Pirmā daļa «JŪRAS VELNS»

Argentīnas vasara, tveicīga janvāra nakts. Melnā debess kā pieberla ar zvaigznēm. «Medūza» mierīgi stāvēja pie enkura. Nakts klusumu netraucēja ne viļņu šļaksti, ne takelāžas čīkstoņa. Likās, okeāns guļ dziļā miegā.

Uz šonera klāja atdusējās puskailie pērļu zvejnieki. Noguruši darba un saules svelmē, viņi nemierīgi grozījās smagajā snaudā, šad tad nopūzdamies vai iekliegdamies. Rokas un kājas viņiem nervozi raustījās. Varbūt viņi redzēja sapņos savus ienaidniekus — haizivis. Šais karstajās bezvēja dienās cilvēki tā nogura, ka beiguši zveju, nespēja pat laivas uzvilkt uz klāja, īstenībā tas gan nebija vajadzīgs. Nekas nevēstīja laika pārmaiņu. Laivas palika nakti ūdenī, piestiprinātas pie enkura ķēdes. Rājas nebija iztaisnotas, takelaža vaļīga, neievilktais klīveris tik tikko trīsēja vieglajā vēsmiņā. Viss klājs starp baku un pūpi bija pilns ar pērleņu kaudzēm, koraļļu atlūzām, virvēm, pie kurām nirēji piesienas, audekla maisiem, kur viņi liek atrastās pērlenes, un tukšam mučelēm.

Pie bezanmasta bija novietota liela muca ar dzeramo ūdeni un pieķēdētu dzelzs kausiņu. Pie mucas uz klāja rēgojas tumšs plankums, kur bija izlijis ūdens.

Laiku pa laikam te viens, te otrs pērleņu zvejnieks piecēlās, snaudā grīļodamies, un. kāpdams guļošajiem uz rokām un kājām, steberēja pie ūdens mucas. Neatdarījis acu, viņš izdzēra kausu ūdens un pakrita, kur gadījās, it kā būtu iedzēris nevis ūdeni, bet tīru spirtu. Zvejniekus mocīja slāpes: no rītiem pirms darba bīstami ēst — cilvēkam ūdenī jāiztur pārāk liels spiediens, tāpēc viņi strādāja visu dienu bez ēšanas, kamēr ūdenī neko vairs nevarēja saredzēt. Ēda tikai pirms gulētiešanas, un parastais uzturs bija salīta gaļa.

Naktī stāvēja sardzē indiānis Baltazars. Viņš bija kapteiņa Pedro Zuritas, šonera «Medūza» īpašnieka tuvākais palīgs.

Jaunība Baltazaru bija daudzinājuši kā izveicīgu pērļu zvejnieku: viņš varēja uzturēties zem ūdens deviņdesmit un pat simt sekundes, divkārt pārsniedzot parasto normu.

— Kāpēc? Tāpēc, ka tolaik prata mācīt un mācīšanu sāka jau no bērnu dienām, — Baltazars mēdza stāstīt jaunajiem zvejniekiem. — Es vēl biju knauķis, gadus desmit vecs, kad tēvs mani nodeva mācībā pie Hozē. Viņam bija divpadsmit šādi mācekļi. Hozē mūs mācīja tā: iemet ūdenī baltu akmentiņu vai gliemežvāku un pavēl: «Lec pakaļ un dabū rokā!» Un katru nākamo reizi met dziļāk. Kas neprot sameklēt, to noper ar pletni vai līni un iesviež ūdenī kā šuneli. «Meklē vēl!» Tā viņš iemācīja mūs nirt. Pēc tam sāka pieradināt ilgāk uzturēties zem ūdens. Vecs, pieredzējis zvejnieks nolaižas dibenā un piesien pie enkura ķēdes grozu vai tīklu. Tad mēs ienirstam un ūdenī atsienam to vaļā. Kamēr nav atraisīts, tikmēr augšā nav ko rādīties. Ja kāds parādas — dabū ar pletni vai līni. Sita mūs bez žēlastības. Retais tikai to izturēja. Taču es kļuvu pirmais pērļu zvejnieks visā apvidū. Labi pelnīju.

Kļuvis vecs, Baltazars pameta bīstamo pērļu zvejnieka darbu. Viņa kreiso kāju bija sakropļojuši haizivs zobi, sānus nobrāzusi enkura ķēde. Buenosairesā viņam piederēja neliels veikaliņš, kur viņš tirgojās ar pērlēm. koraļļiem, gliemežnīcām un dažādiem jūras retumiem. Taču krastā viņš garlaikojās un tāpēc bieži vien devās pērļu zvejā. Uzņēmēji viņu augstu vērtēja. Neviens labāk par Baltazaru nepazina Laplatas līci, ta piekrasti un tās vietas, kur iegūstamas pērlenes. Pērļu zvejnieki viņu cienīja. Viņš prata iztapt visiem — ir nirējiem, ir viņu darba devējiem.

Jaunajiem zvejniekiem viņš mācīja visus amata noslēpumus: kā aizturēt elpu, kā atsist haizivs uzbrukumu un — ja bija labā omā — kā noslēpt no saimnieka dārgu pērli.

Uzņēmēji, šoneru īpašnieki, savukārt cienīja Baltazaru tapec, ka viņš prata ar vienu acu uzmetienu nekļūdīgi noteikt pērles cenu un aši atlasīt vērtīgākās pērles saimnieka labā.

Tāpēc šoneru īpašnieki labprat ņēma viņu līdzi braucienos kā palīgu un padomdevēju.

Baltazars sēdēja uz mučeles un laiski sniēķēia resnu cigāru. Pie masta piekārtais lukturis meta gaismu uz viņa sejas. Tā bija garena, bez izspīlētiem vaigu kauliem, ar pareizu degunu un lielām, skaistām acīm — araukāņa [1ļ seja. baltazara plaksti smagi cilājās. Viņš snauda. Tomēr viņa ausis bija nomodā, kaut arī acis iemigušas. Ausis bija modras un brīdināja no briesmām pat dzijā miegā. Patlaban gan Baltazars dzirdēja vienīgi gulētāju nopūtas un murmināšanu. No krasta plūda šurp pūstošu molusku smirdoņa — tiem lāva satrūdēt, lai vieglāk būtu tikt pie pērlēm: dzīva moluska vākus grūti atdarīt. Sī smaka nepieradušam liktos riebīga, bet Baltazars to ieelpoja ar patiku. Ta viņam, klaidonim, pērļu meklētājam, sauca atmiņā brīvās dzīves priekus un uzbudinošas dēkas uz jūras.

Kad pērles bija izlasītas, pašus lielākos pērleņu vākus atgādāja uz «Medūzu». Zurita bija labs aprēķinātājs: tukšās pērlenes viņš pārdeva fabrikām, kuras no vākiem taisīja pogas.

Baltazars gulēja. Drīz vien arī cigārs izkrita no ļenganajiem pirkstiem. Galva nokārās uz krūtīm.

Pēkšņi līdz viņa apziņai atplūda kāda skaņa no okeāna tālēm. Skaņa atkārtojās tuvāk. Baltazars atvēra acis. Šķila, kāds pūš tauri, pēc tam moža, jauneklīga balss uzsauc: «A!» — un tad oktāvu augstāk: «A-ā!»

Taures muzikālā skaņa nelīdzinājās tvaikoņu sirēnu skarbajiem pūtieniem, un jautrais sauciens nebūt neatgādināja slīcēja izmisīgo kliedzienu. Tas bija kaut kas jauns, nepazīstams. Baltazars pieceļas, viņam likās, it kā gaiss pēkšņi būtu kļuvis vēsāks. Piegājis pie borta, viņi pārlaida skadru skatienu okeāna klaldam. TukMimv Klusums. Baltaz.irs piebikstīja uz klaja gulošajam indiānim ar kaju un, kad tas paslējas augšup, klusu sacija:

— Kliedza Droši vien viņi.

— Es nedzirdu. — huronis tikpat klusu atbildēja, uzslējies pussēdus un ieklausīdamies. Piepeši klusumu atkal pārtrauca taures skaņas un sauciens:

— A-a!

Huronis, to izdzirdējis, saplaka it kā no pletnes cirtiena.

— Jā. tas droši vien ir v i ņ š, — huronis izrunāja, bailēs klabinādams zobus.

Pamodās arī citi pērļu zvejnieki. Viņi salida vienuviet luktura apspīdētajā laukumiņa, meklēdami iedzeltenas gaismas vārgajos staros glābiņu no tumsas. Visi sēdēja, cieši sakļāvušies. un saspringti klausījās. Taurēšana un sauciens vēlreiz atbalsojas tālumā, tad viss apklusa.

— Tas ir viņš… «jūras velns», — zvejnieki čukstēja.

— Mēs nedrīkstam te palikt!

— Viņš ir briesmīgāks par haizivi!

— Pasaukt saimnieku šurp!

Viņiem tuvojās basu kāju šļūcošie soļi. Uz klāja iznāca saimnieks Pedro Zurita. žāvādamies un kaldams spalvainās krūtis. Viņš bija bez krekla, vienās audekla bllnēs; pie platās ādas jostas karāļās revolvera maksts. Zurita pienāca pie zvejniekiem. Lukturis apgaismoja viņa miegaino, brūni iedeguto seju. biezos, sprogainos matus, kuri šķipsnām nokaras pār pieri, melnas uzacis, kuplās, uzgrieztās ūsas un iesirmo bārdiņu.

— Kas noticis?

Viņa rešņā. mieriga balss un nosvērtās kustības no-

huroņi — Ammkas Indinņu cilts Aut)

mierināja indiāņus, taču lic sāka runāt visi reizē. Baltazars pacēla roku, lai viņi apklustu, un sacīja:

— Mēs dzirdējām viņa… «jūras velna» balsi.

— Jums likās, — Pedro miegaini atbildēja. Viņa galva Hektln liecās uz krūtīm.

— Nelikās visi Mēs skaidri dzirdējām kliedzienu «a-ā» un tauri! — zvejnieki sāka saukt cits caur citu.

Baltazars ar to pašu rokas kustību lika viņiem apklust un turpināja:

— Es pats dzirdēju. Tā taurēt var tikai «velns». Neviens uz juras tā nekliedz un netaurē. Mums ātri jābrauc projām no Šejienes.

— Pasakas, — tikpat gurdi atbildēja Pedro Zurita. Viņam negribējās vest no krasta uz Šoneri vēl nesatrūdējušas, smirdošās pērlenes un uzcelt enkuru. Taču pie runāt indiāņus viņam arī neizdevās. Tie uztraukuma platīja rokas un skali draudēja, ka rīt pat izkāpšot krastā un iešot kājām uz Buenosairesu, ja Zurita nepacelšot enkuru.

— Velns lai parauj to «jūras velnu» reizē ar jums! Labi! Kad austs rīts, celsim augšā enkuru. — Un kurnēdams kapteinis devas uz kajīti.

Kapteinim vairs negribējās gulēt. Viņš iededzinaja lampu, aizsmēķēja cigāru un sāka staigāt šurpu turpu pa nelielo kajīti. Viņš domāja par šo nesaprotamo būtni, kas kopš neilga laika parādījusies šejienes ūdeņos, biedēdama zvejniekus un piekrastes iedzīvotājus.

Neviens vēl nebija redzējis šo briesmoni, kaut gan tas jau vairākkārt bija atgadinājis savu klātbūtni. Par viņu stāstīja leģendas. Jūrnieki atkārloja tās čukstot, bikli skatoties visapkārt, it kā bīdamies, ka briesmonis varētu noklausīties.

Vieniem šī būtne kaitēja, citiem negaidot palīdzēja. — Tas ir jūras dievs, — runāja vecie indiāņi, — viņš iznāk no okeāna dzīlēm reizi pa tūkstoš gadiem, lai atjaunotu taisnību zemes virsū.

Katojļu garīdznieki centas iegalvot māņticīgajiem spāniešiem, ka tas esot jūras velns, kurš parādoties cilvēkiem tāpēc, ka tie sākuši piemirst kātoju baznicu.

Baumas, iedamas no mutes mutē, sasniedza arī Buenosairesu. Vairākas nedēļas no vietas «jūras velns» kļuva par iemīļotu tematu bulvāru avīžu feļetonistiem un hronikas daļas līdzstrādniekiem. Ja aiz nezināmiem iemesliem nogrima šoneri un zvejas kuģi, saplīsa tīkli vai nozuda sazvejotās zivis, tad vainoja «jūras velnu». Taču citi stāstīja, ka «velns» dažkārt iemetot zvejnieku laivās lielas zivis un reiz pat izglābis slīcēju. Vismaz kads slīcējs apgalvoja, ka tad, kad viņš jau iegrimis ūdenī, kads no apakšas atbalstījis viņa muguru un palīdzējis nokļūt līdz krastam, paslēpdamies bangas tai mirkli, kad izglābtais spēris kāju liedaga smiltis.

Taču vislielākais brīnums bija tas, ka pašu «velnu» neviens nebija redzējis. Neviens nevarēja aprakstīt, kāda izskatās št noslēpumainā būtne. Protams, gadījās arī visādi «aculiecinieki», kas apveltīja «velnu» ar ragainu galvu, aža bārdu, lauvas ķetnām un zivs asti vai attēloja viņu ka milzīgu, ragainu krupi ar cilvēka kājām. Buenosairesas valdības ierēdņi sakumā nepievērsa uzmanības šiem nostāstiem un avīžu ziņām, uzskatīdami visu par veiklu izdomu. Tomēr nemiers, galvenokārt zvejnieku vidū, aizvien pieauga. Daudzi zvejnieki neiedrošinājās doties jūrā. Lomi samazinājās, un iedzīvotājiem sāka aptrūkt zivju. Tad vietējās varas orgāni nolēma izmeklēt šo atgadījumu. Piekrastes policijas apsardze izsūtīja vairākus tvaika kuterus un motorlaivas gar iīča krastu ar pavēli «aizturēt nepazistamo personu, kas ceļ nemieru un paniku piekrastes iedzīvotājos».

Policija drasāja pa Laplatas līci un piekrasti divas nedēļas, aizturēja vairākus indiāņus par ļaunprātīgu, nepatiesu baumu izplatīšanu, taču «velns» joprojām palika nenotverams.

Policijas priekšnieks publicēja oficiālu paziņojumu, ka nekāda «velna» nav. ka to izdomājuši neizglītoti ļaudis, kuri jau aizturēti un saņems pelnīto sodu. un centās pārliecināt zvejniekus, lai netic baumām un stājas pie zvejas.

Uz zināmu laika sprīdi tas palidzēja, tomēr «velna» joki nebeidzās.

Kādu nakti selgā aizbraukušos zvejniekus uzmodināja blējošs kazlēns, kurš nezin kā bija gadījies uz viņu barkasa. Citiem zvejniekiem bija sagraizīti krastā iz

vilktie tikli. žurnālisti. iepriecināti, ka «velns» atkal parādījies, gaidīja, kā nu to izskaidros zinātnieki. Tie nelikās ilgi lūgties. Viņi domāja, ka okeānā nevar būt zinātnei nepazīstams jūras briesmonis, kas turklāt rīkojas tā. kā spētu rīkoties vienīgi cilvēks. «Cits stāvoklis būtu.» viņi rakstīja, «ja šāda būtne parādītos maz izpētītas okeāna dzīlēs.» Tomēr arī tad zinātnieki negribēja pieļaut hipotēzi, ka tāda būtne spētu rīkoties sapratīgi. Zinātnieku vairums bija vienos uzskatos ar policijas priekšnieku, proti, ka viss notikušais ir tikai kāda pargalvja joki.

Visi zinātnieki gan tā nedomāja. Citi atsaucās uz slaveno vācu naturālistu Konrādu Hesnerukurš aprakstījis jūras jaunavu, jūras velnu, jūras mūku un jūras bīskapu.

«Galu galā daudz kas no tā. ko rakstīja seno un viduslaiku zinātnieki, ir attaisnojies, lai gan jaunlaiku zinātne negribēja atzīt šīs vecās mācības. Dieva radīšanas spējas ir neizsmeļamas, un mums, zinātniekiem, vairak neka jebkuram citam klājas būt pazemīgiem un piesardzīgiem savos slēdzienos.» — tā rakstīja daži veci zinātnieki.

īstenībā gan būtu nepareizi nosaukt šos pazemīgos un piesardzigos vīrus par zinātniekiem. Viņi vairāk ticēja brīnumiem nekā zinātnei, un viņu lekcijas atgādināja svētrunas.

Beidzot strīda atrisināšanai nolēma sūtīt zinātnisku ekspedīciju.

Ekspedīcijas locekļiem nelaimējās sastapties ar «velnu», toties viņi uzzināja daudz jauna par «nezināmo personu» (vecie zinātnieki gan uzstājās, ka vārds «persona» aizvietojams ar vārdu «būtne»). Avīzēs publicētajā ziņojuma ekspedīcijas locekli rakstija:

«1. Dažās vietās smilšu seklos mēs pamanījām šaurus cilvēka kājas nospiedumus. Pēdas nāca no jūras puses un veda atpakaļ uz turieni. Tās varēja atstat cilvēks. kas piebraucis pie krasta ar laivu.

1 Konrāds Hesaers — «Iartos vācu zinātnieks XVI gadsimta. Sarakstījis «Grāmatu par diivnirJucm», kura ilgu laiku stipri ietkmēja naturālistus. (Aut.)

2. Apskatītajiem tikliem ir plīsumi, ko varēja radīt saduršanās ar asu, griezīgu priekšmetu. Iespējams, ka tīkli aizķērušies aiz smailām zemūdens klintīm vai nogrimušu kuģu dzelzs atlauzām un tādējādi saplīsuši.

3. Pēc aculiecinieku nostāstiem, delfīns, ko vētra izmetusi krastā krietnu gabalu no ūdens, nakti ticis ievilkts jūrā, pie kam smiltis redzētas cilvēka kāju un arī garu nagu atstātas pēdas. Ir zināms, ka delfīni, medīdami zivis, palīdz zvejniekiem, sadzīdaml tās sēkļos, tāpēc zvejnieki bieži paglābj delfīnus no nelaimes. Švīkas smiltis varēja ievilkt cilvēka pirksti, bet Iztēle uztvēra tās kā nagu zīmes.

4. Kazlēnu varēja atvest laivā un uzmest uz kuģa kads jokupēteris.»

Zinātnieki atrada arī citus, tikpat vienkāršus Iemeslus, lai izskaidrotu «velna» atstātās zīmes.

Un tomēr šie Izskaidrojumi nespēja visus apmierināt. Pat starp zinātniekiem atradās tādi, kuriem tie šķilas apšaubāmi. Kā varēja pats veiklākais un neatlaidīgākais joku dzinējs izdarīt tādus trikus, palikdams tik ilgu laiku nenotverts? Taču galvenais, ko zinātnieki noklusēja savā ziņojumā, bija tas, ka «velns», kā tika konstatēts. veica savus trikus isā laika sprīdī dažādās vietās, kas atradās krietni tālu cita no citas. Vai nu «velns» prata peldēt nedzirdētā ātrumā, vai tam bija kādi sevišķi pielāgojumi, vai, beidzot, «velns» nebija viens, bet vairāki. Tadā gadījumā joki kļuva vēl nesaprotamāki un draudošāki.

Pedro Zurita pārcilāja to visu domās, nepārtraukti soļodams pa kajiti.

Beidzot viņš pamanīja, ka sāk jau aust rīts un iluminatora logā iespiežas sārts stars. Pedro nopūta lampu un ķērās pie mazgāšanās.

Liedams uz galvas remdeno ūdeni, viņš izdzirdēja klāja baiļu pilnus kliedzienus. Pārtraucis mazgāšanos, Zurita teciņus izskrēja uz klāja.

Kailie nirēji ar audekla jostām ap gurniem stāvēja pie borta, vēcināja rokas un klaigāja cits caur citu. Pedro palūkojas lejup un ieraudzīja, ka laivas, kas pa nakti bija atstātas ūdenī, ir atraisītas. Nakts brīze bija aiznesusi tās diezgan tālu klajā okeānā. Tagad rīta brīze dzina tās lēni uz krasta pusi. Pa ūdeni izsvaidītie airi peldčja pa līci.

Zurita pavēlēja nirējiem atvest laivas, taču neviens neiedrikstējās pamest klaju. Zurita atkārtoja pavēli.

— Lien pats velnam nagos! — kāds atsaucas.

Zurita satvēra revolvera maksti. Nirēju pūlis atkāpās un sablīvējās ap mastu. Nirēji naidīgi lūkojās Zuritā. Sadursme šķita neizbēgama, bet tad iejaucās Baltazars.

— Araukānis nebīstas ne no kā, — viņš sacīja. — Ja pat haizivs nespēja mani aprīt, tad arī «jūras velnam» mani vecie kauli iesprūdis rīklē. — Un, salicis rokas virs galvas, viņš metās pār bortu ūdeni un peldēja pie tuvākās laivas. Nirēji sanāca pie borta un baijii pilni vēroja Baltazaru. Par spīti vecumam un klibajai kājai, viņš peldēja teicami. Ar pāris roku vēzieniem indiānis aizpeldēja līdz laivai, satvēra ūdenī peldošo airi un iekāpa laivā.

— Virve pārgriezta ar nazi, — viņš uzsauca, — un Šmaugi pārgriezta. Asmens bij ia ass kā bārdas nazim.

Redzēdami, ka ar Baltazaru nekas briesmīgs nav noticis. vairāki zvejnieki sekoja viņa piemēram.

Загрузка...