Cilvēks- Amfībija

CILVĒKS-AMFĪBIJA

Kristo cerēja, ka Salvators pienāks pie viņa un teiks: «Kristo, tu izglābi man dzīvību. Nu tev nav vairs noslēpumu manā namā. Nāc, es tev parādīšu «jūras velnu».» Tomēr Salvators nedomāja to darīt. Viņš devīgi apbalvoja Kristo par glābšanu un nodevās saviem zinātniskajiem darbiem.

Kristo tomēr nezaudēja laiku un sāka pētīt ceturto mūri un slepenās durvis. Tās ilgi nepadevās, taču beidzot Kristo izdevās atklāt noslēpumu. Kādreiz, taustīdams durvis, viņš paspieda nelielu izcilni. Durvis pēkšņi atvērās. Tās izrādījās smagas un biezas kā ugunsdrošiem skapjiem. Kristo naigi iešmauca pa tām, un tās mirklī aizcirtās ciet. Tas viņu mazliet samulsināja. Viņš aplūkoja durvis, spieda visus izciļņus, bet durvis nevērās vaļā.

— Esmu pats sevi ieslēdzis slazdā, — Kristo noburkšķēja.

Neko nevarēja darīt. Atlika tikai aplūkot šo pēdējo, vēl nepazīstamo Salvatora dārzu.

Kristo atradās nelielā, biezi aizaugušā ieplakā, ko no visām pusēm ieslēdza mākslīgi sakrautu klinšu siena. Bija dzirdama ne vien bangu dunoņa, bet arī oļu čirksti smilšu sēklī.

Te kuploja koki un krūmi, kādi parasti sastopami mitrā augsnē. Starp lielajiem, ēnainajiem kokiem, kuri labi aizsargāja no saules stariem, plūda daudz strautu. Desmitiem strūklaku meta augšup ūdeni, atveldzējot gaisu. Te juta valgumu kā Misisipi zemajos krastos. Dārza vidū pacēlās neliels nams ar plakanu jumtu. Tā sienas viscaur nosedza efejas. Logu zaļās žalūzijas bija nolaistas. Nams likās neapdzīvots.

Kristo nogāja līdz dārza galam. Pie ārējā mūra, kas atdalīja Salvatora īpašumu no jūras līča, atradās liels, četrstūrains baseins, vismaz pieci simti kvadrātmetru liels un apmēram pieci metri dziļš.

Indiānim tuvojoties, kāda būtne izbijusies izskrēja no biezokņa un ielēca baseinā, ūdenim augstu uzšļakstot. Kristo uztraukumā apstājās. Tas ir viņš, «jūras velns»!. Beidzot Kristo dabūs viņu redzēt.

Indiānis piegāja pie baseina un ieskatījās dzidrajā ūdenī.

Baseina dibenā uz baltām akmens plāksnēm sēdēja liels pērtiķis. Tas bailēs un ziņkārē glūnēja cauri ūdenim uz Kristo. Indiānis nevarēja vien attapties no brīnumiem: pērtiķis elpoja ūdenī. Viņa sāni cilājās.

Atjēdzies no pārsteiguma, Kristo neviļus iesmējās: «jūras velns» — kas tā šausmināja zvejniekus — izrādījās abinieks pērtiķis. «Kādi joki gan nav jāpieredz,» nodomāja vecais indiānis.

Kristo bija apmierināts: beidzot viņam bija izdevies visu noskaidrot. Taču tagad viņš jutās vīlies: pērtiķis

nemaz neatgadinaja to briesmoni, par ko stastīja aculiecinieki! Ko gan nedara bailes un iztēle!

Nu vajadzēja padomāt, kā tikt atpakaļ. Kristo atgriezās pie durvīm klintīs, uzrāpās augstā kokā pie paša klinšu žoga un, riskēdams salauzt kājas, nolēca otrā puse zeme.

Līdzko viņš bija uztrausies kājās, tā izdzirdēja Salvatoru saucam:

— Kristo! Kur tu īsti esi?

Kristo paķēra uz taciņas guļošo grābekli un sāka grābt vienuviet sausās lapas.

— Tepat.

— Nāc, Kristo, — Salvators sacīja, tuvodamies nomaskotajām durvīm klintī. — Skaties, šīs durvis atdarās tā, — un Salvators paspieda Kristo jau zināmo izcilni uz durvju raupjās virsas.

«Doktors nokavējies, — es jau dabūju redzēt velnu,» Kristo nodomāja.

Viņi iegāja dārzā. Salvators devās gar efejām noaugušo namiņu pie baseina. Pērtiķis joprojām laida burbuļus ūdenī.

Kristo izgudrēm izsaucās, it kā redzētu pērtiķi pirmo reizi. Taču pēc tam viņam vajadzēja nobrīnīties no tiesas.

Salvators neveltīja pērtiķim nekādas uzmanības. Viņš tikai pameta ar roku, it kā pērtiķis viņu traucētu. Tas tūliņ izpeldēja ārā, noskurinājās un uzrāpās kokā. Salvators pieliecās, pataustījās pa zāli un spēcīgi nospieda zaļu plāksnīti. Atskanēja dobjš troksnis. Grīdā gar baseina malām pavērās lūkas. Pēc dažām minūtēm baseins bija tukšs. Kaut kur sānos izvirzījās kāpnītes, kas veda baseina dibenā.

— Iesim, Kristo.

Viņi nokāpa baseinā. Salvators uzmina uz kādas plāksnes, un tūliņ atdarījās jauna lūka baseina vidū, ap kvadrātmetru liela. Dzelzs kāpnes veda kaut kur pazemē.-Kristo sekoja Salvatoram. Viņi gāja diezgan ilgi. No augšas caur lūku ieplūda tikai vāja gaisma. Drīz nozuda arī tā, un viņus aptvēra pilnīga tumsa. Soļi dobji dunēja un atbalsojās šai apakšzemes gaitenī.

— Nepaklūpi, Kristo, tūliņ būsim galā.

Salvators apstājās, taustīdamies ar roku gar sienu…

Noklikšķēja slēdzis, iedegās spilgta gaisma. Viņi atradās stalaktītu alā pie bronzas durvīm, izrotātām ar lauvu galvām, kuras turēja rīklēs dzelzs gredzenu. Salvators parāva to. Smagās durvis līgani atdarījās, un gājēji iesoļoja tumšā zālē. Atkal noklikšķēja slēdzis. Matēta bumba apspīdēja plašu alu, kurai viena siena bija no stikla. Salvators pārslēdza gaismu: ala iegrima tumsā, bet spēcīgie starmeši apgaismoja telpu aiz stikla sienas. Tas bija milzu akvārijs, pareizāk sakot, stikla nams jūras dibenā. No zemes cēlās augšup aļģes un koraļļu krūmi, starp tiem rotaļājās zivis. Un piepeši Kristo ieraudzīja iznākam no ūdensaugu biezokņa cilvēkam lī: dzīgu būtni ar lielām, izvalbītām acīm un vardes ķetnām. Nepazīstamā augumu klāja mirdzošas, zilgansudrabainas zvīņas. Ar straujām, veiklām kustībām šis radījums piepeldēja pie stikla sienas, pamāja Salvatoram ar galvu, ienāca stikla kamerā un aizcirta durvis. Ūdens no kameras ātri izplūda. Nepazīstamais atvēra otras durvis un ienāca alā.

— Noņem brilles un cimdus, — Salvators pavēlēja.

Tas paklausīgi noņēma brilles, novilka cimdus, un Kristo ieraudzīja slaidu, skaistu jaunekli.

— Iepazīsties, Kristo: Ihtiandrs, cilvēks-zivs jeb, pareizāk sakot, amfībija; viņš arī ir tā saucamais «jūras velns», — Salvators paskaidroja.

Jauneklis, laipni smaidīdams, sniedza Kristo roku un sacīja spāniski:

— Labdien!

Kristo klusēdams spieda pasniegto roku. Aiz pārsteiguma viņš nevarēja izrunāt ne vārda.

— Nēģeris, Ihtiandra kalpotājs, saslimis, — Salvators turpināja. — Es atstāšu tevi pie Ihtiandra uz dažām dienām. Ja tu pratīsi tikt galā ar jaunajiem uzdevumiem, tad paliksi pastāvīgi pie Ihtiandra.

Kristo, tāpat klusēdams, pamāja ar galvu.