Ļaunuma spogulis

3. nodaļa. CIK BĪSTAMI BŪT KALPONEI

Doktors Simkinss jau sen gatavojās iet pensijā, un tāpēc bija samazinājis savu pacientu skaitu. Jo vairāk viņš tos samazināja, jo pieprasītāki kļuva viņa pakalpojumi. Ārsts, kurš atsakās ārstēt, aprobežojoties tikai ar šauru elites loku, nekavējoties kļūst vajadzīgs tiem, kas nav iekļuvuši šajā lokā.

Bet pats ārsts droši zināja, ka pēdējais pacients, no kura viņš atteiksies, būs sers Vitls. Ārsts parādījās šajā mājā kā bezūsains medicīnas skolas absolvents, kā nelaiķa Filipa Knoksa palīgs un kopš tā laika gandrīz četrdesmit gadus dziedināja augošos, nobriedušos, novecojošos un mirstošos mājas iedzīvotājus, pilnīgi neatkarīgi no medicīnas centieniem. Samierinājies ar to, ka daba ir spēcīgāka par medicīniskiem izmēģinājumiem, ārsts pieņēma devīzi: "Nenodari ļaunu!", kas viņam arī labi izdevās. Un tāpēc viņš ļoti veiksmīgi ārstēja ar atpūtu, gultas režīmu un pastaigām parkā.

Izskatīgā meitenīte, kas pakļuva zem sera Vitla ekipāžas riteņiem, Simkinam, kas, pateicoties viņa nokarenajām pelēkajām ūsām, izskatījās kā vecs vikings, bija tikai vēl viens uzskatāms piemērs tam, cik sers Džordžs kaitīgs apkārtējai cilvēcei. Viņš it kā bija Midasa antipods - viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās par putekļiem un puvekļiem ... Izņemot paša sera Vitla īpašumus, kas nepakļāvās šim likumam un auga kā pasakains dārgumu kalns. Tas, starp citu, izskaidroja spītību, ar kuru sers Vitls stūķēja savu vedeklu prom uz Ostindiju. Viņam vajadzēja, lai viņa pēc iespējas ātrāk atnes dēlu, un tad dārgumu uzkrāšana un Vitlu ģimenes spēks atradīs cienīgu pamatojumu. Tajā apstāklī, kad Regīna nedzemdēja pirmajos divos dzīves gados Madrasā, viņš saskatīja ļaunprātīgu slinkumu un nevēlēšanos palīdzēt seram Džordžam.

Pazīstot ģimeni, tāpat kā to pazina pārvaldnieks Martins, Simkins izjuta pieķeršanos, bet ne mīlestību, tādu pašu kā Regīna, kura nepazina mīlestību. Šajā ziņā viņi bija līdzīgi. Bet Simkins ar visu savu vienaldzību pret apkārtējiem bija labsirdīgs un pat simpātisks cilvēks. Drīzāk ieraduma, nevis garīguma vadīts, viņš paklausīgi piecēlās nakts vidū un varēja pavadīt pie pacienta gultas visu dienu, cenšoties atvieglot tā ciešanas. Ko nevarētu teikt par Regīnu. Viņa joprojām bija kā bērns, kurš nesaskata atšķirību starp cilvēkiem un rotaļlietām.

Apskatījis cietušo meiteni un pavēlējis kalponēm rūpīgi izmazgāt Dorotejas brūces, skrambas un nobrāzumus, jo tajās iekļuvuši ielas netīrumi, viņš pēc tam pārsēja. Meitene atjēdzās un no ārsta vārdiem saprata, ka nav mājās vai slimnīcā, bet gan milorda namā, kurš viņu aizvedis šurp aiz žēlsirdības. Tas tik ļoti izbiedēja Doroteju, ka viņa mēģināja tūlīt piecelties un doties mājās, bet brūce kājā bija tik nopietna un sāpīga, ka bez citu palīdzības viņa nevarēja pat aiziet uz naktspoda.

Sirmais, plikgalvainais ārsts, kuram bija smieklīga maniere slaukt garās, sirmās ūsas, mierīgi pavēroja meitenes mēģinājumus un tad pateica, ka jebkurā gadījumā viņai trīs dienas jānoguļ gultā, un tieši šajā gultā, jāēd buljons un vārīta vistas gaļa, un viņš, ārsts Frederiks Simkins, viņu apmeklēs katru dienu.

Viņš bija laipns, bet stingrs, un tad Doroteja pajautāja, vai viņa kaut kā var informēt māti par notikušo. Ārsts uzņēmās šo atbildību un, pirms aiziešanas iedevis miegazāles, atstāja meiteni.

Seru Džordžu un stūrmani, tērpušos dārgā, bet pieticīgā Džuliana kamzolī un biksēs, ārsts atrada bibliotēkā dzerot aperitīvu. Viņi dzīvi pārrunāja Glorijas iespējas un musonu būtību, jo abi bija profesionāļi un zināja, ka kuģošana un tirdzniecība Ostindijā ir grūta un bīstama nodarbošanās, bet nenopietni dendiji vai slinki muļķi tur labākajā gadījumā neiedzīvojas. Indijā bija lietderīgāk būt nelietim nekā kārtīgam cilvēkam, un izdevīgāk - gudram nekā muļķim. Tomēr šie noteikumi daudz mazākā mērā attiecās uz Kompānijas jūrniekiem un virsniekiem, ja vien viņi nebija apsēsti ar slāpēm pēc bagātības.

Sers Džordžs piedāvāja ārstam glāzi portvīna un apjautājās, kā jūtas meitene.

- Viņai vajag mieru, - ārsts paziņoja, zinot, ka ar šiem vārdiem izraisīs lorda neapmierinātību, taču dažkārt ar prieku paziņoja lordam nepatīkamas lietas, kaut vai tāpēc vien, ka pats lords mīlēja teikt nepatīkamas lietas citiem.

- Lai viņa atpūšas līdz rītdienai, - Vitls pasmīnēja.

- Domāju, ka viņai vajadzēs pavadīt gultā trīs vai pat četras dienas. Brūce kājā, ko izraisīja jūsu ekipāža, milord, ir nozīmīga un var bīstami iekaist.

- Vai tad viņai nav savu māju?

- Bet vai tad jums nav pietiekami daudz istabu? Vai varbūt žēl vistas buljona bļodas?

- Doktor, doktor... - Vitls nopūtās. - Es gribēju tikai vienu - atdot šo mazo vecākiem, nomierināt viņus ...

- Liels mierinājums - dabūt invalīdu!

- Nu, jau nu, invalīdu! - Seram Vitlam nemaz nepatika turpināt strīdu jaunā stūrmaņa klātbūtnē, taču bija par vēlu atkāpties.

- Noriskējiet, - doktors ieteica. - Lai šeit atnāk viņas tēvs kopā ar policistu un kādiem piecdesmit reportieriem.

Doktors ļoti labi zināja Vitla nepatiku pret šo cilvēces kategoriju un bija pārliecināts, ka ar tik vienkāršu un klusu gājienu viņš ir uzvarējis šajā šaha partijā.

- Bet pēc trim dienām jūs garantējat...

- Es negarantēju, bet apsolu pacensties. Tagad nelaimīgā mazā aizmiga.

- Nelaimīgā mazā... Vitls paskatījās uz doktoru ar aizdomām, vai tik tas neizsmej. Doktors bija pilnīgi nopietns.

- Es uzņemšos pūles, brīdināt viņas māti un nomierināt viņu, - Simkins apžēlojās. - Bet jums jāparūpējas, lai Dorotejas māti netraucēti ielaistu pie meitas.

Vitls, jau padevies un samierinājies ar iespējamām trīs dienu neērtībām, pagriezās pret kamīnu, kura tuvumā vajadzēja stāvēt Martinam, bet Martins atbildēja no durvīm uz bufeti:

- Es visu dzirdēju, ser.

Ja priekšlaicīgi mirusī sera Vitla sieva, vēl būtu dzīva, viņa būtu atradusi iespēju, kā visus nolikt pie vietas. Bet diemžēl Vitls bija vientuļš.

Apkārt bija tikai nodevēji, filantropi un pacifisti, taču ienaidnieku ielenkumā Vītls vienmēr deva priekšroku godīgam gūstam, nekā cēlai nāvei. Tāpēc, neizrādot nekādu neapmierinātību, viņš pagriezās pret stūrmani un turpināja sarunu.

- Mēs nosūtām divus kuģus, - viņš teica. - savas lielākās cerības es lieku uz "Gloriju". Tā kā esmu progresa piekritējs, esmu pārliecināts, ka jebkurš smagais ierocis ir svarīgāks par karavīru rotu. Un vispār, mašīnas... Vēl glāzi klareta?.. Mašīnas ar laiku aizstās cilvēkus. Es vēl piedzīvošu tos laikus, kad Vata mašīnas tiks uzliktas uz fregatēm, un tās nonāks Indijā ātrāk nekā pēc mēneša neatkarīgi no laika apstākļiem, pretvējiem un bezvējiem.

- bet smirdēs gan tādi, - stūrmanis, dedzīgs buru flotes patriots, atļāvās pasmaidīt.

Sers Vitls nepiekrita jaunajam sarunu biedram.

- Šodien, - viņš teica, - mans kučieris Metjū mēģināja paraudzīties nākotnē un pieņēma, ka pēc dažiem gadiem Londona ies bojā, jo līdz pat trešajiem stāviem būs ieslīgusi zirgu mēslos. Viņš iedomājas progresu kā tā uzkrāšanos, kas jau ir. Man progress ir kaut kā jauna parādīšanās. Es baidos, jā, es baidos no Londonas nāves! Tikai ne no zirgu mēsliem, bet no ogļu kvēpiem, jo ​​ne tikai pilsētas krāsnis, bet arī visas ekipāžas, visas tajā esošās mašīnas darbosies ar tvaika spēku un attiecīgi šausmīgi kūpēs.

Stūrmanis nodrebēja no tik drausmīgas perspektīvas. Viņam nepatika raudzīties nākotnē un tāpēc viņš nepretendēja ne uz politiķa, ne izcila domātāja jomu.

Bet pēdējo sievastēva frāzi izdzirdēja bibliotēkā ienākošā Regīna, kuras parādīšanos šeit vajadzēja uzskatīt par pilnīgi nejaušu...

- Ak, atvainojiet, es nezināju, ka esat aizņemts, ser!

Vitlam labāk patiktu ja viņu sauktu par tēvu vai kaut kā citādi mīļi, bet ne jau par seru, kā kādu svešinieku. Bet vedekla viņu nemīlēja. Un neko nevarēja ar sevi padarīt. Viņa bija pieklājīga, laipna, smaidīga, bet vienalga, sers Vitls reizēm naktī pamodās no murga - it kā mīlulītis, balodītis, dūjiņa izknābj viņam acis. Un to dara tik dīvaini: ar gredzenotiem pirkstiņiem papleš acu plakstiņus, pēc tam notēmē ar glītu, bet tēraudcietu deguntiņu. Un - knābiens!

- Ienāc, Redžij. - Lords viņu nosauca viņas nemīlētajā vārdā. - Iepazīsties - tavs pavadonis daudzu dienu ceļojumā, Aleksandrs ...

- Fredro.

- Alekss Fredro. Glorijas stūrmanis. Un neskaties, ka viņš ir tik jauns.

Ārzemnieks, saprata Regīna. Pēdējā laikā Anglijā ir saradies pārāk daudz ārzemnieku. Drīz vairs tīršķirnes britu nebūs vispār, un valsts pārvērtīsies par Indijas atkritumu izgāztuvi. Viņa to izteica skaļi, protams, it kā nevis attiecinot uz stūrmani, bet it kā atbildot uz sievastēva pēdējo domu par kvēpiem un dūmiem, kas sabojās Londonu.

- Mēs ātrāk apmirsim no tām slimībām un netīrības, kurus paši ievedam Anglijā, - viņa teica. - Kam vajadzīgi ienākumi, ja ar tiem saistīta deģenerācija un infekcija?

Stūrmanim šķita, ka viņš sev priekšā ieraudzījis noapaļotu ar spalvām pārklātu putnu, kuru gribētos paņemt abās plaukstās un sajust, kā saspringtajā ķermenī zem spalvām pukst ātra sirds. Balodīša porcelāna acis skatījās stūrmaņa sejā, bet izvairījās no viņa skatiena. Viņš nevarēja atraut acis, kaut arī nevajadzētu uz viņu tā skatīties - ieraugot šo putnu, vīrietī uzreiz pamodās mednieks, bet ne ar loku - šādu medījumu bija jānoķer ar rokām, tikai ar rokām...

- Piesēdi pie mums, Redžij, - sacīja sers Džordžs. - Mums no tevis nav noslēpumu.

- Paldies par to pašu, - Regīna skaļi atsaucās, un te nu stūrmanis radinieku attiecībās sajuta zināmu spriedzi.

Saruna par gaidāmo ceļojumu pārtrūka, kaut arī Regīna apzinājās par tā mērķiem un uzdevumiem.

Gaidot, kamēr Martins aicinās kungus uz lenču, viņi sāka pārrunāt rīta incidentu.

- Starp citu, - atcerējās sers Džordžs, - es būtu pabraucis garām tai vietai bez starpgadījumiem, ja kāds nezināms blēdis nebūtu iekāpis manā ekipāžā un pierunājis mani nogriezties pa Pikadilijas ielu, jo it kā man varot uzbrukt sikhi.

- Bet kas viņš tāds bija? - stūrmanis bija pārsteigts.

- Kaut kāds grieķis. Bet varbūt tamils - vai nu maz tādu... Mazs, cirtains.

Stūrmanis arī atcerējās, kā kāds pavecāks džentelmenis, it kā novirzīja viņu līdz vietai, kur atradās sera Džordža ekipāža, taču, protams, abiem nevarēja ienākt ne prātā, ka tā varētu būt viena un tā pati persona.

- Nez, kas viņa ir, šī meitene? - jautāja Regīna, beidzot sastapusies ar stūrmaņa skatienu un vēl vairāk to samulsinot.

Pie lenča saruna turpinājās, un sers Džordžs paziņoja, ka saskaņā ar viņam sniegto informāciju galvaspilsētā uzdarbojas profesionāli blēži, kuri tīšām metas zem karietēm, lai pēc tam saņemtu kompensāciju. Šīs filipikas beigās Martins, kurš arī atradās ēdamzālē, atļāvās paziņot sabiedrībai, ka nupat atskrējusi meitenes māte, un joprojām ir pie viņas. Martins uzskatīja par savu pienākumu īsi parunāt ar viņu un uzzināja, ka viņa ir atraitne, kas audzina divus bērnus, jo viņas vīrs, bijušais Viņas Majestātes flotes bocmanis, bet pēc tam bijušais karalistes mežsargs, kritis no malumednieku lodes. Misis Foresta dzīvo no tā, ka izgatavo cepures, un tiek uzskatīta par izcilu amatnieci, kur viņai palīdz arī Doroteja. Šajās dažās frāzēs Martins, tāpat kā daudzi parastie cilvēki, pārsteigti par misis Forestas pieticīgo lepnumu, centās kungos izraisīt līdzjūtību pret nelaimīgās ģimenes likteni, taču viņam tas nemaz nebija jādara. Stūrmanis Fredro jaunību pavadījis grūtībās un bāreņa situācijā, uzreiz sajuta līdzjūtību pret cietušo meiteni, bet sers Vitls, uzzinājis, ka viņas aizsaulē aizgājušais tēvs bijis flotes bocmanis, nekavējoties meiteni izsvītroja no staiguļu un ubagotāju skaita, bet kad izdzirdēja, ka malumednieki viņu piedevām nogalinājuši, viņu pret Doroteju pārņēma tēva jūtas, kaut vai tikai tāpēc, ka malumednieki nesen bija uzbrukuši seram Džordžam piederošajam mežam (tieši pirms medībām, uz kurām viņš bija saaicinājis dižciltīgus paziņas) un izšāvuši visas stirnas, kuras bija paredzēts upurēt...

- Kur viņš bija mežsargs?

- Kentā, - atbildēja Martins, kurš to nezināja, bet domāja, ka labāk ir atbildēt uzreiz, nevis sākt domāt un izsaukt saimnieka nepatiku.

- Tā jau domāju! - Vitls iesaucās.

Protams, Vitla mežs atradās Kentā.

- Es palūgtu, - Vitls teica Martinam, - lai meiteni, pirms viņa atstāj māju, atved pie manis. Esmu iecerējis viņai pasniegt dāvanu. Un sagatavo arī desmit mārciņas, lai tās nodod viņas mātei. Tu apgalvo, ka viņa ir priekšzīmīgas uzvedības sieviete?

- Protams, milord.

- Divdesmit mārciņas. Mums ir jādalās ar tiem, kas cieš par mums un mūsu dēļ.

Šajā apstāklī nebija nekā neticama, jo sers Džordžs, neskatoties uz visām savām negatīvajām īpašībām, līdz pat vecumdienām saglabāja sentimentalitāti un šodienas notikumā saskatīja likteņa pirkstu, kurš norādīja viņam uz nepieciešamību vairāk domāt par Dievu, nevis zemes lietām.

Apmierinātais Martins nolieca galvu, bet dūja pajautāja:

- Cik viņai ir gadu?

- Ja nemaldos, septiņpadsmit, mem.

- Tātad... viņa ir no kārtīgas ģimenes?

- Tieši tā.

- Vai viņa prot šūt?

- Bez šaubām.

- Es viņu apciemošu, - Regīna paziņoja. - Tiklīdz viņai kļūs labāk. Es domāju, ka varu viņai dot iespēju nedaudz nopelnīt - pirms došanās prom, man jāsaved kārtībā sava garderobe.

Kā prātīga sieviete, kurai nav noslieces uz ekstravaganci, Regīna nedomāja pārsteigt Rangūnu vai Kalkutu ar modernām Londonas tualetēm. Un, ja būs nepieciešams, viņa varēs pasūtīt sev jaunu kleitu Indijā, kur tam ir visas iespējas. Bet savest kārtībā to, ko viņa gatavojas vest no Londonas, bija nepieciešams. Varbūt te noderēs pieticīgā, klientu nesabojātā meitene.

Vairāk lenča laikā meiteni neatcerējās, jo saruna pievērsās gaidāmajam ceļojumam. Alekss bija saspringts - viņš kautrējās lorda priekšā un turklāt baidījās, ka misis Vitla-Junior atkal dziļi ievilks elpu, un korsete atkal pašķīdīs, bet viņas krūšu sārtās bumbas parādīsies kā no jūras dzīlēm iznirušu peldētāju plikās galvas.

Viņš no tā baidījās un cerēja uz to...

Viņam nāksies pavadīt kopā ar šo sievieti vairākas nedēļas uz Glorijas klāja. Un, kā zināms, kuģa virsnieku kajītes atrodas aizmugurē, zem kapteiņa kajītēm, un madam Vitla, atsaucoties uz slimību, var atteikties no kuģošanas.

Un tūlīt arī noraidīja šo domu un mēģināja pasmieties par tādu puiciskumu. Un notika brīnums: tiklīdz Regīna viņus pameta un atstājot izsmēķēt pīpes, viņš nekavējoties izrāvās no viņas ietekmes. Palika tikai trauksmes sajūta.

Vēl pēc pusstundas stūrmanis ar zināmu atvieglojumu atvadījās, taču saņēma ielūgumu uz pusdienām nākamajā ceturtdienā, kurās piedalīsies arī kapteinis Ficpatriks un vairāki direktoru padomes locekļi, kas bija informēti par Vitla plāniem. Tas nozīmēja lielu uzticību Aleksam, un viņš jutās glaimots.

* * *

Nākamajā rītā Doroteju apciemoja jaunā mājas saimniece. Viņa pret meiteni bija jauka, lai gan sākumā nobijās, redzot, ka sejas labā puse pietūkusi un zila, bet acs aizplūdusi. Tiesa, Mērija-Enna, kura ieradās agri, lai pati pabarotu savu meitu, saķemmēja Dorotejai matus, palīdzēja viņai nomazgāties, tāpēc pirmo riebumu, ko Regīna izjuta pret vecumu, neglītumu, sāpēm, asinīm, un nespēku, viņa spēja sevī pārvarēt un, kad Doroteja runājot, centās pagriezties ar kreiso, veselo sejas pusi, Regīna pie sevis atzīmēja, ka meitenes runa ir diezgan pienācīga viņas lokam, bez šīs mežonīgās vienkāršās tautas parašas nokošļāt pusi burtu, turklāt Regīna viņā uzminēja ne tikai pievilcību, bet arī spējas savaldīt sevi, kas parasti rodas stingras audzināšanas rezultātā. Misis Vitla apsēdās krēslā pie Dorotejas gultas, par laimi, viņai nebija noskaņojuma no rīta uzsākt mājsaimniecības darbu komandēšanu, tāpēc, protams, noorganizēja Dorotejai it kā brīvprātīgu nopratināšanu un uzzināja par viņu visu - sākot ar Enterpraiza bocmaņa un Āzijas meitenes romānu, kuru viņš, varētu teikt, savaldzināja, bet tomēr ar viņas piekrišanu, kad gulēja bija slims ar drudzi Amarapuras pilsētā, kur tika nosūtīts pavadīt majora Saimsa vēstniecību. Šajā stāstā bija daudz kas tāds, kas nebija skaidrs pat pašai Dorotejai, jo izrādījās, ka Mērija Enna bijusi it kā slimnieku kopēja pie tēva, bet pēc tam augstdzimušais majors Saimss, kas daudzus mēnešus pavadīja kopā ar savu vēstniecību Amapurā, svētīja bocmaņa laulību ar vietējo meiteni, bet Āvas karalis deva savu piekrišanu, ar to izrādot savu labo gribu.

Varbūt dāma ar citādu audzināšanu un dzīves pieredzi nekā Vitla kundze būtu uztvērusi meitenes stāstu par tīru fantastiku un ar dusmām atmaskojusi stāstītāju. Bet nekas tāds nenotika - Regīna noticēja visam, jo ​​viņa bija Ostindijā nodzīvojusi pietiekami ilgi, lai saprastu, ka maz ticams šajā stāstā ir tikai tas, ka bocmanis Forests apprecējās ar Ostindijas meiteni, nevis tas, ka viņš to atveda kā gūstekni uz militārā kuģa. Kuģis piederēja Ostindijas Kompānijai, turklāt turpmākais bija ļoti atkarīgs no kapteiņa vai citas vadošās personas labvēlības. Liktenis bija savedis Regīnu ar majoru Saimsu Kalkutā, un viņa zināja, cik šis izglītotais un bezbailīgais džentelmenis ir laipns, uzmanīgs un pat smalks, runājot ar apkārtējiem. Jebkurš liels kuģis, nesa uz sava klāja ne tikai apkalpi, bet arī pasažierus un bieži vien virsnieku ģimenes, nemaz nerunājot par visu veidu dzīvniekiem - no vistām līdz govīm, lai apkalpi, kalpus un džentelmeņu baru nodrošinātu ar svaigu gaļu, un pat orķestri, ja kapteinis bija mūzikas mīļotājs. Tāpēc uzreiz bija skaidrs: pasaule neapgriezīsies otrādi no vēl vienas papildu sievietes.

Protams, Regīna bija nedaudz sarūgtināta, ka tik kārtīga meitene izrādījās jauktene, kā bezšķirnes suns, bet zem Dieva debesīm katram ir tiesības uz dzīvību. Jauno kundzi daudz vairāk pārsteidza fakts, ka Doroteja prot lasīt un rakstīt - viņa pati to darīja ar grūtībām, kaut arī astoņus gadus bija pavadījusi dižciltīgu meiteņu skolā, taču notika tā, ka misis Vitla pati nebija izlasījusi nevienu grāmatu.

Vakarā, kad pats sers Džordžs ieradās ar nelielu vizīti Dorotejas istabā, kurš, izrādās, bija ne tikai cieši pazīstams ar seru Maiklu Saimsu, bet arī apmeklēja viņu mājas Velbrikstrītā, kur viņš tikko beidza lielu ilustrētu darbu "Vēstniecība uz Āvu", kura iznākšanu ar nepacietību gaidīja visi ceļojumu un tālo valstu cienītāji, kā arī eksperti, kas domā par Lielbritānijas impērijas turpmāko likteni.

Pēc šiem vārdiem sers Džordžs iecietīgi un paguruši nosmīnēja, un Doroteja saprata, ka viņš pats ir viena no šādām personām, un apmeklē Saimsu politiskos, varbūt pat slepenos nolūkos.

Nākamajā rītā mazgātāja atnesa Dorotejas drēbes, un viņa, atteikusies no mātes pakalpojumiem un pat apnikusi gulēt gultā, lūdza adatu un diegu un pati sāka šūt un sakārtot saplēsto kleitu un veļu, un, kad Regīna ieradās nākamajā vizītē, viņa spēja novērtēt Dorotejas pirkstu ātrumu un veiklību. Tā savukārt milēdijas zilo acu un dūdojošās balss dziļuma savaldzināta, jau centās atstāt pēc iespējas labu iespaidu uz Regīnu. Rezultātā saruna beidzās ar to, ka Doroteja, vēl nepaspējusi piecelties no slimības gultas, jau saņēma no kundzes viņas mīļāko platmalu cepuri, kuru pagājušajā svētdienā bija sabojājusi spēcīga vēja brāzma. Drīz ar cienastiem atnāca māte un līdzi atveda Maiklu, kurš milzīgajā mājā kļuva pavisam kautrīgs. Viņa vēlējās atņemt meitai cepuri, lai pati varētu pabeigt darbu, baidoties, ka tā sabojās tik augstu cepuru mākslas darbu.

Brīdī, kad notika strīds starp meitu un māti, atkal ieskatījās Regīna, kurai plāni attiecībā uz Doroteju arvien pieauga, un ātri apklusināja strīdu, atnesot vēl divas savas cepures, tā ka tagad visa Forestu ģimene bija iesaistīta darbā. Bet, kad sers Vitls atkal apmeklēja savu slimnīcu, viņš atrada pilnu istabu ar cilvēkiem; no turienes atskanēja sieviešu smiekli, čivināšana, un, apstājies durvju ailē, sers Vitls nespēja vien nopriecāties par šo mierīgo ainu, it kā tā būtu nokāpusi no holandiešu mākslinieka audekla: trīs skaistas sievietes - Regīna, Doroteja un Mērija Enna - tik nepiespiesti un viegli noņēmās ar savām darīšanām, ka Vitls pēkšņi saskuma, ka viņš vairs nav tik jauns, ka var tikai nopirkt, bet ne saņemt kā dāvanu, līdzīgas sievietes mīlestību un, starp citu, divdesmit dzīves gados ar lēdiju Vitlu, kura nomira no dizentērijas Madrasā, viņš nekad nedzirdēja, ka viņa atļautos vienkārši tā jautri pasmieties. Bet izrādās - vedekla var!

- Es netraucēšu, netraucēšu, - Vitls murmināja, atkāpjoties no istabas, jo tur iestājās klusums.

Viņa acis sastapa Merijas Ennas skatienu, un pēkšņi, it kā uz brīdi zaudējis samaņu, iegrima tādā senā, pikantā un mitrā naktī, kur debesīs šūpojās zvaigznes. Ma Linas skatienā uz viņu bija tāda nakts, bet sveču gaisma viņas šokolādes acīs uzplaiksnīja avantūrisma dzirksti. Kāpēc viņš vienmēr klusēja? Viņš mīlēja viņu, bet vienmēr klusēja...

- Atvainojiet. - Vitls atjēdzās un izgāja, aizverot aiz sevis durvis tik pēkšņi, it kā istabā esošās sievietes būtu pie kaut kā vainīgas.

Divas dienas vēlāk doktors Simkins deva atļauju pārvest Doroteju mājās. Martins, sakarā ar īpašnieka prombūtni, pavēlēja nosūtīt meiteni mājās ar izbraukumu karieti, uzskatot, ka neviens viņam par to nepārmetīs.

Kad Doroteja gatavojās ceļam un doktors Simkins uzmanīgi pārsēja augšstilbu, Regīna bez klauvēšanās ienāca istabā, apstājās, atspiedusies pret durvju stenderi un uzmanīgi vēroja ārsta darbu. Pirmo reizi viņa redzēja savu nejaušo kalponi kailu, tievu, gandrīz kaulainu, bet ar solījumu nākamajos gados uzplaukt.

- Tā arī būtu aizgājusi neatvadoties, - viņa pārmetoši sacīja.

- Es noteikti būtu ienākusi pie jums, - Doroteja bez kautrības atbildēja.

- Ceru. -Porcelāna acis skatījās auksti un aizvainoti. - Bet šaubos.

- Celieties, celieties, - ārsts pavēlēja. - Vai nespiež? Staigāt varat?

- Protams, doktor! Liels paldies, doktor.

- Nesāp?

- Nē, doktor.

Nedaudz pieklibojot, Doroteja paspēra trīs soļus un piegāja tuvāk Regīnai. Viņas vaigs bija gandrīz sadzijis, no nobrāzuma palikušas tikai kreveles. Regīna apbrīnoja meiteni.

- Tu stāstīji man, ka sapņo par ceļojumiem, - viņa teica.

- Jūs taču zināt, milēdij, ka tā ir, - sacīja Doroteja.

Ārēji sarunai nebija lielas jēgas, taču sarunu biedrenēm tā bija to pāris dienu kopsavilkums, kuras viņas pavadīja vienā mājā.

- Tātad tu piekrīti?

- Paldies, mem, - Doroteja atbildēja.

- Vai nenobīsies un neaizbēgsi?

- Jūs taču zināt, kundze.

- “Glorija" aizbrauc pēc astoņām dienām.

- Es zinu.

- Es ceru, ka tu man kalposi labi.

- Jā, mem.

- Tad gatavojies, es par to pastāstīšu seram Džordžam un ceru, ka viņš apstiprinās manu izvēli. Bet detaļas ... Alga, dāvanas ...

- Nerunāsim par to tagad.

- Tev taisnība, Dorotej.

Kad vakarā, pirms pusdienām ar Kompānijas direktoriem, Regīna sievastēvam paziņoja, ka Doroteja ir piekritusi ar viņu kuģot uz Rangūnu kā kalpone, vecais Vitls noglaudīja savas biezās virsnieka ūsas un pateica:

- Mēs nevaram ielūkoties nākotnē, Redžij. Bet es ceru, ka tu izdarīji labu izvēli.

Protams, tik augsta līmeņa personām nav jāapspriež kalpones kandidatūru vedeklai, bet šis bija īpašs gadījums.

- Nu gan stūrmanis Alekss būs pārsteigts, - Regīna teica un iesmējās - it kā būtu pašķindinājusi ar saplaisājušu sudraba zvaniņu.

Un sers Vitls arī iesmējās.

* * *

Vakariņās, uz kurām bija uzaicināts arī jaunais stūrmanis Fredro, kuru sers Vitls protežēja, piedalījās arī "Glorija" kapteinis Alans Ficpatriks, kuģa vecākais virsnieks Hirams Krokss, sauss un neizteiksmīgs ierēdnis, kurš daudzus gadus nostrādājot uzņēmumša, bija uzkrājis līdzekļus, kas ļāva viņam iemaksāt Kompānijā zināmus līdzekļus, kļūt par tā līdzstrādnieku un cerēt, ka aizejot pensijā, varēs pieteikties uz vietu direktoru padomē. Pārējos Alekss nepazina, kaut arī reiz bija ticies, piemēram, redzējis iztālēm, taču netika iepazīstināts ar līnijkuģa, drednauta kapteini, norakstītu no Karaliskās flotes, tomēr joprojām stipru un, pats galvenais, ietilpīgu septiņdesmit lielgabalu gigantu. Diemžēl Admiralitāte tajā brīdī nevarēja palīdzēt Kompānijai, jo katrs kuģis bija nepieciešams - Francijas flotes sakāve pie Sentvincenta raga un Nelsona uzvara pie Nīlas vēl nenozīmēja kara beigas. Spāņi un franči pulcēja spēkus jauniem uzbrukumiem, bet mirāža, ka Napoleons iekaros visu Osmaņu impēriju, sākot no Kairas līdz Stambulai, Lielbritānijai šķita kā kaut kas šausmīgs.

- "Drednauts" ir ietilpīgs, - sacīja lords Vudkāstls, Santa Klausam līdzīgais ģenerālis, kurš bija cīnījies kopā ar Klaidu pret franču admirāli Diplē. - Un vajadzīgs mums drīzāk kā transporta kuģis. Portsmutā mēs tajā ielādēsim skotu strēlnieku rotu un Madrasā pievienosim sipaju pulku. Rangūnā izkrausim lielgabalus. Kopā ar to artilēriju un šaujampulvera daudzumu, kas atradīsies uz "Glorijas", operācijai jābūt vienkāršai un ātrai.

- Bet tas rāpos pa okeānu trīs gadus, - sacīja kapteinis Ficpatriks.

- Nedomāju, ka mēs atpaliksim no Glorijas, - apvainojās drednauta kapteinis.

- Ar ko iepriecinās tavs dēls? - Vitlam pajautāja kompānijas viceprezidents Čārlzs Dunkans.

Visi klātesošie seram Džordžam izrādīja cieņu, saprotot, ka ideja negaidīti ieņemt Rangūnu un, iespējams, arī pašu Amarapuru, piederēja tieši viņam, un pateicoties viņam tika apstiprināta Kompānijā un karaļnamā. Protams, karš ar Franciju sākās ļoti nepareizā laikā, taču tagad, kad bija jautājums par savu faktoriju un Indijas īpašumu aizsardzību no galīgi nekaunīgajiem frančiem un holandiešiem, Vitls tomēr pārliecināja karali Džordžu veikt slepenu operāciju Bengālijas līcī.

- Āvas karalis Badžido galīgi izkūkojis prātu, - viņš paziņoja karalim un to atkārtoja arī tagad. - Ne šodien, tad rīt, viņa valsts sabruks, jo moni no dienvidu pilsētām, kas tik nesen tika pievienoti Āvas karalistei, vārās aiz atriebības un sapņo par sacelšanos. Viņi ir gatavi sadarboties kaut ar velnu, tas ir, ar mums. Badžido sataisījies idiotiskā, izgāzties lemtā kampaņā pret Siāmu. Mums nav tiesību nepaņemt ābolu, kas pats krīt mūsu rokās. Un, ja mēs to neizdarīsim ...

- To izdarīs francūži, - laipni smaidot sacīja ziemassvētku vectēvs Vudkāstls. Runā, ka pat simts gadus pēc viņa nāves indiešu mātes uz zemes zīmēja zobeniem līdzīgas ūsas, ja tām neklausīja bērni - tāda bija tumšā atmiņa, ko šis vectēvs bija atstājis Bengālijā un Haidarabadā.

- Tāpēc, neskatoties uz starptautiskās situācijas sarežģītību ...

- Nevajag mūs mācīt, Džordž, - sacīja Čārlzs Dunkans. - Labāk apspriedīsim brauciena detaļas ar speciālistiem.

Un viņš pagriezās pret jūrniekiem, kuri bija uzaicināti uz sarunu.

Jaunais stūrmanis pārkāpjot pats savus principus saveidoja matus lokās, pirms apmeklēja seru Vitlu, cerot, ka pati Glorijas ievērojamā pasažiere iznāks vakariņās. Un tā arī notika.

Viņa pieklājīgi sasveicinājās ar stūrmani, ne ar zilo skatienu, ne pieskārienu neatšķirot viņu no pārējiem viesiem. Un tūlīt pēc vakariņām atvainojās un aizgāja, atsaucoties uz nogurumu.

Tomēr pie galda viņa nešķita nogurusi un kopā ar dāmu aplidotāju, veco Ficpatriku atcerējās dažus spilgtus Kalkutas stāstus, pēc tam, pēc Vudkāstla lūguma pavēlēja atnest Džuliana vēstuli, kuru viņas tēvs nolasīja skaļi. Protams, vēstulē sievai Rangūnas faktors nevarēja pastāstīt par kompānijas noslēpumiem, taču dažas dzīves detaļas un sāncensība ar Rangūnā iesakņotajiem armēņu tirgotājiem uzjautrināja visus klātesošos.

Atgriezies mājās neapmierinātais stūrmanis rūpīgi izmazgāja matus, un mākslīgās cirtas pazuda. Tā būs labāk. Cēzaram - Cēzara...

* * *

Mērija Enna nevēlējās atlaist meitu, kaut arī te bija jūtama likteņa iejaukšanās.

- Mammu, tu zini, ka aizbraucu, - Dorotreja klusi sacīja pirmajā vakarā pēc atgriešanās mājās.

- Es arī brauktu, - Maikls sacīja.

- Aizveries! - Māte aizkaitinājumu uzgāza uz viņu. Viņa bija bezspēcīga kaut vai tāpēc, ka pati sapņoja savākt bērnus un atgriezties mājās, pāri okeānam. Bet kas viņu ņems? Kur viņa dabūs tādu naudu? Vai viņu tur vēl atceras? Kam vajadzīgs nicināta bēgle, kura nodevusi savu tēvu ticību un mātes valodu? Kamēr viņas vīrs bija dzīvs, viņš varēja piepildīt viņas dzīvi ar sevi tik daudz, ka tēvu ticība un atmiņas par sauli, par bifeļa vilktiem ratiem, māju uz zemiem pāļiem, ziliem kalniem, no kurienes naktīs varēja saklausīt tīģera rūkoņu - tas viss nebija galvenais. Viņa bija angļu bocmaņa un angļu mežsarga sieva, viņa dzemdēja viņam labākos bērnus pasaulē, viņa gribēja nodzīvot kopā ar viņu ilgu, garu, bezgalīgu dzīvi.

Bet tagad? Tagad viņa dzīvoja bērnu dēļ, pretējā gadījumā viņa labprātīgi būtu aizgājusi bezgalīgajā atdzimšanas pasaulē, lai atkal parādītos šajā pasaulē kā nožēlojams tārps, necienīgs redzēt sauli... Viņai joprojām bija ticība pasakai: lūk, atnāks kāds cilvēks - viņa pat nevarēja iedomāties, kas viņš ir, viņa pat nezināja, kādā valodā viņš runās - un sacīs: pēc labo natu gribas es tevi atgriežu tavā tēvu zemē...

Viņa sapņoja, ka vismaz Doroteja, kurā saskatīja sevis turpinājumu, izlauzīsies no šīs svešās un aukstās valsts un redzēs savu vecmāmiņu... Vai viņa vēl ir dzīva?

Tad, kāpēc viņa tagad tik ļoti pārmeta meitai?

Ne Doroteja, ne Maikls, protams, nesaprata, ka tā bija melna skaudība pret to, kura ieguvusi šo visaugstāko laimi, un to nespēj novērtēt. Pēdējo dienu laikā Mērija Enna ne reizi vien bija bijusi uz robežas, lai mestos pie Vitlas kundzes kājām un lūgtu viņas piekrišanu, lai viņa ņem par kalponi nevis Doroteju, bet gan viņu pašu. Tomēr saprata, cik nežēlīgi un bezjēdzīgi būtu atstāt bērnus Londonā, ja viņiem nav neviena radinieka. Un labi saprata, ka Regīna neņems sievieti, no viņas viedokļa ne pārāk jaunu, bet tomēr, kā viņa apskauda Doroteju.

Tad Mērija Enna sāka raudāt un, raudādama, lūdza meitai piedošanu, bet saprātīgais Maikls, kurš vēlējās viņas samierināt, sacīja:

- Tev jāsaprot, Dora, kā tas ir mums ar māti bez tevis. Ja nu tu noslīksti vai nokļūsi pirātu gūstā?

- Es atgriezīšos, - Doroteja sacīja, apsēdusies blakus mammai uz izsēdētā dīvāna un apskāvusi viņu. - Jūs taču zināt, ka es noteikti atgriezīšos pie jums, jo jūs esat man visdārgākie cilvēki pasaulē. Bet es nevaru atteikties no iespējas, ko Tas Kungs man dod. Es to uztveru kā norādi no augšas.

Mērija-Enna piekrita meitai - protams, apstākļu sakritība bija dīvaina un iedvesa domu ka liktenis kontrolē notikumus.

Tikmēr Vitla kundze neatstāja Doroteju mierā - tuvojās aizbraukšanas laiks. Un, tā kā pie garderobes revīzijas, pērkot un pāršujot jaunās drēbes, Regīnai pastāvīgi bija vajadzīga palīdze, Doroteja visu dienu pazuda Vitlu namā, un trešajā vai ceturtajā dienā Regīna saprata, ka pieradīs pie Dorotejas, kurai kļuva arvien labāk, jo viņas brūces un nobrāzumi pamazām aizdzija. Pirmās dienas viņa devās uz Vitlu māju atspiežoties uz nūjas, bet pēc tam atstāja to mājās. Reiz viņa satika seru Džordžu medību tērpā un tiroliešu cepurē, un tas ļoti nopriecājās, it kā viņa būtu kāda Galateja - it kā pats būtu viņu radījis un izārstējis no ievainojumiem. Galu galā, ja nepatikšanas beidzas labi, tad taču vairs nedusmojies uz to, kuru tik ļoti esi aizvainojis. Protams, no sera Džordža viedokļa, meitene bija daudz mazāk pievilcīga nekā viņas māte. Vitlu vienmēr bija piesaistījušas eksotiskas, kaislīgas sievietes, kuru kustībās jūtama pantera - tāda viņam šķita mierīgā un rūpēs ieslīgusī Mērija Enna. Vitls nojauta, ka viņas pieticība un kautrība ir tikai ārējais slānis, zem tā virmo dziļas kaislības. Un, ja viņam būtu gadījies atrasties Forestu mājā brīdī, kad māte sarīkoja greizsirdības scēnas, par to, ka meita aizbrauc ar "Gloriju", Vitls būtu saberzējis savas platās plaukstas un pateiktu: "Bet par ko es jūs brīdināju, kungi?"

- Kā jūties, putniņ? - vaicāja sers Džordžs, apbrīnojot nedaudz klibošu stirnu.

- Paldies, ser, labi.

- Kā veselība mātei?

- Viņa ir vesela, ser.

- Protams, vesela - sers Džordžs nomurmināja, it kā būtu gribējis jautāt kaut ko pavisam citu un saņemt citu atbildi. - Nu, ej, ej, - pateica sers Vitls.

Pašu mājas saimnieku bibliotēkā gaidīja viņam nepatīkams, bet nepieciešams atvaļināts pulkvedis Blekberijs tik neuzkrītoša izskata un nenozīmīgu prāta spēju cilvēks, ka visiem pārējiem bija mīkla: kā viņš varēja kļūt par pulkvedi bez protekcijām vai talantiem ? Bet, tā pārdomājot, Vitls zināja, ka pulkvedis Blekberijs ir stiprs tieši ar savu neievērojamību. Runāja, ka viņa spējas pārveidoties bija neticamas un balstījās tikai uz vienu - šis mazais vīrelis ar šauro, nopietno seju, gaišajām acīm baltajām skropstām un pelēko ādu varēja pazust jebkurā pūlī, viņš, nedaudz piekrāsojot uzacis, un skropstas un pat nepieskaroties tumši pelēkiem matiem, varēja kļūt līdzīgs jebkuram - sākot no ķīnieša līdz eskimosam, un tieši šajā lomā Viņa Majestātei bija īpaši noderīgs. Tagad viņu uzaicināja Kompānijas valde, lai pavadītu slepeno "Glorijas" kravu, un galvenais, kā viņš pats izteicās, pieklājīgi sēdēdams uz krēsla malas:

- Galvenais- lai neviens Rangūnā neuzzinātu par "Glorijas" un "Dreadnauta" tilpņu saturu. Pat Kompānijas kalpotāji.

- Kāpēc jūs to sakat man, pulkvedi? - sers Džordžs bija pārsteigts.

- Mēs pārbaudām visus, pat kalpus.

- Tad pārbaudiet tālāk. Jūsu rīcībā ir divi simti jūrnieku un vairāk nekā simts karavīru.

- Neviens no viņiem nav bijis saistīts ar Ost-Indiju.

- Ak, nesāciet nu stāstīt man, kādi var būt sakari, - Vitls atgaiņājās. - Man nācies sastapt nodevējus viscienījamākajos apvalkos.

Uzņēmuma drošības dienesta direktors noguruši un saprotoši nopūtās: ja nebūtu viņam līdzīgo kluso, neuzkrītošo cilvēku, cik daudzas kaujas būtu zaudētas, cik papildu upuru būtu nolikti pie Tēvzemes altāra.

- Neviens karavīrs, neviens jūrnieks nezina, kur un kāpēc tiek sūtīta eskadra. Un, ja viņi nezina, tad nevar arī izpļāpāties - viņus nav jēgas uzpirkt vai iebiedēt.

- T'ātad jūs, pulkvedi, turat aizdomās mani?

- Visdrīzāk es turētu aizdomās jūs, - pulkvedis piesardzīgi atzīmēja.

- Tiešām?

- Protams, jūs zināt par mūsu plāniem, jūs var uzpirkt.

- Jūs to nopietni?

- Ja es domātu nopietni, es nepiekristu sadarboties ar jums. Bet jūs esat reisa un ekspedīcijas iniciators. Es nedomāju, ka jums ir jēga to visu apdraudēt.

- Kas man spētu samaksāt tādu naudu? - Vitls greizi pasmīnēja, neapmierināts ar apšaubāmo joku.

- Jūs zināt, kāds laupījums var iekrist jūsu rokās. Bet, pagaidām tas ir svešās rokās. Un tas nozīmē, ka raktuvju īpašnieks ir bagātāks par jums un var kādu uzpirkt.

- Bet kuru tad? Un kā viņš šeit nokļūs?

- Dārgais, milord, - pulkvedis Blekberijs visu laiku un tautu drošības virsnieka balsī noguruši un klusi sacīja: - Mūsdienu pasauli, atšķirībā no divsimt gadu senās naivās un primitīvās pasaules, saista pasaules civilizācijas saites. Pēc manas informācijas, Svētā Toma katedrāles celtniecība Ternates salā tuvojas noslēgumam, rīt ģenerāļa Britena dzimšanas dienā Madrasā, Svētā Džordža fortā, būs balle, un nedaudz vēlāk Makao atstās karaka uz Panamu, kur to ceļā gaidīs vismaz seši pirātu kuģi, un korsāri, Ziemeļamerikas Savienotās Valstis apvieno spēkus ar francūžiem Kvebekā, bet krievu admirālis Ušakovs, apsteidzis Nelsonu, kurš nekādi nevar izlīst no Lēdijas Hamiltonas gultas, nosūtījis karaspēku uz Romu...

- Izbeidziet! - nodārdīnāja Vitls, nosarkstot.

Viņš pat nezināja, kas sadusmoja vairāk - netaktiskā lēdijas Hamiltonas pieminēšana pulkveža lūpās, vai viņa klusais, pamācošais tonis.

Pulkvedis nolieca galvu un klusēdams sāka aplūkot apgrauztos nagus.

- Kāpēc jūs atnācāt tieši pie manis? - Sers Džordžs noprasīja.

- Jūsu vedekla...

- Ceru, ka jums nav aizdomu pret viņu?

- Vitla kungs, mans mērķis ir aizsargāt Kompānijas un jūsu intereses. Kad es teicu, ka notikumi mūsu pasaulē ir saistīti ar karu un tirdzniecību, es domāju, ka Viņa Majestātes pavalstnieki visā pasaulē strādā smagu darbu. Bet tas nenozīmē, ka mūsu ienaidniekiem nav tādu pašu iespēju.

- Es neturu savās mājās franču vai indiešu spiegus.

- Es varu nosaukt vismaz divus kandidātus, kas man rada aizdomas.

- Labi, pulkvedi. Paklausīsimies.

- Pirmkārt, es lūgtu noņemt no reisa stūrmani Aleksandru Fredro.

- Nerunājiet muļķības. Es viņam pilnīgi uzticos.

- Jūs uzticaties, jo neesat pārbaudījis. Bet mēs pārbaudījām.

- Un ko izraka jūsu dzinējsuņi?

- Aleksandrs Fredro ir polis.

- Visvarenais Kungs! Viņš to nekad nav slēpis! Bet viņa māte bija skotiete.

- Kopš septiņdesmit trešā gada viņa tēvs ne tikai piedalījās visos Polijas karos pret mūsu sabiedroto - Krieviju, bet arī nomira pēdējā karā - pirms pieciem gadiem. Un jūsu Fredro tajā brīdī ...

- Tajā brīdī Aleksandrs komandēja mazu britu šoneri, uz kura no Dancigas tika izvesti vairāki desmiti nemiernieku, un mēs viņu apsveicam par šo rīcību. Bērnību un jaunību viņš pavadīja Lielbritānijā un dienēja Lielbritānijas flotē.

- Neatkarīgi no tā, kā jūs pārkrāsotu vilku, jērs nesanāks, - pulkvedis iebilda, būdams vīlies, ka nespēj Vitlu pat pārsteigt.

- Un ņemiet vērā, - sers Džordžs turpināja, - man nav labāka stūrmaņa par Aleksu. Viņš ir stūrmanis no Dieva žēlastības. Divdesmit astoņu gadu vecumā esmu uzticējis "Gloriju" viņam, un neviens no vecajiem kapteiņiem neatcerējās, ka Alekss ir draņķa ārzemnieks.

Pulkvedis Blekberijs pieticīgi un uzstājīgi paskatījās uz seru Džordžu, kurš šajā skatienā izlasīja atbildi.

Protams, pulkvedis neņēma vērā dziļo iekšējo nicinājumu, ko šīs pasaules varenajie izjūt pret saviem kalpiem, kuriem jāizdara netīrais darbs, taču viņi to izjūt, ar entuziasmu uzsverot savu lomu un ar visu savu izskatu parādot, ka mūsu pasaulē ir nepieciešami gan kaprači, gan bendes. Un, jo vairāk pulkvedis runāja, jo vairāk sera Džordža acīs bibliotēka piepildījās ar pelēkiem, drūmiem un garlaicīgiem putekļiem, caur kuriem viņš sarunu biedru redzēja arvien sliktāk, un katrs viņa teiktais vārds Vitlā radīja nepatīkamu aizkaitinājumu.

- Mans pienākums ir jūs brīdināt, - pulkvedis turpināja. - Poļi tagad meklē aliansi ar Franciju, koķetējot ar savu tirānu Bonapartu, cerot, ka tā ir vienīgā vara, kas vēlas un ir uz to spējīga, atjaunot viņu neatkarību. Vai jums ir garantija, ka stūrmanis Fredro nenolaidīs jūsu kuģi uz akmeņiem netālu no Burbonas salas?

- Rejunjonas, - Vitls palaboja izlūku, - tā to pārdēvēja Francijas Republika.

- Redziet nu! - Pulkvedis to pateica tā, it kā beidzot būtu pieķēris Aleksu nodevībā.

- Sarunu par stūrmani esam beiguši.

- Bet es viņu paturēšu acīs!

- Kā vēlaties.

- Un, ja būtu mana griba, es atstātu viņu mājās. Mazāk svarīgam reisam.

- Cik reizes man jāatkārto, ka man vajadzīgi labi kapteiņi un stūrmaņi, nevis manekeni, kādi būs pa prātam jums!

- Labi, - pulkvedis padevās. Bet padošanās bija tīri formāla. Vitls nodomāja: tā izskatās pretinieks, kurš nodevis savu zobenu, tūlīt skries uz kazemātu, lai no salmiem izvilktu jaunu. - Bet stūrmanis Alekss nav vienīgais aizdomās turamais, - turpināja pulkvedis.

Vitls jau sagatavojies atvadīties no apmeklētāja, bija spiests uzklausīt jaunas aizdomas un denunciācijas.

- Jūsu vedekla ir pieņēmusi darbā jaunu kalponi un gatavojas viņu vilkt līdzi uz Ostindiju.

- Nu bet Paldies Dievam. Šī neizturamā sieviete noēdusi man visu galvu pliku, līdz atrada labu kalponi. Jums nav ne jausmas, cik svarīga šī problēma ir sievietei. Es pats, kad dienēju Indijā, dažreiz nevarēju paspert ne soli bez Martina, viņš tagad ir mans pārvaldnieks.

- Šī meitene ir no Ost-Indijas.

- Nekas tamlīdzīgs, - Vitls pārliecinoši iebilda. - Viņas māti gan pirms daudziem gadiem atveda līdzi bocmanis Forests, bet viņa visu savu dzīvi pavadījusi Londonā. Būdama nelaimīga atraitne, viņa vairs neapprecējās, bet visu savu dzīvi veltījusi bērnu audzināšanai. kā jums mēle pagriežas, lai mestu dubļus uz tik cienījamu sievieti! Nemaz nerunājot par viņas meitu - karaļa kalpa meitu, kurš atdevis dzīvību par troni!

Te nu sers Džordžs uzlēca kājās un sastinga pie krēsla, kurā sēdēja pulkvedis, it kā uzaicinot viņu piecelties, lai varētu ērtāk satvert aiz kamzoļa atlokiem un izmest no mājas.

- Tā saukto Mēriju Ennu Forestu, - pulkvedis klusiņām turpināja, - Forests saņēma gūstā Āvā, kad piedalījās majora Saimsa ekspedīcijā uz Rangūnu. Saprotiet - uz Rangūnu!

- Jūsu dzinējsuņi slikti strādā, pulkvedi, - Vitls pēkšņi iesmējās. - Pat es, neiedziļinoties pagātnē, zinu, ka bocmanis Forests piedalījās majora Saimsa ekspedīcijā, un Mērija Enna, piederot vienai no labākajām ģimenēm un būdama austrumu medicīnas medmāsa, kopa viņu pēc ievainojuma. Tāpēc atļausiet jūsu izdomājumus atstāt bez ievērības.

Ar to viņam beidzot izdevās izstumt pulkvedi Blekberiju no mājas. Vitls ielēja sev pilnu glāzi portvīna, lai gan ārsts bija viņam aizliedzis pārslogot sevi ar smagajiem vīniem, un izdzēra. Šis pulkvedis viņu bija pamatīgi sadusmojis. Un ne jau tāpēc, ka būtu piesardzības pretinieks, bet gan tāpēc, ka šajā pratināšanā bija jūtama neuzticība pret pašu seru Vitlu!

Kad pulkvedis paziņoja par sarunas ar seru Vitlu neapmierinošajiem rezultātiem seram Čārlzam Dunkanam, uzņēmuma pirmajam viceprezidentam, tas pateica:

- Es pilnībā uzticos sera Vitla viedoklim. Galu galā tā ir viņa ideja, nauda un dēls.

Pulkvedis paklanījās, bet nepadevās.

Viņš izskatījās kā tievs kārkls, kas aug apaļas masīvas klints pakājē, kāds arī šķita sers Dunkans.

- Mani neatstāj smags nemiers, ser, - viņš spītīgi nočukstēja, - jo sers Vitls ir tikai daļa no Kompānijas, tāda pati kā jūs un es. Katram no mums Kompānijas intereses būtu jāstāda augstāk par ģimenes interesēm.

- Šoreiz jūs kļūdāties, pulkvedi, - sacīja Dunkans. Viņš bija tik smagnēji resns, ka katrs vārds viņam prasīja papildu nopūtu. - Katram no mums ir jāzina sava vieta. Jūsu vieta ir zemāka nekā seram Vitlam.

- Protams, - pulkvedis piekrita.

- Tāpēc tieši jūs brauksiet uz "Glorijas", un jums būs visas iespējas novērot personas, kas izraisījušas jūsu aizdomas.

- Tad var būt jau par vēlu, - pulkvedis spītējās.

- Ko lai dara? Es nedomāju uzsākt strīdu ar Vitlu tādu sīkumu dēļ.

- Es visu sapratu, - pateica pulkvedis.

Un Čārlzs Dunkans nojauta, ka jau no paša sākuma pulkvedis bija ieradies pie viņa ar savu plānu, kuru bija gatavs izklāstīt, atradis Dunkanā sabiedroto. Neatradis, viņš atteicās no vēlmes dalīties plānos, bet ne no pašiem plāniem.

* * *

Pēc pilnas darba dienas uz "Glorijas", piektdien, atgriežoties savā istabā un plānojot informēt saimnieci, ka rīt pārcelsies uz savu kuģa kajīti, lai vairs nemaksātu par istabu, Alekss bija pārsteigts, kad saimniece viņam pateica, ka viņu pa dienu bija apciemojuši kaut kādi divi barga izskata džentelmeņi, kuri paziņoja, ka atnesuši stūrmanim vēstuli no kuģa kapteiņa un tā jānodod viņam rokās. Tāpēc viņa tos bija uzvedusi augšā istabā, un viņi tur nosēdējuši pusotru stundu, bet nesagaidījuši, aizgāja būdami ļoti dusmīgi.

- Kā tā var! Bet ja nu tie bija zagļi? - stūrmanis bija pārsteigts.

- Nē, - madam Brunuleski stingri pateica, kasīdama ūsas, - viņi nevarēja būt zagļi, tāpēc ka viņi bija cienījami cilvēki. Es vienā acu uzmetienā atpazītu blēžus.

Stūrmanis atmeta ar roku un uzskrēja pa kāpnēm augšā uz savu istabu.

Pat ja saimniece nebūtu pateikusi, ka viņam bijuši apmeklētāji, viņš pats to būtu ātri sapratis. Gaidot viņu, bargā izskata kungi netērēja laiku, bet rūpīgi pārmeklēja istabu, atvēra stūrmaņa mantu lādi, pārmeklēja visas viņa drēbes, dažās vietās pat uzplēšot oderi un meklējot dubultdibenu lādei saplākšņa apvalks bija norauts un dažās vietās pārsprādzis. Pārmeklējot istabu, kungi īpaši nemēģināja noslēpt pēdas, tikai veica dažus nosacītus mēģinājumus šajā virzienā. Lades apakšā gulēja stūrmaņa plakanais ādas portfelis, kurā atradās daži nepieciešami, un pat sirdij dārgi papīri - nē, ne jau nauda, ​​bet tēva testaments, mātes vēstules, stūrmaņu skolas diploms ar piekārtu svina zīmogu un zīmītes no kādas personas, kura nekā nav saistīta ar mūsu stāstu. Bija arī daži citi dokumenti, bet pats stūrmanis vairs neatcerējās - šķiet, rēķini, darījumu piezīmes, tomēr nekas ārkārtīgi svarīgs. Tad lūk, šis portfelis bija pazudis. Kādu laiku Alekss, stāvēdams istabas vidū, stulbi centās atcerēties, vai portfelī bija arī nauda. Nē, nebija un nevarēja būt, jo stūrmaņa ietaupījumi glabājās Ost-Indijas kompānijas bankā, un summa bija neliela. Lielākā daļa no tās bija nosūtīta uz mājām, uz Poliju, māsām.

Ko tad šie kungi meklēja?

Pēc nelielām pārdomām Alekss nonāca pie secinājuma, ka viņa istabu apmeklējuši krievu aģenti, kuri lādē vai kaut kur meklēja dokumentus, kas saistīti ar bīskapa Jablonska darbību vai saraksti ar Kostjuško ļaudīm - Alekss zināja, ka aģenti Krievijas cara, tāpat kā Austrijas imperatora aģenti, Anglijā jutās kā savās mājās, kas bija viņu sabiedrotā karos ar Napoleonu un varēja atļauties pat vairāk nekā kādā neitrālā valstī. Jebkurā gadījumā šie kungi nebija laupītāji - saimniece to nevarētu nenojaust.

Bija skumji pazaudēt portfeli ar sirdij tik vērtīgiem papīriem, un tāpēc Alekss, drūms kā mākonis, nokāpa lejā un paziņoja, ka domā doties uz pilsētas policiju un ziņot par zādzību.

- Nevar būt! - Saimniece bija tādās šausmās, ka gandrīz aizmirsa angļu valodu. - Manā viesnīcā... jūs aplaupīja, un es pati viņus ielaidu! Nē, neejiet, es jums atlīdzināšu visus zaudējumus! Cik daudz jums nozaga?

- Diemžēl tika nozagti man svarīgi un dārgi dokumenti. To vērtība netiek mērīta ar naudu.

Tomēr, vai ir vērts skaidrot šai trīcošajai sievietei, kura no bailēm zaudējusi spēju domāt?

- Kā viņi atbrauca?

- Karietē, melnā karietē, bez ģerboņa.

- Protams. Un kariete viņus gaidīja?

- Viņi ar to aizbrauca.

- Un jūs neparunājāties ar kučieri?

- Kāpēc man to vajag, senjor? Uzreiz sapratu, ka tie ir slikti cilvēki.

Varbūt viņa neko nesaprata un mierīgi pavadīja laiku virtuvē, vai varbūt patiesībā ar emigranta instinktu uzreiz nojauta iestājušās briesmas, un labāk nebāza savu masīvo degunu uz kāpnēm un neklausījās kā viesu istabā notiek kratīšana.

- Un cits neviens viņus neredzēja?

- Nē.

Kādam velnam viņiem vajadzīgs tas portfelis? Tur nav pilnīgi nekā derīga tādiem.

Ieskatoties nākotnē, mēs varam pateikt, ka portfelis atradīsies, bet jau dažas dienas pēc "Glorijas" aizbraukšanas. Tas tiks iemests Kompānijas valdē, un drīz gulēs uz Vitla galda. Tajā laikā sers Džordžs jau zinās par kratīšanu stūrmaņa istabā un izdarīs sev nepieciešamos secinājumus. Bet neko nepasāks.

* * *

Ar Doroteju notikumi beidzās daudz dramatiskāk un nepatīkamāk nekā vienkārša kratīšana.

Tās dienas vakarā, kad stūrmanis Fredro uzzināja par kratīšanu, viņa atgriezās mājās vēlu. Līdz "Glorijas" atiešanai bija atlikušas tikai divas dienas, un Regīna bija nemitīgā satraukumā un pat aizvainojumā pret apkārtējiem, kuri nespēja saprast, cik slikti un grūti viņai ir šādos brīžos, jo viņa nevarēja savākt visu, kas viņai vajadzīgs, bet apkārtējie tikai traucē. Regīna Vitla nekliedza uz istabenēm un galdniekiem, kas nagloja kastes, uz krāvējiem un kurpniekiem - viņa neatļāvās nolaisties līdz kliedzieniem, taču viņas naids bija tik liels, ka, paskatoties uz viņu, kārtējam upurim, uzreiz bija skaidrs: tūlīt noknābās. Porcelāna acis atstaroja tikai nemierīgās dienas auksto gaismu, uz sirdi pavērstais knābis plēsonīgi pavērts, bet pirksti ar garajiem, koptajiem nagiem šķita nāvējoši plēsonīgi.

- Nost! - Viņa šņāca. - Nost no manām acīm!

Upuris metās prom, bet pēc kāda laika Martins, kurš atbildēja saimniekam, lai Regīna tomēr paspētu uzkāpt uz Glorijas un nesastrādātu nekādas stulbības, atgrieza nožēlojamo, iznīcināto upuri un atkal iemeta gatavošanās virpulī.

Protams, Dorotejai veicās sliktāk nekā daudziem, jo ​​viņa bija laba cepurniece, taču bija maz pieredzes citos šūšanas darbos, un tāpēc, lai nenokļūtu neērtā situācijā, viņa bija spiesta meklēt palīdzību un padomu pie citām kalponēm, kuras ne vienmēr viņu atbalstīja - dažas no viņām vēlētos ieņemt viņas vietu uz kuģa, kaut arī viņām nebija nekāda iemesla un iespēju to izdarīt. Tāpēc Martinam vairākas reizes nācās glābt meiteni gan no saimnieces dusmām, gan no draudzeņu skaudības.

Doroteja atgriezās mājās tumsā, lai gan aprīlī satumst vēlu, bet jāsaprot, ka ceļš no Vestendas uz Vokshollu un no turienes līdz Temzai nav īss. Doroteja kliboja ar grūtībām, it īpaši tāpēc, ka viņas kāja, kas vēl nebija pienācīgi sadzijusi, sāpēja no ilgās staigāšanas. Un Doroteja bija tādā noskaņojumā, kāds raksturīgs jebkuram līdz nāvei nogurušam cilvēkam, kad dziļi nožēlo, ka iesaistījies kaut kādā pasākumā, kas nākotnē nenesīs neko citu kā vien līdzīgas nepatikšanas.

Uz lielajām ielām joprojām bija daudz cilvēku, lukturnieki tikai sāka iededzināt savas laternas, bet, kad Doroteja iegriezās šaurajā alejā, kas veda lejup līdz upei, no cieši sabūvētajām vecajām mājām uzreiz kļuva tumšs, un gaisma logos , blāva, norādīja uz fasādēm un nevis apgaismoja ielas, bet tikai uzsvēra tur valdošo tumsu.

jāiet bija uzmanīgi, lai netrāpītu netīrajā ūdenī vai slapjajos mēslos, ko izgāza pa logiem, nebaidoties no naudas sodiem.

Tuvāk upei, kad jau varēja sajust lēnām plūstošā un netīrā ūdens smarku, jo Temza bija milzu pilsētas notekgrāvis, Doroteja sāka iet ātrāk - šeit viņai bija pazīstams katrs akmens.

Iela bija pilnīgi tukša, un tāpēc, izdzirdusi soļus aiz muguras, sākumā pat nopriecājās - vismaz nebūs viena šajā aizā starp māju rindām.

Bet pēc dažiem soļiem viņas prieks iztvaikoja, un būtu grūti pateikt, kas meiteni satrauca vairāk - vai nu vīrieša centieni spert klusus soļus, vai arī steiga un trokšņainā elpošana, kas bija dzirdama starplaikos starp zoļu klaboņu uz akmeņiem, vai draudi, kas karājas gaisā.

Pieklibojot, Doroteja steidzās uz priekšu - vajag tikai aizskriet līdz šaurajam līkumam uz viņas šķērsieliņu, līdz līkumam, kas jau bija redzams no šejienes, jo aiz trim gobām, kurām jau ir uzplaukušas mazas garas lapas, atrodas krogs, krodziņš, kas tagad atvērts un pārpildīts, un katrs otrais tur Doroteju pazīst un aizstāvēs.

Bet aizskriet līdz stūrim viņa nepapēja, jo pēkšņi ieraudzīja, ka pie gobas stumbra stāv vīrietis - viņa siluets bija skaidri redzams uz Temzas fona, uz kuru no šejienes gāja stāva nogāze. Ūdens atspoguļoja zvaigžņu, bet pats galvenais, vēl manāmā saulrieta gaismu. Tā ka bija redzams nekustīgi stāvošs vīrietis cilindrā un garā tērpā ar nūju rokā, kā figūra ēnu leļļu teātrī. Skaidri un it kā izgriezts no kartona.

Bet Doroteja lieliski saprata, ka tā nav nekāda lelle, ka cilvēks no aizmugures viņu dzen uz cilvēku cilindrā tāpat, kā dzinēji dzen lapsu uz mednieku ķēdi - par to bija pastāstījis viņas tēvs.

Un tomēr Dorotejai nekas cits neatlika, kā iet uz priekšu, pareizāk sakot, skriet mednieka rokās, jo aizmugurē esošais nebija redzams, viņam bija tikai smaga elpošana un smagi soļi, tāpēc viņš šķita briesmīgāks. Viņai šķita, ka varēs aizslīdēt prom no vīrieša cilindrā vai kaut kā no turienes, no stūra kliegt, cerībā, ka viņas kliedziens aizskanēs līdz krodziņam vai līdz mātes ausīm, kura dažkārt noslēpumaini dzirdēja meitas balsi vairāku jūdžu attālumā.

Bet, kad nomira viņas tēvs, acīmredzot pirms nāves iekliedzoties, viņa ieraudājās, nokrita un zaudēja samaņu, lai gan, protams, nedzirdēja mirstošā kliedzienu - viņu nogalināja Kentas mežā, bet Mērija Enna jau tad dzīvoja šinī mājā. Attālums bija vismaz piecdesmit jūdzes.

Doroteja pieskrēja pie vīrieša cilindrā un nespēja iekliegties, gluži kā sapnī - tu slīksti, tev jāsauc pēc palīdzības, mamma ir tuvumā, vienkārši atver muti, bet vārdi neiznāk, skaņas kaklā nedzimst ...

- Stāvi! - nočērkstēja vajātājs. - Stāvi, uz kurieni tu?

Vīrietis cilindrā, ielūkojies šķērsielas tumsā, spēra soli uz priekšu un izplēta rokas, lai Doroteju nepalaistu garām.

Un tad Doroteja - vienalga, nebija laika domāt - metās uz priekšu virsū vīrietim cilindrā, it kā gribēdama viņu notriekt, un soļi aiz muguras uzreiz atpalika. Viņa bija modra kā savvaļas dzīvnieks. Viss sasprindzis - dzirde un redze ...

Viņa uzgrūdās vīrietim ar spieķi, cilindrs aizlidoja sānis. Tas negaidīja, ka upuris viņam uzbruks, tas taču bija pret noteikumiem! Bija paredzēts, ka meitene ar klusu pīkstienu metīsies atpakaļ tieši otra vajātāja ķetnās.

Apjukums bija acumirklīgs, taču ļāva Dorotejai, kuras kustības bezcerīgi ierobežoja garie, līdz zemei, svārki, aizskriet aiz gobas stumbra, it kā viņa spēlētu ar vajātāju ķeršanu. Viņš pa labi - viņa pa labi, viņš pa kreisi ... bet kur tad otrais?

Un mataina, resna roka izlidoja no tumsas - pretim. Doroteja atlēca, ar abām rokām atgrūdusies no stumbra. Viņai bija tikai divas priekšrocības - jaunība un veiklība. Viņi bija stiprāki - un varēja viņu panākt klajā laukā ... Bet, gluži kā pele, kas izbēg starp rokām lādes dibenā, Doroteja metās līkumā un pat paspēja izbēgt - uz dažām sekundēm. Tad viņa metās uz kroga gaismām, laternai izgaismojot misiņa burtus "Zelta lauva".

Bet vajātājs panāca, saķēra aiz kleitas piedurknes, rāva uz sevi, par laimi, audums pa šuvi nošvirkstēja, piedurkne palika vajātāja pirkstos, bet no rāviena Doroteju pagrieza un viņa uz mirkli saskatīja otro ienaidnieku, to, kurš smagi stampāja aiz viņas pa šķērsieliņu ... Un viņai šķita, ka pievienojies vēl trešais, maza auguma, kas agrāk slēpies māju ēnās ...

Doroteja vairs neatskatījās. Viņa skrēja pie laternas, bet, kā par nelaimi, neviens no kroga neiznāca un tajā neiegāja. Un Doroteja zināja, kāds negants troksnis un tabakas dūmi valda tur, iekšpusē, aiz biezajām sienām - uz ielas varēja notikt kauja, bet iekšā neviens to nedzirdētu.

Atkal no aizmugures viņu saķēra roka.

- Nu stāvi tu! - noķērca elsojošā balss ... Un Doroteja mēģināja nokrist, lai šādi izrautos, tomēr darīja to neapzināti - domājot tikai par to, lai aizbēgtu!

- Ah! - Cilvēks aiz muguras iekliedzās.

Tvēriens atslāba, it kā viņš būtu paklupis un, lai saglabātu līdzsvaru, viņam nācies atlaist laupījumu.

Un tas, paceļot svārkus virs jostas vietas, ļāva Dorotejai aizskriet uz krogu, bet ne līdz durvīm - nepaspēja. Viņa sāka dauzīt nelielā, slīpi aizrestotā logā tā, ka gandrīz to izsita.

Viņa nedzirdēja, kas notiek aiz muguras, un neuzdrošinājās apgriezties. Iesitusi vairākas reizes ar dūri pa logu, viņa piesteidzās pie durvīm.

Un tieši tad durvis atvērās, bet vispirms iznāca galīgi piedzēries zaļumu tirgotājs Robertss, kuram sekoja viņa klibais dēls Pols. Bet aiz viņiem, nojaušot, ka kaut kas nav kārtībā, dzirdot klauvēšanu, izskrēja Semijs Grants, mulats no Vestindijas, atvaļināts seržants ar melnu saiti šķērsām tumsnējai sejai, slavens artilērists kara laikā ar jeņķiem, pazīstams visā ielā un visā krastmalā. Grantam nebija ko darīt, viņš visu dienu pavadīja krodziņā vai citās līdzīgās vietās, un viņam bija pasakaina oža uz cīņām, kautiņiem un visādiem piedzīvojumiem.

Bet cilvēks, kurš ir nodevies kautiņiem un līdz piecdesmit gadu vecumam nav kļuvis par pieaugušo, uzreiz orientējas situācijā un saprot, kurā pusē ir izdevīgi godam izkauties.

- Doroteja! - Viņš ierēcās. - Kas tev dara pāri?

Un šajā brīdī Dorotejai izdevās paslēpties aiz zaļumu tirgotāja un smokošā balsī nočukstēt:

- Tur! Lūk, tur!

Šajā brīdī viens no vajātājiem ieskrēja gaismas lokā, ko laterna uzzīmēja uz ietves pie kroga ieejas. Viņš bija melnā kamzolī, cilindrs bija pazaudēts, un taisnie melnie mati cieši piespiedās pie galvas, iesmērēti ar smaržīgu eļļu. Viņš ieraudzīja Doroteju un iekliedzās:

- Turiet viņu! Viņa ir noziedzniece!

Un tad Semijam uznāca apgaismības brīdis.

- Doroteja? - Viņš pieklājīgi pajautāja. - Noziedzniece?

- No ceļa, melnādainais! - Vajātājs norēcās.

Bet tā gan viņam nevajadzēja teikt. Semijs pagriezās pret saviem draugiem, kuri uz troksni jau bija iznākuši no kroga:

- Tikai nejaucieties. Lūdzu pie visiem svētajiem!

- Saprotama lieta, Semij, - sacīja zaļumu tirgotājs. - Kas tur ko nesaprast. Uzskati ka viņš ir tavs!

Un tad Semijs ietrieca vajātājam zodā arbūza lieluma dūri.

Ienaidnieks izrādījās stiprāks nekā daudzi domāja, un izvilka no aiz jostas pistoli.

Tas likumpaklausīgo Semiju saniknoja. Viņš nespēja izturēt, ja kāds sāka vicināt pistoli.

Nākamajā mirklī pistole aizlidoja kaut kur tālumā, Temzas virzienā, sitoties pret akmeņiem, un pēc tam nošļakstot ūdenī. Un vēl viens trieciens aizsūtīja šo cilvēku, kā saka bokseri, nokautā.

- Dorotej, ejam no šejienes prom, - teica kuprainais iluzionists Fans. Cik Doroteja pamanīja, viņš neizgāja no krogus, bet atskrēja no kaut kurienes, no sāniem. - Es tevi pavadīšu līdz mājām, - viņš teica.

- Fanam taisnība, - sacīja kāds no pūļa. - Tev šeit nav ko darīt.

Fans vilka Doroteju aiz rokas prom no kautiņa, viņš kaut ko stāstīja, bet Dorotejai ausīs zvanīja, un viņa nespēja saprast vārdus.

- Bet kur tad otrais? - Doroteja jautāja.

- Kas viņi ir? - Fana roka bija cieta un liela, vispār viņa rokas, šķiet, bija pieliktas no cita, daudz lielāka cilvēka. Kamēr kuprītis gāja, viņa pirksti gandrīz pieskārās zemei. - Viņi tevi vairs neaiztiks, - sacīja iluzionists. - Es zinu noteikti. Viņiem nepatīk, ja tiek atklāti.

- Nu, vismaz kaut ko paskaidro, Fan!

- Kad nokļūsim mājās, es tev visu pastāstīšu.

Krastmalā iluzionists bija labi pazīstams. Viņš uzstājās krustcelēs, un bērni neapnikuši lūdza mātēm pensus, lai tos pamestu veiklajam kuprainim. Un viņš patika bērniem, jo bija tik maza auguma, it kā neizaudzis no zēna. Un pat šaurā, šķidrā, no nedaudziem matiem, bet garā melnā bārda nepārliecināja - tā bija kā maskarāde. Visi saprata, ka Fans izliekas, un tikai tad, kad jau pieauga, un Fans palika tāds pats, kāds bija, sāka šaubīties, kāpēc viņš ir šeit, kāpēc viņš tāds ir un kāpēc viņš nenoveco. Kopumā viņš bija muļķītis - par to neviens nešaubījās - un turklāt vēl aziāts, gandrīz smirdošais indietis. Bet, kad pierod pie cilvēka, tas tik ļoti nesmird.

Fans aiz rokas vilka Doroteju pa ielu prom no pūļa, kas apņēma vīrieti melnā, un pēkšņi viņus panāca tāls kliedziens:

- Hei, šurp, te guļ vēl viens!

- Cilvēks nogalināts! - atsaucās otrā balss.

- Tu dzirdēji? - Doroteja aizelšoties jautāja.

- Neapstājies, tev ātrāk jātiek mājās.

- Kas tur par cilvēku?

- Tu viņu nogalināji?

- Es nevienu nenogalināju. Viņi man uzbruka, bet es bēgu prom. Kāpēc viņi man uzbruka?

- Droši vien izvarotāji, - sacīja Fans. - Vai zagļi.

Viņš uzkāpa pa diviem pakāpieniem, kas ved uz misis Forestas šauro mājiņu un sāka ar āmurīti dauzīt pa misiņa vairogu. No tālienes aiz muguras skanēja balsis. Fans nervozēja, steidzās, un, kad misis Foresta atvēra durvis, viņš, sīksti neatlaidis Dorotejas roku, ievilka meiteni gaitenī. Mērija Enna viņus sagaidīja ar petrolejas lampu rokā - vakarā gaitenis nebija apgaismots.

- Fan? Kas noticis? - Viņa, protams, pazina Fanu, viņš bieži nāca pie Forestiem.

Un tad Mērija Enna ieraudzīja savu meitu. Pēc izspūrušā izskata viņa saprata, ka ar meitu atkal ir notikušas nepatikšanas, un ievilka viņu viesistabā, kur Maikls, kurš gatavoja stundas, ar prieku sveicināja savu vecāko māsu:

- Atkal sakāvies, vai ne?

Un Dorotejai sanāca smiekli. Viņa piespieda sev brāļa melnmataino galvu un pateica:

- Es kāvos ar diviem pūķiem uzreiz, bet Fans mani izglāba.

- Tak pasakiet man beidzot, - Mērija Enna iekliedzās, - kas noticis? Kāpēc?

- Tagad uzmanīgi klausieties manī, - sacīja Fans. Viņš angliski runāja smieklīgi, ar akcentu, un Doroteja zināja, ka viņš var sarunāties ar māti birmiešu vai ligoniešu valodā, taču priekšroku deva angļu valodai, nez kāpēc uzskatot, ka Anglijā nevienam nevajadzētu zināt, no kurienes viņš ir. Tas bija naivi, jo Anglijā, iespējams, bija cilvēki, kuri zināja, ka Fanu pirms daudziem gadiem kāds no Kompānijas darboņiem atveda tieši kā apbrīnojamu burvju mākslinieku, uzskatot, ka ar to izdosies nopelnīt labu naudu, rādot ķēmīgo iluzionistu gadatirgos. Bet no tā nekas neiznāca, jo Fans vai nu aizbēga, vai savu saimnieku uzpirka. Atgriezties mājās Fans nevarēja un palika Londonā. Viņš dzīvoja nabadzīgi, pārāk neapgrūtinot sevi ar darbu, kaut kur dabūja un smēķēja opiju, visi domāja, ka viņš ir ķīnietis, bet viņš bija no Ligonas, no Āvas vasaļvalsts. Vismaz tā stāstīja Dorotejas māte.

- Klausieties mani, - viņš teica Mērijai Ennai, - es jau ilgu laiku sēžu pie jums un dzeru tēju.

- Tu taču tikko atnāci.

- Glupā sieviete, es sēžu šeit jau ilgi, es sēžu stundu!

Doroteja saprata.

- Kad es tikko atnācu, Fans man atvēra durvis.

- Kā tā! - Mērija Enna nepadevās. - Policija iztaujās krodinieku, un visi teiks, ka Fans tevi satika, ka es viņu sūtīju sagaidīt.

- Kad policija ieradīsies šeit, - atbildēja Fans, - viņi neatradīs nevienu liecinieku. Esmu par to pārliecināts. Visi jau sen izklīduši pa mājām, šodien krogs tika slēgts agrāk, un tā īpašnieks Artūrs nemaz neizbāza savu degunu uz ielas. Viņš ir saaukstējies.

- Saaukstējies? - Mērija Enna bija pārsteigta. - Kā ta tu zini?

- Tāpēc, ka viņam no rīta sāpēja zobs.

- Kāds vēl zobs?

- Ceļgala, - teica apķērīgais Maikls. - Vai nu nezini, cik ļoti šeit mīl policiju? - Gudrais zēns aizvēra burtnīcu. - Bet kas notika patiesībā?

- Patiesībā nenotika nekas. Tāpēc saklāj galdu, Mērija Enna.

Viņi sēdēja pie galda un dzēra tēju, kad ieradās divi policisti. Doroteja pazina vienu no viņiem, viņš vienmēr staigāja pa šīm vietām, pazina visus un visi pazina viņu.

Šis policists pēc uzvārda Brauns, lēnīgs, ar zemu pieri, ģērbies līdzīgi tiem, kuri vajāja Doroteju, bet tomēr ne tik ļoti - policistiem bija vienveidīgas drēbes un īpaša veida augstas cepures, no durvīm, noliecot galvu prom no lampas, kuru turēja Mērija Enna, jautāja ...

- Vai uzbruka jūsu meitai, misis Forest?

- Jā, un kā jūs to zināt?

- Šādos gadījumos paklausīgam pilsonim vajadzētu vērsties policijā, nevis paslēpties mājās un dzert tēju.

- Vai jūs arī vēlētos tēju, seržant Braun?

- Nerunājiet muļķības, es izpildu dienesta pienākumus.

- Tātad, varbūt jūsu pavadonis dalīsies ar mums maltītē?

- Kur ir tava Doroteja?

- Istabā.

- Man ar viņu jārunā.

Brauns iegāja istabā, tā uzreiz kļuva pārpildīta. Viņš neapsēdās. Viņa pavadonis lūkojās viņam pār plecu.

- Tātad jūsu meitenei uzbruka? - Brauns pārjautāja.

- Jā, - Doroteja sacīja, apsteidzot pārējos. - Man uzbruka. Labi, ka man izdevās aizskriet līdz krogam. Tur mani satika vīrieši.

- Kādi vēl vīrieši? - Policists no Brauna aizmugures pajautāja. Brauns sarauca zemo pieri - viņš bija neapmierināts, viņš zināja, ka uz šo jautājumu nevar būt atbildes. Maz kādi džentelmeņi, satika Doroteju.

- Bet kas tev uzbruka? - Brauns taujāja.

- Tur bija tumšs, - meitene teica, - un es biju ļoti nobijusies. Nolieciet sevi manā vietā, ser.

- Man ir grūti to izdarīt, - sacīja otrais policists. - Bet tu, iespējams, kādu pazini pie kroga durvīm.

- Nevienu viņa neatpazina, - Brauns noraidoši atmeta ar roku. - No kurienes viņai. Bet tu, Fan, vai jau sen ieradies?

- Manējais nāca sen. Sen-sen, - kuprītis ātri atbildēja. - Es sēdēt, tēju dzert, tad Doroteja nākt skriet, visa saplēsta, kāda nabaga meitene, visi viņu sit! Ai, slikti tas ir. - Viņa akcents bija kļuvis reizes desmit spēcīgāks nekā parasti.

- Viņš sen atnāca? - Brauns jautāja Mērijai Ennai.

- Laikam pirms kādas stundas. Vai ātrāk.

-Ātrāk, mamm, - ar nevainīgu seju iejaucās jaunais Maikls. - Vēl bija gaišs, kad misters Fans ieradās pie mums.

- Pareizi, - Fans sacīja. - Tas bija pavisam gaišs. Laternas nebija iedegtas.

- Kas bija šie cilvēki? - Doroteja vaicāja. - Vai jūs viņus noķērāt?

- Vai tad tur nebija viens pats? - Brauns no sirds bija pārsteigts. Kā izrādās, krogā viņam bija pateikuši ļoti maz. Aizmirsa pieminēt, ka skrēja vēl viens.

- Viņi bija vismaz divi, - sacīja Doroteja. - Viens skrēja man pakaļ un dzina pie otrā. Bet tas cilindrā stāvēja pie lielās gobas un mani gaidīja.

- Un kas notika tālāk?

- Es skrēju tik ātri, ka man izdevās aizskriet līdz krogam.

- Nemelo! Viņš būtu tevi nožņaudzis uz sliekšņa.

- Kad es sasniedzu krogu, iznāca vairāki cilvēki. Viņi bija piedzērušies, un dziedāja dziesmas.

- Un tu sauci pēc palīdzības?

- Es saucu pēc palīdzības, - Doroteja viegli piekrita priekšā pateiktajam.

- Un tas, kurš skrēja tev pakaļ, nobijās.

- Nezinu, - sacīja Doroteja. - Viņš pazuda. Es viņu vairs netiku neredzējusi.

Brauns un viņa partneris pamīņājās durvīs, pēc tam aizgāja. Tā arī nepateikuši, kas bija šī persona vai cilvēki un kas ar viņiem notika pēc tam. Šķiroties, Brauns pieteica Forestiem, visai ģimenei būt piesardzīgiem un, ja iespējams, vispār pamest Londonu. Viņš nejokoja. Bet Fanam pateica, ka aizdomas no viņa netiek noņemtas. Fans sāka izjautāt: par ko ir aizdomas? Bet Brauns neatbildēja un teica, ka, ja policijai būs vajadzīgs iluzionists, viņš tiks izsaukts uz iecirkni.

Par pārējo viņi uzzināja drīz pēc policijas aiziešanas. Pēc dažām minūtēm zaļumu tirgotājs, zaļumu tirgotāja dēls, pieklauvēja un pastāstīja, ka tas, ko Semijs bija nolicis gar zemi, esot piecēlies un aizgājis, pirms ieradusies policija.

Savu partneri viņš nesauca un nemeklēja, un neviens viņam neteica, ka viņa partneris guļ nodurts piecdesmit jardu attālumā no viņa, nišā starp divām mājām. Viņu atrada policija - to izsauca, tiklīdz atrada līķi. Neviens nezina, kurš nodūra to smagnējo, ar elpas trūkumu. Neviens no krogā esošajiem to nebija darījis. Un nevarēja izdarīt - visi bija redzami viens otram.

Doroteja drebēja. Tā notiek - nobīsties, bet bailes rodas vēlāk.

Māte viņai lika iet gulēt, bet Fans teica, ka viņam ar Doroteju jārunā. Galu galā viņa parīt aizburā.

Mērija Enna sacīja, ka pēc šī piedzīvojuma, visticamāk, Doroteju uz Ostindiju neņems. Bet nogādās policijā.

- Nē, - Fans pārliecinoši atbildēja, - neviens nepadomās, ka Doroteja varēja nodurt dūšīgu un bruņotu vīrieti. Un kam vajadzīga tava Doroteja?

- Tas mani arī biedē. - Mērija Enna ar nozīmi paskatījās uz kupraini, Doroteja pārtvēra skatienu, taču nekā nesaprata. - Cerēsim uz labāko. Mums ļoti vajag, lai Doroteja aizkuģo ar "Gloriju".

Tad Mērija Enna sāka sūtīt gulēt Maiklu, bet tas pretojās, viņu interesēja, par ko runās pieaugušie. Turklāt netālu no viņu mājas notikusi slepkavība ... Māte apsolīja Maiklam, ka viņu ņems līdzi atvadīties no Dorotejas un pati Mērija Enna lūgs viņu uzņemt uz klāja lai redzētu, kādā kajītē kuģos Doroteja.

Beidzot Maikls paklausīja.

- Ir jāizdara vēl viena lieta. Tās dēļ es šodien atnācu pie jums, - sacīja Fans.

- Jūs atnācāt pie mums darīšanās? - Doroteja izklausījās vīlusies.

- Tu vēlētos, lai būtu citādi?

- Protams. Es gribētu, lai jūs mani aizsargājiet, tēvoci Fan, - sacīja Doroteja. - Bet izrādās, ka viss notika nejauši.

- Tad tiksimies pusceļā, - kuprainais iluzionists atbildēja. - Uzskati, ka es nācu darīšanās, bet tad nolēmu tevi satikt un nemanot pavadīt, jo baidījos ka tev draud briesmas.

- Jums bija aizdomas?

- Jā.

- Tātad jūs, iespējams, zinājāt, kas viņi bija?

- Man bija aizdomas, - sacīja Fans.

- Vai es drīkstētu zināt?

- Nekādu tāpēc ka! - Mērija Enna iejaucās. - Fans baidās, ka kāds Ostindijas kompānijā nevēlas, lai tu atrastos uz "Glorijas".

- Es? Es varu kādam traucēt?

- Ja viņiem ir kaut kas slēpjams "Glorijas" tilpnēs, ja viņi plāno ko ļaunu pret Rangūnu, pret Āva karalisti.

- Bet kāds man ar to sakars?

- Tavās dzīslās plūst augstdzimušu ligoniešu, Avas karalistes pavalstnieku, asinis. Un kā saka, ar ko velns nejoko ...

- Protams, tas ir maz ticams, - Fans iestarpināja. - Tās ir tikai manas aizdomas. Es gribēju ar tevi nosūtīt vēstuli kādam cilvēkam Rangūnā. Vienkārši nodod to tālāk. Manam radiniekam. Bet tagad es baidos.

- Nē, nebaidieties, tēvoci, Fan, - teica Doroteja. - Jūs man neuzticaties?

- Man nav citas izvēles, - Fans mierīgi atbildēja. Viņš nesāka ar meiteni strīdēties. - Pat ja vēstuli izlasīs svešinieks, viņš tāpat neko nesapratīs.

- Kur ir vēstule? - Doroteja vaicāja.

- Tev to nevajag redzēt, - sacīja kuprainis. - Jo mazāk tu zināsi, jo mazāk varēsi pateikt. Māte iešūs vēstuli tavā naktskreklā.

- Svītrainajā, - piebilda Mērija Enna.

- Māte to teica, lai tu to valkātu retāk un nedomātu par mazgāšanu, - sacīja kuprainis.

Visi iesmējās.

Doroteja jautāja:

- Un uz kā vēstule tiks uzrakstīta?

- Uz drēbes, protams, uz drēbes - ko vēl var iešūt naktskrekla malā? Un, ja slīksi ...

- Neuzdrīksties! - Mērija Enna ar dūrēm metās uz Fanu. - Tu ko, gribi piesaukt nelaimi?

Kuprainis atlēca stūrī.

Mērija Enna atnesa kreklu, diegu un adatu un sāka vīlītē iešūt plānu audumu ar aprakstītu ar vārdiem.

- Kam es to atdošu? - Doroteja vaicāja.

- Tas tev būs jāatceras. Tagad mēs abi iemācīsimies, un pirms aizbraukšanas māte atkārtos. Labi?

- Runājiet.

- Atceries: Švedagonas pagoda. Šve-da-gona. Rangūnā. Kalna austrumu nogāzē, uz kuras ir uzcelta pagoda, atrodas Budas Svētā Zoba klosteris. Klosterī atradīsi abatu, viņu sauc U Džammapada. Vēstuli iedosi viņam un atbildēsi uz visiem viņa jautājumiem.

- Vai man tas jādara, mamm? - Doroteja vaicāja.

Mērija Enna nepamāja uzreiz. Viņa saprata Doroteju. Viņa uzaugusi kā angliete, angļu ģimenē. Pat ja māte viņai mācīja ligoniešu un birmiešu valodas. Nodot vēstuli kādam mūkam kādā svešā klosterī? Viņa taču ir angļu meitene ...

- Atvaino, tas ir nepieciešams, - Mērija Enna beidzot atbildēja. - Šī ir svarīga vēstule un noderīga labiem cilvēkiem.

Pirms aiziešanas kuprītis kādu laiku stāvēja pie loga ar skatu uz ielu.

Tad tomēr neuzdrošinājās iziet pa ārdurvīm, un māte pavadīja viņu caur virtuvi. Doroteja viņu panāca un jautāja:

- Vai varētu būt tā, ka mani vajāja šīs vēstules dēļ?

- Par laimi, viņi par vēstuli pat nenojauš, - Fans atbildēja. - Citādi ...

- Tātad tie ir tavi ienaidnieki, tēvoci Fan?

- Viņi ir mūsu ienaidnieki, mani un visu labo cilvēku ienaidnieki, - atbildēja vecais iluzionists un pazuda aiz durvīm.

Doroteja vēlējās uzzināt ko vairāk no mātes, bet tā klusēja un tad sāka raudāt. Un tad arī Doroteja sāka raudāt, viņas apskāvās un, izraudājušās, aizmiga uz priekšistabas dīvāna.

* * *

Seram Džordžam Vitlam bija savi informācijas avoti.

Nākamais rīts, kad viņš ieradās Kompānijas birojā ostā, atnesa virkni negaidītu ziņu.

Vispirms stūrmanis Alekss Fredro apmeklēja seru Džordžu darīšanu vizītē un pastāstīja, ka viņa istaba tikusi pārmeklēta un aplaupīta. Tā varēja būt nejaušība, taču, ņemot vērā vakardienas sarunu ar pulkvedi Blekberiju, visticamāk, tas nebija negadījums. Sers Vitls pavēlēja stūrmanim nekavējoties pārvākties uz kuģa un to pēc iespējas mazāk atstāt. Tad viņš izsauca veco draugu kapteini Ficpatriku un, apspriežot dažādās rītdienas aizbraukšanas problēmas, it īpaši atgādināja, ka uz kuģa atradīsies pulkvedis Blekberijs kurš, būdams Čārlza Dunkana kandidatūra, ienīstot sers Vitlu ar skotu auksto naidu, centīsies būt visur noderīgs daudz vairāk, nekā to prasa lietas intereses. No kapteiņa puses viņš sastapa pilnīgu sapratni, un piekrišanu, ka pie stūrmaņa kā kalps un palīgs tiks piekomandēts Ēriks Bovs, viltīgs, ātrs un izmanīgs koknejietis, kurš bija parādā kapteinim dzīvību un tāpēc būs gatavs aizsargāt stūrmani no negadījumiem.

Daudz vairāk seru Vitlu sarūgtināja, kad birojā parādījās varens, vienacains, melnādains vīrs, vārdā Semijs, Amerikas karu veterāns, kurš, izrādās, vakar bija liecinieks uzbrukumam Dorotejai un atnesa vēstuli no viņas mātes, kurā Mērija Enna baidījās par meitas likteni un lūdza Vitla aizstāvību ... Nepaspēja Vitls pienācīgi izlamāties, pēc lakoniskā melnādainā nopratināšanas un neko no viņa paskaidrojuma nesapratis, kad viņam tika paziņots, ka pagājušajā naktī nogalināts viens no Kompānijas apsardzes darbiniekiem, tieši Vokshollstrītas apkārtnē, otrs piekauts, bet tomēr varējis atgriezties mājās. Pietika saskaitīt divi un divi, lai saprastu: pulkvedis Blekberijs stūrmaņa gadījumā aprobežojās ar kratīšanu, lai atrastu apsūdzošus dokumentus un piespiestu Vitlu noņemt Fredro no kuģa. Acīmredzot tas neizdevās. Bet ar meiteni, ar kalponi, pie tam jaukteni, bija iespējams tikt galā citādi, bez īpašām bailēm un tādējādi apdrošināties pret risku. Un tāpēc nolēma Doroteju novākt. Viņai brīnumainā kārtā izdevās izglābties, bet viņas draugi - alus mīlētāji, pat nogalināja vienu no Blekberija aģentiem, pie kā, protams, nekad neatzīsies.

Vitls ar Semiju nosūtīja zīmīti Mērijai Ennai, kuras lasītprasme un graciozais rokraksts viņu ļoti aizkustināja, aicinot neatstāt māju, kamēr viņš nav devis atļauju. Brīdinājis vedeklu par notikumiem, ar kuru viņš bija radis apspriest tos jautājumus, kurus bija izdevīgi ar viņu pārrunāt, un mierīgi nogaidīja dusmu uzliesmojuma beigas, pēc tam uz Mērijas Ennas māju nosūtīja karieti, lai nogādātu vedeklas kalponi uz "Glorijas".

Mērija Enna un Maikls devās pavadīt Doroteju īstā augstmaņu karietē.

Sardzes virsnieks, brīdināts par viņu ierašanos, pavadīja viņus uz kundzes kajīti kuģa pakaļgalā, kas atradās tieši zem kapteiņa kajītes un pēc lieluma un komforta neatpalika no tās. Maiklam kajīte, kurā dzīvos viņa māsa, šķita kā pils. Vispār šī kajīte bija trīsdesmit pēdu plata no viena borta līdz otram, un ne mazāk gara, no durvīm līdz logu rindai uz kuģa pakaļgala. Kajīte bija izklāta ar paklājiem, tur bija visas dāmai nepieciešamās ērtības, ieskaitot platu gultu ar baldahīnu un apmali, lai vētrā neizkristu. Kajītes otrā pusē aiz aizkara atradās kalpones, viņa māsas gulta.

Kamēr Maikls skraidīja pa klāju, tēlojot jūras vilku, Mērija Enna sacīja:

- Protams, es rīt atnākšu tevi pavadīt prom, bet var gadīties, ka mēs nevarēsim pabūt divatā...

- Es atceros, - Doroteja sacīja, - Džammapada, Švedagonas pagodā, Svētā Zoba klosterī.

- Es ne par to.

Mērija Anna noņēma no pirksta plānu sudraba gredzentiņu ar apaļu sarkanu akmeni rīsu grauda lielumā, kas aiz vecuma bija nodilis. Viņa to nekad nenovilka, un Doroteja bija pieradusi nepamanīt šo lēto gredzentiņu.

- Nekad nešķiries no tā, - Mērija Enna lūdza, - tas tev būs ļoti noderīgs.

- Kādā veidā?

- Es tev nekad neesmu to stāstījusi, bet šim akmenim ir dīvaina īpašība. Tas maina krāsu, ja nēsātājam draud briesmas. Tas kļūst melns. Šis gredzens man palika no manas vecmāmiņas, bet viņai - no viņas vecmāmiņas.