Cilvēks- Amfībija

BĒGŠANA

Olsens tikko bija pārnācis no fabrikas un dzīrās ēst pusdienas, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

— Kas tur ir? — Olsens uzsauca, neapmierināts, ka viņu traucē.

Durvis atvērās, un istabā ienāca Gutiēre.

— Gutiēre?! Tu? No kurienes? — izsaucās pārsteigtais un iepriecinātais Olsens pieceldamies.

— Labdien, Olsen, — Gutiēre sacīja. — Ēd vien mierīgi pusdienas. — Un, atbalstījusies pie stenderes, turpināja: — Es nevaru dzīvot kopā ar vīru un viņa māti. Zurita… viņš iedrošinājās iesist man. Un es pametu viņu. Aizgāju pavisam, Olsen.

Sī jaunā ziņa piespieda Olsenu pārtraukt pusdienas.

— Tas nu gan ir kas negaidīts! — viņš izsaucās. — Sēdies! Tu jau lāgā neturies kājās. Bet kā tad tā? Tu taču sacīji: «Ko dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt.» Atlikt šo tematu? Vēl jo labāk. Priecājos, Vai tu atgriezies pie tēva?

— Tēvs neko nezina. Zurita mani atrastu pie tēva un aizvestu atpakaļ. Es apmetos pie draudzenes.

— Un … ko tu darīsi tālāk?

— Es iestāšos fabrikā. Es atnācu lūgt tevi, Olsen, palīdzēt atrast man darbu… vienalga, kādu.

Olsens noraizējies pagrozīja galvu:

— Pašlaik tas ir ļoti grūti. Kaut gan es, protams, pamēģināšu. — Un padomājis Olsens jautāja: — Bet kā vīrs izturēsies pret to?

— Es negribu par viņu neko zināt.

— Jā, bet vīrs gan gribēs zināt, kur atrodas viņa sieva, — Olsens pasmaidīja. — Neaizmirsti, ka tu esi Argentīnā. Zurita uzmeklēs tevi un tad… Tu pati zini, ka viņš tev nedos miera. Likums un sabiedriskā doma ir viņa pusē. ,

Gutiēre brīdi domāja un tad apņēmīgi "noteica:

— Vienalga! Tādā gadījumā es braukšu uz Kanādu, uz Aļasku. ..

— Par to mēs padomāsim. Te palikt tev bīstami. Es jau pats sen dzīros aizceļot. Kāpēc es īsti ierados šeit — Latīņamerikā? Te vēl pārāk stiprs baznīctēvu gars. Zēl, ka mums toreiz neizdevās aizbēgt, bet Zurita paspēja tevi nolaupīt un mūsu biļetes un nauda gāja zudumā. Tagad tev droši vien, tāpat kā man, nav naudas tvaikoņa biļetei uz Eiropu. Bet mums jau nav nemaz obligāti jābrauc taisni uz Eiropu. Ja mēs — es saku «mēs» tāpēc, ka neatstāšu tevi, kamēr tu nebūsi nogādāta drošā vietā, — ja mēs nokļūstam tikai līdz Paragvajai tepat blakus vai vēl labāk — līdz Brazīlijai, tad Zuritam būs jau grūtāk uzmeklēt tevi un mums būs laiks sagatavoties braucienam uz Savienotajām Valstīm vai uz Eiropu … Vai tu zini, ka doktors Salvators un Ihtiandrs atrodas cietumā?

— Ihtiandrs? Viņš atradies? Kāpēc viņš cietumā? Vai es varu viņu satikt? — Gutiēre apbēra Olsenu ar jautājumiem.

— Jā, Ihtiandrs ir cietumā un var atkal kļūt par Zuritas vergu. Nejēdzīgs process, nejēdzīgs apvainojums pret Salvatoru un Ihtiandru.

— Tas ir briesmīgi! Vai viņu nevar izglābt?

— Es visu laiku pūlējos to izdarīt, bet bez sekmēm. Taču pats cietuma uzraugs kļuvis par mūsu negaidītu sabiedroto. Šonakt mums jāatbrīvo Ihtiandrs. Es nupat kā saņēmu divas īsas zīmītes: vienu no Salvatora, otru no cietuma uzrauga.

— Es gribu satikt Ihtiandru! — Gutiēre iesaucās. — Vai es varu iet tev līdzi?

Olsens apsvēra.

— Domāju, ka tie. Arī tev labāk, ja neredzēsi Ihtiandru.

— Bet kāpēc?

— Tāpēc, ka Ihtiandrs ir slims. Viņš slims kā cilvēks, bet vesels kā zivs.

— Es nesaprotu.

— Ihtiandrs nevar elpot gaisu. Kas notiks, ja viņš atkal ieraudzīs tevi? Viņam tas būs ļoti smagi un varbūt tev tāpat. Ihti. ndram gribēsies tikties ar tevi, bet dzīve uz sauszemes galīgi nobeigs viņu.

Gutiēre nokāra galvu.

— Jā … varbūt tev taisnība, — viņa pēc brītiņa atbildēja.

— Starp viņu un visiem pārējiem cilvēkiem atrodas neuzveicams šķērslis — okeāns. Ihtiandram ir uzspiests likteņa zīmogs. Kopš šās dienas ūdens kļūst par viņa dzimto un vienīgo stihiju.

— Bet kā viņš tur dzīvos? Viens bezgalīgajā okeānā — cilvēks starp zivīm un jūras briesmoņiem?

— Viņš bija laimīgs savā zemūdens pasaulē, iekams…

Gutiēre pietvīka.

— Tagad, zināms, viņš vairs nebūs tik laimīgs kā toreiz …

— Rimsties, Olsen, — Gutiēre skumji pārtrauca.

-— Tomēr laiks izdziedē visu. Var būt, ka viņš atgūst zaudēto mieru. Tā viņš arī dzīvos — starp zivīm un jūras briesmoņiem. Un, ja haizivs neaprīs viņu pirms laika, viņš nodzīvos līdz vecumam, līdz sirmiem matiem … Nāve? Nāve visur vienāda .. .

Krēsla biezēja, un istabā kļuva gandrīz pavisam tumšs.

— Nu man laiks, — Olsens pieceldamies sacīja.

Arī Gutiēre piecēlās.

— Bet vai iztālēm es drīkstu uz viņu paskatīties?

— Zināms, ja tu neatklāsi savu atrašanās vietu.

— Jā, to es apsolu.

Bija pavisam tumšs, kad Olsens ūdens vedēja drēbēs iebrauca cietuma pagalmā no koronela Diasa ielas puses.

Sargs viņam uzsauca:

— Kur tu brauc?

— Vedu «velnam» jūras ūdeni, — Olsens atbildēja, kā cietuma uzraugs bija viņam mācījis.

Visi sargi zināja, ka cietumā atrodas neparasts arestants — «jūras velns», kas sēž ar jūras ūdeni pildītā tvertnē, jo saldūdeni nevar panest. Laiku pa laikam šo jūras ūdeni mainīja, atvedot to uz ores uzliktā lielā mucā.

Olsens piebrauca pie cietuma ēkas un nogriezās gar stūri, kur bija virtuve un kalpotāju ieeja cietumā. Uzraugs bija jau visu sagatavojis. Sargi, kuri parasti stāvēja gaitenī un pie ieejas, bija aizsūtīti ar dažādiem uzdevumiem. Ihtiandrs uzrauga pavadībā brīvi iznāca no cietuma.

— Nu, lec ātrāk mucā! — skubināja uzraugs.

Ihtiandrs nekavējās.

— Brauc!

Olsens uzšāva ar grožiem, izbrauca no cietuma pagalma un nesteigdamies brauca tālāk pa Alavara avēniju, gar Ritero staciju un preču staciju. Viņa tuvumā vīdēja gājējas sievietes ēna.

Bija jau tumša nakts, kad Olsens izbrauca no pilsētas robežām. Ceļš veda gar jūras krastu. Vējš pieņēmās. Viļņi traucās uz krastu un šalcot šķīda pret akmeņiem.

Olsens apskatījās visapkārt. Uz ceļa neviens nebija redzams. Tikai tālumā laistījās ātri traucoša automobiļa ugunis. Lai pabrauc garām.

Automobilis, dūkdams un apžilbinādams visus ar ugunim, aizdrāzās pilsētas virzienā un nozuda tālumā.

— Ir laiks! — Olsens atgriezās un pamāja Gutiērei, lai tā paslēpjas aiz klintīm. Tad viņš piesita pie mucas un uzsauca: — Esam klāt! Kāp laukā!

Ihtiandra galva parādījās virs mucas. Viņš pārlaida skatienu apkārtnei, ātri izkāpa no mucas un nolēca uz ceļa.

— Paldies, Olsen! — jauneklis sacīja, ar slapjo roku cieši saspiezdams milža plaukstu.

Ihtiandrs elpoja strauji kā aizdusas lēkmē.

— Ne par ko. Ardievu! Esi piesardzīgs. Nepeldi tuvu krastam. Bīsties no cilvēkiem, lai nekrīti otrreiz verdzībā.

Pat Olsens nezināja, kādus norādījumus Ihtiandrs saņēmis no Salvatora.

— Jā, jā, — Ihtiandrs aizelsdamies atbildēja. — Es peldēšu tālu tālu, uz klusām koraļļu salām, kur nepiestāj neviens kuģis. Paldies, Olsen! — Un jauneklis metās uz jūru.

Jau pie pašiem viļņiem viņš pēkšņi atskatījās un iesaucās:

— Olsen, Olsen! Ja kādreiz satiksiet Gutiēri, nododiet viņai manus sveicienus un pasakiet, ka vienmēr atcerēšos viņu!

Viņš ielēca jūrā un izsaucās:

— Ardievu, Gutiēre! — un iegrima viļņos.

— Ardievu, Ihtiandr! — Gutiēre, stāvēdama aiz klints, klusu atsaucās.

Vējš pieņēmās spēkā un gandrīz jau gāza cilvēkus no kājām. Jūra bangoja, smiltis švīkstēja, akmeņi granda.

Kāda roka saspieda Gutiēres pirkstus.

— Iesim, Gutiēre! — Olsens laipni pavēlēja.

Viņš izveda Gutiēri uz ceļa.

Viņa vēireiz atskatījās uz jūru un, atbalstīdamās uz Olsena rokas, devās uz pilsētas pusi.

Salvators izcieta sodu, atgriezās mājās un ķērās atkal pie zinātniskā darba. Viņš gatavojas doties kādā tālā ceļojumā.

Kristo joprojām kalpo pie viņa.

Zurita iegādājies jaunu šoneri un zvejo pērles Kalifornijas līcī. Kaut viņš nav bagātākais cilvēks Amerikā, tomēr par savu likteni nevar sūdzēties. Viņa ūsu gali kā barometra bultas rada augstu spiedienu.

Gutiēre šķīrusies no vīra un apprecējusi Olsenu. Viņi pārcēlušies uz Ņujorku un strādā konservu fabrikā. Laplatas līča piekrastē neviens vairs nepiemin «jūras velnu». Tikai dažkārt tveicīgās naktīs vecie zvejnieki, izdzirdējuši nakts klusumā nezināmu skaņu, stāsta jaunajiem:

— Tā kādreiz pūta gliemežragā «jūras velns», — un sāk stāstīt par viņu leģendas.

Tikai viens cilvēks Buenosairesā nespēj aizmirst Ihtiandru.

Visi pilsētas puikas pazīst veco, pa pusei jukušo ubagu indiāni.

— Re, kur iet «jūras velna» tēvs!

Bet indiānis neliekas dzirdam puiku klaigas. Satiekot kādu spānieti, vecais katrreiz atgriežas, nospļaujas un norūc kādu lāstu.

Policija neaiztiek veco Baltazaru. Viņa ārprāts ir rāms, viņš nevienam nav kaitīgs. Tikai, kad jūrā saceļas

vētra, vecais indiānis top neparasti nemierīgs. Viņš steidzas uz pludmali un, riskēdams, ka ūdens viņu ieskalos jūrā, nostājas uz piekrastes akmeņiem un sauc, sauc dienu un nakti, kamēr vētra nenorimst: — Ihtiandr! Ihtiandr! Mans dēls! Bet jūra prot glabāt savu noslēpumu.