Džeralda Darela labākais mantojums

Atmiņas un pārdomas

Savas dzīves pēdējo desmit gadu laikā Džerijs lāgiem pārdo­māja, ko viņš pats un viņa tobrīd jau ievērojami lielā komanda kopīgiem spēkiem panākuši gadsimta ceturkšņa laikā, kopš zoodārza ideja kļuvusi par īstenību. Taču daudz vairāk viņš domāja, ko mēs būtu varējuši un ko mums vajadzētu sasniegt dzīvnieku pasaules labā, kur ko darīt, un kā grāmata vai filma varētu to veicināt, - citiem vārdiem, viņš pastāvīgi plānoja ek­spedīcijas vai vismaz īsus ceļojumus uz attāliem nostūriem, lai satiktos ar jauniem radījumiem vai seniem draugiem no dzīv­nieku pasaules un lai runātu ar cilvēkiem, kuri cenšas tos glābt. Tikai dažus mēnešus pirms Džerija nāves mēs sēdējām viņa slimnīcas palātā un visā nopietnībā apspriedām Austrālijas ce­ļojuma plānus. Viņš vēlējās man parādīt šo zooloģisko brī­numu, jo es tur vēl nebiju viesojusies.

Reizēm Džerijs pārsteidza cilvēkus ar paziņojumu, ka viņa karstākā vēlēšanās būtu slēgt savu dārgo zoodārzu, ja pēc tā vairs nebūtu vajadzības. Pēc paša domām, viņa galvenais sa­sniegums dzīvē nebija ne sekmīga dzīvnieku turēšana un pavai­rošana nebrīvē, ne zināšanu uzkrāšana, pētot retas dzīvnieku sugas, nedz arī nespeciālistu un profesionāļu izglītošana un ap­mācīšana dabas aizsardzības jomā, kaut arī viņš un viņa ko­manda nodarbojās ar visām šīm lietām un viņš tās uzskatīja par vitāli nozīmīgām. Viņa galvenais mērķis bija dzīvniekus no nebrīves patvēruma atgriezt savvaļā, kur tie, brīvi no izmiršanas draudiem, varētu plaukt un zelt. Te pievienotā no­daļa "Atgriešanās savvaļā" no grāmatas "Šķirsta jubileja" lie­cina, cik daudzkārt vieglāk ir to pateikt nekā izdarīt. Džerijs šo grāmatu uzrakstīja astoņdesmito gadu beigās, kad dzīvnieku atgriešana savvaļā vairāk līdzinājās mākslai vai alķīmijai nekā zinātnei un, kaut arī kopš tā laika panākts ievērojams progress, šis pasākums joprojām sper tikai pirmos soļus.

Džerija pēdējā ekspedīcija bija uz Madagaskaru - burvīgo un izpostīto salu, visu dabaszinātnieku paradīzi. Viņu bija sa­valdzinājis dzīvnieks, kuru viņš tik brīnišķīgi apraksta pēdējā nodaļā, - ai-ai, un, pats par sevi saprotams, ka, par spīti paša vārgajai veselībai, viņš nolēma, - noteikti jācenšas to glābt no izmiršanas.

no grāmatas " Šķirsta jubilejā"

Pirms diezgan daudziem gadiem, kad tikko biju nodibinājis trestu, es centos pierādīt cilvēkiem, kāda jēga nebrīvē pavairot dzīvniekus. Neizbēgamais jautājums bija - "Cik daudzus tad jau esi atlicis atpakaļ vietā?", it kā runa būtu vienkārši par dažu dzīvnieku izaudzēšanu, iestūķēšanu krātiņos, aizgādāšanu at­pakaļ uz mītnes zemi un izlaišanu tuvākajā meža pudurī. Ne­kas nevar būt tālāk no patiesības.

Pavairošana nebrīvē ir problēmām pārpilns dabas aizsardzī­bas pasākums, tomēr, tiklīdz izdevies tās atrisināt un sekmīgi izpildīt mūsu daudzšķautņainās pieejas pirmo un otro stadiju, var visus spēkus veltīt trešajai stadijai - nebrīvē pavairoto dzīv­nieku nogādāšanai savvaļā tajās vietās, kur šīs sugas izmirušas, vai jaunās vietās, kas atrodas netālu no sugu dabiskās izplatības areāla un kur ir piemēroti dzīves apstākļi, vai arī tādās vietās, kur endēmiskai savvaļas populācijai vajadzīgs papildus dzīv­nieku pieplūdums. Trešā stadija ir sarežģītākā no visām.

Nebrīvē pavairoto dzīvnieku atgriešana savvaļā ir sarežģīta tādēļ, ka tā ir pilnīgi jauna pieeja, varētu pat teikt - pilnīgi jauna māksla, un mēs mācāmies paša procesa laikā. Vispirms jāņem vērā, ka nav divu tādu sugu, kuru prasības būtu pilnīgi vienādas, tādēļ pirmām kārtām jāizpēta un jāņem vērā katras vēlmes. Otrkārt, nevar ņemt dzīvnieku, kas jau trešajā vai ce­turtajā paaudzē dzimis nebrīvē, un vienkārši izgrūst to savvaļā. Pat atrazdamies barības ielenkumā, šis dzīvnieks visticamāk aizies bojā, jo ir pieradis, ka augļi vai cita barība pasniegta sa­smalcināta vairākās bļodiņās. Tas būtu tas pats, kas pēc ilgiem gadiem izraut kādu miljonāru no viņa Ritz apartamentiem un likt gulēt parkā uz soliņa, segties ar avīzi un meklēt ēdamo at­kritumu tvertnēs. Būtu vajadzīgs ilgs laiks, lai viņu pie šis domas pieradinātu.

Līdz šim ieviestās metodes ir pavisam vienkāršas, tomēr, kā jau teicu, viss process jāpieskaņo katram atsevišķam dzīvniekam un konkrētai vietai. Mūsu pirmie centieni palaist savvaļā Mau- rīcijas rožainos baložus ir piemērs tam, cik maz vajadzīgs, lai viss noietu greizi. Bijām nolēmuši pirmos putnus atlaist tādā kā "vidusposmā" - Pemplmūzas botāniskajā dārzā. Šajā plašajā teritorijā bija papilnam lapu un augļu, un dārzā krustu šķērsu atradās daudzi piebraucamie ceļi, tā ka bija iespējams tiešā veidā sekot putnu kustībai un reakcijai. Mēs uzbūvējām īpašu putnu māju, kuras vienā daļā paredzējām turēt divus brīvībā izlaiža­mus baložus, un otrā daļā vēl divus, kuri, kā mēs cerējām, kalpos par pievilinātājiem un rosinās atbrīvotos putnus palikt dārzā.

Pirmos putnus mēs rūpīgi izvēlējāmies Blekriveras pavairo­šanas centrā, putnu māju un sprostu kompleksā, ko bija uzbūvējusi un ar kadriem nodrošinājusi Maurīcijas valdība, savukārt darbību finansēja galvenokārt mūsu trests. Kad putni bija iejutušies un pieraduši pie jaunajām mājām, pienāca lielā atbrīvošanas diena. Es šim lieliskajam notikumam par godu biju aizbraucis uz Maurīciju, lai pats personīgi atlaistu putnus brīvībā. Bijām nolēmuši, ka atbrīvotie vai vismaz brīvlaišanu guvušie baloži joprojām varēs izmantot putnu mājas par pa­tvērumu; tur būs pieejams arī pastāvīgs barības daudzums līdz brīdim, kad putni nolems kļūt patstāvīgi. Noteiktajā dienā es ierados un milzīgi svinīgi - jo notikums bija tik nozīmīgs - pa­rāvu auklu, lai atvērtu durtiņas un putniem atklātos ceļš uz brīvību.

Aukla pārtrūka.

Iestājās apjukuma pilna pauze, līdz kādu aizsūtīja sadabūt citu auklu. Tobrīd es izjutu dziļu līdzjūtību pret dāmām, kas, tērpušās savās labākajās drānās, vēl un vēlreiz triec šampanieša pudeles pret jauno okeāna laineru sāniem, taču - bez rezultāta. Visbeidzot tika sadabūta aukla un putnu mājas lūka pienācīgi atvērta. Baloži uzvedās lieliski - viņi izlidoja no putnu mājas un sasēdās uz tās augšmalas. Mēs cerējām, ka putni izmantos brīvību un lidos prom kokos. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tie flegmātiski tupēja uz putnu mājas augšmalas, ne acu nemirk­šķinot, un izskatījās pēc garīgi atpalikušiem eksemplāriem no amatiera taksidermista kolekcijas. Es no sirds vēlējos, lai šos putnus redzētu visi tie idiotiskie cilvēki, kuri melš niekus par ieslodzījuma nežēlību un brīvestības priekiem.

Šobrīd, to atceroties, jāsaka - nelaimīgā kārtā vietējā valdība bija vēlējusies, lai šī pirmā brīvē palaišana negūtu publicitāti, un tolaik tāda prasība likās pilnīgi pamatota. Pemplmūzā mēs palaidām brīvībā pavisam vienpadsmit putnus, un visbeidzot tie saņēma dūšu un sāka izmēģināt brīvības garšu, izpētīdami plašos dārzus. Drīz tiem nācās sadurties ar citām briesmām. Mazi zēni ar lingām apstaigāja apkārtni, mēģinādami nomedīt parastās dūjas vakariņām. Nevarēja prasīt, lai viņi varētu sa­skatīt kādu atšķirību starp rožaino balodi un dūju - ja nu vie­nīgi viens no putniem ir treknāks un tādējādi vēlamāks medī­jums (patiesībā rožainā baloža gaļa garšo diezgan nepatīkami, šis putns ir neēdams). Kopā ar baložu uzticību, kas gandrīz ro­bežojas ar plānprātību, rezultāts kļuva putniem liktenīgs. Vai­rākus baložus notrieca jauno mednieku nāvējošie ieroči. Atliek tikai minēt, vai kampaņas publicitāte būtu ko mainījusi. Vai šāda kampaņa būtu ietekmējusi zēnus ar lingām? To neviens nevar pateikt. Tomēr, par spīti mazajiem šāvējiem, vairāki putni sapārojās un perēja, kaut arī pameta tikko izšķīlušos putnēnus - droši vien tos iztraucēja cilvēki.

Pietiks, ja pateikšu, ka pirmais brīvībā palaišanas mēģinā­jums nebija izcili sekmīgs, tāpēc mēs noķērām putnus un no­gādājām atpakaļ Blekriverā. Tomēr no iepriekšējā mēģinājuma bijām daudz ko iemācījušies. Putni nelidoja tūlīt prom zilajās tālēs, bet gan palika atbrīvošanas vietas tuvumā, kur varēja ba­roties, līdz pierada pie apkārtnes. Tad viņi sāka baroties gan ar vietējiem augļiem un lapām, gan arī eksotiskajiem - šis fakts bija nozīmīgs, jo eksotiskie augi bija pārņēmuši Maurīcijas mežus, kuros putniem kādu dienu jāatgriežas. Visbeidzot, mēs bijām pierādījuši, ka nebrīvē izaudzēti putni spēj vairoties brī­vībā un to arī dara.

Tāpēc ar lielu paļāvību plānojām nākamo soli: īstu palai­šanu brīvībā attālā Maurīcijas nostūrī, ko dēvēja par Makabija mežu. Mēs vēlreiz uzbūvējām putnu mājas un ievietojām tajās putnus. Šoreiz dažiem baložiem pirms atbrīvošanas piestipri­nāja sīciņus radio raidītājus, lai mēs varētu viņus izsekot, jo sa­meklēt putnu botāniskajā dārzā ir viens uzdevums, bet

Makabija biezajos mežos un dziļajās ielejās - pavisam kas cits. Dažas dienas pēc atbrīvošanas putni nelidoja pa noteiktiem maršrutiem. Daži izlidoja ārpus raidītāju uztveres zonas un nerādījās pat vairākas nedēļas, laiku pa laikam tomēr mīklaini atgriežoties. Citi lidoja prom mežos, tomēr katru dienu atgrie­zās savās putnu mājās, lai ieturētu papildmaltītes. Vēl citi aiz­lidoja tikai dažus simtus pēdu no mājām un tur arī palika mēnešiem ilgi. Ar laiku kļuva skaidrs, ka putni pielāgojušies dzīvei brīvībā un ar katru dienu kļūst patstāvīgāki, izvēlas tos augļus un lapas, kas tiem garšo vislabāk. Mēs tomēr joprojām nodrošinājām papildu barību rezervei, jo nevēlējāmies, lai putni ciestu badu tādēļ, ka sezonas augļi savvaļas apstākļos pēkšņi izbeigtos. Laikā, kad rakstu šo grāmatu, divi no atbrī­votajiem baložiem atgriezušies pie barības platformām kopā ar saviem jaunuļiem. Ar zināmu piesardzību varam teikt, ka jaunā kampaņa bijusi sekmīga.

Tās ir lieliskas ziņas divu iemeslu dēļ. Kampaņa pierādīja, ka vairākās paaudzēs nebrīvē dzimuši putni spēj pielāgoties dzīvei savvaļā, un, droši vien tas ir vēl svarīgāk, - mēs bijām ie­mitinājuši putnus ārpus rajona, kas vienmēr dēvēts par Baložu mežu. Šī ieleja atradās dziļi kalnos, un to veidoja maza ekso­tisko kriptomēriju koku audze. Visa zināmā baložu populācija (1978. gadā droši vien mazāk par divdesmit pieciem putniem) ligzdoja tieši tur. Situācija, kad visi putni ligzdo pāris akru lielā teritorijā, protams, ir ārkārtīgi bīstama, jo bezbēdīgs ie­vestu pērtiķu bariņš vai cits tikpat bezbēdīgs primāts - cilvēks ar bisi - vai arī spēcīgs ciklons būtu varējis uz visiem laikiem

noslaucīt rožainos baložus no zemes virsas. Tomēr savvaļas putni stūrgalvīgi liedzās ligzdot kādā citā vietā. Šis fakts patiesi atbilda teicienam par visu olu glabāšanu vienā grozā, bet līdz ar jaunās kolonijas izveidošanos Makabija mežā mēs cerējām, ka putni pieķersies jaunajai vietai un uzsāks ligzdošanu tur. Kad šis uzdevums bija paveikts, mēs varējām turpināt koloniju dibināšanu citās piemērotās vietās visur Maurīcijā, lai tad, ja ar sākotnējo savvaļas koloniju notiktu kas nelāgs, mēs nezaudētu visu sugu.

***

…pirms vairākiem gadiem, kad tikko bijām uzsākuši baložu programmu, mēs bijām gatavi izmēģināt veiksmi ar citu sugu, šoreiz ar zīdītājiem - radījumiem, ko sauc par Jamaikas huti- jām. Šai programmai bija visas panākumu iezīmes, taču vēlāk notikušais pierādīja, ka šķietami vienkāršā un neapšaubāmi realizējamā projektā var gadīties negaidītas kļūmes, ja zaudē­jam modrību.

Hutijas ir grauzēji, kuras sastopamas vienīgi Kārību salās. Bahamu salās, Kubā un Jamaikā mitinās atšķirīgas sugas. Ja­maikas hutijas, ko vietējie sauc par coney, ir brūnganzaļi dzīv­nieki pundurpūdeļa lielumā un izskatās kā prāvas jūrascūci- ņas. Tās ir vienīgie lielie šīs salas vietējie zīdītāji, kam laimējies izdzīvot, kaut arī kādreiz to bijis pārpārēm un tie bijuši galve­nais pārtikas avots vietējiem iedzīvotājiem un vietējām Jamai­kas žņaudzējčūskām. Tomēr pārmērīga medīšana, izmantojot modernos ieročus, un mežu iznīcināšana šiem dzīvniekiem draudēja ar iznīcību. Savas pirmās hutijas - Džona Krova kal­nos noķertus divus tēviņus un mātīti - trests ieguva 1972. gadā, pateicoties kādas tā līdzdalībnieces atbalstam; vēl astoņus dzīvniekus kolekcijai pievienoja 1975. gadā. No šiem dzīvnie­kiem nebrīvē tika iegūti pirmie hutiju mazuļi, un nākamo desmit gadu laikā sešdesmit vienā metienā piedzima deviņdes­mit pieci mazuļi. Atbilstoši mūsu principam - neturēt visas olas vienā grozā - deviņpadsmit no tiem mēs pavairošanas no­lūkos aizdevām sešām citām kolonijām četrās dažādās valstis.

1972. gadā, kad mūsu jaunā, lieliskā hutiju mītne bija gan­drīz pabeigta, man piezvanīja viena no tresta pilnvarotajām - Flēra Klauza. Viņa pastāstīja, ka gaidot ierodamies ciemos Ho­livudas zvaigzni Džimiju Stjuartu un viņa sievu Gloriju un grasoties tos atvest uz Džērsiju. Es vienmēr paturēju acīs ie­spēju gūt kādu labumu, tāpēc apvaicājos, vai Stjuarta kungam labpatiktos atklāt mūsu jauno hutiju pavairošanas mītni, tādējādi sagādājot trestam zināmu publicitāti. Saņēmu atbildi, ka viņš būšot par to iepriecināts.

Norunātajā dienā es devos uz lidostu sagaidīt slavenības. Stjuarts ar savu viegli grīļīgo kovboja gaitu, tīkami piesmakušo balsi un stiepto intonāciju izskatījās gluži tāds pats kā uz ekrāna. Glorija bija daiļa sieviete - lieliski kopta, kāda vien ba­gāta amerikāniete var būt, nebeidzami šarmanta, taču vieglais spīdums viņas acīs brīdināja, ka šī dāma pavisam vienkārši var kļūt par kādu no mistera Vudhauza slavenajām tantēm , ja vien kaut kas nenotiek viņai pa prātam. Viņa bija viena no tām ēteriskajām personībām, kādām maitres d'hotel acumirklī iz­rāda lojalitāti un verdzisku padevību. Kamēr mēs ārpusē pie lidostas gaidījām, kad Džons piebrauks mašīnu, un par šo to pļāpājām, Džeimss Stjuarts pēkšņi nozuda. Vienu mirkli viņš bija turpat līdzās - garš, izstīdzējis, pieklājīgi smaidošs -, bet nākamajā brīdī bija izgaisis klusi un nemanāmi kā dūmu mu­tulis. Likās neiespējami, ka tik dižs vīrs (visās šī vārda nozīmēs) varētu izčibēt tik zibenīgi, ka neviens to pat nepamana.

- Kur ir Džimijs? - Glorija pēkšņi apsūdzošā balsī nopra­sīja, it kā mēs būtu nolaupījuši viņas vīru. Mēs visi bezrūpīgi pavērāmies apkārt.

- Varbūt viņš iegriezies miera ostā, - es minēju, izmanto­dams šo amerikāņu teicienu, kas mani allaž sajūsminājis.

- Viņš tur iegriezās jau lidmašīnā, - Glorija teica. - Kur gan viņš pazudis?

Izslēdzis miera ostu no iespējamo slēptuvju saraksta, es ne­parko pasaulē nevarēju iedomāties citu vietu, uz kurieni Stjuarts varētu būt devies. Glorijas pieaugošais satraukums arī man lika justies neomulīgi. Vai viņš būtu nolaupīts? Es jau tagad spēju iz­tēloties analfabētiskos preses virsrakstus: "DŽEIMSS STJUARTS SAGRĀBTS HUTIJU BALLĪTĒ - SLAVENS AKTIERIS NO­ZUDIS NO ZEMES VIRSAS GLUŽI KĀ DZĪVNIEKI, KO VIŅŠ DEVIES APCIEMOT." Tā nebija gluži tāda publicitāte, kādu vēlējos trestam.

Tajā brīdī Džons piebrauca automašīnu.

- Vai man iet un pateikt Stjuarta kungam, ka mašīna ir klāt? - viņš vaicāja.

- Kur viņš ir? - mēs visi reizē vaicājām.

- Ārā uz skrejceļa aplūko lidmašīnu, - Džons paskaidroja.

- Ejiet un dabūjiet viņu rokā, - Glorija izrīkoja. - Viņš nav no lidmašīnām atraujams.

- Kā viņš tur tika klāt? - es brīnījos, jo Džērsijas lidostas drošības dienests darbojās stingri.

- Vai vari iedomāties kādu aizturam Džeimsu Stjuartu, kad viņš to pazinis? - Džons vaicāja.

Drīz vien bēglis lēkšiem atgriezās pie mums.

- Ēēē… tur tāda smuka, maza lidmašīnīte, - viņš paskaid­roja. - Jā, tāda maziņa, loti jauka. Tāda omulīga, vai ne? Jauka. Tādu vēl nebiju redzējis.

- Kāp iekšā mašīnā, Džimij, - Glorija teica, - tu visus aizkavē.

- Jā, jā, - Džimijs atsaucās, vai nu nejuzdamies vainīgs, vai nemaz neklausīdamies. - Priecājos, ka to ieraudzīju. Tāda jauka.

Kad bijām paēduši pusdienas, Džimijs ar milzu šarmu at­klāja hutiju mītni un apgalvoja, ka "hūtes" viņam patikušas jau kopš pirmās tikšanās reizes (apmēram pirms piecām minū­tēm). Kad smagais uzdevums bija paveikts, mēs abus aizvedām vakariņās pie draugiem.

Ziemas dārzā iemalkojot dzērienus un vēlāk baudot tei­camu maltīti, Džimijs izskatījās noraizējies. Man likās, ka viņu nogurdinājis garais lidojums - laika maiņa graujoši ietekmē visus. Kad vakariņas bija paēstas, mēs sapulcējāmies viesistabā, kur Džimijs uzmanīgi novietoja garo, grīļīgo stāvu milzīgā dī­vānā. Viņa skatiens bezmērķīgi klīda pa istabu un pēkšņi apstājās pie kaut kā, kas viņu ieinteresēja.

- Hei, klaviere! - viņš iesaucās, blenzdams uz mazu flīģelīti istabas stūrī.

- Džimij, nē, - Glorija brīdinoši teica.

- Jā, ser, klaviere, - Džimijs atkārtoja tik sajūsminātā tonī, it kā būtu izdarījis gadsimta atklājumu, - tāda maza maziņa klaviere.

- Džimij, nevajag, - Glorija vēlreiz brīdināja.

- Mazs meldiņš… - Stjuarts sapņaini teica un sāka sliet garo torsu augšā no dīvāna, viņa acīs mirdzēja fanātiska liesmiņa.

- Lūdzu, Džimij, nespēlē klavieres! - Glorija izmisīgi lūdzās.

- Aha, zinu… "Kovboja Džo regtaims"… - Džimijs tuvojās instrumentam. - Jā, serr, "Kovboja Džo regtaims".

- Džimij, lūūūdzu! - Glorija lūdzās, balsij aizlūstot.

- Jā, tāds jauks, jauks meldiņš, - Džimijs apsēdās uz kla­vieru soliņa. Viņš pacēla vāku, un flīģelīša taustiņi izsmaidīja platu krokodila smaidu.

- Tā - ēēē - paskatīsimies - ēēē, kā nu tur bija, - Džimijs murmināja, ar garajiem pirkstiem uzsizdams pa taustiņiem. Mēs acumirklī apjautām divas lietas. Pirmkārt, Džimijam Stjuartam nebija ne mazākās muzikālās dzirdes, un otrkārt - viņš neprata spēlēt klavieres. Turklāt no visa dziesmas teksta viņš atcerējās tikai nosaukumu. Visus gadus, kad biju vērojis viņa nevainojamo tēlojumu uz ekrāna, es nekad neko tamlī­dzīgu nebiju redzējis. Džimijs spēlēja pilnīgi greizi un tikpat greizi arī dziedāja, cenzdamies abus meldiņus savienot. Viņš savā aizsmakušajā, ķērkstošajā balsī vēl un vēlreiz dziedāja dziesmas nosaukumu, atgriezdamies pie sākuma ik reizi, kad nodomāja, ka kaut ko izlaidis. Sajūta bija tāda, kā vērojot cil­vēku bez rokām cenšamies pārpeldēt Lamanšu; tas bija līdz sāpēm smieklīgi, bet smieties mēs neuzdrošinājāmies, jo kino­zvaigzne savu priekšnesumu izpildīja ar tādu lepnumu. Beidzot viņš šķita izvarojis "Kovboja Džo regtaimu" pēc sirds patikas un laimīgs pagriezās pret mums.

- Vai jūs gribētu dzirdēt vēl kādu meldiņu? - viņš vēlīgi ie­rosināja. Man uzmācās kārdinājums pieprasīt "Zvaigžņoto Ka­rogu", tomēr es apspiedu šo vēlmi.

- Džimij, mums jāiet, - Glorija uzstāja.

Un viņi aizgāja.

Noklausīties kādu slavenā Džimija Stjuarta priekšnesumu bija liels pagodinājums, taču es biju pārliecināts, ka viņa sieva tam nepiekrīt.

Jauna dzīvnieka parādīšanās trestā vienmēr ir satraucošs notikums, īpaši tā ielaišana jaunā miteklī un iespēja vērot tā ie- kārtošanos. "Hūtes", kā mūsu jaunos iemītniekus tika nokris­tījis Džimijs Stjuarts, tomēr izrādījās drīzāk izņēmums no likuma. Kaut arī hutijas bija glīti, tukli dzīvnieki ar smagnēju ķermeņa pakaļējo daļu un tādēļ izskatījās tā, it kā valkātu pār­mēru lielas bikses, viņām trūka cerētās dzirkstošās personības. Hutijas uzrādīja apmēram tikpat daudz dzīvesprieka kā baznīcas vecāko bariņš kāda savējā bērēs. Bija tikai viena lieta, ko viņu izdarībās varētu kaut aptuveni saukt par ekscentrisku. Kā jau lielākā daļa dzīvnieku, arī hutijas nebija rokasgrāmatās lasījušas savas uzvedības aprakstus, tādēļ nezināja, ka tām pie­klājas dzīvot tikai un vienīgi uz zemes. Smagnēji un pilnīgi bez jebkādas izteiksmes tās rāpaļāja pa zariem savos būros un at­tupās pie pašiem griestiem - droši vien iztēlojoties sevi par bezspārnu putnu baru. Tiesa, es novēroju jaunos dzīvniekus bieži spēlējam kaut ko līdzīgu "sunīšiem", bet šī rotaļa bija ļoti nosvērta un atgādināja korpulentu Viktorijas laikmeta bērnu spēlēšanos vienīgi tādēļ, lai izpatiktu vecākiem.

Kad trestā izaudzēto hutiju mazuļu skaits bija pietiekami liels, mēs sākām apdomāt jautājumu par dzīvnieku atgriešanu savvaļā. Mūsu toreizējais zinātniskais līdzstrādnieks Viljams Olivers aizbrauca uz Jamaiku visu sagatavot - izvēlēties piemē­rotu vietu (piemērotu no hutiju viedokļa, īpaši pasargātu no medniekiem) un iesaistīt pasākumā Kingstonas Hope zoo­dārzu. 1985. un 1986. gada laikā četrdesmit četras no mūsu Džērsijā izaudzētajām hutijām tika nosūtītas uz Jamaiku un iekārtotas īpaši hutiju ģimenēm būvētos būros Hope zoo­dārzā. Pa to laiku izraudzītajā vietā tika veikti plaši veģetācijas pētījumi, lai pārliecinātos, ka hutijām netrūks barības. Tad vi­ņas tika aizvestas uz savvaļā atlaišanas vietu, katra ģimene atra­dās savā pagaidu mītnē ar īpaši konstruētu, pa pusei mākslīgu akmeņu krāvumu jeb coney alu. Pēc nedēļas vai divām, kad dzīvnieki šķita pieraduši pie jaunajiem apstākļiem, žogs tika novākts, un katra grupiņa tika novērota līdz pat trim mē­nešiem.

Pirmie novērojumu rezultāti bija ārkārtīgi iepriecinoši. Sā­kotnējā posmā tikai trīs dzīvnieki nozuda, toties pārējie ātri kļuva patstāvīgi un jutās lieliski. Mēs pamatoti cerējām, ka sav­vaļā atlaišanai būs panākumi. Tomēr, kad hutiju apdzīvotā teritorija tika apsekota pēc ilgāka laika, atradās tikai astoņas hutijas. Visi astoņi dzīvnieki (to skaitā divi šeit ieņemti un dzimuši) bija lieliskā formā. Toties pārējos neizdevās atrast arī pēc sešu nedēļu ilgiem meklējumiem. Nākamajā gadā atradās tikai divi dzīvnieki - viens Džērsijā dzimušais, otrs, kā likās, savvaļā radītais. Abi bija labā formā, taču pārējo hutiju atraša­nās vieta kā bija, tā palika nezināma. Atrastie dzīvnieki bija pirms laba laika teicami pielāgojušies savvaļai un uzvedās, kā jau hutijām pieklājas. Izvēlētā vieta likās ideāla - ar pietiekamu daudzumu pārtikas un mednieku neapdraudēta. Tādējādi mums nācās secināt, ka dzīvnieku nozušanā vainojama sli­mība vai savvaļas sunu un kaku uzbrukumi. Tomēr mēs vārda > > >

tiešā nozīmē nebijām atmetuši cerību [38] , jo tobrīd sadarbojā­mies ar Hope zoodārzu, lai tajā nodibinātu pietiekami lielu pa­vairošanas koloniju un ar Vestindijas universitātes studentu palīdzību šos dzīvniekus vēlreiz mēģinātu atgriezt savvaļā.

Visas vilšanās, ar kādām gadās sastapties saistībā ar dzīv­nieku nonākšanu savvaļā, vairāk nekā ar uzviju atlīdzina brīdis, kad apvienotiem spēkiem izdodas sasniegt panākumus - tā tas notika ar zeltainajiem lauvtamarīniem. Šie apburošie radī­jumi, mazākie no primātiem, kopā ar saviem tuvākajiem radi­niekiem kalitriksiem dzīvo Brazīlijas piekrastes lietus mežos. Diemžēl šo īpašo lietus mežu nežēlīgi un bez apdomas iznīcina; atlikuši tikai koku puduri, kas reizēm pat neatrodas līdzās cits citam, tādējādi katrā pudurī mītošie dzīvnieki ir izolēti un nevar atjaunot savas sugas ģenētiskos resursus, pārojoties ar sugasbrāļiem, kas mīt tikai dažas jūdzes tālāk. Kādreiz Atlantijas piekrastes lietus mežs aizņēma simt trīsdesmit piecus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Šobrīd atlikuši mazāk nekā pieci procenti no šā meža platības, un arī atlikušo daļu nemitīgi nolīdzina ar cirvi, uguni un buldozeru. Meža sa­šķelšana noved līdz izmiršanas robežai ne tikai tamarīnus, bet arī citus dzīvniekus un augus, kas uztur šo neparasto ekosis­tēmu. Nocērtot tropu koku, tiek nodarīts tāds pats ļaunums kā nopostot milzīgu pilsētu, jo tiek iznīcināti tūkstoši radījumu, kas dzīvojuši šajā kokā un tā apkārtnē.

Zeltainais lauvtamarīns ir varbūt pat visskaistākais zīdītājs pasaulē. Dzīvnieks ir mazliet lielāks par tikko dzimušu kaķēnu, tam ir ārkārtīgi gari "mākslinieka" pirksti un kuplas spalvas, kas izskatās gluži kā no zelta. Šis apbrīnojamais, vizošais ka­žoks ieskauj tamarīna seju kā pa pusei saslējušās krēpes, tā dēļ dzīvnieks izskatās pēc lauvas. Kā visi kalitriksi un tamarīni, šie radījumi kustas ārkārtīgi strauji un reizēm pārvietojas tādā āt­rumā, ka nav iespējams kustībai izsekot ar aci. Zeltainie lauv- tamarīni ir visēdāji, tie lielākoties pārtiek no augļiem un ku­kaiņiem, taču labprāt pamielojas arī ar koku vardēm un, kā nesen atklājies, var pat dienas laikā ierāpties koku dobumos un pievienot savai ēdienkartei tur miegā karājošos sikspārņus. Viņu balsis ļoti atgādina putnu čivināšanu, spalgos ķērcienus

un trellus.

It kā ar mežu iznīcināšanu vien nepietiktu, šie brīnišķīgie mazie dzīvnieciņi ir arī iecienīti mājas lutekļi un biomedicīnas pētījumu objekti, tāpēc 20. gs. sešdesmito gadu beigās un sep­tiņdesmito gadu sākumā man kļuva skaidrs, ka sugai draud briesmas. Tika aprēķināts, ka vēl atlikušajos meža pleķīšos mi­tinās ne vairāk par simt piecdesmit dzīvniekiem. Šo satraucošo situāciju savā grāmatā brīnišķīgi izgaismojis Adelmars F. Kombra-Filho, Riodežaneiro primātu centra direktors. 1972. ga­dā tika organizēta konference, kurā apsprieda šo dzīvnieku nožēlojamo stāvokli un mēģināja izvērtēt gan savvaļā, gan ne­brīvē dzīvojošās populācijas. Bija nepārprotami skaidrs, ka ārkārtīgi nozīmīgi ir vienlaikus nodibināt populācijas nebrīvē un ķerties pie problēmas risināšanas savvaļā. Šis darbs bija sek­mīgs, galvenokārt pateicoties doktores Devras Kleimanes paš­aizliedzīgajam darbam. No 1972. līdz 1980. gadam zeltainie lauvtamarīni bija sastopami pavisam nedaudzos zoodārzos, galvenokārt Amerikā. Zoodārzi ļoti rūpīgi paplašināja savas mazās kolekcijas, un rezultāti bija teicami. Zeltaino lauvtama- rīnu populācija nebrīvē piecu gadu laikā pieauga no simt piecdesmit trīs līdz trīssimt trīsdesmit dzīvniekiem - apmēram divreiz vairāk nekā savvaļā. Katru gadu piedzima piecdesmit līdz sešdesmit mazuļu, tādējādi bija izveidojusies pietiekami liela, stabila populācija, lai sāktu domāt par dažu nebrīvē au­dzēto eksemplāru palaišanu savvaļā. Šis projekts vainagojās panākumiem, pateicoties zoodārzu konsorcija izveidošanai šīs sugas pārskatam.

1978. gadā mēs saņēmām savu pirmo zeltaino lauvtama- rīnu pāri un pievienojāmies konsorcijam. Mūsu zeltaino lauv- tamarīnu ierašanās izraisīja pamatīgu sensāciju. Viens ir redzēt šā radījuma zīmējumu vai fotogrāfiju, bet pavisam cits - skatīt pašu dzīvnieku vaigā. Sīciņie primāti, vizēdami kā zelta dukāti, šaudījās pa būri tādā ātrumā, ka atgādināja lidojošus zelta liet­ņus. Spriņģodami apkārt un pētīdami jauno mājvietu, tie ņē­mās korī čiepstēt, spiegt un čalot, šķita, katrs no viņiem kā mi­niatūrs ekskursijas vadītājs stāstīja citiem, kur tobrīd atrodas un kam pievērst uzmanību.

Kad zeltainie lauvtamarini bija iedzīvojušies, tie kalitriksu grupā nokļuva uzmanības centrā, jo pilnīgi noteikti bija paši spilgtākie un pievilcīgākie no šīs apburošās primātu saimes. Beidzot pienāca diena, kad mātīte sekmīgi dāvāja dzīvību dvī­nīšiem (parasts metiena lielums šai sugai), diviem sīciņiem zelta tīrradnīšiem, kuri katrs varētu ērti ierīkoties mazā kafijas tasītē. Sākumā, kamēr abi bija ieķērušies vecāku biezajā spalvā un lieliski saplūda ar to, mazuļi bija gandrīz nesamanāmi, jo viņu sīkās sejiņas bija mazākas par piecdesmit pensu monētu. Augdami lielāki, mazie kļuva pārgalvīgāki un pameta drošo patvērumu, lai uz savu roku izpētītu būri, kaut arī bija gatavi jebkurā briesmu brīdī traukties atpakaļ drošībā vecāku skavās. Bija aizraujoši tos vērot saules gaismā vajājam tauriņus, kas bijuši gana neuzmanīgi un ielidojuši cauri būra režģiem. Pa­griezieni, lēcieni, atspērieni un steigšanās pakaļ dancojošajiem kukaiņiem bija neticami graciozs baleta priekšnesums, turklāt tamarīnu kažoki saules staros vizēja krāsu miriādēs - no smilš­akmens sarkanā līdz blāvi zeltainam kā laulības gredzens. Kaut kāda iemesla pēc mans ierosinājums nosaukt mazos par Fortu un Noksu [39] visās aprindās tika uztverts ar izteiktu pretestību, tā­pēc es paliku mazākumā un biju spiests no šīs idejas atteikties.

Tostarp plāni nebrīvē audzētos zeltainos lauvtamarīnus pārcelt savvaļā turpināja attīstīties. Protams, tik plaša mēroga projektu vajadzēja uzsākt ar lielu rūpību un pievērst uzmanību visām detaļām. Vajadzēja veikt ekoloģisku pētījumu, lai novēr­tētu zeltaino lauvtamarīnu populāciju savvaļā, un, kad tas iz­darīts, izraudzīties vietu mežā, kur nedzīvo zeltainie lauvtama- rīni, bet kas ir piemērota nebrīvē audzēto dzīvnieku palaišanai.

Vienlaikus tika izraudzīti piecdesmit tamarini no pieciem ASV zoodārziem un nosūtīti apmācībai uz Rio primātu centru. Dzīvnieks, kas, iespējams, jau trešajā paaudzē dzimis nebrīvē, ir pieradis pie noteiktām barošanas reizēm, un viņam nekad nav nācies pašam meklēt barību. Vissvarīgākais ir tas, ka nebrīves drošībā nav tādu plēsēju kā čūskas vai vanagi un arī pret homo sapiens dzīvnieki izturas kā pret laipnu, devīgu draugu. Tāpēc dzīvnieki, ja tie vēlas izdzīvot, pamazām jāpieradina pie skar­bas dzīves realitātes mežos. Kādā brīdī tika atklāts, ka tamarī- nus uztrauc un biedē koku zari, kas šūpojas. Labi konstruēta­jos zoodārzos, kur dzīvnieki līdz šim dzīvojuši, zari bija kārtīgi pienagloti, tādējādi zars, kas neiztur dzīvnieka svaru, sagādā tam uztraukuma pilnu piedzīvojumu, pirms tamarīns iemācās pārvarēt šo problēmu. Zeltainajam lauvtamarīnam nācās ie­kļaut savā diētā tādus savvaļas augļus, ko viņi nekad nebija no­garšojuši; bija apbrīnojami redzēt, ka jaunākie dzīvnieki mā­cību apguva ātrāk un ierādīja vecākiem, kas darāms.

Sākotnēji dzīvnieku palaišana brīvībā noritēja lēni, taču gan dzīvnieki, gan projektā iesaistītie cilvēki aizvien vairāk mācījās, un rezultāti galu galā bija sekmīgi. Kādā fotogrāfijā nebrīvē izaudzēts dzīvnieks redzams ēdam vardi - šāds kumoss viņam Vašingtonā nekad nebija ticis piedāvāts, tātad ir pierādījums, ka dzīvnieki iejutušies jaunajos apstākļos. Nākamajā fāzē bija paredzēts nebrīvē izaudzētos dzīvniekus salaist kopā ar savva­ļas tamarīniem, un tā bija liela diena, kad nebrīvē dzimusi mā­tīte pēc pārošanās ar savvaļas tēviņu dzemdēja dvīņus. Ap to laiku mēs Džērsijā bijām tikuši pie vairāk nekā divdesmit pie­ciem zeltainajiem lauvtamarīniem un varējām piedalīties pa­sākumā ar pieciem saviem dzīvniekiem. Viņus kā vienu ģimeni izlaida brīvībā meža pudurī, kur nedzīvoja savvaļas tamarīni, un mēs ar lepnumu varējām teikt, ka mūsu grupiņa bija pirmā, kas projekta ietvaros radīja pēcnācējus, kuru abi vecāki bija gan dzimuši, gan auguši nebrīvē. Šis bija pierādījums (ja tāds vispār nepieciešams), ka, visām dažādajām disciplīnām strādājot vie­notam mērķim, sugu pavairošana nebrīvē var notikt un no­tiek, un ar tās palīdzību mums varētu izdoties neskaitāmas sugas paglābt no iznīcības.

Es vienmēr atceros lielisko pikniku kopā ar Rodžeru Peinu un viņa ģimeni, kad otro reizi apmeklēju ASV. Tas, protams, bija Rodžers, kurš veicis tik daudz lielisku pētījumu par vaļiem un kuram pienākas pateicība par sērīgi brīnišķīgajām vaļu dziesmām, kuras tik daudzi cilvēki aizgrābti klausās un ilgojas uzzināt, ko šie milzīgie, neparastie dzīvnieki saka cits citam. Taču piknika laikā Rodžers man vaicāja, ar ko nodarbojas trests, un es centos izskaidrot mūsu mērķus un uzdevumus.

Visbeidzot Rodžers teica: - Domāju, ka saprotu jūsu mērķi - jūs viņus pavairojat, lai tie nonāktu šeit, ja vien vēl ir kāda še­jiene, kur dzīvniekiem atgriezties. - Tā viņš kodolīgā teikumā iezīmēja vienu no mūsu programmas problēmām: ja nav la­bāka apzīmējuma, nosauksim to par "šejienes sindromu".

* * *

Kad mēs ar Džonu Hārtliju uzturējāmies Maurīcijā, nodar­bodamies ar rožaino baložu kolonijas dibināšanu, manu uz­manību saistīja problēmas, ar kādām saskārās Raundas sala - trīssimt piecdesmit akru liels vulkānisks konusveida izvirzī­jums apmēram trīspadsmit jūdžu uz ziemeļrietumiem no Maurīcijas. Visneparastākais ir tas, ka uz šā niecīgā zemes ple­ķīša sastopamas vismaz divas ķirzaku, divas čūsku un vairākas augu sugas, kādu nav nekur citur pasaulē. Vēl vairāk, tā ir viena no ļoti reti sastopamajām tropu salām, kurā nedzīvo žurkas un peles, bet tā ir ari nozīmīga vairošanās apmetne dažādām jūras putnu sugām. Pirms daudziem gadiem Raunda bija tāda kā Maurīcija miniatūrā: salas kalnainās vietas bija biezi apaugušas ar cietkoksnes koku (piemēram, melnkoka) mežiem, bet zemā­kās nogāzes klāja palmu savannas. Deviņpadsmitajā gadsimtā kāds muļķis bija iedomājies palaist salā kazas un trušus - kai­tīgākos no visiem dzīvniekiem. Rezultāts bija tāds pats, kā ie- slogot aitu aplokā zobenzobu tīģeri. Ko nenoēda kazas, to pie­beidza truši, un drīz vien cietkoksnes meži nozuda bez pēdām, palmu savannas izcīnīja arjergarda kaujas, un strauji erozijas skartā sala lēni, bet nenovēršami sāka slīdēt jūrā. Pirmajā ap­meklējumā sala izskatījās kā grumbu izvagota, sarkandzeltena simtgadīga indiāņa pēcnāves maska, kur atlikušas tikai šur tur izkaisītas palmas, daži pandāni un nīkulīgs pamežs. Bija skaidrs, ka kaut kas steidzami jādara, lai glābtu rāpuļus, jo to dabiskā vide aizvien vairāk samazinājās. Mēs ar Džonu divas reizes apmeklējām salu, jo Maurīcijas valdība pilnībā piekrita, ka jāsagūsta rāpuļi pavairošanai nebrīvē - sākumā Džērsijā, vēlāk, iespējams, arī Maurīcijā. Mūs informēja, ka trušu un kazu situācijas risinājums tiekot meklēts.

Esmu vācis dzīvniekus ļoti daudzās pasaules malās, un ķer­šanas process nekad nav viegls. Taču Raundas salā rāpuļi līda vai no ādas ārā aiz vēlēšanās sadarboties. Telfēra scinki bija tik paļāvīgi, ka dedzīgi pievienojās mūsu piknikam, ko bijām sarī­kojuši pandānu plaukstām līdzīgo lapu niecīgajā ēnā. Šie scinki ir lielas ķirzakas ar gludenām zvīņām iepelēka grauzdēta cukura krāsā, kas saulē zaigoja visās varavīksnes krāsās, smai­lām, saprātīgām sejām un biezām, melnām mēlēm. Tie bariem drūzmējās mums apkārt, rāpās mums klēpī, dalījās maltītē, iz­smalcināti mielojās ar vārītām olām, tomātiem un pasioniem, un malkoja alu un kokakolu no mūsu glāzēm tik pieklājīgi kā ciemata dāmu bariņš vikāra tējas viesībās. Mēs jutāmies kā ne­lietīgi nekauņas, kad maltītes beigās vienkārši uzlasījām savus uzvedīgos viesus un ar galvu pa priekšu sastūķējām mīksta auduma maisos - gluži kā Trakais Cepurnieks un Marta Zaķis grāmatā "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" iebāza tējkannā Susurinu.

Mūsu nākamais mērķis bija saķert Gintera gekonus - asto­ņas collas garas, tuklas ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, vēdekļveida piesūcekņiem uz pirkstiem, melniem un pelnu pelēkiem lāsumiem klātu samtaini mīkstu ādu. Gintera gekoni nebija tik omulīgi kā scinki un labprāt dzīvoja atlikušajās palmu savannās, pieķērušies kokiem apmēram stumbra vidus­daļā. Šo rāpuļu ķeršanai mums nācās izmantot sarežģītāku metodi - makšķerēšanu. Mēs bijām paņēmuši līdzi bambusa stiebrus, kuriem piestiprinātas smalkas neilona auklas cilpas ar slīdošiem mezgliem. Gekoni uzvedās ārkārtīgi pretimnākoši - tie tupēja pavisam rāmi, kamēr pārslidinājām cilpu pāri to gal­vai un tuklajam kaklam. Pēc tam atlika vienīgi nocelt gūstek­ņus no koka un iebāzt maisā. To vajadzēja darīt ļoti maigi un piesardzīgi - ja ķirzaka pēkšņā panikā sāktu raustīties cilpā, neilons varēja iegriezties kakla ādā, plānā kā zīdpapīrs. Mums tomēr paveicās, un mēs sabāzām maisā divdesmit scinkus un sešpadsmit gekonus.

Tālāk ķērāmies pie čūskām. Abu Raundas salā sastopamo sugu čūskas nav indīgas un ir attāli radniecīgas čūsku dzimtai, kurā ietilpst Amerikas tropu žņaudzējčūska, tomēr mūsdienās uzskata, ka tās veido atsevišķu dzimtu. Viena no čūskām ir olīv- krāsā ar gaišākiem raibumiem, apmēram trīsarpus pēdas gara. Dienas laikā tā gozējas sauso lapu vainagā, kas nokarājas līdz latānijas palmu pamatnei - savannā šo palmu vēl atlicis pavisam nedaudz. Šīs čūskas noķert ir pavisam viegli, jo tās vienkārši guļ un ļauj, lai tās uzlasa no lapām, - grūtības sagādā vienīgi rāpuļu ieraudzīšana, jo čūskas guļ pavisam nekustīgi. Toties ar otras sugas čūskām mums nepavisam neveicās. Tās dzīvo zem zemes un ir daudz grūtāk sameklējamas. Pēdējā šīs sugas čūska redzēta 1975. gadā - kopš tā laika par tām nekas nav dzirdēts, un pastāv bažas, ka šīs čūskas izmirušas. Mēs meklējām itin visur, tomēr nevienu neatradām un ar nožēlu samierinājāmies.

Atgriezušies Maurīcijā, konstatējām, ka ap trušu un kazu iznīdēšanas plāniem Raundas salā virmo neprāta kaislības. Valdībai bija paziņots, ka vienīgā iespējamā metode tik sarež­ģītā teritorijā ir indēšana, un tika izraudzīts strihnīns. Tā ir ne­lāga inde, bet diemžēl tajā laikā vienīgā iespējamā, jo strihnīnu varēja dienām ilgi atstāt kvēlojošajā saulē un tas nezaudēja savu iedarbību. Vēlāk, protams, tika atklāts, ka strihnīns būtu varējis noindēt arī rāpuļus, ne tikai kazas un trušus, tādējādi šā nāvekļa izvēle izrādījās vēl aplamāka. Tomēr tolaik strihnīns tika uzskatīts par labāko izvēli, un Raundas salas iespējami āt­rāka atbrīvošana no postošajiem zālēdājiem bija absolūti ne­pieciešama. Tad kāds projektā iesaistīts cilvēks sniedza inter­viju presei un muļķīgā kārtā vispārējos vilcienos aprakstīja šo plānu; ar to pašu elle nāca vaļā.

Šo lietu uztvēra visdažādākās dzīvnieku aizsardzības bied­rības Lielbritānijā un ņēmās riet kā histēriski suņi; viens no pārstāvjiem pat paziņoja seram Pīteram Skotam (viņš bija mē­ģinājis darboties kā vidutājs), ka labāk redzētu visus Raundas salas kustoņus izmirstam, nekā pieļautu viena vienīga truša nogalināšanu. Vietējā biedrība, kas aicināja aizsargāt Maurī- cijas dzīvniekus no nežēlīgas izturēšanās un līdz šim bija atbal­stījusi indēšanas kampaņu, tagad pārbijās, strauji meta kažoku otrādi un paziņoja, ka trušu un kazu indēšana būtu tikpat liela nežēlība un ka viņi darīšot visu iespējamo, lai to novērstu. Mēs visādi centāmies cilvēkiem iestāstīt, ka, turpinot vairoties šādā tempā, truši un kazas vienkārši iznīcinās visus pārtikas krāju­mus un lēnā nāvē nobeigsies no bada, kas taču ir daudz moko­šāks gals par ātru nāvi no indes. Kāda Anglijas dzīvnieku lab­klājības aizsardzības biedrība tiešām aizsūtīja uz salu snaiperi, kurš kādu laiku centās samazināt kazu skaitu ar bises palīdzību; mums par pamatīgu izbrīnu, tas viņam arī izdevās. Izbrīnu tas mums sagādāja tādēļ, ka šie dzīvnieki ir ārkārtīgi tramīgi un galvenokārt mitinās vulkāna krātera malā, kas ir visgrūtāk sa­sniedzamā un bīstamākā vieta visā salā. Tomēr truši joprojām turpināja nemanāmi postīt, tā ka problēma palika neatrisināta.

Tieši šajā ārkārtīgi satraucošajā laikā notika kāds uzjautri­nošs starpgadījums, kas mazliet atviegloja mūsu smago nastu. Cilvēks, kas trušu iznīdēšanas kampaņas sakarā mums Anglijā sagādāja vislielākās grūtības, bija kāds doktors Glenfids Bal- morals. Tas pilnīgi noteikti nebija viņa īstais vārds, tomēr gana neparasts, lai aizķertos atmiņā. Mēs ar Džonu Hārtliju un manu draugu Vahabu Ovadaliju - Maurīcijas galveno mežu aizsardzī­bas speciālistu - piedalījāmies konferencē Londonas zoodārzā; pārlaizdams paviršu skatienu dalībnieku sarakstam, es ierau­dzīju arī šausminošo doktora vārdu. Biju pārliecināts, ka tri­jatā mums zināmā mērā izdotos vest doktoru pie prāta, ja vien mēs spētu parunāties ar viņu privātā gaisotnē. Mēs rūpīgi iz­plānojām, kā šo nolaupīšanu īstenot. Pirmkārt, es lūdzu torei­zējam Londonas zoodārza zīdītāju uzraugam Maiklam Brambelam atļauju izmantot viņa māju, kas atradās netālu no kon­ferences zāles Rīdžentparka kanāla malā. Tad kāda izcili augsta amatpersona stādīja mani priekšā doktoram. Viņš likās jauks, saprātīgs cilvēks, un mani pārsteidza, ka viņš tik ekstrēmi iztei­cies par tā saukto "trusīšu asinspirti". Teicu, ka es un mani ko­lēģi vēlamies ar viņu kaut ko īpašu apspriest, un uzaicināju pārtraukuma laikā kopā ar mums Maikla mājā iedzert kādu glāzīti; doktors sajūsmināts piekrita. Diemžēl viņš izvēlējās tieši to brīdi, kad tika lasīta lekcija par lamantīnu pavairošanu, - šie dzīvnieki man bija ļoti mīļi, tomēr uzskatīju, ka Raundas salas jautājums ir ļoti svarīgs, tāpēc man jāatsakās no lekcijas noklau­sīšanās. Tas bija viens no daudzajiem upuriem, kādus esmu nesis dabas aizsardzības vārdā.

Lai kā arī būtu, mēs aizvilinājām labo doktoru uz Maikla māju, dāsni salējām dzērienus, un drīz vien mūsu upuris mil­zīgas džina un tonika porcijas iespaidā pavisam atmaiga. Es sāku stāstīt par Raundas salas problēmu un tās milzīgo nozīmi pasaules mērogā. Labais doktors klausījās un piekrītoši māja ar galvu. Kad mana runas straume izsīka, kancelē kāpa Vahabs un paskaidroja, ka truši ir nolemti lēnai bada nāvei. Viņš uz­būra tik šausminošu iztēles ainu, ka mums visiem acis pie­plūda asarām. Pēc tam cīņā metās Džons un nolasīja zinātniski pamatotu lekciju par Raundas salas bioloģisko nozīmi un uz­svēra, ka būtu noziegums atstāt to trušiem izpostīšanai. Visas mūsu uzstāšanās laikā labais doktors piekrītoši māja ar galvu un izmeta uzmundrinošas piezīmes - "pilnīgi pareizi - es pie­krītu - jā, jā, tas tiesa". Kad beigu beigās mums aptrūkās sakā­mā, viņš mūs pamatīgi pārsteidza, teikdams: "Bet es nudien nesaprotu, kāds tam visam sakars ar mani."

Es samulsis paskatījos uz viņu.

- Jūs taču esat doktors Glenfids Balmorals, vai ne?

- Jā, - mūsu viesis apjucis apstiprināja.

- No Zvēru un putnu aizsardzības biedrības?

- Nē, nē, - doktors izlaboja, - no Cietspārņu aizsardzības biedrības.

Tas izrādījās nepareizais doktors. Kurš gan būtu varējis iedo­māties, ka eksistē divi doktori ar tik neparastu vārdu? Vislielāko sarūgtinājumu man sagādāja tas, ka biju palaidis garām lekciju par lamantīniem.

Tajā pašā laikā no retajām Raundas salas palmām tika ievāk­tas sēklas un sekmīgi uzdiedzētas Maurīcijas botāniskajā dārzā, savukārt mums Džērsijā ar ievērojamiem panākumiem izdevās no Raundas atvesto rāpuļu vairošanās. Bija piedzimuši divsimt trīsdesmit pieci Gintera gekona pēcnācēji, trīssimt divdesmit septiņi Telfēra scinki un trīsdesmit viens Raundas boa čūskas mazulis - tas droši vien bija visievērojamākais sasniegums. Mēs bijām aizdevuši scinkus un gekonus pavairošanas koloniju vei­došanai zoodārziem ASV, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Ho­landē un Kanādā, tādā kārtā nodrošinot stabilu populāciju nebrīvē. Protams, dažas boa čūskas tika nosūtītas uz Kanādas Rāpuļu pavairošanas fondu, kura īpašnieka Džefa Gahertija ār­kārtīgi dāsnais ziedojums bija ļāvis mums Džērsijā uzcelt pa­šiem savu rāpuļu māju.

Nu mums bija gan palmas, gan rāpuļi, kurus nogādāt atpakaļ Raundā, un ceļā vairs stāvēja tikai šis nepievilcīgo iebrucēju bars. Mums bija "šejiene", kur no jauna ievest augus un dzīvnie­kus, taču "šejiene" vēl nebija sagatavota.

Kopš pirms daudziem gadiem apciemoju Jaunzēlandi, es pa­stāvīgi uzturēju kontaktus ar turienes Savvaļas dzīvnieku dienestu, kas varbūt ir pats labākais pasaulē. Vienā no savām vēstulēm es ieminējos par Raundas problēmu un lūdzu kādu padomu, jo zināju, ka Jaunzēlandes attālākajās salās arī bijušas briesmīgas grūtības ar žurkām un meža kaķiem. Dons Mērtons savā atbildes vēstulē teica, ka, iespējams, varēs šo mūsu pro­blēmu atrisināt. Viņi esot ieviesuši jaunu, īpaši zīdītājiem do­mātu indi, kas, atšķirībā no strihnīna, nesagādā sāpes, turklāt saglabā iedarbību dažādās temperatūrās. Dons vēl piebilda, ka Savvaļas dzīvnieku dienests varētu uzklausīt viņa lūgumu un ļaut Donam pašam un dažiem viņa kolēģiem paņemt atvaļinā­jumu, lai viņiem būtu iespēja sniegt mums savus eksperta pa­kalpojumus. Tas izklausījās gandrīz pārāk labi, lai būtu patiesi, bet pavisam drīz Dons un viņa draugi tiešām ieradās Maurīcijā, sev līdzi vezdami, Dievs vien zina, cik nāvējošās zāles, kā arī teltis, brezenta gabalus un citu nepieciešamu ekipējumu. Mēs zinājām, ka darbs būs ilgs, jo mūsu uzdevums - noindēt visus trušus trīssimt piecdesmit akru lielajā, mēness virsmai līdzīgajā teritorijā - nebūs viegls. Visu smago kravu vajadzēja nogādāt Raundā ar helikopteru, jo nebūtu iespējams piebraukt ar lai­vām un uzstiept mantas gandrīz pilnīgi stāvajās klintīs. Līdzko viss bija sakravāts un mēs bijām gatavi doties savā nozīmīgajā misijā, salūza valdības helikopters, uz kuru bijām paļāvušies. Doma, ka varbūt nāksies pasākumu atlikt uz vēlāku laiku, dzina mūs izmisumā, tomēr labvēlīgais liktenis nāca talkā. Austrālijas jūras spēku eskadras mīnu kuģis bija iegriezies Maurīcijā drau­dzības vizītē, un uz kuģa klāja atradās lielisks, jauns helikopters. Mēs drudžaini metāmies zvanīt Austrālijas sūtnim, kurš laipni atsaucās uz mūsu lūgumu un vēlēja jūras spēkiem mums palī­dzēt. Viņas Majestātes Austrālijas kuģis "Kanbera" nogādāja Donu, viņa komandu, aprīkojumu, indi un ūdens krājumus se­šām nedēļām uz Raundas salu (pašā salā ūdens nebija sasto­pams), un tad helikopters visu kravu (dzīvo un nedzīvo) izcēla vienīgajā salas laukumiņā, ko varētu nosaukt par līdzenu. Tad Dons un viņa komanda ierīkoja nometni un ķērās pie rīko­šanās.

Vissmagākajos apstākļos viņi veica apbrīnojamu darbu un pēc sešām nedēļām bija iznīcinājuši, kā Dons uzskatīja, visus trušus. Lai būtu par to pilnīgi droši, viņi pēc gada vēlreiz iera­dās salā. Iemesls bija pilnīgi skaidrs: ja būtu izdzīvojis kaut pusducis abu dzimumu trušu, visai indēšanai būtu bijis tikai ierobežojošas atšaušanas efekts, jo izdzīvojušie truši parūpētos par populācijas sprādzienveida atjaunošanu, un mēs atkal būtu nonākuši sākumpunktā. Tomēr nekur nemanīja ne miņas no trušiem, un Dons man nosūtīja dažas iepriecinošas fotogrāfijas, kurās bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzi­numu kārtiņu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja. Pro­tams, darbs vēl nebija galā, jo vajadzēja iestādīt palmas un, ce­rams, arī cietkoksnes kokus. Tomēr mēs ticam, ka piecdesmit gadu laikā sala jau ievērojami līdzināsies tai, kāda tā bijusi pirms divsimt gadiem, un sniegs drošu patvērumu saviem kād­reizējiem īpatnējiem un neatkārtojamiem iemītniekiem.

Nesen mūs apciemoja ievērojamais rakstnieks Ričards Adamss, kurš sarakstījis neparasto bestselleru par trušiem ar no­saukumu "Watership Down". Džeremijs izrādīja viesim mūsu kolekciju un, kā jau parasti, ar pieaugošu aizrautību stāstīja par mūsu darbu un īpaši par tā plašo sazarojumu. Viņš dedzīgi stāstīja Adamsa kungam visos sīkumos par mūsu darbu Raun­das salā, kad pieļāva kļūdu.

- Jā, - Džeremijs sajūsmināts klāstīja, - un, kad nu kazas bija izšautas, mums izdevās tikt vaļā no trim tūkstošiem tr… tr… tr… - Džeremijs sastomījās un apklusa. Kā lai pastāsta "Wa- tership Down" autoram, ka esam iznīcinājuši trīs tūkstošus trušu, un vienlaikus neiemanto viņa nepatiku?

Kādu brīdi abi klusēdami vērās viens otrā. Džeremijs arvien košāk pietvīka.

- Viss kārtībā, - Ričards Adamss miermīlīgi teica. - Nezin kāpēc visi domā, ka man ļoti patīk truši tāpēc vien, ka esmu par tiem sarakstījis grāmatu.

Tā trests ar Maurīcijas salas valdības atbalstu un ar Jaunzē­landes Savvaļas dzīvnieku dienesta un Austrālijas jūras spēku palīdzību izglāba Raundas salu. Kā es rakstīju Rodžeram Pai- nam, mēs bijām izglābuši "šejieni", lai "viņus" varētu no jauna nogādāt mājās. Bet vēl svarīgāk - es uzskatu, ka ar šo sasnie­gumu mēs bijām pacēluši tradicionālo izpratni par "zoodārzu" augstākā pakāpē. Mēs bijām pierādījuši ne vien to, cik milzīga nozīme ir pavairošanai nebrīves apstākļos, neatkarīgi no tā, vai tā notiktu Džērsijā, vai sugas dzimtajā vietā, bet arī to, kā zoo­dārzs var palīdzēt savu dzīvnieku dabiskās vides atjaunošanā un aizsardzībā.

Esmu pārliecināts - tas, ko paveicām Raundā, tiks izman­tots par paraugu daudzās pasaules malās, kur sastopamas trauslas ekosistēmas un kur tās ir tikpat apdraudētas. Tāpēc ceram, ka esam pierādījuši zoodārzu progresu no nevērtīgas Viktorijas laikmeta zvērnīcas (kaut joprojām sastopami ļoti daudzi tādu zvērnīcu paraugi) līdz vērā ņemamam spēkam, kas palīdz izdzīvot citām dzīvības formām, ar kurām kopā mēs apdzīvojam šo pasauli. Uzskatām, ka tieši ar to jānodarbojas zoodārziem, īpaši bagātākajās valstīs; ja finansiālu iemeslu dēļ šie zoodārzi nespēj ķerties pie tik nopietniem projektiem kā Maskarēnās [40] , tie, ja vien rūpīgi ieskatīsies, ieraudzīs sev līdzās kādu Raundas salu, kurai spēs palīdzēt, jo to mūsdienās prasa neatliekamā vajadzība aizsargāt dabu.

NO GRĀMATAS "AI-AI UN ES"

Viņš iznāca pa zariem no tumsas - apaļās, hipnotiskās acis mirdzēja, karotēm līdzīgās ausis grozījās uz priekšu un atpakaļ - katra savā nodabā kā radara šķīvji, baltās ūsas raustījās un kustē­jās kā sensori; melnās rokas ar tievajiem, kaulainajiem pirkstiem, no kuriem trešais bija neparasti garš, pakšķināja pa zaru, kā pianistam spēlējot sarežģītu Šopēna skaņdarbu. Viņš izskatījās pēc Volta Disneja raganas melnā kaķa ar labu tiesu E.T. perso­nības. Ja no Marsa reiz ieradīsies lidojošais šķīvītis, no tā droši vien parādīsies tieši šis radījums. Tas bija Luisa Kerola Rifka- rīlis, kas atdzīvojies un "šurp laižas burbuļodams [41] ".

Radījums nosēdās man uz pleca, ar milzīgajām, hipnotiska­jām acīm ieskatījās man sejā un viegli kā bārddzinis izlaida slaidos pirkstus caur maniem matiem un bārdu. Viņa izvirzī­tajā žoklī es saskatīju milzīgus zobus kā kaltus, kas šķita augam ar katru mirkli, tāpēc es sēdēju pilnīgi nekustīgi. Viņš īsi ie­spraustajās, kā teikdams "hmm", un ielēca man klēpī. Tur ra­dījums ņēmās pētīt manu pastaigu spieķi. Viņa melnie pirksti slīdēja pa to visā garumā, it kā spieķis būtu flauta, tad viņš no­liecās uz priekšu un šausminošā precizitātē ar diviem milzīgo zobu kodieniem pāršķēla spieķi gandrīz uz pusēm. Pašam par acīmredzamu sarūgtinājumu, viņš tajā neatrada vaboļu kāpu­rus, tāpēc atgriezās man uz pleca. Tur viņš vēlreiz izsukāja manu bārdu un matus viegli kā vējiņš.

Tad, man par lielām izbailēm, viņš atklāja manu ausi. Likās, radījums sev saka - "te noteikti jāslēpjas vislielākajiem un sulī­gākajiem vaboļu kāpuriem". Viņš glāstīja manu ausi, kā gard­ēdis glāsta ēdienkarti, tad ļoti uzmanīgi iebāza tajā tievo pirkstu. Samierinājos ar kurlumu - "Bēthoven, dod vietu," nodomāju, "es jau nāku". Sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko jutu šo pirkstu, kamēr tas apslēptu gardumu meklējumos iztaustīja manu ausi kā radara zonde. Sapratis, ka ausī neslēpjas gardi un aromātiski kāpuri, radījums vēlreiz sapīcis klusi noteica "hmm" un atkal ierāpās zaros.

Tā bija mana pirmā saskarsme ar Madagaskaras slaidpirk- staini jeb ai-ai, un es nospriedu, ka tas ir viens no neparastāka­jiem radījumiem, ar kādiem man bijis tas gods iepazīties. Dzīvniekam bija vajadzīga palīdzība, un mums tā bija jāsniedz. Pieļaut tik apbrīnojama un sarežģīta radījuma izmiršanu būtu tikpat neiedomājami kā sadedzināt Rembranta gleznu, Siksta kapelā ierīkot diskotēku vai nojaukt Akropoli, lai tās vietā uzbūvētu Hiltona viesnīcu. Tomēr ai-ai - šis dīvainais radī­jums, kas Madagaskarā tiek uzskatīts gandrīz vai par mītisku - ir uz izzušanas robežas. Viņš ir mītisks dzīvnieks ne tikai no bioloģiskā viedokļa, bet arī to malagasiešu apziņā, kuru vidū

viņš dzīvo un diemžēl iznīkst.

Kad 1782. gadā šo savādo dzīvnieku pirmo reizi aprakstīja, parādījās tāds dažādu anatomisku īpašību juceklis, ka zināt­nieki daudzus gadus netika gudri, kas viņš īsti ir. Dzīvnieks acīmredzami nebija parastais vai dārzu lemurs un prāvo zobu pēc kādu laiku tika uzskatīts par grauzēju. Galu galā tika no­lemts, ka ai-ai ir vienkārši ai-ai - viens no lemuriem, tomēr unikāls pasaules pilsonis, kas nav līdzīgs nevienam citam dzīv­niekam. Viņš tika pagodināts ar savu paša dzimtu un nokristīts daiļskanīgā vārdā: Daubentonia madagascariensis.

Madagaskara ir sala, kurā sastopami daudzi brīnumi un tabu, ko tur dēvē par fady, katrā vietā atšķirīgi, tāpēc nav pār­steigums, ka tik dīvainam evolūcijas produktam kā ai-ai tiek piedēvēts maģisks spēks, kas ticējumu ziņā atšķiras katrā cie­matā un ciltī. Dažviet, ja ai-ai tiek atrasts netālu no ciemata, to uzskata par nāves vēstnesi un tāpēc nogalina. Ja ai-ai ir mazs, ciematā varot mirt bērns. Ja liels un balts - briesmās nonākot kāds baltais, ja melns - tad tumšādainais.

Citā salas nostūri ciematnieks, kas pie savas mājas saticis ai- ai un to nogalinājis, apdomīgi novērš nelaimi, iesviezdams līķi kaimiņa dārzā. Kaimiņš, atradis šo apšaubāmo velti, savukārt steidzīgi to pārvieto uz otra kaimiņa dārzu. Tā ai-ai ceļo cauri visam ciematam, līdz beidzot, par šausmām garāmgājējiem, tiek izmests uz ceļa. Tā ir savdabīga ai-ai vēsts pa ķēdīti: nodot tālāk, citādi ar tevi notiks kaut kas briesmīgs. Dažos apgabalos nogalinātā dzīvnieka locekļus sasien ar rafijas šķiedrām un to pakarina pie ciemata ieejas, kamēr ķermenis sāk pūt, un vēlāk izbaro suņiem. Vēl citur viņa garais trešais pirksts tiek izžāvēts,

un ciemata burvis to izmanto kā amuletu labos un ļaunos nolūkos. Tādējādi ai-ai evolūcijas gaitā kļuvis par burvju pirksta apsēsto.

Tā kā malagasieši, turpinot līdumnieciskās lauksaimniecī­bas virzienu, izcērt mežus, kas ir salas dzīvības sula, ai-ai un daudziem citiem unikāliem radījumiem draud iznīcība. Kādu laiku pat tika uzskatīts, ka ai-ai ir izmiris, bet tad atklājās, ka savādais dzīvnieks šur tur vēl saglabājies, taču gandrīz visas šīs vietas atrodas apdraudēto mežu zonā.

Ai-ai zināmā mērā izmanto savu burvju spēku izdzīvošanas nolūkos. Dabiskajām dzīvesvietām izzūdot, viņš okupējis to, ar ko cilvēks šīs vietas aizstājis, - kokosriekstu plantācijas, cu­kurniedru birzis un krustnagliņu dārzus. Ar lielajiem zobiem tas trepanē kokosriekstus, izdzer sulu un izmanto garo vidējo pirkstu kā āķi, ar ko izķeksē želejai līdzīgo, nenogatavojušos mīkstumu. Ai-ai uzšķērž arī cukurniedres, atstādams stiebrus tukšus kā dīvainus viduslaiku mūzikas instrumentus. Tas sa­grauž krustnagliņu kokus, meklēdams vaboļu kāpurus. Cie- matniekam, kura dzīve atkarīga no, teiksim, piecām kokos- palmām, sīciņa cukurniedru lauciņa un pusduča krustnagliņu koku, ai-ai no mītiska briesmoņa pārvēršas radījumā, kas var uz visiem laikiem iznicināt viņa ienākumus. Tādējādi vai nu nogalini kaitnieku, vai pats mirsi badā.

Mežu masveida iznīcināšanas ātrums nesamazinās, un izo­lētās vietas, kur ai-ai piekopj laupītāja dzīvesveidu, arvien āt­rāk izzūd. Pastāv cerība, ka postīšanas vietā drīz tiks ieviestas jaunas, gudras lauksaimniecības metodes. Tomēr, lai glābtu ai-ai kā sugu, atsevišķus dzīvniekus nākas izmitināt nebrīvē: ja savvaļas apstākļos tie iznīks, mums atliks vismaz daži, kurus palaist brīvībā to dabiskajā vidē (ja tāda, protams, vēl pastā­vēs). Patlaban astoņi ai-ai dzīvo Djūka Universitātes primātu centrā ASV un viens Vincennes zoodārzā Parīzē. Ir ļoti svarīgi nogādāt nebrīvē vēl dažus dzīvniekus, lai izveidotu dzīvotspē­jīgas vairošanās kolonijas. Tāpēc Džērsijas Dzīvās dabas aiz­sardzības trests nolēma doties glābšanas ekspedīcijā, lai veiktu kaut vai tādu uzdevumu.

Vēstījums

Šī pēdējā nodaļa ir atbilstošākais "Džeralda Darela labākā mantojuma" noslēgums. Spēcīgais, saviļņojošais sauciens pēc palīdzības savulaik noslēdza Džerija stāstījumu par ekspedīciju uz Sjerraleoni, un jau tolaik, 20. gs. sešdesmito gadu vidū, iz­skanēja kā lūgums nākamajām paaudzēm.

NO GRĀMATAS "NOĶERIET MAN KOLOBUSU"

Turpinādams iznīcināt dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž, jo saprātīga dabas aizsardzība vienlaikus nozīmē arī visas cilvēces aizsardzību.

"Izmirušie un apdraudētie dzīvnieki"

Mana kabineta apjomīgajā grāmatplauktā atrodami divi biezi sējumi sarkanos vākos, kas nemitīgi piesaista manu uzma­nību. Šie sējumi ir pirmais, ko ieraugu no rīta, un arī pēdējais, kam pārlaižu acis, kad vakaros dodos mājup. Tie ir kā pastāvīgs atgādinājums. Tā ir Starptautiskās Dabas aizsardzības apvienī­bas publicētā "Sarkanā grāmata". Pirmajā sējumā uzskaitīti zīdītāji, otrā - putni, kuriem šobrīd visā pasaulē draud iznīcība, turklāt lielākoties cilvēku darbības tiešā vai netiešā ietekmē.

Šobrīd tie ir tikai divi sējumi, taču tiks publicēti vēl citi, un reiz garā sējumu rinda veidos ārkārtīgi nomācošu skatu, jo vēl nā­kamais būs veltīts rāpuļiem un abiniekiem, vēl viens - zivīm, un vēl viens - kokiem, krūmiem un citiem augiem.

Reiz es sniedzu interviju kāda laikraksta reportierim, un viņš man uzdeva jautājumu:

- Sakiet, Darela kungs, cik apdraudēto dzīvnieku sugu pavi­sam eksistē?

Es toreiz piegāju pie grāmatplaukta, paņēmu abus biezos, sarkanos sējumus un iesviedu viņam klēpī.

- Neesmu pārliecināts, - es teicu. - Man pietrūkst drosmes tos visus saskaitīt.

Reportieris paskatījās uz apjomīgajām grāmatām un tad šaus­mās pacēla acis.

- Dievs debesīs! - viņš iesaucās. - Nevar taču būt, ka tie visi ir apdraudēti?

- Ak, nē, te patiesībā ir tikai puse, - es paskaidroju. - Šajos sējumos uzskaitīti tikai putni un zīdītāji.

Reportieris bija acīm redzami satriekts, jo pat šobaltdien lielākā daļa cilvēku neapzinās, kādā apjomā mēs iznīcinām paši savu pasauli. Mēs uzvedamies kā plānprātīgi bērni, kas komplicētā, brīnišķīgā dārzā palaisti savā vaļā ar indēm, zā­ģiem, sirpjiem, bisēm un citiem ieročiem, un pamazām, tomēr neatlaidīgi pārvēršam to tukšā, neauglīgā tuksnesī. Ir pilnīgi ie­spējams, ka pāris aizvadītu nedēļu laikā no zemes virsas uz mūžu pazudis viens zīdītājs, viens putns, viens rāpulis un viens augs vai koks. Ceru, ka tā nav noticis, tomēr pilnīgi skaidri zinu, ka viens zīdītājs, putns, rāpulis un koks vai augs šajā laika posmā ir bīstami pietuvojies iznīcībai.

Pasaule ir tikpat trausls un sarežģīts veidojums kā zirnekļa tīkls, un, gluži kā zirnekļu tīklā, pietiek aizskart vienu pave­dienu, lai satricinājums izplatītos pa visu tīklu. Taču mēs ne tikai pieskārāmies tīkla pavedieniem, mēs tos saplosām, izrau­jot tīklā lielus caurumus, un esam uzsākuši tādu kā bioloģisko karu pret visu pasauli. Bez kādas vajadzības izcērtam mežus, radot putekļu ielejas, un rezultātā pārveidojam klimatu. Mēs sagāžam upēs rūpnieciskos atkritumus un šobrīd piesārņojam gan jūru, gan gaisu.

Tikko kāds ierunājas par dabas aizsardzību, pārējie tūlīt pat nospriež, ka kāds dedzīgs dzīvnieku mīļotājs vienkārši vēlas pasargāt pūkainu koala lācīti vai kaut ko tamlīdzīgu. Tomēr dabas aizsardzība neaprobežojas ar to vien. Dabas aizsardzība nozīmē pasargāt visu dzīvo - vienalga, koku vai zaļo augu, vai arī pašu cilvēku. Jāatceras, ka pēdējo pārsimt gadu laikā mums gaužām sekmīgi izdevies iznīcināt vairākas ciltis, kurām mūs­dienās lieliem soļiem seko vēl citas - Patagonijas indiāņi, eski­mosi, un tā tālāk. Ar savu bezrūpīgo, alkatīgo un aprobežoto attieksmi mēs nākamo piecdesmit gadu laikā vai pat vēl ātrāk būsim radījuši tādu bioloģisko situāciju, ka pasaulē vispār būs bīstami dzīvot. Mēs vairojamies kā žurkas, un šo neprātīgo sprādzienu kaut kā vajag apturēt. Visām pasaules valdībām, vi­sām mūžīgā naidā esošajām reliģiskajām un politiskajām ap­vienībām pienācis laiks atvērt acis un saprast situāciju - ja turpināsim ignorēt patiesību, tad, vairojoties kā žurkas, mēs kā žurkas arī nosprāgsim.

Kaut arī mani visvairāk satrauc dzīvnieku aizsardzība, es lieliski apzinos, ka jāaizsargā ir arī viņu apdzīvotā teritorija, jo dzīvnieku var vienlīdz pamatīgi iznīcināt gan ar ieroci, slazdu vai indi, gan vienkārši izpostot viņa dabisko vidi. Man bieži vaicā, kāpēc es šos jautājumus tik ļoti ņemu pie sirds; es tādos gadījumos vienmēr atbildu, ka visu mūžu esmu juties laimīgs cilvēks, jo pasaule man sniegusi tik daudz prieka. Tādējādi es jūtos dabai parādā un vēlos darīt visu, kas manos spēkos, lai šo parādu nomaksātu. Dzirdot tādu atzīšanos, cilvēki mēdz uz mani noraudzīties ar pamatīgu apjukumu, it kā es būtu pateicis kaut ko nepiedienīgu - taču es vienkārši vēlos, lai cilvēki apjaus­tu, ka viņi ir pasaulei parādā, un aicinu kaut ko darīt tās labā.

Es katru dienu saņemu daudz vēstuļu, un vienmēr kādu rakstījuši cilvēki, kas interesējas par dabas aizsardzību. Viņi vaicā, vai tā tiešām ir tik nepieciešama. Kā jau tikko paskaid­roju, es uzskatu, ka ir; manuprāt, tā ir viena no lielākajām ne­pieciešamībām pasaulē, kur tik daudz tiek darīts pilnīgi bez vajadzības; dabas sargātāji neceļ brēku par neko. Turklāt es saņemu vēstules no cilvēkiem, kuri, šķiet, nekad nav paska­tījušies apkārt. Viņi saprot vienīgi skaitļus, kas skaidri un gaiši uzrakstīti uz papīra. Šādiem cilvēkiem es arī piedāvāju skaitļus. Tieši šādiem gadījumiem var izmantot divus piemērus no Zie­meļamerikas, kas lieliski pierāda cilvēka postītāja pieeju.

Kad eiropieši pirmo reizi piestāja Ziemeļamerikas krastos, tur dzīvoja divu sugu dzīvnieki, kuru skaits pārspēja visu, kas pasaulē pazīstams. Viens no šiem dzīvniekiem bija Ziemeļame­rikas bizons. Vispirms to izkāva gaļas dēļ. Vēlāk to kāva valsts politikas nolūkos - ar mērķi nomērdēt badā indiāņus, kuri bez bizoniem nespēja izdzīvot. Bizons indiāņiem nozīmēja visu pasauli - viņi izmantoja pat kaulus un ādu. Plaši pazīstamais "Bizonu Bils" Kodijs reiz vienā dienā nogalināja divsimt piec­desmit bizonu. Cilvēkiem, kas vilcienā šķērsoja bizonu zemes, nācās aizvērt logus, lai glābtos no pūstošo dzīvnieku smakas, jo tolaik bizonus nokāva vienīgi tādēļ, lai iegūtu mēli, kas tika uz­skatīta par delikatesi, savukārt ķermeņi tika atstāti turpat slep­kavības vietā. Par laimi, bizonus īstajā brīdī izdevās glābt, taču tagad atlikušas tikai niecīgas paliekas no tiem miljoniem, kas reiz rībināja Ziemeļamerikas prērijas.

Otrais dzīvnieks bija klejotājbalodis - iespējams, visdaudz- skaitlīgākā putnu suga, kāda pasaulē jebkad pastāvējusi. Klejo- tājbaložu bari, kuros ietilpa ap divi miljoni putnu, lidojumā aizsedza debesis, un, nosēžoties kokos, tie aplauza pat ievēro­jami resnus zarus. Neviens neticēja, ka ļoti gardos putnus, kuru bija tik bezdievīgi daudz, jebkad būtu iespējams iznīcināt. Tā­pēc viņus kāva bez paguruma - izšāva pieaugušos putnus, no ligzdām izzaga olas un mazuļus. 1869. gadā vienā pašā vietā tika sagūstīti septiņi ar pusi miljoni klejotājbaložu. 1879. gadā Miči- ganas štatā noķēra apaļu miljardu putnu. Viss tikai tāpēc, ka šos putnus "nebija iespējams" iznīcināt - to bija tik daudz un tie vairojās tik naski.

Pēdējais klejotājbalodis pasaulē nobeidzās Sinsinati zoo­dārzā 1914. gadā…

Cilvēks ir gana gudrs, lai iznīcinātu sugas, taču joprojām nav atradis paņēmienu, kā kaut vai vienu no iznīcinātajām sugām atjaunot. Tomēr, šķiet, lielāko daļu cilvēku šis fakts ne­uztrauc. Eksistē pat tādi tā "zooloģijas visziņi", kuri sugu iz­miršanu uzskata par dabisku evolūcijas sastāvdaļu un apgalvo, ka šie dzīvnieki izmirtu tik un tā. Es esmu stingri pret tādiem uzskatiem. Nav nekāda pamata piesaukt evolūcijas dabisko gaitu. Vai arī tā ir tikai aizbildināšanās. Tikpat labi varētu teikt, ka noasiņojošam cilvēkam kāds asins bankas īpašnieks būtu tiesīgs paskaidrot: "Zini, veco zēn, mums gan asiņu pil­nīgi pietiek, tomēr tev tās pārliet nevaram, jo, saskaņā ar notei­kumiem, tev pienācis laiks mirt."

Citi cilvēki saka: "Jā, bet tas viss noticis senos laikos, ne mūs­dienās. Tagad ir rezervāti un tamlīdzīgas vietas, kur dzīvnieki ir drošībā. Mūsdienās tādas lietas vairs nenotiek." Šādiem labti­cīgajiem es varu minēt vairākus gluži mūsdienīgus skaitļus, lai padarītu ainu skaidrāku. Katru gadu "ievācot ražu" - tieši šāds ir procesa apzīmējums - tiek nogalināti sešdesmit līdz septiņ­desmit tūkstoši vaļu. Zinātnieki gan ir brīdinājuši, ka, turpinot izkaušanu šādā tempā, vairākām vaļu sugām draud izmirstība, un rezultātā pienāks gals arī pašai vaļu "ražas vākšanai" - taču slepkavošana turpinās. Tā vien liekas, ka vaļu mednieku devīze ir - "pie velna rītdienu, ka tik nauda ripo šodien".

Dzīvnieki tiek iznīcināti daudzos un dažādos veidos, un ne­pavisam ne visus izkauj gaļas vai kažokādu iegūšanai, vai arī tāpēc, ka radījumus uzskata par kaitīgiem. Dažādas Austru­mos dzīvojošas degunradžu sugas izkautas tik plašos apmēros, ka šobrīd sugu pārstāv vairs tikai pārsimt īpatņi, un iemesls ir muļķīgais pieņēmums, ka degunradžu ragiem piemīt dzi­mumtieksmi vairojošas īpašības - iedzerot raga pulverīti, veci vīri atgūstot spēkus un varot piesaistīt jaunu meiteņu uzma­nību; turklāt tas viss notiek tādā pārapdzīvotā pasaules malā, kur lielāku labumu dotu kontraceptīvi līdzekļi, nekā stimula­tori. Iznīcinājuši praktiski visus degunradžus Indijā, Sumatrā un Javā, šie ļaudis tagad raida skatienus Āfrikas virzienā, un tā vien baidos, ka Āfrikā dzīvojošajiem degunradžiem lemts lik­tenis nākamajiem nonākt uz iznīcības slidenās takas.

Piemēram, aplūkosim piemēru ar valzirgiem. Kad eskimosi medīja valzirgus pārtikai, viņi šo dzīvnieku varenajos ilkņos iz­grieza brīnumskaistus, smalkus rakstus. Kad šo eskimosu mākslu "atklāja" inteliģentākā cilvēces daļa, izrotātie ilkņi kļuva par modes kliedzienu, un tagad valzirgus medī vienīgi ilkņu dēļ. Patiesību sakot, slaktiņi notiek tik plašos apmēros, ka arī valzirgi, visticamāk, drīz vien pazudīs no zemes virsas. Jau ta­gad tie iekļauti apdraudēto sugu sarakstā.

Minēsim vēl vienu piemēru, kas raksturo tādu cilvēku loģiku, kuriem nav nekādu zināšanu par dabu. Āfrikā tika secināts, ka savvaļas dzīvnieki pārnēsā vīrusu - miega slimības izraisītāju.

Tika pieņemts lielisks plāns - lai pasargātu cilvēku un viņa vēr­tīgos ganāmpulkus (kas gan tolaik, gan tagad strauji noēd visu veģetāciju un pārvērš plašas teritorijas putekļainos tuksnešos), nogalināt visus savvaļas dzīvniekus. Jau bija izšauts pusmiljons zebru, antilopju, gazeļu un citu dzīvnieku, kad tika atklāts, ka slimību var pārnēsāt arī mazāki dzīvnieki. Tādējādi tik brīniš­ķīgo dzīvnieku izkaušana plašā apjomā izrādījusies pilnīgi ne­vajadzīga.

Ļaudis satraucas par to, ka ik gadus uz Lielbritānijas ceļiem iet bojā daži tūkstoši cilvēku. Protams, tā ir traģēdija - taču tikai nedaudzi cilvēki zina, ka uz ceļiem katru gadu iet bojā divi miljoni putnu. Kāds dāņu zinātnieks noskaidrojis upuru skaitu uz ceļiem pavisam mazā teritorijā: 3014 zaķi, 5377 eži, 11 557 žurkas, 27 834 dažādi mazi zīdītāji, 111 728 putni, 32 820 abinieki. Šie skaitļi, protams, atspoguļo tikai situāciju uz liela­jiem ceļiem; ja pieskaitītu ari uz lauku ceļiem bojā gājušos, kopējais skaitlis droši vien trīskāršotos. Ja kādā valstī uz ceļiem ietu bojā tik milzīgs skaits cilvēku, saceltos tādi protesti un vai­manas, ka jebkurai valdībai nāktos izdot pavēli par automobiļu aizstāšanu ar zirgu pajūgiem. Nevarētu teikt, ka es vēršos pret motorizētu transportu principā, taču ceru, ka mans viedoklis ir skaidrs.

Cilvēkiem joprojām nav saprotams, ka tā daļa pasaules kartē, kas atvēlēta savvaļas dzīvnieku rezervātiem, ir niecīga kā kniepadatas galviņa - viss pārējais ir viens vienīgs cilvēces re­zervāts. Pat tad, ja rezervāts nodibināts, ir vajadzīgi līdzekļi tā pienācīgai uzturēšanai. Lielākā daļa valdību atvēl naudu faunas vai tās vides aizsardzībai gaužām negribīgi (ja vien sabiedrība nav sacēlusi protestu vētras vai sagadījies, ka aizsargājamais dzīvnieks ir īpaši pievilcīgs), savukārt citām naudas vienkārši nepietiek.

Nepavisam nevēlos, lai manis ieskicēto ainu kāds uzskatītu par pārlieku drūmu. Es varētu piepildīt ar šo apdullinošo statistiku visu grāmatu un pierādītu vienīgi to, ka no visiem radījumiem, kādi jebkad dzīvojuši uz zemes - gan seno laiku plēsīgajiem milzu rāpuļiem, gan mūsdienu radījumiem -, vis­alkatīgākais, nesaprātīgākais un asinskārākais plēsoņa ir cil­vēks. Turklāt ar šādu izturēšanos viņš nodara neizdzēšamu ļaunumu arī pats sev. Tā ir gluži kā pašnāvība - kā savulaik romieši, iznīcinot pasauli, iznīcināja paši sevi.

Protams, pasaulē ir rezervāti, dabas parki un tamlīdzīgas vietas, tomēr vēlos citēt kādu lielisku grāmatu, no kuras es iz- raudzījos moto šai nodaļai, - "Valdību organizētajiem dzīv­nieku aizsardzības pasākumiem ir nozīme tikai tad, ja piešķirti arī līdzekļi šo mērķu īstenošanai". Mēs varbūt varam piedot saviem senčiem viņu grēkus, jo "viņi nezināja, ko tie dara" - bet vai šajā tehnoloģiju laikmetā, ar ko mēs tik ļoti lepojamies, mēs varam piedot paši sev, ka joprojām neņemam vērā to, ko saka patiesi zinoši cilvēki - profesionāli zoologi, ekologi, dzīv­nieku aizsargātāji vai vienkārši saprotoši un tālredzīgi ļaudis? Mēs jau esam izkāpuši uz Mēness - patiesi ievērojams sasnie­gums. Bet vai esam to paveikuši tikai vēl dažu minerālu dēļ - vai varbūt Mēnesim jākļūst par pirmo atspēriena punktu ceļā uz citām planētām, uz kurām, iespējams, sastopama dzīvība? Ja mēs grasāmies soļot no planētas uz planētu un itin visur atstāt tādu pašu jucekli, kādu esam radījuši paši savā pasaulē, tad uzskatu, ka zvaigžņu projektiem atvēlētās milzu naudas summas daudz prātīgāk būtu izmantot, lai sadziedētu vismaz dažas pašu zemē cirstās brūces.

Dzīvās dabas aizsardzība gan mūsu pašu, gan nākamo pa­audžu labā ir gan gigantisks, gan komplicēts pasākums. Pasaulē ir daudz valstu, kur, kā jau minēju, dzīvniekiem piešķir aizsar­dzību "uz papīra", jo valdība gan izdod likumu kāda noteikta radījuma aizsardzībai, taču nepiešķir pietiekami daudz naudas, lai rezervāta projektu īstenotu, nedz arī nodrošina pietiekami lielus līdzekļus, kas ļautu reiz izveidotā rezervāta darbību pie­nācīgi kontrolēt. Es kādā valstī apvaicājos par rezervātiem, atbildīgais par faunas saglabāšanu atritināja milzu karti, kas bija noklāta ar zaļiem plankumiem. Viņš man lepni paskaid­roja, ka visi šie plankumi esot rezervāti. Pēc tam es kā neviļus apvaicājos, vai šo teritoriju izvēli pārvēršanai rezervātos apstiprinājuši zoologi, ekologi vai biologi. "Nav gan," atbildīgā amatpersona atteica, "tādiem pasākumiem trūkstot naudas." Es turpināju izprašņāt, vai teritorijās - iespaidīgajos zaļajos laukumos - veikti pētījumi par to, kādi dzīvnieki tur sasto­pami un cik tur piemēroti dzīves apstākļi. Arī tas nebija darīts, jo, kā atbildīgais paskaidroja, valdībai nepietiekot līdzekļu vajadzīgo speciālistu algošanai… Vaicāju, vai šajos rezervātos vismaz notiek patrulēšana? Nē, nevarot atļauties algot sargus vai uzraugus… Tātad patiesībā zaļie plankumi skaistajā kartē nenozīmēja neko.

Kā jau teicu, šādus aizbildinājumus nākas dzirdēt praktiski katrā pasaules valstī, kur pastāv vides un faunas aizsardzības noteikumi, un ir arī daudz tādu valstu, kur nav izdota vispār nekāda likumdošana. Dabas aizsargi to apzinās un dara visu, kas viņu spēkos, taču process virzās uz priekšu lēni. Bīstos, ka līdz dabas aizsardzības likumu ieviešanai dzīvē mēs būsim zau­dējuši vēl daudzas dzīvnieku sugas.

Attīstītākajās valstīs ir daudz ornitologu vai citu dabas pēt­nieku klubu, apvienību un biedrību, kuras dara visu, kas viņu spēkos, lai glābtu vietējo faunu. Plašākos mērogos darbojas Starptautiskā dabas aizsardzības savienība, Pasaules dabas fonds un citas. Varu ar prieku teikt, ka daudzos gadījumos šīs organizācijas darbojas sekmīgi. Tās, piemēram, glābušas mil­zīgu teritoriju Spānijā - sešsimt divdesmit piecus akrus plašo Gvadalkiviru. Austrālijā tām izdevās no jauna atrast kādu krūmu putnu sugu, ko jau uzskatīja par izmirušu. Nelaimīgā kārtā putna ligzdošanas vieta atradās teritorijā, kur bija plā­nots celt lielu pilsētu. Vēl pirms piecdesmit gadiem būtu uz­skatīts, ka putns savu ligzdošanas vietu izvēlējies ārkārtīgi ne­pārdomāti un pilsētas būvniecību tas nebūtu apturējis, taču tagad projekts tika pārplānots tā, lai putns varētu mierīgi dzī­vot savā rezervātā. Šādi piemēri vieš cerību, taču tumšo plan­kumu joprojām ir daudz vairāk nekā gaišo.

Vienlaikus ar centieniem saglabāt dzīvniekus viņu dabiskajā vidē varam darīt arī ko citu, un tāpēc es nodibināju savu trestu. Daudzas dzīvnieku sugas izglābušās tieši tādēļ, ka tām zoodārzos dota iespēja vairoties speciālistu uzraudzībā. Tas, protams, nav labākais risinājums, taču tik un tā pasargā sugas no pilnīgas izzušanas, un pastāv cerības, ka kādreiz nākotnē, kad attiecīgā dzīvnieka mītnes zemē dabas aizsardzības likumi būs ievirzīti pareizajās sliedēs, mēs varēsim no zoodārzos izaudzētā kodola pārcelt dzīvniekus atpakaļ uz mājām. Šādā veidā izglābto dzīvnieku saraksts ir garš un iespaidīgs. Tāds ir, piemēram, Dāvida briedis, kas nonāca uz izmirstības sliekšņa Ķīnas Bokseru dumpja laikā. Par laimi, Bedfordas hercogs savāca visus Dāvida briežus, kādus spēja sameklēt Eiropas zoodārzos, un iemitināja savos Voburnas īpašumos, kur brieži lieliski iejutās un savairojās. Kad ganāmpulks bija pietiekami liels, vērtīgo dzīvnieku pāri ceļoja uz zoodārziem visā pasaulē un nesen nosūtīti arī atpakaļ uz mājām - Ķīnu. Ja Ķīnā izdo­sies briežus sekmīgi pavairot - un nav iemesla, kāpēc lai tas neizdotos — tieši viņu vajadzībām varēs ierīkot pienācīgi vadītu un uzraudzītu rezervātu, un Dāvida brieži atkal dzīvos brīvā dabā. Vēl viens piemērs ir Havaju zosis. Šis brīnišķīgais putns jau bija gandrīz izmiris, taču, pateicoties Havaju valdības ie­stāžu saprātīgajai rīcībai un Pītera Skota tālredzībai, izglābts no drošas iznīcības. Šādā pašā veidā izdevies palīdzēt sum­bram, bizonam, Saigas antilopei, Prževaļska zirgam un citiem, tomēr vēl daudz vairākām sugām palīdzība ir ārkārtīgi nepie­ciešama.

Manis izveidotais trests cenšas veikt tieši šo funkciju. Es sa­protu, ka tas ir tikai sīks ritentiņš mūsdienu komplicētajā da­bas aizsardzības mehānismā, taču ceru, ka gana nozīmīgs. Trests nav izveidots vien tādēļ, lai tajā dzīvniekus turētu būros. Es to uzlūkoju kā rezervuāru - tādu kā noenkurotu šķirstu, kurā es ceru vēl ilgi vākt un pavairot tos dzīvniekus, kuriem vissteidzamāk nepieciešama palīdzība. Un kaut kad nākotnē mēs būsim spējīgi pārvest šos dzīvniekus viņu īstajās mājās. Es ar prieku slēgtu trestu jau rīt, ja atklātos, ka pēc tā vairs nav vajadzības. Tomēr šobrīd baidos, ka tas vēl ir ļoti vajadzīgs, un es vēlos, kaut redzētu līdzīgus trestus veidojamies visā pasaulē.

Šajā grāmatā stāstu, ka savam darbam esmu veltījis visu mūžu, kā arī ieguldījis ievērojami daudz manis paša naudas, un tādēļ nekautrējos vērsties pie jums, lasītājiem, ar lūgumu pēc palīdzības. Ja jums patika šī grāmata vai prieku sagādājis jebkurš cits no maniem sacerējumiem, vēlos aizrādīt, ka ne­viena no grāmatām nebūtu sarakstīta, ja pasaulē nebūtu dzīv­nieku. Taču daudziem dzīvniekiem visās pasaules malās klājas grūti, un bez jūsu palīdzības mēs viņus zaudēsim. Es cenšos darīt visu, kas manos spēkos, taču bez jūsu palīdzības netikšu galā, tāpēc aicinu jūs pievienoties trestam un aicināt piedalīties darbā pēc iespējas vairāk jūsu draugu - vai pat ienaidnieku.

Ja jūs nevēlaties iestāties manā trestā, sirsnīgi lūdzu jūs iesais­tīties kādā citā organizācijā, kas dara kaut ko pasaules glābšanas labā. Rīkojieties arī jūs - urdiet savas valsts parlamentu (vai citu pārvaldes formu, kāda ir spēkā jūsu valstī), lai tas nepiever acis, ja pastāv aizdomas par kāda dabas objekta nevajadzīgu vai slikti izplānotu pārveidošanu, vai par kāda auga vai dzīv­nieka atstāšanu bez pienācīgas aizsardzības. Rakstiet sašutuma pilnas vēstules. Varasvīri klausīsies tikai tad, ja sauksiet skaļi. Rīkojieties pēc principa - ja sauksiet pietiekami skaļi un gana ilgi, kādam beidzot nāksies sadzirdēt. Atcerieties, ka dzīvnie­kiem nav savu pārstāvju valdībā, kam rakstīt, tie nevar rīkot ne sēdstreikus, ne kādā citā veidā protestēt. Viņu labā spējam ru­nāt vienīgi mēs, cilvēki, kuri tikai apdzīvo planētu kopā ar dzīv­niekiem, nevis ir tās īpašnieki.