IHTIANDRA DIENA

Vēl nakts, bet drīz ausīs rīts.

Gaiss silts un valgs, magnoliju, tuberožu un rezēdu saldās smaržas piesātināts. Ne lapiņa netrīs. Klusums. Ihtiandrs iet pa dārza smilšaino celiņu. Pie jostas ritmiski šūpojas kinžals, brilles, roku un kāju cimdi — «vardes pleznas». Tikai zem soļiem čirkst gliemežvāku pilnā grants. Celiņš tikko saskatāms. Koki un krūmi ielenkuši to kā melni, bezveidīgi plankumi. No baseiniem kāpj migla. Dažreiz Ihtiandrs pieduras pie zariņa. Rasa apslacina viņa matus un karsto vaigu.

Celiņš krasi nogriežas pa labi un ved lejup. Gaiss kļūst aizvien svaigāks un valgāks. Ihtiandrs jūt zem kājām akmens plāksnes, pagausina soļus un apstājas. Nesteigdamies uzliek lielas brilles ar bieziem stikliem, uzvelk cimdus uz rokām un kājām. Izelpo no plaušām gaisu un ielec baseinā. Ūdens apņem augumu ar patīkamu spirgtumu, saltumiņš iestrāvo žaunās. Žaunu spraugas sāk ritmiski kustēties — cilvēks pārvēršas par zivi.

Pāris spēcīgu vēzienu ar rokām, un Ihtiandrs ir baseina dibenā.

Jauneklis droši peld aklā tumsā. Pastiepj roku, satausta dzelzs skavu akmens sienā. Blakus otra, trešā . .. Tā viņš nokļūst līdz tunelim, kas līdz augšai pilns ar ūdeni. Viņš iet pa tuneli, uzveikdams salto pretstraurni. Atsturnjas no tuneļa grīdas, uzpeld augšā un it kā ienirst siltā vannā. Dārza baseinos sasilušais ūdens plūst pa tuneļa augšu uz jūru. Nu Ihtiandrs var peldēt pa straumei. Viņš sakrusto rokas uz krūtīm, atgulstas uz muguras un peld ar galvu pa priekšu.

Tuneļa gals tuvu. Tur lejā, pie pašas izejas okeānā, no klints plaisas zem stipra spiediena laužas ārā karsts avots. Tā strūklās švirkst uzskalotie akmentiņi un gliemežvāki.

Ihtiandrs noguļas uz krūtīm un raugās uz priekšu. Tumsa. Viņš pastiepj roku. Ūdens kļūst tikko manāmi vēsāks. Plaukstas pieskaras pie dzelzs restēm. Stieņus klāj mīksti, glumi jūras augi un raupji gliemežvāciņi. Tvarstīdamies pie restēm, jauneklis sameklē sarežģīto slēdzeni un attaisa to. Smagās, apaļās, restotās durvis, kas aizšķērso izeju no tuneļa, gausi veras vaļā. Ihtiandrs izslīd pa atvērušos spraugu. Durvis atkal aizcērtas.

Cilvēks-amfībija izpeld okeānā, airēdamies ar rokām un kājām. Ūdenī vēl tumšs, tikai kaut kur melnajās dzīlēs viz blāvi sārtās medūzas un mirgo naktsspīdīšu zilganās dzirkstis. Taču drīz būs ausma klāt, un spīdošie dzīvnieciņi cits aiz cita nodzēš savas spuldzītes.

Ihtiandrs jūt žaunās tūkstošiem sīku dzēlienu. Kļūst grūtāk elpot. Tas nozīmē, ka viņš aizpeldējis aiz klintsraga. Te jūras ūdens pastāvīgi piesērējis ar māla un smilts daļiņām un dažādu vielu atkritumiem. Jūt saldūdens piegaršu — netālu no šejienes okeānā ietek upe.

«Dīvaini, ka upju zivis var dzīvot duļķainajā saldūdenī,» Ihtiandrs domā. «Droši vien viņu žaunas nav tik jutīgas pret smiltīm un dūņām.»

Ihtiandrs paceļas mazliet augstāk, krasi nogriežas pa labi, uz dienvidiem, tad nolaižas zemāk. Te ūdens tīrāks. Ihtiandrs iekļuvis saltā zemūdens straumē, kas plūst līdztekus krastam no dienvidiem uz ziemeļiem līdz Parānas upes ietekai, kura pagriež salto straumi uz austrumiem. Šī straume atrodas ļoti dziļi, tās augšējā robeža ir metrus piecpadsmit vai divdesmit zem okeāna līmeņa. Nu Ihtiandrs atkal var ļauties straumei — tā iznesīs viņu tālu klajā okeānā.

Var mazliet pasnaust. Briesmas nedraud: vēl tumšs un jūras plēsoņas guļ. Pirms saules lēkta tik patīkami nosnausties. Āda jūt, kā mainās ūdens temperatūra un zemūdens straumes.

Te auss uztver dobju, dārdošu skaņu, tai seko otrā, trešā. Tur grand enkuru ķēdes: līcī, dažus kilometrus atstatu, zvejnieku šoneri paceļ enkurus. Ausma tuvu. Un tad tālu talu dzirdama vienmērīga rūkoņa. To saceļ «Horoksa» skrūve un motori. «Horokss» ir liels angļu okeāna tvaikonis, kas kreisē starp Buenosairesu un Liverpūli; tas gan vēl kilometrus četrdesmit no šejienes, bet cik laba dzirdamība! Jūras ūdenī skaņa noskrien pusotra tūkstoša metru, sekundē. Cik skaists ir «Horokss» naktī — īsta peldoša pilsēta uguņu mirdzumā.

Bet, lai redzētu tvaikoni naktī, tad jau no vakara jāizpeld tālu klajā jūrā. Buenosairesā «Horokss» ierodas, saulei lecot, jau ar nodzēstām ugunīm. Nē, snaust vairs neizdosies: «Horoksa» skrūves, stūres un motori, korpusa svārstīšanās, iluminatoru un starmešu ugunis pamodinās okeāna iemītniekus. Droši vien delfīni pirmie padzirdējuši «Horoksu» tuvojamies un nirdami sacēluši vieglo ūdens viļņošanos, kas pirms dažiem mirkļiem piespieda Ihtiandru sākt ausīties. Delfīni laikam jau traucas pretī tvaikonim.

Kuģu motoru klaboņa skan no visām pusēm: osta un līcis mostas. Ihtiandrs atver acis, purina galvu, it kā nokratīdams pēdējo snaudienu, pavēcina rokas, atstumjas ar kājām un uzpeld virs ūdens. Uzmanīgi pabāž galvu ārā, paskatās visapkārt. Tuvumā nav ne laivu, ne šoneru. Ihtiandrs iznirst līdz jostas vietai un paliek tā, lēni kustinādams kājas.

Zemu pār ūdeni lido jūras kraukļi un kaijas, šad un tad skarot ar krūtīm vai spārna galu spoguļgludo līmeni un atstājot tanī lokus, kas lēni izklīst. Balto kaiju klaigas atgādina bērna raudas. Milzīgajiem spārniem nosvilpjoties un saviļņojot gaisu, pār Ihtiandra galvu pārlaižas liels, sniegbalts albatross — vētras putns. Viņa lidspalvas melnas, knābis sarkans ar dzeltenu galiņu, pleznas dzeltensārtas. Viņš dodas uz līci. Ihtiandrs mazliet skaudīgi pavada viņu ar skatienu. Putna melnie spārni izplesti sasniedz platumā ne mazāk par četriem metriem. Jā, kaut Ihtiandram būtu tādi spārni!

Rietumos nakts nogrimst aiz tālajiem kalniem. Austrumi jau sarkst. Okeāna līmeni klāj tikko jaušama, rāma virma, uz tās laistās zelta strūkliņas. Baltās kaijas, paceldamās augstāk, atviz sārtas.

Odeņu bālajā klaidā ievērpjas raibi, gaišzili un tumžzili celiņi. Tos rada pirmie vēja brāzieni. Tumšo celiņu kļūst aizvien vairāk. Vējš pieņemas spēkā. Liedagā jau parādās paisuma robotās, dzeltenbaltās mēles. Ūdens gar krastu kļūst zaļš.

Tuvojas vesela zvejnieku šoneru flotile. Tēvs piekodinājis nerādīties cilvēkiem acīs. Ihtiandrs ienirst dziļi fidenī un atrod auksto straumi. Tā nes viņu vēl tālāk no krasta uz austrumiem, klajā okeānā. Visapkārt jūras dzīļu zilganmēļā tumsa. Peld zivis — sarkanas, dzeltenas, oranžas un brūnas, dažkārt gaiši zaļas ar tumšiem plankumiem un svītrām. Tās nepārtaukti šaudās kā raibu tauriņu spiets.

No augšas atplūst dārdi, ūdens satumst. Tas ir kara hidroplāns, kas pārlidojis zemu pār ūdeni.

Reiz tāds hidroplāns bija nosēdies uz ūdens. Ihtiandrs nemanīts bija pieķēries pie dzelzs pludiņiem un .. . tikko nesamaksāja par to ar savu dzīvību. Hidroplāns negaidot pacēlās augšup. Ihtiandrs dabūja nolēkt ūdenī no desmit metru augstuma.

Ihtiandrs paceļ galvu. Saule atrodas tieši virs viņa. Pusdienas laiks tuvu. Ūdens virsma vairs neatgādina spoguli, kurā atspīd sēres akmeņi, prāvās zivis, pats Ihtiandrs. Tagad spogulis sašķobījies, liecas uz āru un nemitīgi kustas.

Ihtiandrs uzpeld augšā. Viļņi viņu šūpo. Viņš paskatās ārā no ūdens. Paceļas viļņa korē, nolaižas, atkal paceļas. Oho, kas te notiekl Pie krasta bangas jau krāc, rēc un valsta akmeņus. Ūdens krastmalā kļuvis dzelteni zaļš. Pūš skarbs dienvidrietumu vējš. Viļņi aug. To korēs vīd baltas krēpes. Šļakatas nepārtraukti krīt uz Ihtiandru. Viņam tas patīk.

«Kāpēc gan viļņi šķiet tumši zili, ja peld tiem pretī, bet, ja atskatās, tad bāli?» domā Ihtiandrs.

No viļņu galotnēm paceļas zivju bari — lidojošās garspures. Te paceldamās augstāk, te noslīdēdamas zemāk, vairīdamas no viļņu korēm un ieplakām starp tām, zivis nolido kādus simt metrus, tad nolaižas, lai pēc mirkļa atkal celtos gaisā. Baltas kaijas šaudās un brēc. Paši ātrākie lidoņi — fregates putni — šķeļ gaisu ar platajiem spārniem. Milzīgs, izliekts knābis, asi nagi, tumšbrūnas spalvas ar zaļganu, metālisku atspulgu, sārti dzeltena guzna. Tas ir tēviņš. Netālu otrs fregates putns — gaišāks, ar baltām krūtīm: mātīte. Tā iekrīt ūdenī kā akmens, un pēc mirkļa līkajā knābī jau spirinās sudrabaini zila zivtiņa. Lido vētras putni albatrosi. Būs vētra.

Droši vien pretī negaisa mākonim jau traucas brīnišķigais, drosmīgais putns — palamedeja. Tā vienmēr apsveic negaisu ar savu dziesmu. Toties zvejnieku šoneri un greznās jahtas pilnām burām traucas uz krastu paglābties no vētras.

Ir zaļgana krēsla, bet caur ūdens blīvu vēl var izšķirt, kur atrodas saule — liels, gaišs plankums. Ar to pietiek, lai noteiktu virzienu. Jānokļūst līdz sērei, pirms mākonis aizsedz sauli, citādi — ardievu, brokastis! Bet ēst gribas jau sen. Tumsā nevarēs atrast ne sēri, ne zemūdens klintis. Ihtiandrs spēcīgi airējas ar rokām un kājām — viņš peld kā varde.

Laiku pa laikam viņš atgulstas uz muguras un pārbauda kursu pēc tikko manāmas svītras biezajā, zilganzaļajā mijkrēslī. Dažreiz viņš vērīgi lūkojas uz priekšu, vai nav jau redzama sēre. Viņa žaunas un āda jūt, kā izmainās ūdens: sēres tuvumā ūdens nav vairs tik blīvs, tas ir sāļāks un tanī vairāk skābekļa — patīkams, viegls ūdens. Ihtiandrs nogaršo to. Tā vecs, pieredzējis jūrnieks, vēl neredzēdams zemi, nomana tās tuvumu no sev vien zināmām pazīmēm.

Pamazām kļūst gaišāks. Pa labi un kreisi rēgojas sen pazīstamo zemūdens klinšu aprises. Starp tām neliela plakankalne, aiz tās klinšu krauja. Ihtiandrs sauc šo vietiņu par zemūdens līci. Te ir rāms pat stiprākās vētras laikā.

Cik daudz zivju salasījies klusajā zemūdens līcī! Te vird kā kūsājošā katlā, kur vārās zivju zupa. Mazas, tumšas, ar dzeltenu svītru šķērsām pār ķermeni, ar dzeltenu asti, ar slīpām, tumšām svītrām, sarkanas, gaišzilas, tumšzilas. Tās te pēkšņi nozūd, te negaidot paradās tai pašā vietā. Ja uzpeld augšā un paskatās uz visām pusēm — zivis vird, bet, tieši lejup raugoties, nav nekā. Ihtiandrs ilgi nevarēja saprast, kāpēc tā notiek, kamēr reiz notvēra zivtiņu ar rokām. Tās ķermenis bija plaukstas lielumā, bet pavisam plakans, tāpēc no augšas grūti saskatāms.

Brokastis ir tepat. Uz līdzenā laukumiņa blakus stāvajai klintij daudz austeru. Ihtiandrs piepeld, nogulstas uz laukumiņa pie pašām austerēm un sāk ēst. Izņem tās no vākiem un bāž mutē. Viņš paradis ēst zem ūdens: ielicis kumosu mutē, veikli izlaiž ūdeni caur saspiestajām lūpām. Protams, mazliet udens jānorij reizē ar barību, bet viņš pieradis pie jūras ūdens.

Apkārt šūpojas aļģes — zaļās, caurumiņiem rotātās agara lapas, zaļās, plūksnainās Meksikas kaulerpas lapas, maigās, sārtās nitofilas. Bet patlaban tās visas šķiet pelēkas: ūdenī krēsla, turpinās negaiss un vētra. Šad tad dzirdami dobji pērkona grāvieni. Ihtiandrs raugās augšup.

Kāpēc tik pēkšņi kļuva tumšs? Virs pašas Ihtiandra galvas parādījies tumšs plankums. Kas tas varētu būt? Brokastis paēstas. Var paskatīties, kas notiek augšā. Ihtiandrs uzmanīgi ceļas tuvāk tumšajam priekšmetam. Izrādās, ka ūdenī nolaidies liels albatross. Tā oranžkrāsas kājas gluži tuvu lhtiandram. Viņš pastiepj roku un satver putnu aiz kājām. Pārbiedētais albatross izpleš varenos spārnus un paceļas gaisā, izraudams Ihtiandru no ūdens. Taču gaisā Ihtiandra ķermenis uzreiz kļūst smags, un albatross reizē ar Ihtiandru atkrīt ūdenī, apsegdams jaunekli ar savām spalvainajām, mīkstajām krūtīm. Ihtiandrs negaida, kamēr albatross iecirtīs ar sarkano knābi viņam galvā, bet ienirst un pēc dažām sekundēm izpeld virs ūdens citā vietā. Putns aizlido uz austrumiem un nozūd aiz trakojošās vētras saceltajiem ūdens kalniem.

Ihtiandrs guļ uz muguras. Negaiss jau pāri. Pērkons grand kaut kur tālu austrumos. Lietus gāž kā ar spaiņiem. Ihtiandrs labpatikā piemiedz acis. Beidzot viņš uzslējās, pa pusei atrazdamies ūdenī, atver acis un aplaiž skatienu visapkārt. Viņš šūpojas visaugstākā viļņa galotnē. Debesis, okeāns, vējš, mākoņi, lietus, viļņi — viss sajaucies slapjā, virpuļojošā jūklī, kas dun, šalc, rēc, dārd. Putas čokurojas uz viļņu korēm un pikti aizlokas pa to sāniem. Strauji šaujas augšup ūdens kalni un brūk lejup kā lavīnas, slejas viļņu vāli, šalc lietus gāzes, kauc negantais vējš.

Tas, kas biedē zemes iemītniekus, ielīksmo Ihtiandru. Protams, jāuzmanās, citādi viņu apraks ūdens kalns. Taču Ihtiandrs ne sliktāk par zivīm prot tikt galā ar viļņiem. Vajag tikai labi pazīt tos: dažs vilnis šūpo augšup lejup, augšup lejup, bet dažs to vien tīko kā iemest Ihtiandru uz galvas dzelmē. Ihtiandrs zina arī to, kas notiek zem viļņiem, zina, kā tie pazūd, vējam norimstot: vispirms sīkie, tad lielie, bet ritmiskie vizuļviļņi vēl ilgi virmo. Ihtiandram patīk mest kūleņus piekrastes bangas, lai gan viņš apzinās, ka tas ir bīstami. Reiz vilnis negaidot apsvieda Ihtiandru, viņš stipri satrieca galvu pret cieti noblīvētajām smiltīm dibenā un zaudēja samaņu. Parastais cilvēks būtu noslīcis, bet Ihtiandrs gulēja ūdenī, kamēr atžilba.

Lietus pārstāja līt. To aiznesa līdzi negaisam uz austrumiem. Vējš pārmainījās. No tropiskajiem ziemeļiem uzdvesa siltums. Caur mākoņiem vīdēja zilas debess laukumiņi. Izlauzās saules stari un apmirdzēja viļņus. Dienvidaustrumos vēl satumsušajās, drūmajās debesīs parādījās divkārša varavīksne. Okeānu nevar vairs pazīt. Nu tas nav svina pelēks, bet zils ar spilgti zaļiem plankumiem tais vietās, kur to skar saules stari.

Saule! Vienā mirklī debess un okeāns, krasts un tālie kalni top pavisam citādi. Kāds brīnišķīgs viegls un valgs gaiss pēc pērkona un vētras! Ihtiandrs te ievelk plaušās tīro, veselīgo jūras gaisu, te sāk pastiprināti elpot ar žaunām. No cilvēkiem tikai Ihtiandrs vien zina, cik viegli elpot pēc tam, kad vētra, pērkons, vējš, viļņi un lietus sajauc debesis kopā ar okeānu, ūdeni ar gaisu un pārsātina ūdeni ar skābekli. Tad atspirgst visas zivis, visa jūras radība.

Pēc negaisa un vētras no jūras džungļu biezokņiem, no klinšu šaurajām plaisām, no ērmīgu koraļļu un sūkļu biežņas izpeld sīkas zivtiņas, tām seko dzīlēs patvērušās lielās zivis, un beidzot, kad viss norimis, uzpeld maigās, vārās medūzas, caurspīdīgie, gandrīz nesveramie vēzīši, sifonoforas, ctenoforas, Venēras jostas.

Saules stars skar vilni. Pēkšņi ūdens visapkārt kļūst zaļš, dzirkst sīki ūdens pūslīši, čaukst putas… Netālu no Ihtiandra draiskojas viņa draugi delfīni, šad tad pamezdami uz viņa pusi jautrus, šķelmīgus, ziņkārus skatienus. Delfīnu spidošās, tumšās muguras zib vien viļņos. Viņi šļaksta ūdeni, sprauslo, dzenas cits citam pakaļ. Ihtiandrs smejas, tvarsta delfīnus, nirst kopā ar tiem. Jauneklim šķiet, ka tiklab šis okeāns un delfīni,, ka arī debess un saule radīti tikai viņam.

Ihtiandrs paceļ galvu, piemiedz acis un paveras saulē. Tā slīd uz rietumiem. Drīz būs vakars. Šodien viņam negribas doties agri mājup. Viņš šūposies viļņos, kamēr debess zilgme satumsīs un tanī iedegsies zvaigznes.

Tomēr drīz vien Ihtiandram apnīk bezdarbība. Netālu no viņa iet bojā sīkā jūras radība. Viņš saslienas un palūkojas uz tālā krasta pusi. Turp, uz sēri, pie smilšu mēles! Tur visvairāk vajag palīdzības. Tur plosās jūras bangas.

Šīs negantās bangas pēc katras vētras izmet krastā veselas kaudzes aļģu un jūras iemītnieku: vārās medūzas, krabjus, jūras zvaigznes un dažreiz pat neuzmanīgu delfīnu. Medūzas iet bojā ļoti ātri, dažas zivis nokļūst līdz ūdenim, taču vairums nobeidzas krastā. Krabji gandrīz visi atgriežas okeānā. Dažreiz tie paši iznāk krastā pamieloties ar bangu upuriem. Ihtiandram patīk glābt smiltīs izmestos jūras dzīvniekus.

Pēc vētras viņš stundām ilgi mēdz staigāt pa pludmali un glābt, kas vēl glābjams. Viņš priecājas, redzēdams, ka ūdenī iemestā zivs aizpeld, līksmi pamājot ar asti. Viņš priecājas katrreiz, kad pa pusei nobeigušās zivis, kas sākumā peld ūdenī uz sāniem vai vēdera, beidzot atdzīvojas. Pievācis pludmalē lielu zivi, Ihtiandrs nes to uz ūdeni: zivs spirinās viņa rokās, bet viņš smejas un cenšas tai iegalvot, ka nevajag baidīties, ka mazliet jāpaciešas. Zināms, šo pašu zivi viņš butu ar baudu apēdis, ja izsalcis noķertu to okeānā. Taču tas ir neizbēgams ļaunums. Toties te, pludmalē, viņš ir jūras iemītnieku aizstāvis, draugs un glābējs.

Parasti Ihtiandrs mēdza atgriezties mājup, tāpat kā aizpeldējis, izmantojot zemūdens straumes. Tomēr šodien viņam diezin kā vis negribējās ilgi gremdēties ūdenī — okeāns un debess bija pārāk skaisti. Jauneklis gan ienira un papeldēja brītiņu zem ūdens, gan atkal parādījās virspusē kā jūras putns, kas medī zivis.

Nodziest pēdējie saules stari. Rietumos izplēn dzeltenā svītra. Drūmie viļņi kā tumšpelēkas ēnas trauc cits aiz cita.

Pēc dzestrā gaisa ūdenī tik silti. Visapkart tumsa, bet tā nebiedē. Sai stundā neviens neuzbrūk. Dienas plēsoņas jau iemiguši, bet nakts plēsoņas vēl nav iznākuši medībās.

Te ir tas, kas viņam vajadzīgs: ziemeļu straume, kas plūst gluži tuvu okeāna līmenim. Vēl nenorimušie vizuļviļņi viegli šūpo šo zemūdens upi augšup lejup, tomēr tā joprojām lēni plūst no karstajiem ziemeļiem uz saltajiem dienvidiem. Bet daudz dziļāk plūst otra straume — no dienvidiem uz ziemeļiem. Ihtiandrs bieži izmanto šīs straumes, kad viņam ilgi jāpeld līdztekus krastam.

Šodien viņš tālu aizpeldējis uz ziemeļiem. Tagad siltā straume aizvadīs viņu līdz tunelim. Tikai nedrīkst iesnausties un aizpeldēt tālāk, kā tas reiz bija noticis. Viņš te saliek rokas aiz galvas, te izstiepj tās uz abām pusēm, te lēni iepleš, te sakļauj kājas — nodarbojas ar vingrošanu. Straume nes viņu uz dienvidiem. Siltais ūdens, lēnās roku un kāju kustības nomierina.

Ihtiandrs veras augšup — virs viņa ir velve, kā nobērta ar sīkām, putekļiem līdzīgām zvaigznītēm. Tur naktsspīdītes iedegušas savas svecītes un pacēlušās okeāna virsū. Sur tur tumsā pavīd zilgani un sārteni vizoši miglāji — sīciņu, spidošu dzīvnieciņu sablīvējumi. Garam lēni peld bumbas, kas izstaro maigu, zaļganu gaismu. Gluži tuvu Ihtiandram spīgo medūza — tā atgadina lampu, ko sedz sarežģīts abažūrs ar mežģinēm un garam bārkstīm. Pie katras medūzas kustības bārkstis lēni līgojas kā no vieglas vēsmas. Uz sēkļiem jau iedegušās jūras zvaigznes. Dziļi dzīlēs aši kustas lielo plēsoņu ugunis. Tās traucas cita aiz citas, met lokus, dziest un iedegas no jauna.

Atkal sēklis. Koraļļu ērmīgos stumbrus un zarus no iekšienes apgaismo gaišzila, sārta, zaļa un balta uguns. Vieni koraļļi laistas bālā, mirgojošā gaismā, citi liesmo kā līdz baltkvēlei nokaitēts metāls.

Debesīs nakti redz tikai mazas, tālas zvaigznes, dažreiz mēnesi, bet šeit tūkstošiem zvaigžņu, tūkstošiem mēnešu, tūkstošiem mazu, daudzkrāsainu sauju, kuras spīd rāmā, maigā gaismā. Okeānā nakts nesalīdzināmi skaistāka nekā zemes virsū.

Ihtiandrs paceļas virs ūdens, lai par to vēlreiz pārliecinātos.

Gaiss kļuvis siltāks. Virs galvas tumšzilais, ar zvaigznēm piebārstītais debesu loks. Apvārsnī mēness sudrabotais disks. No mēness pāri visam okeānam aizstiepjas sudraba celiņš.

No ostas atskan zems, sulīgs, ilgs svilpiens. Tur milzis «Horokss» dodas atceļā. Cik tomēr vēlu! Drīz ausīs rīts. Ihtiandrs bijis prom no mājām veselu diennakti. Tēvs droši vien bārsies.

Ihtiandrs peld uz tuneli, iebāž roku starp stieņiem, atdara dzelzs restes un peld pa tuneli pilnīgā tumsā. Atceļā jāturas zemu, aukstajā strāvā, kas plūst no jūras uz dārza baseiniem.

Kaut kas viegli piegrūžas pie pleca un pamodina viņu no snaudas. Viņš ir baseinā. Jauneklis aši paceļas augšup. Viņš sāk elpot ar plaušām, uzņemot gaisu, kas piesātināts ar pazīstamajām puķu smaržām.

Pēc dažiem mirkļiem viņš jau cieši iemidzis gultā, kā tēvs pavēlējis.

Загрузка...