Džeralda Darela labākais mantojums

IEVADS

Pirmo reizi Džeralds Darels mani uzrunāja 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū Madagaskaras dienvidaustrumu mi­sijas nama bēniņos. Misijā biju apmetusies, kad viesuļvētra bija sagrāvusi manu mazo vasaras namiņu. Tajā pašā viesuļ­vētras dienā ar militāru apvērsumu tika gāzta Madagaskaras valdība, nedarbojās nekādi sakaru līdzekļi, starptautiskie lido­jumi bija atcelti, tādēļ man nācās samierināties ar nenosakāma ilguma uzturēšanos šajā valstī, kaut gan tikko biju beigusi savas pusotru gadu ilgās studijas doktorantūrā un dedzīgi vēlē­jos atgriezties mājās. Taču tobrīd es misijas bibliotēkā biju sa­meklējusi "Manu ģimeni un citus zvērus". Atlaidusies salmu cisās, es kopā ar savu tuvāko kompanjonu - augļēdāju sik­spārni - lāktura gaismā lasīju šo grāmatu, un dzīve pēkšņi vairs nešķita tik drūma. Patiesībā Džerija aprakstītā dzīve bija brī­nišķīga - dzīvnieku, saules gaismas un laimes pilna, es smējos bez gala, nepārprotami mulsinādama man pie rokas pieķērušos sikspārni.

Mana nākamā saskarsme ar Džeriju notika divus gadus vēlāk, kad ASV ieguvu akadēmisko grādu. Tolaik jau zināju, ka viņš sarakstījis daudzas grāmatas, kurās ne tikai brīnišķīgi attēlojis visās pasaules malās sastaptos dzīvniekus, bet arī aizkustinoši rāda, kas ar tiem notiek, kad augošā cilvēku populācija kā pai­suma vilnis izposta viņu pasauli. Es ari uzzināju, ka viņš kādā no Normandijas grupas saliņām - Džērsijā - nodibinājis pa­vairošanas patvērumu visapdraudētākajām sugām. Varat iedo­māties manu sajūsmu, kad vairāki profesori nolēma sarīkot viesības par godu izcilā rakstnieka un dabaszinātnieka vizītei universitātē un ielūdza arī mani! Kad mans varonis ienāca is­tabā, visa telpa pēkšņi it kā iezaigojās viņa apbrīnojamās perso­nības spožumā. Tovakar es sarunājos tikai un vienīgi ar Džeriju. Viss pārējais, tā sakot, jau ir vēsture: es aizbraucu uz Džērsiju (kur drīz vien pārliecinājos, cik maldīgs bijis mans priekšstats par salu kā vienu vienīgu apdraudēto sugu pavairošanas cen­tru - lai man piedod draugi salinieki!), iesaistījos Brīvās dabas aizsardzības tresta un zoodārza darbībā, kopā ar Džeriju apce­ļoju Kanādu, Franciju, Kostariku un manu iemīļoto Madagas- karu; kādā Spānijas pilī, Džerijam lūkojoties man pār plecu, pieliku punktu savas doktora disertācijas nobeigumā, un mēs salaulājāmies manu vecāku Tenesī štata mājas dārzā - vijolīšu un meža zemenīšu pilnā maurā, ko ieskāva ziedošas acālijas un kizila krūmi.

Tas viss izklausās pēc skaistas pasakas - vienkārši - tāda tā arī bija, un tā turpinājās. Mēs kopā apceļojām vairākas valstis, sarakstījām vairākas grāmatas un organizējām daudzas televī­zijas pārraides; visas šīs darbības saistījās ar savvaļas dabu un cilvēkiem, kas centās to aizsargāt. Reizumis mēs patvērāmies savā mazajā namiņā Francijas dienvidos - garigā; mēs tur gata­vojām saviem draugiem maltītes ar timiānu un rozmarīnu, kas auga kalnu nogāzēs, vērojām, kā kāpuri pārvēršas tauriņos un kā vāveres pilnām mutēm mielojas ar priežu čiekuriem. Taču mēs allaž atgriezāmies Džērsijā - zoodārzā, Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības tresta galvenajā mītnē, ko Džerijs bija nodi­binājis jau 1963. gadā, - pie mūsu brīnišķīgajiem dzīvniekiem un nepārspējamās komandas, kas tos aprūpēja.

Tomēr neviena pasaka neiztiek bez savas ļaunās raganas, un Džerija pasaulē ļaunums bija dzīvnieku karaļvalstij uzglūnošās briesmas. Kāpēc dzīvniekiem būtu jācieš no cilvēka rokas? Dzīv­niekus, augus, pašus cilvēkus un to dabisko dzīves vidi apdrau­dējusi un joprojām apdraud nevis ļaunprātība, bet gan nezi­nāšana un reizēm mantkārība. Džerijs to saskatīja ātrāk nekā lielākā daļa cilvēku un sāka par to ne tikai runāt, bet arī kaut ko darīt situācijas uzlabošanai.

Vairāk nekā četrus gadu desmitus viņš stāstīja pasaulei par dabas vides krīzi, īpaši tādēļ, ka tā ietekmēja viņa iemīļotos dzīvniekus. Viņš savu organizāciju izveidoja par līderi starp modernajiem zoodārziem, uzskatāmi pierādīdams to nozī­mīgo lomu cīņā par dabas aizsardzību. Viņa iejūsminošie un vērīgie dzīvnieku apraksti iedvesmoja pievienoties cīņai ne­skaitāmus lasītājus - gan jaunus, gan vecus. Daudzi no viņiem šobrīd ir profesionāli dabas aizsardzības speciālisti, citi turpina cīņu ar atšķirīgiem paņēmieniem, kas ir vairāk vai mazāk ie­tekmīgi, taču nekādā ziņā nav mazsvarīgi.

Džerija darbi lielākoties ir autobiogrāfiski, tādēļ man šķita vispareizāk sakārtot tos tādā secībā, kādā tie atspoguļo viņa ne­parasto dzīves gājumu. Protams, tie sarakstīti dažādā secībā un dažādos laikos. Viņš mēdza rakstīt vaļas brīžos uz kuģa, ceļo­dams uz eksotiskām zemēm, vai kad "kurpe spieda" un vaja­dzēja nopelnīt maizi, vai arī tad, kad radās iespēja īstenot kādu no viņa idejām. Taču, pēc manām neprofesionālajām domām, visi darbi ir stilā un meistarībā līdzvērtīgi, tāpēc es nekad ne­pieļāvu domu kārtot Džerija darbus atbilstoši viņa literārajai izaugsmei. Uzskatu, ka viņa neatdarināmais rakstnieka stils pilnā mērā atklājās jau pirmajā publicētajā grāmatā - "Pārpildītais šķirsts" (1953). Patiesībā savu pirmo grāmatu Džerijs sarak­stīja jau bērnībā, dzīvodams Korfu salā, - viņš man stāstīja, ka tas esot bijis stāsts par klinšu kāpējiem, un tajā viņš vienā laidā glābis dažādus ģimenes locekļus no džungļu un tuksnešu briesmām. Šis manuskripts diemžēl kara laikā pazudis, tomēr domāju, ka nav uzskatāms par neglābjamu zaudējumu litera­tūrai, jo Džerijs pēc savas būtības bija daudz vairāk nekā tikai rakstnieks.

Džerija dzīvē un darbos dominē trīs tēmas. Ap vienu - cen­trālo tēmu rotē divas pārējās. Tā ir viņa tīrā, visaptverošā jūsma par atklājumiem dabā un tur mītošajos dzīvniekos. Džerijam piemita talants to izpaust ar savu izcilo, asprātīgi salīdzinošo spēju dalīties savos atklājumos ar citiem. Reizēm pārmet, ka viņa attieksme pret dzīvniekiem esot antropomorfiska. Tā tas ir, un par to nav jākaunas! Šādā neparastā veidā Džerijs ļāva lasītājiem un klausītājiem atjaunot to saikni ar dzīvniekiem, kura, pēc viņa domām, kļuvusi bīstami trausla, ja ņem vērā, ka mēs visi - gan cilvēki, gan dzīvnieki - esam dzīvi organismi, kuriem šādā vai tādā veidā jāsadzīvo uz vienas un tās pašas pla­nētas.

Otra tēma ir viņa skatījums uz cilvēkiem un to uzvedību. Šo skatījumu varētu saukt par "zoomorfisku", jo cilvēku aprak­stos viņš bieži lieto dzīvnieku valsts terminus, taču par cilvēku vājībām stāsta ar tikpat lielu baudu kā par dzīvnieku trūku­miem. Abu sugu aplamību aprakstu savdabīgi papildina Dže­rija īpašais humors un dzīvesprieks, kas reizēm ir sarkastisks, pat dzēlīgs, taču vienmēr balstās uz īsti trāpīgu novērojumu vai pelnītu maigumu.

Taču vienā jautājumā - savu darbu trešajā tēmā - no Džerija maigumu nesagaidīt: redzēdams, ka daba tiek izlaupīta un tās iemītnieki iznīcināti, viņš neganti dusmojas un mēģina situāciju

labot tā, kā to prot vislabāk, - sagādādams apdraudētajiem dzīvniekiem drošu patvērumu, līdz tiem būs iespēja atgriezties

savvaļas mītnēs.

Pirms jūs Džerija darbos iepazīsiet Džeriju pašu, viņa ģi­meni, draugus un dzīvniekus, uzklausiet viņa skaidrojumu par to, kā viņš kļuvis par tādu cilvēku, kāds bija. Šajā fragmentā viņš, kā parasti, vērtē sevi pieticīgi un visu piedēvē vienkārši veiksmei.