Par ciltstēvu dēvē gorillas tēviņu pašā spēka plaukumā, uz kura varenajiem, platajiem, sudrabotajiem pleciem balstās atbildība par baru, tā vadīšana, ērtību nodrošināšana, aizsargāšana un vairošana. Šajā laika posmā Džerija krāšņās, blondās "krēpes" ieguva sudrabotu nokrāsu un kopā ar sirmojošo bārdu vērta viņu līdzīgu šādam ciltstēvam. Viņa rūpju nasta bija milzīga - rakstīšana un filmēšana, lai noturētu zoodārzu un sevi pašu virs ūdens, kā arī lai sekmētu un vērstu plašumā dabas aizsardzības darbu, un jaunās, no Džērsijas zoodārza dzimušās labdarības organizācijas - Brīvās dabas aizsardzības tresta - izvadīšana cauri sākotnējai skepsei un naudas trūkumam, lai vēlāk uzsāktu dzīvnieku atgriešanas dzimtajās mājās projektu.
Džerijs tika galā ar šiem pienākumiem vairākos veidos. Šajā laika posmā viņš rakstīja par visdažādākajiem piedzīvojumiem, arī pirms 1945. gada notikušajiem, kā arī par jaunākajiem ceļojumiem uz dažādām pasaules malām - lai vāktu dzīvniekus, plānotu dabas aizsardzības pasākumus, uzņemtu filmas par da- baszinību tēmām un vāktu līdzekļus. Viņš ar lieliskiem panākumiem iemēģināja roku daiļliteratūrā - īso stāstu un romānu rakstīšanā, kā arī aprakstīja sava dabas aizsardzības darba rezultātus.
Šajā nodaļā iekļautie fragmenti izvēlēti ar domu atainot Džerija dzīves daudzveidību un enerģiju šo drudžaino, reibinošo divu desmitgažu laikā. Viņš sarakstīja mazāk grāmatu nekā iepriekšējā periodā, jo rakstīšana bija tikai viena no viņa daudzajām nodarbēm, taču iekļaušanai atlasīts labākais no viņa sasniegumiem: gorillu pavairošanas programmas sākums Džērsijas zoodārzā, ko galu galā slavenu padarīja mūsu pašu slavenais ciltstēvs Džambo; Viņas Karaliskās Augstības princeses kļūšana par labāko un inteliģentāko patronesi, par kādu var sapņot ikkatra organizācija; Ursulas - kuriozākās "daiļliteratūras" tēlu galerijas pārstāves - aizraujošā darbošanās uz skatuves; pasaulē visbrīnišķīgākās, tomēr arī visapdraudētākās ekosistēmas - koraļļu rifu un tropisko lietus mežu valdzinājums; pirmais ceļojums uz Maurīciju, ar kuru aizsākās tresta darbs citās zemēs; un mūsu apbrīnojamais ceļojums uz toreizējo Padomju Savienību vēl pirms Gorbačova ēras, kā arī vilšanās, meklējot ziemojošu lāci.
Par piemēru visdažādākajām grūtībām, kādas jāpārvar, lai dzīvnieku laulības izrādītos veiksmīgas, var kalpot mūsu gorillas, jo centienos iekārtot šos dzīvniekus ar visām ērtībām mēs dabūjām piedzīvot praktiski visu emociju gammu… Mātīti N'Pongo mēs iemantojām, kad viņa bija apmēram divus ar pusi gadus veca. Pēc tam mēs ieguvām Nendiju - mazliet jaunāku mātīti. N'Pongo jau no paša sākuma bija apburoša, atvērta, ar pilnu galvu nebēdnību un pārliecību par pašas nozīmīgo lomu. Kaut arī viņai Nendija iepatikās no pirmā acu uzmetiena, N'Pongo tomēr nepārprotami norādīja, ka šis ir viņas zoodārzs, visi darbinieki viņas draugi un ka Nendijas pašas interesēs būtu to paturēt prātā. Viņa gan bija pārāk jauka un labdabīga, lai censtos otru sadistiski iebiedēt, kā tas līdzīgos apstākļos tik bieži gadās ar citiem dzīvniekiem, tomēr pret Nen- diju izturējās vienlaikus ļoti mīļi, bet nepārprotami stingri. Šāda savstarpējas mīlestības un cieņas pilna kopādzīvošana ilga turpmākos piecus gadus, turklāt N'Pongo daudzējādā ziņā uzņēmās tēviņa lomu. Jāatzīst, ka patiesībā abu gorillu attiecības izvērtās, kā to dēvētu meiteņu skolā, neveselīgas.
Tobrīd mums tēviņa sagādāšana radīja pamatīgas grūtības. Tā vien likās, ka N'Pongo un Nendija savas dienas beigs kā jaunavīgas vecmeitas, un šāda doma mums, gluži dabiski, likās atbaidoša. Un tad Ernsts Langs mums piedāvāja Džambo. Šis piedāvājums no visdažādākajiem viedokļiem bija neiedomājama veiksme. Langs bija pirmais cilvēks Eiropā, kuram izdevies panākt gorillu vairošanos, jo gorilla piederēja pie tiem grūti uzturamajiem dzīvniekiem, kuru vairošanos nebrīves apstākļos uzskatīja par neiespējamu, - bet kopš slavenā Gumas dzimšanas un izaudzēšanas ledus likās salauzts, jo Langa gorillu ģimene zēla un plauka. Džambo bija viens no šajā ģimenē dzimušajiem jaunajiem tēviņiem. Viņš bija ne tikai pats dzimis zoodārzā, bet arī tēvs jaunam gorillam, kura māte bija Džambo māsa. Tas nozīmēja, ka Džambo bija nevis kaut kāds nevainīgs pusaudzis, kura zināšanas seksa jautājumos nesniedzas tālāk par slepus izšķirstītos vīriešu žurnālos atrodamo informāciju, bet gan radītspējīgs tēviņš, kuram pārošanās nav nekas jauns.
Tas bija ļoti svarīgi, jo pērtiķi daudzas lietas iemācās, vērojot citu piemēru, un veiksmīga pārošanās ir viens no tiem. Pērtiķis, kas audzis nošķirtībā no bara, var izrādīties nemākulīgs vai pat pilnīgi darboties nespējīgs mīlnieks, jo gluži vienkārši nezina, kas darāms. Džambo ne tikai bija guvis mācību, vērodams savu vareno tēvu Ahilleju, bet jau pierādījis, ka bijis uzcītīgs skolnieks. Tādējādi tika nolemts, ka viņš ir īstajā vecumā, lai kļūtu pat N'Pongo un Nendijas vīru. Langs savās vēstulēs nebeidza vien cildināt Džambo lieliskās īpašības, turklāt, kā daždien karalisko ģimeņu laulību lietā, bija notikusi arī apmaiņa ar fotogrāfijām. Mums tika apgalvots, ka Džambo esot ārkārtīgi spēcīgs un neatvairāmi skaists, melns, tomēr glīts un ar hu- morpilnu sejas izteiksmi. Pēc mūsu domām, viņš bija nevainojams. Nu tikai atlika pārliecināties, vai abas mātītes ir tādās pašās domās.
Dzīvnieku savstarpējā iepazīstināšana ir ārkārtīgi satraucošs mirklis. Vai viņi viens otram uzbruks? Ja tā, vai ar šļūteņu, ūdens spaiņu un dakšu palīdzību izdosies abus samierināt? Ja neuzbruks, varbūt izrādīs vienaldzību - vai varbūt sākotnēji notēlos vienaldzību, bet bruks viens otram virsū vēlāk, kad būs mūsos iesējuši pāragru bezrūpību? Ja dzīvnieki neliksies viens par otru ne zinis, vai iespējams, ka vēlāk viens otram iepatiksies, vai arī visi uztraukumi un izdevumi bijuši veltīgi? Ikvienam, kas ir pārliecināts, ka tajos pašos apstākļos divi vienas sugas dzīvnieki izturēsies līdzīgi, būtu noderējis noskatīties Džambo iepazīšanos ar N'Pongo un Nendiju. Tā bija klasiska izrāde jebkurā šā vārda nozīmē.
Mēs bijām abas mātītes iesprostojuši pirmajā no guļamtelpas trim nodalījumiem, tā ka viņas varēja cauri režģiem ielūkoties trešajā, kur grasījāmies ielaist Džambo. Vidējo nodalījumu atstājām tukšu kā bufervalsti, tādējādi nodrošinot starp mātītēm un tēviņu gan attālumu, gan divas režģu sienas, līdz būsim pārliecinājušies par visu triju gorillu attieksmi pret iepazīstināšanas ideju. Drudžainā darbošanās ļāva N'Pongo un Nendijai nojaust, ka tiek gatavots kaut kas neparasts, tomēr viņām nebija zināms, kas tieši, jo Džambo savā ceļojuma krātiņā joprojām palika viņu acīm neredzams.
Tad pienāca lielais brīdis - tika pacelta Džambo krātiņa siena, atvērtas gorillu guļamistabas durvis, un Džambo, masīvs un melns kā ogle, izplatīdams gorillām raksturīgo ķiploku smārdam līdzīgo sviedru aromātu, ielāčoja savā nodalījumā, uzrāvis varenos plecus kā profesionāls svarcēlājs. Viņš pārlaida telpai ašu, vērtējošu skatienu, ieraugot arī mātītes, tomēr to nekādi neizrādīja. Viņš uz mirkli attupās un majestātiski aplūkoja visu apkārtni, tad ņēmās sīki un smalki izpētīt katru stūrīti un kaktiņu guļamtelpā, joprojām ignorēdams mātītes. Uz mātītēm šis skats iedarbojās graujoši. Sadzirdējušas durvju ie- čīkstēšanos, viņas bija pienākušas tuvāk paskatīties, bet, kad viņu redzeslokā bija iesoļojis melnais skaistulis Džambo, katras reakcija bija mums pilnīgi negaidīta.
Bijām pārliecināti - ja Džambo vispār izdosies atstāt iespaidu, pirmā savu interesi izrādīs ekspansīvā, draudzīgā N'Pongo, jo Nendija allaž izturējās aizdomīgāk un atturīgāk. Tomēr mirklī, kad Džambo parādījās mātīšu redzeslokā, N'Pongo uzmeta viņam tikai vienu vērtējošu skatienu, tad pagriezās un aizgāja tālāk no būra sienas, ar savu plato, uzgriezto muguru demonstrēdama bezgaldziļu nicināšanu. Viņas izskats nepārprotami pauda pilnīgu intereses trūkumu par pretējo dzimumu, sevišķi jau par Džambo. Nesabiedriskās Nendijas reakcija bija pilnīgi pretēja un apburoši komiska. Mirkli pirms Džambo parādīšanās viņa tika tupējusi mazu gabaliņu nostāk no režģiem. Uzmetusi masīvajam torsam vienu pašu skatienu, viņa reaģēja gluži kā pusauga meitene, kuras guļamistabā gluži kails, tikai ar ģitāru rokās, pēkšņi ienācis viņas viskvēlāk pielūgtais pop- dziedonis. Nendijas sejā neticība mijās ar izbrīnu - nekad dzīvē viņa nebija cerējusi satikt kaut ko tik brīnumainu. Neviens viņai nebija stāstījis, ka pasaulē dzīvo pievilcīgi gorillu tēviņi. Pietika ar vienu skatienu, lai viņa acumirklī nevaldāmi iemīlētos.
Jau iepriekš atvainojos, ja šis apraksts izklausās nezinātnisks un antropomorfisks, taču bioloģijas sausajā, pedantiskajā valodā notikušo nav iespējams atstāstīt. Viņa šļūkšus piešļūca pie režģiem, ne mirkli neatraudama skatienu no brīnumainās parādības, izmisīgā tvērienā iekrampējās režģos un sastingusi platām acīm blenza uz nepārprotami vienaldzīgo Džambo. Viņa sēdēja kā transā, aizgūtnēm tverdama katru mirkli. Guļamistabas pētīšanas gaitā Džambo reiz uz brīdi nozuda no redzesloka. Nendija neiedomājami satraucās un ņēmās skraidīt šurpu turpu, cenzdamās ieraudzīt, kur viņas elks nozudis. Kad Džambo nerādījās, viņa secināja, kas tas izgājis būra ārējā teritorijā, nekavējoties pieskrēja pie sava nodalījuma bīdāmajām durvīm un noliekusies centās kaut ko saskatīt pa durvju apakšu. Visbeidzot viņa atguva dvēseles mieru, jo Džambo no jauna parādījās, nevērīgi gremodams apelsīnu un nelikdamies manām Nendijas nevaldāmās kaisles apliecinājumus. Aplaimota, ka atkal spēj Džambo saskatīt, Nendija no jauna attupās pie režģiem un turpināja blenzt viņā ar godbijīgu un pielūgsmes pilnu skatienu. N'Pongo pa to laiku, vērdamās ārā pa logu uz mums, notiesāja dažus riekstus un visbeidzot nogūlās uz savas lāviņas, pilnībā ignorēdama tēviņa parādīšanos.
Kad visi trīs beidzot tika salaisti kopā, abas mātītes turpināja izturēties tāpat kā pirmajā mirklī. N'Pongo, kas tik ilgi bijusi visas apkārtnes valdniece, pilnīgi nepārprotami lūkojās uz jaunpienācēju ar aizdomām un greizsirdību, kurai jaucās klāt zināma deva piesardzības. Viņa nolēma turpināt tādā pašā garā un izlikties, ka astoņpadsmit stounu [22] smagais Džambo nemaz neeksistē. Savukārt Nendija tagad, kad bija iespējams pienākt savas kaisles objektam tik tuvu, sāka uzvesties vēl plān- prātīgāk, ja tas vispār iespējams. Viņa mēdza attupties pāris soļu attālumā un sajūsmā mirdzošām acīm neatraujoties blenzt uz Džambo. Mazliet vēlāk, kad Džambo atlaidās saulītē un ļāva sevi izieskāt, Nendijas laimei vairs nebija robežu - viņa atspiedās pret tēviņa maslvo augumu, un sejā atspoguļojās tik cilvēcīgs, nevaldāms lepnums, ka nebija iespējams apvaldīt smieklus. N'Pongo šis sakars izraisīja vieglu riebumu, tomēr viņa joprojām saglabāja virsvaru pār Nendiju. Toties N'Pongo un Džambo attiecības attīstījās pavisam nevēlamā gultnē.
Džambo gan bija pieredzējis tēviņš, bet tik un tā vēl pavisam jauns, jauneklīgas pārgalvības un zināmā mērā diezgan rupja humora pārpilns. Viņš noprata, ka nepatīk N'Pongo, un šī apziņa iesvēla viņā velnišķīgas dziņas. Viņš lika lietā visas iespējamās skolaspuiku palaidnības, kas, kā ikkatrs no mums noteikti zina, spēj pamatīgi izvest no pacietības. Viņš mēdza visnegaidītākajos mirkļos lēkt viņai virsū vai arī garāmejot pēkšņi pieklupt viņai un ieķerties vilnā. Arī N'Pongo nekavējoties klupa Džambo virsū, bet tas savukārt pamuka malā. Ķircināšanās turpinājās tik ilgi, kamēr N'Pongo, nu jau līdz neprātam pārskaitusies, ņēmās dzīties Džambo pakaļ, izkliegdama lāstus; Nendija šādos brīžos diezgan negribīgi nostājās draudzenes pusē un pievienojās vajāšanai. Viņa pati šādus Džambo uzmanības pierādījumus, bez šaubām, būtu uztvērusi ar prieku un labpatiku, tāpēc N'Pongo reakcija viņu mulsināja.
Kā jebkurš aizrautīgs jokdaris, Džambo nekad neapjauta, ka diezgan. Viņš nekad nesagādāja N'Pongo nopietnas sāpes - daži nenozīmīgi kodieni un skrāpējumi pēc gorillu rotaļu standartiem nav vērā ņemami - tomēr, tikko bija atklājis, ka spēj viņu izvest no pacietības, ķircināja bez mazākās žēlastības. N'Pongo drīz vien izskatījās sanīkusi kā profesionāla humorista sieva un pat zaudēja svaru. Bijām spiesti abus nošķirt un izlaist pastaigā būra atklātajā daļā atsevišķos laikos; Nendijas laiks nu tika sadalīts starp abiem, lai Džambo negarlaikotos, bet N'Pongo nebeigtos nost aiz greizsirdības.
Tad N'Pongo sāka meklēties un pēkšņi aptvēra, kādam nolūkam pasaulē radīti gorillu tēviņi, pat tādi kaitinoši joku plēsēji. Viņa bez kādas kautrēšanās cauri režģiem demonstrēja Džambo savus daiļumus un, tiklīdz abi tika salaisti vienā būrī, tā gandrīz nekavējoties sāka kopoties. Visā pārošanās laikā N'Pongo pacieta Džambo. Viņa gan neizrādīja savam partnerim tādu dievināšanu kā Nendija, tomēr mīlas priekiem nodevās ar pilnu krūti. Taču, tikko dziņas aprima, vecās attiecības uzbangoja ar jaunu sparu un abus no jauna nācās izšķirt. Mēnešiem ritot, N'Pongo gan sāka pret Džambo izturēties pielaidīgāk, taču patiesu uzmanību pievērsa vienīgi pārošanās laikā. Mums, protams, dzīve būtu daudz vieglāka, ja abi visu laiku sadzīvotu tikpat labi, tomēr paldies par to pašu. Galu galā svarīgākais bija noticis - laulības noslēgtas. Kad dziņu laiks iestājās Nendijai, arī viņa tika pie Džambo uzmanības apliecinājumiem, un nu mums atlika vienīgi gaidīt un cerēt, ka abas mātītes ir auglīgas, spēs radīt veselīgus mazuļus un, kas vēl svarīgāk, būs labas mātes.
Pēc bezgala ilgas gaidīšanas uz laboratoriju nosūtītie svaigākie urīna paraugi mums par lieliem priekiem apliecināja, ka abas mātītes ir gaidībās. Pirmajai laiks dzemdēt pienāca Nendijai. Pirmās gaidāmās gorillas dzemdības mums bija neaizmirstams notikums. Nemaz nerunājot par paša procesa nozīmīgumu, gorillu vairošanās nebrīvē vispār panākta tikai sešdesmitajos gados, turklāt tikai četrdesmit septiņi mazuļi sekmīgi izaudzēti par pieaugušiem pērtiķiem. Nendijai šis bija pirmais mazulis, tomēr mēs ļoti cerējām, ka viss noritēs bez sarežģījumiem. Mēs bijām migā iemontējuši tuvplāna televīzijas kameru, lai spētu visu procesu novērot divdesmit četras stundas diennaktī, un laikus pamanījām, kad kādu vakaru ap astoņiem dzemdības sākās. Nekavējoties sākās operācija "Gorilla".
Jau vairākus mēnešus, kamēr N'Pongo un Nendijas punči brieda aizvien prāvāki, mēs bijām gatavojušies stāties pretī jebkuriem iespējamiem sarežģījumiem. Nevarējām paļauties ne uz to, ka abas gorillas būs labas mātes, nedz ari to, ka dzemdības noritēs viegli un bez problēmām, tāpēc bija jāieplāno un jāsagatavojas itin visām varbūtībām - no ķeizargrieziena līdz mazuļu atņemšanai mātēm un barošanai ar pudelīti.
Visticamāk likās, ka šī pēdējā varbūtība attieksies uz Nen- diju, tādēļ viena istaba muižas ēkā tika iekārtota par bērnistabu. Istaba bija aprīkota ar iebūvētu ventilējamu skapi, mazgājamo bļodu un papildus brīvu vietu, kā arī diviem zīdaiņu inkubatoriem un diviem lieliem, pītiem veļas groziem, kurus vēlāk, kad mazuļi būs paaugušies, varēs izmantot par guļvietām, un arī mazbērnu sētiņām. Bērnistabas apsildīšanai tika uzstādīts automātiskais radiators ar nemainīgu 70 līdz 75 grādu [23] temperatūru. Bijām sagādājuši arī veļas mašīnu autiņu mazgāšanai un veļas žāvētāju. Protams, nācās parūpēties par veselu virkni visādu sīkumu no bērnu eļļas, losjona un autiņiem līdz barošanas pudelītēm, termometriem un plastikāta biksītēm. Kaut gan izdevumi bija lieli, mēs cerējām, ka neko no tā visa nevajadzēs izmantot.
Tobrīd, kad Nendijai liktenīgajā naktī sākās dzīšanās, mēs uzskatījām, ka esam veikuši visus cilvēka spēkos esošos piesardzības pasākumus un tagad viss atkarīgs no Nendijas. Mēs varējām tikai vērot un nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību.
Gaidīšana plosīja mums nervus. Kopš mirkļa, kad ievērojām pirmo dzīšanos, līdz tam brīdim, kad Nendija jau turēja mazuli rokās, pagāja deviņas stundas un divdesmit četras minūtes - saskaņā ar citos zoodārzos gūtajiem novērojumiem, gorillu dzemdībām neiedomājami ilgs laiks. Nedabiski ilgās dzemdības noteica tas, ka mazulis piedzima tā sauktajā ventex pozā - ar seju uz leju. Kad Nendija jau bija pārspējusi visus zināmos dzemdību ilglaicīguma rekordus, mēs negribīgi, tomēr nopietni bijām sākuši apsvērt ķeizargrieziena iespēju, bet visbeidzot pie šā līdzekļa neķērāmies, jo Nendija gan bija nemierīga un cieta sāpes, taču likās vesela un spēcīga. Ķeizargrieziens ir tāda operāciju, kuru izvēlas tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, tāpēc nolēmām vēl nogaidīt. Par laimi, Nendija visu paveica pati, pirms bija apritējis mūsu noteiktais kritiskais laiks.
Ikviena Nendijas kustība no kontrakciju sākšanās līdz dzimšanas brīdim tika pierakstīta, un divsimt sešdesmit veiktie pieraksti kopumā veidoja visdetalizētāko gorillu dzemdību norises ainu, kāda jebkad izveidota. Nendija teicami notīrīja mazuli un apēda placentu un apvalkus. Mazuli viņa turēja ļoti maigi un bija piespiedusi sev cieši klāt, tāpēc mēs pamatoti cerējām, ka nekādu grūtību vairs nebūs. Taču tad atklājās negaidīts šķērslis - Nendijai nebija ne jausmas par to, kā mazulis barojams. Četras stundas pēc piedzimšanas mazais gorillēns centās zīst, taču Nendija viņu vilka nost no pupa.
Visilgākais laiks, kāds līdz šim dots gorilla mātītei zīdīšanas uzsākšanai, pirms mazuli tai atņem un baro mākslīgi, līdz šim bijis trīsdesmit divas stundas, taču mūsu gadījumā gorillēns bija tik dūšīgs un tik dedzīgi centās tikt pie pupa, ka mēs viņu atstājām pie Nendijas četrdesmit stundas. Tik un tā viņa neļāva mazulim zīst. Mums nācās iešaut Nendijai miegazāles un pievākt mazuli. Aiznesām viņu uz bērnistabu, kuras sienas un griesti bija gaumīgi izdekorēti ar Volta Disneja varoņu attēliem, lai mazulim būtu, kur piesiet acis, un ievietojām inkubatorā. Gorillēna pirmās kārīgi notiesātās maltītes sastāvēja no ūdens ar glikozi, pēc tam pievienojām arī cilvēkbērniem izbarojamu sausā piena maisījumu; mazais dūšīgi ēda un strauji pieņēmās svarā. Par godu apgabalam Kamerūnā, Āfrikas vistālākajā rietumu malā, kur sastopamas zemieņu gorillas, nosaucām Nendijas dēlu par Asumbo. Viņš izvērtās par paraugmazuli.
Trīs mēnešus vēlāk pienāca N'Pongo kārta. Viņa diemžēl neļāva laikus noprast par dzemdību sākšanos un neļāva mums arī laikus sagatavoties, jo iespējami bija vairāki datumi. Mēs par visu uzzinājām astoņos no rīta, kad mūsu zīdītāju mītnes pārvaldnieks Kventins Bloksems ieradās darbā un ieraudzīja N'Pongo tupam uz savas lāviņas un pilnīgi neliekamies zinis par mazuli, kas gulēja uz grīdas, vicināja rociņas un činkstēja. N'Pongo bija apēdusi placentu un notīrījusi mazo, tad nospriedusi, ka nu paveikusi gorillu dzimtas vairošanas labā visu, ko no viņas var prasīt, nolikusi savu bērnu uz grīdas un atstājusi savā vaļā. Kventins atvēra bīdāmās durvis, kas veda uz gorillu brīvdabas pastaigu vietu, un N'Pongo izgāja ārā, pa ceļam nepamezdama ne skatienu uz īdošā mazuļa pusi. Viņa nepārprotami ļāva noprast, ka gorillēna turpmākais liktenis ir mūsu rokās. Kventins pacēla brēcošo mazuli, un tas pievienojās Asumbo bērnistabas otrā inkubatorā. Arī šis mazulis bija vīriešu dzimuma, un par godu vēl vienam Kamerūnas apgabalam, kurā es savu Rietumāfrikas ekspedīciju laikā mēdzu ierīkot nometni, nosaucām to par Mamfi.
Abi gorillu puikas strauji auga un drīz vien no inkubatoriem pārcēlās uz groziem un mazbērnu sētiņām, un vēlāk, kad kļuva pārlieku nevaldāmi, uz būri zīdītāju mājā. Saules siltuma un svaiga gaisa ietekmē tie šeit auga vēl straujāk, dauzīja rotaļlietas un kā pieauguši gorillas rībināja sev pa krūtīm, cenzdamies mums pierādīt, cik viņi spēcīgi un nevaldāmi, kaut arī mazuļu burvīgie, vilnainie augumiņi un draiski dzirkstošās acis neļāva šai plātīgajai pozai noticēt.
Abi pērtiķēni tikko bija paguvuši iekārtoties jaunajā mājoklī, kad bērnistabā ieradās jauni iemītnieki - N'Pongo un Nendijai ar dažu nedēļu starplaiku atskrēja nākamie mazuļi. Arī šoreiz mums ar nožēlu nācās bērnus mātēm atņemt. Nendijai piedzima meita, ko nosaucām par Zairu, - šis fakts mūs ļoti iepriecināja, jo līdz šim gorillām nebrīvē dzima galvenokārt vīriešu kārtas mazuļi. Toties N'Pongo otrais dēlēns Tatu, izliets tēvs, bija laikam gan visglītākais mazulis, kāds jebkad parādījies mūsu gorillu ģimenē. Šīs grāmatas rakstīšanas brīdī Nendija gaida jau trešo mazuli, un es nešaubos, ka N'Pongo drīz sekos viņas piemēram. Ja arī gaidāmās dzemdības noritēs bez sarežģījumiem, mēs būsim trīs gadu laikā ieguvuši sešus mazuļus, kas jebkurā gadījumā uzskatāms par lielisku rezultātu, ja patur prātā, ka pirmais gorilla nebrīvē piedzimis tikai pirms divdesmit viena gada - 1956. gadā, un kopš tā laika pieredzētas vienīgi septiņdesmit četras veiksmīgas mazuļu piedzimšanas. Cerams, ka varēsim paturēt sev vismaz trīs no šiem mazuļiem, lai nākotnē, kad Džambo, N'Pongo un Nendija būs pārāk veci pēcnācēju radīšanai, varētu izveidot jaunu pavairošanas grupu. Mēs vēlamies panākt, lai pavairošanas grupām pietiktu tepat zoodārzā dzimušu dzīvnieku un nenāktos gūstīt gorillas savvaļā, gluži otrādi - mēs spētu apgādāt ar saviem eksemplāriem ari citus zoodārzus.
Tagad, septiņdesmito gadu sākumā, mums ir teicami panākumi retu dzīvnieku pavairošanā, un mūsu apgādībā esošo sugu saraksts ievērojami pieaudzis. Galvenokārt tas ir manu kolekcionēšanas ekspedīciju rezultāts, bet es esmu dzīvniekus pircis arī no citiem zoodārziem vai pat no vairumtirgotājiem. Tolaik tirgošanās ar retiem dzīvniekiem nebija aizliegta kā šobrīd, un bieži vien pirkšana bija veiksmīgākais veids, kā tikt pie dzīvniekiem pavairošanas koloniju veidošanai. Es uzskatīju, ka ērtas mājas Džērsijā, kur dzīvniekiem nodrošināti dzīves un vairošanās apstākļi, noteikti ir labāka izvēle nekā nīkšana tirgotāju veikalos vai nenozīmīgās, mazās kolekcijās. (Šobrīd, protams, mēs un lielākā daļa ievērojamu zoodārzu maināmies ar retiem dzīvniekiem vai aizdodam tos cits citam, nenorēķinoties naudā.) Mēs joprojām sirgām ar hronisko kaiti - naudas badu, tomēr attīstījāmies, un mūsu reputācija kļuva aizvien labāka, tā ka cilvēki ārpus zoodārzu sabiedrības sāka saprast mūsu motīvus un ne tikai uzteica mūsu panākumus, bet arī devīgi atbalstīja mūsu darbu finansiāli.
Toreiz es tikko grasījos doties uz savu mazo namiņu Francijas dienvidos, lai ķertos pie iztikas naudas pelnīšanas, rakstīdams grāmatu, kad uzzināju, ka salu ar savu apciemojumu grasās pagodināt princese Anna. Pārējie uzstāja, lai es sazvanu varasvīrus, kas organizē šādus pasākumus, un it kā nevainīgi apjautājos, vai princesi ir paredzēts vest uz muižas ēku, lai satiktos ar dzīvniekiem. Es teicu, ka vienkārši noskaidroju situāciju, jo grasos doties uz Franciju, taču, protams, pārcelšu savu ceļojumu, ja Viņas Karaliskā augstība vēlētos mūs pagodināt ar savu klātbūtni. Varasvīri bija šokēti. Rādīt princesei zoodārzu?
Nekad! Viņas vizītes plāns esot pārlieku noslogots. Turklāt viņiem padomā esot daudz interesantākas izklaides iespējas, ko princesei piedāvāt, piemēram, jaunā notekūdeņu sistēma (laikam tā to sauca). Mazliet noskaities, ka mūs uzskata par neinteresantāku vietu nekā notekūdeņu sistēma, es par to pastāstīju valdei; valde paziņoja, ka tas esot smieklīgi. Man jāzvanot vēlreiz. Es tā ari izdarīju un izteicu cerību, ka esmu pareizi saprasts: es grasos doties uz Franciju un palikt tur, līdz būšu pabeidzis grāmatu. Atbilde bija noraidoša. Notekūdeņi princesi interesējot vairāk nekā izzūdošo dzīvnieku sugu glābšana. Tā nu es aizbraucu uz Franciju.
Biju ticis līdz otrajai nodaļai, kad man drudžainā steigā piezvanīja no Džērsijas. Princese izteikusi vēlēšanos apskatīt zoodārzu. Vai es, lūdzu, varētu ierasties? Nē, es atteicu, nevarētu vis. Esmu aizbraucis uz Franciju un tur arī domāju palikt, lai rakstot nopelnītu sev maizes kumosu. Protams, es pilnīgi noteikti biju gatavs atgriezties zoodārzā, taču varasvīru neizdarība mani bija aizvainojusi, un es nolēmu likt viņiem mazliet pasvīst. Sekoja vēl citi telefona zvani. Kukuļošana, šantāža, glaimi un lišķēšanās neatstāja uz mani nekādu iespaidu. Visbeidzot, kad tā vien likās, ka visi vizītes sagatavošanā iesaistītie grasās masveidā doties nāvē, es žēlsirdīgi piekritu atgriezties. Dienvidfrancijas tālumos es dzirdēju no Džērsijas atskanam atvieglojuma nopūtu.
Nekad agrāk man nebija gadījies piedalīties šādā vizītē. Mans vienīgais kontakts ar karalisku personu bija gluži perifērisks - kādreiz jaunībā es, stāvēdams vienā pūlī ar simt tūkstošiem citu cilvēku, biju par godu kādai no tām vicinājis mazu papīra karodziņu. Man nebija ne jausmas, cik sarežģīti ir šādi pasākumi, cik sparīgi drošībnieki izpēta katru kaktiņu un stūrīti (es vaicāju, vai viņi vēlas pārmeklēt arī gorillas, bet viņi atteicās), cik rūpīgi tiek hronometrēts ikkatrs solis. Lai parādītu princesei septiņus simtus zoodārza dzīvnieku, kas izvietoti vairāk nekā divdesmit akru lielā teritorijā, un paskaidrotu par tresta uzdevumiem, man bija atvēlētas divdesmit piecas minūtes. Es spriedu, ka manam sirdsmieram nekādu labumu nedos apjautāšanās, cik daudz laika atvēlēts notekūdeņiem.
Nepārprotami, ka šai vizītei lemts noritēt mundrā riksī, nevis civilizētā pastaigu solī, tāpēc bija ļoti būtiski izvēlēties tos dzīvniekus, kuri princesei varētu visvairāk interesēt, un - vēl svarīgāk - sapulcēt tos vienkopus. Gaidāmā tikšanās ar karalisku personu, kā es atklāju, atstāj uz cilvēku savādu iespaidu. Ko lai es viņai saku? Pēkšņi visi mūsu sasniegumi un centieni šķita tieši tik interesanti kā vikāra sprediķis. Viss šis pasākums likās viena liela kļūda. Vēlējos, kaut atrastos Francijā, taču nekur aizbēgt nevarēju. Kamēr gaidīju piebraucam mašīnu, jutos tā, it kā grasītos pirmo reizi mūžā kāpt uz skatuves, rokas kā dzirnavu spārni, kājas kā ar līmi pildītas Temzas liellaivas un galva tik tukša kā pēc lobotomijas operācijas. Tajā mirklī, kad princese izkāpa no mašīnas un es noliecos pār viņas roku, viss mans satraukums izzuda. Es pavadīju pa zoodārzu skaistu, elegantu, ārkārtīgi inteliģentu sievieti, kas bija ieinteresēta un uzdeva negaidītus jautājumus. Es vēlējos, kaut pavadoņi pazustu, jo viņi nervozi šļūkāja un čivināja mums aiz muguras, un vēl jo dedzīgāk ilgojos, kaut nozustu preses pārstāvji, kas mūsu priekšā pieliekušies skripstināja aparātus kā prātā jukušu circeņu bars. Domāju, ka šī situācija bija mana posta cēlonis, jo lika man izdarīt vistrakāko no iespējamām kļūmēm.
Mēs tuvojāmies būru rindai, no kuriem vienā tolaik mitinājās krāšņs mandrilu tēviņš, vārdā Friskijs. Viņš bija pilnā plaukumā - šādu apzīmējumu var piemērot vienīgi mandrilam. Friskija deguna virspuse, deguna gals un lūpas bija koši sarkanas kā tikko nokrāsotas ar lūpu krāsu, katrā deguna pusē vidēja koša, rudzupuķu zila svītra. Šādi dekorētā seja rudi zaļas vilnas un baltas bārdas ielokā kopumā atgādināja mežonīgu juju masku, kādas sastopamas senajās ciltis, kuru kulinārajās aktivitātēs ietilpst kaimiņu pieklājīga pārvēršana cepešos. Friskijs no priekšpuses, ņurdēdams un rādīdams zobus, izskatījās gana iespaidīgs, tomēr pēcpuse, ko viņš strauji pavērsa pret skatītāju, gandrīz vispār nepakļāvās aprakstam. Klāta smalkiem zaļganiem un baltiem matiņiem, tā radīja iespaidu, ka Friskijs būtu apsēdies uz svaigi, pārlieku patriotiski krāsota poda vāka. Dibena ārmala un dzimumorgāni bija rudzupuķu zili, bet vidus - indīgi košā saulrieta sarkanā krāsā. Biju ievērojis, ka visas sievietes, kurām iepriekš tiku izrādījis zoodārzu, Friskija dibena cēlums iespaidoja vairāk nekā priekšpuse, un attiecīgi izstrādājis muļķīgu paradumu, kuru idiotiskā kārtā liku lietā arī šoreiz. Kad mēs pienācām būrim klāt, Friskijs noņurdējās un apsviedās pret mums ar savu saulrieta dibengalu.
- Brīnišķīgs dzīvnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai nebūtu daiļi, ja jūsu pēcpuse būtu tikpat koša?
Saklausīju, kā svītai aizmugurē aizcērtas elpa un izlaužas pāris izmisīgu pīkstienu, kādus varētu izdvest mirstošas lauku peles. Es dziļā izmisumā sapratu, ka esmu izrunājies aplami. Princese rūpīgi nopētīja Friskija anatomiju.
- Nē, - viņa pārliecināti atteica, - nedomāju vis.
Mēs gājām tālāk.
Kad princese bija aizgājusi, es izdzēru vairākus prāvus mēriņus, lai nomierinātos, un tad aptvēru, ka esmu (joprojām lietojot piemēru no dzīvnieku pasaules) no zīda somiņas uztaisījis cūkas ausi. Biju nodomājis lūgt princesi kļūt par mūsu patronesi, bet kādas man tagad bija izredzes? Kura princese, būdama pie pilna prāta, nopietni apsvērtu šādu priekšlikumu, ja organizācijas vadītājs apvaicājies, vai viņai netiktos savas gluži piemērotās ķermeņa daļas vietā redzēt mandrila pēcpusi? Atvainošanās nelīdzētu, kas darīts - padarīts.
Pēc vairākām nedēļām, pārējo uzmundrināts, es uzrakstīju princesei vēstuli un lūdzu kļūt par zoodārza patronesi. Man par neticību un prieku, viņa piekrita. Neesmu pārliecināts, kāda tieši šajā lietā bijusi Friskija loma, bet es viņam kā pateicības dāvanu pasniedzu kārbiņu Smarties, kuru kliedzošās krāsas tik ļoti atgādināja viņu pašu.
Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels daudzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņēmums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no visām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.
Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. autobusa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visveselīgākajam piekrastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Es biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pievērsta, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijputniņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šī tīkamā Roudīnas [24] akcenta avotu, es uztvēru Ursu- las profilu, un tas mani mirklī pienagloja.
Viņas mati bija tumši, dabiski cirtaini, īsi apgriezti un atgādināja tumšu nimbu ap galvu, tie ietvēra seju, kas bija vienlaikus skaista un cēla. Viņai bija milzīgas acis tajā tumši zilajā, gandrīz violetajā tonī, kādu neaizmirstulītes iegūst saules gaismā, ļoti tumšu, garu skropstu ietvertas un novietojušās zem ļoti tumšām, pastāvīgi saceltām uzacīm. Viņas mutei bija tāds veidojums un kvalitāte, kāda nekad un nekādos apstākļos nevar tikt izmantota žāvētu siļķu, varžu kājiņu vai asinsdesas ēšanai, un viņas zobi bija balti un vienādi.
Bet elpu aizraujošākais viņā bija deguns. Tādu degunu es nekad nebiju redzējis. Tas bija garš, bet ne pārāk garš, un apvienoja sevī trīs dažādus stilus. Tas sākās kā klasiski grieķisks, bet ar tā galu notika visneparastākās lietas. Tas pēkšņi uzrāvās kā ļoti elegantam pekinietim un tālāk izskatījās, it kā kāds delikāti būtu nošķēlis galiņu, lai padarītu slīpumu plakanu. Tik sliktā aprakstā kā šeit, tas izklausās augstākajā mērā nepievilcīgi, bet varat man ticēt, ka efekts ir apburošs. Jauni cilvēki uzmeta vienu skatienu Ursulas degunam un iemīlējās tajā dziļi un neprātīgi. Šis deguns bija tik burvīgs un neatkārtojams, ka nevarējāt vien sagaidīt, kad nonāksiet ar to tuvākās attiecībās.
Es biju tā aizrāvies ar viņas degunu, ka pagāja labs brīdis, pirms atjēdzos un sāku ieklausīties sarunās. Tad es arī atklāju vēl vienu Ursulas burvību, un tā bija viņas nepielūdzamā, apņēmīgā, nerimstošā cīņa ar angļu valodu. Kamēr citi cilvēki lēnprātīgi runāja savā mātes valodā tā, kā tā viņiem iemācīta, Ursula bija piesavinājusies kareivīgāku un bodicejiskāku [25] pieeju. viņa saķēra angļu valodu aiz apkakles, pamatīgi sapurināja, izgrieza ar iekšpusi uz āru un piespieda vārdus un frāzes tai pakļauties, likdama tiem apzīmēt lietas, ko tie nekad nav apzīmējuši. Tobrīd viņa pagriezās pret savu pavadoni un teica, turpinādama kaut ko, par ko viņi bija diskutējuši, pirms es iekāpu autobusā:
- Un tētuks teica, ka esot pusducis viena un ducis otra, bet es tā nedomāju. Tā bija uguns bez dūmiem, un es domāju, ka kādam noteikti vajadzētu viņai to pastāstīt. Tu tā nedomā?
Jaunais cilvēks, kurš izskatījās pēc gremošanas traucējumu nomocīta asinssuņa, likās tikpat apmulsis par šo paziņojumu kā es.
- Nunnez, - viņš noteica. - Kutelīga situācija, vai ne?
- Tur nav nekā jocīga, dārgum. Tas ir nopietni.
- Daži cilvēki, - jaunais cilvēks teica tādā tonī, kādā grieķu filosofs aplaimo citus ar savas gudrības pērli, - daži cilvēki nekad neļauj savai labajai rokai zināt, ko dara kreisā.
- Mans dievs, - Ursula satriekta iesaucās, - es nekad neļauju nevienai no savām rokām zināt, ko es daru, bet runa nav par to. Es gribēju teikt, ka… Oooo! Mums te jāizkāpj. Pasteidzies, dārgum.
Es vēroju meiteni, kamēr abi lauza sev ceļu cauri autobusam. Viņa bija gara auguma, nevīžīgi, bet eleganti ģērbusies, viens no tiem lokanajiem, trakulīgajiem augumiem, kas pievērš jaunu cilvēku domas izvirtībai, un viņai bija garas un brīnišķīgi veidotas kājas. Vēroju, kā viņa izkāpj uz ietves un tad, joprojām dzīvi sarunājoties ar pavadoni, nozūd starp pircēju un atpūtnieku pūļiem.
Es nopūtos. Tik jauka meitene - būtu nežēlīgi, ja liktenis vēlētu viņai vien uz mirkli kārdinoši nozibēt man garām un tad aizrautu viņu prom no manas dzīves. Bet es kļūdījos, jo pēc trim dienām Ursula iespurdza atpakaļ manā dzīvē un ar pārtraukumiem palika tur veselus piecus gadus.
Es biju ielūgts pie sava drauga uz dzimšanas dienu, un, tikko ienācis viesistabā, sadzirdēju autobusa meitenes skaidro, flautai līdzīgo balsi.
- Es vienkārši esmu īsta ceļotājniece, - viņa dedzīgi stāstīja slaidam jaunam cilvēkam. - Ceļošana ir man asinīs. Tētuks teica, ka es esmu īsta ripojošā sūna.
- Daudz laimes dzimšanas dienā, - es teicu namatēvam. - Un kā pateicību par šo ārkārtīgi dārgo dāvanu es vēlos, lai tu mani iepazīstinātu ar to meiteni ar neparasto degunu.
- Ko, ar Ursulu? - viņš pārsteigts jautāja. - Vai tu tiešām vēlies iepazīties ar viņu?
- Tas ir manas dzīves kvēlākais mērķis, - es apgalvoju.
- Labi, uz tavu paša atbildību, - mans draugs piekrita. - Ja viņa tev pieķersies, tu ātri vien nojūgsies. Vietējais trakonams jau tā piebāzts ar viņas dažādajiem draudziņiem.
Mēs pārgājām pāri istabai pie meitenes ar aizraujošo degunu.
- Ursula, - mans draugs teica, cenzdamies noslēpt pārsteigumu balsī, - te ir kāds cilvēks, kurš vēlas ar tevi iepazīties. Džerijs Darels… Ursula Pendragone Vaita.
Ursula pagriezās, ietvēra mani ciešā, dzeldīgi kvēlā zilo acu skatienā un dāvāja man aizrautīgu smaidu. Viņas deguns, apskatīts tuvplānā, bija pat vēl pievilcīgāks nekā profilā. Es cieši skatījos uz viņu un biju pagalam.
- Hallo, - viņa teica. - Jūs esat vaboļnieks, vai ne?
- Man labāk patiktu, ja mani uzskatītu par elegantu, izskatīgu, asprātīgu, pārgalvīgu sabiedrības frantu, - es nožēlas pilnā balsī teicu. - Bet, ja vēlaties, lai es esmu vaboļnieks, tad es arī būšu vaboļnieks.
Ursula iesmējās; smieki izklausījās pēc zvārgulīša šķindas.
- Piedodiet, - viņa atvainojās. - Tas bija rupji no manas puses. Bet jūs esat tas cilvēks, kuram patīk dzīvnieki, vai ne?
- Jā, - es apstiprināju.
- Tad jūs esat tieši tas cilvēks, ar kuru es vēlos parunāt. Es par to dienām ilgi esmu strīdējusies ar Sedriku. Viņš ir šausmīgi stūrgalvīgs, bet es zinu, ka man ir taisnība. Suņiem var būt aizture, vai ne?
- Nu, - es apdomīgi iesāku, - ja viņus sit septiņas dienas nedēlā…
>
- Nē, nē, nē! - Ursula mani nepacietīgi pārtrauca kā nesaprātīgu bērnu, - aizture. Jūs ziniet, viņi spēj redzēt spokus un pareģot, kad jūs mirsiet, un tādā garā.
- Varbūt jūs domājāt - nojauta? - es ierosināju.
- Nē, nedomāju vis, - Ursula asi atteica. - Es domāju tieši to, ko pateicu.
Pēc tam kad mēs kādu laiku bijām diskutējuši par suņu dižciltīgajām īpašībām un viņu pareģošanas iemaņām, es viltīgi novirzīju sarunu uz mūziku. Paviljonā bija kāds koncerts, uz kuru es biju pamanījies iegūt biļetes, un es nospriedu, ka tas varētu būt ļoti cienījams un kulturāls veids, kā uzsākt draudzību ar Ursulu. Es jautāju, vai viņai patīk mūzika.
- Es to vienkārši dievinu! - viņa izdvesa, svētlaimīgi aizvērdama acis. - Ja mūzika ir mīlas kauss, tad spēlējiet.
Viņa atvēra acis un starojoši man uzsmaidīja.
- Varbūt jūs domājāt… - es nepiesardzīgi iesāku.
Ursulas acis no siltām un aizplīvurotām kā atraitnītes pēkšņi
kļuva spīvas un dzeldīgas kā ledū iesalušas gaišzilas kapmirtes.
- Nesāciet tagad arī jūs man stāstīt, ko es domāju, - viņa dumpīgi sacīja. - Visi mani draudziņi tā dara, un tas pataisa mani traku. Viņi mani vienā gabalā labo un labo, it kā es būtu kāds… rakstisks eksāmens vai kaut kas tamlīdzīgs.
- Jūs neļāvāt man pabeigt, - es mīlīgi teicu. - Es tikko grasījos teikt - varbūt jūs domājat, ka jūsu mūzikas mīlestība ir tik liela, lai pieņemtu manu ielūgumu uz koncertu Paviljonā rīt pēcpusdienā?
- Oooo! - Ursala iesaucās, acīm spīdot. - Vai jūs esat nopircis biļetes?
>
- Tas ir vispārpieņemts veids, kā iekļūt koncertā, - es piezīmēju.
- Jūs gan esat gudrs. Es mēģināju dažas dabūt pagājušajā nedēļā, bet visas bija pārdotas. Es ar prieku iešu uz koncertu.
Kad es devos prom, juzdamies pats ar sevi apmierināts, namatēvs jautāja, kā man veicies ar Ursulu.
- Lieliski, - es teicu, panākumu spārnots. - Rīt es viņu vedīšu pusdienās un pēc tam uz koncertu.
- Ko? - namatēvs šausmās iesaucās.
- Ar greizsirdību tu neko nepanāksi, - es aizrādīju. - Tu savā vienkāršajā, neaptēstajā veidā esi gana jauks puisis, bet, kad iznāk darīšana ar tādām pievilcīgām meitenēm kā Ursula, vajadzīgs nedaudz šarma, nedaudz vecā, kūsājošā saprāta, je ne sais quoi[26] pieskāriena.
- Es to nespēju, - mans draugs noteica. - Par spīti tavai atbaidošajai uzpūtībai, es nevaru ļaut tev, manam draugam, pārsteidzīgi mesties uz galvas vismelnākajā ellesbedrē, nepastiep- dams roku, lai tevi glābtu.
- Par ko tu runā? - es neviltoti ieinteresēts jautāju, jo viņš, likās, runāja nopietni.
- Klausies, - viņš dedzīgi teica, - es tevi brīdinu. Labākais, ko tu vari izdarīt, ir šovakar pat piezvanīt viņai un pateikt, ka esi saķēris gripu, trakumsērgu vai ko citu, kaut gan es zinu, ka tu to nedarīsi. Tu esi apmāts. Tikai, dieva dēļ, pieņem manu padomu. Ja tu vedīsi viņu pusdienās, turi viņu tālāk no ēdienkartes, ja vien kāds nav tikko nomiris un atstājis tev mantojumā pārsimt mārciņu. Viņai ir tāda apetīte kā īpaši rijīgam pitonam un nav nekādas naudas izjūtas. Runājot par koncertu… vai tu apjēdz, manu dārgo zēn, ka Paviljona vadība kļūst bāla un sāk trīcēt, kad tiek pieminēts viņas vārds? Ka viņi gadiem mēģina atrast likumīgu veidu, kā aizliegt viņai apmeklēt koncertus?
- Bet viņa teica, ka ļoti mīlot mūziku, - es iebildu, sajuzdamies neomulīgi.
- Tā tas tiešām ir, un mūzika atstāj uz viņu visšausminošāko iespaidu. Bet šis iespaids nav ne tuvu tik šausminošs kā tas, kādu viņa atstāj uz mūziku. Esmu redzējis orķestra vadītāju pēc "Burvju flautas" izrādes vienās asarās malkojam ožamo sāli tā, kā bērns sūc savu pudelīti. Un klīda tādas baumas, manuprāt, pavisam ticamas, ka pēc tam, kad viņa bija apmeklējusi Stravinska "Svētpavasari", diriģents esot nosirmojis vienā naktī. Vai tu vari aptvert, ka, apmeklējot Eilīnas Džoisas solokoncertu, Ursula atstāja uz nelaimīgo pianisti tik graujošu iespaidu, ka tā aizmirsa pārģērbties starp skaņdarbiem?
- Tā… tā varēja būt pārskatīšanās, - es teicu.
- Pārskatīšanās? Pārskatīšanās? Saki, vai tu jelkad esi redzējis, ka Eilīnai Džoisai pietrūkst drēbju?
Jāatzīstas, ka uz to man nebija ko iebilst.
Mans draugs profesionāla bendes maigumā bīdīja mani uz parādes durvīm.
- Neaizmirsti, - viņš dobjā balsī atkārtoja, ar līdzjūtību spiezdams manu roku, - es esmu tavs draugs, zvani man, ja esmu tev vajadzīgs. Jebkurā laikā, dienu vai nakti. Es būšu te.
Un viņš cieši aizvēra durvis man degungalā, ļaudams doties mājup, ziņkārīgam un satrauktam.
Taču nākamajā rītā mans gars atkal bija mundrs. Galu galā, es nodomāju, Ursula ir ārkārtīgi glīta meiča, un es biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens tik pievilcīgs cilvēks kā viņa nespēj uzvesties tik neaptēsti, kā mans draugs tika aprakstījis. Droši vien viņš mēģinājis uzaicināt meiteni uz satikšanos, un viņa, būdama tikpat gudra, cik skaista, iedevusi viņam kurvīti. Mierinādams sevi ar šo domu, es neparasti rūpīgi apģērbos un devos sagaidīt Ursulu dzelzceļa stacijā. Viņa bija teikusi, ka dzīvojot Lindhērstā, Ņūforestā, un uz Bornmutu viņai jābraucot ar vilcienu, jo "tētuks vienmēr izmanto roli pats, kad es to gribu". Es bažīgi gaidīju uz perona vilciena pienākšanu. Kamēr es divdesmito reizi sakārtoju kaklasaiti, mani uzrunāja pavecāka lēdija, vietējās baznīcas pīlārs, kas nelaimīgā kārtā bija manas mātes draudzene. Nervozi mīņājos no vienas kājas uz otru, vēlēdamies, kaut vecā harpija vāktos prom, jo vispēdējā lieta, ko cilvēks kāro, pirmo reizi satikdamies ar jaunu draudzenīti, ir svētulīga un kritiska publika. Taču viņa man pielipa kā dēle un bez mitas stāstīja par pēdējo labdarības tirdziņu, kad vilciens aizelsies un nokvēpis ievilkās stacijā. Es veltīju visai niecīgu uzmanību tam, ko vikārs esot lēdijai teicis; biju pārāk aizņemts ar lūkošanos atvērtajās vagonu durvīs un pūliņiem saskatīt Ursulu.
- Un vikārs teica - "misis Darlinghērsta, es pats personīgi pastāstīšu bīskapam par jūsu pašaizliedzīgo ieguldījumu ērģeļu fondā." Protams, viņam nemaz nebūtu vajadzējis tā teikt, bet es domāju, tas bija tik kristīgi no viņa puses, vai ne?
- O, jā… jā… ārkārtīgi, ēēē… iejūtīgi.
- Es arī tā domāju. Un tad es teicu viņam - "vikār," es teicu, "esmu tikai vienkārša atraitne…"
Kādus vēl savas privātās dzīves noslēpumus vecā dāma izpaudusi vikāram, es tā arī neuzzināju, jo man aiz muguras atskanēja atpazīstošs, griezīgs spiedziens.
- Dārgum! Dārgum, esmu šeit! - Ursulas balss sauca.
Es pagriezos, un izdarīju to tieši īstajā brīdī, jo Ursula metās manās rokās un piesūcās manām lūpām ar tādu kāri, kā izbadējusies kamene uzklūp pirmajam jaunās sezonas āboliņa ziedam. Kad man beidzot izdevās atraisīties no Ursulas astoņkāja cienīgajām skavām, es palūkojos apkārt pēc misis Darlinghēr- stas un ieraudzīju viņu atmuguriski atkāpjamies pa peronu ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēkam, kas visu mūžu pavadījis klosterī un pēkšņi nokļuvis aci pret aci ar vispretīgākajiem romiešu orģiju skatiem. Es viņai mulsi uzsmaidīju, pamāju atvadas un tad, stingri saņēmis Ursulu aiz rokas, stūrēju viņu ārā no stacijas, pūlēdamies notīrīt no savas mutes, kā likās, vairākas mārciņas lūpukrāsas.
Ursula bija ģērbusies ļoti elegantā zilā tērpā, kas izcēla viņas neprātīgi milzīgās acis, un ļoti elegantos baltos glazē cimdos. Uz rokas viņa nesa dīvainu grozu kā miniatūru piknika kurvi ar lielu rokturi, kas droši vien saturēja pietiekami lielu kosmētikas daudzumu, lai izturētu vairākus gadus ilgu blokādi.
- Dārgum, - viņa teica, sajūsmināta vērdamās man sejā, - es tik ļoti pēc tā visa esmu ilgojusies. Tāda lieliska diena! Pusdienas vienatnē ar tevi, un pēc tam koncerts… Uuuummmm! Paradīze!
Sadzirdējuši viņu izdvešam vārdu "paradīze" tik neticami saldkaislā kunkstā, daudzi vīrieši biļešu zālē skaudīgi atskatījās uz mani, un es sāku justies labāk.
- Esmu pasūtījis galdiņu… - es iesāku.
- Dārgum, - Ursula mani pārtrauca, - man nudien steidzīgi vajag uz mazmājiņu. Vilcienā tās nebija. Nopērc man avīzi, lai varu aiziet.
Vairāki cilvēki apstājās un blenza uz mums.
- Kuš, - es steidzīgi teicu. - Ne tik skaļi. Kāpēc tu gribi avīzi? Tualetē taču ir papīrs.
- Jā, bet tas ir tik plāns, dārgum. Man patīk tāds labi biezs papīrs uz sēdekļa, - viņa paskaidroja dzidrā balsi, kas skanēja
kā zvana škindas saltā naktī.
>
- Uz sēdekļa? - es nesapratu.
- Jā. Es nekad nesēžos tieši uz sēdekļa, - viņa paskaidroja. - Es pazinu meiteni, kas reiz apsēdās uz poda, un dabūja kulmināciju.
- Varbūt tu domāji - izsitumus [27] ? - es apjucis jautāju.
- Nē, nē! - viņa nepacietīgi atteica. - Kulmināciju. Cilvēks tad noklājas ar visriebīgākajiem sarkaniem plankumiem. Steidzies, dārgum, un nopērc avīzi. Es vienkārši mirstu.
Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.
Pēc dažām minūtēm Ursula parādījās smaidoša un acīmredzami brīva no mikrobiem, es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši restorānā un iekārtojušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies mana drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.
- Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.
- Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?
- Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.
- Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.
- Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.
- Nu ja, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?
- Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu [28] , - es atbildēju. - Lai nu kā, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.
Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pieklājīgu maltīti, un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzum daudz draugu, un viņa uzskatīja, ka sarunu biedram tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No stāstītā bija skaidri saprotams, ka lielāko daļu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.
- Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās, noliekusies pāri garneļu salātiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Es domāju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība un tā viņu vienkārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesakarīgs.
- Nesakarīgs?
- Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer [29] .
Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.
- Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos Nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.
- Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.
- Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestājas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt… ēēē… kļūt par…
- Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.
Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.
Vēlāk viņa noliecās pāri savai filet mignon porcijai un ieurbās manī ar savu zilo acu kvēlo skatienu.
- Vai tu jau zini par Suzannu? - Ursula čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.
- Ēēē… nē, - es atzinos.
- Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks[30] bērns!
Es apsmadzeņoju šo ziņu.
- Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.
- Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka negrasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pavardu.
- Dabiski, - es piekritu. - Tas to padarītu par tādu kā Do-the- Girls namu [31] .
- Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai izdarīt šķīstīšanos.
- Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.
- Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.
- Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.
- Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad atgriezās. Es nudien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.
Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausījās mūsu sarunā ar aizturētu elpu.
Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stāstu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica:
- Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saaukstējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagatavoju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…
- Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.
- Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.
Es sajūsmināts prātoju, kā gan iespējams izkritizēt mežonīgu un bīstamu bulli? Tomēr biju pietiekoši saprātīgs, lai Ur- sulai to nejautātu.
- Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs nokavēsim koncertu.
- Ooo, jā! - viņa atsaucās. - Mēs nedrīkstam nokavēt.
Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju
viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par izsmieklu dēvēts par Bornmutas Prieka dārziem, garām novītušiem rododendriem un seklam baseinam, un beidzot sasniedzām Paviljonu.
Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu miniatūro piknika grozu līdzi.
- Kāpēc tu to neatstāj garderobē? - es jautāju, jo grozs, godīgi sakot, bija visai apjomīgs priekšmets.
- Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Garderobēs cilvēki dara dīvainas lietas.
Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvainas lietas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novietojuši grozu starp kājām.
Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mīļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursula ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:
- Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?
Es neuzskatīju, ka būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents, un Ursula atkal ar lielu sajūsmu izplūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.
- Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.
Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu.
Drīz vien es sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas postošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursula ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācot kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uzmest man sāpju pilnu skatienu un teikt:
- Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.
Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad atspiedu pret to kāju un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brīdim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.
- Ursula! - es čukstēju.
- Jā, dārgum, - viņa atteica, neatvērdama acis.
- Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.
- Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi jautāja.
- Grozā kaut kas kustas, - es teicu.
- Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.
- Tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.
- Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.
- Ak, nekas sevišķs. Tikai dāvana vienam cilvēkam.
Viņa noliecās un padarbojās gar vāku, pacēla to un izcēla no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.
Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu galā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Paviljona telpās.
- Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diezgan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas darboties.
- Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi nožāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.
- Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu
vinu!
>
- Apklusti! - es uzsaucu.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmredzot sapriecājies, ka izdevies atbrīvoties no cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.
- Ko mēs tagad iesāksim?- Ursula jautāja.
- Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vispār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot visu koncertu?
- Mums vajadzēs likties mierā, - es teicu. - Es viņu sameklēšu vēlāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.
- Tas nav iespējams! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari vinu atstāt, mazo nabadzinu. Vinu var samīt un savainot.
- Bet kā tu domā viņu atrast? - es noprasīju.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
- Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.
- Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šausmīgi vientuļš, - viņa teica.
Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.
- Labi, - es teicu. - Izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.
- Cik laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aizskrēja prom pa eju.
Es piecēlos un cauri niknu seju un murminātu lāstu krustugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sarkano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Es piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, sīkaļa izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņdarbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es kucēnu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.
Es devos uz garderobi, kur, par laimi, pazinu dežūrējošo meiteni.
- Hallo, - viņa sveicināja. - Jūs jau aizejat? Nepatīk koncerts?
- Nē… tas ir… tāds kā spiedīgu apstākļu jautājums, - es teicu. Izvilku kucēnu no azotes un turēju viņai priekšā.
- Vai jūs varētu man izpalīdzēt un viņu pieskatīt? - es lūdzu.
- Ak, vai viņš nav mīļš! - viņa iesaucās. - Bet viņš taču jums nebija tur iekšā, vai ne? Jūs taču zināt, suņus te nav atļauts ievest.
- Jā, es zinu, - es teicu. - Viņš te iekļuvis aiz pārpratuma. Viņš pieder manai draudzenei. Vai jūs varētu vienkārši pieskatīt viņu, kamēr beigsies koncerts?
- Protams, es to darīšu, - meitene teica. - Vai viņš nav mīļš?
- Uzturoties koncertzālē, viņš tik sasodīti mīļš vis nav, - es atteicu.
Iespiedis kucēnu viņas gādīgajās rokās, es devos atpakaļ un klusi stāvēju ēnā, kamēr orķestris beidza kārtējo skaņdarbu. Tad es atgriezos pie Ursulas.
- Vai tu atnesi viņu, dārgum? - viņa jautāja.
- Nē, neatnesu, - es atbildēju. - Es atstāju viņu garderobis- tes uzraudzībā. Viņa ir mana draudzene.
- Vai tu esi drošs, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Ursula jautāja, acīmredzot ar ļaunām priekšnojautām par to, ko cilvēki garderobēs dara ar pekiniešu kucēniem.
- Ar viņu viss būs pilnīgā kārtībā, - es atteicu. - Viņš tiks mīlēts un lutināts, kamēr koncerts būs beidzies. Es nevaru iedomāties, kas tevi pamudināja atnest suni uz koncertu.
- Bet, dārgum, - viņa taisnojās, - es biju nodomājusi uzdāvināt to kādai draudzenei. Es… es gribēju tev pateikt, bet tu tik daudz runāji, ka es nevarēju ne vārdiņa iebilst pa vidu. Es gribētu viņu savākt pēc koncerta.
- Labi, tikai, dieva dēļ, vairs tā nedari, - es teicu. - Paviljonā suņiem nav vietas. Tagad atslābinies, un mēģināsim izbaudīt koncerta atlikušo daļu, labi?
- Protams, dārgum, - Ursula atteica.
Kad koncerts bija beidzies un Ursula, kā pati izteicās, iz- plaudējusies līdz aizsmakumam, mēs izpestījām kucēnu no garderobes, ielikām atpakaļ grozā un izspraucāmies cauri mūzikas mīļotāju pūlim, aizgūtnēm diskutēdami par Bornmutas simfoniskā orķestra varenību.
- Dārgum, man tiešām tas patika, - Ursula teica. - Visi šie arhipelāgi. Tie iet cauri manam mugurkaulam. Nekas pasaulē nelīdzinās Bēthovenam, vai ne? - viņa skaļi un skaidri jautāja, iekārusies man elkonī kā vārga, vecmeitīga tante, dedzīgi vērdamās man acīs un žņaudzīdama vienā rokā programmiņu, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: MOCARTA MŪZIKAS KONCERTS.
- Pilnīgi, - es piekritu. - Nu, kā būs ar kucēnu?
- Nu tā, - viņa teica. - Es gribu viņu aizvest savai draudzenei, kura dzīvo netālu no Pūlas. Viņu sauc misis Golaitlija.
- Es nepavisam neesmu pārsteigts, - es teicu. - Bet kāpēc tu gribi aizvest misis Golaitlijai to suni?
- Viņai tas vajadzīgs, - Ursula paskaidroja. - Viņai tas izmisīgi vajadzīgs. Saproti, viņa tikko zaudējusi savu Vavi.
- Viņa zaudējusi savu - ko? - es pārvaicāju.
- Savu Vavi, - Ursula atteica.
- Tu domā, savu suni?
- Jā, - Ursula apstiprināja, - tā viņu sauca. Vavis.
- Un tāpēc viņai vajadzīgs cits? - es noprasīju.
- Protams, - Ursula apgalvoja. - Viņa negrib, bet viņai tas ir nepieciešams.
- Vai tu, ēēē, grasies dāvināt viņai šo kucēnu tāpēc, ka domā, viņai tas nepieciešams? - es pārjautāju.
- Nu, protams! Ikviens uzreiz redz, ka viņai tas nepieciešams, - Ursula teica.
- Mani satriec tas, - es sacīju, - ka tu pavadi lielāko daļu sava laika, iejaukdamās savu draugu darīšanās, kad viņi to patiesībā nemaz nevēlas.
- Protams, viņi vēlas, - Ursula dedzīgi aizrādīja. - Viņi to vēlas, bet paši nesaprot, ka to vēlas.
Es padevos.
- Labi, - es teicu. - Brauksim uz Pūlu.
Mēs devāmies ceļā. Kad sasniedzām Pūlu, Ursula mirklī ienira sānieliņās un beidzot nonāca pie vienas no tām sīkajām, smalkajām mājiņām divu reiz divu pēdu lielumā, kas stingi blenž cita citā no ielas pretējām pusēm. Šai bija perfekti nopulēts vara klauvējamais riņķis, un es ievēroju, ka pakāpiens pie durvīm ir brīnišķīgi balts un liecina par smagu spodrināšanas darbu. Ursula mežonīgi norībināja ar klauvēkli, un drīz vien durvis atvēra sīka, sirma, trausla, veca lēdija.
- Vai manu, Ursula! - viņa iesaucās. - Mis Ursula, tā esi tu!
- Emma, dārgā! - Ursula sauca un ieslēdza trauslo, cilvēkveidīgo malduguni ciešā skāvienā.
- Mēs atnācām tevi apciemot, - viņa bez nepieciešamības paskaidroja. - Tas ir Džerijs.
- Ak, lūdzu… lūdzu, nāciet iekšā, - mazā, vecā lēdija aicināja, - bet es nudien vēlos, kaut jūs būtu mani brīdinājuši. Es neesmu saposusies, un mājā valda tāda nekārtība.
Viņa ieveda mūs viesistabā, pilnā ar visneglītākajām mēbelēm, kādas es mūžā biju redzējis, kas mirdzēja mīlestībā un pulējumā. Tās liecināja par nevainojami sliktu gaumi. Tā bija istaba, kas tika kopta tā, kā kopj mantas muzejā. Viss bija savās vietās, viss mirdzēja un laistījās, un gaiss viegli oda pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa un sterilitātes. Uz pianīna, kas izskatījās tā, it kā nekad nebūtu lietots, bija rūpīgi sarindotas daudzas fotogrāfijas; divas no tām bija portreti, kas rādīja stīvu, ļoti ūsainu džentlmeni, pārējās - pūkainu jaukteni dažādās pozās. Lielākā daļa attēlu bija miglaini, bet kļuva skaidrs, ka ūsainais džentlmenis ir tikai otrajā vietā aiz suņa. Tam, es nojautu, jābūt Vavim.
- Lūdzu, sēdieties. Lūdzu, sēdieties, - mazā, vecā lēdija aicināja. - Man jāpagatavo jums tase tējas. Man ir mazliet kūkas.
Laimīgā kārtā es tikko vakar izcepu kūku. Jūs taču gribēsiet gabalu kūkas un tasi tējas?
Mana vienīgā vēlme šajā brīdī bija vairākas ļoti lielas alus pintes, bet es teicu, ka būtu sajūsmināts par tēju.
Baudot tēju un biskvītkūku, tik vieglu un gaisīgu kā mārciņa svina, Ursula ņēmās pļāpāt. Bija acīmredzams, ka Emma Golaitlija kādu laiku ar kaut ko nodarbojusies viņas tēva mājsaimniecībā un ka Ursula pret viņu jutusi nepārprotami lielu pieķeršanos. Bija pārsteidzoši vērot iespaidu, kādu Ursulas jūtu pārpilnība atstāja uz Emmu. Kad vecā lēdija atvēra durvis, viņas seja bija pelēka un sakritusies, nu tā izskatījās pietvīkusi un smaidīga, un Ursulas entuziasms viņu nepārprotami ierosmināja.
- Jā, jā! - vecā lēdija atkal un atkal teica, - un vai tu atceries to reizi…
- Nu, protams! - Ursula atsaucās. - Un vai tu vēl atceries to reizi, kad …, - Un tā tas turpinājās līdz bezgalībai.
Beidzot Ursula ar meistarīgu izveicību novirzīja sarunu uz Vavi.
- Ak, Džerijs neko nezina par Vavi, - viņa sacīja, līdzjūtīgi skatīdamās uz Emmu. - Pastāsti viņam.
Emmas acis pieplūda asarām.
- Viņš bija brīnišķīgs suns, - viņa teica, - brīnišķīgs suns. Tiešām, ziniet, viņš gandrīz prata runāt… gandrīz prata runāt, nudien prata. Un tad kādu dienu es izlaidu viņu ārā, un kāds cilvēks mašīnā brauca te garām un sabrauca viņu. Pat neapstājās… viņš pat neapstājās. Es aiznesu Vavi pie veterināra… viņš bija viss vienās asinīs. Es aiznesu viņu pie veterināra un teicu… es maksāšu jebkuru naudu, jebkuru, lai tikai viņš paliktu dzīvs. Jo, ziniet, kopš mana vīra nāves, viņš bija vienīgais, kas man atlicis. Un viņš bija skaists suns, tiešām bija. Jums viņš būtu paticis, ja jūs viņu pazītu. Un viņš bija vienās asinīs un nelikās, ka pārāk ciestu, bet viņi man teica, ka neko nevarot darīt. Tie teica, ka labākais būtu viņu atbrīvot no ciešanām. Jā, nu jā, viņš bija mana sabiedrība, kopš mans vīrs nomira. Gadiem… gadiem ilgi viņš… viņš man piederēja… gandrīz divpadsmit gadus. Un tāpēc jūs varat iedomāties, kāds man tas bija trieciens. Tāpēc kad viņi teica, ka tikai viens ir darāms, es teicu - "jā, nu labi, jā… dariet to." Un tad viņi… viņi to iemidzināja.
Emma uz mirkli apklusa un spēcīgi nošņauca degunu.
- Tas jums būs bijis liels trieciens, - es ieteicos.
- Ak, bija gan. Drausmīgs trieciens. Bija tā, it kā man būtu atņemta daļa dzīves, jo, kā jau es jums teicu, kopš mans vīrs nomira, Vavis tiešām vienmēr bija mans vienīgais kompanjons.
Es nebiju īsti pārliecināts, kā turpināt šo sarunu, jo bija skaidri redzams - ja Emma vēl runās par Vavi, viņa sabruks, un es nezināju, kā mēs tiksim galā ar šo situāciju. Bet tajā brīdī Ursula, tā sakot, izvilka ieročus.
- Emma, dārgā, - viņa teica, - tieši tāpēc, ka tu tā izturējies pret Vavi, ka tu tā rūpējies par viņu un sagādāji viņam tik lielisku dzīvi… tieši tāpēc es vēlos… es vēlos lūgt tev ļoti lielu pakalpojumu. Tu vari atteikties, bet es nudien ļoti vēlos, lai tu to izdarītu.
- Pakalpojumu, mis Ursula? - Emma pārjautāja. - Protams, es izdarīšu tev pakalpojumu. Ko tu vēlies?
- Zini, - Ursula sparīgi krāpās, - kādam manam draugam pieder kucēns. Nelaimīgā kārtā ģimenes slimības dēļ - viņa sieva ir neglābjami, neglābjami slima - viņš tam nevar veltīt tādu uzmanību, kādu tas patiesībā pelna, un tāpēc viņš vēlas, lai kāds - tikai kādu nedēļu vai mazliet vairāk - viņu pieskatītu. Kāds, kas to mīlētu un tam pieķertos tā, kā kucēnam tas nepieciešams. Un es uzreiz iedomājos par tevi.
- Ak, - Emma izdvesa, - kucēns? Nu, es… es nezinu. Es domāju, pēc tam, kad Vavis… zini, es nedomāju, ka gribu citu suni vai kā lai to…
- Bet tas ir tikai kucēns, - Ursula apgalvoja valgām acīm.
- Tikai maziņš, maziņš kucēniņs. Un tikai uz kādu nedēļu. Un es esmu pārliecināta, ka tu par viņu varēsi apbrīnojami labi parūpēties.
- Nu, nezinu gan, mis Ursula, - Emma pretojās. - Es… es negribētu vēl vienu suni.
- Bet es taču neprasu, lai tu viņu paturētu, - Ursula aizrādīja. - Es tikai lūdzu, lai tu viņu pieskatītu šā nabaga cilvēka labā, kura sieva ir briesmīgi, briesmīgi slima. Viņš plēšas pušu starp sievu un suni.
- Ak, - Emma izdvesa, - tieši tāpat kā es, kad Bils bija slims. Es to tagad atcerējos. Reizēm es nevarēju saprast, vai izvest ārā Vavi vai palikt pie Bila, kad viņam bija tik slikti. Nu labi, kādas sugas suns tas ir?
- Es tev parādīšu, - Ursula teica. Viņa noliecās un atvēra grozu. Pekinietis, kulturālās, Paviljonā pavadītās pēcpusdienas nogurdināts, saritinājies mierīgi gulēja. Ursula to bez ceremonijām aiz čupra izcēla no groza un turēja Emmas izbiedēto acu priekšā.
- Paskaties uz vinu, - Ursula sauca. - Mazais nabadzinš.
- Ak, - Emma teica, neapzināti atkārtojot Ursulas vārdus,
- ak, mazais nabadziņš.
Ursula mēģināja paauklēt kucēnu rokās, bet tas, man par lielu apmierinājumu, aši iekodās viņai rādītājpirkstā.
- Paskaties uz viņu, - Ursula atkārtoja, balsij trīcot, kamēr kucēns ķepurojās viņas rokās. - Nabaga mēmais dzīvnieciņš, kas īstenībā neko nesaprot. Viņš ir atrauts no pierastās ģimenes dzīves. Tu taču apžēlosies par viņu, Emma?
Man sāka likties, ka visa scēna sāk atgādināt ainu no "Džei- nas Eiras", tomēr es biju tik aizgrābts par Ursulas paņēmieniem, ka ļāvu viņai turpināt.
- Šis mazais bezpajumtnieks, - Ursula turpināja, ar pūlēm atbrīvojusi pirkstu no čāpstinošajiem žokļiem, - šis mazais bezpajumtnieks vēlas vienīgi mazliet sabiedrības, mazliet palīdzības dzīves grūtākajos brīžos… Tāpat kā, goda vārds, mans draugs.
- Nu ko, es piekrītu, ka viņš ir ļoti, ļoti jauks, - Emma teica, acīmredzami aizkustināta.
- O, tiešām ir, - Ursula turpināja, stingri saspiezdama rokā suņa purnu, lai tas nevarētu iekost vēlreiz. - Viņš ir absolūti burvīgs, un es ticu - neesmu pārliecināta, bet ticu - viņš ir pieradināts pie dzīves mājā… Tikai uz nedēļu, dārgā Emma. Varbūt tu varētu uzskatīt viņa… viņa aprūpēšanu par, tā sakot, tādu kā maksājoša viesa uzņemšanu vai kā tamlīdzīgi?
- Nu ko, kura katra dēļ es to nedarītu, - Emma noteica. Viņas skatiens bija cieši pielipis pie dīdelīgā, resnā sārtpunča ar balto kažoku un izvalbītajām, melnajām acīm. - Bet, tā kā es redzu, ka viņš, šķiet, ir jauks, mazs sunītis, un, tā kā tu mani lūdz, es… es labprāt viņu uz kādu nedēļu paturēšu.
- Dārgā, - Ursula izsaucās, - lai dievs tevi svētī!
Viņa steidzīgi iegrūda kucēnu atpakaļ grozā, jo tas rāvās prom. Tad viņa metās uz priekšu, apvija Emmai rokas un noskūpstīja večiņu uz abiem vaigiem.
- Es zināju, - viņa teica, cieši vērdamās Emmai sejā ar savu spoži zilo starmeša skatienu, kuram, kā es jau zināju, varēja būt tik postoša iedarbība. - Es vienmēr zināju, ka tu, no visiem cilvēkiem tieši tu neuzgriezīsi muguru maziņam kucēniņam viņa nestundā.
Visdīvainākais bija tas, ka viņa to pateica tik pārliecinoši, ka es gandrīz vilku ārā mutautiņu un nošņaucos.
Tad beidzot, atteikušies no vēl vienas tases tējas un vēl viena gabala nesagremojamās kūkas, mēs devāmies prom. Kad mēs gājām prom pa ceļu uz staciju, Ursula apvija man apkārt roku un cieši saspieda.
- Es tev ļoti pateicos, dārgum, - viņa teica. - Tu man ļoti palīdzēji.
- Kā tu to domā - palīdzēju? - es jautāju. - Es neko nedarīju.
- Nē, bet tu tur biji klāt. Tā kā… tā kā spēks, kā klātbūtne, saproti?
- Saki man, - es ieinteresēts jautāju, - kāpēc tu gribēji par visu vari uzgrūst tai nabaga sievietei kaklā šo mazo, atriebīgo kucēnu, ja viņa to acīmredzami nevēlējās?
- Ak, tu nepazīsti Emmu, - Ursula atteica. Tā bija balta patiesība, es viņu tiešām nepazinu.
- Pastāsti, - es mudināju.
- Nu, labi, - viņa iesāka. - Vispirms viņas vīrs saslima, un tad viņa dabūja Vavi, un tad viņas uzmanība sadalījās starp vīru un suni, un tad vīrs nomira un viņa ieguldīja visus savus spēkus, vai kā tu to sauc, Vavī. Un tad Vavi sabrauca, un kopš tā laika viņai pastāvīgi kļūst aizvien ļaunāk. Mans dārgais, tu taču to varēji redzēt. Katru reizi, kad es ierodos viņu apciemot, es redzu, ka viņa aizvien vairāk un vairāk kļūst, nu… zini, veca un raganīga.
- Un kā gan, pēc tavām domām, kucēns var viņai palīdzēt? - es apjautājos.
- Protams, tas viņai palīdzēs. Tas ir pats mežonīgākais kucēns no visa metiena. Viņš gatavs kost pastniekam vai sakņu tirgotājam, vai kādam kurjeram, un viņam, kā jau pekinietim, ir ļoti gara spalva, ko viņš kaisīs pa visām malām, un viņš nav pieradināts pie mājām, tātad taisīs peļķītes un čupiņas itin visur, dārgais.
- Pagaidi mazliet, - es viņu pārtraucu. - Vai tu domā, ka tā ir ļoti gudra dāvana tādai trauslai, vecai kundzei, kura tikko zaudējusi savu iemīļoto Vavi?
- Bet, dārgais, tā ir vienīgā pareizā dāvana, - Ursula apgalvoja. Viņa apstājās tieši zem ielas lampas, un viņas acis cieši vērās manī. - Vavis bija tieši tāds pats. Viņš kaisīja spalvu itin visur, un, ja viņu neizveda ārā, viņš atstāja peļķes dzīvojamā istabā, un viņa žēlojās caurām dienām… Viņai bija, ar ko nodarboties. Nu lūk, kopš viņas vīrs ir miris un Vavis pagalam, viņai vispār nav nekā, ko darīt, un viņa vienkārši grimst tādā kā… tādā kā pelēkā pagrimumā. Nu, un šis jaunais kucēns, viņš sakodīs viņu un sakodīs ikvienu citu. Iespējams, ka būs tiesas prāvas, un viņš kaisīs visur spalvas, čurās uz paklāja, un viņa būs pilnīgi laimīga.
Es stīvi blenzu uz Ursulu un pirmo reizi ieraudzīju viņu tādu, kāda viņa patiesībā ir.
- Vai zini, - es teicu, apvīdams meitenei apkārt rokas un noskūpstīdams, - es domāju, ka tu esi gana jauka.
- Runa nav par jaukumu, - Ursula aizrādīja, iztīstīdamās no mana apskāviena. - Runa nav par jaukumu. Emma vienkārši ir patīkama, veca lēdija, un es gribu sagādāt viņai prieku, kamēr viņa vēl ir dzīva. Tas kucēns viņai sagādās šaušalīgu prieku.
- Bet, vai zini, es nekad nebūtu to iedomājies, - es atzinu.
- Protams, ka būtu, dārgum, - viņa apgalvoja, dāvādama man gaišu smaidu. - Tu esi tik gudrs.
- Reizēm, - es teicu, saņemdams viņas roku un vezdams meiteni uz priekšu pa ielu, - reizēm es sāku šaubīties, vai tiešām esmu.
Daži nākamie mēneši man bija laimes un prieka pilni. Ur- sulai piemita tāda kā neapzināta nevainība, kas iedvesa cieņu. Ļoti drīz es atklāju, ka, lai izvairītos no nepatikšanām, labāk bija vest viņu uz laukiem, nekā iegrožot restorānos un tamlīdzīgās vietās. Laukos dzeguzes, cīruļi un eži pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija - ļoti jauka un dabiska būtne. Iesprostota Born- mutas sabiedrības žņaugos, viņa gāza podus tādā tempā kā nepieredzējis melnstrādnieks būvlaukumā.
Tomēr pat Ursulas iepazīstināšana ar neskarto dabu nenotika bez zināmiem piedzīvojumiem. Es parādīju viņai mazu meža strēmelīti, ko biju atklājis un kurā tajā laikā bija vairāk putnu ligzdu uz katru kvadrātcollu nekā jebkurā citā vietā, kādu vien zināju. Ursula bija neprātīgi uzbudināta, blenza ligzdās, kas bija līdz malām pilnas ar resniem, platmutīgiem putnēniem vai ar gaišzilu un brūnu olu perējumiem, un sajūsmināta sauca savu parasto "ooo!". Viņa nenomierinājās, kamēr es nebiju katru dienu apmeklējis šo vietu un pa telefonu sniedzis viņai garu atskaiti par dažādo perēkļu attīstību. Pāris nedēļas vēlāk es vēlreiz aizvedu viņu turp, un mēs, sev par lielām šausmām, atklājām, ka šo vietu, visticamāk, atraduši kaut kādi skolaspuikas; viņi bija mērķtiecīgi gājuši cauri mežiņam un izpostījuši visas ligzdas. Putnēni beigti gulēja zemē, un olas bija aiznestas līdzi. Ursulas izmisums bija neizmērojams. Viņa nevaldāmi šņukstēja reizē aiz niknuma un bēdām, un pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās viņu nomierināt.
Ursula joprojām reizēm noraustījās elsās, kad es ievedu viņu vienā no manām iecienītākajām dzertuvēm šajā rajonā - piespļaudītā un zāģu skaidām piebārstītā bārā ar nosaukumu "Kvadrāts un Kompass". Šajā mazajā bārā katru vakaru dir- nēja visi apkārtnes veči, lieli un neveikli kā vezumnieku zirgi; viņu sejas bija sačokurojušās kā valrieksti, nokārušās ūsas trauslas un baltas kā nosarmojusi vasaras zāle. Viņi bija brīnišķīgi veci vīri, un es nodomāju, ka tikšanās ar viņiem varētu novirzīt Ursulas domas no izpostītajām ligzdām. Mani arī interesēja redzēt, kāda veida reakciju radīs viņas klātbūtne.
Sākumā veči sēdēja stīvi, klusi un aizdomīgi, ar rokām piesardzīgi sargādami savus alus kausus, un bez jebkādas izteiksmes cieši vērās uz mums. Viņi pazina mani, tomēr es biju ievedis svešķermeni viņu mazajā, piedūmotajā bāriņā, turklāt šis ķermenis bija sieviešu kārtas un pagalam pievilcīgs. Tas bija ķecerīgi. Šī bāra nerakstītais likums liedza tajā ienākt sievietēm. Bet Ursula to absolūti neapzinājās vai arī, ja apzinājās, tad nesatraucās par to. Viņa nopūderēja degunu, rekordātrumā iztukšoja ļoti lielu glāzi džina un tad pievērsa vecajiem vīriem savu spožo, asaraino, zilo acu skatienu. Pāris minūšu laikā viņa bija panākusi, ka tie atplauka un ik pa brītiņam pa pusei vainīgi paķiķinājās ar viņu. Tad viņa pamanīja kaktā melnu plāksni.
- Oooo! - Ursula iespiedzās. - Blusiņspēle [32] !
Vecie vīri apmainījās šausmu pilniem skatieniem. Tad viņi visi paskatījās uz vecāko no grupas - astoņdesmit četrus gadus vecu patriarhu, kurš, kā es zināju, bija šīs ārkārtīgi iecienītās spēles vietējais čempions.
- Nē, jaunkundz, - patriarhs stingri paziņoja, - tā ir penij- spēle [33] .
- Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula izdvesa, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja ieguva pārgatava tomāta toni.
- Tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja un sajūsmināti vēroja, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.
Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.
Vērodams Džordža mācībstundu, es jau ne pirmo reizi sapratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pilnīgi skaidrs, ka Ursula ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču bija valdzinoši vērot viņas taustīgos pūliņus mācīties un skatu, kā vecais vīrs ar milzīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu tik maigi kā kucēnam. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka uzsauks visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.
Uz to brīdi vecie vīri, pietvīkuši un sajūsmas pilni, gandrīz sāka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Ursula, pirms atgriezties un izaicināt visus pretendentus, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.
Džordžs, slaucīdams alus putas no krāšņajām ūsām, atslīga man līdzās uz ozolkoka sola un neatteicās no cigaretes.
- Jauka jauna sieviete, ser, - viņš paziņoja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.
Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzemniece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciemu iedzīvotāju - proti, lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciemā. Ursulas īpatnējās angļu valodas pēc Džordžs jutās stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut vecā vīra ilūzijas.
Kad pazīšanās ar Ursulu bija ilgusi jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un pavēstīja satriecošu ziņu.
- Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klausuli atstatu no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.
- Jā, - es rezignēti atsaucos.
- Dārgum, tā esmu es, Ursula.
- Es to nekad nebūtu uzminējis, - es attraucu. - Tu runā tik daudzkārt klusāk un maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…
- Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir visbrīnišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu pirmais tos uzzinātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.
Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas mak- javelliskajām intrigām?
- Pastāsti man visu, - es atvēlēju, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.
- Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.
Atzīstos, ka mani sagrāba sirdssāpes, un es pēkšņi sajutos
vientuļš. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! - tomēr es pēkšņi aptvēru, ka man tiek atņemts kaut kas tāds, kas vienmēr spēja ielīksmot grūtsirdības brīžos un tika sniedzis man tik daudz laimes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mūsu jaukā draudzība būs vējā.
- Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?
- Jā, - es atteicu, - esmu šeit.
- Bet, dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadījies? Es domāju, ka tu būsi priecīgs! - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.
- Es esmu priecīgs, - es apgalvoju, mēģinādams pārvarēt savtīgumu un atvairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?
- Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu jau pazīsti Tobiju.
- Bet es tā sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.
- Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.
- Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.
- Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pieklusinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo saderināšanos?
- Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi atradusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.
- Oooo! - Ursula izsaucas. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?
- Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - tomēr laimīgā kārtā pamanījos apspiest kārdinājumu.
- Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem laikiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?
>
- Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.
- Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi priecīgs. Patiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.
Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvēcīgs nekauņa. Meitene faktiski lūdza man dot savu svētību viņas kāzām, bet es uzvedos kā tāds piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.
- Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Piedod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?
- Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu vakaru nodejot? Aiziesim uz "Tropicana"… Noteikti aiziesim, dārgum!
Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. "Tropicana" bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvēces postā un tad žēlīgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būt varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.
- Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pavakariņot?
>
- O, jā, dārgum. Kur?
- Varbūt "Grill Room"? Es pasūtīšu galdiņu.
- Dārgum! - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pusdienojām kopā! Dārgum, tu nudien esi romantisks.
- Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdienu, - es atturīgi teicu.
- Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lieliska maltīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie "Grill", dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik es esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.
Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.
Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņēmusi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīmredzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, "Grill Room" bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem. Tobijam nebija nekas daudz sakāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā runāja par abiem. Kad vakariņas bija paēstas, mēs devāmies uz "Tropicana", kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūtnēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ursulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot apprecējusies un viņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulības gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves.
Taču es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.
- Dārgum! Tā esmu es, Ursula! - viņa sauca.
- Dievs debesis! - es pārsteigts iesaucos. - Kur tu biji pazudusi visus šos gadus?
- Dārgum, esmu precējusies, viņa attrauca, - un man ir bēr-
ninš.
j
- Esmu par to dzirdējis, - es teicu. - Apsveicu.
- Dārgum, es tik ilgi esmu kvernējusi laukos. Šodien grasos braukt uz Bornmutu mazliet iepirkties. Es iedomājos, ka mēs varbūt varētu satikties?
- Vai tu ņemsi savu viru līdzi? - es piesardzīgi jautāju.
- Nē, dārgum, es braukšu pilnīgi viena, - viņa atteica.
- Nu, tādā gadījumā katrā ziņā satiksimies. Es tev izmaksāšu pusdienas. Bet vispirms satiksimies "Cadena" un iedzersim kafiju.
- Burvīgi, dārgum. Es būšu tur vienpadsmitos.
Precīzi vienpadsmitos Ursula ienāca "Cadena" kafejnīcā, un es tūlīt pat ievēroju, ka viņa visai drīz gaida otru bērnu. Neņemot vērā izspiedušos vēderu, viņa ziedēt ziedēja, gluži kā rožu ziedlapiņa rītausmā.
- Dārgum! - viņa spiedza. - Dārgum! Dārgum!
Ursula apvija man rokas un dāvāja ilgu skūpstu no tās pasugas, kādus angļu cenzori parasti izgriež no franču filmām. Skūpstīdama viņa izdeva dūcošas skaņas kā seksuāli apmāts bišu strops. Viņa braucīja savu ķermeni gar manējo, lai izdabūtu vislielāko baudu no apskāviena, un parādītu man, ka viņa tam nododas ar visu savu būtību, sirdi un dvēseli. Vairākas pavecas lēdijas un kāds brigādes komandierim līdzīgs kungs ar tādu seju kā portvīnā konservēta plūme neatņēmušies blenza uz mums ar riebumu. No to sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņi tā vien gaida, ka es tūlīt noplēsīšu viņai drēbes un izvarošu turpat uz "Cadena" svētās grīdas. Ar lielām pūlēm man izdevās atrauties no Ursulas.
- Biju domājis, ka tu esi precējusies, - es aizrādīju.
- Es arī esmu precējusies, dārgum, - viņa atteica. - Vai tev neliekas, ka mana skūpstīšanās prasme ir uzlabojusies?
- Jā, - es atbildēju. - Apsēdies un iedzer kafiju.
- Vai varu dabūt saldējumu? - Ursula lūdza.
- Lai notiek, - es piekritu.
Es pasūtīju kafiju un saldējumu.
- Zini, man jāsaka, ka tu lieliski izskaties, - es piezīmēju.
- Tu tā domā?
- Es domāju, ka tu izskaties vienkārši brīnišķīgi. Redzu, ka tu gaidi vēl vienu bērnu.
Ursula iebāza mutē lielu karoti saldējuma un visai neskaidri teica ar pilnu muti:
- Bēlni il kaut kas absollūti bulvīgs.
- Varu iedomāties, - es piekritu.
Viņa norija saldējumu, noliecās uz priekšu un viegli uzsita man pa roku ar mitro karotīti, lai pievērstu sev manu nedalī- tāko uzmanību.
- Vai zini, ko cilvēki runā? - viņa vaicāja savā caururbjošajā balsī.
Apmeklētāji pie visiem galdiņiem sastinga un gaidpilni apklusa. Es jutu, ka man vairs nav ko zaudēt.
- Nē, - es atzinos. - Ko tad viņi runā?
- Ha, - viņa izsaucās, līksmi vicinādama karotīti, - viņi saka, ka kontracepcija esot sievietes izgudrojums.
Mēs izdzērām kafiju, es aizvedu Ursulu iepirkties, un pēc tam mēs gājām pusdienās.
- Vai tu ilgojies pēc manis, dārgum? - viņa jautāja, malkodama vīnu.
- Protams, ilgojos, - es atbildēju. - Tu vienmēr esi bijusi viena no manām mīļākajām draudzenītēm.
- Vai nav skumīgi, ka cilvēkam nevar būt reizē gan draudziņš, gan vīrs? - Ursula nopūtās.
- Nu, vienmēr jau var pamēģināt, - es ierosināju.
- Ak, to es nevaru, - vina iebilda. - Bet tu esi mīļš.
- Nerunāsim vairs par to, - es noteicu.
- Lai nu kā, es nedomāju, ka es tev tagad patiktu, - viņa skumīgi sacīja. - Esmu pārveidojusies. Esmu kļuvusi ļoti neinteresanta.
- Tu tā domā? - es vaicāju un nodomāju, cik viņa joprojām ir dzīvīga un mīļa.
- O jā, - Ursula apgalvoja, svinīgi vērdamās manī ar savām lielajām, zilajām acīm. - Baidos, ka tagad esmu tāda, ko dēvē par sīkvīneli [34] .
- Jā, bet toties augstākā labuma, - es teicu, paceldams glāzi.
Pa viesnīcas apartamentu viesistabas stikla durvīm varēja iziet plašā, vēsā verandā. Nokāpjot no tās, vajadzēja pāriet pāri apmēram divdesmit jardu platam nekoptam zālājam, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā izdvesa tādas kā mīlētāju nopūtas, un tad priekšā atklājās plašs, sniegbalts liedags ar šur tur pārtrūkušu vijīgu koraļļu un krāsainu gliemežvāku kaklarotu visā garumā; tālāk vidēja rifs baltu bangu ielokā, un aiz tā - koši zilais Indijas okeāns. Starp balto pludmali, kas izrotāta ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām, un plato rifu ar allaž mainīgai puķu dobei līdzīgajiem putu kruzuļiem apkārt atradās lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakštasē ieliets piens, dzidra kā briljants, un zem tā - vesela apburta pasaule, kādas nav nekur citur uz pasaules.
Ikviens dabaszinātnieks, kam dota iespēja ceļot, laiku pa laikam piedzīvo vārdos neizsakāmu svētlaimi par dzīves daili un pilnīgumu, un tādu kā grūtsirdību, apzinoties, cik pasaulē ir daudz apskatāma, izzināma un izpētāma, tomēr atvēlēts tikai viens nožēlojami īss mūžs, lai iepazītu pasaules noslēpumu paradīzi. Šī apziņa pār cilvēku nolaižas, kad viņš pirmo reizi savām acīm skata tropiskā lietusmeža skaistumu, daudzveidību un pārpilnību, katedrāles labirintam līdzīgos visdažādāko koku tūkstošus, apaugušus ar orhideju un epifītu dārziem, apvītus ar ložņaugu staipekņiem - tik daudz dažādu sugu apkopojumu, ka prāts nespēj tās visas aptvert. Šī apziņa pārņem, skatot vienkopus dzīvojam milzīgus zīdītāju barus un putnu plašās, nemitīgi mainīgās kolonijas. Šī apziņa silda sirdi, vērojot, kā tauriņš atbrīvojas no kūniņas, kā spāre izlien no kokona, kā sugu nemitīgo vairošanos nodrošina izsmalcināta partneru uzmanības izrādīšana ar tajā iekļautajiem visdažādākajiem rituāliem un tabu. Šī apziņa iejūsmina, pirmo reizi ieraugot žagariņu vai lapu pārvēršamies kukainī, vai neskaidru, plankumainu ēnu - zebru barā. Šī apziņa neatlaiž no gūsta, redzot milzīgu delfīnu baru noklājam jūru, cik tālu vien sniedzas skatiens, un nevaldāmā jautrībā lēkājam un kūleņojam savā zilajā valstībā, vai sīciņu zirneklīti izvirpinām no sava ķermeņa šķietami nebeidzami garu pavedienu, kurā pieķēries, kustonītis pa gaisu lido izpētīt plašo pasauli.
Taču ir vēl kaut kas svarīgāks, kas ikkatram dabaszinātniekam jāizbauda, pirms viņš slēdz savas acis uz mūžu - apbrīns un godbijība, kas rodas, izpētot tropisko rifu. Šajā nodarbē, šķiet, piedalās itin visas cilvēkam dotās sajūtas, un tā vien liekas, ka atklājas arī citas, vēl nezināmas. Cilvēks jūtas tā, it kā pats būtu pārvērties par zivi, viņš redz, dzird un jūt gan kā cil vēks, gan kā zivs, un tajā pašā laikā jūtas arī kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri zemūdens ganībām un mežiem.
Savu pirmo pasakaino pieredzi es guvu, nirdams pie Austrālijas Lielā Barjerrifa, taču tur manā rīcībā diemžēl nebija gaisa padeves caurules, turklāt maskā sūcās iekšā ūdens. Maigi izsakoties, šis fakts sagādāja vilšanos - turpat zem manis pletās fantastiska, daudzkrāsaina pasaule, bet es spēju tai uzmest vien pāris ašu skatienu, kuru ilgumu noteica tas, cik ilgi spēju aizturēt elpu zem ūdens un cik ilgā laikā mana maska pieplūda ar ūdeni, draudot noslīcināt. Mokoši skaistie skati, kurus es tomēr pamanījos ieraudzīt šajā zemūdens pasaulē, bija neaizmirstami, un es cieši apņēmos pie pirmās iespējas izmēģināt laimi vēlreiz. Šāda izdevība pavērās Maurīcijā, kur lagūna un zemūdens klintis atradās burtiski manas viesnīcas "Le Morne Brabant" durvju priekšā. Vēl tuvāk nonāktu tikai tad, ja ievilktu ūdenī savu gultu.
Pirmajā rītā es sagatavoju sev tēju un iznesu traukus verandā, paņemdams līdzi arī Maurīcijas mazo, saldo ananasu. Es mielojos un vēroju, kā piekrastē piestāj laivas; tās vadīja glīti, garmataini zvejnieki spožām acīm, viņu ādas krāsa variē- jās no vara un bronzas līdz sodrēju melnai, un košie apģērbi atstāja kaunā dārzos augošos hibiskus un liesmainās bugenvi- lejas. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltiem koraļļu zariem, daudzkrāsainiem, kā leopards plankumainiem kauri un konusveida gliemežvākiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no sīciņiem gliemežvāciņiem, kas saulē vizēja visās varavīksnes krāsās. Saule tikko bija pāri kalniem iz- nirusi virs viesnīcas, nokrāsojusi debesis zilpelēkas, apzeltījusi dažus baltos, tuklos mākoņus, kas lēni peldēja debesīs, spoži ie- vizinājusi putu krokas gar rifa malu un vērtusi lagūnas rāmos ūdeņus caurspīdīgus kā safīrs.
Gandrīz tajā pašā mirklī, kad apsēdos, uz mana galdiņa saklupa putni, dedzīgi vēlēdamies, neatkarīgi no ēdienkartes, dalīties manās brokastīs. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes brūnu apspalvojumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm, arī dziedātāj žubītes - gaiši zaļās, palsi sviestdzeltenās mātītes un tik atšķirīgie, koši zaļgandzeltenie un melnie tēviņi, un vēl melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām spilgti sarkanām ūsām un astēm. Visi padzērās pienu no krūzes, atzina tēju par pārāk karstu un tad satupās, pievērsuši ilgpilnus skatienus ananasam. Izkasīju sulīgo mīkstumu no augļa raupjās mizas, kas atgādināja aizvēsturiska dzīvnieka bruņas, un atstāju atliekas uz galda - nākamajā mirklī tās pilnīgi pazuda zem putnu virmojošā, skaļi ķildīgā klājiena.
Padzēris tēju, es paņēmu masku un nirstamo cauruli un lēni soļoju uz pludmali. Kad biju sasniedzis smiltis, pāri paisuma iezīmētajām rievām uz visām pusēm aizzibēja un savās alās paslēpās spokkrabji, kuru gandrīz caurspīdīgie ķermeņi, dzīvniekiem tupot nekustīgi, vispār nav saskatāmi. Lagūnas krastā jūra viegli glāstīja baltās smiltis, it kā kaķēns klusi laktu pienu no tasītes. Ūdens, kad tajā iebridu līdz potītēm, likās silts kā remdenā vannā.
Smilšu kārtu man pie kājām rotāja dīvaini raksti - it kā kāds būtu soļojis pa seklo ūdeni un iezīmējis smiltīs simtiem izplūdušu jūraszvaigžņu kontūru. Savādās kontūras atradās cieši cita pie citas, it kā veidodamas smiltīs īpatnēju zvaigznāju. Lielākā kontūra no vienas malas līdz otrai bija apmēram pēdu gara, mazākā - apmēram apakštases lielumā.
Vēlēdamies uzzināt, kādas izskatās šīs spocīgās jūraszvaig- znes, es izmēģinājumam pabāzu zem vienas kājas īkšķi un ap- vāzu. Mans atradums iznira no slēpņa un uz mirkli uzlidoja augstāk, izkaisot ap sevi smalku smilšu kārtiņu, un manām acīm atklājās skaista, raupja jūraszvaigzne gaiši ķieģeļsarkanā krāsā, viscaur izraibināta ar blāviem baltiem un sarkaniem raibumiem. Kaut arī šie radījumi izskatās pievilcīgi mīksti un pūkaini kā Ziemassvētku eglītes galotnes rotājums, pieskaroties tie izrādās cieti un raupji kā smilšpapīrs. Tā, kuru es ar īkšķi biju tik nepieklājīgi uzjundījis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēni griezdamās, augšpēdus nolaidās jūras dibenā. Jūraszvaig- znes vēders bija bāli dzeltens kā ziloņkauls, uz katra stara galu stiepās dziļa grope kā atvērts rāvējslēdzējs. Gropēs slēpās pēdu miriādes - apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar plakanu taustekli galā. Katra šī pēda spēja darboties patstāvīgi, tādēļ tausteklīši gropēs pastāvīgi kustējās, izpletās un sarāvās, cenšoties satvert kādu virsmu, pie kuras piestiprināties.
Neatrodot šādu virsmu un acīmredzot nākot pie slēdziena, ka apvēlusies augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galiņu sev apakšā. Šādi atspērusies, tā šķietami bez mazākajām pūlēm turpināja slidināt sev apakšā elastīgo staru, vienlaikus ielokot arī tam līdzāsesošo staru galiņus, un galu galā ar trīs staru palīdzību dzīvnieks lēni un uzmanīgi sāka slieties augšup. Pārējie stari atliecās un tad izstiepās augšup kā rokas pirksti, un drīz vien zvaigzne uz balstošajiem stariem stāvēja vertikāli kā ritenis. Augšup pavērstie pirksti plati iepletās, un viss jūraszvaigznes ķermenis lēni un graciozi slīga lejup kā jogs, nobeidzot īpaši sarežģītu un daiļu vingrinājumu. Jūraszvaigzne nu bija atkal nostājusies pareizi, atlika tikai izvilkt no apakšas pārējos starus. Viss šis process norisinājās kā palēninātā filmā - tik lēni un graciozi, ka ikvienai balerīnai, to vērojot, acīs sanestos asaras.
Taču tad jūraszvaigzne izdarīja ko tādu, ko pat vistalantīgākā balerīna nespētu atkārtot. Gulēdama smiltīs, tā manu acu priekšā gluži vienkārši nozuda, atstājot smiltīs tikai vieglu kontūru - gluži kā nozuda Češīras kaķis, atstājot gaisā tikai smaidu. Patiesībā, protams, kamēr pati jūraszvaigzne gulēja šķietami nekustīgi, simtiem sīko kājiņu zem tās vēdera bija ņirbinājušas smiltis, tā ka rezultātā dzīvnieks iegrima, pazūdot skatienam, un no jauna pārklājās ar smalkajiem, baltajiem graudiņiem. No tā brīža, kad biju uzjundījis jūraszvaigzni, līdz nozušanas mirklim bija pagājušas labi ja divas minūtes.
Iebridis ūdenī, es biju stingri apņēmies mesties peldus un doties tieši dziļumā, taču īstenībā piecas minūtes biju pavadījis, vērojot spokkrabjus, vēl piecas - apbrīnojot paisuma izskaloto drazu kruzuļus, un nu divas minūtes, stāvēdams līdz potītēm ūdenī, pētījis, kā šis guru jūraszvaigznes izskatā iegrimst smilšu nirvānā. Visu šo laiku zvejnieki, kas līdzīgi košiem papagaiļiem tupēja savās laivās, tika vērojuši mani ar tikpat dzīvu interesi, kādu es veltīju piekrastes dabas izpētei. Viņi savu ziņkāri tomēr neizrādīja un necentās man uzplīties ar savām precēm, kā to tik uzmācīgi dara ielu tirgotāji citās zemēs. Maurīcijas iedzīvotāji ir pārāk pieklājīgi, lai tā uzvestos. Es pamāju zvejniekiem, un viņi, plati smaidīdami, atmāja man pretī.
Apņēmies vairs nenovirzīties no mērķa, iebridu ūdenī līdz jostasvietai, uzliku masku un palīdu zem ūdens, lai saslapinātu galvu un muguru, tādējādi kaut mazliet atvēsinoties no pamatīgi karstās rīta saules. Tikko mana seja ar masku nokļuva zem ūdens, jūra šķietami pazuda, un vairs nespēju atraut skatienu no zemūdens valstības sev pie kājām.
Tajā pašā mirklī es aizmirsu apņemšanos nirt dziļākā ūdenī, jo mani apņēma tik savāda pasaule, kādu ikviens zinātniskās fantastiskas rakstnieks iztēlojas Marsa ainavu. Nedaudz neomulīgi tuvu manām kājām gulēja seši vai septiņi lieli, plakani jūraseži kā ziemojošu ežu pulciņš ar jūraszāļu plūksnām un koraļļu drumslām starp adatām, tā ka no attāluma tie atgādināja ar zālēm apaugušus, tumšus lavas pikučus. Izlocījušies pa vidu jūrasežiem smiltīs kā sauļojoties laiski izstiepušās čūskas gulēja vairāki īpatnēji veidojumi - kaut kas līdzīgs apmēram četras pēdas garām un collas četras resnām caurulēm. Šie radījumi atgādināja dīvainu zemūdens putekļu sūcēju caurules, kas darinātas no trīs collas gariem, savstarpēji sametinātiem pus- caurspīdīga, samirkuša brūna papīra posmiem, un atsevišķās vietās visā garumā bija sākušas apaugt ar īpatnējām, plušķainām sēnītēm.
Sākumā es nespēju noticēt, ka dīvainie priekšmeti ir dzīvi. Nodomāju, ka tās ir savādu nobeigušos dziļjūras aļģu virtenes, ko paisums izskalojis seklumā un kur tām lemts līdzi ūdens kustībām bezpalīdzīgi valstīties smiltīs. Tomēr, lai cik neticami tas izklausītos, tuvāka aplūkošana pierādīja, ka tās tiešām ir dzīvas būtnes. Dīvainos radījumus sauca Sinucta muculata, un tie patiesi bija savdabīgas caurules, kas ūdeni ar visiem mikroorganismiem pa vienu galu iesūc, bet pa otru izgrūž ārā.
Vēl bez Sinucta es jūras gultnē ieraudzīju senus draugus, ko pazinu kopš Grieķijā pavadītās bērnības, - jūrasgurķus, resnus, kārpainus, apmēram pēdu garus radījumus, kas atgādina īpaši atbaidošu aknu desu. Es vienu pacēlu - radījums bija glums, taču stingrs kā pūstoša āda. Kad izvilku jūrasgurķi no ūdens, tas rīkojās tieši tāpat kā viņa Vidusjūras brālēns - ar pamatīgu spēku izšļāca ūdeni un ļengani saļima man rokā. Izsmēlis spēkus šajā aizsardzības veidā, radījums izmēģināja citu - izšļāca baltu, stigru šķidrumu, kas bija tik neiedomājami lipīgs, ka pietika ar sīkāko pilienu, lai pieliptu pie ādas stingrāk par līm- lenti.
Mani nepameta pārliecība, ka šāda aizsardzības metode ir visai muļķīga, jo lipīgā, šķidrai gumijai līdzīgā viela uzbrucēju, ja tāds gadltos, tikai ciešāk piesaistītu jūrasgurķim. Tomēr nešķiet, ka tik sarežģīts ierocis būtu piešķirts primitīvam dzīvniekam bez noteikta mērķa. Es palaidu jūrasgurķi vaļā, un radījums nogrima jūras dibenā, lai, nerimtīgā paisuma šūpots, turpinātu gozēties smiltīs un vadīt savas sugas pārstāvim raksturīgo līksmo, aizrautīgiem piedzīvojumiem pārpilno dzīvi, kas sastāv no ūdens iesūkšanas pa vienu galu un izgrūšanas pa otru.
Es negribīgi novērsos no radījumiem, kas dzīvoja tieši līdzās manām kājām, un turpināju pētniecisko ceļojumu. Pirmajā brīdī, ienirstot ar seju uz leju, ūdens zem maskas šķietami izzūd, un tad sajūta vienmēr ir satraucoša un pārdabiska. Cilvēks pēkšņi jūtas kā vanags, kas slīd pāri zemūdens valstības mežiem, kalniem un tuksnešiem, vai kā Ikars, kura muguru silda saule, bet apakšā pasaule šķiet atritinājusies kā daudzkrāsaina karte. Un, kaut ari viņš šūpojas viļņos tikai pāris pēdu augstumā virs šī gobelēna, neskaidrās skaņas izklausās kā nākam no tūkstošiem pēdu dziļuma siltā gaisā, it kā, sastingušam virs kalna, peldētājam būtu iespējams saklausīt tā dziļumos noslēpumainu fermu un ciematu sadzīves trokšņus. Koraļļu kraukstēšana, kad košā papagaiļzivs tos skrubina ar knābi, ņurdoņa, spiegoņa un čerkstoņa, ar kādu jebkura no simtiem zivju kareivīgi aizstāv savu teritoriju no iebrucējiem, zemūdens straumju iekustināto smilšu liegā šalkoņa, sievišķīgi čuksti kā tūkstošiem krinolīnu čaboņa - šīs un daudzas citas skaņas at- plūst no jūras dzelmes.
Sākumā jūras smilšainais dibens bija līdzens, tur mētājās tikai iepriekšējo vētru sanesas, jūraszālēm apaugušas koraļļu atlūzas un pumeka gabali, miljoniem sīku būtņu mājvietas. Smiltīs gulēja veselas milzīgu, melnu jūrasežu armijas, kuru garās, slaidās adatas nemitīgi kustējās kā kompasa šautras. Atlika tikai pieskarties šīm adatām, kas līdz šim bija liegi šūpojušās, un tās pēkšņi nikni saslējās un ņēmās šaudīties kā satrakotas adāmadatas. Tās bija vienlaikus gan asas, gan trauslas un, ieurbjoties ādā, nolūza, atstājot dūriena vietā sīciņu punktiņu kā no tetovējamās adatas. Kaut arī jūraseži izskatījās melni, saules staru gaismā tie ievizējās brīnišķīgi tumšzilā tonī ar zaļu pa- matnīti pie katras adatas. Šie dzīvnieki, par laimi, ir pietiekami koši un skaidri saskatāmi, turklāt, kaut arī daži slēpjas plaisās vai zem koraļļu nokarēm, lielākā daļa pa vienam vai grupās guļ tieši smiltīs, tātad tos viegli pamanīt.
Pa vidu jūrasežiem gulēja vēl citas šļūtenes un jūrasgurķi, gan citai sugai piederīgi - ļoti lieli, daži pat astoņpadsmit collas gari, lāsumaini, dzeltenzaļi. Šie radījumi arī izskatījās daudz gludāki un resnāki par saviem melnajiem brālēniem, lielākā daļa kādas četras vai piecas collas diametrā. Es ieniru dziļāk, lai paceltu vienu no šiem blāvajiem, nepievilcīgajiem radījumiem. Kamēr peldēju atkal augšā, tas pirmām kārtām parastajā veidā izvirda ūdeni, tad saprata, ka šis uzbrukums nav mani piespiedis palaist vaļā tuklo ķermeni, un izšļāca lipīgo gumiju.
Pārsteigts vēroju, cik pievilcīgs tas izskatījās zem ūdens. Kad jūrasgurķis ķeras pie šī pēdējā iebiedēšanas līdzekļa gaisā, no viņa ķermeņa izšaujas vienkārši stīgra, balta, lipīga straume, savukārt zem ūdens šis pats fenomens izskatījās pavisam citādi, pat skaisti. Izšļāktais šķidrums, likās, sastāvēja no kādiem piecdesmit atsevišķiem pavedieniem, katrs no tiem spageti makarona resnumā un apmēram astoņas collas garš. Viens kušķa gals palika piestiprināts gurķim, savukārt pavedienu brīvie gali locījās un vibrēja ūdenī kā skaista, balta strūklaka. Iespējams, šiem pavedieniem piemita spējas apsvilināt vai pat paralizēt sīkas zivtiņas. Es pats varēju pavedienus aizskart, nejūtot nekādu kairinājumu, tomēr, tādā skaistā vēdeklī izplesti, šie taustekli ienaidniekam spēj izrādīties daudz lipīgāki un bīstamāki, nekā tiku iedomājies.
Es peldēju tālāk un pēkšņi kā uz burvju mājienu pamanīju, ka esmu iekļuvis lielā neparastu zivju barā. Viņu bija apmēram piecdesmit, katra trīs vai četras pēdas gara, neitrālās caurspīdīgi pelēkās krāsas dēļ gandrīz neredzama. Gan mutes, gan astes tām bija izstieptas kā piķi, tā ka, pirms ievēroju zivju apaļās, diezgan stulbās acis ar piesardzīgo skatienu, bija grūti pateikt, kurš gals nāk pa priekšu. Zivis nepārprotami bija pārgurušas pēc kādas sparīgas nodarbes. Tās nekustīgi pa straumei gulēja ūdenī un meditēja. Tās bija augstākajā mērā kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, vienīgi mazliet novārguši zaldāti. Bija interesanti vērot viņu precīzi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē, ievērojot precīzu attālumu citai no citas gan vertikālās, gan horizontālās līnijās. Mana pēkšņā parādīšanās ieviesa zināmu paniku, it kā Pamiera noslēgšanas dienas parādes laikā kāds būtu nojaucis ritmu, un viss bars apjucis izklīda. Tikko zivis bija nonākušas pietiekamā attālumā, tās no jauna nostājās ierindā, pagriezās pa straumei un iegrima transā.
Pametis šīs zivis, es peldēju tālāk un kā apburts vēroju smilšainajā jūras dibenā saules ievilktās platās zelta svītras, kuras kaut kādas optiskas alķīmijas rezultātā izskatījās kā noklātas ar trīsulīgiem zelta apļiem. Tad man priekšā parādījās neskaidra un izplūdusi tumša masa, kas pārtapa prāvā, apmēram deviņas reiz trīs pēdas lielā klintī, pēc formas atgādinot Sv. Pāvila katedrāli. Piepeldējis tuvāk, ieraudzīju, ka visa klints izgreznota ar rožainiem, baltiem un iezaļganiem koraļļiem, savukārt virsotnē kā puķes uz varenas, daudzkrāsainas cepures bija uz- tupušās četras milzīgas jūras anemones nespodras bronzas krāsā.
Pārpeldēju pāri apburošajai klintij un, vairīdamies no paisuma lēnās straumes, pieķēros pie koraļļa izauguma, iepriekš rūpīgi nopētījis un pārliecinājies, ka nekur tā apkaimē nerēgo- jas nekas bīstams. Drīz es secināju, ka piesardzība nav bijusi lieka, jo vēlāk, kad acis aprada, es pēdas attālumā no savas rokas ieraudzīju koraļļiem un jūraszālēm apaugušā aliņā gandrīz nemanāmi vīdam lielu, koši krāsainu skorpionzivi, kuras muguras spuras ietriecoties nepiesardzīgā miesā var sagādā pamatīgas sāpes vai retos gadījumos pat nogalināt. Apmēram septiņas collas garajai skorpionzivij bija masīvs žoklis, uzpūtīga sejas izteiksme un milzīgas, koši sarkanas acis. Pamatkrāsa bija rožaina un oranža, pāri ķermenim stiepās melnas rūtis, svītras un plankumiņi. Krūšu spuras tai bija ļoti garas un atgādināja zem žaunām izaugušas sārtas rokas ar tieviem pirkstiem. Pāri visai mugurai stiepās koši dzelkšņi, kas spēja izrādīties liktenīgi. Kopumā ņemot, skorpionzivs bija visai košs radījums un, reiz ieraudzīta, vizēja kā milzīgs dārgakmens, tomēr, pirms tiku pamanījis to viegli pakustamies, zivs savā svītraini punktotajā tērpā bija lieliski saplūdusi ar apkārtni. Sapratusi, ka pamanīta, skorpionzivs viegli pakustināja savas prāvās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aizpeldēja dziļumā. Viņa gan bija skaista, tomēr es jutu atvieglojumu, kad vairs nenākas atrasties šīs zivs tiešā tuvumā.
Anemonēs un tām visapkārt uzturējās vairākas skaistas, apmēram trīs collas garas klaunzivis spoži oranžā krāsā ar platām sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs glītas, mazās zivtiņas dzīvo simbiozē ar anemonēm. Tās mitinās starp dzeldīgajiem taustekļiem, kas citas zivis nogalinātu, tādējādi anemones klaunzivīm ir gan mājas, gan neieņemams cietoksnis, kur paslēpties briesmu brīžos. Pateicībā par aizsardzību, zivis, protams, dalās ar anemoni drusciņās no sava mielasta galda. Kā un kāpēc šāda interesanta sadzīve sākusies, nav zināms. Anemones nekādā ziņā nevar saukt par izcili saprātīgām būtnēm, tāpēc atbildes uz jautājumu, kā tās iemanījušās izprast klaunzivs noderīgumu un izvairās tās sadzeldīt, joprojām nav atrastas.
Šur tur koraļļu dziļumos gulēja lielas gliemenes, no kurām redzamas bija tikai vāku robainās malas un starp tām vīdošā mantija, tādējādi atgādinot biezu zilganu un varavīkšņaini zaļu lūpu plato smaidu. Šīs apmēram kokosrieksta lieluma gliemenes, protams, bija tālāk rifā sastopamo slaveno milzu gliemeņu radinieces, kuru gigantiskie vāki varēja būt līdz pat divsimt mārciņu smagi un savas trīs pēdas plati. Ir dzirdēti daudzi šausmu stāsti par nelaimīgajiem nirējiem, kam gadījies nejauši ielikt kāju starp šo gliemeņu vākiem, kas tad acumirklī aizcir- tušies kā lamatas (tā uztraukuma brīdī rīkojas visas gliemenes) un lēmušas gūstekņus nāvei noslīkstot. Precīzi fiksētu datu par šādiem gadījumiem gan nav, kaut arī, protams, ir pilnīgi iespējams, ka vāki aizcērtas un, ja vien nirējam nav pie rokas naža, ar ko pārcirst gliemenes masīvo slēdzējmuskuli, vāki paliek nesatricināmi un neatverami kā cietokšņa vārti. Arī koši krāsainās gliemežnīcas dzīvo savdabīgā simbiozē, jo to spožajā mantijā mitinās daudz mazu vienšūnas aļģu ar pievilcīgu vārdu - Zooxanthelae. Šie sīciņie radījumi pārtiek no gliemenes iesūktās barības un pateicībā par to nodrošina gliemeni ar papildu skābekli. Sanāk tāda kā norēķināšanās par dienišķo maizi ar svaigu gaisu - domāju, ka mēs visi vēlētos, kaut spētu darīt tāpat.
Pārcēlos uz otru klints pusi, iepriekš pārbaudījis, vai tuvumā nav parādījusies skorpionzivs, un nonācu aci pret aci ar vēl vienu simbiotiskas sadzīves piemēru. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, tajā skaitā viena koferzivs un trīs koši dzeltenas ķirurgzivis. Koferzivs izskatījās patiesi neiedomājami. Tā bija tikko trīs collas gara, koši oranža ar melniem punktiņiem, tomēr vairāk par košo krāsojumu mani pārsteidza zivs neparastā ķermeņa uzbūve - tā atgādināja četrstūrainu kaula kastīti ar tajā atstātiem caurumiem spurām, zem- astes atverei, acīm un mutei. Astei tādējādi nācās griezties riņķī vien kā piekaramā motora dzenskrūvei. Šāds pārvietošanās veids kopā ar lielajām, apaļajām, vienmēr pārsteiguma pilnajām izvalbītajām acīm, stūraino ķermeni un punktoto tērpu padara zivi par vienu no rifa dīvainākajiem iemītniekiem.
Ķirurgzivis izskatījās pilnīgi citādas. Dzeltenie ķermeņi bija apmēram mēness formā ar augstu, izvirzītu pieri un uz priekšu izstieptu muti kā cūkas šņukuru. Savu vārdu zivis ieguvušas, pateicoties diviem asiem, skalpeļveidīgiem nažiem pie astes. Šos bīstamos ieročus ķirurgzivs spēj savāzt un noslēpt kā kabatas naža asmeni.
Tomēr pārsteidzošāks par šo zivju izskatu bija abu sugu starpā notiekošais. Divas ķirurgzivis sastingušas karājās cieši līdzās klintij, savukārt koferzivs, ik pa brīdim apstājoties, manevrēja šurpu turpu kā dīvaina, oranža laiva. Šīm zivīm pa vidu šaudījās trīs sīkas, kustīgas zivtiņas - mazie jūras grunduļi ar spožiem tumšziliem un debesziliem plankumiņiem. Jūras grunduļi darbojās kā apkopēji, kas rosīgi apkalpoja visus trīs klientus, nosūca tiem no ādas parazītus, tad, gabaliņu atkāpušies, it kā nopētīja savu "rokudarbu", un no jauna šāvās klāt, atgādinot trīs pārsmalcinātus frizierus, kas apbrīno pašu radīto jauno frizūru. Vēlāk es uz galvenā rifa reizēm redzēju zivis gaidām savu kārtu šajā zemūdens friziersalonā, kur mazie, zilie bārddziņi šaudījās kā sadeguši, lai tiktu galā ar klientu rindu.
Mani tik ļoti apbūra viss uz šīs klints redzētais, ko vēlāk mīļi nodēvējām par Sv. Pāvila katedrāli - sīkās jūras anemones, jūras vēdekļi, daudzstaru tārpi, garneles, krabji un vesels birums citu radību, ka, izrādījās, biju vienā vietā pavadījis veselu stundu, taču tik un tā visu netiku apskatījis. Uz vienas pašas klints pulsēja dzīvu būtņu miriādes, kuru izpētīšanas sākšanai vien dabaszinātniekam vajadzīgs ducis mūžu. Peldēdams atpakaļ brokastīs, es prātoju, kāds gan izskatīsies galvenais rifs? Drīz es to uzzināšu. Tas bija kaut kas neaprakstāms.
Otrajā dienā mēs nonācām meža klajumā, kas bija izveidojies, nogāžoties vienam no milzīgajiem kokiem. Lietusgāzes bija izskalojušas augsnes virskārtu zem slīpumā augošā koka saknēm, savukārt vēja brāzmas bija tās izrāvušas no zemes tik viegli, kā zobārsts izrauj zobu no žokļa. Šis fakts skaidri liecināja, kāpēc tropiskie meži ir tik vārīgi. Augsnes virskārta ir pavisam plāna, tāpēc kokiem vajadzīgas milzīgās balsta saknes, lai noturētos stāvus. Patiesību sakot, gigantiskie koki barojas paši no sevis, jo nobirušās lapas bez kavēšanās satrūd un veido humusu, ar ko saknēm baroties. Šis process ir tik straujš, ka spēj rasties tikai pavisam plāna augsnes kārta. Tādēļ pēc koku izciršanas, kas tik šausminošā tempā notiek visā pasaulē, atbrīvojusies augsnes kārta vienīgi pavisam īsu bridi ir derīga lauksaimniecībai vai ganībām. Pēc tam notiek pilnīga erozija. Tomēr dabiska koku krišana (kā mūsu tikko atrastā) dod mežam labumu. Milzīgais koks gāzdamies sašķaida un nogāž mazākos kokus savā ceļā, un izrauj plaisu biezajā meža baldahīnā. Pa atvērušos plaisu mežā iespīd saule, un krūmi, ložņaugi un mazie kociņi, kas pirms tam bija cīnījušies par eksistenci meža grīdas tumsībā, strauji traucas augšup. Sēklas, kas varbūt pat daudzus gadus bija gulējušas sastingumā, pacietīgi gaidīdamas šādu gadījumu, izdzen asnus, un jaunais augs traucas pretī zilajām debesīm, pirms citi augi spraugu atkal aizseguši. Tādējādi viena šī meža milzeņa nāve ir sākums jaunai dzīvei un izaugsmei ap milzīgo karkasu.
Slīpumā abpus kritušajam stumbram mēs dzirdējām kokos skaļus pīkstienus, čalošanu un čabēšanu. Izpētes nolūkos pagājuši tālāk no takas, mēs ieraudzījām draiskojamies bariņu zirnekļpērtiķu - tie karājās koku zaros un ēda kaut kādus rožainus pumpurus. Šis nosaukums dzīvniekiem ir ļoti piemērots, jo ar garajiem, spalvainajiem, tumšajiem locekļiem un astēm (tās ir tik izveicīgas, ka pērtiķi prasmīgi lieto astes par piekto kāju) viņi tiešām atgādina dīvainus, milzīgus zirnekļus, kas auž savus tīklus starp koku zariem. Pretēji bļauru izrādītajai neviesmīlīgajai uzņemšanai, zirnekļpērtiķi šķita sajūsminājušies par mums, un, iekārušies savās apbrīnojamajās astēs, tie šūpojās aizvien tuvāk un tuvāk, zemāk un zemāk. Viens no pērtiķiem likās īpaši interesējamies par Lī, jo viņa tikko bija sākusi remdēt slāpes ar apelsīnu. Šūpodamies no zara uz zaru, viņš visbeidzot nonāca piecpadsmit pēdu attālumā no Lī un blenza uz viņu ar tik dedzīgu interesi, kādā aizrautīgs antropologs vēro aborigēna ēšanas paradumus. Li atlauza daiviņu apelsīna un pastiepa pērtiķim; mums par pārsteigumu, viņš bez vilcināšanās nolaidās vēl zemāk, sagrāba augli un iebāza mutē. Vēlāk zirnekļpērtiķi mums pa kokiem sekoja un ilgpilni blenza nopakaļ, līdz nepārprotami saprata, ka citi apelsīna piedāvājumi nesekos; tikai tad viņi atgriezās pie savām gaitām.
Alistērs bija vienojies ar kādu no pētniecības stacijai padotajiem medniekiem, ka tas pārmeklēs mežu, lai atrastu mums piemērotus filmēšanas tēlus; nākamajā dienā mednieks ieradās ar pirmo eksemplāru - divpirkstu sliņķi, kas ir viens no maniem mīļākajiem dzīvniekiem. Tie patiesi ir burvīgi radījumi ar mazu galvu, pinkainu ķermeni, apaļām, mazliet izvalbītām zeltainām acīm un pastāvīgi sapņainā, labvēlīgā smaidā savilktu muti. Šie lēnie un maigie radījumi ļauj, lai tos kā vecus mēteļus pakarina, kur vien ienāk prātā, un tikai pēc apmēram pusstundu ilgas meditācijas pavisam lēni pavirzās kādas sešas pēdas tālāk. Sliņķi ir tiešām fantastiski radījumi. Viņi ir lieliski piemērojušies savai dīvainajai, ačgārnajai dzīvei koku galotnēs. Tā kā sliņķi lielāko daļu dzīves pavada ar kājām gaisā un pārtiek tikai no pavisam viegli sagremojamām lapām, to iekšējie orgāni atšķiras no citu zīdītāju orgāniem. Viņu vielmaiņa ir tikpat lēna kā kustības - vai arī kā birokrātija. Piemēram, viņi var veselu nedēļu iztikt bez urinēšanas.
Protams, sliņķu kažoks aug atšķirīgi nekā citiem dzīvniekiem. Citiem zīdītājiem spalva aug virzienā no mugurkaula uz leju, tātad robežšķirtne, ja tā var izteikties, ir mugurkauls. Sliņķiem spalva aug gar vēdera malām un tālāk - mugurkaula virzienā, tāpēc dzīvniekiem, karājoties ar kājām gaisā, lietus ūdens vieglāk norit gar ķermeni. Kažokam piemīt ļoti dīvains piemērošanās veids - šūnu kārtas diagonāli pāri matiņiem veido īpašas vagas, kurās dzīvo divu veidu zilganzaļās aļģes. Tas piešķir dzīvnieka kažokam zaļganu nokrāsu, kas nomaskē to starp lapām; tātad sliņķi būtībā ir savdabīgi gaisa dārzi.
Vēl dīvaināk ir tas, ka sliņķu kažokā mitinās vairāku sugu vaboles un ērces, kā arī īpatnēji kukaiņi, ko sauc par sviļņiem. Visā pasaulē sastopami apmēram divpadsmit tūkstoši dažādu šo kožu veidu, un vairāki no tām ir patiesi dīvaini. Dažām, piemēram, vēdera lejasgalā ir tā sauktais timpanālais orgāns.
Šis dzirdes orgāns spēj uztvert sikspārņu medību ultraskaņas saucienus, un tādējādi kodes spēj izvairīties no vajātāja. Dažu sviļņu kāpuri dzīvo uz ūdensaugiem vai tajos iekšā, un vairākos gadījumos paši kļūst par ūdens dzīvniekiem, vienas sugas kāpuriem pat attīstās žaunas. Šiem radījumiem ir interesantas attiecības ar sliņķiem. Sviļņi dēj olas sliņķa kažokā, un izšķīlušies kāpuri ēd kažokā esošās aļģes un, iespējams, arī pašu spalvu, tādējādi sliņķis kļūst ne tikai par tādu kā gaisa dārzu, bet arī staigājošu, pinkainu viesnīcu visiem šiem kukaiņiem.
Nākamā no meža atgādātā filmzvaigzne, kurai nācās stāties kameras priekšā, bija apburošs mazs radījums, kuru nebiju redzējis gadiem ilgi, kopš dažus biju iemantojis Gajanā. Tas bija pundurskudrulācis - vismazākais savas dzimtas pārstāvis, kas pieaudzis varētu ērti iekārtoties cilvēkam saujā, atstājot vēl brīvu vietu. Tāpat kā sliņķis, arī šis sīciņais radījums lieliski piemērojies dzīvei kokos. Tā dzintarkrāsas kažoka spalva ir īsa, bieza un zīdaina. Tvērējastes gals ir kails, tādējādi padarot sa- tvērienu ap zaru ciešāku. Pundurītim ir īss, cauruļveidīgs, viegli uzrauts snuķis un sīkas, kažokā paslēptas acis un ausis. Visneparastākās ir šā dzīvnieka pēdas. Priekšķepām ir resni, rožaini plaukstu spilventiņi un trīs gari, slaidi, asi nagi, no kuriem vidējais ir visgarākais. Nagi var piekļauties plaukstām cieši kā kabatas naža aizvāztie asmeņi. Uz pakaļkāju pēdām (vai, pareizāk sakot, papēžiem) ir muskuļots spilventiņš kausa formā, ar kura palīdzību skudrulācis spēj cieši piekļaut pēdu zaram. Pakaļkāju pirkstiem ir asi nagi un spilventiņi to pamatnēs, kas kopā ar papēžu piesūcekņa efektu veido pamatīgu tvērēj mehānismu, nagus procesā nemaz neiesaistot. Briesmu brīdī pundurskudrulācis apvij zaram asti un stingri iekrampējas tajā ar pakaļkājām (tādējādi aste un abas pakaļkājas veido trīsstūri), paceļ priekškājas virs galvas un, kad uzbrucējs pienācis pietiekami tuvu, gāžas uz priekšu, šķeldams ar bārdasnaža asajiem priekšējiem nagiem. Atšķirībā no sliņķa, kuram ir truli, tapām līdzīgi zobi bez emaljas, kuri aug visā sliņķa dzīves laikā, skudrulācim zobu nav vispār - tikai gara, lipīga mēle un ļoti muskuļots kuņģis, kas samaļ pulverī skudrulāča barību - koku skudras.
Mūsu skudrulācis filmēšanās laikā izturējās ar lielu pašcieņu un drīz tik ļoti pierada pie mums, ka starp epizodēm rāmi tupēja, pieķēries Lī pie pirksta, rūpīgi apvijis asti viņas īkšķim vai plaukstas locītavai. Kad pienāca laiks palaist viņu vaļā, pundurītis nepavisam nevēlējās pamest Lī roku un ilgi notupēja krūmos, dziļdomīgi mūs vērodams, līdz beidzot nozuda atpakaļ mežā.
Kaut arī bijām safilmējuši jūdzēm garas epizodes ar lap- graužu skudrām, rādot tās šķinām lapas no kokiem, nesam guvumu uz pūzni, tīrām savus mājokļus un veidojam milzīgas atkritumu kaudzes, sekot skudrām pazemē mēs nespējām. Alistēru tas tracināja.
- Es gribu… vai zini… es domāju… nu, dārzus, - viņš stāstīja, noliecis galvu uz sāniem un to lēni griezdams, tā ka izskatījās pēc plati smaidoša, labvēlīga līķa, kas karājas striķa galā. - Sēņu dobes, vai ne… skaidrs?
- Saldumiņ, vienīgais paņēmiens, kā tikt dārziem klāt, ir tos izrakt, - Paula praktiski paskaidroja.
- Jā, - Alistērs apcerīgi teica, kā vilciņš grozīdamies virs viena no pūžņiem, kas bija apmēram mazas deju zāles lielumā.
- Vai tas iespējams? - Rodžers vaicāja. - Nav pārāk dziļi?
- Nu, reizēm sēņu dobes atrodas pavisam tuvu zemes virspusei, - es atbildēju. - bet skudrām tas nepavisam nepatiks.
- Paula, sadabū kādas lāpstas, un mēs rokam, ja? - Rodžers dedzīgi ierosināja. - Rokam ārā mazos jardins des champig- nons[35], labi?
- Jā… lāpstas, - Alistērs teica, jaunās idejas aizrauts. - Dabū mums lāpstas.
Tā nu Paula devās nogurdinošā ceļā atpakaļ cauri mežam, lai sameklētu pētniecības staciju, un beidzot atgriezās ar vairākām lāpstām. Tieši tā izpaužas producenta darbs. Viņam pieprasa vienā mirkli sagādāt pilnīgi jebko - sākot ar četrriteņu autofurgonu un beidzot ar trlsēdienu maltīti, no motorlaivas līdz pudelei viskija.
- Tieši tas, kas vajadzīgs, - Alistērs uzteica.
Viņi abi ar Rodžeru satvēra lāpstas un sāka rakt. Man bija šāda tāda pieredze ar lapgraužu skudrām, tāpēc es paņēmu Lī un Paulu pie rokas un aizvedu tālāk no operācijas laukuma. Lapgraužu skudras kā suga ir ļoti veiksmīgi radījumi. Koloniju nodibina karaliene, kas savā kāzu lidojumā tādā kā somā atnes līdzi kumšķi sēņotnes pavedienu, kam jākļūst par jaunās kolonijas pārtikas audzi - gluži tāpat, kā pirmie Amerikas pionieri veda sev līdzi maisus ar graudiem, ko iesēt ceļojuma beigās. Kad kāzu lidojums ir galā, karaliene bērnistabā iedēsta sēnes un rūpējas par tām ar īstu dārzkopja aizrautību, mēslodama ar saviem pamesliem. Ja sēnes iznīkst, kolonija neizveidojas; ja sēnes ieaugas, kolonija plaukst un izplešas proporcionāli sēņu lauku apmēriem, un galu galā pūznī var dzīvot pat vairāk nekā miljons iemītnieku. Es tikko biju to visu izskaidrojis Paulai, kad apmēram pusmiljons šā pūžņa iemītnieču nosprieda, ka Rodžera un Alistēra darbošanās apdraud viņu labklājību, un straumē metās protestēt. Pirms brīža Alistērs un Rodžers bija izskatījušies pēc diviem dedzīgiem dārzniekiem, kas uzrušina savas sparģeļu dobes, gatavodamies jaunajai ražai, - nākamajā mirklī tie jau izpildīja tādus lēcienus, ie- griezienus un pas de deux[36], par kādiem viņus apskaustu Maskavas Baleta teātri. Tam visam pavadījumā skanēja mežonīgi, drebelīgi sāpju kliedzieni, kuros vienlīdz bieži bija dzirdami gan zaimi, gan sulīgi lāsti.
- Jēziņ! - Alistērs spalgi ķērca un, šoreiz nepieciešamības spiests, valsēja riņķī. - Au, au, viņas kož! Sasodītie radījumi!
- Au, au, merde alors[37]!-arī Rodžers spiedza, valsēja un sita pa biksēm. - Viņas kož!
Galvenā problēma bija tāda, ka Alistēram mugurā bija īs- bikses un aizvēsturiski beisbola buči, kas nekādi nepasargāja kājas; tā nu skudras bariem traucās pa tām augšup kā pa koka stumbriem un ņēmās plosīt mūsu režisoru gabalos. Ja vien tas iespējams, Rodžera stāvoklis bija vēl ļaunāks, jo viņš bija uzvilcis elegantas, diezgan pieguļošas bikses, pa kurām skudras tecēja augšup gan ātri, gan akurāti. Tās, kuras atradās ārpusē, koda cauri plānajam audumam tieši miesā. Iekšpusē tikušās centās uzskriet pēc iespējas augstāk, pirms ķerties pie uzbrukuma, rezultātā Rodžers tika sakosts visintīmākajās un vārīgākajās ķermeņa daļās. Skudru žokļi bija gana spēcīgi, lai sagrauztu cietas lapas, tāpēc spēja aši un viegli tikt galā ar plāno bikšu audumu, un gan Rodžera, gan Alistēra kājas noklājās ar asiņu plankumiem. Mēs aizrāvām viņus prom no kaujas epicentra un atbrīvojām no skudrām. Pēc tam Paula ar antibiotiku palīdzību ķērās pie pirmās palīdzības sniegšanas, tomēr pagāja labs laiks, pirms izdevās nolasīt pilnīgi visas skudras.
- Tu redzēji? - Alistērs elsa, un viņa brilles bija jūtu uzplūdā aizmiglojušās. - Tie maitas gabali centās man nošķīt plikus kaulus!
- Un kā ar mani? - Rodžers iejaucās. - Uzbruka maniem dzimumorgāniem. Mēģināja padarīt mani par einuhu!
Vēlāk abi ievīstījās tik daudzās drēbju kārtās, ka atgādināja Ņurbuli un Burbuli pirms kaujas; šoreiz viņiem izdevās atrakt mazu stūrīti sēņu dārza un to nofilmēt, lai kā skudras par to niknojās.
Viens no fantastiskākajiem dabas brīnumiem mežā, ko savā ziņā tikpat grūti nofilmēt kā skudru sēņu dārzu, ir neparastais stāsts par milzu vīģes koku un sīciņo vīģu lapseni. Šī dīvainā sadzīve atklāta pavisam nesen, un tā pierāda tropu meža dzīves neiedomājamo komplicētību - to, ka jebkurš augs vai dzīvnieks ir tikai viena sarežģītās ekosistēmas sastāvdaļa; bez lielajiem vīģes kokiem vīģu lapsenes iznīktu, savukārt bez šīm lapsenēm vīģes koki nespētu vairoties, to skaits pamazām samazinātos un suga visbeidzot izmirtu.
Vīģēm ir ļoti īpatnēja zieda struktūra, kas patiesībā vairāk atgādina augli nekā ziedu. Sīkā zieda aizmetnis atrodas iekšā vīģē, kas ar kātiņu piestiprinājusies pie koka. Augļa otrā galā ir niecīga atvere, ko gandrīz pilnīgi aizsedz zvīņas. Vīģēm ir vīrišķie un sievišķie ziedi, un veids, kā putekšņi no viena zieda nokļūst citā, ir tik brīnumains, ka iedveš godbijību. Tas notiek šādi.
Pirmie vīģes kokā nobriest sievišķie ziedi, un to smarža pievilina vīģu lapseņu mātītes, kas pārnēsā putekšņus no citiem vīģes kokiem mežā. Lai tiktu klāt ziedam, lapsenei pa caurumiņu auglī jāielien vīģē iekšā, ielaužoties cauri zvīņu "durvīm". Tas nav viegli izdarāms, jo durvis ir šauras un stingras, bet lapsene - trausla un, lauzdamās iekšā, bieži pazaudē spārnus un
taustekļus.
>
Kad lapsene sekmīgi iespraukusies vīģē, tā turpina rakties uz priekšu cauri sievišķā zieda irbulim, izmantodama savu garo dējekli, it kā veidotu naftas urbumu. Ir divu veidu ziedi: vieni ar īsiem, otri - ar gariem irbuļiem. Dabas nolūks bijis tāds, ka lapsenes dējeklis, lai sasniegtu dīgļsomu un iedētu tajā olas, spēj izurbties cauri vienīgi īsajiem irbuļiem. Garie irbuļi tiek tikai caururbti, tomēr šajā procesā tajos nonāk lapsenes nestie putekšņi. Tāda procesa rezultātā vīģes ziedos ar īsajiem irbuļiem attīstās lapsenes kāpuri, toties ziedos ar garajiem irbuļiem - sēklas. Jau tas vien ir gana neparasti, taču stāsta turpinājums ir vēl dīvaināks un maģiskāks.
Tālāk attīstās un iekūņojas lapsenes kāpuri. Šajā stadijā tie acīmredzot izdala kādu vielu, kas aizkavē vīģes nobriešanu, citādi, ja auglis nogatavotos, kamēr kūniņa vēl iekšā, šo bērnistabu kāds varētu apēst ar visu jauno lapseni. Visbeidzot kūni- ņas ir pilnīgi nobriedušas. Vispirms izšķiļas tēviņi; tie riņķo apkārt, apaugļodami vēl neizšķīlušās mātītes. Šajā brīdī vīģe faktiski ir pilnīgi noslēgta un atmosfēra tās iekšpusē par desmit procentiem sastāv no ogļskābās gāzes (ārpusē ogļskābā gāze ir tikai trīs simtdaļas procenta), bet šķiet, ka lapseņu tēviņus tas neuztrauc. Tomēr pēc kopošanās tēviņi izlaužas no bērnistabas, un ogļskābās gāzes līmenis strauji krītas. Šis fakts kaut kādā veidā veicina gan mātīšu izšķilšanos, gan vīrišķo ziedu parādīšanos, un mātītes appūderējas ar to putekšņiem. Lapseņu tēviņi un mātītes kopīgiem spēkiem pārgrauž zvīņas vīģes galā, un mātītes aizlido, nesdamas sev līdzi gan putekšņus, gan spermu, un meklē citu vīģes koku ar sievišķajiem ziediem, lai dotu dzīvību jaunai kolonijai. Tēviņiem nav spārnu, tie nespēj pamest vīģi, tāpēc, savu dzīves uzdevumu paveikuši, turpat arī mirst.
Iedomājoties, ka vīģu lapseņu stāsts ir tikai viens no apbrīnojamajiem notikumiem, kādi noris itin visur tropu mežos, reizē nāk arī apziņa par to, cik komplicētā pasaulē mēs dzīvojam un cik traku haosu mūsu nesaprātīgā rīkošanās spēj izraisīt trauslajā ekosistēmu līdzsvarā.
Tropu meži visā pasaulē ir viena no varenākajām cilvēces balvām, taču mēs pret tiem izturamies tā, it kā tie būtu nevis milzīgas, pašatjaunojošās medikamentu, pārtikas, kokmateriālu, krāsvielu, garšvielu un citu lietu krātuves, bet gan kaut kas bīstams. Mēs joprojām neapzināmies visas priekšrocības, kādas tropu meži dod cilvēkiem, un iznīcinām tos tik strauji, ka augu un dzīvnieku sugas izzūd ātrāk nekā tiek zinātniski aprakstītas. Ir aprēķināts, ka mežonīgos, pašnāvnieciskos uzbrukumos katru gadu tiek izcirsti un nodedzināti tropu meži simt desmit tūkstošu kvadrātkilometru jeb četrdesmit trīs tūkstošu kvadrātjūdžu platībā. Saskaņā ar optimistiskām prognozēm, turpinot tādā pašā tempā, visi šāda veida meži būs astoņdesmit piecu gadu laikā pilnīgi pazuduši. Ja tā notiks - un nekādi simptomi neliecina, ka cilvēce pēkšņi aptvers savu stulbumu un sāks rīkoties saprātīgi -, klimata pārmaiņas var būt pilnīgi katastrofālas, jo meži kontrolē laika apstākļus, un bez to palīdzības iespējams ļoti īsā laikā auglīgus apvidus pārvērst tuksnešos. Es nemaz nerunāju par tiem labumiem, kādus jau esam atklājuši mežā un kādus vēl varētu atklāt. Mēs esam tik tikko pieskārušies zināšanu laukam par neaptveramo ekosistēmu, ko sauc par lietus mežu vai džungļiem. Mums nav ne jausmas par to, kādi nenovērtējami labumi varētu gaidīt cilvēku starp kokiem, taču gandrīz maniakālā izšķērdībā iznīcinām kaut ko tādu, ko nekad nespēsim radīt no jauna, kaut ko cilvēcei ārkārtīgi vērtīgu - tomēr arī ko tādu, kas, prasmīgi kopts un izmantots, varētu atjaunoties paša spēkiem. Taču, turpinot darboties šādā tempā, pēc nepilniem simt gadiem, kuru laikā būs miljoniem radušās jaunas barojamas mutes, mums pārtikas audzēšanai būs atlikuši tikai tuksneši - gluži vienkārši tāpēc, ka būsim izturējušies pārāk negausīgi, nešpetni un absolūti savtīgi. Tas attiecas uz visiem, neatkarīgi no ādas krāsas, ticības vai politiskās pārliecības, jo, ja vien nesāksim rīkoties, turklāt ātri, mūsu bērniem nekad nebūs lemts nedz ieraudzīt visapburošāko un nozīmīgāko bioloģisko reģionu uz planētas - tropu mežu, - nedz arī izbaudīt tā sniegtos labumus.
Mēs ar mokām piecēlāmies no gultas un atklājām, ka ārā snieg, kaut arī naktī bija kļuvis siltāks. Mūs jau gaidīja pieci skido - kaut kas līdzīgs motocikliem ar kāpurķēdēm, smirdīgi un skaļi, toties ātri braucamie. Vienam no tiem bija piekabinātas platas kamanas ar daļu mūsu ekipējuma, savukārt otra skido vilktās ragavas atgādināja kaut ko vidēju starp milzīgu bērna gultiņu un Ziemassvētku vecīša iecienītu braucamo. Šī iespaidīgā konstrukcija bija piekrauta ar sienu un aitādas plediem, un tajā mēs ar Lī iekārtojāmies kā cars ar carieni, paņemot līdzās arī trauslākos ekipējuma priekšmetus. Sniegot vieglam sniedziņam, mēs devāmies ceļā; palsi dzeltenajā un pur- pursarkanajā rītausmā ezers izskatījās bezgalīgi liels, otrā krastā vīdēja draudīgi melna, zema mežu josliņa. Pēc vairāku stundu ilga brauciena kļuva nepārprotami skaidrs, ka satikties ar lāci neizdosies. Gaisa temperatūrai ceļoties, sniegs bija kļuvis mīkstāks, un ne skido, ne kamanas neslīdēja tam pa virsu, bet gan visu laiku iestiga un grima. Taču mums tika apgalvots, ka pāris jūdzes tālāk esot nomaļa mežsarga mājiņa, kur mēs varēšot ieturēt brokastis un apspriesties.
Šajā brīdī mūsu dzīvē parādījās jenotsuns. Vasilijs, kuru ārkārtīgi nomāca lāču nevēlēšanās sadarboties un laika apstākļu nepakļāvība viņa gribai, pēkšņi ar burvju mākslinieka žestu atrāva sava skido bagāžnieku, izvilka no tā pusaugu jenotsuni un ar plašu žestu iesvieda man klēpi. Radījums tupēja sarāvies, un viņa ģīmi vīdēja tāds pārbīlis, kāds laikam gan bija lasāms arī manējā, jo pēdējā reize, kad man bija nācies būt tuvos draugos ar jenotsuni, bija pirms kādiem četrdesmit gadiem - manās zvēru kopēja gaitās Vipsneidas zoodārzā. Šie pievilcīgie dzīvnieki no suņu dzimtas ir ārkārtīgi interesanti, un viņu parādīšanās un tālākā izplatīšanās pa visu Eiropu ir lielisks piemērs cilvēka muļķībai un pilnīgi nevajadzīgām spēlītēm ar dabu. Šie īskājainie radījumi, kas atgādina ļoti spalvainus kor- gijus ar jenota seju, kādreiz bija sastopami tikai Japānā un Āzijas austrumos, līdz kādam galvā iešāvās gaiša ideja ieviest tos Krievijas rietumdaļas mežos, kur tie varētu vairoties kā vērtīgi kažokzvēri. Jenotsuni tika ievesti Krievijā un, kā jau visēdāji ar sīkstu dzīvību, ātri vien izplatījās pa visu Viduseiropu, kļūstot par kaitniekiem. Lai padarītu situāciju vēl ļaunāku, jenotsuņu āda tika atzīta par nevērtīgu, un nu Eiropa bija tikusi pie kaitīga plēsēja, kas nodarīja postu vietējai faunai, - gluži tāpat kā no Dienvidamerikas ievestā nutrija. Cilvēks allaž vismuļķīgākajā veidā iejaucas dabas darīšanās.
Jenotsuns gulēja man klēpī, ļāva sevi paglaudīt un izskatījās gauži apmierināts; bet tad Vasilijs sadabūja platu suņa kakla- siksnu ar pavadu un mēģināja to visu dzīvniekam uzmaukt. Jenotsuns nosprieda, ka tāda necieņa nav pieļaujama. Aši izlocījies, viņš kā raķete izšāvās man no klēpja un aizlēca pāri kamanu malai. Ticis uz ledus, dzīvnieciņš deva spalvainajām kājām ziņu un slaidā, pārliecinātā riksī aizšāvās pāri ezeram, tā ka drīz bija jau savu simt jardu attālumā no mums. Visi metās bēgli vajāt, taču neviens nespēja mēroties žiglumā ar jenotsuni, un ledu drīz vien izraibināja krituši ķermeņi. Galu galā visiem nācās atgriezties, sēsties savos skido un turpināt jenotsuņa vajāšanu braukšus. Bēglis tika atkal ieslodzīts bagāžniekā un filmēšana atlikta uz nākamo dienu, jo pa šo laiku debesis bija tā nomākušās un sniga tik spēcīgi, ka par filmēšanu nebija ko domāt. Es pamanīju kaut ko interesantu: krītošas sniegpārslas! Katra bija apmēram trīsreiz lielāka par kniepadatas galviņu, pēc formas atgādināja sīkus ledus ziediņus ar piecām ārkārtīgi filigrāni veidotām ziedlapiņām. Tumšais aitādas apmetnis, kas sildīja mūsu ceļgalus, drīz vien pārklājās ar šim sīkajām snieg- pārsliņām un izskatījās kā sīkslciņu margrietiņu lauks.
Beidzot mēs nokļuvām mežsarga namā, kur mūs ārkārtīgi viesmīlīgi pacienāja ar pusdienām un galoniem spēcinošas tējas. Pēc tam mēs nolēmām atgriezties mājās, jo laiks kļuva arvien nelādzīgāks, tātad izredzes nofilmēt lāci, ja pat kādu izdotos satikt, līdzinājās nullei. Bijām nobraukuši mājupceļā jau vairākas jūdzes, kad skido, kas vilka mūsu kamanas, apsviedās gar kupenu pārlieku asā leņķī, un rezultātā varenais Ziemassvētku vecīša vezums apgāzās, izkaisot mani, Lī un mūsu trauslo aparatūru uz ledus vienā jūkli ar aitādām un sienu. Par laimi, ne mēs paši, ne ekipējums necieta, taču nabaga mežsargs, kas mūs veda, jutās pagalam sarūgtināts un nokaunējies, un mums nācās ilgi apskauties un skūpstīties, lai pierunātu viņu atteikties no pašnāvības, kas pazemojumu nomazgātu ar asinīm.
Nākamā diena bija pilnīgi vājprātīga. Jenotsuns bija izmucis, un visa komanda bez panākumiem centās nofilmēt medni. Pēcpusdienā es biju apsolījies pastāstīt mežsargiem un viņu sievām par mūsu tresta darbu. Tā kā rezervāts bija nosaukts Čārlza Darvina vārdā, tad, gluži dabiski, zālē pie sienas tieši man pretī karājās liels, pamatīgi ierāmēts ievērojamā zinātnieka portrets. Man kāds tikko bija vaicājis, vai es atbalstot domu, ka pasaulē jāizveido vēl citi dzīvnieku pavairošanas centri, līdzīgi manis Džērsijā izveidotajam, un es ar sajūsmu sāku atbildi, kad pamatīgais gleznojums nogāzās no sienas ar tādu rībienu, ka māja nodrebēja līdz pamatiem un stipri pārbiedēja visus klātesošos.
Darvina rezervāts, protams, bija aizraujoša vieta, taču ar filmēšanu mums tur pagalam neveicās.