

Vilnis turpināja velt ļengano ķermeni, un meitenes kaklā ielija ūdens. Apstulbinātie Epidaura vēstneši sastinga ar atvērtām mutēm, jo viņiem nebija ne jausmas, ka var eksistēt humanoīdi, kuri var izdzert tik daudz vienā paņēmienā.

- Atlaidīšu! - iebļāvās Milodars, aizmirstot, ka viņam jāsargā sava kantora gods. Bet pat viņa pacietībai bija robežas. - Tā viņi visi beidz!

- Atvainojiet? - apvaicājās Seja.

- Visi viņi ar laiku nodzeras, nosmēķējas, nonarkojas - nervi, mani nervi! Visus ar robotiem aizvietošu!

Un it kā atbildot uz šo dusmu uzliesmojumu, šķidruma absorbcijas skaņas pārtrūka.

- Nu re, paldies Dievam, - Milodars ar riebumu pateica, - padzērās.

- Meklēsiet mums citu aģentu? - Jautāja lietišķais otrais ministrs.

- Protams. Un daudz labāku par šo Koru Orvatu!

Milodars bija satraukts. Vienmēr pienāk vilšanās brīdis. Šo brīdi viņš gaidīja jau sen - vilšanās aģentā Korā Orvatā, labākajā InterGpola darbiniecē. Nevar taču tas tā būt - vairāki gadi nepārtrauktu sasniegumu! Tur jebkurš nobrauks no sliedēm ... "Bet varbūt esmu pārāk skarbs pret viņu?"

Ar šo domu Milodars ieslēdza kartotēku. Uz ekrāna mirgoja aģentu jautrās, aukstās, skumjās, maigās, nežēlīgās sejas, un komisārs atkārtoja tikai ar lūpām:

- Tas neies, tas nederēs ... tas neies. - Visi bija labi izlūki, blēži, spēlmaņi, slepkavas, ideālisti, bērnu namu laupītāji - kas tik nenonāk Galaktiskajā policijā, kura rūpējās par kārtību simtiem parseku aizkulisēs! Bet otras Koras viņu vidū nebija.

Komisārs manāmi saskuma.

Viņu varēja saprast. Pats bija pārdzīvojis grūtu periodu savā dzīvē, jo bija izšķīries no Džuljetas. Nu kāpēc viņa tā izdarīja... Kāpēc?

Milodars nepamanīja,kā iegrima skumjās ģimenes problēmās un, skatoties uz ekrānu, uz darbinieku sejām, to vietā redzēja Džuljetas seju.

Epidaura sūtņi turpināja lepni un aizvainoti klusēt. Tik augsta ranga ierēdņu uzņemšana izrādījās zem katras kritikas, un, ja ne ārkārtējā vajadzība, viņi būtu tiešā nozīmē aizcirtuši durvis.

Protams, neviens šajā kabinetā vairs nedomāja par Koras likteni, kura, šī nelaikā notikušā izsaukuma dēļ, gandrīz gāja bojā.

Vārds "gandrīz" šeit netiek lietots nejauši, jo patiesībā Kora izdzīvoja par brīnumu, tāpēc ka pašā ūdens malā, kur nesniedzās no cīņas ar krastu nogurušās viļņu mēles, sēdēja kaķis Zvaniņš, uzticīgais draugs un iemīļotais Koras Orvatas kaķītis... Zvaniņš no citiem kaķiem atšķīrās ne tikai ar pieķeršanos savai saimniecei un ārkārtīgajām prāta spējām, bet arī ar kaķiem neparastu, pārgalvīgu drosmi.

Zvaniņam nepatika, kad Kora vizinājās pa viļņiem, nepārtraukti riskējot ar dzīvību, bet vēl vairāk viņš nemīlēja situācijas, kad īsti nevarēja palīdzēt. Pat ņūfaundlendieša auguma kaķis nevar peldēt tā, kā viņam gribētos - kaķa ķepas pielāgotas sauszemes dzīvei.

Bet, neskatoties uz to, ar konvulsīvu žāvu, kas nodeva ārkārtīgu uztraukumu, Zvaniņš izdvesa kaujas saucienu, kas lika visiem peldētājiem un braucējiem uz dēļiem nodrebēt un pat pamodināja glābēju Džeku Makdonaldu. Ar raudienu kaķis metās ūdenī un acumirklī pazuda tajā.

Šeit mums nu ir jāpateicas glābējam Džekam Makdonaldam, kurš, aizmetis miegu, kā konfekšu papīriņu no konfektes, divos lēcienos atradās pie okeāna. Ieraudzījuši glābēja steigu un saprotot, ka šīs pludmales vīriešu vidū populārākā meitene Kora ir noslīkusi, milzīgajos viļņos metās vēl četrdesmit vīriešu...

Pēc trim minūtēm milzīgs vilnis iznesa uz smiltīm nedzīvo Koru, nedzīvo kaķi, apdullināto glābēju un lielāko daļu jauniešu. Sākās skaļas debates par to, vai atpumpēt Koru tepat, vai nogādāt viņu slimnīcā Darvinā, bet, par laimi, tuvumā izrādījās medmāsa Taņa Naitingeila, tās pašas Naitingeilas tālā radiniece un mantiniece. Taņa prasmīgi veica mākslīgo elpināšanu vispirms Korai, tad kaķim un, visbeidzot, Džekam Makdonaldam.

Kamēr viņa ar to noņēmās, vienlaicīgi pārliecinot pārējos glābējus nedrūzmēties un neaizkavēt gaisa pieplūdi, izdzirdēja, kā cilvēka balsī pīkst Koras ausī implantētais magoņu sēklas izmēra skaļrunis:

- Tu esi atlaista par savu morālo sabrukumu! Vai tu dzirdi vai pat nevēlies klausīties?

Taņa Naitingeila pārliecinājusies, ka viņas paciente dzīvos, pieliecās pie auss un nočukstēja:

- Kas tur par idiotu man traucē strādāt?

Šie vārdi Milodara kabinetā nodārdēja kā pērkons.

- Ko? - izdvesa Milodars.

Atbilde nesekoja, jo Taņa jau atpumpēja kaķi. Bet Naitingeilas balss palīdzēja Milodaram secināt:

- Tā nav viņa. Tā ir kāda cita.

- Un ko tas nozīmē? - vaicāja Seja.

- Un tas nozīmē, ka viņai nokoduši ausi, - atbildēja Milodars, neiedziļinoties sīkumos. - Tā pārdzērušies, ka kož viens otram ausis nost. Tagad gaidiet.

- Ko gaidīt? - jautāja impērijas otrais ministrs.

- Ka visi, kam tik nav slinkums, runās šajā ausī, - Milodars paskaidroja un sāka gaidīt.

Kaut arī dvēseles dziļumos cerēja, ka viss šis stāsts atradīs citu, saprātīgāku izskaidrojumu. Un Koras ausis ir savā vietā.

Par laimi, tajā brīdī Milodaram un viesiem tika atnesta paplāte ar tējkannu un sviestmaizes ar sarkanajiem un melnajiem ikriem. Un tā kā nekur Visumā gandrīz nevienā vietā nav sarkano un melno ikru, viesi uz brīdi aizmirsa par skandālu, kuram bija liecinieki.

Viesi ēda jau trešo sviestmaizi, Milodaram skumstot, ka aprijuši visu ikmēneša normu, kad atskanēja zvans no Austrālijas.

Uz ekrāna parādījās Koras seja.

- Es jūs klausos, komisār, - viņa teica vājā balsī, cenšoties neskatīties uz pusdienu galdu, jo viņai kļuva slikti jau no paskatīšanās uz ēdienu.

Kora bija bāla, vaigi bija iekrituši, mati vēl nebija izžuvuši.

- Notīri smiltis no vaiga, - sacīja komisārs.

- Jūs mani izsaucāt? - Kora pajautāja un, sašūpodamās, izgāja no kadra.

Viesi no Epidaura piekrītoši pamāja, saskatot šajā apstāklī jaunās sievietes ķermeņa alkoholisku intoksikāciju, bet Milodara pieredzējušais skatiens ieraudzīja pavisam ko citu: ar Koru bija noticis kas slikts.

Par to arī pajautāja.

Atgriezusies ekrānā, Kora nez kāpēc nosarka, bet, tā kā pastāv noteikums, ka aģentam jāsaka priekšniekam patiesība un tikai patiesība, Kora atbildēja:

- es noslīku.

- Tā tik vēl trūka! - Milodars atviegloti sadusmojās. - Kas tevi vilka noslīkt?

- Es atbildēju uz jūsu izsaukumu, bet tajā brīdī biju...

- Zem ūdens, - Milodars uzminēja. - Bet tevi izglāba.

- Izglāba.

- Bet vai Zvaniņš nenoslīka?

Zvaniņu Milodars nemīlēja un cerēja, ka to reiz notrieks automašīna, vai nogalinās kautiņā ar lielu suni. Bet Zvaniņš par sevi rūpējās.

- Viņu arī atpumpēja, - sacīja Kora.

- Mjā, - teica Milodars, - tagad klausies mani uzmanīgi. Vai tu esi Austrālijā?

- Tieši tā.

- Bet es esmu vadības telpā, zem Antarktīdas ledus. Izmantojot labu flaieru, līdz šejienei ir divdesmit minūšu lidojums. Tā ka viena kāja tur, otra jau šeit.

* * *

Kad Kora, pa ceļam sakārtojusies, iegāja InterGpola Zemes dienesta priekšnieka zemledus kabinetā, viņa ieraudzīja, ka Milodars birojā nav viens.

Kopā ar viņu bija citplanētieši no Epidaura, kurus Kora atpazina pēc attēliem, lai gan viņai nebija aizdomu, ka Zemi apmeklējuši tik augsti viesi.

Otrais Epidaura ministrs, bija sirmmatains kungs septiņarpus pēdu garumā, šauriem pleciem un salīcis. Plats ceriņkrāsas apmetnis speciāli izstrādāts, lai pasargātu ministru no jebkādām sauszemes organismu un radiācijas kaitīgajām sekām, aiz šī paša iemesla, protams, viņš nekad nenoņēma caurspīdīgo aizsargķiveri, kas viņam lika izskatīties pēc divdesmitā gadsimta astronauta, kurš tikko nokāpis uz Mēness un tagad, sperot pirmos soļus pa Mēness putekļiem, pozē pēcnācējiem.

Persona, kas ieradās uz Zemes inkognito, nedaudz atšķīrās no otrā ministra, jo tā vienmēr un visur ieradās tikai šajā statusā. Slepenība, kura apņēma Seju uz viņa planētas un impērijas padomes īpašo uzdevumu izpildes laikā, bija tik liela, ka Seja nenoņēma masku pat mājās, sievas priekšā, un runāja, ka tad, kad iepriekšējā Seja bija mirusi, viņa bērni bērēs atteicās sērot par savu tēvu, bet atraitne skaļi paziņoja: "Ja es būtu šito zinājusi iepriekš..."

Izņemot seju, kuru slēpa ne tikai ķivere, bet arī ietina melns audums, Inkognito visādā ziņā bija līdzīgs otrajam ministram, lai arī augumā bija mazāks par viņu, toties plecu platumā pārsniedza. Kā slepenpolicists, Kora zināja arī rūpīgi sargāto Epidaura noslēpumu: impērijas otrais ministrs faktiski bija tās pirmais ministrs, premjerministrs uz mūžu un tika nomainīts tikai pēc asiņainām sazvērestībām. Inkognito nebija atbildīgs par impērijas drošību, bet bija atbildīgs par sazvērestību atklāšanu un likvidēšanu. Tas ir, Kora uzreiz saprata, ka iemesls, kas impērijas vadītājus noveda zem Antarktīdas ledus segas, bija tik nopietns, ka viņi pirmo reizi pēdējo sešpadsmit gadu laikā atstāja impēriju bez uzraudzības, uzticot kontroli imperatoram - savecējušai reģentei.

- Vai tā ir viņa? - pēc oficiālas apsveicināšanās pavaicāja Seja.

- Tā ir viņa, - apstiprināja Milodars.

Svešzemju viesi paskatījās uz Koru, it kā nekad nebūtu satikuši parastu Zemes meiteni divdesmit, nu labi, nedaudz vairāk, gadu vecumā (divdesmit septiņi, bet tas nu nemaz nav tik svarīgi), skaistu, labi veidotu, lai arī gurnos pašauru (no eiropiešu viedokļa), augumā tikai simt astoņdesmit piecus centimetrus garu, kas viņai neļāva vienlaikus taisīt labu karjeru basketbolā. Šai jaunajai sievietei bija gaiši rudi, gandrīz kviešu krāsas mati, īsi nogriezti, jo tie vēl nebija paspējuši ataugt pēc sarežģītā uzdevuma, kura laikā viņai bija jātēlo plikpaurains vīrietis, pelēki zilas, varbūt pārāk gaišas acis un pilnīgas lūpas, kas traucēja sejai uzturēt pastāvīgu stingrību un nepiekāpību.

- Vai jums patīk iedzert, atrodoties zem ūdens? - vaicāja Epidaura otrais ministrs.

- Jā, bet tikai sālsūdeni, - Kora apstiprināja.

Epidaura vēstneši apdomājās, Milodars neiejaucās. Visbeidzot Seja paziņoja:

- Smieklīgi.

- Es gan neteiktu, ka ļoti smieklīgi, - iebilda otrais ministrs. - Tomēr, te ir acīmredzams mēģinājums mūs uzjautrināt, izmantojot to, ka mēs šķietam pastulbi un nezinām, ka sāļajam jūras ūdenim ir pretīga garša.

- Redzi nu, Kora, - sacīja Milodars, - bet tu vismaz centies.

- Es tā vairs nedarīšu, - Kora apsolīja.

- Tad apsēdies un noklausies mūsu problēmu, - sacīja Milodars.

Viņš viesus tā arī neiepazīstināja ar Koru, jo viņi taču bija tik nozīmīgas personas, ka pat ja ļoti vēlētos nevarētu nolaisties tik zemu, lai pazītos ar vienkāršu aģentu, un Kora, šo pazīšanos, protams, neuzspieda.

Viņa saprata, ka problēma ir pietiekami nopietna, ja jau Milodars tās dēļ gandrīz noslīcina savu labāko aģentu, bez tam viņš labi zināja, cik pretīgi Korai ir, ja viņu izsauc uzdevumā izejamā dienā. Bet dienests ir dienests ... Bet pēc nesenās pagātnes notikumiem, Milodars no sievietēm bija pasācis baidīties.

- Pie mums no tālienes ieradušies draugi, - teica Milodars. Viesi piekrītoši nolieca galvas. Caur tumšo ķiveres dūmaku ministram varēja saskatīt kuplu vaigubārdu, bet Sejai - neko. - Mūsu draugi meklē priekšmetus, kuri pazaudēti uz Zemes... tā teikt, valsts nozīmes priekšmetus. Mums abiem ir pienākums viņiem palīdzēt. Tas ir Ksenijas Mihailovnas personīgs lūgums. Viņa lūdza izmantot tieši tevi.

Ksenija Mihailovna Romanova, pēc izskata pavisam nekaitīga vecmāmiņa, bija Zemes drošības dienesta priekšniece. Kora viņai jau sen simpatizēja.

Pēc Milodara toņa Kora saprata, ka viņas priekšnieks melo. Ksenija Mihailovna, ja arī runāja par Epidaura vizīti, nekad nedotu komisāram padomus. Viņa bija vecās skolas izlūks. Bet komisāram tagad bija izdevīgi tēlot sevi kā pavēli tālāk nododošu personu un turklāt uzsist Korai cenu. Visticamāk, savām vajadzībām viņš turēja citus aģentus. Bet Koru vienmēr var upurēt. "Un, ja viņš tagad mani sāk pārāk slavēt," domāja Kora, " var uzskatīt, ka man ir nepatikšanas."

- Neskatoties uz jaunību, - sacīja Milodars, bez panākumiem cenšoties izlīdzināt savu savēlušos, cieto kā stieples, matu kodeļu. - Neskatoties uz izskatu...

- Kādu vēl izskatu? - nodomāja Kora. - Vai man ir slikts izskats?

- Kora Orvata ir viena no labākajām kaujas aģentēm.

Viesi no Epidaura piekrītot, vienbalsīgi pamāja, bet pēc tam otrais ministrs pieklājīgi pajautāja:

- Vai tiešām pašreizējā situācijā ir svarīgi, vai viņa ir laba aģente vai viduvēja?

- Nē! - atcirta Milodars. - Viduvējs aģents operācijunoteikti izgāzīs.

Kora klusēja. Viņa saprata, ka, neskatoties uz viņas vēlmēm un vārdiem, viņai, tā vai tā, būs jāstrādā. Protams, viņa labprātāk uzzinātu par visu pēc iespējas ātrāk un labprātāk strādātu Šveicē vai Kiprā, bet galu galā var jau aizlidot arī uz Epidauru.

- Turpiniet, komisār, - sacīja otrais ministrs. - Paskaidrojiet savam labajam aģentam, kurš bezrūpīgi dzer sālsūdeni, kāda ir mūsu problēma.

Es viņam nemaz nepatīku, - nodomāja Kora. - Patiesībā viņš man arī ir pretīgs, bet jebkurai sievietei ir nepatīkami to apzināties.

- Epidaura Impērija, - iesāka Milodars, - kas atrodas Cukeha planētas dienvidu puslodē...

- ​mūsu valodā tas nozīmē "Brīnišķā" - piebilda Seja. Bija dīvaini dzirdēt balsi no absolūti melnas dzirkstošas ​​bumbas pamatīga arbūza izmēros.

- Epidaura impērija pastāv jau daudzus gadsimtus, - sacīja Milodars.

- Pirms deviņsimt četrdesmit astoņiem gadiem, - piebilda otrais ministrs, - princis Sovparijs sestais, sakāva četru cilšu varenību un izgāja pie Niedru jūras.

- Paldies, - teica Milodars. - Bet es gribētu, neaizvainojot jūs, atzīmēt, ka aģente Orvata ar Epidaura vēstures specifiku var iepazīties savā brīvajā laikā...

- Ceru, ka viņai nebūs brīvā laika, - apvainojās otrais ministrs.

Seja pamāja ar garu roku, pavēlot turpināt.

- Pirms trīssimt gadiem impērijā notika revolūcija, - paklausīja komisārs.

- Precīzāk - dumpis! - ministrs nespēja atturēties. - Parasts dumpis, nekas vairāk.

- Un nemiernieki pārņēma vadību.

- Pagaidām! - teica otrais ministrs.

- Atvainojiet, varbūt jūs pats pastāstīsiet? - pajautāja Milodars.

Un tad Seja nesaprotamā valodā uzbruka savam pavadonim. Lai arī nesaprotami, bet skaidri uzbruka. Koras plašās valodu zināšanas, kura jau bērnunamā bija iemācījusies astoņas valodas un apguva vēl četrdesmit dienesta gadu laikā, strādājot InterGpolā, ļāva viņai secināt, ka apmēram puse no Sejas vārdu plūdiem ir lamuvārdi. Milodars arī to saprata un ar prieku klausījās, kā šie uzpūtīgie dižciltīgie ecējas.

Visbeidzot, lamuvārdu straume apsīka, otrais ministrs skatījās grīdā starp no apmetņa izvirzītajiem ceļgaliem, bet apmierinātais Seja sastinga, acīmredzot pievēršot skatienu Milodaram.

Pēc daudznozīmīgas pauzes Milodars turpināja:

- Nemiernieki ieņēma imperatora pili un noturējās tur vairākas dienas, līdz impērijas karaspēkam pienāca pastiprinājums. Bet šajā laikā viņiem izdevās nodarīt taustāmu kaitējumu. Pirmkārt, viņi pārgrieza rīkles imperatoram un viņa tuvākajiem radiniekiem...

Otrais ministrs krēslā satriņājās, domādams atkal doties kaujā, bet Seja caur savām platajām nāsīm trokšņaini iesūca gaisu, un otrais ministrs apklusa. Kora atcerējās, ka gaisa iesūkšana caur nāsīm Epidaurā tika uzskatīta par draudu. Varbūt kādreiz noderēs.

- Otrkārt, - Milodars turpināja, it kā apkārt nekas nenotiktu, - viņi aplaupīja pili un nozaga trīs dārgumus. Trīs imperatora varas simbolus, bez kuriem imperators nav imperators, bet tā... tjfu... nekas!

- Nu, te nu gan atļausiet! - neizturēja pats Seja. - Šķiet, jūs ejat pārāk tālu. Es atļāvu pārstāstīt situāciju izpildītājam, ne tāpēc, lai jūs aizskartu svētu personu.

- Bet tagad taču nav nevienas personas!

- Pagaidām.

- Trīssimt gadu viņu impēriju pārvalda reģentes. - Milodars pievērsās tikai ar Korai. - Tāpēc, ka viņi pat nevar veikt kronēšanu.

- Trīs dārgumi... - sacīja Kora. - Es kaut kur par to esmu lasījusi.

- Tu par to lasīji Japānas vēsturē, - atbildēja Milodars. - Bet es varu tev sniegt vēl dažus piemērus no Zemes vēstures. Saskaņā ar leģendu, šos priekšmetus Epidauras pirmajam valdniekam iedeva dieviete... atvainojiet, kā sauca dievieti?

- Gaismas un baiļu dieviete Juoga, - atbildēja Seja. Otrais ministrs joprojām apvainojies klusēja.

- Tieši tā, - Milodars sacīja, it kā visu mūžu būtu pazinis šo dievieti, bet tikai tagad piemirsis. - Dieviete Juoga dramatiskos apstākļos pirmajam imperatoram pasniedza spoguli, gredzenu un kroni.

- Neprecīzi, - Seja saviebās. - Nepieciešams paskaidrojums.

- Lūdzu.

- Viņa pasniedza imperatoram, kurš bija tikai vienradžu gans, Ļaunuma Spoguli, Draudu Gredzenu un Varas Kroni.

- Brīnišķīgi, - sacīja Milodars. - Cik optimistisks komplekts.

- Un ļoti vajadzīgs, - otrais ministrs nesaklausīja sarkasmu.

- Un kopš tā laika jūs tos neesat atraduši? - jautāja Kora, jo viņai šķita, ka no viņas gaida gudru jautājumu.

- Protams. Pretējā gadījumā traģēdija nebūtu tik ilgi aptvērusi mūsu impērijas debesis.

- Bet vai tad nevar aizstāt?

- Nerunājiet muļķības! - iesaucās otrais ministrs, un Seja, atkal ievelkot gaisu caur nāsīm, izlaboja pavadoni:

- Diemžēl svētumus nav iespējams aizstāt. Pretējā gadījumā tie nebūtu nekādi dievišķie svētumi.

Visi apklusa. Kora saprata, ka Milodaram ir pienācis laiks pabeigt savu stāstu.

- Nesen, uz nedzīva asteroīda, kas atradās sānis no komerciālajiem ceļiem, tika atrastas pēdējās nemiernieku nometnes pēdas.

- Viņi aizlidoja no jums prom? Vai tad jau bija kosmosa ceļojumi?

- Mums ir ļoti sena civilizācija, - paskaidroja Seja. - Jums nesaprast.

- Mums nesaprast, - Milodars atkārtoja ar padevīgu atbalsi. Bet Kora pārtvēra viņa neizteikto domu: - "Bet pēc palīdzības jūs skrienat pie mums."

- Runājiet, - Seja pateica.

- Šo pašu nemiernieku nometnē vai bāzē tika atrasti dokumenti, kas liecināja par nemiernieku garajiem ceļojumiem pāri Galaktikai, par šķelšanos viņu rindās, par viņu pakāpenisko nāvi. Tur, veicot izrakumus, bija iespējams uzzināt aptuveno imperatora dārgumu atrašanās vietu. Un kļuva skaidrs, ka strīdu starp nemierniekiem laikā uz Zemes tika pazaudēts Ļaunuma spogulis. Atlikušo dārgumu liktenis nav zināms.

Atkal iestājās pauze, un Kora nevarēja atrast neko labāku, kā pajautāt:

- Vai tas spogulis ir liels?

Seja padeva zīmi otrajam ministram, un viņš steidzīgi atvēra plakanu čemodānu, kas, kā izrādījās, bija piestiprināts pie viņa plaukstas pagarā zelta ķēdē. Kora ar acs kaktiņu ielūkojās koferī, kas tika atvērts un pēc tam nekavējoties aizcirsts ciet. Čemodānā bija papīri, fotogrāfijas, kā arī divas zobu birstes caurspīdīgos iesaiņojumos, ķemmes, zobu pasta un dvielis. Viesi nepaļāvās uz saviem Zemes saimniekiem.

Otrais ministrs nolika uz galda Milodara priekšā krāsainu fotogrāfiju - tajā bija redzams spogulis. ar šādiem spoguļiem tiek attēlotas meitenes pasakās. Tie tika izgudroti, acīmredzot, senajā Ķīnā vai ne mazāk senajā Grieķijā, un galvenokārt, no Koras viedokļa, bija līdzīgi galda tenisa raketei, tikai mazāki izmēros. Ovālais spogulis bija ievietots sudraba rāmī, spriežot pēc skrāpējumiem, diezgan pavecs, un spoguļa malas un rokturis bija bagātīgi, kaut arī parupji izdekorētas ar telpiskiem, starp vīnogu vītnēm dejojošu meiteņu attēliem.

- Tas ir ar skatu no priekšas, dabiskos izmēros, - sacīja otrais ministrs. - Lūk, aizmugures skats. Un te ir tā aptuvenā pozīcija īpašnieka rokās.

Šoreiz uz galda tika uzlikta veca krāsaina gravīra, kurā attēlots jauns vīrietis ar tievu, stīpai līdzīgu, tumšu kroni, kurā bija ievietoti lieli daudzkrāsaini dārgakmeņi. Turot rokā spoguli, jauneklis skatījās tajā, un viņa sejā atspoguļojās šausmas. Vismaz tā mākslinieks to bija centies attēlot.

- Tagad jums ir skaidrs, ko meklēt? - vaicāja Seja.

Ministrs savāca fotogrāfijas un zīmējumu, atvēra čemodānu un visu paslēpa starp papīriem zem dvieļa.

- Jūs to mums neatstāsiet? - pajautāja Milodars.

- Nē, - atbildēja otrais ministrs. - Valsts talismanu attēli tiek klasificēti kā paaugstinātas slepenības objekti.

- Jūs sarežģāt mūsu uzdevumu, - Milodars sacīja, taču neuzstāja, jo, kā Kora zināja, griestos virs galda bija videokamera, kas jau sen bija izgatavojusi fotogrāfiju un gravējumu kopijas.

- Nu tad nav arī vajadzīgs. Tas izskatās līdzīgs galda tenisa raķetei.

Epidaurieši neiebilda. Viņi nezināja, vai salīdzinājums ar galda tenisa raketi ir aizskarošs, un tāpēc deva priekšroku klusēšanai.

- Un jūs atlidojāt tam pakaļ? - Kora jautāja.

- Tieši tā.

- Un kāpēc jums esmu vajadzīga es?

- Lai atrastu šo spoguli, - teica Milodars, - mūsu viesi tikai aptuveni iedomājas, kur tas varēja pazust ...

- Nosūtiet tur grupu, lai viņi pameklē to ar saviem instrumentiem, - sacīja Kora.

- Ir pagājuši trīs simti gadu! Vieta ir zināma tikai nosacīti ... - Milodars piegāja pie liela globusa. Globuss bija vecs, pagājušā gadsimta, un, kā runāja, piederēja vienam no Latīņamerikas diktatoriem. Bumba sniedzās Milodaram līdz degunam, un tāpēc, lai redzētu Ziemeļpolu, komisāram nācās atmest galvu. Globuss uz ass griezās ar čīkstoņu.

Milodars nedaudz pakustināja globusu, lai Korai būtu vieglāk skatīties, un uzsita ar plaukstu pa Indijas okeāna ziemeļu daļu.

- Vai tas ir nogrimis? - Kora jautāja.

- Nē, uz sauszemes, kalnos. Birmas ziemeļos.

- Un atrast nevar?

- Mums būtu jāpārmeklē sešu tūkstošu kvadrātkilometru liela kalnu un mežu platība un siena kaudzē jāatrod adatas gals.

- Un ko jūs iesakāt?

- Es iesaku tev doties uz Birmu un atrast spoguli.

- Nu, ko, - Kora atviegloti atbildēja. - Birmā es neesmu bijusi. Kad izlidot?

- Tu gluži pareizi nesaprati, - teica Milodars. - Uz Birmu tu dosies ne jau šodien, bet pirms trīssimt gadiem, laikā, kad tur karoja nemiernieki. Tu tos atradīsi pēc kaujas trokšņa un iedzīvotāju kliedzieniem.

- Muļķības, - sacīja Kora. - Tāda laika mašīna vēl nav izgudrota. Var nosūtīt cilvēku desmit gadus senā pagātnē, bet ne tālāk.

- Divpadsmit gadu, tas pagaidām ir rekords, - piekrita Milodars. - Bet man ir kāda cita ideja. Tā vēl nav pārbaudīta pie cilvēkiem, bet kādreiz taču jāsāk.

- Bīstama? - Kora apjautājās.

- Un vēl kāda bīstama, - teica Milodars. - Tieši priekš tevis.

- Nē, paldies, - Kora attrauca.

- Tev nav ģimenes.

- Man ir kaķītis Zvaniņš un vecmāmiņa Nastja. Es viņus nepametīšu.

- Bet pastāv iespēja, ka tu atgriezīsies.

- Es labāk nemaz neklausos. Jūs noteikti mani nobendēsiet!

- Meitenīt, paklausieties mūs, - sacīja Seja no Epidaura. - Jau trīs gadsimtus mūsu valsts nedzīvo ar pilnu jaudu. Mums nav kronētu imperatoru, un valsti pārvalda reģentes, viena glupjāka par otru. Tagad ir pieaudzis inteliģents, gudrs, apzinīgs troņmantnieks. Ja mēs dabūsim vismaz Spoguli, mēs pacentīsimies viņu kronēt, un miljoniem cilvēku brīvi uzelpos.

Korai simpatizēja augstmaņu skumjas, kaut arī viņa, būdama demokrāte, nesaprata, kā imperatora parādīšanās tronī, miljoniem cilvēku varētu atvieglot dzīvi.

- Nē, - viņa noskaldīja.

- Jūsu pienākums mums palīdzēt, - sacīja Seja.

- Palīdzēs, - sacīja Milodars. - Noteikti palīdzēs. Man ir disciplinēti aģenti. Es viņiem ļauju dumpoties un kurnēt saprāta robežās, bet tad pavēlu viņiem apklust. - Kora, apklusti!

- Klausos, - Kora nopūtās.

* * *

Saruna turpinājās institūtā numur seši, augsti slepenotā ģenētikas iestādē, kas bija sasniegusi tik sensacionālus rezultātus, kas baumoja, ka visiem laboratorijas darbiniekiem amputējuši mēles un pašus pieķēdējuši pie laboratorijas darbavietām. Tas viss, protams, bija muļķības un tenkas, bet Institūtu tik rūpīgi aizsargāja tikai no čaiņikiem, trakajiem un avantūristiem, kā arī cilvēkiem ar lieluma māniju, kuri varētu iefiltrēties institūtā ar sesto numuru un sākt izmantot tā aparatūru, it īpaši aparatūru "Delta".

Tā kā, neskatoties uz dziļo slepenību, iekārta "Delta" ir daudzkārt, taču ne gluži pareizi aprakstīta populārās publikācijās, labāk uzticēties institūta ar sesto numuru laborantes stāstam par to.

Lūk ko, izmantojot ilustrācijas, izstāstīja strauja, vāja meitene ar tik asu degunu, ka Korai bija bail viņai tuvoties - ja nu pēkšņi ieknābs. Degunam sānos bija pieliktas mazas, melnas actiņas, bet meitenes mati bija nokrāsoti sarkanā krāsā un pārklāti ar vizuļiem.

- Es šodien gribu iet uz diskotēku, - paziņoja meitene. - Tāpēc saīsināsim lekciju līdz minimumam.

Sašutušais Milodars pieprasīja nomainīt lektoru, bet šajā laikā visas atbildīgākas personas bija starptautiskā simpozija noslēguma sanāksmē, un nācās samierināties ar meiteni.

Meitene paņēma gaismas rādāmo, pavēlēja viesiem apsēsties uz neērtām taburetēm, un pati uzkāpa uz mazas estrādes, kuras fonā bija zaļa tāfele, pārklāta ar formulām un dažādiem lamuvārdiem, kas palikuši pāri pēc vakardienas zinātniskajiem strīdiem.

- Papildus individuālajai atmiņai, - sacīja meitene, - pastāv arī sugas atmiņa. Vai jūs zināt, kas ir suga?

- Jautājumus uzdosim mēs, - Milodars asi attrauca, joprojām neapmierināts ar to, ka viņam būs jāuzklausa laborantes lekcija.

Milodara paziņojums laboranti neuztrauca.

- Jūs par maz lasāt, - viņa teica Milodaram. - Pretējā gadījumā jūs zinātu, ka jebkurā zinātniskās fantastikas romānā atnāk izcils zinātnieks vai viņa palīgs un laboratorijā sanākušajiem nejēgām pastāsta, kāda ir izgudrojuma būtība. Muļķi mirkšķina acis, un lasītājs nomirst no garlaicības desmitajā lappusē.

Kora pat noelsās par šādu laborantes bezkaunību, taču Milodars neatbildēja, tikai pavēra muti un paskatījās uz laboranti tā, it kā tikai tagad būtu sapratis, ka zem šīs kamuflāžas slēpjas jauka būtne ar lielisku figūru. Bet Epidauras vēstnešus šāda rupjība satrieca līdz sirds dziļumiem, jo sievietes stāvoklis viņu impērijā ir savdabīgs un ierobežots ar tik daudziem aizliegumiem un noteikumiem, ka lielākā daļa sieviešu izdara pašnāvību pirms brieduma sasniegšanas. Bet tās, kas izdzīvo, pārvēršas par visaugstākā tipa būtnēm, jo ​​tieši no tādām tiek veidots reģenšu korpuss.

- Turpiniet, - teica Milodars, pārlaižot skatienu no papēžiem līdz laborantes pakausim. - Un pasakiet mums savu vārdu.

- Mani sauc Pegija, - meitene teica. - Man ir divdesmit divi gadi, bet es esmu lieliski saglabājies, un citi man reti dod vairāk par septiņpadsmit, es jau sen vairs neesmu meitene, esmu aspirante, profesora Grodno mīļākā studente.

- Paldies, - teica Milodars. - Es jūs lūdzu, turpināt.

"Kādreiz arī es sākšu palikt rupja pret tevi, vecais meitu ģēģeri", nodomāja Kora. - "Tad tik tu man uzdejosi".

- Eksistē sugas atmiņa, - Pegija turpināja. - To parasti uztur tieša bērnu apmācīšana, ko veic vecāki. Vai esat kādreiz redzējuši, kā kaķene māca kaķēnus noķert peli?

Meitenes balsī ieskanējās metāls. Kādam no studentiem bija jāpaceļ roka un jāatbild uz jautājumu.

Neviens neuzdrošinājās.

- Tas ir pamācošs skats, - sacīja Pegija. - Tieši tāpat kaķenīti apmācīja viņas māte.

Laborante pieskārās savai ausij, un pār sarkanajiem matiem pārskrēja zeltainas gaismiņas. Skats bija iespaidīgs. Gribējās aizbēgt.

- Kaķis kā primitīva būtne māca bērnus dzīvot mainīgajā pasaulē, nododot viņiem savu pieredzi. Un ne tikai ģenētisko, bet arī iegūto. Galu galā tārps taču nemāca - viņam pietiek ar to, kas atrodas gēnos. Bet kaķis māca. Sapratāt?

"Viņa būs profesore," domāja Kora. - "Iztrakosies un kļūs par profesori".

- Kaķēns, - laborante stingri turpināja, ritmiski vicinot gaismas rādītāju, - saņem no mātes daļu šīs kaķu ģimenes atmiņām, un, tā kā pašu kaķumāti apmācīja viņas māte, mēs, nepieciešamības gadījumā, varam izsekot, ko zināja un spēja izdarīt šīs ģimenes kaķi, vai pat mūsu valsts populācijas kaķu kopums un kā šīs zināšanas uzkrājās ... vai izzuda. Jā! - meiteni pēkšņi pāeņēma patoss. - Kaut kas tiek zaudēts! Un neatsaucami. Piemēram, līdz ar zāļu parādīšanos cilvēki aizmirsa par augiem. Tas attiecas arī uz kaķiem!

- Nu, diez vai arī uz kaķiem! - Milodars neticīgi iesaucās.

- Ielaidiet mežā mūsdienu kaķēnu vai pat pieaugušu kaķi. Viņš noteikti aprīs kādu netīrību un saindēsies. Jo viņš dzīvojis pilsētā, un pat tad, ja viņa kaķu māte zināja, kuru augu var ēst un kuru nē, viņa nevarēja atrast vajadzīgā auga paraugu telpā un parādīt to savam bērnam.

Klausītāji apklusa, sagremojot informāciju.

Kora piekrita - kaķim nav kur dabūt augu, lai brīdinātu savus bērnus par saindēšanās draudiem.

- Tas pats notiek arī ar cilvēku. Tāpēc skolotāji un vecāki izgudroja grāmatas, videofilmas un datorus, lai nepazaudētu senču iegūto informāciju. Bet informācija vēl nav atmiņa!

Pegija pacēla rādītāju pret griestiem un izstiepa staru līdz maksimālajam garumam. Stars pieskārās griestiem un izveidoja uz tiem tumšu punktu, tik ļoti uz tā tika pārnesta skolotājas dvēseles svelme. No viņas sarkanajiem matiem plūda retas dzirksteles. Nokritušas uz paklāja, tās klusi čūkstēja.

- Vai jums nešķiet aizvainojoši, - viņa jautāja, - ka jūsu vectēvs, ģenerālis, kurš iekaroja četras valstis, gāja bojā nenosauktā augstienē, vēlāk nosauktā viņa vārdā, bet nepaspēja jums neko pastāstīt? - Ar šo jautājumu Pegijs griezās pie Sejas.

- Kā ta jūs to zināt? - Seja klusi un aizdomīgi pajautāja.

Pegija tikai paraustīja plecus, un Milodars, iespējams nepelnīti, izmantojot situāciju, atzīmēja:

- Mēs daudz ko zinām.

Pegija pagaidīja, kad viņš apklusīs, tad turpināja:

- Bet cik interesanti būtu ielūkoties viņa atmiņā, viņa dvēselē...

Pegija nopūtās. Seja nenoturējās un arī nopūtās.

- Un jūsu vecvectēvs? Pegija vaicāja Sejai. - Galu galā citi viņu sauca tikai par lielceļa laupītāju. Patiesībā viņš bija daudz sarežģītāks nekā vienkāršais ļaundaris, kādu viņu attēloja jūsu ienaidnieki.

- Un par to samaksāja, - piebilda Seja.

- Tas jau ir cits stāsts, - sacīja Pegija.

Kora paskatījās uz laboranti pavisam citām acīm. Tā, izrādās, bija paspējusi sagatavoties vizītei un labi apguvusi vielu. Bet visas runas par diskotēku un sarkanajiem matiem domātas publikai.

Pegija uztaisīja pauzi. Tagad jau vairs neviens neuzdrošinājās viņu pamudināt.

- Mūsu institūts, kuru vada profesors Ahmets Grodno, ir atrisinājis šo problēmu. Bet pagaidām mēs savu atklājumu turam noslēpumā. Jo nedrīkst izjaukt notikumu dabisko gaitu.

- Ko jūs atklājāt? - pajautāja Seja.

- Mēs esam atraduši veidu, kā iekļūt pagātnē. Bet ne rupjā fiziskā veidā, ne ar laika mašīnas palīdzību, kas nedod pienācīgus rezultātus. Nu, jūs pārlēksiet divdesmit gadus senā pagātnē. Nu, paskatīsieties vēlreiz uz savu māti jaunībā. Un ko pēc tam? Mainīsiet notikumu gaitu uz Zemes? Iedzīsiet sevi un savu planētu paralēlā pasaulē? Nē, atļaujiet dzīvot savās mājās!

- Ko tad jūs atklājāt?

- Mēs esam atklājuši iespēju... esam atraduši atslēgu tam, kas ir katrā cilvēkā, - viņa iedzimtās atmiņas atslēgu. Citiem vārdiem sakot, mēs devām iespēju kaķu mātei atcerēties, kādus augus kaķēnam var piedāvāt un kādus nē. Bet to atcerējās mūsu kaķenītes vecvecmāmiņa, nevis pati kaķu māte. Mēs esam atraduši veidu, kā atrast jūsos, dārgais Dolial, Epidauras impērijas apsardzes vadītāj, kurš pie mums ieradies inkognito režīmā, tās ģenētiskās pagātnes pēdas, kuras nes un lolo jūsu vectēvs un pat jūsu diženā vecvectēva, tā sauktā lielceļa laupītāja atmiņas.

- Par to nevajag, - brīdināja otrais ministrs, aizsargājot Sejas godu. Bet Seja tikai bezrūpīgi atgaiņājās, atzīstot nekaunīgās pigaļicas pārākumu.

- Mēs pieņemam, - sacīja Milodars, - ka tas ir lielākais atklājums divdesmit pirmajā gadsimtā, taču jautājums par Nobela prēmijas piešķiršanu profesoram Ahmetam Grodno ir uz laiku atlikts, jo nav atrisināta atklājuma slepenības pakāpe.

- Bet kur te ir slepenība? - otrais ministrs nesaprata.

- Tiešām, - atbildēja Milodars, - jebkurš cilvēks Galaktikā nevēlēsies ieskatīties sava vectēva, sava tālā senča atmiņā, nolasīt viņa domas un apgūt viņa zināšanas, kuras, kā visi tic, sapuvušas kapā kopā ar viņu?

- Jā, - Seja piekrita, - kārdinājums ir ļoti liels, un no tā var kļūt ārkārtīgi bagāts.

- Ak, kam mums bagātība! Bet jūs vēl neesat sapratis, kādu varu mēs varam iegūt pār pasauli! - Pegija iesaucās, nolecot no skatuves un gandrīz caurdurot ministru ar savu aso, kā no koka, degunu. - Vai esat aizmirsis, cik daudz ģēniju gāja bojā, nepaspējuši dalīties savās domās ar cilvēci, cik daudz izcilu izgudrojumu gājuši bojā katastrofās, koncentrācijas nometnēs vai karos! Jums vajadzētu zināt, ka katram izgudrojumam, katram atklājumam, katrai izcilai idejai pasaulē bija tūkstošiem ideju, atklājumu, domu, kas tāda vai cita iemesla dēļ netika izteiktas. Vai jūs nesaprotat, ka, apkopojot un realizējot šīs domas, mēs veiksim milzīgu lēcienu uz priekšu ...

Pegija sāka klepot, un Milodars pabeidza viņas vietā:

- bet cilvēcei tas var beigties ļoti bēdīgi. Kas zina, cik atjautīgu izgudrojumu un domu mums vajag, un cik daudz būs pilnīgi liekas? Bet ja nu Daba pasargā mūs no pārkaršanas? Bet ja nu civilizācija pārsprāgs no šīm nevajadzīgajām zināšanām?

Un Milodars šos vārdus izteica ar tik atklātu rūgtumu, ka visi pārējie neuzdrošinājās neko iebilst - visi klusēja.

- Turklāt, - Pegija beidzot pārtrauca klusumu, - šī operācija ir ilga, sarežģīta, un briesmas, par kurām runā komisārs Milodars, ir tālā nākotnē. Bet Nobela prēmiju mums nedod nožēlojamu intrigu dēļ, kuras nav svešas arī InterGpolā.

Visi paskatījās uz Milodaru. Viņš atgaiņājās no apsūdzības kā no mušas un mierīgi pajautāja Pegijai:

- Pastāstiet mūsu viesiem, kā tiek aktivizēta senču atmiņa. Un kāds no tās var būt labums viņu meklējumos.

- Tieši tā, - teica Seja. - Tas ir jautājums, kuru arī es gribēju uzdot.

- Mūsu profesionalitāte slēpjas faktā, - paziņoja Milodars, - ka mēs zinām, kādu jautājumu, kad un kam uzdot.

- Tad jau arī paskaidrojiet mums, - atcirta otrais ministrs, - kāpēc mūs uzaicināja uz šejieni.

- Un jo īpaši, kāpēc bija nepieciešams mani slīcināt, - piebilda Kora.

Pegija uzmeta skatienu Milodaram, komisārs pamāja un meitene ieveda visus blakus telpā.

* * *

Blakus esošā telpa izrādījās milzīga, bet zema, tajā atradās aprīkojums, kas pārsvarā bija paslēpts zem pārsegiem un aiz aizslietņiem. Tā ka ārpusē atradās tikai kastes, displeji un daudzas pogas, neskaitot solīdu caurspīdīgu zārku priekš guļošās skaistulei, pie kura Pegija ad arī aizvadīja viesus.

- Viss ir vienkārši, - viņa teica. - Genenauts vienkārši ieguļas sarkofāgā.

- Vai nebija iespējams atrast neitrālāku vārdu? - vaicāja Kora, kurai bija aizdomas, ka sarkofāgā bāzīs tieši viņu, taču nespēja izturēt, ka viņu bāž sarkofāgā, pat ja apsaukā par genenautu.

- Nebaidieties, - Pegija indīgi atcirta, - prinči jūs ar skūpstiem neapgrūtinās.

- Paldies Dievam!

- Meitenes, meitenes! - viņas apturēja Milodars. - Mēs taču esam liecinieki laikmeta eksperimentam.

- Jūs esat tie liecinieki, bet sarkofāgā gulšos es! - Kora nikni atcirta.

- Turpiniet, - Milodara balsī un tonī sacīja otrais ministrs.

- Sarkofāgs tiek piepildīts ar īpašu gāzi...

- Kas vēl nebūs! - izsprāga no Koras.

- Ja tu taisīsi traci, mēs atradīsim citu aģentu, - sacīja Milodars. - Tu atsakies no vislaimīgākās iespējas savā dzīvē. Pēc stundas varēsi satikt savu vecvecmāmiņu.

- Turklāt! - sarkanmatainā laborante atbalstīja Milodaru. - Jūs pati kļūsiet par savu vecvecmāmiņu - jūsu smadzenes saplūdīs ar viņas smadzenēm. Tā ir mūsu iekārtas galvenā jēga! Sekojot pagātnei, jūs it kā kļūsiet par savu senču smadzeņu parazītu. Galu galā, viņi patiešām ir dzīvi jūsos! Katra informācija, kas bija jūsu vectēva smadzenēs, dzīvo arī jūsu smadzenēs. Mēs esam iemācījušies pamodināt šo informāciju.

- Bet kāpēc tad es bez instrumentiem nevaru atcerēties to, ko zināja mans vectēvs?

- Tāpēc, ka jūsu smadzenes uzreiz pārsprāgs, nespējot saturēt visu atdzīvināto informāciju! Vai tiešām nesaprotat?! - Pegija bija sašutusi.

- Tagad saprotu.

- Jūsu smadzenes no ārprāta pasargā aizmāršība. Tas ir, dabā nekas nepazūd, bet viss tiek aizmirsts, lai dzīvie nesajuktu prātā no mirušo atmiņām un ciešanām.

Abi epidaurieši sāka aplaudēt, jo viņiem patika Pegijas īsā runa. Meitene nosarka, un viņas vaigi kļuva tādā pašā krāsā kā mati.

- Ienāciet pēc eksperimenta pie manis, - teica Milodars. - Mēs atradīsim jums vietu InterGpolā.

- Es negribu strādāt InterGpolā un kļūt par policijas suni, - meitene maigi iebilda, ar ko šokēja Milodaru. - Es labprātāk saņemtu pieticīgo Nobela prēmijas procentu.

Milodars klusēja, un tas Pegijai deva iespēju pabeigt paskaidrojumu:

- Mēs iegremdējam jūs fizioloģiskā šķīdumā, lai pilnībā norobežotu no pasaules, lai jūsos nevarētu iekļūt nekāds svešs sašutums. Tas ir pārāk bīstami. Pilnīgā klusumā, pilnīgā izolācijā no pasaules jūs vispirms iekļūsiet savas mātes smadzenēs ...

- Vai tēva?

- Tas būs grūtāk, - atzina Pegija. - Parasti sieviešu ģenētiskā atmiņa tiek pārnesta caur sieviešu līniju, vīrieši - caur vīriešu.

- Bet ja līnija pārtrūkst?

- Pagaidām mēs nevaram palīdzēt ... bet nākotnē mēs panāksim atjaunošanos, izmantojot radinieku sānu līnijas.

- Nenovērsieties, - palūdza Seja.

- Kamēr jūs atradīsieties sarkofāgā, - turpināja Pegija, - un jūsu mātes atmiņau daļiņas jūsos modīsies, mēs varam kontrolēt šo procesu ar instrumentiem.

- Vai jūs arī redzēsiet manu mammu?

- Nē, bet mēs zināsim, kad jūs ar viņu sazināties.

Kora pacēla roku, it kā pieprasītu vārdu.

- Es domāju, ka pieķēru jūs pie kļūdas.

- Mūs nevar pieķert. Šī sistēma ir izmēģināta un pārbaudīta, un tā ir absolūti droša subjektam. Guļošajai Skaistulei, kā mēs nosauksim ... jūs.

- Bet es taču nevaru gulēt sarkofāgā astoņdesmit gadus, jo tik veca bija mana vecvecmāmiņa, kad nomira.

Pegija iecietīgi pasmaidīja.

- Mēs jau esam dzirdējuši šo iebildumu, - viņa teica. - Un uz to es jums atbildēšu: iedomājieties visparastāko seno magnetofonu.

- Iedomājāmies, - Koras vietā atbildēja otrais ministrs.

- Tajā var atskaņot mūziku. Bet var arī ātri pārtīt lenti.

- Viss skaidrs, - sacīja Kora. - Jūs sākat atskaņošanu tajā brīdī, kad vajadzīgs.

- Darbības mehānisms nav pilnīgi skaidrs, - sacīja Seja, - bet mums jāpiekrīt tam, kas mums tika pateikts.

Viņi stāvēja puslokā ap sarkofāgu. Un klusēja. Tagad, kad Pegija visu bija izskaidrojusi, un pārējie gandrīz visu sapratuši, atlika tikai tās nieks. Pābaudīt Pegijas vārdus.

Klusumu pārtrauca Seja:

- Vai ir iespējams novērot senča dzīvi un rīcību arī kādam no mums?

- To novēro genenauts. Bet mēs novērojam genenautu. Pegija norādīja uz sarkofāgu.

- Es neticu, - paziņoja Seja.

- Mēs neticam! - viņu atbalstīja otrais ministrs.

- Ir izeja, - Milodars atbildēja, un viņa acis kļuva viltīgas, kā kaķim, kurš spēlējas ar peli.

- Kāda?

- Jūs varat ieņemt vietu sarkofāgā, un mēs pierakstīsim to, ko jūs redzat un jūtat, - komisārs ieteica. - bet pēc tam kopā saviksim galus.

- Laba ideja, - sacīja Seja. - Brīnišķīga ideja. Lūdzu!

Pēdējais vārds attiecās uz otro ministru.

- Kāpēc tad es? - ministrs bija pārsteigts.

- Jo, ja viņi man iegrūdīs komisāra Milodara vectēva atmiņas, es nekad nevarēšu to pārbaudīt, vai tā ir taisnība vai inscenējums. Bet kas bija jūsu vectēvs, es zinu. Ir zināms arī tas, kas bija jūsu senči.

- Mans tēvs bija ģenerālis, bet mans vectēvs bija pulkvedis un varonis! - iesaucās ministrs, it kā viņš nebūtu par to īsti pārliecināts.

- To arī mēs aplūkosim.

- O nē! Tas ir bīstami dzīvībai! - iebilda otrais ministrs. - Mēs nevaram riskēt ar mani. Tauta to nesapratīs.

- Mums pat jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki, pat aspiranti, to jau izmēģinājuši, - sacīja Pegija.

- Jums ir citādi organismi. Rupji un izturīgi kā kaķiem.

- Kā nu kuram, - atbildēja Milodars. Viņam patika vērot konfliktus no malas, kad pašam briesmas nedraudēja.

- Nē! - kliedza ministrs.

- Jā! - atbildēja Seja. - Vai arī jūs paliksiet šeit. Bet nedzīvs.

Un tad otrais ministrs padevās.

- Vai vajag izģērbties? - viņš jautāja.

- Vēlams noskūt galvu, - Pegija sacīja. - Bet, tā kā brauciens nebūs garš, traucējumi mums nav tik biedējoši.

- Nav biedējoši, - piekrita Seja.

- Tikai kurpes gan lai novelk, - Pegija brīdināja, - citādi neizmazgāsi te aiz katra.

* * *

Otrais ministrs paklausīgi apgūlās sarkofāgā. Viņam lika aizvērt acis. Gulēdams, viņš kaut kā kļuva mazāks, taču piekrita ķiveri noņemt tikai tad, kad sarkofāga vāks, zem Pegijas tievo pirkstu spiediena, iebrauca vietā, nogriežot ierēdni no ārpasaules. Tikai tad viņš noņēma ķiveri, nolika sev blakus tumšo, spīdīgo bumbu un Kora ieraudzīja, kādas viņam vajātas, pārbiedētās acis. Viņa piedzīvoja kaut ko līdzīgu ļaunam priekam: viņa nav vienīgā, kam jāpiedzīvo šādu pazemojumu ... Tomēr ir lietderīgi no ārpuses paskatīties uz pārbaudi, kurai plāno pakļaut jūs, lai gan, godīgi sakot, Kora tā arī nesaprata kā viņa, gulēdama šajā sarkofāgā, varētu atrast un atgriezt Epidaurā Ļaunuma spoguli.

- Hei-ho-ho! Kurš šeit veic bīstamus eksperimentus manā prombūtnē? - atskanēja pērkonīga balss. Visi sastinga, kā palaidņi, kas pieķerti, zogot ābolus.

- Tā esmu es, - nopīkstēja Pegija, - bet šī jau ir tikai demonstrācija.

- Es uzņēmos atbildību, - Milodars teica mazajam, pat viņam tikai līdz viduklim profesoram baltā mētelī, no kura apakšas bija redzami augstpapēžu zābaki. Profesors turklāt bija gandrīz plikpaurains un ķemmēja pēdējos matiņus šķērsām pār galvu. Viņam bija apaļš kā kartupelis deguns, pie kam vairākās vietās caurumains.

- Profesors Ahmets Grodno, - viņš stādījās priekšā, un Kora uzminēja, ka brūces uz deguna ir mīlestības saziņas pēdas ar laboranti Pegiju. - Tu drīksti, mazulīt, drīksti! - Profesors pieskrēja pie aspirantes un, stāvot uz pirkstgaliem, noskūpstīja viņas augstās krūtis. Pārējie samulsa un izlikās, ka nav pamanījuši šo profesora atklāto žestu. - Ko tad mēs demonstrējam? - profesors jautāja.

Laboratorijā jau parādījās vairāki viņa kolēģi. Viņi skaļi apsprieda nupat nobeigtā simpozija problēmas.

- Netraucējiet! - uz viņiem sakliedza profesors. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem, lai labāk ieskatītos sarkofāgā, un pajautāja: - No Epidaura? Tipiska deģenerācija!

- No Epidaura, - sacīja Milodars. - Pēc eksperimenta es iegriezīšos pie jums un visu paskaidrošu.

- Es labāk gribētu, lai man visu paskaidro Pegija, - sacīja profesors. - Es viņu mīlu vairāk nekā tevi, vecais āzi Milodar.

Profesors iesmējās un uzsita ar pirkstu uz sarkofāga stikla.

- Kā tev tur klājas, palaidniek? - viņš jautāja.

Otrais ministrs nedzirdēja, bet kautrīgi pasmaidīja.

- Ielaidiet gāzi! - profesors pavēlēja Pegijai, un sarkofāgs sāka piepildīties ar pelēku necaurspīdīgu gāzi.

- Bet kā tad novērosiet? - jautāja Kora.

- Un kam tad monitori? - profesors bija pārsteigts. Un pavēlēja: - Ieslēdziet lielo displeju!

Tūlīt iemirdzējās visa laboratorijas siena, kas izrādījās displejs.

- Te lūk, - Pegija sacīja, virzīdama uz sienas gaismas rādītāju, - mēs redzēsim, ko otrā ministra sencis darīja, redzēja vai rīkojās tajā vai citā laikā ...

- Kādā laikā? - profesors Grodno vaicāja Sejai.

- Tieši pirms simts gadiem, - atbildēja tas, it kā jau iepriekš būtu sagatavojis atbildi.

- Dodam pirms simts gadiem! - Profesors Grodno pārbrauca ar roku pār galvu, piespiežot retos matus.

- Mans labais, - Pegija viņam mīļi nočukstēja.

Ekrānā sāka mirgot krāsainas līnijas un neskaidri attēli.

- Nepievērsiet uzmanību, - teica Grodno Sejai un Milodaram. - Notiek strauja viņa tēva atmiņu pārtīšana uz vectēvu.

Profesors noglāstīja Pegijas augšstilbu, un viņa piespieda to pie ģēnija auss.

Profesors turklāt nenovērsa acis no vadības paneļa instrumentiem.

- Kas ir tur? - Viņš jautāja vienam no asistentiem.

- Ir simts gadi.

Un uz ekrāna iedārdējās kauja!

Tomēr skaņa caur simt gadiem gāja nevienmērīgi, ar pārtraukumiem, un pats attēls dažreiz dubultojās vai gāja slīpu svītru veidā. Uz brīdi gaisma izslēdzās un sāka noslēpumaini mirgot.

- Tā ir sarežģīta lieta - cilvēka smadzenes! - iesaucās profesors, acīmredzot izskaidrojot problēmas ar attēlu.

Tā kā ekrāns bija milzīgs un nedaudz pacelts virs zāles, klātbūtnes efektu izjuta visi klātesošie. Un, kad nelielā plankumainā bruņumašīna, kura vajāja ar karabīnēm un zobeniem bruņotu jātnieku grupu, mēģināja caur ekrānu iebraukt zālē, atskanēja kopīgs “Ah!”, Izbijušās acis izrādījās spēcīgākas par saprātu.

Jātnieki aizauļoja un pazuda dūmos, kas, kā šķita Korai, rūgti oda pēc šaujampulvera. Tad viņa ieraudzīja klibojošu karotāju spožās, pūķiem apgleznotās bruņās, plakanā, kā cepešpanna ķiverē, ar pistoli rokā. Karotāja zābaki un bikses bija nošķiesti ar dubļiem un asinīm.

- Tas ir viņš, - teica Seja, ieraudzījusi karotāju profilā, - tam bija tāds pats kuprains un līks deguns kā otrajam ministram.

- Kaujā pie Varingas. Protams... no astotā līdz desmitajam fecuārijam pirms simts gadiem... Cik krāšņi!

Kur bija tas krāšņums Varingnas kaujā, Kora tā arī nekad neuzzināja. Bet tad otrā ministra vectēvs devās kaut kur, un, tā kā kameras vēroja to, kas bija iespiests augstmaņa ģenētiskajā atmiņā, karotājs ātri nonāca zemienē, kur viņu gaidīja divi cilvēki zābakos un pelēkos apmetņos ar viņu sejas slēpjošām kapucēm.

- Mēs jau gribējām aiziet, vadītāj, - sacīja viens no sagaidītājiem.

- Es nevarēju. Mani aizkavēja štābā. Bija viss jāpārbauda.

- Un kā?

- Kā norunāts, es pārvietoju krustiņu shēmā uz Lielo tārpu purvu.

- Jauki, ai, jauki, pulkvedi! - atbildēja vīrietis apmetnī.

Kora paskatījās uz Seju. Epidaura vadītājs skatījās uz ekrānu, it kā viņa priekšā izvērstos uz pasakas balstītas piedzīvojumu filmas darbība.

- Nevar būt ... tas nevar būt, - viņa plānās lūpas čukstēja. Protams, Kora vēl nezināja Epidaura valodu, bet ko čukst vīriešu lūpas, varēja saprast, nezinot atbilstošo valodu.

Pagājuši malā, vīrieši ar kapucēs atklāja aiz muguras stāvošus ratus, kurus vilka pundurveidīgs dromedārs. Viens no viņiem noklikšķināja mēli, un kamielis viegli aizvilka ratus pa zemieni.

- Faktiski divi soļi... - sacīja Otrā ministra vectēvs.

- Varbūt beigsim demonstrāciju? - jautāja profesors Grodno. - Es ceru, ka jums ir pietiekami skaidrs, kā mēs strādājam?

- Nē! - Seja pēkšņi iekliedzās. - Nekādā gadījumā! Vēl piecas minūtes!

Rati vilkās pa taku, ceļotājiem pa pleciem sitās stiprs lietus un sniegs, kaut kur tuvumā dārdēja kauja, skanēja šāvieni un kliedzieni, no pelēkās dūmakas pēkšņi parādījās grozs un daļa gaisa balona, kas klusi pārlidoja pār ratiem un ar brīkšķi iekrita krūmos ...

- Bet vai nevar pārtīt uz priekšu? - jautāja Milodars.

- Nē, - atbildēja gudriniece Pegija.

Kora uzmeta viņai skatienu un, izbrīnīta atklāja, ka sarkanie mati bija tikai parūka - tagad to vairs nebija, un zem tiem bija taisni brūni mati, nekas īpašs, mati kā mati. Un seja uzreiz ieguva labestīgu izskatu un garīgu pieticību.

- Nevar, - profesors apstiprināja viņas vārdus. - Attīšana notiek tikai atpakaļ - mēs pārtinam ģenētisko atmiņu pagātnē. Un, ja mums ir jāpārvietojas nākotnē, tad vienkārši izslēdzam sistēmu, pamodinām klientu un pēc tam to atkal ieslēdzam vajadzīgajā brīdī. Bet tas nav tik vienkārši, kā izklausās. Vai jūs mani sapratāt?

- Tas ir, - teica Milodars, - jūs varat pārtraukt seansu, pamodināt ministru un tad, atkārtojot visu procedūru vēlreiz, aiznesot viņu deviņdesmit gadus tālā pagātnē ...

- Pareizi, gudrinieks! - profesors bija sajūsmā. Viņš pastiepa nelielo roku Milodaram un pakrata izlūka cieto plaukstu. Milodars kautrīgi pasmaidīja. Kora zināja, ka tas tagad izjūt dziļu pieķeršanos profesoram, jo ​​viņš bija daudz īsāks par mazo komisāru.

- Tad pagaidīsim ... kaut kas ļoti ieinteresēja viesi no Epidaura.

Nebija ilgi jāgaida. Tiklīdz apmaiņa ar replikām bija pabeigta, zemiene, pa kuru pārvietojās pajūgs, pārvērtās par gravu, kas bija blīvi apaugusi ar krūmiem, kā dēļ priekšā esošais furgons izskatījās kā klints un kuru, knapi varēja, uzminēt pēc baltās sloksnes - sniega uz jumta.

Ceļotāji atstāja ratus zemienē, bet paši piesardzīgi piegāja pie diviem karavīriem, kuri mīņājās blakus furgoniem.

Mums jau pazīstamais otrā ministra vectēvs drosmīgi aizgāja pie furgoniem un teica:

- Parole: dzeguze uz olām.

Kareivis, sakumpis zem sniega, iztaisnojās un atbildēja:

- Atbilde: dzeguzes nesēž uz olām, jūsu augstdzimtība!

- Pasauc sardzes priekšnieku! - pavēlēja vectēvs. Domājams, furgonā slēpjas.

- Tieši tā, slēpjas!

Vēl pēc pusminūtes blakus vectēvam parādījās zems, resns vīrietis mundierī - nepaspējis saģērbties. Acīmredzot vectēvs armijā bija liels vīrs.

- Kāpēc jūs esat šeit? - vectēvs draudīgi jautāja. - Kas tās par paslēpēm? Šeit jūs var nošaut, un neviens par to neuzzinās.

- Tādu pavēli saņēmām no štāba! - virsnieks iegrūda roku azotē un pasniedza vectēvam papīra lapu.

- Noskaidrošu, - tas pateica, - es noskaidrošu.

- Bet es nedrīkstu nodot pavēli svešās rokās! - virsnieks apvainojās.

- Ak, tu nevari! - Nez kāpēc šie vārdi saniknoja ministra vectēvu, un viņš izrāva aiz jostas aizbāzto pistoli. Šāviena zibsnis apgaismoja gravu un uzdzirkstīja uz slapjām lapām.

Nekavējoties, abi vectēva pavadoņi izskrēja uz priekšu un sāka šaut karavīriem, kuri nomira, tā arī nesapratuši, kas noticis.

Bet kungs vectēvs kārtīgi salocīja virsniekam atņemto pavēli ar nepareizi iezīmēto, kā Kora saprata, krustiņu un murmināja zem deguna:

- Nevaru nodot svešās rokās ... Nevaru nodot! Re kā nodeva!

- Tagad es domāju, mēs varam izslēgt ekrānu, - sacīja profesors Ahmets Grodno.

Uz ekrāna vectēva pavadoņi izņēma no furgona un pārnesa plakanas koka kastes uz ratiem. Kastes bija smagas, cilvēki apmetņos slīdēja pa dubļiem un lādējās.

- Klusāk, jūs! - uzkliedza viņiem vectēvs.

- Izslēdziet, - sacīja epidauriešu Seja. Viņa acīs nebija iespējams saredzēt, jo ķiveres bumba no ārpuses bija necaurspīdīga, bet, spriežot pēc balss, viņa garastāvoklis bija smags...

Kamēr tehniķi un laboranti izlaida no sarkofāga gāzi un atdzīvināja otro ministru, profesors Grodno jautāja:

- Nu kā, vai jūs esat apmierināts ar eksperimentu?

- Vai tas bija eksperiments?

- Protams, slepenā attēla demonstrēšana.

- Vai es varu apgalvot, ka tas, ko es redzēju, notika realitātē?

- Protams. Uz ekrāna redzējāt to, kas saglabāts jūsu drauga ģenētiskajā atmiņā.

- Vai tas ... šis attēls varētu būt pierādījums tiesā?

- Nekādā gadījumā! - iesaucās Milodars. - Līdz slepenības atcelšanai ...

- Lieliski, - teica Seja.

Viņš pagriezās pret savu pavadoni, kurš jau bija izrāpies no sarkofāga un ar asistenu palīdzību apsēdies krēslā.

Starp viņiem notika saruna Epidaura valodā. Sākumā ļoti saspringta, bet mierīga, pēc tam paceļoties līdz augstām notīm.

Seja uzbruka. Ministrs aizstāvējās. Un, acīmredzot, aizstāvējās nepārliecinoši, jo bija šokēts par piedzīvoto.

- Tā tiek atklāti mūžseni noslēpumi, - sacīja Milodars.

- Vai viņš sevi sajuta, būdams vectēva ādā? - Kora jautāja Pegijai.

- Tur jau ir visa drāma! - viņa nopūtās.

- Tātad, - Epidauriešu Seja pievērsās Milodaram, - mēs vēlētos ar jums pārrunāt turpmāko darbību detaļas.

- Bet kas par lietu?

- Situācija ir krasi sarežģījusies, - paziņoja Seja. - Prestiža apsvērumu dēļ, sargājot savas valsts godu, man ir jālūdz jums bez tiesas un izmeklēšanas nekavējoties nogalināt visus, kas redzēja šo ... filmu!

- Tas ir, mani arī? - profesors Grodno bija pārsteigts.

- Pirmām kārtām.

- Tak nomieriniet viņu! - iekliedzās profesors, pagriezies pret Milodaru.

- Kāpēc gan? - apjautājās Milodars. - Lai izsakās. Tas ir pat uzjautrinoši.

- Tāpēc, ka pretējā gadījumā var noplūst informācija, uz kuras pamata mēs būsim spiesti pārrakstīt savas valsts vēsturi, un kuru ļaunā opozīcija izmantos savā labā! - Epidaura Seja pabeidza monologu.

- Kāpēc tad tā? Kāpēc gan? - Milodars nevainīgi jautāja.

- Tāpēc, ka viens no kaujas varoņiem, pulkvedis Vali-Valinta, kurš it kā visu kaujas laiku pavadīja štābā, faktiski noorganizēja karaspēka kases aplaupīšanu... Tad, lūk ko viņš mantoja no savas tantes Kalēnas de Dahertijas!

Seja knapi spēja atturēties no otrā ministra tūlītējas saplosīšanas, kurš bija dziļi sarūgtināts un pat pievērsās Milodaram un profesoram Grodno:

- Nu, vai tad mazdēls var būt atbildīgs par vectēvu?

- Bet kā ar ģenētisko atmiņu? - Seja ar melno bumbuli galvas vietā devās viņam virsū. - Vai tā ir manējā?

Un tad otrais ministrs, sakopojis drosmi, atrada vienīgo iespējamo izeju no situācijas:

- Varbūt mums pārbaudīt arī jūsu ģenētisko atmiņu, mans kungs?

- Ko? Kas! Nu, es tak tevi... Mani senči vienmēr bijuši izcili... un vispār, kāpēc man vajadzētu taisnoties?

Viņš sabruka krēslā un aizsedza seju ar rokām.

Laboratorijā atkal iestājās klusums.

* * *

- Kā jūs plānojat izmantot šo zārku, - Kora jautāja Milodaram, - lai sameklētu spoguli, kas pazaudēts pirms trīssimt gadiem?

- Ļoti vienkārši, - Milodars atbildēja, - jo viss ģeniālais ir vienkāršs. Tavs pašreizējais ķermenis atradīsies sarkofāgā - tieši tajā ir ietverta tavas vecmāmiņas atmiņas viela. Bet tajā pašā laikā tu būsi vecmāmiņas iekšienē. Galu galā tu un viņa, esat viens un tas pats. Pasaulē, kurā dzīvoja tava vecmāmiņa, tu pārvietosies, dzīvosi, mīlēsi, runāsi, rīkosies.

- Bet otrais ministrs tikai novēroja un parādīja mums epizodi no sava vectēva dzīves.

- Mēs spersim nākamo soli, - iejaucās profesors Grodno. - Mēs ne tikai novērosim, bet arī piedalīsimies. Protams, tava dalība būs nosacīta, šķietama. Šķietama mums. Bet tur - īsta. Saprati?

- Nē.

- Nav arī vajadzīgs. Jo, ja tur tavai vecmāmiņai iekodīs bite, tas sāpēs tev.

- Bet pat tad, ja es rīkošos kā vecmāmiņa un atradīšu tur spoguli, kā es to atnesīšu? Galu galā es nekustīgi gulēšu zārkā?

- Tu arī neatnesīsi, - Milodars atbildēja. - Tu tikai atradīsi. Un parādīsi, kur meklēt.

Ierunājās profesors Grodno:

- Pasaule, kurā eksistēs Kora, tas ir, viņas vecvecmāmiņa, ir virtuālās realitātes pasaule, pasaule, kuras paraugu veido ne tikai Koras smadzenes, bet arī dators, kurā ir visa iespējamā informācija par mūsu planētu un cilvēkiem, kuri dzīvoja uz tās. Ievadiet datorā uzdevumu, un mēs to piemērosim Koras Orvatas senču līnijas patiesajai būtībai.

- Tātad man kādu laiku būs jāpavada šajā zārkā?

- Jā, guļošā princese, - Pegijs sacīja.

- Neizsakieties tā, it kā būtu iecerējusi mantot manu līgavaini, - sacīja Kora. - Man tāda nav.

- InterGpol vienmēr ir vervējis sievietes bez sakariem un pieķeršanās, - nenoturējās Pegija.

Viņas nepatika viena otrai.

- Jums jāsagatavojas ilgstošai gulēšanai ģenētiskā miega stāvoklī, - sacīja mazais doktors.

- Ilgstošai?... dienu, divas?

- Droši vien mēnesi, divus, pat trīs ... Daudz kas ir atkarīgs no tā, kur atradīsim tavu senču vecvecvecmāmiņu. Ja viņa dzīvo Lapzemē vai Sibīrijas centrā, tad pārvietot viņu uz Birmas džungļiem ... prasīs zināmu laiku.

- Es par to parūpēšos personīgi, - apsolīja Milodars.

Viņš uzmeta skatienu Epidaura impērijas pārstāvim, kurš turpināja sēdēt dziļa izmisuma pozā, un otrajam, kurš stāvēja tālākajā stūrī ar seju pret sienu.

- Un es ... kur būšu es?

- Tu būsi šeit. Tik blīvā gāzē, ka tavs ķermenis tajā peldēs kā šķidrumā, nepieskaroties sarkofāga sienām.

- Paklausieties, komisār! Kora izmisīgi iesaucās. - Esmu pārliecināta, ka jūsu ideja der vienam no drosmīgajiem vīriem, kuri prot rīkoties ar zobenu un pistoli. Es esmu tikai vāja sieviete!

Milodars, atmetot galvu, paskatījās uz vājo sievieti. Profesors Grodno sekoja viņa piemēram.

- Nē, - profesors sacīja, - ne nu tik vāja, kā vēlētos izskatīties.

- Bet man vajag sievieti, - sacīja Milodars. - Paradoksāli, bet es vairāk paļaujos uz tavu sievišķīgo prātu, uz tavu viltību, sievišķīgo spēju izkļūt no ūdens, ja ne sausai, tad tikai ar nedaudz samērcētu reputāciju.

- Paldies, šef, - Kora sacīja. - Jūs vienmēr esat bijis jauks pret mani.

- Dod Dievs, - teica Pegija, kura bezkaunīgi piedalījās visos šajos pasākumos, - lai tavai dārgajai vecvecmāmiņai 1799. gadā būtu mazāk par astoņdesmit. Kaut arī kūja, protams, jums izskatīsies labi.

- Ja viņai būs vairāk par astoņdesmit, - Milodars mīksti iebilda, - mēs vērsīsimies pie viņas mazmeitas. Mums ir liela senču izvēle.

Pegija vīlusies apklusa. Un tad Kora izlēma nelielu atriebību.

- Ja tas ir iespējams, - viņa teica, - es lūgtu profesoru Grodno nelaist apiranti Pegiju sarkofāga tuvumā.

- Kāpēc tad tā?! - Pegijs saslējās. - Kurš te apšauba manu profesionālo sagatavotību?

- Te nav sagatavotības, bet gan dabas jautājums, - Kora atbildēja. - Bija gadījumi, kad dažas sievietes greizsirdības dēļ, izjauca svarīgus eksperimentus.

- Es? Greizsirdības dēļ? Pret kuru tad, atvainojiet?

- Pret jūsu šefu, - Kora atbildēja un ar velnišķīgu smaidu noņēma profesora Grodno roku no sava gurna.

Profesors atlēca dažus metrus, sasita kaut ko vērtīgu un nozvērējās, ka būs personīgi atbildīgs par pirmā ģenenautikas upura drošību - tā turpmāk saukšot zinātnisko disciplīnu, kuras pirmais upuris būšot Kora Orvata.

Pegija devās šņukstēt blakus istabā. Bet Seja no impērijas Epidaura paziņoja, ka ies gatavosies aizceļošanai, jo impērijā viņu gaida steidzamas darīšanas.

Ar šiem vārdiem viņš ceremoniāli paklanījās un devās prom no zāles, bet otrais ministrs skrēja viņam līdzi, manevrējot starp instrumentiem un kliedzot:

- Pamēģiniet tikai mani atstāt šeit! Es jūs apēdīšu bez sāls!

- Jūs jau tāpat esat pietiekami sakompromitēts, kolēģi, - Seja atzīmēja, nepagriežoties. - Pat ģenētiskā līmenī.

Viņi pazuda durvīs, un Milodars kopā ar profesoru Grodno palaida Koru līdz nākošās dienas rītam uz ciematu, lai viņa apciemotu vecmāmiņu Nastju, aizvestu uz turieni Zvaniņu, pārnakšņotu svaigā gaisā uz siena panta. Pa to laiku mūsu planētas arhīvi un datori sagatavoja Birmas virtuālo realitāti, kā arī, ja iespējams, izsekoja Koras senčus pa sieviešu līniju līdz 18. gadsimta beigām, labi, ka ​​šāds darbs, tikai bez ģenētiskas atbalsta, tika veikts pirms desmit gadiem, kad komisārs Milodars pateicībā par galaktiskās atradenes, patversmes audzēknes, sešpadsmit gadus vecās Koras palīdzību, apsolīja atrast viņas vecākus. Kas viņam arī gandrīz izdevās.

Tomēr viss tiks vēl pārbaudīts un pārbaudīts rītdien, Koras ceļojuma laikā pa savas ģenētiskās atmiņas pagrabiem.

Pēc tam profesora Grodno aprīkojums atgriezīs Koras tālo vecvecmāmiņu iedomātā dzīvē, un tagadējās Kora apziņa pieskarsies senču izdzisušajai apziņai. Tas ir, atradīs atmiņas pati sevī.

Un Kora devās mājās, aizvērt dzīvokli, parunāties ar Zvaniņu, evakuēt viņu uz ciematu un lūgt Dievu, lai 1799. gadā viņas tiešie senči nedzīvotu Hivas hanistē vai Lapzemē, bet pēc iespējas tuvāk Indijas okeānam.