Džeralda Darela labākais mantojums

«Tas bērns ir traks-pilnas kabatas ar gliemežiem!" Lorenss Darels> ap 1931 gadu

Džerijs ir dzimis Indijā, agrīno bērnību pavadījis Londonā un Bornmutā, bet astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcē­lies uz Korfu salu Grieķijā. Šis posms bija visnozīmīgākais viņa dzīvē. Savu ierašanos Korfu viņš pats salīdzina ar Dorotejas pāreju no melnbaltās pasaules daudzkrāsainajā Ožas pilsētā. Viņa aizrautīgā interese par dzīvniekiem un pirmās zināšanas par dabu strauji attīstījās, savukārt bērnišķīgi nevainīgais viņa līdzcilvēku atainojums sagādāja bezgalīgu sajūsmu miljoniem lasītāju.

NO GRĀMATAS "MANA ĢIMENE UN CITI ZVĒRI"

Villa bija maza, četrstūraina un stāvēja sīciņajā dārzā ar tādu kā rožainu apņēmību sejā. Slēģi bija saulē izbalojuši maigi krē- mīgi zaļi, vietumis saplaisājuši un uzburbuši. Dārzā, kuru ap­joza augsts fuksiju dzīvžogs, atradās dažādas, sarežģītas ģeomet­riskas formas dobes, apliktas ar gludiem, baltiem akmentiņiem. Baltiem oļiem klātās taciņas, tik tikko grābekļa platumā, čakli vijās ap ērkuļainu, savā vaļā pamestu puķu mudžekļu pilnām dobītēm, kas nebija daudz lielākas par prāvu salmu platmali un izveidotas zvaigznes, pusmēneša, trīsstūra vai apļa formā. Rozes bārstīja ziedlapas, lielas un gludas kā apakštasītes - liesmaini sarkanas, sudrabaini baltas, spožas un nesaburzītas; samtenes kā pinkainas saulesmeitas vēroja savas mātes ceļu debesīs. Ze­māk atraitnītes snaikstīja savas nevainīgās, samtainās sejas starp lapām, un vijolītes bija grūtsirdīgi nokārušas galvas zem sirds- veida lapiņām. Bugenvileja bija krāšņi izpletusies pāri maza­jam fasādes balkoniņam un, gluži kā gatavodamās karnevā­lam, piekarināta pilna it kā ar sārtiem lukturīšiem. Fuksiju dzīvžoga tumsā nogaidoši šūpojās ziedi kā tūkstošiem balerīnu. Siltajā gaisā tvanīgi virmoja simtiem vīstošu ziedu smarža, un to pildīja kukaiņu nomierinošie čuksti un sanoņa. Tiklīdz mēs ieraudzījām mājiņu, tūlīt gribējām tajā dzīvot - šķita, ka villa būtu tur stāvējusi un gaidījusi mūsu ierašanos. Mēs jutāmies kā atgriezušies mājās.

Tik negaidīti ielāčojis mūsu dzīvē, Spiro pārņēma visas mūsu gaitas savā pārziņā. Viņš paskaidroja, ka labāk darīs visu pats, jo visi viņu pazīstot un viņš raudzīšoties, lai mēs netiktu piekrāpti.

- Neuztraucās ne par ko, misis Darels, - viņš drūmu vaigu klāstīja, - atstāj visu manās ziņās.

Viņš veda mūs iepirkties un pēc stundu ilgas svīšanas un rēkšanas panāca, ka cena par izvēlēto preci tika nolaista par kā­dām divām drahmām. Tas bija apmēram penija vērtībā - taču Spiro paskaidroja, ka galvenais ir princips, nevis nauda. Otrs ie­mesls, protams, bija tāds, ka viņš bija grieķis un dievināja kau- lēšanos. Kad atklājās, ka mūsu nauda vēl nav no Anglijas atsū­tīta, Spiro par visu samaksāja un pats aizgāja uz banku, lai bargi nostrostētu pārvaldnieku par neizdarību. Viņu nebūt neattu­rēja fakts, ka tā nebija nabaga pārvaldnieka vaina. Spiro arī sa­maksāja mūsu viesnīcas rēķinu, nolīga ratus bagāžas pārvešanai uz jauno māju un pats aizveda mūs uz turieni, piekrāvis ma­šīnu ar pārtikas precēm, ko bija sapircis mūsu vajadzībām.

Drīz mēs pārliecinājāmies, ka viņš nav tukši lielījies, kad ap­galvoja, ka pazīst visus saliniekus un visi pazīst arī viņu. Kur vien Spiro mašīna apstājās, pusducis balsu sauca viņu vārdā un daudzas rokas māja, aicinot viņu piesēst līdzās pie mazajiem galdiņiem un iedzert kafiju. Policisti, zemnieki un mācītāji smaidīja un māja, kad viņš gāja garām, zvejnieki, tirgotāji un kafejnīcu īpašnieki sveica viņu kā brāli. "Ak, Spiro!" viņi teica un sirsnīgi uzsmaidīja, it kā viņš būtu nerātns, tomēr mīlams bērns. Visi cienīja Spiro godīgumu un kareivīgumu, taču vai­rāk par visu viņa tipiski grieķisko bezbailību un nicinājumu, saskaroties ar jebkura veida birokrātiju varas gaiteņos. Kad mēs ieradāmies salā, muita tika konfiscējusi divus čemodānus ar gultasveļu un citām mantām, nesaprotamā kārtā nodēvē­dama tās par pārdodamām precēm. Tāpēc, ievācoties zemeņ- sārtajā villā, samilza gultasveļas problēma, un māte ieminējās par muitā nīkstošajiem čemodāniem, lūgdama padomu.

- Dievvārds, misis Darels! - Spiro ieaurojās, viņa seja nik­numā pietvīka gluži sarkana. - Kāpēc jums nepastāsta par to agrāks? Tie tur muitā ir gatavie bandubērns. Es jūs rīt uz tu- rienis aizvedīs un viņus nokārtos: es pazīst viņus visus un viņi pazīst mani. Atstāj visu manās ziņās - es viņus nokārtos.

Nākamajā rītā viņš veda māti uz muitu. Mēs visi braucām līdzi, jo negribējām palaist garām jautru brīdi. Spiro ievēlās muitas ēkā kā saniknots lācis.

- Kur šo cilvēkus mantas? - viņš noprasīja mazam, tuklam muitas ierēdnim.

- Jūs domājat viņu pārdodamās preces? - ierēdnis vaicāja savā labākajā angļu valodā.

- Ko gan citu es būtu domājis?

- Tās ir šeit, - ierēdnis piesardzīgi atzina.

- Mēs atnākuši tām pakals, - Spiro drūmi paziņoja, - saga­tavo tās.

Viņš pagriezās un cēli izsoļoja no muitas, lai atrastu nesēju, un atgriezies ieraudzīja, ka muitnieks, paņēmis no mātes atslē­gas, patlaban vēra vaļā viena čemodāna vāku. Nikni ieņurdo­ties, Spiro metās uz priekšu un aizcirta vāku, trāpīdams nelai­mīgajam ierēdnim pa pirkstiem.

- Kāpēc jūs taisa vaļā, suņabērns? - viņš noprasīja, nikni blenzdams uz vainīgo.

Muitnieks, vicinādams sāpošo roku, aizrautīgi protestēja, ka pārbaudīt saturu esot viņa pienākums.

- Pienākums? - Spiro nicinoši novilka. - Ko jūs grib teikt, pienākums? Uzbrukt neaizsargātiem ārzemnieki ir pienākums, ko? Izturēties pret viņiem kā pret blēži, ko? To jūs sauc par pienākums?

Smagi elsodams, Spiro uz brīdi apklusa, tad paņēma katrā milzīgajā rokā pa vienam smagam čemodānam un devās uz durvīm. Viņš uz brīdi apstājās un pagriezās izšaut atvadu zalvi.

- Es jūs pazīst, Kristāki, tāpēc jūs nerunā ar mani par pie­nākums. Es atceros, kā jūs sodīja ar divpadsmit tūkstoš drah­mas par to, ka spridzinājāt zivis ar dinamīts. Neviens noziedz­nieks nerunās ar mani par pienākums!

Mēs triumfējoši pametām muitu, mūsu bagāža bija neskarta un nepārbaudīta.

- Tie bandubērns domā, ka sala pieder viņiems, - Spiro komentēja. Viņš šķita palaidis garām faktu, ka pats rīkojas gluži tāpat.

Reiz uzņēmies atbildību par ģimeni, Spiro mums pielipa kā dadzis. Pāris stundu laikā viņš no taksometra šofera bija pār­vērties par mūsu aizstāvi un pēc nedēļas jau bija ģimenes pava­donis, padomdevējs un draugs. Viņš tiktāl kļuva par ģimenes locekli, ka pavisam drīz nebija gandrīz nekā tāda, ko mēs darītu vai plānotu, kaut kādā veidā neiesaistot Spiro. Viņš vienmēr bija līdzās - ar vērša balsi un nikni saviebtu seju organizēja visu, ko mēs grasljāmies uzsākt, noteica, cik maksāt par precēm, pie­skatīja mūs un ziņoja mātei par visu, ko, pēc paša domām, viņai vajadzētu zināt. Kā liels, brūns, neglīts eņģelis viņš uzraudzīja mūs tik maigi, it kā mēs būtu mazliet plānprātīgi bērni. Māti viņš neslēpti dievināja un skaļi dziedāja viņai slavas dziesmas, kur vien mēs gājām, kaut arī pašu māti tas dziļi mulsināja.

- Jums jābūt prātīgiems, - viņš mums bargā nopietnībā klāstīja, - mēs negribams sagādāt mātei raizes.

- Kāpēc, Spiro? - Larijs labi tēlotā pārsteigumā noprasīja.

- Viņa nekad mūsu labā neko nav darījusi… kāpēc mums ar viņu rēķināties?

- Dievvārds, māster Lorijs, nejoko tā, - Spiro mokpilnā balsī protestēja.

- Viņam pilnīgi taisnība, Spiro, - Leslijs pilnā nopietnībā piebilda, - vai zini, kā māte viņa nemaz tik laba nav.

- Nerunā tā, nerunā tā! - Spiro ieaurojās. - Dievvārds, ja man būtu tāds māte kā jums, es katru rītu kristu ceļos skūpstīts viņai kājas.

Tā nu mēs ievācāmies villā, iekārtojāmies un pieskaņojāmies apkārtnei katrs pēc savas gaumes. Margo, tērpusies vienīgi mikroskopiskā peldkostīmā, sauļojās olīvu birzīs un sapulci­nāja ap sevi dedzīgu pulku skaistu zemnieku jaunekļu, kuri brī­numainā kārtā parādījās šķietami tuksnesīgajā ainavā ikreiz, kad Margo pārāk tuvu garām aizlidoja bite vai bija jāpārvieto viņas guļamkrēsls. Māte juta nepieciešamību aizrādīt, ka šī sau­ļošanās, viņasprāt, ir diezgan neapdomīga.

- Galu galā, mīļā, tas kostīms pārāk daudz vis neapsedz, vai ne? - viņa piezīmēja.

- Ak, māt, neesi tik vecmodīga, - Margo nepacietīgi atteica.

- Galu galā, cilvēks mirst tikai vienreiz.

Šī piezīme bija tikpat mulsinoša, cik patiesa, un māti veik­smīgi apklusināja.

Trīs spēcīgi zemnieku puiši pusstundu svīda un stenēja, līdz iedabūja villā Larija lādes, kamēr pats Larijs rosījās apkārt un vadīja operāciju. Viena lāde bija tik liela, ka to nācās iestumt pa logu. Kad lādes bija dabūtas iekšā, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, un istaba nu bija tik pilna ar grāma­tām, ka šķita gandrīz neiespējami tikt tajā iekšā vai no tās ārā. Uzbūvējis visapkārt istabai īstus grāmatu aizsargvaļņus, Larijs caurām dienām klabināja rakstāmmašīnu un aizsapņojies iz­nira no istabas vienīgi ēdienreizēs. Otrajā rītā viņš parādījās ār­kārtīgi aizkaitināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli tieši otrpus dzīvžogam. Lops regulāri ik pa laikam atmetot galvu un laižot vaļā garu un sērīgu brēcienu.

- Sakiet nu! Vai nav smieklīgi apzināties, ka nākamajām pa­audzēm būs laupīti mani darbi tikai tāpēc vien, ka rupjš idiots piesējis smirdīgu nastu lopu pie mana loga? - viņš noprasīja.

- Jā, mīļais, - māte piekrita. - Kāpēc tu to nepadzen tālāk, ja viņš tevi traucē?

- Mīļā māt, no manis nudien nevar prasīt, lai es šķiežu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvu birzīm. Es sviedu viņam ar brošūru par kristīgo zinātni. Ko vēl es būtu varējis darīt?

- Nabaga radījums taču ir piesiets. Tu nevari gribēt, lai viņš pats atsien sevi vaļā, - Margo aizrādīja.

- Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lo­pus māju tuvumā. Vai kāds no jums nevar aiziet un padzīt viņu?

- Kāpēc lai mēs to darītu? Mūs viņš netraucē, - Leslijs atteica.

- Lūk, tāda ir šīs ģimenes problēma, - Larijs rūgti secināja, - nekādas izpalīdzības, nekādas uzmanības pret citiem.

- Tu pats nemaz neizrādi uzmanību pret citiem, - Margo aizrādīja.

- Tā ir tava vaina, māt, - Larijs bargi teica, - nevajadzēja mūs izaudzināt tik savtīgus.

- Tas gan ir jauki! - māte iesaucās. - Nekad neko tādu ne­esmu darījusi!

- Nu, bez zināmas ievirzes mēs nebūtu izauguši savtīgi, - La­rijs nerimās.

Galu galā mēs ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabalu tālāk lejup pa kalnu.

Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar šķietami nebeidzamām šāvienu sērijām, šaudams uz vecu skārda bundžu no savas guļamistabas loga. Pēc kāda īpaši apdullinoša rīta cēliena Larijs izsprāga no istabas un paziņoja, ka nespējot strādāt, ja villa ik pēc piecām minūtēm nodrebot līdz pamatiem. Leslijs sarūgtināts aizstāvējās, ka viņam vajagot trenēties. Tas neizklausoties pēc treniņa, Larijs atcirta, bet gan pēc dumpja Indijā. Māte, kuras nervus arī plosīja rībieni, iero­sināja, ka Leslijs varētu trenēties ar nepielādētu revolveri. Les­lijs veselu pusstundu ņēmās pierādīt, kāpēc tas nav iespējams. Beidzot viņš negribīgi bundžu aiznesa gabaliņu tālāk no mājas, tā ka tagad šāvienu troksnis bija mazliet slāpēts, tomēr jopro­jām lika mums satrūkties.

Vienlaikus paturēdama acīs mūs visus, arī māte ierīkojās pēc savas gaumes. Māju pārplūdināja garšaugu smarža un sī­polu un ķiploku asais smārds, virtuve pildījās ar burbuļojo­šiem katliem, starp kuriem māte rosījās ar greizi sašķiebtām brillēm uz deguna, kaut ko pie sevis murminādama. Uz galda slējās ļodzīga pavārgrāmatu kaudze, kurās viņa laiku pa laikam ieskatījās. Kad izdevās atrauties no gatavošanas, māte laimīga klīda pa dārzu, negribīgi šo to apcirpdama un apgriezdama, to­ties ar aizrautību ravēdama un stādīdama.

Man pašam dārzs izraisīja pietiekami lielu interesi; mēs abi ar Rodžeru uzzinājām šo to pārsteidzošu. Rodžers, piemēram, atklāja, ka nav prātīgi apostīt sirseņus, ka zemnieku suņi kauk­dami metas bēgt, kad vien viņš uz tiem paskatās cauri vārtiņiem, un ka vistas, kas pēkšņi, mežonīgi klaigādamas, mēdz pārlais- ties fuksiju dzīvžogam, ir tīkams, tomēr aizliegts medījums.

Šīs leļļu mājiņas dārzs bija apburta pasaule; cauri puķu me­žam klīda radījumi, kurus nekad agrāk nebiju redzējis. Starp katra rozes pumpura biezajām, zīdainajām ziedlapām dzīvoja sīki, krabjveidīgi zirneklīši, kas sāniski metās bēgt, kad tos iztraucēja. Viņu mazie, caurspīdīgie ķermenīši bija iekrāsoti tā, lai pieskaņotos apdzīvotajam ziedam: rožaini, ziloņkaula krāsā, vīnsarkani vai sviesta dzelteni. Pa laputu klātajiem rožu zariem kā tikko nokrāsotas rotaļlietas rāpoja mārītes - gaiši sārtas ar lieliem, melniem plankumiem, koši ābolsarkanas ar brūniem raibumiem, oranžas ar pelēkiem un melniem raibumiem. Tuk­lās, labsirdīgās mārītes ložņāja un barojās bālo laputu baros. Namdaru bites kā pūkaini, elektrozili lācēni līču loču lidinājās starp ziediem un lekni, darbīgi rūkuļoja. Slaidie, glītie sfingi rosīgi laidelējās augšup un lejup, laiku pa laikam sastingstot spārnu virpuļa migliņā, lai iegremdētu garo, slaido smeceri ziedā. Lielas, melnas skudras rosījās starp baltajiem oļiem, sa­pulcējās grupās un žestikulēja pie dīvainām trofejām: beigta kāpura, rozes ziedlapas gabaliņa vai sausas smilgas ar sēklām. Kā pavadījums visai šai rosībai no olīvu birzīm viņpus fuksiju dzīvžogam sanēja nemitīga cikāžu dziesma. Ja neparastajai, iz­plūdušajai tveicei piemita kāda skaņa, tad tā bija tieši šo ku­kaiņu dīvainā, zvanošā dziesma.

Sākumā šī dzīvības pārpilnība pašā durvju priekšā mani tik ļoti apstulbināja, ka es spēju vienīgi samulsis klaiņot pa dārzu, vērodams te vienu, te otru radījumu, turklāt manu skatienu pa­stāvīgi iztraucēja brīnišķīgu tauriņu lidojums pāri dzīvžogam. Pamazām es pieradu pie kukaiņu rosīgās dzīves puķēs un spēju vairāk koncentrēties. Es stundām ilgi mēdzu tupēt vai gulēt uz vēdera, vērodams apkārtējo radījumu privāto dzīvi, kamēr Ro- džers sēdēja līdzās ar rezignētu izteiksmi sejā. Šādā veidā es ie­mācījos daudzko interesantu.

Atklāju, ka mazie krabjzirneklīši spēj mainīt krāsu tikpat sekmīgi kā hameleoni. Vajadzēja tikai noņemt zirnekli no vīn- sarkanas rozes, kurā tas bija tupējis kā koraļļu krellīte, un nolikt vēsi baltas rozes ziedā. Ja zirneklītis tur palika - pārsvarā tā arī notika -, varēja redzēt, kā krāsa pamazām izbalo, it kā radījums no pārvietošanās būtu saslimis ar mazasinību, un pāris dienas vēlāk viņš jau rāpoja starp baltajām ziedlapām kā pērlīte.

Es atklāju, ka sausajās lapās zem fuksiju dzīvžoga mitinās cita veida zirneklis - mazs, nežēlīgs mednieks, kam piemita tīģera viltība un niknums. Šis zirneklis cēli pastaigājās pa savu lapu kontinentu, acīm saulē vizot, un laiku pa laikam apstājās, saslējās uz spalvainajām kājām un pablenza apkārt. Ieraudzījis sauļojamies kādu mušu, zirneklis sastinga, tad sāka kustēties uz priekšu tik lēni un nemanāmi kā lapa aug, virzījās arvien tuvāk, laiku pa laikam apstādamies, lai piestiprinātu savu zīda glābšanas trosi pie lapas virspuses. Pienācis gana tuvu, med­nieks apstājās, pakustināja kājas, iegūdams labāku atbalsta punktu, un tad lēca tieši virsū sapņainajai mušai, atplētis kājas spalvainā apskāvienā. Es nekad netiku redzējis kādu no šiem mazajiem zirnekļiem aizšaujamies garām, ja vien tas bija no­stājies pareizā pozīcijā.

Visi šie atklājumi man sagādāja neizsakāmu prieku, un es vēlējos tajā dalīties, tāpēc mēdzu pēkšņi iebrāzties mājā un pār­steigt ģimeni ar paziņojumu, ka dīvainie, durstīgie melnie tār­piņi uz rozēm nemaz nav tārpi, bet gan mārīšu kāpuri, vai arī ar tikpat apbrīnojamu ziņu, ka zeltactiņas dēj olas uz "kājiņas". Šo pēdējo brīnumu man laimējās pašam redzēt. Es ieraudzīju zeltactiņu uz rozes zieda un sāku viņu vērot, apbrīnodams tās brīnišķīgos, trauslos spārnus, kas likās veidoti no zaļa stikla, un milzīgās, miklās, zeltainās acis. Tobrīd zeltactiņa apstājās uz rozes lapas un pietupās uz vēdera. Viņa palika šādā stāvoklī kādu mirkli, tad pacēla asti un no tās, man par lielu pārstei­gumu, iznira tievs pavediens kā blāvs mats. Vēlāk pašā mata galā parādījās oliņa. Mātīte atpūtās un tad atkārtoja šo priekš­nesumu, kamēr rozes lapas virspuse izskatījās kā noklāta ar vā­līšu sūnu. Pabeigusi dēšanu, mātīte aši noskurināja taustekļus un aizlidoja, spārniem zaļi mirgojot.

Laikam gan visapbrīnojamākais atklājums, kāds man gadī­jās šajā personīgajā, daudzkrāsainajā Liliputijā, bija spīļastes perēklis. Es jau sen biju vēlējies tādu atrast un nesekmīgi visur izmeklējies, tāpēc paklupšana pret vienu perēkli man sagādāja tik nebeidzamu prieku, it kā es būtu negaidot saņēmis brīniš­ķīgu dāvanu. Pacēlu mizas gabalu, un zem tā atradās bērnis­taba - maza bedrīte zemē, kuru kukainis droši vien pats bija izracis. Spīļaste tupēja bedrītes vidū, ar savu ķermeni sargādama vairākas baltas olas. Viņa tupēja uz olām kā vista un nepakus­tējās, kad es pacēlu mizu un viņai uzspīdēja saulesgaisma. Neva­rēju saskaitīt olas, bet nelikās, ka to ir daudz, tāpēc nospriedu, ka viņa vēl nav visas izdējusi. Saudzīgi noliku mizas gabalu vietā.

No šī brīža es neprātīgi sargāju perēkli. Uzcēlu tam apkārt akmens sienu un kā papildu aizsardzības līdzekli pie mietiņa piespraudu ar sarkanu tinti uzrakstītu brīdinājuma zīmīti visai ģimenei. Zīmīte vēstīja: "UZMNIGI - SPĪĻASTES PERĒKLIS - LUDZU NEISTRAUCET." Zīmīgi, ka divi pareizi uzrakstītie vārdi bija bioloģiskas dabas. Apmēram reizi stundā es pakļāvu spīļastu māti desmit minūšu ilgai rūpīgai izpētei. Biežāk pētīt es neuzdrošinājos, jo baidījos, ka viņa varētu pamest ligzdu. Beidzot olu kaudzīte zem viņas pieauga, un likās, ka mātīte jau pieradusi pie mizas biežās pacelšanas. Es pat nospriedu, ka viņa pazina mani, jo draudzīgi kustināja taustekļus.

Man par lielu sarūgtinājumu, pēc visiem maniem pūliņiem un pastāvīgās uzmanišanas mazuļi izšķīlās naktī. Man gan šķita, ka pēc visa, ko tiku mātītes labā darījis, viņa būtu varējusi aizkavēt izšķilšanos, kamēr es ieradīšos un varēšu to novērot. Tomēr te nu viņi bija, jauks jauniņu spīļastu perējums - sīciņi, trausli, kā izgrebti no ziloņkaula. Mazuļi uzmanīgi kustējās zem mātes ķermeņa, pastaigājās starp viņas kājām, pārdrošā­kie pat uzrāpās uz spīlēm. Tas bija aizkustinošs skats. Nāka­majā dienā bērnistaba bija tukša - mana brīnišķīgā ģimenīte bija izklīdusi pa visu dārzu. Kādu laiku vēlāk es ieraudzīju vienu no mazuļiem: viņš, protams, bija paaudzies, kļuvis brūnāks un stiprāks, tomēr es viņu tūlīt pazinu. Mazulis bija saritinājies rožu ziedlapu labirintā un aizmidzis; kad es viņu iztraucēju, tas tikai aizkaitināti pacēla uz augšu spīles. Man būtu gribējies domāt, ka tas ir draudzīgs sveiciens, taču godīgums liek atzīt, kas šis žests bija vienīgi spīļastes brīdinājums potenciālajam ie­naidniekam. Es tomēr viņam to neņēmu ļaunā. Galu galā viņš bija tik jauniņš, kad pēdējo reizi tikāmies.

Es iepazinu apaļīgās zemnieku meičas, kuras katru rītu un vakaru devās garām dārzam. Sāniski sēdēdamas mugurā sa­viem lempīgajiem ēzeļiem ar nolaistajām ausīm, viņas atgādi­nāja krāsainus papagaiļus ar spalgām balsīm, un viņu čalas un smiekli atbalsojās starp olīvkokiem. Rītos, kad ēzeļi dipināja gar dārzu, meičas smaidīja un uzsauca sveicienus, bet vakaros pat, nedroši balansēdamas uz savu rumaku mugurām, pārlie­cās pāri fuksiju dzīvžogam un smaidot sniedza man dāvanas - vēl aizvien saules siltuma pielijušu dzintardzeltenu vīnogu ķe­karu, piķa melnas vīģes ar sārtām plaisiņām vietās, kur sāni bija no gatavības iesprāgusi, vai milzu arbūzu, kas šķita pildīts ar rožainu ledu. Dienām ritot, es pamazām sāku saprast, ko viņas runā. Tas, kas sākumā bija tikai mulsinoša vāvuļošana, nu kļuva par atsevišķu saprotamu skaņu virtenēm. Pēc tam šīs skaņas negaidot ieguva nozīmi, un es sāku tās palēnām, ap­rauti lietot; vēl vēlāk es sarindoju jaunos vārdus gramatiski ne­pareizos, stomīgos teikumos. Kaimiņienes bija sajūsminātas, it kā es, cenzdamies apgūt viņu valodu, būtu tās īpaši mīļi ap­dāvinājis. Viņas noliecās pāri dzīvžogam un saspringtām sejām klausījās, kā es taustīdamies centos izteikt sveicienu vai kādu vienkāršu piezīmi, un, kad biju sekmīgi ticis ar sakāmo galā, viņas man starojoši uzsmaidīja, māja ar galvu un sita plaukstas. Ar laiku es apguvu viņu vārdus, iegaumēju, kura ir ar kuru rados, kura - precējusies un kura grasās to darīt, un tamlīdzīgas nianses. Uzzināju, kur starp olīvu birzīm atrodas viņu mazās mājiņas, un ik reizi, kad mums ar Rodžeru gadījās iet kādai ga­rām, visa ģimene skaļā līksmē metās ārā ar mums sasveicinā­ties un iznesa krēslu, lai es varētu apsēsties zem vīnogulājiem un kopā ar viņiem iebaudīt augļus.

Tā pamazām salas burvība nolaidās pār mums tik maigi un cieši kā ziedputekšņu sega. Ikviena diena nesa mieru un bezrū­pību un lika vēlēties, kaut tā nekad nebeigtos. Bet pēc tam, kad nakts bija nosviedusi tumsas autu, mūs gaidīja atkal jauna diena - mirdzoša un krāsaina kā novelkamā bildīte, ar tādu pašu nerealitātes pieskaņu kā citas.

* * *

Mazs sienāzītis ar garu, melanholisku seju sēdēja un nervozi raustīja pakaļkājas. Uz sūnas zariņa tupēja trausls gliemezis, me­ditēja un gaidīja vakara rasu. Resna, koši sarkana ērce sērkociņa galviņas lielumā cīnījās cauri sūnu mežam kā tukls mednieks.

Tā bija mikroskopiska pasaule, pilna fascinējošas dzīvības. Vē­rodams ērces lēno pārvietošanos, es pamanīju kaut ko intere­santu. Šur un tur sūnu plīša zaļajā segā varēja redzēt niecīgas, apaļas zīmes šiliņa lielumā. Līnijas bija tik smalkas, ka bija sa­skatāmas tikai noteiktā leņķī. Man tās atgādināja aiz bieziem mākoņiem vīdoša pilnmēness tikko samanāmo apli, kas šķita plūstam un maināmies. Es laiski prātoju, kas varēja atstāt šīs zīmes. Tās bija pārāk neregulāras un pārāk robainām malām, lai būtu kāda dzīvnieka pēdas, un kas gan būtu uz labu laimi rāpies augšup pa gandrīz vertikālu nogāzi? Turklāt zīmes ne­maz neatgādināja pēdas. Es iebakstīju viena apļa malā ar zāles stiebru. Nekas nenotika. Jau sāku domāt, ka zīmes izveidojušās kāda dīvaina sūnu augšanas procesa rezultātā. Es iebakstīju spēcīgāk, un pēkšņi mans vēders no ārkārtīgas aizrautības sa­rāvās čokurā. Likās, ka zāles stiebrs nospiedis apslēptu atsperi, jo aplītis pacēlās uz augšu kā lūka. Uzmanīgi vērodams, es, sev par pārsteigumu, konstatēju, ka tā patiesi ir lūka - ar zīdu ode­rēta lūka ar glītām konusveidīgām malām, kas cieši piekļāvās alas zīdaini izoderētajai mutei. Durvju mala bija piestiprināta pie tuneļa ieejas ar mazu zīda cilpiņu, kas darbojās kā vira. Es blenzu uz šo apbrīnojamo meistardarbu un prātoju, kas gan to būtu varējis izgatavot. Ielūkojos zīda tunelī, taču neko nere­dzēju; iebāzu zāles stiebru dziļāk, bet nekāda atbilde nesekoja. Es ilgi sēdēju un vēroju šo fantastisko mājokli, cenzdamies iz­domāt, kāds radījums to darinājis. Nodomāju, ka tā varētu būt kāda lapseņu suga, tomēr nekad nebiju dzirdējis par lapsenēm, kas veidotu savai ligzdai slepenas durvis. Jutu, ka man nekavē­joties jātiek skaidrībā. Es došos un pajautāšu Džordžam (Dže­rija tālaika privātskolotājam - L. D.), varbūt viņš zina, kas va­rētu būt šis noslēpumainais zvērs. Pasaucis Rodžeru, kurš čakli centās izrakt olīvkoku ar visām saknēm, es metos straujā riksī.

Ierados Džordža villā aizelsies un vai plīsdams no apspiestas sajūsmas, pavirši pieklauvēju un metos iekšā. Tikai tad es pa­manīju, ka viņš nav viens. Krēslā viņam blakus sēdēja cilvēks, kuru es pirmajā mirklī noturēju par Džordža brāli, jo viņš arī bija bārdains. Tomēr, pretēji Džordžam, viņš bija nevainojami ģērbies pelēkā flaneļa uzvalkā ar vesti un spodri tīrā, baltā kreklā; viņam bija gaumīga, taču drūmi tumša kaklasaite un lieli, stingri, pamatīgi nospodrināti zābaki. Samulsis apstājos uz sliekšņa, kamēr Džordžs mani sardoniski nopētīja.

- Labvakar, - viņš sveicināja. - No līksmā tempa, kādā esi ieradies, es secinu, ka tu nekāro pēc kādas papildstundas.

Es atvainojos par traucējumu un apstāstīju Džordžam par dīvainajām ligzdām, ko biju atradis.

- Paldies dievam, ka esi šeit, Teodor, - viņš teica savam bār­dainajam kompanjonam. - Tagad es varu nodot problēmu ek­sperta rokās.

- Vai nu gluži eksperta, - par Teodoru nosauktais nosodoši nomurmināja.

- Džerij, šis ir doktors Teodors Stefanidis, - Džordžs iepa­zīstināja. - Viņš ir eksperts praktiski visā, ko vien pieminēsi. Un to, ko tu nepieminēsi, viņš nosauks pats. Tāpat kā tu, viņš ir ekscentrisks dabas mīļotājs. Teodor, šis ir Džerijs Darels.

Es pieklājīgi pasveicināju, bet bārdainis, man par pārstei­gumu, piecēlās kājās, strauji pārnāca pāri istabai un pastiepa lielu, baltu roku.

- Ļoti priecājos iepazīties, - viņš teica, kā likās, vērsdamies pie savas bārdas, un uzmeta man savu zibošo, zilo acu ašu, kaut­rīgu skatienu.

Es paspiedu viņa roku un teicu, ka ari ļoti priecājos iepazī­ties ar viņu. Tad mēs brīdi mulsi klusējām, kamēr Džordžs mūs smīnēdams vēroja.

- Nu, Teodor? - viņš beidzot apjautājās. - Kas, pēc tavām domām, radījis šīs dīvainās ejas?

Teodors sakrustoja rokas aiz muguras, vairākas reizes pacē­lās pirkstgalos, tā ka zābaki protestēdami iečīkstējās, un svinīgi pētīja grīdu.

- Jā… ēēē…, - viņš teica lēni un metodiski, - izklausās, ka tās varētu būt zemes zirnekļu alas… ēēē… šī suga te, Korfu, ir diez­gan parasta… es domāju, teikdams parasta, ka esmu pats atra­dis kādus trīsdesmit vai… ēēē… četrdesmit eksemplārus, kamēr te dzīvoju.

- Aha, - Džordžs atkārtoja, - zemes zirnekļi, ko?

- Jā, - Teodors apstiprināja. - Domāju, ka varu to apgalvot ar lielu pārliecību. Tomēr varu arī kļūdīties.

Viņš šūpojās pirkstgalos, maigi čīkstinādams zābakus, un tad uzmeta man jūsmīgu skatienu.

- Ja tas nav pārāk tālu, varbūt mēs varētu aiziet un pārlieci­nāties, - viņš ierosināja. - Es gribēju teikt, ja tev nav kas labāks padomā un ja tā vieta nav pārāk tālu…

Viņa balss noslāpa līdz tikko dzirdamai vaicājošai skaņai. Es teicu, ka tā vieta ir tepat pāri kalnam, nepavisam ne tālu.

- Hm, - Teodors noteica.

- Neļauj viņam vazāt tevi apkārt pa visu salu, Teodor, - Džordžs aizrādīja. - Tu taču negribēsi auļot pa laukiem.

- Nē, nē, nepavisam, - Teodors teica. - Es tieši grasījos do­ties prom un pavisam jauki varu pastaigāties. Pavisam vien­kārši… ēēē… nogriezt līkumu cauri olīvu birzīm un sasniegt Ka­noni.

Viņš paņēma savu glīto, pelēko platmali un rūpīgi uzlika galvā. Pie durvīm viņš pastiepa roku un aši sarokojās ar Džordžu.

- Paldies par garšīgo tēju, - viņš teica un kopā ar mani svi­nīgi aizsoļoja pa taku.

Iedams es viņu slepus vēroju. Šim cilvēkam bija taisns, labi veidots deguns, pelnu blondajā bārdā slēpās smejoša mute, acis bija vērīgas, taču ar smieklu krunciņām kaktiņos, un mir­dzot vērās pasaulē no taisno, diezgan ērkuļaino uzacu apakšas. Viņš soļoja enerģiski, pie sevis dungodams. Kad sasniedzām dīķi ar sastāvējušos ūdeni, Teodors uz bridi apstājās un, bārdai mirdzot, ieskatījās tajā.

- Hm, - viņš ierunājās, - daphnia magna.

Viņš pabužināja bārdu un tad no jauna sāka soļot pa taku.

- Diemžēl, - viņš man teica, - biju devies apciemot dažus cilvēkus… ēēē… draugus, tāpēc nepaņēmu līdzi kolekcionāra somu. Žēl gan, jo šajā dīķī kaut ko varētu atrast.

Kad mēs no diezgan gludā ceļa nogriezāmies uz akmeņaino kazu taku, es paredzēju, ka dzirdēšu iebildumus, taču Teodors soļoja aiz manis ar neatslābstošu enerģiju un joprojām dun­goja. Beidzot mēs nonācām drūmajā olīvu birzī, es aizvedu Teodoru pie nogāzes un norādīju uz noslēpumaino lūku.

Teodors vērās lejup uz lūku, acis samiedzis.

- Aha, - viņš teica, - jā… hm… jā.

Viņš izvilka no vestes kabatas mazu spalvu nazīti, atvāza to, uzmanīgi iebāza asmens galu aiz mazajām durtiņām un atvāza tās.

- Hm, jā, - viņš atkārtoja, - cteniza.

Teodors ieskatījās tunelī, iepūta tajā un ļāva lūkai atkrist at­pakaļ vietā.

- Jā, tās ir zemes zirnekļu alas, - viņš teica, - bet šī izskatās neapdzīvota. Parasti zirneklis turētu… ēēē… lūku… ar kājām vai, pareizāk sakot, nagiem, turklāt tik stingri, ka jāuzmanās, lai nesabojātu durvis, ja censtos atvērt tās ar spēku. Hm… jā… tās, protams, ir mātīšu alas. Tēviņi darina līdzīgas, bet tās ir uz pusi mazākas.

Es atzīmēju, ka šī ir visdīvainākā būve, kādu esmu redzējis.

- Aha, jā! - Teodors piekrita. - Šīs alas neapšaubāmi ir ļoti dīvainas. Es vienmēr brīnos, kā gan mātīte uzzina par tēviņa tu­vošanos.

Es laikam gan izskatījos apjucis, jo viņš sašūpojās uz pirkst­galiem, uzmeta man ašu skatienu un turpināja:

- Zirneklis, protams, gaida alas iekšpusē, kamēr garām gadās iet kādam kukainim - mušai vai sienāzim, vai kam tam­līdzīgam. Liekas, tie spēj noteikt, kad kukainis pienācis pietie­kami tuvu, lai to varētu noķert. Ja tā ir, zirneklis… ēēē… metas ārā no alas un noķer radījumu. Un, kad tēviņš dodas meklēt mātīti, viņam nākas iet uz lūku pa sūnām, un es vienmēr brī­nos, kāpēc… ēēē… mātīte to aiz pārskatīšanās neaprij. Protams, var būt, ka tēviņa soļi skan savādāk, vai arī tēviņš izdod kaut kādu… zini… kaut kādu skaņu, ko mātīte atpazīst.

Mēs klusēdami kāpām lejup. Kad sasniedzām taku krusto­jumu, es teicu, ka te mums jāšķiras.

- Ak, jā, tad es nu atvadīšos, - viņš teica, blenzdams uz sa­viem zābakiem. - Priecājos ar tevi iepazīties.

Kādu brīdi mēs stāvējām klusēdami. Teodors sirga ar akūtu mulsumu, kas šķita vienmēr saasināmies, kad vajadzēja ar kādu sasveicināties vai atvadīties. Viņš labu laiku stingi blenza uz saviem zābakiem, tad pastiepa roku un svinīgi paspieda manējo.

- Uz redzēšanos, - viņš teica. - Es… ēēē… es ceru, ka mēs vēl tiksimies.

Viņš pagriezās un devās lejup pa kalnu, vicinādams spieķi, vērīgām acīm skatīdamies apkārt. Es vēroju, kamēr viņš no­zuda skatienam, un tad lēnām soļoju uz māju pusi. Teodors mani vienlaikus mulsināja un apbūra. Pirmkārt, tā kā viņš ne­apšaubāmi bija ievērojams zinātnieks (es par to spriedu pēc bārdas), viņš šķita man ļoti nozīmīgs. Patiesību sakot, viņš bija vienīgais līdz šim satiktais cilvēks, kam piemita tāda pati aiz­raušanās ar zooloģiju kā man. Otrkārt, man ārkārtīgi glaimoja tas, ka viņš izturējās pret mani un runāja ar mani kā līdzvēr­tīgu. Šā iemesla dēļ viņš man ļoti patika, jo arī ģimene runāja ar mani šādā veidā, un es noteikti biju sliktās domās par ikvienu svešinieku, kas rīkojās citādi. Taču Teodors ne tikai runāja ar mani kā ar pieaugušu, bet arī izturējās kā pret zināšanās līdz­vērtīgu sarunas biedru.

Mani nelika mierā fakti, ko viņš man pastāstīja par zemes zirnekļiem: iztēlojos radījumu tupam sarāvušos zīda tunelī, turam ciet durvis ar līkajiem nagiem un klausāmies kukaiņu soļos sūnās sev virs galvas. Prātoju, kā šie soļi izklausās zemes zirnekļa ausim? Iztēlojos, ka zirnekļa slīdēšana pāri durvīm izklausās pēc lēni noplēsta plākstera radītas skaņas. Simtkājis trokšņo kā auļojoša kavalērija. Muša tipina straujiem izrāvie­niem, kas mijas ar pauzēm, kamēr tā mazgā rokas - vienmuļa skrāpēšanās kā nažu trīšana. Es spriedu, ka lielākās vaboles saceļ tādu troksni kā tvaika veltnis, kamēr mazākās - tādas kā mārītes - droši vien pukšķina pāri sūnām kā uzvelkamas auto- mašīnītes. Šīs domas apburts, es soļoju mājup pāri satumsuša- jiem laukiem, lai pastāstītu par savu jaunatklājumu un tikša­nos ar Teodoru. Cerēju viņu vēl kādreiz satikt, jo bija tik daudz jautājumu, ko vēlējos jaunajam paziņam uzdot, taču šaubījos, vai viņam būtu gana daudz laika, ko izšķiest manis dēļ. Tomēr es kļūdījos, jo divas dienas vēlāk Leslijs, atgriezies no izbrau­kuma pa pilsētu, pasniedza man mazu sainīti.

- Es satiku to bārdaino dēlieti, - viņš lakoniski teica, - tu jau zini, to zinātnisko tipu. Šis esot tev.

Es neticīgi blenzu uz sainīti. Tas taču nekādi nevarēja būt man? Jābūt kādai kļūdai, jo diez vai varenais zinātnieks būtu ap­grūtinājis sevi, sūtīdams man paciņas. Es pagriezu sainīti otrādi un ieraudzīju glītā, smalkā rokrakstā uzrakstītu savu vārdu. Noplēsu iesaiņojamo papīru, cik ātri vien spēju. Sainītī atradās maza kastīte un vēstule.

Mīļais Džerij Darel,

Pēc mūsu sarunas pirms dažām dienām es iedomājos, ka Ta­viem vietējiem dabaszinātņu pētījumiem varētu noderēt kāds palielināmais instruments. Tāpēc nosūtu Tev šo kabatas mikro­skopu un ceru, ka tas Tev būs zināmā mērā noderīgs. Palielinā­jums, protams, nav pārāk liels, bet varētu būt pietiekams Taviem āra pētījumiem. Ar labākajiem novēlējumiem -

Tavs Teo Stefanidis

P.S. Ja ceturtdien nekas labāks nav ieplānots, varbūt Tev pa­tiktos atnākt pie manis uz tēju, un es Tev varētu parādīt kādus no saviem preparātiem.

* * *

Aizejošās vasaras pēdējās dienās un visā siltās, mitrās ziemas laikā tējas dzeršana pie Teodora kļuva par manu iknedēļas piedzī­vojumu. Katru ceturtdienu es piebāzu pilnas kabatas ar sērkociņu kastītēm un mēģenēm ar paraugiem, un Spiro mani aizveda uz pilsētu. Tā bija noruna, ko es nepārkāptu ne par ko pasaulē.

Teodors mani sagaidīja savā darbistabā, kas man ārkārtīgi patika. Pēc manām domām, istaba bija tieši tāda, kādai istabai jābūt. Gar visām sienām slējās augsti grāmatplaukti, pilni ar sējumiem par saldūdens bioloģiju, botāniku, astronomiju, me­dicīnu, folkloru un tamlīdzīgiem aizraujošiem un saprātīgiem priekšmetiem. Juku jukām ar šim grāmatām atradās spoku stāsti un kriminālromāni. Šerloks Holmss plecu pie pleca ar Darvinu, Le Fanjū līdzās Fabram, tādējādi veidojot, pēc maniem ieska­tiem, teicami līdzsvarotu bibliotēku. Uz vienas palodzes atradās Teodora teleskops, pret debesim saslējis degunu kā gaudojošs suns, uz visām pārējām palodzēm rindojās burkas un pudelītes ar miniatūriem saldūdens faunas paraugiem, kas locījās un raus­tījās starp smalkajiem ūdensaugu pavedieniem. Vienā istabas malā stāvēja masīvs galds, augstu nokrauts ar izgriezumu albu­miem, mikrofilmām, rentgena uzņēmumiem, dienasgrāmatām un piezīmju grāmatiņām. Pretējā istabas malā atradās mikro­skopa galds ar spēcīgu lampu posmainā kātā, kura kā lilijas zieds liecās pāri plakanajām kastēm, kurās glabājās Teodora priekšmetstikliņu kolekcija. Paši mikroskopi, kas koši mir­guļoja, mitinājās zem bišu stropiem līdzīgiem stikla kupoliem.

- Kā tev klājas? - Teodors apjautājās, it kā es būtu pilnīgs svešinieks, un sev raksturīgajā manierē paspieda man roku - ar strauju lejupvērstu rāvienu, it kā pārbaudītu virvē iesietu mezglu. Formalitātes tādējādi bija pabeigtas, un mēs pievērsā- mies svarīgākiem tematiem.

- Es… ēēē… zini… tieši pirms tavas ierašanās caurskatīju priekšmetstikliņus un atradu vienu, kas tevi varētu interesēt. Tās ir žurku blusas mutes daļas… tu jau zini, ceratophyllus fasciatus. Tā, es tagad noregulēšu mikroskopu… lūk! Vai redzi? Ļoti inte­resanti. Es gribēju teikt, tā gandrīz izskatās pēc cilvēka sejas, vai tev tā nešķiet? Un te ir vēl viens… ēēē… paraugs… jocīgi. Ak, at­radu! Tie dārza vai krusta zirnekļa aušanas orgāni… ēēē… epeira fasciata…

Laimīgi un aizrautīgi mēs pētījām mikroskopu. Ar entu­ziasmu pārlēcām no viena temata uz citu, un, ja Teodors pats nevarēja atbildēt uz maniem jautājumiem, kas plūda nerim­tīgā straumē, viņš atbildes atrada grāmatās. Grāmatplauktā parādījās robi, jo aizvien jaunas un jaunas grāmatas tika vilktas ārā informācijas meklējumos un kaudzes mums apkārt auga aizvien augstākas.

- Un te ir ciklops… cyclops viridis… ko es nesen noķēru netālu no Govino. Tā ir mātīte ar olu maisiņiem… tā, tūlīt ieregulēšu… un tu varēsi skaidri saskatīt olas… Es tikai ielikšu viņu kastītē… ēēē… hm… te, Korfu, sastopamas vairākas ciklopu sugas.

Baltās gaismas spožajā lokā parādījās dīvains radījums ar bumbierveida ķermeni, gariem taustekļiem, kas aizkaitināti raustījās, asti kā viršu zariņu un diviem lieliem, izspīlētiem mai­siem ar rožainām pērlītēm katrā ķermeņa pusē (tie izskatījās pēc sīpolu maisiem ēzeļa mugurā).

- …tos sauc par ciklopiem, jo, kā tu redzi, viņiem ir tikai viena acs pieres vidū. Es gribēju teikt, tā būtu pieres vidū, ja ciklopiem būtu piere. Kā jau tu zini, senās Grieķijas mitoloģijā ciklopi bija milži… ēēē… katram bija viena acs. Viņu uzdevums bija kalt Hēfaistam dzelzi.

Silts vējš ārpusē glaudās pret slēģiem, tos krikstinādams, un lietus lāses ritēja cita citai pakaļ pa loga rūtīm kā caurspīdīgi

kurkuli.

- Aha! - Interesanti, ka tu to pieminēji. Saloniku zemnie­kiem ir ļoti līdzīga… ēēē…. māņticība. Nē, nē, tikai māņticība. Man te ir grāmata, kurā ir ārkārtīgi interesanti stāstīts par vampīriem… ēēē… Bosnijā. Izskatās, ka turienes iedzīvotāji…

Tika pasniegta tēja; kūkas tupēja uz krēma spilventiņiem, grauzdiņi mirka kūstošā sviestā, tasītes mirdzēja, un no tēj­kannas snīpja stīdza tieva tvaika strūkliņa.

- …no otras puses, nav iespējams apgalvot, ka uz Marsa nav dzīvības. Pēc manām domām, ir gluži iespējams, ka tur tiks… ēēē… atrastas dažas dzīvības formas, ja mums reiz laimēsies tur

nokļūt. Taču nav pamata pieņemt, ka jebkāda tur atrasta dzī­vības forma būtu identiska…

Tērpies tvīda uzvalkā, Teodors izskatījās glīts un akurāts; viņš lēni un metodiski košļāja grauzdiņu, bārda spurojās, un acis aizrautīgi iemirdzējās, tiklīdz mūsu sarunā uzpeldēja jauns temats. Viņa zināšanas man šķita neizsmeļamas. Viņš bija ba­gātīga informācijas krātuve, un es nepaguris smēlu no šā avota. Lai arī kāds būtu temats, Teodors par to varēja pastāstīt kaut ko interesantu. Beidzot es sadzirdēju uz ielas Spiro mašīnas au-

totauri un negribīgi cēlos, lai dotos prom.

* * *

Drūpošais mūris, kas apjoza iegrimušo dārzu līdzās mājai, man bija bagātīgu medību lauks. Tā bija mūžveca mūra siena, kas reiz tikusi apmesta, bet tagad biezi noaugusi ar sūnām, ap­metums daudzu ziemu mitrumā bija uzburbis un atlobījies. Visa virsma bija pārklājusies ar plaisiņu tīklu, dažas no tām vairākas collas platas, citas tik šauras kā mats. Šur un tur lieli apmetuma gabali bija nokrituši un atsedza ribām līdzīgas rož- sārtu ķieģeļu rindas. Ja mūri aplūkoja tuvāk, tajā atklājās vesela ainava: simtiem sīku, sarkanu, dzeltenu un brūnu suņusēņu cepurīšu mitrākajās vietās vīdēja puduros kā māju jumti cie­matos; pudeļzaļu sūnu pakalni bija saauguši tik simetriski, it kā būtu īpaši te iestādīti un apcirpti; ēnainās vietās no sprau­gām apmetumā spraucās papardīšu meži un rāmi nokarājās kā mazi, zaļi ūdenskritumi. Mūra augšdaļa bija tuksnesīga - pā­rāk sausa, lai tur jebkas augtu, tā kalpoja vienīgi par sauļošanās vietu spārēm. Mūra pamatnē auga milzums zaļumu - ciklame- nas, krokusi, asfodeli, kuru lapas spraucās cauri sadrupušiem, salauzītiem jumta kārniņiem, kas tur bija sabērti. Visu mūra joslu apsargāja kazeņu labirints, kas sezonas laikā bija piebērts ar treknām, sulīgām ogām, tumšām kā melnkoks.

Mūri apdzīvoja visdažādākie radījumi - dienas un nakts strādnieki, mednieki un medījumi. Naktī mednieki bija krupji, kas dzīvoja starp kazenājiem, un bālie, caurspīdīgie gekoni ar izvalbītām acīm, kas mitinājās augstākajās mūra spraugās. Viņu medījums bija muļķīgu, izklaidīgu garkāju odu populācija, kas zumēja un grīļīgi laidelējās starp lapām; visu veidu un izmēru naktstauriņi - svītraini, rūtaini, raibi kā mozaīka, plankumaini un traipaini - tie pūkainos mākoņos laidelējās gar sakaltušo apmetumu; vaboles, tuklas un glītas kā biznesmeņi, kas izne­sīgi traucas savos nakts darbos. Kad pēdējais jāņtārpiņš bija ar visu vēsi smaragdzaļo lākturi devies pie miera zem sūnu pakal­niem un uzlēca saule, mūra sienu savā ziņā pārņēma citi tās iemītnieki. Nu bija grūtāk saskatīt atšķirību starp medniekiem un medījumiem, jo tā vien likās, ka ikviens ēd otru bez aizsprie­dumiem. Mednieklapsenes uzglūnēja kāpuriem un zirnekļiem, zirnekļi medīja mušas, lielās, trauslās, gluži kā mednieku kam­zoļos tērptās spāres barojās ar zirnekļiem un mušām, bet ašās, muskuļotās, daudzkrāsainās ķirzakas, kas mitinājās mūrī, tie­sāja nost itin visus.

Tomēr kautrīgākie un biklākie mūra sabiedrības iemītnieki bija arī visbīstamākie; ja vien īpaši nemeklēja, nevienu no tiem pat nevarēja ieraudzīt, un tomēr mūra apmetuma spraugās droši vien mitinājās vairāki simti šo radījumu. Ja zem vaļīga apmetuma gabala uzmanīgi pabāza naža asmeni un atšķēla to no sienas, apakšā varēja ieraudzīt sarāvušos tupam mazu, melnu, apmēram collu garu skorpionu, kas izskatījās kā veidots no pulētas šokolādes. Skorpioni ar saplacinātajiem, ovālajiem ķermeņiem, glītajām līkajām kājām, milzīgajām krabju spīlēm, kas bija izliektas un ar glītiem salaidumiem kā bruņām, un astēm, kas izskatījās pēc brūnu pērMšu virtenes ar tādu kā rozes ērkšķi galā, bija dīvaina izskata radījumi. Kamēr viņu aplūkoja, skorpions tupēja pavisam mierīgi, vienīgi itin kā attaisnoda­mies pacēla asti brīdinošā žestā, ja tam pārāk spēcīgi uzpūta elpu. Ja vērotājs ļāva saulei pārāk ilgi apspīdēt skorpionu, viņš vienkārši pagrieza muguru un devās prom, lēni, bet neatturami paspraucās zem cita apmetuma gabala.

Man šie skorpioni ļoti iepatikās. Es viņus uzskatīju par pa­tīkamiem, pieticīgiem radījumiem ar ārkārtīgi pievilcīgām manierēm. Ja vien cilvēks nedarīja kaut ko muļķīgu vai nepie­dienīgu (piemēram, mēģināja tiem pieskarties), skorpioni iz­turējās pret to ar cieņu, un viņu vienīgā karstā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk aizbēgt un paslēpties. Viņi droši vien uzska­tīja mani par īstu sodību, jo es visu laiku plēsu nost apmetuma gabalus, lai varētu viņus apskatīt, vai arī gūstīju tos un liku staigāt pa ievārījuma burkām, lai redzētu, kā tie kustina kājas. Savu pēkšņo un negaidīto uzbrukumu laikā es atklāju par skorpioniem krietni daudz. Es uzzināju, ka viņi ēd gaļas mušas (kaut ari es nekad neredzēju, kā viņi tās noķer), sienāžus, nakts­tauriņus un zeltactiņas. Vairākas reizes es pieķēru, ka viņi ēd cits citu, un šāds citādi tik nevainojama radījuma paradums mani gauži sāpināja.

Naktī tupēdams uz mūra ar kabatas lukturīti, es pamanījos novērot dažus mirkļus no skorpionu brīnišķīgajām aplidošanas dejām. Redzēju skorpionus stāvam ar kopā sakļautām spīlēm, saslietiem augumiem un maigi kopā savītām astēm; redzēju viņus spīli spīlē lēni valsējam lokos starp sūnu spilventiņiem. Tomēr man izdevās šos priekšnesumus novērot tikai pavisam īsu brīdi, jo, tiklīdz es ieslēdzu kabatas lukturīti, partneri apstā­jās, mirkli nogaidīja, tad, redzēdami, ka es negrasos novākt gaismu, pagriezās un apņēmīgi - spīli spīlē, plecu pie pleca - soļoja prom. Tie nu noteikti bija radījumi, kas labprātāk turē­jās savrup. Ja es drīkstētu dibināt koloniju nebrīvē, droši vien varētu novērot visu rituālu, bet ģimene bija aizliegusi ienest skorpionus mājā, par spīti visiem maniem argumentiem.

Tad kādu dienu es mūrī atradu resnu skorpionu mātīti, kura no pirmā acu uzmetiena likās ģērbusies bāli dzeltenbrūnā ka­žokā. Rūpīgāka izpēte pierādīja, ka šo dīvaino apģērbu veido liels daudzums sīciņu mazuļu, kas bija pieķērušies mātei pie muguras. Mani šī ģimenīte sajūsmināja, un es nolēmu slepus ienest viņus mājā un turēt savā guļamistabā, lai varētu vērot ma­zuļus izaugam. Ārkārtīgi uzmanīgi iemanevrēju māti kopā ar mazuļiem sērkociņu kastītē un steidzos atpakaļ uz villu. Nelai­mīgā kārtā tūlīt pēc tam, kad pārrados, vajadzēja sēsties pie pus­dienu galda; es uzmanīgi noliku kastīti viesistabā uz kamīna malas, lai skorpioniem pietiktu svaiga gaisa, un devos uz ēdam­istabu, lai pievienotos ģimenei pie galda. Niekodamies ar ēdienu, paslepus barodams Rodžeru zem galda un klausīdamies ģimenes strīdos, es pilnīgi aizmirsu savus aizraujošos jauniegu­vumus. Visbeidzot Larijs, pabeidzis maltīti, atnesa no viesistabas cigaretes, atlaidās krēslā, iesprauda vienu mutē un paņēma sēr­kociņu kastīti. Aizmirsis draudošo likteni, es ar interesi vēroju, kā viņš, joprojām veikli tērzēdams, atver sērkociņu kārbiņu.

Es līdz pat šai dienai esmu pārliecināts, ka skorpionu mātī­tei nebija ļaunu nodomu. Viņa bija uzbudināta un mazliet aiz­kaitināta par ilgo ieslodzījumu sērkociņu kastītē, un, protams, izmantoja pirmo iespēju izmukt. Viņa strauji izrāpās no kastī­tes, mazuļiem izmisīgi turoties pie muguras, un steidzīgi aiz­skrēja pa Larija roku. Tad, īsti nebūdama pārliecināta, ko da­rīt tālāk, viņa apstājās, sacēlusi dzeloni gatavībā. Larijs, sajutis viņas spīļu pieskārienu, pameta skatienu uz roku, un kopš tā mirkļa sākās pilnīgs juceklis.

Viņš bailēs tā ieaurojās, ka Lugarēcijai izkrita no rokām šķī­vis, un Rodžers, mežonīgi riedams, izšāvās no pagaldes. Larijs sapurināja roku, un nelaimīgā skorpionu mātīte aizlidoja pāri galdam, piezemēdamās starp Margo un Lesliju, un mazuļi pa­šķīda visapkārt kā konfeti. Ārkārtīgi saniknojusies par šādu ap­iešanos, mātīte metās uz Leslija pusi, niknumā raustīdama dzeloni. Leslijs pielēca kājās, apgāzdams krēslu, un izmisīgi novēcināja ar salveti, aiztraukdams skorpionu kūleņu kūle­ņiem pie Margo, kura nekavējoties laida vaļā tādu spiedzienu, ar kādu būtu lepojusies jebkura tvaika lokomotīve. Māte, kuru mierīgās atmosfēras pēkšņā, spējā pārvēršanās haosā bija bez­galīgi samulsinājusi, uzlika brilles un pablenza uz galdu, vēlēda­mās redzēt jandāliņa cēloni; tajā mirklī Margo, veltīgi pūlēda­mās apturēt skorpiona tuvošanos, gāza tam virsū glāzi ūdens. Ūdens šalts aizšāvās skorpionam garām, toties precīzi trāpīja mātei, kura nepavisam nepanesa aukstu ūdeni - viņa palika bez elpas un sēdēja galda galā, kampdama gaisu un nespēdama neko iebilst. Skorpionu mātīte pa to laiku bija atradusi patvē­rumu zem Leslija šķīvja, bet mazuļi izmisīgi kūņojās pa visu galdu. Rodžeru šī panika mulsināja, bet viņš bija cieši apņēmies dot arī savu ieguldījumu, tāpēc skraidīja apkārt pa istabu un histēriski rēja.

- Atkal tas sasodītais puika… - Larijs rēca.

- Uzmanies! Uzmanies! Viņi nāk! - Margo spiedza.

- Mums vajadzīga grāmata, - Leslijs auroja, - bez panikas, sitam viņus ar grāmatu!

- Kas jums visiem lēcies, Dieva dēļ? - māte joprojām centās izprast situāciju, slaucīdama brilles.

- Tas sasodītais puika… viņš mūs visus nogalinās… paska­ties uz galdu… mudž no skorpioniem…

- Ātri… ātri… dariet kaut ko… Uzmanies! Uzmanies!

- Beidz spiegt un, Dieva dēļ, dabū grāmatu… tu uzvedies vēl sliktāk par to suni… muti ciet, Rodžer…

- Tikai Dieva Žēlastības dēl es netiku sadzelts…

- Uzmanies… tur ir vēl viens… ātri… ātri…

- Ak kungs, aizveries un dabū man kādu grāmatu…

- Bet kā gan skorpioni tika uz galda, mīļais?

- Tas sasodītais puika… no katras sērkociņu kastītes šajā mājā uzglūn nāve…

- Skaties, viņš nāk man virsū… ātri, ātri… dari kaut ko…

- Spied viņu nost ar nazi… ar nazi… spied taču nost…

Tā kā neviens nebija pacenties Rodžeram paskaidrot situā­cijas būtību, viņš nonāca maldīgas pārliecības varā, ka ģimenei kāds uzbrūk un tātad viņa pienākums ir mūs aizstāvēt. Tā kā Lugarēcija bija vienīgā svešiniece šajā istabā, Rodžers nonāca pie loģiska secinājuma, ka viņai jābūt vainīgajai, tāpēc iekoda mūsu kalponei potītē. Nevarēja teikt, ka tas daudz palīdzētu.

Ar laiku tika zināmā mērā atjaunota kārtība, visi skorpionu mazuļi paslēpušies zem dažādiem šķīvjiem un galda piederu­miem. Galu galā, pēc maniem kvēlajiem lūgumiem, kuriem pievienojās arī māte, Leslija priekšlikums par visas kompānijas noslepkavošanu tika noraidīts. Kamēr mana ģimene, joprojām niknuma un baiļu pārņemta, atkāpās viesistabā, es veselu pus­stundu uzlasīju mazuļus tējkarotē un tupināju atpakaļ mātei uz muguras. Tad es viņus uz apakštasītes iznesu ārā un gaužām negribīgi palaidu uz mūra sētas. Mēs ar Rodžeru to pēcpus­dienu pavadījām pakalnos, jo es jutu, ka būtu prātīgi ļaut ģi­menei atpūsties, pirms atkal rādīties viņiem acīs.

Šim incidentam bija visai dažādas sekas. Larijam izstrādājās sērkociņkastīšfobija, un viņš tās atvēra ārkārtīgi piesardzīgi, ap- tinis roku ar mutautiņu. Lugarēcija vēl nedēļām ilgi pēc tam, kad koduma brūce bija sadzijusi, kliboja apkārt pa māju, aptinusi ap potīti jardiem apsēju, un katru rītu kopā ar tēju izrādīja mums, kā veidojas krevele. Tomēr no mana viedokļa ļaunākās šī noti­kuma sekas bija tādas, ka māte nolēma - es atkal esmu ticis savā vaļā un pienācis īstais brīdis sniegt man mazliet izglītības.

* * *

Kad vasara gāja uz beigām, es, sev par lielu sajūsmu, vēlreiz paliku bez mājskolotāja. Māte bija atklājusi, ka Margo un Pī- ters, kā viņa smalkjūtīgi aizrādīja, "pārākviens otram iepatiku- šies". Tā kā visa ģimene vienbalsīgi noraidīja Pītera ieprecēša- nos mūsu saimē, kaut ko neapšaubāmi vajadzēja iesākt. Leslija vienīgais piedāvājums problēmas atrisināšanai bija nošaut Pī- teru, taču nezin kāpēc šo plānu pārējie uzņēma ar izsmieklu. Manuprāt, tā bija spoža ideja, tomēr es paliku mazākumā. La­rijs ieteica aizsūtīt laimīgo pāri mēnesi padzīvot Atēnās, lai, kā viņš paskaidroja, tie pārslimotu savu kaiti, taču māte šo iero­sinājumu noraidīja kā amorālu. Beidzot māte atteicās no Pītera pakalpojumiem, viņš slepus un strauji nozuda, un mums vaja­dzēja tikt galā ar traģisku, asarainu un neganti niknu Margo, kura, tērpusies notikumam ārkārtīgi piemērotā tumšā, brīvi krītošā tērpā, savu lomu spēlēja spīdoši. Māte mierinādama bārstīja banalitātes, Larijs lasīja lekcijas par brīvo mīlu, toties Leslijs sev vien zināmu iemeslu dēļ turpināja tēlot aizvainoto brāli un ik pa brīdim parādījās, vicinādams revolveri un drau­dēdams nošaut Pīteru kā suni, ja viņš vēl kādreiz speršot savu kāju villā. Visā šajā jezgā Margo, asarām izteiksmīgi plūstot, traģiski žestikulēja un klāstīja, ka viņas dzīve esot sagrauta. Spiro, kuram, tāpat kā visiem citiem, ļoti patika īsti dramatiskas situācijas, raudāja kopā ar Margo un izvietoja gar ostas malu sa­vus dažādos draugus, lai tie pieskatītu, vai Pīters negrasās atgriezties salā. Mēs visi pamatīgi uzjautrinājāmies. Tieši tad, kad likās, ka kaislības norimst pašas no sevis un Margo jau spēja ieturēt maltīti, neizplūstot asarās, viņa no Pītera saņēma zīmīti, kurā bija teikts, ka viņš brauc tai pakaļ. Margo pārņēma panika par šādu domu, tāpēc viņa parādīja zīmīti mātei, un visa ģimene vēlreiz ar sajūsmu gatavojās farsam. Spiro dubul­toja ostas apsardzi, Leslijs eļļoja ieročus un vingrinājās šaušanā pa lielu, mājas priekšā pienaglotu kartona figūru, Larijs pār­maiņus mudināja Margo vai nu pārģērbties par zemnieci un mesties Pītera skavās, vai arī beigt tēlot Kamēliju dāmu. Margo apvainojās, ieslēdzās bēniņos un atteicās runāt ar ģimeni - iz­ņēmums biju vienīgi es, jo nebiju nostājies nevienā pusē. Tur viņa gulēja, raženi raudāja un lasīja Tenisonu, laiku pa laikam to visu pārtraukdama, lai ar nezūdošu apetīti notiesātu pama­tīgās maltītes, kuras es nesu viņai uz paplātes.

Margo nosēdēja bēniņos veselu nedēļu. Beidzot viņu no tu­rienes novilināja situācija, kas izvērtās par visa notikuma pienā­cīgu kulmināciju. Leslijs bija atklājis, ka no "Jūras Govs" pazu­duši vairāki sīki priekšmeti, un turēja aizdomās zvejniekus, kas naktīs īrās garām mūsu molam. Viņš nolēma zagļus pārmācīt, tāpēc piestiprināja pie savas guļamistabas loga trīs garstobru bises, notēmējis tās lejup uz molu. Ar asprātīgi izveidota auklu sējuma palīdzību viņš spēja izšaut visas bises citu pēc citas, pat nepieceldamies no gultas. Attālums, protams, bija pārāk liels, lai nodarītu kādu kaitējumu, tomēr Leslijs uzskatīja, ka šāviņa svilpšana cauri olīvkoku lapām un skrošu plunkšķi, tām sabir­stot jūrā, varētu iedarboties kā gluži labs iebiedēšanas līdzeklis. Paša ģeniālais izgudrojums Lesliju tik ļoti aizrāva, ka viņš neie­domājās kādam pastāstīt par izliktajām zagļu lamatām.

Mēs bijām izklīduši pa savām istabām un nodarbojāmies, ar ko nu katrs. Mājā valdīja klusums. Ārā, karstajā naktī, maigi sisināja circeņi. Pēkšņi atskanēja apdullinošu sprādzienu zalves, kas nodrebināja visu māju, un lejā sāka riet suņi. Es izskrēju ārā kāpņu telpā, kur jau valdīja īsts jampadracis: suņi visi kā viens traucās augšup, lai piedalītos līksmībā, un ņēmās lēkāt apkārt, aizrautīgi riedami. Māte, mežonīgi pārbijusies, apjomīgajā naktskreklā bija izsteigusies no guļamistabas - pilnā pārliecībā, ka Margo izdarījusi pašnāvību. Larijs nikni izmetās no savas istabas uzzināt, jo šis tracis nozīmē, savukārt Margo iedomā­jās, ka Pīters ieradies viņai pakaļ un nu Leslijs viņu noslepka­vojis, tāpēc grābstījās ap bēniņu durvju slēdzeni un spiedza, cik jaudāja.

- Viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… viņa padarījusi kaut ko muļķīgu… - māte vaimanāja un izmisīgi centās atbrīvoties no Čuruļa un Korķeļa, kuri pārliecībā, ka sākušās jautras nakts draiskulības, bija sagrābuši viņas naktskrekla malu un, neganti rūkdami, rāva katrs uz savu pusi.

- Tas nu ir pēdējais piliens… pat mierīgi gulēt neļauj… Šī ģi­mene padara mani traku… - Larijs rēca.

- Neaiztieciet viņu… lieciet viņu mierā… gļēvuļi! - aiz bē­niņu durvīm skanēja Margo spalgā, asarainā balss, kamēr viņa pati mežonīgi grabinājās, cenzdamās tās atvērt.

- Zagļi!… Saglabājiet mieru… tikai zagļi! - Leslijs kliedza, pavēris savas istabas durvis.

- Viņa vēl ir dzīva… viņa vēl ir dzīva… Dabūjiet taču prom suņus…

- Nelieši… kā jūs drīkstat uz viņu šaut?… laidiet mani ārā, laidiet ārā!

- Beidziet trakot, tie ir tikai zagļi…

- Lopi un sprādzieni visu dienu, un nu vēl nakts vidū saso­dītas divpadsmit lielgabalu zalves… tas jau ir pārmēru ekscen­triski…

Beidzot māte aizcīnījās līdz bēniņiem, vilkdama naktskrekla stērbelē ieķērušos Čuruli un Korķeli sev līdzi, bāla un dreboša atrāva vaļā bēniņu durvis un atrada otrpus tām tikpat bālu un trīcošu Margo. Pēc ilgas izskaidrošanās mēs sapratām, kas no­ticis un ko katrs no mums iedomājies. Māte, šoka pārņemta, bargi rāja Lesliju.

- Tev gan nevajadzētu tā rīkoties, mīļais, - viņa pārmeta, - tas tiešām ir muļķīgi. Ja tu grasies šaudīties, vismaz pasaki mums.

- Jā, - Larijs rūgti piekrita, - vismaz kaut kā mūs brīdini! Ie­kliedzies "koks gāžas!" vai kaut ko tamlīdzīgu!

- Nesaprotu, kā lai es pieķeru zagļus nozieguma vietā, ja man jums visiem jāizkliedz brīdinājumus, - Leslijs sarūgtināts atcirta.

- Sasodīts, kāpēc gan tev kopā ar zagļiem būtu jāpieķer arī mūs? - Larijs nerimās.

- Jā, mīļais, parausti zvanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tikai, lūdzu, nesarīko vairs neko tādu… mani tas padarījis vai traku.

Tomēr šis atgadījums izvilināja Margo no bēniņiem, kas, pēc mātes domām, arī bija ieguvums.

Džerijs sarakstīja vēl divas grāmatas par Korfu. Pirmā sākās ar ģimenes locekļu žēlabām par to, ka viņi "Manā ģimenē un citos zvēros" esot aprakstīti pagalam kariķētā veidā. Viņš tos nudien netaupa, toties vēlāk stāstā par dzimšanas dienas dā­vanu ļauj pavīdēt mīlestībai pret savu neparasto ģimeni. Korfu triloģijas noslēguma daļa tika sarakstīta veselus četrdesmit gadus vēlāk, taču apraksta tēlainība ir tikpat nevainojama kā māmuļas ceptie cepumi, un no tās mēs uzzinām, ka jau tolaik Džerija dzīvnieku vaceja instinkts mudinaja ļaut viņa spalvainajiem guvumiem izbaudīt brīvību.

NO GRĀMATAS "PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI"

- Beidz reiz malt par Grieķiju, - Leslijs aizkaitināts iesaucās.

- Tas man atgādina par Džerija sasodīto grāmatu. Bija vajadzīga vesela mūžība, kamēr es ar to samierinājos.

- Tev bija vajadzīga mūžība, - Larijs dzēlīgi aizrādīja, - bet man? Tu nevari pat iedomāties, kādu postījumu tā dikensvei- dīgā karikatūra nodarījusi manam literāta tēlam.

- Lasot, kā viņš aprakstījis mani, varētu nodomāt, ka es ne­kad ne par ko citu neliekos zinis, kā vien par ieročiem un lai­vām, - Leslijs teica.

- Bet tu tiešām nekad nedomā ne par ko citu - tikai un vie­nīgi ieroči un laivas.

- Vislielākais posts tika nodarīts man, - Margo iejaucās.

- Viņš to vien runāja, kā par manām pūtītēm.

- Manuprāt, jūs visi bijāt pilnīgi pareizi aprakstīti, - teica māte, - bet mani gan viņš padarījis par pilnīgu plānprāti.

- Man nebūtu iebildumu pret kariķēšanu piedienīgā prozā, - Larijs piezīmēja, sparīgi izšņaukdams degunu, - bet kariķēšana sliktā angļu valodā ir neizturama.

- Virsraksts vien jau ir aizvainojošs, - Margo turpināja,

- "Mana ģimene un citi zvēri". Man kļūst nelabi, kad cilvēki ap­vaicājas: "Un kura no citiem zvēriem esi tu?"

- Manuprāt, virsraksts bija diezgan komisks, mīļā, - māte ie­minējās. - Man nepatika vienīgi tas, ka viņš neizmantoja pašus labākos stāstus.

- Jā, piekrītu! - Leslijs teica.

- Kurus vislabākos stāstus? - Larijs aizdomīgi noprasīja.

- Nu, kaut vai par to, kā tu ar Maksa jahtu kuģoji apkārt salai. Tas bija pēc traka jocīgi.

- Ja tas stāsts tiktu iespiests, es viņu iesūdzētu!

- Nesaprotu, par ko - tas bija ļoti jautri, - Margo teica.

- Un ja nu viņš būtu aprakstījis laiku, kad tu pievērsies spi­ritismam? Vai par to tu arī uzjautrinātos? - Larijs dzēlīgi ap­jautājās.

- Nē, nepavisam - par to viņš nedrīkst rakstīt! - Margo šaus­mās iekliedzās.

- Redzi nu! - Larijs triumfēja. - Un kā ar to Leslija tiesu?

- Nesaprotu, kāpēc jums jāievelk arī mani, - Leslijs kareivīgi atcirta.

- Tu taču pats apgalvoji, ka viņš nav ielicis grāmatā labākos pārpratumus, - Larijs aizrādīja.

- Jā, es par šiem notikumiem biju aizmirsusi, - māte ieķiķinā- jās. - Manuprāt, Džerij, šie ir smieklīgāki par tiem, ko izmantoji tu.

- Man prieks, ka tu tā uzskati, - es domīgi novilku.

- Kāpēc? - Larijs noprasīja, aizdomīgi pablenzis uz mani.

- Tāpēc, ka esmu nolēmis uzrakstīt vēl vienu grāmatu par Korfu un izmantot šos stāstus, - es nevainīgi paskaidroju.

Vienā mirklī sacēlās sašutuma vētra.

- Es aizliedzu! - Larijs ieaurojās, mežonīgi nošķaudīdamies,

- es tev to kategoriski aizliedzu!

* * *

Airēdamies līča rāmajos ūdeņos, es saskatīju kaut ko tādu, ko noturēju par dzeltenu jūraszāļu klājienu. Jūraszāles vienmēr bija izpētes vērtas, jo tajās allaž mitinājās jūras sīkbūtņu bari un reizēm, ja palaimējās, ari diezgan lieli radījumi, tāpēc es ai­rējos turp. Tomēr, piekļuvis tuvāk, redzēju, ka tās nav jūraszā­les, bet kaut kas līdzīgs dzeltenīgam akmenim. Taču kas gan tas par akmeni, ja spēj turēties virs divdesmit pēdas dziļa ūdens? Izpētījis vēl pamatīgāk, es, sev par neaprakstāmu sajūsmu, at­klāju, ka tas ir diezgan liels jūras bruņurupucis. Ievilcis airus un piekodinājis suņiem uzvesties klusu, balansēju laivas priekš­galā un, uztraukumā sastindzis, gaidīju, līdz "Būtla Košpakaļa" pieslīdēs tuvāk un tuvāk. Bruņurupucis bija izplājies ūdens virspusē un, kā likās, saldi aizmidzis. Mans uzdevums bija to noķert, pirms dzīvnieks pamostas. Ne tīkli, ne kādi citi no ma­niem dažādajiem rīkiem nebija domāti savas trīs pēdas gara bruņurupuča gūstīšanai, tātad vienīgais paņēmiens, kā gūt pa­nākumus, bija ienirt, sagrābt bruņurupuci un kaut kādā veidā iedabūt laivā, pirms medījums pamostas. Savā uzbudinājumā es ne uz mirkli neiedomājos, ka tik liels bruņurupucis noteikti ir ļoti stiprs un diez vai padosies bez cīņas. Kad laiva atradās apmēram sešas pēdas no bruņurupuča, es aizturēju elpu un ie­niru. Biju nolēmis panirt zem viņa, lai šādā veidā noslēgtu tam atkāpšanās ceļu; ielēkdams siltajā ūdeni, es noskaitīju īsu lūg­šanu, kaut nu lēciena radītais plunkšķis bruņurupuci nepamo- dinātu, vai arī - kaut tas vismaz būtu vēl pārāk miegains strau­jai bēgšanai. Dziļi ieniris, pagriezos uz muguras un ieraudzīju bruņurupuci sastingušu virs sevis kā milzīgu zelta gineju. Pa­šāvies zem bruņurupuča, es to stingri sagrābu aiz priekšējām peldpleznām, kuras kā raupji sirpji izliecās no bruņām. Man par pārsteigumu, pat šī rīcība bruņurupuci nepamodināja; kad elsodams izniru, joprojām stingri sagrābis peldpleznas, un iz­purināju ūdeni no acīm, sapratu iemeslu. Kā vēstīja mans de­guns un sīku zivtiņu bari, kas skrubinājās gar bruņurupuča zvī- ņainajiem locekļiem, tas jau diezgan ilgi kopš bijis beigts.

Šis fakts gan sagādāja vilšanos, tomēr beigts bruņurupucis ir labāks nekā nekāds, tāpēc es ar pūlēm aizvilku tā ķermeni līdz "Būtlai Košpakaļai" un aiz vienas pleznas piesēju pie laivas ma­las. Suņi jutās ārkārtīgi ieintriģēti, jo uzskatīja bruņurupuci par kādu eksotisku delikatesi, ko esmu tiem sagādājis. "Būtla Košpakaļa" savas formas dēļ nekad nav bijusi ērti stūrējama, un tagad, pateicoties vienā malā piesietā bruņurupuča svaram, laiva izrādīja tieksmi riņķot uz vietas. Tomēr pēc stundu ilgas rosīgas airēšanas mēs sekmīgi piestājām pie mola, un, piesējis laivu, es izvilku bruņurupuča ķermeni krastā, kur varēju to iz­pētīt. Tas bija knābjainais bruņurupucis - viens no tiem, kuru bruņas izmanto briļļu ietvaru gatavošanai un kuru izbāzeņus reizēm var redzēt optikas veikalu skatlogos. Rāpulim bija ma­sīva galva ar lielu, krunkainu dzeltenas ādas pakakli un asu knābi, kas to darīja ārkārtīgi līdzīgu vanagam. Bruņas bija da­žās vietās ieskrāpētas, droši vien okeāna vētrās vai no garām- peldošas haizivs zobiem, un šur tur izgreznotas ar maziem baltu jūras pīlīšu mazuļu kumšķiem. Bruņu blāvā, narcišu dzeltenā apakšpuse bija mīksta un lokana kā samircis kartons.

Es nesen biju veicis ilgu un aizraujošu beigta krāšņbruņuru- puča sekciju un jutu, ka šī būtu ideāla iespēja salīdzināt jūras bruņurupuča un viņa saldūdens brāļa iekšējo orgānu anato­miju, tāpēc devos augšā kalnā, aizņēmos no dārznieka ķerru, aizgādāju savu dārgumu uz mājām un svinīgi noguldīju ve­randā, mājas priekšpusē.

Zināju, ka saduršos ar pretestību, ja uzsākšu bruņurupuča sekciju mājā, taču uzskatīju, ka nevienam cilvēkam, kas ir pie pilnas saprašanas, nevarētu rasties iebildumi pret verandas iz­mantošanu. Nolicis piezīmju grāmatu pa ķērienam un glīti sarindojis zāģus, skalpeļus un žiletes, gluži kā operāciju zālē, es ķēros pie darba.

Izrādījās, ka mīkstā, dzeltenā pavēdere nāk nost pavisam viegli, ja salīdzina ar krāšņbruņurupuča apakšdaļu, kuras nozā- ģēšanai man bija vajadzīgas trīs ceturtdaļstundas. Kad plāksne bija atdalīta, es to nocēlu kā vāku no šķīvja, un zem tās atklājās visi apburošie bruņurupuča iekšējo orgānu noslēpumi - vislie­lākajā mērā daudzkrāsaini un aromātiski. Ziņkāre bija mani tiktāl pārņēmusi, ka smaku pat neievēroju. Toties suņi, kas pa­rasti uzskata svaigu govsplāceni par ideālu aromātu, kurš pie­šķir viņu mīlas dzīvei pikantumu, visi reizē sāka neganti šķaudīt un sašutumā nozuda. Es ar sajūsmu atklāju, ka bruņurupucis bijis mātīte ar lielu daudzumu pusattīstītu olu. Olas bija apmē­ram pingponga bumbiņas lielumā, mīkstas, apaļas un oranžas kā kreses. To bija pavisam četrpadsmit; es visas uzmanīgi iz­ņēmu un spīdīgā, lipīgā rindā noguldīju uz akmens plāksnēm. Bruņurupucim izrādījās neiedomājami daudz zarnu, un es no­lēmu, ka man šā apbrīnojamā orgāna precīzs garums jāpie­raksta savā nu jau asiņu traipiem klātajā piezīmju grāmatā. Ar skalpeļa palīdzību atdalīju zarnu galu no bruņurupuča anālās atveres un ņēmos vilkt ārā. Zarnas likās bezgalīgi garas, un drīz vien man nācās tās uzmanīgi sakārtot uz verandas grīdas dau­dzos līkumos un locījumos kā ieskurbušas dzelzceļa sliedes. Viens zarnu posms sastāvēja no kuņģa - derdzīga, pelēcīga maisa, kas atgādināja ar ūdeni pildītu balonu. Tas neapšau­bāmi bija pilns ar bruņurupuča pēdējo maltīti, un es jutu, ka zinātnes interešu vārdā man jāpārbauda, ko dzīvnieks ēdis pirms nāves. Es iegrūdu skalpeli lielajā, ļumīgajā kalnā un iz­mēģinot iešķēlu. Kuņģis tūlīt pat ar spocīgu nopūtu saplaka, un no tā pacēlās tāda smaka, kuras priekšā visas citas zaudēja nozīmi. Neskatoties uz sajūsmu par saviem pētījumiem, pat es atsprāgu atpakaļ un biju spiests klepodams atkāpties, kamēr smaka izvējojas.

Es zināju, ka pagūšu iztīrīt verandu, pirms ģimene atgriežas no pilsētas, taču savā sajūsmā biju pilnīgi aizmirsis faktu, ka viesistabā Leslijs atgūstas no slimības. Bruņurupuča iekšu sma­ka - tik kodīga, ka bija gandrīz saredzama - cauri balkonam ie­plūda istabā un ieskāva dīvānu, uz kura Leslijs gulēja. Pirmais mani par katastrofu brīdināja asinis stindzinošs rēciens no vies­istabas. Iekams es paguvu kaut ko saprātīgu iesākt, Leslijs, segās ievīstījies, parādījās balkona durvīs.

- Kas tā, sasodīts, par atbaidošu smirdoņu? - viņš aizsmacis noprasīja. Tad, tiklīdz mana brāļa skatiens krita uz gabalos sa­dalīto bruņurupuci un tā uz akmens plāksnēm glīti sarindota­jiem iekšējiem orgāniem, viņa acis izspiedās un seja ieguva he­liotropa nokrāsu. - Ko tas, pie velna, nozīmē?

Es mazliet bikli paskaidroju, ka tas ir bruņurupucis, kuru es patlaban secēju. Cerēdams samulsināt Lesliju ar detaļām, es steidzīgi ņēmos skaidrot, ka tā ir mātīte. Lūk, te viņš var aplū­kot tās apburošās olas, kuras biju izcēlis no bruņurupucienes iekšām.

- Pie joda viņas olas! - Leslijs kliedza tā, ka tas izklausījās pēc dīvaina viduslaiku lāsta. - Dabū to draņķi prom no šejie­nes! Tas piesmirdinājis visu māju.

Es sacīju, ka sekcija ir jau gandrīz pabeigta un ka esmu no­lēmis visas bruņurupuča mīkstās daļas aprakt, paturot tikai skeletu, ko grasos pievienot savai kolekcijai.

- Neko tādu tu nedarīsi, - Leslijs auroja. - Tu tūlīt pat ņemsi un apraksi visu to sasodīto draņķi. Tad drīksti nākt atpakaļ un izberzt verandu.

Trača pievilināta, balkona durvīs līdzās Leslijam parādījās mūsu ķēkša Lugarēcija. Viņa jau atvēra muti, lai apjautātos par šā skandāla būtību, kad pusceļā viņu trāpīja bruņurupuča smaka. Lugarēcijai pastāvīgi sagādāja raizes piecpadsmit vai sešpadsmit kaites, kuras viņa loloja ar mīlestību, kādu citi cilvēki veltī bal­kona puķēm vai pekiniešiem. Konkrēti šajā laikā viņai vislielā­kās nepatikšanas sagādāja vēders. Rezultātā viņa divas vai trīs reizes vārgi ierāva elpu kā zivs, aizžņaugtā balsī izdvesa "Svē­tais Spiridon!" un ieslīga Leslija rokās labi tēlotā bezsamaņā.

Man par šausmām, tieši tajā mirklī pa piebraucamo ceļu tu­vojās auto ar pārējiem ģimenes locekļiem un apstājās pie ve­randas.

- Sveiks, mīļais, - māte teica, izkāpa no mašīnas un devās augšup pa kāpnēm. - Vai tev bija jauks rīts?

Pirms vēl es paguvu kaut ko atbildēt, bruņurupucis, tā sakot, aizsteidzās man priekšā. Māte pāris reižu savādi iekliedzās, gluži kā žagodamās, izrāva mutautiņu un piespieda sev pie deguna.

- Kas te tik drausmīgi smird? - viņa apslāpēti noprasīja.

- Tas sasodītais puika! - Leslijs rēca no balkona un veltīgi pūlējās atbalstīt vaidošo Lugarēciju pret durvju aplodu.

Pa to laiku Larijs un Margo bija piebiedrojušies mātei uz kāpnēm un ieraudzījuši uzšķērsto bruņurupuci.

- Kas…? - Larijs iesāka, un tad arī viņu sagrāba konvulsīva klepus lēkme. - Tas sasodītais puika, - viņš elsa.

- Jā, mīļais, - māte caur mutautiņu apstiprināja. - Leslijs man tikko pateica.

- Tas ir atbaidoši, - Margo vaimanāja, vēdinādamās ar mutautiņu. - Izskatās pēc dzelzceļa katastrofas.

- Kas tas ir, mīļais? - māte man vaicāja.

Es paskaidroju, ka tas ir ārkārtīgi interesants knābjainais bruņurupucis - mātīte ar olām.

- Un tev noteikti vajadzēja to sakapāt te, verandā? - māte aiz­rādīja.

- Tas puika ir traks! - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Visa māja smird kā sasodīts vaļu medību kuģis.

- Es nudien domāju, ka tev vajadzēs to visu aiznest kaut kur citur, mīļais, - māte teica. - Mēs nevaram pieļaut šo smaku mājas priekšā.

- Liec viņam aprakt to draņķi! - Leslijs pavēlēja, vēl ciešāk ietldamies segās.

- Kāpēc tu neatdod viņu adopcijai kādā eskimosu ģimenē? - Larijs noprasīja. - Viņiem ļoti garšo trāns, tārpi un tamlīdzīgas preteklības.

- Larij, neesi riebīgs! - Margo noskurinājās. - Viņi nevar ēst kaut ko tādu. Man kļūst nelabi no domām vien.

- Es domāju, mums vajadzētu iet iekšā, - māte vārgi ierosi­nāja. - Varbūt tur tik ļoti nesmirdēs.

- Te smird vēl trakāk, ja tas vispār iespējams, - Leslijs au­roja no balkona.

- Džerij, mīļais, tev te viss jāsatīra, - māte izrīkoja, ļoti uz­manīgi lavierēdama starp bruņurupuča iekšām, - un jādezin­ficē akmens plāksnes.

Ģimene iegāja mājā, un es ķēros pie bruņurupuča palieku iztīrīšanas no verandas. Līdz manām ausīm atplūda viņu nik­nās, strīdīgās balsis.

- Sasodīts uzbrukums, - Leslijs klāstīja. - Es tur gulēju un mierīgi lasīju, kad mani pēkšņi sagrāba pie rīkles.

- Pretīgi, - Margo teica. - Nebrīnos, ka Lugarēcija noģība.

- īstais laiks sagādāt viņam nākamo privātskolotāju, - Larijs paziņoja. - Tu, cilvēks, atstāj māju uz piecām minūtēm un at­griezies ieraugi viņu izķidājam Mobiju Diku tieši mājas priekšā!

- Esmu pārliecināta, ka viņš negribēja nodarīt neko ļaunu, - māte labinājās, - bet no zēna puses to darīt verandā bija diez­gan muļķīgi.

- Muļķīgi! - Larijs dzēlīgi teica. - Nākamos sešus mēnešus mums nāksies taustīties apkārt pa māju gāzmaskās.

Es sakrāvu bruņurupuča atliekas ķerrā un aizvedu uz kalna virsotni aiz villas. Tur es izraku bedri un apglabāju rāpuļa mīk­stās daļas, tad noliku bruņas un skeletu līdzās draudzīgam skudru pūznim, kura iemītnieces jau agrāk bija man pamatīgi palīdzējušas, noskrubinādamas kaulus tīrus. Ievērojamākais, kam skudras līdz šim tika ķērušās klāt, bija ļoti liela zaļā ķirzaka, tāpēc mani stipri interesēja, ko viņas spēs padarīt bruņurupu­cim. Skudras metās pie bruņurupuča, taustekļus dedzīgi vicinā­damas, tad apstājās, kādu brīdi pārdomāja, noturēja īsu apspriedi un beidzot nozuda atpakaļ pūzni. Acīmredzot pat skudras bija pret mani. Es nomākts atgriezos villā.

* * t

Jau kopš ierašanās Korfu es gan zināju, ka tur dzīvo liels daudzums ēzeļu, - patiesībā no tiem bija atkarīga visa salas lauksaimniecība, tomēr pirms Katerinas kāzām nebiju īsti pie­vērsis tiem uzmanību. Toreiz daudzi ēzeļi bija ieradušies kopā ar mazuļiem, no kuriem daži bija tikai pāris dienu veci. Mani apbūra ēzelēnu izblīdušie ceļgali, garās ausis un nedrošā, grī­ļīgā gaita, un toreiz es nolēmu - lai tas maksā ko maksādams, man jāiegūst ēzelis savā īpašumā.

Cenzdamies pārliecināt māti, es paskaidroju: ja man būtu ēzelis, kas nestu mani un manu ekipējumu, es varētu doties daudz tālākos ceļojumos. Kāpēc man to nevarētu uzdāvināt Ziemassvētkos? Pirmkārt, tāpēc, ka ēzeļi esot pārāk dārgi, māte atteica, un otrkārt, tajā laikā ēzelēni neesot dabūjami. Nu, ja tie ir pārāk dārgi, kāpēc man to nevarētu uzdāvināt vienlaikus Zie­massvētkos un dzimšanas dienā? Ēzeļa dēļ es mīļuprāt atteiktos no visām citām dāvanām. Māte teica, ka padomāšot, un, kā rūgta pieredze bija mācījusi, tas parasti nozīmēja, ka viņa par šo jautājumu aizmirsīs tik ātri un pamatīgi, cik vien iespējams. Tuvojoties manai dzimšanas dienai, es vēlreiz uzskaitīju visus argumentus par labu ēzeļa iegādei. Māte vēlreiz atkārtoja, ka padomāšot.

Tad kādu dienu mūsu kalpones brālis Kosta ieradās olīvu birzī, tieši līdzās mūsu mazajam dārziņam, nesdams uz ple­ciem lielu saišķi garu bambusu. Laimīgi pie sevis svilpodams, viņš sāka rakt zemē bedres un stāvus spraust tajās bambusus, tā ka stiebri izveidoja mazu kvadrātu. Lūrēdams uz viņu cauri fuksiju dzīvžogam, es brīnījos, ko gan viņš tur dara, tāpēc pa­svilpu Rodžeram un devos to noskaidrot.

- Es būvēju māju tavai mātei, - Kosta atteica.

Es biju pārsteigts. Kādam gan nolūkam mātei vajadzīga bam­busu māja? Varbūt viņa nolēmusi gulēt ārā? Tas nelikās ticami. Es vaicāju Kostam, kam gan mātei vajadzīga bambusu māja?

Kosta pašķielēja uz mani.

- Kas zina? - viņš paraustīja plecus. - Varbūt viņa grib tajā turēt stādus vai ziemā saldos kartupeļus.

Nodomāju, ka arī tas izklausās ārkārtīgi neticami; kad biju pusstundu vērojis Kostas darbu, man kļuva garlaicīgi, un es kopā ar Rodžeru devos pastaigā.

Līdz nākamajai dienai bambusa būdas karkass bija gatavs, un nu Kosta čakli vija starp bambusiem niedru kumšķus, lai izveidotu kārtīgas sienas un jumtu. Vēl viena diena - un būda bija pabeigta, izskatīdamās tieši pēc viena no Robinsona Krūzo agrīnajiem būvniecības mēģinājumiem. Kad es apjautājos mātei, kādam nolūkam viņa grasās izmantot šo māju, viņa atbildēja, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tā varētu noderēt. Ar šo neskaidro informāciju man nācās samierināties.

Dienu pirms manas dzimšanas dienas ģimene sāka uzves­ties vēl mazliet ekscentriskāk nekā citkārt. Larijs tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ staigāja apkārt pa māju, klaigādams "Tan- tivy!" un "Tally-ho!" un citus medību saukļus. Tā kā tamlī­dzīgi viņš uzvedās diezgan bieži, es tam nepievērsu īpašu uz­manību.

Margo ņēmās slapstīties pa māju, nesdama padusē noslēpu­mainus saiņus, un reiz, saskrējies ar māsu hallē, sev par lielu pārsteigumu, pamanīju, ka viņas rokas ir pilnas ar krāsainiem Ziemassvētku rotājumiem. Ieraudzījusi mani, Margo izbailēs iespiedzās un tik vainīgā un zaglīgā izskatā iemuka savā gu­ļamistabā, ka es paliku, blenzdams viņai nopakaļ ar pavērtu muti.

Izskatījās, ka pat Lesliju un Spiro bija ķērusi šī sērga, jo viņi pastāvīgi noslēpumaini satikās dārzā. No sarunas druskām, ko pamanījos sadzirdēt, es tomēr netiku gudrs, ko tie plāno.

- Pakaļsēdeklis, - Spiro drūmi paziņoja. - Dievvārds, māster Leslijs, esmu to darījis agrāks.

- Nu, ja esi pārliecināts, Spiro, - Leslijs šaubīdamies no­teica, - bet mēs nudien negribam lauztas kājas vai ko tamlī­dzīgu.

Tad Leslijs ieraudzīja mani neslēpti klausāmies un rupji no­prasīja, ko es, pie velna, iedomājoties, noklausīdamies cilvēku privātās sarunas? Kāpēc es neejot uz tuvāko klinti un nelecot no tās lejā? Juzdams, ka ģimene nav īpaši draudzīgā noskaņo­jumā, es kopā ar Rodžeru devos prom olīvu birzīs, un pārējo dienas daļu mēs nesekmīgi medījām zaļās ķirzakas.

Tajā naktī es tikko biju izdzēsis gaismu un iekārtojies gultā, kad sadzirdēju no olīvu birzīm plūstam aizsmakušu dziedā­šanu, kurai pa vidu jaucās smieklu šaltis. Auriem tuvojoties, es pazinu Larija un Leslija balsis kombinācijā ar Spiro balsi, tur­klāt likās, ka katra dzied citu dziesmu. Izklausījās, ka viņi kaut kur bijuši un pārāk labi nosvinējuši. No niknās čukstēšanas un rosības gaitenī es spriedu, ka Margo un māte nākušas pie tāda paša slēdziena.

Viņi iebruka villā, histēriski smiedamies par kādu Larija as­prātību, bet māte un Margo viņus dedzīgi kušināja.

- Apklustiet, - māte šņāca, - jūs pamodināsiet Džeriju. Ko jūs esat dzēruši?

- Vīnu, - Larijs ar cieņu atbildēja un nožagojās.

- Vīnu, - teica arī Leslijs. - Un tad mēs dancojām, un Spiro dancoja, un es dancoju, un Larijs dancoja. Un Spiro dancoja, un tad Larijs dancoja, un tad es dancoju.

- Manuprāt, labāk ejiet gulēt, - māte teica.

- Un tad Spiro dancoja, - Leslijs turpināja, - un tad Larijs dancoja.

- Labi, labi, mīļais, - māte labināja. - Ej gulēt, dieva dēļ. Nu­dien, Spiro, es domāju - tev nevajadzēja ļaut viņiem tik daudz dzert.

- Spiro dancoja, - Leslijs atkārtoja, neļaudams novirzīties no temata.

- Es viņu nolikšu gulēt, - Larijs pieteicās. - Esmu vienīgais, kas te ir skaidrā.

Varēja dzirdēt grīļīgu soļu troksni uz flīzēm, kad Larijs un Leslijs saķērušies streipuļoja pa gaiteni.

- Es tagad dancoju ar tevi, - skanēja Leslija balss, kamēr Larijs vilka viņu guļamistabā un noguldīja.

- Atvainošanu, misis Darels, - Spiro teica balsī, kas no vīna bija kļuvusi vēl rešņāka, - es nevarēju viņus apturēts.

- Vai tu to dabūji? - Margo jautāja.

- Jā, miss Margos. Neraizējās, - Spiro atbildēja. - Tas ir pie Kostas.

Beidzot Spiro aizgāja, un es dzirdēju māti un Margo apguļa- mies. Šis bija noslēpumains, ārkārtīgi mulsinošās dienas cienīgs noslēgums. Bet drīz es aizmirsu ģimenes uzvedību, jo, tumsā gudrodams, kādas būs manas dāvanas, nemanot aizmigu.

Nākamajā rītā es pamodos un kādu brīdi gulēju, pārdomā­dams, kas šodien ir tik īpašs. Tad es to atcerējos. Šodien ir mana dzimšanas diena. Es gulēju, izbaudīdams sajūtu par ve­selu dienu, kas pieder man, - cilvēki dos man dāvanas un ģimene būs spiesta izpildīt visas manas pamatotās prasības. Es tikko biju grasījies celties augšā un iet apskatīt savas dāvanas, kad priekšnamā ielauzās dīvains troksnis.

- Turi viņa galvu. Turi viņa galvu, - skanēja Leslija balss.

- Uzmanies, tu sabojāsi rotājumus, - Margo vaimanāja.

- Pie joda tos sasodītos rotājumus, - Leslijs sauca, - turi viņa galvu!

- Nu, nu, mīļie, - iejaucās māte, - nestrīdieties.

- Augstais dievs, - Larijs ar riebumu komentēja, - mēsli pa visu grīdu.

Visai šai noslēpumainajai sarunai pa vidu skanēja dīvains, grabošs troksnis, it kā uz priekšnama flīžu grīdas kāds bārstītu pingponga bumbiņas. Es brīnījos, ko, pie joda, ģimene tagad uz­sākusi? Parasti šajā laikā viņi visi vēl pusnemaņā gulēja gultās, nespodrām acīm taustīdamies pēc savas rīta tējas tases. Es pie­cēlos gultā sēdus, sagatavojies iziet priekšnamā un pievienoties jautrībai, lai kāds būtu tās iemesls, kad manas guļamistabas durvis atsprāga vaļā un istabā ielēkšoja krāsainām kreppapīra vītnēm un Ziemassvētku rotājumiem appušķots ēzelis, kuram starp garajām ausīm bija prasmīgi iestiprinātas trīs milzīgas spalvas. Ēzelim pie astes bija stingri pieķēries Leslijs un kliedza:

- Bandubērns tāds!

- Kā tu runā, mīļais! - māte sauca, uzbudināta lūkodamās iekšā pa durvīm.

- Tu sabojāsi rotājumus! - Margo spiedza.

- Jo drīzāk tas dzīvnieks būs ārā no šejienes, jo labāk! - La­rijs paziņoja. - Nu jau mēsli ir viscaur priekšnamā.

- Tu viņu nobaidīji, - Margo pārmeta.

- Es neko nedarīju, - Larijs sakaitināts atcirta. - Es viņu tikai mazliet pastūmu.

Ēzelītis nobremzēja pie manas gultas un vērās manī ar mil­zīgajām, brūnajām acīm. Tas izskatījās diezgan pārsteigts. Viņš mežonīgi noskurinājās, tā ka spalvas starp ausīm novēlās zemē, un tad ļoti izveicīgi ar pakaļkāju iespēra Leslijam pa lielu.

- Jēzu! - Leslijs ieaurojās, lēkādams uz vienas kājas. - Viņš salauzis manu sasodīto kāju!

- Leslij, mīļais, nav nepieciešams tik daudz lādēties, - māte atgādināja. - Džerijs visu dzird.

- Jo ātrāk dabūsiet to ārā no guļamistabas, jo labāk, - Larijs atkārtoja, - citādi visa māja smirdēs kā mēslu čupa.

- Tu esi pilnīgi sapostījis rotājumus, - Margo žēlojās, - un es ar tiem noņēmos stundām ilgi.

Taču es nepievērsu ģimenei uzmanību. Ēzelis bija pienācis pie manas gultas, brīdi mani ziņkārīgi vērojis, tad īsi ieklunk- stējās no rīkles dziļumiem un piegrūda manai izstieptajai rokai pelēku purnu, kas bija tik maigs, cik vien maigs kaut kas var būt - zīdtārpiņu kokoni, tikko dzimuši kucēni, jūras oļi vai ko- kuvardes samtainā āda. Leslijs bija novilcis bikses un pētīja no- brāzumus uz sava liela, nemitīgi lādēdamies.

- Vai tev viņš patīk, mīļais? - māte jautāja.

Vai patīk? Es biju bez valodas.

Ēzelīte bija tumši brūnā, gandrīz plūmju krāsā, ar milzī­gām, kallām līdzīgām ausīm, baltām zeķītēm virs mazajiem, spožajiem nadziņiem, kas izskatījās glīti kā stepa dejotāja kur­pes. Pāri viņas mugurai stiepās plats, melns krusts, lepni aplie­cinot, ka viņas dzimta ienesusi Kristu Jeruzālemē (un joprojām ir viena no visvairāk apceltajām mājdzīvnieku sugām pasaulē);

ap katru lielo, mirdzošo aci vidēja glīts, balts loks, kas liecināja par viņas izcelsmi no Gasturi ciemata.

- Vai atceries Katerinas ēzeļmāti, kas tev tik ļoti patika? - Margo jautāja. - Šī ir viņas meita.

Tāds fakts, protams, padarīja ēzeliti vēl nozīmīgāku. Viņa stāvēja tur kā bēgle no cirka un sapņaini gremoja gabalu bro­kāta pušķa, kamēr es iztrausos no gultas un zibenīgi apģērbos. Elpu aizturējis, vaicāju mātei, kur es savu ēzeli turēšu. Pilnīgi skaidrs, ka villā tas nebūs iespējams, ja ņem vērā Larija tikko izteikto piezīmi, ka māte pie labas gribas varētu priekšnamā sekmīgi audzēt kartupeļus.

- Šim nolūkam, Kosta uzbūvēja to māju, - māte atbildēja.

Es biju pārlaimīgs. Cik man cēla, laipna, labvēlīga ģimene!

Cik viltīgi glabājuši noslēpumu! Cik grūti viņi strādājuši, lai ie­dabūtu ēzeli tā krāšņajā ietērpā! Lēni un uzmanīgi kā trauslu porcelāna gabalu es izvadīju savu rumaku dārzā un tālāk uz olīvu birzīti, atvēru mazās bambusa būdas durvis un ievedu viņu iekšā. Nolēmu, ka jāpārbauda staļļa izmēri, jo Kosta bija plaši pazīstams kā slikts strādnieks. Mazā mājiņa bija burvīga. Tieši laikā ēzelītei. Es no jauna izvedu viņu ārā un garā virvē piesēju pie olīvkoka, tad pusstundu nostāvēju sapņainā transā, apbrīnodams savu ieguvumu no visiem redzes leņķiem, kamēr viņa mierīgi ganījās. Beidzot es izdzirdu, ka māte sauc mani brokastīs, un apmierināts nopūtos. Es nospriedu, ka bez mazā­kajām šaubām un aizspriedumiem šis ēzelis ir brīnišķīgākais visā Korfu salā. Bez kāda īpaša iemesla es nolēmu viņu nosaukt par Salliju. Aši noskūpstījis savu dāvanu uz zīdainā purna, aizsteidzos brokastīs.

Pēc brokastīm Larijs, man par lielu pārsteigumu, augstsir­dīgi ierosināja - ja vien es vēloties, viņš varētu iemācīt man jāt. Teicu, ka nezināju, ka viņš prot jāt.

- Protams, - Larijs bezrūpīgi attrauca. - Kad mēs dzīvojām Indijā, es vienmēr jādelēju ar ponijiem, un tamlīdzīgi. Es mēdzu par viņiem rūpēties, barot tos, un tā tālāk. Protams, ir jāzina, ko dari.

Tā nu, apbruņojušies ar segu un garu virves gabalu, mēs no­nācām olīvu birzī, uzklājām segu Sallijai uz muguras un no­stiprinājām. Viņa vēroja šos sagatavošanās darbus ar interesi, taču bez sajūsmas. Ar diezgan lielām grūtībām Larijam palai­mējās uzdabūt mani Sallijai mugurā, jo viņa neatlaidīgi soļoja pa apli. Tad viņš nomainīja piesienamo virvi pret auklas apau­šiem un grožiem.

- Tā, - Larijs izrīkoja, - un tagad vienkārši stūrē viņu kā laivu. Kad gribi, lai viņa iet ātrāk, iesper ar papēžiem pa ribām.

Ja tik vien jāzina par jāšanu, es jutu, ka tas būs pavisam viegli. Parāvu grožus un iecirtu ar papēžiem Sallijai pa ribām. Nelaimīgā kārtā manam kritienam ceļā gadījās liels un ārkār­tīgi zaļoksnējs dzelkšņu krūms. Sallija ar pārsteigumu sejā vē­roja, kā es atbrīvojos no tā.

- Varbūt tev vajadzīga stiba, - Larijs ierosināja, - lai tu va­rētu turēties ar kājām un nekristu nost.

Viņš nogrieza īsu maiksti, un es vēlreiz uzsēdos Sallijai mu­gurā. Šoreiz stingri apkrampēju kājas ap ēzelītes mucveidīgo vēderu un iecirtu viņai ar stibu. Sallija pāris reizes sašutusi saslējās, taču es turējos cieši kā ērce, un pusstundas laikā, sev par lielu prieku, piedabūju viņu soļot šurpu turpu starp olīv­kokiem, viegli paklausot grožu rāvieniem. Larijs smēķēdams gulēja zem olīvkoka un vēroja manus panākumus. Nu jau li­kās, ka esmu jāšanas māku apguvis, tāpēc viņš piecēlās kājās un izvilka no kabatas nazi.

- Tā, - Larijs teica, kad es biju notrausies no Sallijas mugu­ras, - tagad es tev parādīšu, kā par viņu rūpēties. Pirmkārt, tev katru rītu viņa jāizsukā. Mēs nopirksim pilsētā labu skrāpi. Un vēl tev jārūpējas, lai viņas nagi vienmēr būtu tīri. Tev tas jādara katru dienu.

Es apjucis jautāju, kā tīra ēzeļa nagus.

- Es tev parādīšu, - Larijs nevērīgi teica.

Viņš piegāja pie Sallijas, noliecās un pacēla viņas pakaļkāju.

- Šeit, - viņš teica, ar naža asmeni noradīdams uz Sallijas nagu apakšu, - pieķeras šausmīgi daudz netīrumu. Tas var no­vest pie visdažādākajām kaitēm, pie kāju puves, un tamlīdzīgi. Ļoti svarīgi turēt tās tīras.

To teikdams, viņš iebakstīja ar nazi zem Sallijas naga. Viņš nebija ņēmis vērā, ka ēzeļi Korfu ir neapkalti un ka maza ēze- līša nagi joprojām ir samērā mīksti un ļoti jutīgi. Tāpēc Sallija, dabiski, reaģēja tā, it kā Larijs būtu viņai iedūris ar sarkani no­kaitētu iesmu. Viņa izrāva kāju Larijam no rokas un brīdī, ka­mēr viņš izslējās un izbrīnā pagriezās, izdarīja daiļu pirueti un ar abām pakaļkājām iespēra viņam precīzi pa vēderu. Saķēris vēderu, Larijs gluži bāls smagi nosēdās zemē, saliecās uz pusēm un izdvesa dīvainas, gārdzošas skaņas. Es sajutu izbailes nevis Larija, bet Sallijas dēļ, jo biju pārliecināts, ka atguvies mans brā­lis būs gatavs visbriesmīgākajai atriebībai. Steidzīgi atsēju Salliju, uzsitu viņai pa krustiem ar stibu un noskatījos, kā tā aiz- lēkšo prom olīvu birzī. Tad ieskrēju mājā un informēju māti, ka Larijs cietis negadījumā. Visa ģimene, ieskaitot tikko iera­dušos Spiro, skriešus metās uz olīvu birzi, kur Larijs joprojām gulēja, sarāvies čokurā, skaļi šņukstēja un gārdza.

- Larij, mīļais, - māte satraukti iesaucās, - ko tu esi darījis?

- Uzbruka, - Larijs elsoja starp gārdzieniem, - bez iemesla… viņa ir traka… droši vien trakumsērga… apendiksa plīsums.

Leslijam balstot vienā pusē, Spiro otrā, Larijs lēni tika ievadīts mājā, kamēr māte un Margo līdzjūtīgi un bezjēdzīgi plivinājās apkārt. Kad visu ģimeni pārņem tik liela mēroga krīze, jāpatur skaidrs prāts. Aizelsies, tomēr juzdamies bez vainas, es aizskrēju pie virtuves durvīm, darīju zināmu kalponei, ka grasos visu dienu pavadīt ārpus mājas, un lūdzu iedot man šo to ēdamu. Viņa ielika papīra maisiņā pusklaipu maizes, dažus sīpolus, olī­vas un lielu gabalu aukstas gaļas un iedeva to man. Zināju, ka augļus varēšu dabūt no jebkura sava drauga zemnieka. Tad ar proviantu rokās traucos cauri olīvu birzīm, meklēdams Salliju.

Visbeidzot pusjūdzi tālāk es viņu atradu, ganoties sulīgā zālē. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem man izdevās uz­rausties Sallijai mugurā, un tad, apstrādādams viņas pēcpusi ar stibu, es skubināju ēzelīti mundros rikšos tik tālu prom no mā­jām, cik vien iespējams.

NO GRĀMATAS "DIEVU DĀRZS" [1]

Tā vasara bija padevusies īpaši krāšņa; šķita, ka saule izrāda salai kādu īpašu labvēlību, jo vēl nekad nebijām piedzīvojuši tādu augļu un ziedu pārbagātību, tik siltu un zivīm pārpilnu jūru, tik daudz putnu mazuļu un tik daudz kukaiņu, kas vai­rojās un zumēja itin visur. Arbūzi, kas likās pildīti ar trauslu, rožainu ledu, atgādināja apbrīnojamas botāniskas lielgabalu lodes - katrs no tiem tik liels un smags, ka spētu iznīcināt pil­sētu; kokos vīdēja milzīgi persiki - oranži vai rožaini kā mēness ražas novākšanas laikā, saldā sulā piebriedušiem samtainiem sāniem; zaļās un melnās vīģes sprāga pušu no sulas pārpilnības, un rožainajās plaisās drūzmējās zeltaini zaļās rožu vaboles, ap­reibušas no bagātīgā, nebeidzamā mielasta. Ķiršu koki čīkstēja zem augļu svara, un šķita, ka dārzos nogalināts milzu pūķis un lapas nošļakstītas ar koši spilgtām un tumši sarkanām kā vīns asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija cilvēka delma garumā, un, iekožoties kanārijdzelteno sēklu mozaīkā, mutē iesprāga baltā, pienainā sula; kokos rudens gaidās auga un brieda nefrltzaļas mandeles un valrieksti, un gludās olīvas virknējās starp lapām, spožas un spīdīgas kā putnu olas.

Gluži dabiski, ka šādas ņudzošas dzīvības izpausmes salā divkāršoja manas kolekcionēšanas tieksmes. Es regulāri ik ne­dēļu pavadīju pēcpusdienu pie Teodora, kā arī tagad, kad biju ticis pie ēzeļa, devos vēl pārdrošākās un pētnieciskākās ekspe­dīcijās nekā agrāk. Šis radījums, vārdā Sallija, man tika uzdāvi­nāts dzimšanas dienā un bija neaizstājams, kaut arī stūrgalvīgs palīgs garu ceļa gabalu pievārēšanā un plašā ekipējuma stiep­šanā. Stūrgalvību kompensēja cita lieliska īpašība - kā jau visi ēzeļi, Sallija bija bezgala pacietīga. Viņa mēdza laimīgi blenzt izplatījumā, kamēr es vēroju šādu vai tādu radījumu, vai arī vienkārši iegrima ēzeļu snaudā - laimīgajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kāds ēzeļus pārņem, kad tie puspievērtām acīm šķie­tami grimst tādā kā nirvānā un neliekas nedz dzirdam kliedzie­nus un draudus, nedz jūtam uzšāvienus ar stibu. Suņi brīdi iz­turējās pacietīgi, bet tad sāka žāvāties, smagi pūst, kasīties un visādi citādi lika manīt, ka, viņuprāt, esam veltījuši jau pietie­kami daudz laika kādam zirneklim vai citam radījumam, un devās tālāk. Toties Sallija, kolīdz iegrima snaudā, radīja ie­spaidu, ka nepieciešamības gadījumā varētu gluži laimīga nostā­vēt uz vietas vairākas dienas.

Kādu dienu mans draugs zemnieks - cītīgs novērotājs, no kura es biju guvis daudzus radījumus, pavēstīja man, ka akme­ņainajā ielejā kādas piecas jūdzes uz ziemeļiem no villas uztu­roties divi milzīgi putni. Viņš piebilda, ka tie tur ligzdojot. Šāds apraksts atbilda tikai ērgļiem vai maitu lijām, un es ārkārtīgi vēlējos iegūt jebkura šā putna mazuli. Manā plēsīgo putnu ko­lekcijā tobrīd ietilpa trīs sugu pūces, zvirbuļu vanags, medību piekūns un lauku piekūns, tādējādi ērglis vai maitu lija to lie­liski papildinātu. Lieki teikt, ka savos nodomos es nedalījos ar ģimeni, jo jau tagad rēķins par manu dzīvnieku patērēto gaļu bija sasniedzis astronomiskus apmērus. Turklāt, es spēju iztē­loties Larija reakciju uz ziņu, ka mājās tiks iemitināta maitu lija. Ieviešot jaunus lutekļus, es allaž uzskatīju par prātīgāku nolikt ģimeni jau notikuša fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks bija nonācis villā, es parasti varēju paļauties uz mātes un Margo atbalstu.

Es ļoti rūpīgi sagatavojos ekspedīcijai, sarūpēju labi daudz ēdamā sev un suņiem, pietiekami daudz limonādes, kā arī paras­tos kolekcionāra bundžu un kastīšu krājumus, tauriņu tīklu un lielu maisu, kurā ievietot savu ērgli vai maitu liju. Paņēmu arī Leslija tālskati, jo tas bija spēcīgāks par manējo. Paša Leslija, par laimi, nebija tuvumā, tāpēc nevarēju paprasīt atļauju, taču es biju pārliecināts, ka viņš mīļuprāt būtu man tālskati aizdevis. Vēl pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu un pārliecinājies, ka nekas nav aizmirsts, ņēmos izrotāt Salliju ar dažādajiem priekšmetiem. Viņa bija pat ēzeļu standartiem īpaši īgnā un nepakļāvīgā gara­stāvoklī un kaitināja mani, pastāvīgi mīdama man uz kājas un spēcīgi iebelzdama pa dibenu, kad biju noliecies, lai paceltu no­kritušo tauriņu tīklu. Vina drūmi ņēma ļaunā belzienu, ar kādu > > j > '

es viņu apveltīju par nelāgo uzvešanos, tādējādi ekspedīciju mēs uzsākām, pagalam sabozušies. Es dzedri uzstīvēju salmu cepuri viņas lilijveida ausīm, uzsvilpu suņiem un devos ceļā.

Kaut arī vēl bija agrs, saule jau karsēja un debesis bija skaid­ras, dzeldīgi zilas kā liesmu sprakšķi, kad uguni iesviež sāli, pa­malē karstuma dūmakas apmiglotas. Sākumā mēs soļojām pa ceļu, ko klāja bieza kārta baltu putekļu, kas bija lipīgi kā ziedputekšņi, paiedami garām daudziem maniem draugiem zemniekiem, kas ēzeļos jāja uz tirgu vai darbā uz saviem lauci­ņiem. Šis satikšanās neglābjami aizkavēja ekspedīciju, jo labais tonis prasīja, lai pakavējos ar ikvienu no viņiem. Korfu ikvie­nam pieklājas krietni ilgu laiku pavadīt tenkojot un, iespējams, pacienājoties ar gabalu maizes, kaltētām arbūzu sēklām vai vīn­ogu ķekaru kā mīlestības un pieķeršanās apliecinājumu. Tādē­jādi ap to brīdi, kad vajadzēja nogriezties no karstā, putekļainā ceļa un doties cauri ēnainām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar visdažādākajām ēdamlietām; lielākais no guvumiem bija ar­būzs - manas draudzenes Agati mammas dāvana, kuru biju iepriekšējo reizi apciemojis neiedomājami sen (pirms nedēļas) un, pēc viņas domām, visu šo laiku cietis badu.

Pēc nokaitušā ceļa olīvu birzīs, likās, valdīja ēnaina pus­tumsa un akas vēsums. Suņi, kā parasti, metās uz priekšu, lie­lajos, caurajos olīvkoku stumbros meklēja ko ēdamu un reizu­mis, mežonīgi riedami, ņēmās vajāt ašās bezdelīgas, putnu pārdrošības nokaitināti. Kad, kā jau allaž, nevienu noķert neiz­devās, suņi mēģināja izgāzt dusmas pār kādu nevainīgu aitu vai izklaidīgu vistu, par ko saņēma bargu rājienu. Sallija bija aizmirsusi rīta īgnumu un soļoja itin mundri, vienu ausi izslē- jusi uz priekšu, otru atpakaļ, lai varētu dzirdēt gan manu dzie­dāšanu, gan piezīmes par apkārt redzamo.

Drīz vien olīvu biržu ēna palika aiz muguras un mēs rāpā­mies augšup karstumā virmojošos kalnos, spraucāmies cauri miršu krūmiem, mazām akmeņozolu jaunaudzēm un pamatī­giem irbuleņu puduriem. Sallijas pakavi šķaidīja zaļumu segu, un siltajā gaisā uzvirmoja salvijas un mārsila bagātīgais aro­māts. Ap dienas vidu, kad suņi bija aizelsušies un mēs ar Salliju pamatīgi nosvīduši, atradāmies jau augstu starp zeltainajiem un rūsganajiem centrālās šķirtnes akmeņiem, un dziļi zem mums pletās jūra, zila kā linu ziedi. Ap pustrijiem, kad atlaidā- mies atpūsties maslvas akmeņu grēdas paēnā, jutos pamatīgi vīlies. Mēs bijām sekojuši mana drauga norādēm un, man par lielu sajūsmu, patiesi atraduši uz akmeņainās dzegas uztupi­nātu Grifina maitu lijas ligzdu, kurā turklāt atradās divi resni, gandrīz pilnīgi apspalvojušies jaunuļi - tieši tādā vecumā, kad tos varētu adoptēt. Grūtības radīja apstāklis, ka es nespēju tikt ligzdai klāt ne no augšas, ne apakšas. Pēc stundu ilgiem pūli­ņiem nolaupīt putnēnus es gaužām negribīgi biju spiests atmest domu par maitu liju pievienošanu savai plēsīgo putnu kolek­cijai. Mēs kāpām lejā no klints un apsēdāmies ēnā atpūsties un ieturēties. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti vārītas olas, Sal­lija iekoda dažas kaltētas kukurūzas vālītes un mazliet arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūzu un vīnogām; viņi kārīgi rija sulīgos augļus un reizumis ņēmās aizrijušies klepot, kad arbūza sēkliņas ieskrēja rīklē. Pateicoties rijīgumam un pilnīgam galda kultūras trūkumam, suņi savu maltīti pabeidza ilgi pirms ma­nis un Sallijas un, ar nožēlu secinājuši, ka es negrasos viņiem piešķirt vēl kaut ko ēdamu, ņēmās lempīgi slāt lejup pa klinti, nododamies medībām uz savu roku.

Es gulēju uz vēdera un mielojos ar trauslo, vēso arbūza mīk­stumu, kas bija rožains kā korallis, un pētīju klints nogāzi. Kā­das piecdesmit pēdas lejāk atradās mazas zemnieku mājas dru­pas. Šur un tur tik tikko varēju saskatīt nolīdzinātus pusmēness formas laukumiņus, kas reiz bijuši fermas mazie lauciņi. Acīm­redzot fermeris galu galā secinājis, ka noplicinātā augsne mut­autiņa lieluma lauciņos vairs nespēj nodrošināt kukurūzas vai dārzeņu ražu, tāpēc pametis šo vietu. Māja bija sabrukusi, un laukus pārņēmušas nezāles un mirtes. Es vēroju kotedžas dru­pas un prātoju, kādi cilvēki te mituši, un tad ieraudzīju mārsilu biežņā pie vienas sienas kustamies kaut ko sarkanīgu.

Piesardzīgi pasniedzos pēc tālskata un tuvināju to acīm. Skaidri redzēju akmeņu grēdu sienas pakājē, taču kādu mirkli nespēju saskatīt to, kas bija piesaistījis manu uzmanību. Tad, sev par pārsteigumu, no mārsilu pudura iznira sīciņš, šmaugs dzīvnieciņš rudens lapu sarkanā krāsā. Tā bija zebiekste - sprie­žot pēc izturēšanās, gluži jauniņa un nepieredzējusi. Tā bija pirmā zebiekste, ko tiku Korfu redzējis, un redzētais mani ap­būra. Nedaudz apstulbusi, tā vērās apkārt, tad saslējās uz pakaļ­kājām un ņēmās enerģiski ošņāt gaisu. Nesaodusi neko ēdamu, zebiekste atkal nolaidās uz visām četrām, lai intensīvi un, cik varēju spriest, ar lielu baudu pakasītos. Tad viņa piepeši pār­trauca šo nodarbi, uzmanīgi pielavījās kustīgam, kanārijdzel- tenam tauriņam un centās to noķert. Taču lidonis izspruka no zebiekstes zobiem un aizlidoja, atstādams mazliet apmulsušo mednieci kampjam gaisu. Zebiekste vēlreiz saslējās uz pakaļ­kājām, lai palūkotos, kurp aizbēdzis medījums, un, zaudējusi līdzsvaru, gandrīz novēlās no akmens.

Es vēroju zebiekstes sīko augumiņu, aizgrābts no viņas košā kažoka un naivās nevainības. Vairāk par visu pasaulē es vēlējos viņu sagūstīt un pievienot savai mājas zvērnīcai, taču apzinā­jos, ka tas būs grūts uzdevums. Kamēr es prātoju, kā visērtāk sasniegt mērķi, mājas drupās norisinājās drāma. Es ieraudzīju zemajiem krūmiem pārslīdam Maltas krustam līdzīgu ēnu - tas bija zvirbuļu vanags, kas zemā lidojumā ātri traucās zebiek­stes virzienā; dzīvnieciņš joprojām tupēja uz akmens, ošņāja gaisu un acīmredzami nenojauta briesmas. Es tikko iedomā­jos, vai labāk būtu brīdinoši iekliegties vai sasist plaukstas, kad zebiekste pati pamanīja vanagu. Viņa neiedomājamā ātrumā pagriezās, graciozi uzlēca uz sabrukušā mūra un nozuda tik niecīgā spraugā starp diviem akmeņiem, ko es personīgi vērtēju par šauru pat glodenei, nemaz nerunājot par tik prāvu zīdītāju kā zebiekste. Tas atgādināja burvju triku: vienu mirkli zebiekste tupēja uz akmens, nākamajā jau nozuda mūrī kā lietus lāse. Zvirbuļu vanags ar vēdekļveidīgo asti samazināja ātrumu un brīdi vēl palidinājās, acīmredzami cerēdams, ka medījums no jauna parādīsies. Pēc pāris mirkļiem vanags zaudēja interesi un aizlidoja lejup pa nogāzi nepiesardzīgāka medījuma meklēju­mos. Brītiņu vēlāk zebiekste atkal izšāva sīko ģīmīti no sprau­gas. Pārliecinājusies, ka briesmas garām, viņa uzmanīgi izlīda no slēptuves. Zebiekste devās uz priekšu pa mūri un, it kā slēp­šanās būtu rosinājusi viņā kādu domu, ņēmās izpētīt katru spraugu un iedobi starp mūra akmeņiem. Es vēroju viņas dar­bošanos un lauzīju galvu, kā nolavīties lejā un uzmest zebiek­stei kreklu, iekams tā mani pamanījusi. Paturot prātā viņas zibenīgās nozušanas triku epizodē ar vanagu, likās, ka šis uzde­vums pilnīgi noteikti nebūs viegls.

Tajā mirklī zebiekste čūskas lokanumā ieslīdēja alā mūra pamatnē. No kādas spraugas nedaudz augstāk izlīda cits dzīv­nieks un, ārkārtīgi satraukts, aiztecēja pa mūra augšmalu un nozuda citā spraugā. Es sajutu neprātīgu satraukumu, jo pat ar šo īso acu uzmetienu pietika, lai pazītu radījumu, kuru biju centies izsekot un noķert jau mēnešiem ilgi, - dārza susuri, ie­spējams, visskaistāko Eiropas grauzēju. Tas bija apmēram uz pusi mazāks par pieaugušu žurku, ar kanēļkrāsas kažoku, spoži baltu pavēderi, garu, pūkainu asti ar melnbaltu pušķi galā un melnu masku zem ausīm un pāri acīm, kas smieklīgi atgādi­nāja slavenos senlaicīgos laupītāju sejsegus.

Es nu biju nonācis sprukās - tur, lejā, bija divi dzīvnieki, kurus es karsti vēlējos iemantot, abi dedzīgi medīja viens otru un bija ārkārtīgi piesardzīgi. Ja nebūšu uzbrukumu kārtīgi izplānojis, riskēju neiegūt nevienu. Nolēmu vispirms pievēr­sties zebiekstei, jo tā bija no abiem kustīgākā, turklāt uzskatīju, ka susuris no jaunās paslēptuves ārā nelīdīs, iekams netiks iz­traucēts. Apdomājies es nospriedu, ka tauriņu tikls būs piemē­rotāks instruments nekā krekls, tāpēc apbruņojos ar to un ār­kārtīgi piesardzīgi lavījos lejup, sastingdams uz vietas ik reizi, kad zebiekste izlīda no alas un pavērās apkārt. Visbeidzot ne­pieķerts biju nonācis pāris pēdu attālumā no mūra. Es ciešāk sažņaudzu rokā tauriņu tīkla kātu un gaidīju, kad zebiekste izlīdīs no izpētāmās alas dziļumiem. Kad zebiekste patiesi parā­dījās, viņa izspruka no alas tik pēkšņi, ka es nepaguvu sagatavo­ties. Dzīvnieciņš attupās uz pakaļkājām un bez mazākā satrau­kuma ziņkārīgi blenza uz mani. Es jau grasījos šaut lejā tauriņu tīklu, kad no krūmiem, astes vicinādami, izkārtām mēlēm iz­nira visi trīs suņi un izrādīja tik nevaldāmu prieku, mani redzot, it kā mēs būtu bijuši šķirti mēnešiem ilgi. Zebiekste nozuda. Kādu brīdi tā sēdēja, sastingusi šausmās par suņu armādas parādīšanos, un pēc mirkļa jau bija prom. Es raidīju pret su­ņiem skarbas lamas un aiztrencu tos uz tālāko klints virsotni, kur visi trīs, manas nepieklājīgās uzvedības aizvainoti un sāpi­nāti, apgūlās ēnā. Es savukārt mēģināju noķert susuri.

Kaļķu java starp akmeņiem bija gadu gaitā kļuvusi trausla un varenās ziemu lietavas bija to izskalojušas, tādējādi mājas drupas šobrīd sastāvēja no savstarpēji nesaistītu akmeņu mū­riem. Mūra savijušos tuneļu un alu labirints veidoja ideālu slēptuvi ikvienam mazam dzīvnieciņam. Šādā teritorijā pastā­vēja tikai viena medību iespēja - mūra nojaukšana, un es čakli ķēros pie šā uzdevuma. Kad biju izjaucis jau labu gabalu mūra, man nebija izdevies atklāt neko aizraujošāku par pāris aizkai­tinātiem skorpioniem, dažām mitrenēm un pusaugu gekonu, kas aizbēga, pametis asti. Mani mocīja karstums un slāpes, un apmēram pēc stundas es apsēdos vēl nenojauktā mūra ēnā, lai atvilktu elpu.

Es tieši tobrīd prātoju, cik laika aizņems atlikušās mūra daļas izjaukšana, kad no kādas spraugas apmēram trīs pēdu attālumā no manis parādījās susuris. Tas rāpās augšup kā nedaudz kor­pulents alpīnists, tad, sasniedzis mūra augšu, attupās uz resnā dibena un, pilnīgi ignorēdams manu klātbūtni, ņēmās ārkār­tīgi rūpīgi mazgāt seju. Es tikko spēju noticēt savai veiksmei. Lēni un ārkārtīgi piesardzīgi virzīju tauriņu tīklu tuvāk medī­jumam, noregulēju un strauji šāvu to lejā. Manevrs izdotos lieliski, ja mūra augšmala izrādītos līdzena; taču tā nebija. Es nespēju piespiest tīkla rāmi pietiekami cieši mūrim, neatstājot spraugu. Susuris atguvās no pēkšņās panikas, izspraucās no tīkla apakšas un, man par milzīgām dusmām un sarūgtinā­jumu, aizlēkšoja prom pa mūri un nozuda citā spraugā. Tomēr šis gājiens izrādījās susurim liktenīgs - jaunā slēptuve bija strupceļš un, pirms viņš aptvēra kļūdu, es jau biju nosedzis iz­eju ar tīklu.

Nākamais uzdevums bija dabūt guvumu ārā no spraugas un iebāzt somā tā, lai es netiktu sakosts. To paveikt nebija viegli, susuris procesa laikā pamanījās iecirst savus ārkārtīgi asos zo­bus man īkšķī, tā ka galu galā es, mans mutautiņš un pats susu­ris izrādījās vārda tiešā nozīmē noklāti ar sarecējušām asinīm. Taču visbeidzot man izdevās iedabūt guvumu somā. Apmieri­nāts ar panākumiem, uzsēdos mugurā Sallijai un triumfēdams atgriezos mājās ar jauniegūto dzīvnieku.

Mājās es aiznesu susuri uz savu istabu un ievietoju sprostā, kurā vēl pavisam nesen bija mitinājies melnās žurkas mazulis. Žurkulēns nelaimīgi bija ņēmis galu manas auspūces Ulisa na­gos, saskaņā ar kura pārliecību labvēlīgais liktenis jebkuru grauzēju bija radījis vienīgi viņa vēdera piepildīšanai. Tādēļ es rūpīgi pārliecinājos, ka mans dārgais susuris nespēj izkļūt no sprosta un tikties vaigā ar līdzīgu likteni. Kad nu susuris bija iesprostots, es varēju viņu aplūkot tuvāk. Atklāju, ka dzīvnie­ciņš ir mātīte ar aizdomīgi apaļu punci, kas vedināja uz domu par gaidāmu ģimenes pieaugumu. Mazliet pasvārstījies, no­saucu susurieni par Esmeraldu (es tobrīd lasīju "Parīzes Diev­mātes katedrāli" un biju ārkārtīgi iemīlējis šo varoni) un sagā­dāju viņai kartona kasti ar vates kumšķiem un sausu zāli ligzdas veidošanai.

Pirmās pāris dienas Esmeralda, kad tīrīju viņas būri, klupa manai rokai virsū kā buldogs, taču nedēļas laikā aprada un pie­ņēma mani, kaut arī joprojām izturējās rezervēti. Katru vakaru Uliss pamodās uz savas īpašās laktas virs loga un es atvēru slēģus, lai viņš varētu izlidot mēnessgaismas pielietajās olīvu birzīs pamedīt; no savām gaitām viņš atgriezās tikai ap diviem no rīta, lai notiesātu sev sagatavoto maltās gaļas porciju. Kad Uliss bija drošā attālumā, es uz pāris stundām izlaidu Esme­raldu no būra izkustēties. Susuriene izrādījās burvīgs radījums, kurai, par spīti tuklumam, piemita ievērojama grācija, kas ļāva viņai nodoties elpu aizraujošiem lēcieniem no kumodes gultā (tur viņa atsperīgi lēkāja kā uz tramplīna) un tālāk uz grāmatu skapi vai galdu, izmantojot pušķaino asti līdzsvaram. Esme­ralda bija izcili ziņkārīga un katru nakti ņēmās ārkārtīgi rūpīgi izpētīt istabu un tās iekārtu, ūsas raustīdama un melni maskoto ģīmi saviebusi. Es atklāju, ka viņai bezgala garšo lielie, brūnie sienāži, un viņa bieži mēdza attupties uz manām kailajām krū­tīm, kad gulēju gultā, un skraukšķināt šos gardumus. Rezultātā manu gultu pastāvīgi klāja durstīgs cietu spārnu, apkostu kāju un ragveida krūškurvju slānis, jo Esmeralda ēda daudz un viņas galda manieres nebija īpaši labas.

Un tad kādā aizraujošā vakarā, kad Uliss bija klusi aizslīdējis olīvu birzīs un uzsācis sev raksturīgo ūjināšanu, es atvēru susu- rienes sprosta durtiņas, taču Esmeralda nevis nāca laukā, bet slēpās kartona kastē un nikni čarkstināja. Kad centos izpētīt viņas guļamistabu, viņa ieķērās man pirkstā kā tīģeris un man ti­kai ar lielām grūtībām izdevās atbrīvoties. Beidzot man izdevās dabūt viņu nost no ceļa, cieši satverot aiz skausta, un ielūkoties kastē. Tur es, bezgala iepriecināts, ieraudzīju astoņus mazuļus lazdu rieksta lielumā, rožainus kā ciklamenas pumpurus. Ieprie­cināts par Esmeraldas panākumiem, es viņu apbēru ar sienā­žiem, meloņu sēklām, vīnogām un citām viņas īpaši iecienīta­jām delikatesēm, un aizturētu elpu vēroju, kā mazuļi aug.

Pamazām mazie attīstījās. Viņiem atvērās acis un uzauga spalva. Drīz vien stiprākie un pārgalvīgākie rosīgi rāpās ārā no kartona bērnistabas, kad vien Esmeralda neskatījās, un ņēmās rāpot pa sprosta grīdu. Māti tas ārkārtīgi uztrauca - viņa saķēra bēgli mutē un, īgni, dobji ņurdēdama, nesa atpakaļ drošībā. Ar vienu vai diviem mazuļiem šāda taktika līdzēja, taču tad, kad visi astoņi sāka kļūt ziņkārīgi, Esmeralda nespēja mazos noga­nīt, tāpēc nācās ļaut tiem brīvu vaļu. Susurēni pasāka sekot vi­ņai ārpus sprosta, un es atklāju, ka susuri soļo virtenē tāpat kā cirsliši. Esmeralda gāja pa priekšu, aiz viņas, mātes astē ieķēries, sekoja pirmais mazulis, tā astei savukārt pieķēries nākamais, un tā tālāk. Bija burvīgi vērot, kā visi deviņi sīkie dzīvnieciņi mel­najās maskās kā dzīva kažokādas šalle soļo apkārt pa istabu, lēkā pa gultu vai gāzelīgi virzās augšup pa galda kāju. Tikko gultā vai uz grīdas tika izkaisīti sienāži, mazuļi, satraukti spieg­dami, sanāca apkārt mieloties un smieklīgi atgādināja laupītāju saietu.

Kad mazie bija pilnīgi pieauguši, man tos nācās aiznest uz olīvu birzīm un palaist brīvībā. Barības sagādāšana deviņiem rijīgiem susuriem izrādījās pārāk laikietilpīgs darbs. Es viņus atlaidu olīvu audzes malā, netālu no akmeņozolu biežņas, un jaunie susuri tur lieliski iekārtojās. Vakaros, kad saule slīdēja uz rietu un debesis iekrāsojās lapu zaļas, klātas ar saulrieta mā­koņu svītrām, es mēdzu aiziet, lai pavērotu, kā mazie, masko­tie susuri graciozi kā balerīnas šaudās starp ēnās grimstošajiem zariem un, čalodami un čivinādami, medī naktstauriņus, jāņ­tārpiņus un citus gardumus.

Sākās karš, un Džerijam gluži satriektam nācās pamest Korfu ar tās priekiem, brīvību, krāsām un daudzajiem draugiem - no zemniekiem līdz dzejniekiem. Viņš man stāstīja, ka esot sācis smēķēt, lai jel kādā veidā mazinātu nedrošības sajūtu, apgrozo­ties viņam uzspiestajā, tik neparastajā sabiedrībā. Tomēr viņa vienīgais dzīves mērķis -būt dzīvnieku tuvumā un tos pētīt-pa­lika negrozāms, tādēļ viņš uzņēmās darbu Londonas zooveikalā un Vipsneidas zoodārzā. Viņš daudz lasīja - šo paradumu viņā Korfu bija ieaudzinājis Larijs-gan senu, gan mūsdienīgu litera­tūru, un šā savas dzīves posma beigās viņš jau nelokāmi bija iezīmējis prātā savas turpmākās darbības virzienus dabas aizsar­dzībā. Viņš pat aizsāka jaunu "Sarkanās grāmatas" ekvivalentu- dabas aizsargātāju veidotu apdraudēto un uz iznīcības robežas esošo dzīvnieku sugu reģistru, kas pirmo reizi tika publicēts vairāk nekā divdesmit gadu pēc tam, kad Džerijs bija ķēries pie uzskaitīšanas.

NO GRĀMATAS "PLEKSTES FILEJAS"

Tuvojoties 1939. gada beigām, kad rādījās, ka karš ir neizbē­gams, mana ģimene izrāva saknes no Korfu un atgriezās Anglijā.

Uz kādu laiku mēs apmetāmies dzīvokli Londonā, kamēr māte devās vairākkārtējos sirojumos pa dažādiem Anglijas lauku ap­vidiem meklēt māju. Kamēr viņa ar to nodarbojās, es biju brīvs un varēju nodoties Londonas izpētei. Kaut arī man nekad nav patikušas lielas pilsētas, Londona tajā laikā šķita valdzinoša. Galu galā lielākā metropole, kurā līdz šim biju uzturējies, bija Korfu, kas nebija prāvāka par Anglijas tirgus miestiņu, tāpēc Londonas milzīgais, izplūdušais masīvs man likās simtiem saistošu un atklājamu noslēpumu pilns. Protams, tur bija Da­bas vēstures muzejs un nebeidzami zoodārza apciemojumi, kur es cieši sadraudzējos ar dažiem kalpotājiem. Tas viss tikai nostiprināja manu pārliecību, ka darbs zooloģiskajā dārzā ir vienīgā īstā nodarbošanās jebkuram cilvēkam, un vēl vairāk uzkurināja manu vēlēšanos reiz kļūt par zooloģiskā dārza īpaš­nieku.

Pavisam netālu no mūsu mājas atradās kāds veikals, kas vienmēr neatlaidīgi saistīja manu uzmanību. Šīs vietas nosau­kums bija "Akvārijs", un tās skatlogi piekrauti ar akvārijiem, kuros peldēja koši krāsainas zivis, bet - kas vēl krietni intere­santāk - tajos bija veselām rindām stiklotas kastes, pilnas ar zāles čūskām, koku čūskām, lielām, zaļām ķirzakām un krup­jiem ar izvalbītām acīm. Es mēdzu ilgodamies vērot šos brīniš­ķīgos radījumus un ļoti kāroju tos iegūt savā īpašumā. Taču es dzīvoklī jau turēju veselu baru putnu, divas žagatas un kalit- riksu, tāpēc jutu, ka vēl kāda jebkuras pasugas dzīvnieka parā­dīšanās liktu ģimenes dusmām nogrūt pār manu galvu, tādēļ es tikai ar ilgošanos noraudzījos šajos skaistajos rāpuļos.

Tad kādu rītu, kad nejauši gāju garām veikalam, manu uz­manību saistīja pret akvāriju atslieta zīmīte. Tajā bija teikts: "Vajadzīgs jauns, uzticams asistents." Es atgriezos mājās un labu laiku to pārdomāju.

- Tajā zooveikalā ielas galā ir parādījusies darba vieta, - es ieminējos mātei.

- Tiešām, dārgais? - māte teica, nemaz neklausīdamās.

- Jā. Tur esot vajadzīgs jauns, uzticams asistents. Es… es do­māju pieteikties, - bezrūpīgi teicu.

- Kāda laba doma, - Larijs piezīmēja. - Varbūt tu tur varēsi turēt visus savus zvērus.

- Es gan nedomāju, dārgais, ka viņam to atļaus, - māte šau­bījās.

- Kā tev liekas, cik par tādu darbu varētu maksāt? - es prā­toju.

- Jādomā, ne pārāk daudz, - Larijs atteica. - Šaubos, vai tu atbildīsi tam, ko viņi uzskata par uzticamu.

- Vienalga, kaut ko taču man maksās, vai ne? - es neatlaidos.

- Vai tu jau esi tajos gados, lai tevi varētu pieņemt darbā? - Larijs apjautājās.

- Man jau ir gandrīz sešpadsmit, - es atteicu.

- Nu ko, tad ej un pamēģini, - Larijs ierosināja.

Tā nu nākamajā rītā es aizgāju uz zooveikalu, atvēru durvis un iegāju iekšā. Tieviņš, tumsnējs, maza auguma cilvēks ar lie­lām brillēm raga ietvaros pārdejoja pāri telpai pie manis.

- Labrīt! Labrīt! Labrīt, ser! - viņš teica. - Kā varu pakalpot?

- Jums, ēēē… jums vajadzīgs asistents, - es iesāku.

- Asistents, - veikala īpašnieks atkārtoja. - Vai tu gribi teikt, ka meklē darbu?

- Ēēē… jā, - es atbildēju.

- Vai tev ir kāda pieredze? - viņš šaubīdamies jautāja.

- O, jā, man ir papilnam pieredzes, - es apgalvoju. - Es vien­mēr esmu turējis rāpuļus, zivis un tamlīdzīgas radības. Man šobrīd ar tiem ir pilna māja.

Mazais vīriņš skatījās uz mani.

- Cik tev gadu? - viņš jautāja.

- Sešpadsmit… gandrīz septiņpadsmit, - es sameloju.

- Labi, - viņš teica. - Zini, es nevaru solīt ļoti lielu algu. Lī­dzekļi personāla uzturēšanai šajā veikalā ir kaut kas neparasts. Bet mēs varētu sākt ar mārciņu un desmit šiliņiem.

- Tas derēs, - es teicu. - Kad man jāsāk?

- Labāk būtu pirmdien, - viņš atbildēja. - Pirmdien, jo tad

mums būtu skaidrība ar norēķiniem. Citādi mums te būs īsts

>

juceklis, vai ne? Tā, mans vārds ir Romillijs.

Es pateicu viņam savu vārdu, mēs diezgan oficiāli sarokojā­mies un tad stāvējām, skatīdamies viens uz otru. Bija skaidri redzams, ka Romillija kungs līdz šim nevienu nav nodarbinājis un īsti nezina, kā tas darāms. Nolēmu, ka varbūt varētu viņam palīdzēt.

- Varbūt jūs tagad varētu parādīt man veikalu, - es ierosi­nāju, - un īsumā pastāstīt, ko man vajadzēs darīt.

- Ak, tā ir teicama doma, - Romillijs atsaucās. - Teicama doma.

Viņš metās dejot apkārt pa veikalu, plivinādams rokas kā tauriņa spārnus, un ierādīja man, kā tīrīt akvārijus, kā iebirdi- nāt miltu tārpus varžu un krupju sprostos, kur stāv suka un slota grīdas slaucīšanai. Zem veikala telpām atradās plašs pa­grabs, kur glabājās visdažādākā zivju barība, tīkli un tamlīdzī­gas lietas; tur atradās arī krāns, no kura ūdens pastāvīgi pilēja lielā bļodā, kurā atradās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī atgā­dināja jēlu aitas sirdi. Aplūkojot tuvāk, tas izrādījās cieši savelts pavedienveidīgu tārpu bumbulis. Sie koši sarkanie tārpiņi ir visu zivju, arī dažu rāpuļu un abinieku iecienīta barība. Es at­klāju, ka bez pievilcīgajiem, skatlogos izliktajiem dzīvniekiem veikalā ir vēl milzīgs daudzums citu radījumu - sprosti ar ķir­zakām, krupjiem, bruņurupučiem, sīrupaini spīdīgām čūskām, akvāriji ar slapjām, gaisu kampjošām vardēm un tritoniem, kuru kruzuļainās astes atgādināja garos jūras vimpelīšus. Pēc tik ilgiem mēnešiem, ko biju pavadījis sausajā, putekļainajā un izkaltušajā Londonā, šis veikals man šķita īsts Ēdenes dārzs.

- Tā, - Romillija kungs atsāka, kad bija man visu izrādījis, - tu sāksi pirmdien, ja? Tieši deviņos. Nenokavē, labi?

Es nepateicu Romillija kungam, ka vienīgi nāve spētu mani aizkavēt ierasties šeit pirmdien tieši deviņos.

Tā nu pirmdien, bez desmit minūtēm deviņos, es jau pastai­gājos pa ietvi veikala priekšā, un drīz vien parādījās Romillija kungs, ģērbies garā, melnā mēteli un melnā platmalē, melodiski šķindinādams atslēgu saišķi.

- Labrīt, labrīt! - viņš trallināja. - Priecājos, ka esi laikā. Labs sākums.

Mēs iegājām veikalā, un es ķēros pie sava pirmā dienas dar­ba - gandrīz pilnīgi tīrās grīdas izslaucīšanas, pēc tam apstai­gāju akvārijus, barojot zivis ar maziem posmoto tārpu mudžek- līšiem.

Ļoti drīz es atklāju, ka Romillija kungs, kaut gan bija jauks cil­vēks, tomēr ļoti maz zināja par aprūpējamajiem radījumiem - lai man nenāktos teikt, ka nezināja neko. Lielākā daļa sprostu, tā­pat ari zivju akvāriju, no to iemītnieku viedokļa bija ļoti neveik­smīgi iekārtoti. Romillija kungs darbojās arī saskaņā ar teoriju: ja esi iesācis barot dzīvnieku ar viena veida barību, tad turpini to darīt bez pārmaiņām. Es nolēmu, ka man jāpārņem savās rokās gan sprostu iekārtošana, gan aprūpējamo radījumu dzīves ap­stākļu uzlabošana, taču zināju, ka man jābūt piesardzīgam, jo Romillija kungs bija augstākajā mērā konservatīvs.

- Vai jums nešķiet, Romillija kungs, ka ķirzakām, krupjiem un pārējiem varētu patikt iebaudīt kaut ko citu, nevis tikai miltu tārpus? - es kādu dienu iejautājos.

- Kaut ko citu? - Romillija kunga acis aiz brillēm izbrīnā ie­pletās. - Kādu gan vēl citu barību varētu tiem dot?

- Nu, - es teicu, - kā būtu ar mitrenēm? Es savus rāpuļus vienmēr baroju ar mitrenēm.

- Vai tu esi pārliecināts? - mans darba devējs šaubījās.

- Pilnīgi pārliecināts, - es apstiprināju.

- Tās taču nenodarīs viņiem nekādu ļaunumu, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

- Nē, - es apgalvoju, - viņiem ļoti garšo mitrenes. Tās pa­dara diētu daudzveidīgāku.

- Bet kur mēs tās ņemsim? - Romillija kungs bezcerīgi jau­tāja.

- Domāju, parkos to ir pa pilnam, - es teicu. - Paskatīšos, vai varu kādas salasīt, labi?

- Ļoti labi, - Romillija kungs negribīgi piekrita, - ja vien tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas nenodarīs dzīvniekiem kādu ļau­numu.

Tā nu es pavadīju veselu pēcpusdienu parkā un pielasīju ļoti lielu kārbu ar mitrenēm; noglabāju tās pagrabā trūdošās lapās, un, kad nolēmu, ka miltu tārpi sākuši vardēm, krupjiem un ķir­zakām apnikt, pamēģināju tiem dot miltu vabolītes, bet, kad šķita, ka dzīvnieki arī tās atēdušies, liku tiem priekšā mitrenes. Sākumā Romillija kungs mēdza blenzt krātiņos ar tik bažīgu sejas izteiksmi, it kā paredzētu, ka atradīs visus rāpuļus un abi­niekus beigtus. Bet, kad viņš atklāja, ka tie no jaunās barības ne tikai atkopjas, bet arī sāk savos sprostos kurkstēt, viņa sajūsmai vairs nebija robežu.

Mans nākamais mazais sasniegums saistījās ar diviem ļoti lie­liem, labsirdīgiem Ziemeļāfrikas leopardkrupjiem. Romillija kunga priekšstats par Ziemeļāfriku bija - nebeidzams tuksnesis, kur saule kveldē dienu un nakti un kur temperatūra ne mirkli nenoslīd zem 190° [2] ēnā, ja tāda vispār kaut kur atrodama. Sa­skaņā ar šo pārliecību viņš abus nabaga krupjus bija ievietojis ne­lielā kastē ar stikla sienu un divām spožām elektriskām spuldzēm virs tās. Abi tupēja uz baltu smilšu kaudzes, kur nebija neviena akmens, zem kura paslēpties, un temperatūra nokritās vienīgi nakti, kad veikalā tika izslēgta gaisma. Rezultātā krupju acis bija aizmiglojušās un izskatījās, it kā viņi slimotu ar kataraktu, āda kļuvusi sausa un plēkšņaina, bet pēdas noberztas jēlas.

Es zināju, ka piedāvājums izdarīt kaut ko tik radikālu kā pār­vietot abus krupjus uz jaunu, mitrām sūnām izklātu sprostu Romillija kungam būtu licies neprātīgs, tāpēc sāku paslepšus un centos padarīt krupju dzīvi mazliet laimīgāku. Vispirms nočiepu mātes virtuvē drusku olīveļļas un brīdī, kad veikala īpašnieks aizgāja pusdienot, iemasēju ar to abu krupju ādu. Tas mazināja ādas plēkšņainumu. Tad es no aptiekāra dabūju ziedi, iepriekš viņam par lielu uzjautrinājumu pastāstījis, kādam nolūkam man tā vajadzīga, un ierīvēju krupju pēdas. Tas palī­dzēja, tomēr pilnīgi pušumus nesadziedēja. Sadabūju arī maz­liet Zeltacs balzama, kas parasti domāts suņiem, un ar apbrī­nojamiem panākumiem lietoju krupju acu ārstēšanai. Turklāt katru reizi, kad Romillija kungs aizgāja pusdienot, es tiem sarīkoju siltu dušu, par ko abi ļoti priecājās. Viņi tupēja, laip­nīgi kampdami gaisu un mirkšķinādami acis, un, ja es novirzīju strūklu sāņus, tie nadzīgi šļūkāja pāri krātiņam, lai tikai atkal nokļūtu zem ūdens. Kādu dienu es ieliku krātiņā gabaliņu sūnu, un abi krupji tūlīt pat paslēpās zem tā.

- O, paskatieties, Romillija kungs! - es iesaucos labi tēlotā iz­brīnā. - Es kļūdas pēc biju ielicis krupju krātiņā mazliet sūnu, un, liekas, viņiem tās patīk.

- Sūnas? - Romillijs pārjautāja. - Sūnas? Bet viņi taču dzīvo tuksnesī!

- Nu, manuprāt, dažviet ari tuksnesī ir mazliet augu, - es aizrādīju.

- Es domāju, ka tur ir tikai smiltis, - Romillija kungs apgal­voja. - Tikai smiltis. Cik vien tālu acs var redzēt.

- Nē, domāju, ēēē… tur ir gan daži mazi kaktusi, un tamlī­dzīgi, - es teicu. - Lai nu kā, viņiem tas patīk, vai ne?

- Pilnīgi noteikti patīk, - Romillija kungs piekrita. - Vai tev liekas, ka mums vajadzētu atstāt sūnas tur iekšā?

- Jā, - es teicu. - Varbūt pielikt drusku klāt?

- Nedomāju, ka tas nodarīs viņiem kādu ļaunumu. Viņi taču nevar sākt sūnas ēst un aizrīties, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.

- Nedomāju vis, ka viņi tā darīs, - es pārliecinoši apgalvoju.

Tā nu manu skaisto krupju sprostā turpmāk atradās sūnas,

kurās paslēpties, un, kas vēl svarīgāk, sūnu spilvens, uz kura tu­pēt, tā ka viņu pēdas drīz pilnīgi sadzija.

Pēc tam es pievērsu uzmanību zivīm, jo jutu, ka arī viņām, kaut gan tām ļoti garšoja tārpiņi, vajadzīgas zināmas pārmai­ņas ēdienkartē. >

- Vai nebūtu iespējams, - es izmēģinādams ieminējos mis­teram Romillijam, - iebarot zivīm dažas dafnijas?

Dafnijas ir mazas ūdensblusiņas, kuras mums sūtīja no fermas, kas apgādāja veikalu ar visa veida produkciju pārdo­šanai - ūdenszālēm, ūdens gliemežiem un saldūdens zivīm. Un dafnijas mēs mēdzām pārdot zivtiņu turētājiem mazos podiņos kā zivju barību.

- Dafnijas? - Romillija kungs apjuka. - Barot zivis ar dafni- jām? Bet viņas taču tās neēdīs, vai ne?

- Jā, bet, ja zivis neēd dafnijas, kāpēc mēs tās pārdodam kā zivju barību? - es aizrādīju.

Šāda loģika Romillija kungu pamatīgi pārsteidza.

- Vai zini, tev taisnība, - viņš atzina, - tev taisnība. Pagrabā mazliet ir palicis pāri. Rīt mums atvedīs jaunas. Pamēģini kādu drusku, un tad redzēsim.

Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupuši mitrenēm.

Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdeko­rēt sprostus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu Romillija kungs vienmēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams uzņēmuma vadītājs, viņš juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.

- Romillija kungs, - es kādu dienu ieminējos, - man šobrīd nav nekāda darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Man ļoti gribētos iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.

- Nu jā, - Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to spoži…

- O, manuprāt, jūs to darāt brīnišķīgi, - es apgalvoju, - un es gribētu to iemācīties.

- Labi, varbūt kādu mazo, - Romillija kungs piekrita. - Un es tev varētu dot dažus padomus. Tā, paskatīsimies… paskatī­simies. Jā, nu, lai būtu tur tas mazais molliju akvārijs. To vajag iztīrīt. Nu re, ja tu zivis pārvietotu uz kādu lieko akvāriju un šo te iztukšotu, un pamatīgi izberztu, tad mēs varētu sākt no paša sākuma, labi?

Tā nu es ar tīkliņa palīdzību pārvietoju mazās, melnās mol- lijas, kas atgādināja tumšas, mirdzošas olīvas, uz brīvu akvāriju. Tad es akvāriju iztukšoju, iztīrīju un pasaucu Romillija kungu.

- Tā, - mans darba devējs sāka instruktāžu. - Ieber akvārija dibenā mazliet smilšu… ēēē… ieliec pāris akmeņu, tad varbūt kādu… ēēē… valisnēriju, varbūt te, šajā stūri, manuprāt tā - kā tu domā?

- Varbūt es varētu pamēģināt pats? - es lūdzu. - Es, ēēē… es domāju, ka tā es labāk iemācītos - ja varētu visu darīt patstāvīgi. Un pēc tam, kad būšu beidzis, jūs to varētu apskatīt un norādīt, kur esmu kļūdījies.

- Ļoti laba doma, - misters Romillijs piekrita. Viņš aizgāja noņemties ar kasi un lika mani mierā.

Tas bija pavisam mazs akvārijs, bet es ar to pamatīgi nopū­lējos. Es izveidoju no sudrabainām smiltīm platas kāpas. Uz­cēlu mazas klintis. Uzaudzēju veselus valisnēriju mežus, caur kuriem molliju bariņam peldēt. Tad es uzmanīgi piepildīju ak­vāriju ar ūdeni, ielaidu mollijas atpakaļ, kad ūdens bija parei­zajā temperatūrā, un pasaucu Romillija kungu novērtēt manu rokdarbu.

- Dieviņtētiņ! - viņš izdvesa, skatīdamies uz akvāriju. - Die- viņtētiņ!

Romillijs uzmeta man ašu skatu, un tajā bija redzama gan­drīz tāda kā vilšanās, ka esmu tik labi ticis galā. Nojautu, ka esmu bīstamā situācijā.

- Vai… vai jums tas patīk? - es ievaicājos.

- Tas… tas ir kaut kas ievērojams! Ievērojams! Es nevaru ie­domāties, kā tu… kā tu to paveici.

- Es to paveicu, tikai vērodams jūs, Romillija kungs, - es apgalvoju. - Ja jūs nebūtu man pamācījis, kā rīkoties, es nekad nevarētu kaut ko tādu izveidot.

- Nu jā. Nu jā, - Romillija kungs pietvīcis nomurmināja. - Bet es redzu, ka tu esi dažus sīkus akcentus pievienojis arī pats.

- Nu, tās tikai tādas idejas, ko es aizguvu, vērodams jūs, - es sacīju.

- Hmmmm… Ļoti slavējami. Ļoti slavējami, - Romillija kungs atzina.

Nākamajā dienā viņš man jautāja, vai nevēlos izdekorēt vēl kādu akvāriju, un es sapratu, ka esmu cīņu uzvarējis, neaiz­skardams viņa jūtas.

Akvārijs, ko es tiešām izmisīgi vēlējos iekārtot, bija milzīgs un atradās skatlogā. Tas bija kādas četrarpus pēdas garš un di­vas pēdas sešas collas dziļš, un tajā atradās liela visdažādāko krāsaino zivju kolekcija. Bet es zināju, ka šajā posmā vēl ne­drīkstu pārkāpt pieklājības robežas. Tāpēc es vispirms izdeko­rēju vairākus mazus akvārijus, un, kad Romillija kungs bija ap­radis ar domu, ka tā ir mana nodarbošanās, uzsāku sarunu par lielo parādes akvāriju skatlogā.

- Vai es drīkstu izmēģināt roku ar to, Romillija kungs? - es vaicāju.

- Ko? Ar mūsu parādes akvāriju? - viņš jautāja.

- Jā, - es teicu. - To… to tik un tā vajag… iztīrīt. Tāpēc es ie­domājos, ka varbūt varētu mēģināt to iekārtot.

- Nu, nezinu gan, - Romillijs šaubīdamies novilka. - Nezinu gan. Tas mums ir pats svarīgākais dekors, tu taču zini, pats skatloga centrs. Tieši tas piesaista visus mūsu klientus.

Viņam bija pilnīga taisnība, taču klientus piesaistīja ņirbo­šie, daudzkrāsainie zivju bari. Tos nekādā gadījumā nepiesais­tīja Romillija kunga dekorēšanas centieni, kas lika akvārija ai­navai izskatīties pēc uzspridzināta tīreļa.

- Nu, varbūt es drīkstu vienkārši pamēģināt, - es neatlai- dos. - Un, ja neizdosies, es pārstrādāšu. Es pat… es pat varētu to darīt savā brīvajā pēcpusdienā.

- O, esmu pārliecināts, ka tas nebūs nepieciešams, - Romil­lijs kungs šokēts teica. - Tu noteikti negribi būt caurām dienām iesprostots veikalā, vai ne? Tāds jauns puisis kā tu… tev no­teikti gribas skraidīt apkārt… Nu labi, izmēģini roku, un tad redzēsim.

Darbā man pagāja lielākā daļa dienas, jo ik pa brīdim vaja­dzēja apkalpot dažādus klientus, kuri vēlējās nopirkt barības tār­piņus vai dafnijas, kokuvardi savam dārza dīķim vai kaut ko tamlīdzīgu. Es strādāju pie šī gigantiskā akvārija ar īstu Capabi- lity Brauna [3] atdevi. izveidoju apaļas smilšu sēres un lielas, torņ­veidīgas klintis no skaista granīta. Tad cauri ielejām starp gra­nīta kalniem sadēstīju valisnēriju un vēl citu, smalkām papar­dēm līdzīgu ūdensaugu mežus. Uz ūdens virsmas izkaisīju sīkus, baltus ziediņus, kas izskatījās kā miniatūras ūdensrozes. Ar smilšu un akmeņu palīdzību noslēpu sildītāju un termostatu, tāpat ari aerostatu, jo neviens no tiem neizskatījās pievilcīgs. Kad es galu galā biju pabeidzis, ielaidis akvārijā spoži sarkanās zobenastes, spīdīgās mollijas, sudrabainās cirvjzivis un lieliskos, žilbinošos zilos neonus un soli atkāpies, lai novērtētu savu rokudarbu, jutos pats sava ģēnija dziļi iespaidots. Romillija kungs, man par lielu prieku, bija ekstāzē par rezultātu.

- Izsmalcināti! Izsmalcināti! - viņš iesaucās. - Vienkārši iz­smalcināti!

- Ak, jūs taču zināt, ko cilvēki saka, Romillija kungs, - es aizbildinājos. - Labam skolniekam vajadzīgs labs skolotājs.

- O, tu man glaimo, tu man glaimo, - viņš atvairījās, rotaļīgi draudēdams man ar pirkstu. - Šis ir tas gadījums, kad skolnieks pārspēj savu skolotāju.

- Ak, es tā nedomāju, - es liedzos. - Tomēr man šķiet, ka ta­gad esmu sasniedzis gandrīz tikpat labu līmeni kā jūs.

Pēc šī notikuma man atļāva iekārtot visus akvārijus un spros­tus veikalā.

NO GRĀMATAS "ZVĒRU SABIEDRĪBĀ"

Deviņpadsmitā gadsimta vidū ievērojamais vācu zoologs Karls Hagenbeks izveidoja pilnīgi neparasta veida zoodārzus. Līdz tam laikam dzīvniekus vienkārši iesprostoja neglītos, netī­ros būros aiz biezām restēm, tā ka cilvēkiem bija grūti saskatīt dzīvniekus un dzīvniekiem bija grūti izdzīvot šajos drausmī­gajos koncentrācijas nometnēm līdzīgajos apstākļos. Hagenbe- kam bija pilnīgi jauna ideja par to, kā parādīt dzīvniekus. Drū­mo, aizrestoto cietumu vietā viņš saviem dzīvniekiem piedāvāja gaišas un plašas mītnes, kurās bija lieli, mākslīgi veidoti klinšu krāvumi, pa kuriem kāpelēt, un kuras no publikas atdalīja tukši vai ar ūdeni pildīti grāvji. Zoodārzu visziņiem tā šķita ķe­cerība. Tie apgalvoja, ka šāda sistēma pirmām kārtām neesot droša, jo dzīvnieki noteikti aizbēgšot pāri grāvjiem, un, ja arī tā nenotikšot, tie visi nobeigšoties, jo ir skaidri zināms - ja tropu dzīvniekus netur baciļu pārpilnā, tveicīgā karstumā, tie nekavē­joties nomirst. Fakts, ka tropu dzīvnieki šajos turku pirts ap­stākļos pastāvīgi nīkuļoja un allaž nobeidzās, netika ņemts vērā. Tomēr, visziņiem par pārsteigumu, Hagenbeka dzīvnieki zēla un plauka. Dzīvodami brīvdabas mājokļos, tie ne tikai uzla­boja savu veselību, bet pat sekmīgi vairojās. Tikko Hagenbeks bija pierādījis, ka šādos apstākļos dzīvnieki ir ne vien laimīgāki un veselīgāki, bet arī no skatītāju redzespunkta izskatās labāk un izteiksmīgāk, visi zoodārzi pasaulē sāka pievērsties šai jau­najai metodei, kā turēt un izstādīt savas dzīvnieku kolekcijas.

Tajā laikā Vipsneida pauda visīstākos Londonas zoodārza centienus pārspēt pašu Hagenbeku. Šī milzīgā ferma bija uztu­pusies Dansteblas Daunsu nogāzē apmēram trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem no Londonas; Zooloģijas biedrība par to bija samaksājusi prāvu naudu. Šeit dzīvnieki bija izmitināti vidē, kas bija tik tuva dabiskajai, cik vien iespējams, tas ir, tādā vidē, ko antropomorfiski noskaņotie zoodārzu apmeklētāji uzska­tīja par dabisku. Lauvām bija sagādāti džungļi, vilkiem - meži, antilopēm un citiem nagaiņiem - lieli, pauguraini aploki. Ma­nuprāt, Vipsneidā tolaik bija nonākts vistuvāk safari. Jo tolaik angļu aristokrāti vēl nebija spiesti mantojuma nodokļa dēļ kļūt par dzīvnieku kolekcijas glabātājiem.

Kā atklājās, Vipsneida bija pavisam niecīgs ciematiņš, kurā atradās viens krogs un saujiņa kotedžu, kas izkaisītas starp lazdu audžu pārpilnām ielejām. Es devos pie parka biļešu kases un izskaidroju, kāpēc esmu ieradies, tad atstāju savas ceļasomas turpat un gāju uz administrācijas ēku. Pāvi vilka mirdzošās, vi­zošās astes pa zaļajiem mauriņiem, un priedēs, kas auga gar galveno ceļu, karājās gigantiskas ligzdas - gluži kā no sīkiem za­riņiem būvētas siena kaudzes, ap kurām čaloja un klaigāja mūku papagaiļi.

Iegāju administrācijas ēkā, un tur mani ieveda parka direk­tora kapteiņa Bila kabinetā. Viņš sēdēja, izmeties kreklos, virs kuriem dižojās ļoti glīti svītraini bikšturi. Lielais biroja galds bija apkrauts ar visdažādāko papīru kaudzēm, no kuriem lie­lākā tiesa izskatījās bezgala oficiāli un zinātniski; papīru krā­vums daļēji klāja arī telefonu. Kad kapteinis piecēlās kājās, es ievēroju, ka viņš ir pārmēru liels un apjomīgs vīrs un ar pliko galvvidu, brillēm tērauda ietvaros un gandrīz vai nepārprotamā vīpsnā savilkto muti izskatījās gluži kā Billijs Banters [4] zīmēju­mos. Viņš lācīgā gaitā apgāja apkārt galdam un blenza uz mani, smagi elpodams caur degunu.

- Darels? - viņš jautājoši noducināja. - Darels?

Kapteiņa balss bija ļoti zema un skanēja kā klusināti pēr-

kondārdi - šādu runas manieri daži cilvēki apgūst pēc ilgiem Rietumāfrikā pavadītiem gadiem.

- Jā, ser, - es atbildēju.

- Priecājos tevi redzēt. Sēdies, - kapteinis teica. Viņš pa­spieda man roku un no jauna atkāpās aiz sava rakstāmgalda.

Kapteinis Bīls atzvēla savu masīvo rumpi krēslā, kas trauk­smaini iekrakšķējās. Pabāzis īkšķus zem bikšturiem, viņš ar pirkstiem nospēlēja uz tiem vakarjundu un blenza uz mani. Es kautrīgi apsēdos uz krēsla maliņas un izmisīgi vēlējos radīt par sevi labu iespaidu.

- Domā, ka tev te patiks? - kapteinis Bīls noprasīja tik pēkšņi un skaļi, ka es salēcos.

- Ēēē … jā, ser, noteikti, - es teicu.

- Tu nekad tādu darbu neesi strādājis, vai ne? - viņš apjau­tājās.

- Nē, ser, - es atbildēju, - bet vienmēr esmu turējis mājās daudz dzīvnieku.

- Ha! - viņš viegli pavīpsnāja. - Jūrascūciņas, trusīšus, zelta zivtiņas un tā tālāk. Nu ko, te būs mazliet savādāka publika.

Ļoti kārojās pastāstīt, ka man piederējuši daudz eksotiskāki kustoņi par trusīšiem, jūras cūciņām un zelta zivtiņām, bet es jutu, ka šis nav piemērots brīdis.

Pirmās pāris dienas tika pilnībā ziedotas mācībām, kuru laikā es iegaumēju ikdienas barošanas, tīrīšanas un tamlīdzīgos pienākumus, taču tie bija pavisam vienkārši, un, savu darāmo apguvis, es varēju vairāk laika veltīt mūsu aprūpējamo dzīv­nieku vērošanai un centieniem iemācīties kaut ko par tiem. Gan Džesijs, gan Džo pamatīgi uzjautrinājās, ka es nēsāju ka­batā milzīgu piezīmju grāmatu un pie ikkatra niecīgākā ie­mesla vilku to ārā, kaut ko pierakstīdams.

- Sasodītais Šerloks Holmss, - Džesijs komentēja manu rī­cību, - vienmēr pieraksta visādas muļķības.

Džo mēģināja mani izjokot, gari un detalizēti stāstīdams par to, ko nupat esot novērojis dzīvniekus darām, bet viņš ļāva iztēlei pārāk lielu vaļu, tāpēc es vienmēr atklāju blēdību.

Gluži dabiski, ka es sāku lauvu pētīšanu. Tā kā man pirmo reizi dzīvē bija izdevība nonākt tik tuvu šiem radījumiem, es nolēmu izlasīt par lauvām visu iespējamo literatūru un pēc tam pārliecināties, kā šī informācija sakrīt ar maniem novēro­jumiem. Ar diezgan lielu izbrīnu atklāju, ka laikam gan ne­viens cits dzīvnieks, izņemot dažas mitoloģiskas būtnes, nav ticis apveltīts ar tik daudzām iedomātām īpašībām. Kopš brīža, kad zooloģiska entuziasma uzplūdā kāds nodēvējis šo radījumu par Zvēru karali, visi rakstnieki sacentušies, meklē­dami pierādījumus, ka lauva ir šā titula cienīgs. Kā es atklāju, tas īpaši attiecās uz agrīno laiku rakstniekiem, kas vienā balsī ņēmās slavināt Felix leo maigo raksturu, gudrību, drošsirdību un krietnumu; tādējādi cilvēki nonāca pie neizbēgama secinā­juma, ka angļiem, šai pieticīgajai un sevī noslēgtajai nācijai, pieklājas iecelt lauvu par savu nacionālo simbolu. Nebiju ne­maz nostrādājis līdzās Albertam un viņa sievām ilgu laiku, kad jau sapratu, ka lauvas nepavisam nav tādi, par kādiem senākie rakstnieki šos dzīvniekus iztēlojuši.

Plīnija [5] "Dabas vēstures" tulkojumā, kas publicēts ap 1674. ga­du, es izlasīju šādu glaimojošu Zvēru karaļa aprakstu:

No visiem savvaļas zvēriem vienīgi lauva izturas lēnprātīgi pret tiem, kas viņa priekšā ir pazemīgi, un neaiztiek nevienu radījumu, kamēr tas ir padevīgs, bet apžēlo to, kas zemojas pie viņa kājām. Kaut citkārt varens un nežēlīgs, lauva tomēr uzbruks vīrietim, nevis sievietei, un nekad par laupījumu neņems bērnu, ja vien nebūs pārlieku izsalcis.

Iepazinis Albertu tikai trīs dienas, es jau sapratu, ka šis ap­raksts viņam nepavisam neatbilst. Viņš neapšaubāmi bija tik varens un nežēlīgs, cik vien iespējams, taču nedomāju vis, ka viņa raksturam piemita kaut kripata žēlsirdības. Jebkurš, kas pacenstos zemoties pie viņa kājām, par saviem pūliņiem sa­ņemtu kodienu kaklā.

Vēl viens rakstnieks, kura darbus es rūpīgi izpētīju, bija Sem- juels Perčess [6] , un viņš ar dzīvu lauvu nekad nesatikuša cilvēka nešaubīgo pārliecību man darīja zināmu, ka lauvas vēsākā kli­matā ir lēnprātīgāki un karstā - niknāki. Kad to pirmo reizi iz­lasīju, es pamatoti cerēju, ka tādējādi man būs iespēja sadraudzē­ties ar Albertu, jo tūlīt pēc manas ierašanās Vipsneidā laiks kļuva auksts un pāri Daunsiem auroja ledains vējš, tā ka izpluinītie pliederu krūmi čīkstēja, vaidēja un drebinādamies spiedās cits pie cita. Saskaņā ar Perčesa apgalvojumu šādā laikā Albertam un viņa sievām pienāktos draiskoties kā draudzīgiem kaķēniem.

Otrās darba dienas rītā mana uzticība Perčesam tika rupji satriekta. Es gāju gar lauvu būri, saliecies pret vēju un nozilējis aiz aukstuma, lai atgrieztos Miera ostas siltumā un patvērumā. Alberts bija paslēpies biezajā zālē un nātrēs būra ielokā līdzās takai. Esmu pārliecināts, ka viņš bija redzējis mani iepriekš pa­ejam garām un nolēmis atceļā sagādāt man pārsteigumu. Lauva nogaidīja, kamēr pienāku tuvāk, un tad ar asinis stindzi­nošu niknuma rēcienu lēca pret režģiem. Tad viņš attupās un nikni blenza uz mani, viņa dzeltenajās acis vīdēja negants uz­jautrinājums par manu pēkšņo pārbīli. Alberts nolēma, ka tas ir labs joks, un vēlāk tajā pašā dienā to atkārtoja. Viņam vēlreiz bija prieks redzēt, kā es palēcos gaisā kā pārbijies briedis, bet šoreiz, sev par apmierinājumu, izdevās arī novērot, kā es iz­metu no rokām spaini, paklūpu pār to un smagi ieveļos īpaši krāšņā nātru pudurī. Vēlāk es atklāju, ka aukstais laiks ne tikai nav padarījis Albertu rāmu, bet gan iesvēlis viņā gluži baismu gražīgumu, - caurām dienām viņš slēpās aiz krūmiem un tad lēca virsū neko ļaunu nenojautušām vecām dāmām, kad tās gāja garām būrim. Domājams, ka šie vingrinājumi viņu sasil­dīja, kad sals knieba degunā.

Reizi nedēļā mums vajadzēja ievilināt Albertu un viņa sievas sprostā, lai varētu ieiet būrī un iztīrīt no tā kaulus un citus lauvu uzturēšanās pierādījumus. Vienā nožogojuma malā bija uzbū­vēts liels restots sprosts ar slīdošām durvīm, un tajā mums nācās rūpīgi ieslēgt visus trīs lauvas, pirms ķērāmies pie darba. Šī ievi­lināšana bija nogurdinošs darbs, kura vienmuļību kliedēja vie­nīgi tā smieklīgums. Lai iedabūtu sprostā Albertu un viņa sievas, kas, bez šaubām, nepavisam nevēlējās ar mums sadarboties, cil­vēkam nācās būt ļoti viltīgam, vienlaikus arī jāprot izskatīties ne­vainīgam un jāspēj ātri paskriet. Galvenais sekmīgas ievilināšanas priekšnoteikums bija pamatīgs Alberta izsalkums; tādos brīžos viņš klīda gar režģiem, viņa mazās acis zibēja un krēpes no nik­numa bija sapinkojušās. Mēs nostājāmies pie būra, nevainībā starodami, un salikām uz takas visdažādākās lāpstas, spaiņus, birstes un dakšas. Tad sadabūjām lielu asiņainu gaļas gabalu un nolikām tādā vietā, kur Alberts to varētu gan saredzēt, gan saost. Alberts šīs izdarības sveica ar negantiem, kunkstošiem rūcieniem no krēpju dziļuma. Tad mēs pacēlām slīdošās dur­vis vienā sprosta galā un nostājāmies, skaļi sarunādamies, it kā mums ne prātā nenāktu doma par lauvu gūstīšanu. Lai aizstā­vētu Alberta prāta spējas, man jāpaskaidro, ka viņu tas viss ne uz mirkli neapmuļķoja, taču tā bija tāda kā paraža vai rituāls, kas jāievēro, citādi visa procedūra vējā.

Kad Alberts bija labu laiku vērojis gaļas gabalu un apsvēris iespējas to iegūt, mēs nolikām gaļu sprostā. Atbalstījušies pret barjeru, nodevāmies pašsuģestijai. Bez mazākās noskaņas vai intereses mēs bārstījām tādas frāzes kā "Nu, kā izskatās, Albert? Esi izsalcis, vai ne? Nāc nu, nāc nu. Labs puisis. Nāc, ie­kod. Nāc nu. Nāc nu. Nāc nu…" Mēs to atkārtojām līdz bezga­lībai kā daudzbalsīgu dziesmu, un visam priekšnesumam īpašu smieklīgumu piedeva fakts, ka Alberts ne nieka no tā ne­saprata.

Izsmēluši uzmundrinošo piezīmju krājumu, mēs nonācām strupceļā - nikni blenzām uz Albertu, un viņš tikpat nikni blenza uz mums. Nena un Džila tobrīd staigāja šurpu turpu būra dziļumā, izrādīdamas acīmredzamu nepacietību, tomēr neko neuzsāka, jo tradīcija prasīja, lai viņu kungs un pavēl­nieks uzņemtos vadību. Nu Alberts izskatījās kā iekritis transā. Šajos gaidīšanas brīžos es īsināju laiku, cenzdamies rast atbildi uz bieži apspriesto jautājumu, vai cilvēka skatienam ir kāda vara pār dzīvnieku. Es koncentrējies stingi blenzu Alberta maza­jās, dzeltenajās acīs, un viņš nemirkšķinādams blenza uz mani. Vienīgais rezultāts, kāds jebkad tika sasniegts, bija tas, ka es jutos mazliet neomulīgi.

Parasti apmēram pēc desmit minūtēm, kad Alberts jopro­jām neizrādīja vēlēšanos doties iekšā sprostā, mēs bijām spiesti ķerties pie cita trika. Pametuši gaļu sprostā, mēs nesteidzīgi so­ļojām prom pa taku, līdz Alberts nolēma, ka mēs jau esam pārāk tālu, lai kļūtu bīstami. Tad viņš spēji metās iekšā sprostā, sagrāba gaļu un centās ar to aizbēgt, pirms mēs pagūstam at­skriet atpakaļ un aizcirst durvis. Visbiežāk gadījās, ka dzelzs durvis noklaudzēja apmēram divu collu attālumā no viņa mūkošās astes, un mēs palikām stāvam kā muļķi, tostarp Al­berts aizstiepa trofeju uz kādu klusu vietu, lai tur apmestos un ar baudu notiesātu. Ar to arī, protams, ievilināšana bija beigu­sies, un mums nācās gaidīt vēl divdesmit četras stundas, līdz Alberts atkal sajuta izsalkumu. Tādu pašu sprostā ievilināšanas procedūru nācās veikt arī ar visiem citiem nodalījuma zvē­riem, tomēr tie mums nekad nesagādāja tādas grūtības kā lau­vas. Albertam piemita kaitinātāja talants.

Ja nu tomēr izdevās lauvas kārtīgi ieslodzīt sprostā, mums nācās apiet apkārt būrim līdz mazām durtiņām. Kad bijām ie­kļuvuši nožogojumā, mums bija šīs durvis aiz sevis jāaizbultē. Šī sajūta man nekad īpašu baudu nesagādāja, jo tas nozīmēja, ka nu mēs esam ieslēgti būra divu akru platībā, ko ieskauj apmēram sešpadsmit pēdas augsts žogs, un nav nekādas iespējas izbēgt, ja lauvas kaut kādā brīnumainā veidā tiktu ārā no sprosta. Reiz mēs ar Džo iegājām būrī un, kā parasti, aizklī- dām katrs uz savu pusi cauri krūmiem, lai salasītu baltos, ap­grauztos kaulus, kas bija atlikuši no iepriekšējās nedēļas mie­lastiem. Drīz vien biezajos krūmos vairs nespējām viens otru saskatīt; es dzirdēju Džo svilpošanu, un ik pa brīdim kāds kauls noklakstēja, iekrizdams spainī. Es devos pa šauru taku starp lieliem kazeņu krūmiem, kas droši vien bija Alberta iemīļota uzturēšanās vieta, jo takas mīkstajā mālā es redzēju viņa lielo ķepu nospiedumus un šur tur ērkšķos - krēpju kumšķus.

Vēroju lauvas lielos pēdu nospiedumus un prātoju, cik Alberts ir ļaunprātīgs un versmains radījums, kad tas pēkšņi ierēcās. Sprosts atradās labu gabalu tālāk aiz kokiem no manis pa kreisi, tomēr varēju zvērēt, ka rēciens skan tieši man priekšā. Ne­cenzdamies noskaidrot, kur tieši Alberts atrodas, es pilnā sparā metos uz izeju. Abi ar Džo ieradāmies pie vārtiem vienlaicīgi.

- Vai viņš izbēdzis? - es vaicāju, kad mēs jau bijām drošībā ārpus būra.

- Nezinu, - Džo atteica, - necentos to noskaidrot.

Apgājām apkārt nožogojumam un ieraudzījām lauvas jo­projām tupam sprostā, bet Albertam acīs mirdzēja jautrības dzirksts, kas lika man aizdomāties.

Šis incidents bija mana pirmā saskarsme ar tā saukto lauvu vēderrunāšanu. Daudzi rakstnieki apgalvo, ka lauva spējot rēkt tā, ka skaņa šķiet nākam no diviem vai trim dažādiem virzie­niem vienlaikus. Tas nav tik neiespējami, kā izklausās, jo dau­dzām putnu un kukaiņu sugām piemīt pārsteidzošas vēderru­nātāju spējas. Dažos gadījumos iespējams novērot, ka dzīvnieki līdzās izdod skaņu, kas izklausās plūstam no vairāku pēdu vai pat jardu attāluma. Ja lauvam piemīt šādas spējas, tās, bez šau­bām, ir dzīvniekam ļoti noderīgas - viņš spēj naktī sēt paniku medījumu ganāmpulkā tā, ka tie šausmās skrien tieši virsū medniekam, nevis prom no tā. Spriežot pēc tā rīta pieredzes, šķita gluži skaidrs, ka Albertam tas izdevies - viņš atradās tik­pat tālu no Džo kā no manis, un tomēr mēs abi bijām pārlie­cināti, ka rēciens skan gluži tuvu.

Labu laiku pēc šā piedzīvojuma Alberta īpatnējais rēkšanas paņēmiens sagādāja man vēl vienu, tikpat satraucošu brīdi. Kādu nakti es vēlu atgriezos no svētkiem ciematā un nolēmu saīsināt ceļu, ejot cauri parkam. Ceļš veda garām lauvu būrim, un, ka­mēr es steidzīgi soļoju starp čabošajiem plūškokiem, Alberts pēkšņi ieņurdējās tā, ka es sastingu uz vietas. Bija grūti noteikt, no kurienes nāk skaņa, kaut arī es zināju virzienu, no kura tai neapšaubāmi būtu jāplūst. Skaņai piemita tāds kā zemi tricinošs efekts, tā izklausījās vibrējam uz augšu no manām pēdām. Spriežot pēc skaņas, Alberts varēja atrasties gan būrī, gan ārpus tā. Sajūta nebija patīkama, un tikai godbijīgā attieksme pret da- baszinībām atturēja mani mukt kā zaķim. Izrādīdams zināmu pārdrošību, es piegāju pie režģiem un blenzu iekšā tumsā, taču neko neredzēju, arī mēness man nepalīdzēja. Krūmi bija rāmi un tumši. Virzīdamies gar būra žogu, es zināju, ka mani izseko, gandrīz vai jutu sev pievērstas kāras acis, taču dzeltenbrūnie ķermeņi neradīja nekādu troksni, zem lielajām ķepām neiebrīk- šķējās pat ne sīkākais zariņš, kas liecinātu par zvēru atrašanās vietu. Kad es sāku kāpt kalnup, prom no būra, no turienes atskanēja nicinājuma un izsmiekla pilna sprauslāšana.

Daži cilvēki liedzas ticēt, ka lauva spēj šādi rēkt apzināti. Viņi apgalvo, ka lauva vienīgi pirms rēciena nolaiž galvu tuvu pie zemes, tāpēc rēciens skan neskaidri un nav iespējams no­teikt, no kuras puses tas nāk. Lai atklātu, vai tas tiesa, es visiem spēkiem centos būt tuvumā, kad Alberts ierēcās, tomēr lielus panākumus neguvu. Es bieži staigāju garām būrim un cerēju, ka viņš ierēksies, kamēr varu viņu saskatīt, taču Alberts vien­mēr stūrgalvīgi klusēja. Reizēm, saklausījis Albertu izdodam pirmās skaņas, es aplaimoju parka apmeklētājus, ļaujot vērot, kā kopējs trakā ātrumā metas prom pa taku starp kokiem, it kā izbēdzis zvērs jau mītu viņam uz papēžiem. Taču ik reizi, kad es elsodams nokļuvu pie režģa, Alberts izrādījās vai nu jau beidzis rēkt, vai arī pārdomājis un, divas vai trīs reizes iekrekšķējies, atkal apklusis. Tomēr brīnumainās skaņas, kuras Alberts iz­deva brīžos, kad es spēju sadzirdēt, nevis ieraudzīt, man par to vairāk nekā bagātīgi atlīdzināja.

Likās, ka Alberts dziesmas sākšanai vienmēr izraugās vēlu pēcpusdienu. Viņš iesāka pēkšņi, ar diviem vai trim "aroom" - balss iemēģināšanai, starp katru no tiem ieturēdams ilgu pauzi,

it kā noskaņodamies uz īsto toni. Tad viņš laida vaļā dziesmu

pilnā sparā: "aroom" kļuva arvien rešņāki un dobjāki, pauzes starp tiem saīsinājās, līdz rēcieni saplūda vienā varenā kreščen- do. Rēcieni skanēja cits pēc cita ātrāk un ātrāk, tad atkal palē­ninājās un, tikpat pēkšņi kā sākušies, arī apklusa. Grūti aprak­stīt biedējošās izjūtas brīdī, kad skaņa sasniedz savu zenītu. Bezkaislīgi vērtējot, šī dziesma vairāk par visu atgādina malkas zāģēšanu lielā, skanīgā mucā. Vispirms skan zāģa lēnā šņīkstē- šana, tad tā kļūst straujāka, metālam iegraužoties kokā, tad zāģa vilcieni atkal kļūst lēnāki, tādējādi norādot, ka baļķis gan­drīz pārzāģēts, pēc tam iestājas klusums. Tajā brīdī es vienmēr gaidīju, ka atskanēs būkšķis, bluķim atsitoties pret zemi.

Pēc vairāku nedēļu biedrošanās ar Albertu es secināju, ka viņš nekādā veidā nepakļaujas populārajam viedoklim par to, kādam jābūt lauvam. Viņš bija īgns un lielīgs, un viņam nepie­mita itin nekas no smalkuma. Viņa mazajās, zeltainajās acīs pastāvīgi gailēja apslāpēts niknums, it kā viņš, pat iemeslu ne­zinādams, censtos uzturēt savai sugai raksturīgo nežēlības reputāciju. Viņš vienmēr izskatījās mazliet apjucis, it kā nesa­prastu, vai ir nepieciešams tā izturēties vai nav. Kad vien Al­berts, būdams nelāgā omā, nestaigāja šurpu turpu, viņš nodevās savam "jokam" - pēkšņi lēca virsū bezrūpīgiem garāmgājējiem un guva sardonisku baudu, vērodams izraisīto paniku. Ēdien­reizēs viņš izturējās gaužām peļami, kā jau tiku aprakstījis, un vēlāk, pierijies gan savu, gan negodīgi izkrāpto gaļu, izlaidās garajā zālē un atraugājās. Lai cik ļoti es centos, tomēr nespēju Albertā saskatīt nevienu mīlamu īpašību.

Nodalījuma ziemeļu galā atradās liels, zaļš, samtains aploks, ko ieskāva ozolkoku trausli zaļais krinolīns. Tajā mitinājās ne­apšaubāmi visretākie mūsu gādībā nodotie dzīvnieki - pāris jaunu Dāvida briežu. Vienkārši uzmetot skatienu, tie nepavi­sam neizskatījās tik graciozi kā, piemēram, sarkanie brieži vai dambrieži, kas dzīvoja mazu gabaliņu tālāk. Viņus varētu pat nosaukt par briežu standartiem neatbilstoši neveikliem. Stāvot tie plecu daļā bija kādas četras pēdas augsti, viņiem bija gari, nopietni purni ar īpatnēji ieslīpām mandeļveida acīm. Zem katras acs bija dīvaina atvere - maza rožainas ādas kabatiņa, kas pēc vēlēšanās atvērās un aizvērās, neveda ne uz kurieni un šķietami neveica nekādas derīgas funkcijas. Šo briežu ķermenis bija drukns kā ēzelim, spalva - īpatnējā ozolzīļu brūnumā, uz vēdera balta, un sirdsveida pleķītis uz dibena. Vērojot Dāvida briežus pastaigājamies apkārt pa aploku un pieliekot nedaudz iztēles, var noteikt viņu izcelsmi. Acu forma un slīpums, jokai- nais ķermenis, garie, melnie nagi un briežu dzimtā neparastā garā, pušķainā ēzeļa aste - tas viss kopā vedināja domāt, ka šie brieži izkāpuši no nemākulīgi darinātas ķīniešu gravīras.

Viņu kustības bija neveiklas un bez iznesības, kāda rakstu­rīga briežu dzimtai. Reizēm, kad gāju garām aplokam, brieži satrūkās no manas negaidītās ierašanās un griezās apkārt, lai redzētu mani, kājas plati iepletuši un ausis saslējuši; tad pie­dzērušu ēzeļu gaitā tie panikā metās prom uz sava mitekļa otru galu. Izskatījās, ka briežu kājas ir ļoti stīvas un ķermeņa nedabiskā garuma dēļ dzīvnieks zvalstās no vienas puses uz otru. Salīdzinot šo gaitu ar citu briežu daiļajām kustībām, īpaši izceļas Dāvida briežu līdzība ar ēzeļiem. Vienīgā ķermeņa daļa, kurai piemīt jelkāds briežu dzimtai raksturīgs izskata un kustību daiļums, ir galva un kakls.

Stāsts par šā dīvainā brieža atklāšanu un turpmāko izdzīvo­šanu ir tikpat īpatnējs kā ikviens, kas atrodams dabaszinātņu hronikās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū franču misionārs tēvs Dāvids darbojās Ķīnā un ceļoja pa šo valsti, un viņam, kā dau­dziem baznīcas pārstāvjiem tajā laikā, piemita dziļa interese par dabaszinātnēm. Tā vien šķiet, ka tēva Dāvida iegūto unikālo da­bas paraugu skaits bija krietni lielāks par viņa misijas laikā atgriezto dvēseļu skaitu. Patiesībā tieši viņš pirmais parādīja pa­saulei tagad tik slaveno milzu pandu. Uzturēdamies Pekinā, mi­sionārs sadzirdēja baumas, ka imperatora pils karaliskajos dārzos mitinoties briežu bars - tika teikts, ka tādi brieži nav sa­stopami nekur citur Ķīnā. Dabiski, ka tēvu Dāvidu tas ieintere­sēja, taču grūtības sagādāja piekļūšana dzīvniekiem, lai tos ap­skatītu. Brieži mitinājās ar mūra sienu apjoztā dārzā, ko rūpīgi apsargāja tatāri. Tajā laikā, protams, pret ārzemniekiem Ķīnā neizturējās ar cieņu, tāpēc tēvam Dāvidam vajadzēja rīkoties ļoti piesardzīgi. Fakts, ka šis vīrs bija gatavs uzņemties risku, kas ne­šaubīgi varētu draudēt viņam ar ieslodzījumu vai pat nāvi, tikai pierāda viņa dziļo mīlestību pret dabaszinātnēm. Tēvs Dāvids sāka ar to, ka piekukuļoja pie karalisko dārzu vārtiem tobrīd dežūrējošo tatāru kareivi, lai tas atļautu viņam uzkāpt uz mūra un aplūkot dārzu. No šīs izdevīgās pozīcijas tēvs Dāvids beidzot ieraudzīja briežu baru ganāmies starp kokiem. Tas droši vien viņam bija ļoti satraucošs brīdis - skatīties uz briežu baru, kas ganās kādu simt jardu attālumā, un aptvert, ka redz ne tikai jau­nas sugas pārstāvjus, bet arī ļoti neparastus dzīvniekus.

Viņš tūlīt pat uzrakstīja vēstuli uz Parīzi profesoram Milnam- Edvardsam no Dabas muzeja, aprakstīdams savu atklājumu:

Trīs jūdzes uz dienvidiem no Pekinas atrodas milzīgais Im­peratora parks-kādas trīsdesmit sešas jūdzes apkārtmērā. Tieši šeit kopš neatminamiem laikiem mituši brieži un antilopes.

Neviens eiropietis nespēj iekļūt parkā, bet šajā pavasarī man no mūra sētas palaimējās diezgan lielā attālumā saskatīt vairāk ne­kā simt dzīvnieku lielu ganāmpulku. Man tie atgādināja aļņus. Diemžēl tajā laikā tiem nebija ragu; manis redzētajam dzīv­niekam raksturīga gara aste, kas pārsteidza, jo likās tikpat gara kā ēzeļa aste; šāda īpašība nepiemīt nevienam man zināmajam briedim. Dzīvnieks arī ir mazāks par Ziemeļu alni. Esmu nesek­mīgi centies iegūt šā īpatņa ādu. Gluži neiespējami iegūt kaut vienu eksemplāru, un franču diplomātiskā misija nav spējīga sagādāt šo dīvaino dzīvnieku, lai gan tai bijušas neoficiālas sa­runas ar Ķīnas valdību. Par laimi, es pazīstu dažus tatāru ka­reivjus, kas grasās apsargāt šo parku, un esmu pārliecināts, ka ar kukuļošanu man izdosies iegūt pāris ādas, kuras es steidzīgi nogādāšu jums. Ķīnieši šo dzīvnieku sauca par Mi-Lou, kas no­zīmē "radījums ar četrām īpatnībām", jo šis dzīvnieks, kā vie­tējie saka, līdzinās briedim ar saviem ragiem, govij - ar nagiem, kamielim - ar kaklu un mūlim vai pat ēzelim - ar asti.

Tēvs Dāvids tad bija stingri apņēmies iegūt īpatņus, bet to nebija viegli izdarīt. Viņš zināja, ka par tādu darbību draud nāvessods, tomēr tatāru zaldāti reizēm notiesāja kādu slepus nomedītu briedi, tāpēc ar devīgu kukuļu palīdzību viņam lai­mējās sargus pierunāt, lai tie pietaupa turpmāko apēsto briežu ādas un galvaskausus. Tas drīz vien tika izdarīts, un tēvs Dā­vids nosūtīja ādas un kaulus uz Dabaszinātņu muzeju Parīzē, kur tika atzīts, ka šī tik tiešām ir zinātnei nepazīstama suga. Lai no­vērtētu tēva Dāvida milzīgo ieguldījumu austrumu dabaszinībās, šos dzīvniekus viņam par godu nosauca par Elaphurus da- vidianus.

Gluži dabiski, ka Eiropas zoodārzi un privātie kolekcionāri vē­lējās iegūt sev šos retos briežus, un patiesi - ja kādu briedi iespē­jams saukt par reti sastopamu, tad Dāvida briedis šo nosaukumu saukumu pelnījis, jo vienīgais zināmais ganāmpulks dzīvoja Imperatora pils dārzos, un joprojām pastāvēja pamatotas šaubas par brieža sākotnējo izcelšanos. Gandrīz varētu iedomāties, ka suga radusies imperatora vasaras pils pagalmos. Tomēr Ķīnas varas iestādes nepavisam nebija sajūsmā par savu nacionālo ba­gātību eksportēšanu, taču visbeidzot, pēc ilgām sarunām, vai­rāki briežu pāri tika nosūtīti uz dažādiem Eiropas zoodārziem un viens pāris nokļuva toreizējā Bedfordas hercoga neparastajā privātajā zvērnīcā Voburnā.

Drīz vien pēc tam Jandzi upe izgāja no krastiem, un plūdi vairākās vietās sagrāva mūri ap Imperatora pils dārziem. Lie­lākā daļa briežu izbēga apkārtējos laukos, kur tos, protams, nokāva izbadējušies zemnieki. Maza saujiņa briežu saglabājās dārzā, taču tā vien likās, ka Dāvida briežus vajā ļauns liktenis, jo tūlīt sekoja Bokseru dumpis [7] un šajā laikā tatāru kareivji iz­mantoja gadījumu, lai apēstu atlikušos briežus. Tātad nu suga savā izcelšanās vietā bija izmirusi, un visā pasaulē Dāvida briežu populācija sastāvēja tikai no Eiropā izkaisītajiem dzīvniekiem.

Bedfordas hercogs, viens no pirmajiem un visinteliģentāka­jiem dabas aizsardzības piekritējiem, nolēma, ka sugas glāb­šanas nolūkā viņam jāpievieno citi dzīvnieki savam niecīgajam ganāmpulkam Voburnā, tāpēc viņš uzsāka sarunas ar zoodār­ziem, kuros dzīvoja Dāvida brieži, un visbeidzot pamanījās iz­veidot astoņpadsmit dzīvnieku lielu ganāmpulku. Tie arī bija visi brieži, kas pasaulē atlikuši. Dzīvojot Voburnā ideālos ap­stākļos, briežu skaits pamazām pieauga, un tajā laikā, kad es strādāju Vipsneidā, Voburnas ganāmpulkā bija jau gandrīz piecsimt briežu. Hercogs saprata, ka nu pienācis laiks briežus sadalīt, jo turēt visus dzīvos sugas pārstāvjus vienā vietā bija ārkārtīgi riskanti. Piemēram, mutes un nagu sērgas uzliesmo­jums spētu Dāvida briežus ļoti sekmīgi iznīcināt. Tādējādi her­cogs iesāka darbu, piešķirdams pāri Vipsneidai, lai tur veidotu pavairošanas bara kodolu.

Tajā laikā, kad es strādāju lāču nodalījumā, pienāca ziņa, ka hercogs grasās piešķirt vairākiem zoodārziem briežu pārus, kā arī dāvināt vēl vienu pāri Vipsneidai. Mums tika uzticēts uzde­vums saņemt briedēnus, tikko tie būs Voburnā piedzimuši, un barot ar pudelīti, kamēr mazie būs pietiekami lieli, lai tos va­rētu pārvest uz jaunajām mājām. Šī diezgan darbietilpīgā me­tode tika izvēlēta briežu ārkārtīgās nervozitātes dēļ. Ja brieži sabijās - un tiem piemita nosliece uz nervozitāti vairāk nekā praktiski jebkuram citam dzīvniekam, kādu esmu pazinis -, tie pavisam viegli varēja izdarīt kādu neticamu muļķību, piemē­ram, bez apstājas triekties mūra sienā, cenšoties izlauzties tai cauri. Pastāvēja uzskats, ka briedēni, kurus būsim barojuši ar pudelīti, vismaz būs pieraduši pie cilvēkiem, tāpēc iespējams, ka neparasti skati un skaņas viņus neiedzīs tādā panikā kā tad, ja tie būtu noķerti jau puspieauguši.

Kad uzzināju, ka man un vēl vienam puisim Bilam pienākas kļūt par Fila Beitsa palīgiem briežu barošanā, jutos ārkārtīgi aplaimots. Mazuļus bija paredzēts turēt divos lielos staļļos, un, tā kā tos vajadzēja barot gan naktī, gan ļoti agri no rīta, bija no­lemts, ka mēs ar Bilu pēc kārtas gulēsim mazā nojumē mežā netālu no staļļiem, lai būtu pa rokai Filam gan nakti, gan dienu. Pienāca lielā diena, un mēs kravas mašīnā devāmies uz Voburnu.

Voburnas teritorijas parks bija viens no skaistākajiem, kādu jebkad tiku redzējis. Tas, protams, bija tajos laikos, pirms ka­ruseļi un idiotisku skatītāju milzīgie bari pārvērta šo vietu par tādu kā trīsarēnu cirku. Masīvie, glītos attālumos sastādītie koki, nolaidenie zaļie lauki un tajos rāmi klaiņājošie briežu ga­nāmpulki veidoja neaizmirstamu ainavu - vienu no tām, kas liktu Edvīnam Landsīram izplūst vilšanās asarās. Pamatīgi iz­trūcinātie mazuļi ar plati ieplestām acīm bija ietupināti katrs savā maisā, tikai galvas rēgojās laukā. Tas bija darīts piesardzī­bas nolūkos, lai, kravas mašīnā braukdami, tie nevarētu piecel­ties vai mēģināt bēgt un tādējādi salauzt kājas. Mēs viņus no­guldījām uz biezas salmu kārtas un arī apkārt kā spilvenus salikām salmu ķīpas. Tad mēs ar Bilu ieņēmām savas vietas kravas kastē līdzās mazo galviņu mežam, un mašīna lēnām uzsāka braucienu atpakaļ uz Vipsneidu, nepārsniedzot trīsdes­mit jūdžu ātrumu stundā; mēs pa to laiku uzmanīgi vērojām, kādu iespaidu brauciens atstāj uz mazuļiem. Kad mašīna uz­sāka braukt, viens vai divi no briedēniem sāka spārdīties un centās pieslieties kājās, tomēr drīz nomierinājās, un, kad sa­sniedzām Vipsneidu, vairāki bija aizmiguši, saglabājot sejā profesionālu ceļotāju garlaikoto izteiksmi.

Mēs aiznesām briedēnus uz staļļiem un pārgriezām maisus; mazuļi jaunu briežu neticami grīļīgajām un aizkustinošajām kustībām kā piedzērušies uztrausās kājās un tenterēja pa stalli. Tikai tajā mirklī viņi, likās, aptvēra, ka kaut kā būtiska trūkst, tāpēc sāka skraidīt pa apli un blēt kā kazas, izgrūzdami apbrī­nojami garus un aizsmakušus blējienus. Mēs ar Bilu steidzīgi izslaucām kazu ganāmpulku, kas bija rūpīgi sagādāts pirms briedēnu ierašanās, ielējām silto, putaino pienu pudelēs, pie­vienojām nepieciešamos vitamīnus un mencu aknu eļļu un tad ar katram mazulim paredzētajām pudelītēm rokās iegājām stallī. Dāvida brieži bērnībā ir tieši tikpat dumji kā jebkuras citas dzīvas radības mazuļi, un tā vien likās, ka tajā pirmajā ba­rošanas reizē es, Bils un Fils dabūjām vairāk kazu piena aiz bikšu atlokiem, kabatās un tieši acīs un ausīs, nekā mazuļi iz­dzēra. Viņi ļoti drīz aptvēra, ka jāsūc pupiņš, lai dabūtu pienu, taču saikne starp briedēnu mutēm un smadzenēm bija gaužām vāja, un mums vajadzēja pastāvīgi būt trauksmes gatavībā, jo mazuļi valstīja pupiņu pa muti, kamēr tā gals rēgojās ārā pa lūpu kaktiņu, tad sakoda pupiņu starp zobiem un tādējādi ie­šļāca piena strūklu tieši barotājam acīs. Tomēr divu dienu laikā briedēni šo mākslu apguva un secināja, ka es, Fils un Bils ko­pumā veidojam mātes tēlu. Briedēnu pavisam bija astoņi, tā­pēc mēs tos sadalījām un izvietojām pa četriem katrā stallī, to­mēr, mazuļiem augot, ar tiem kļuva aizvien grūtāk tikt galā, jo barošanas reizēs tie kļuva nevaldāmi - barotājus ieraudzījuši, viņi padarīja mūs kurlus ar savu spalgo blēšanu un, tiklīdz durvis bija vaļā, metās virsū kā vesela briežu kaskāde. Vairākas reizes gan Bilu, gan mani jaunuļi notrieca zemē, un tad mums nācās labi ātri velties prom, jo briedēni bradāja pa mums bez mazākās izšķirības, turklāt viņu ļoti garie nagi bija ārkārtīgi asi.

Laikam gan tieši tajā laikā es pēkšņi pilnā mērā aptvēru jēdziena "rets dzīvnieks" īsto nozīmi. Līdz tam, kad dzirdēju cilvēkus runājam par reti sastopamiem dzīvniekiem, es vien­kārši spriedu, ka tas nozīmē - šie dzīvnieki ir reti sastopami muzeju kolekcijās vai zoodārzos, bet līdz manai apziņai nekad nebija nonācis šo reto dzīvnieku patiesais skaits. Droši vien tas tādēļ, ka cilvēkiem bija tendence uzsvērt dzīvnieku retumu kā īpatnēju pagodinājumu, it kā tas būtu kas tāds, ar ko dzīvniekiem pienāktos lepoties. Bet līdz ar Dāvida briežu ierašanos un strā­dāšanu to tiešā tuvumā es pēkšņi sapratu, ka daudzi dzīvnieki ir reti gluži citā šā vārda nozīmē, nekā biju to vienmēr izpratis. Es sāku pētīt šo jautājumu un rezultātus apkopoju pamatīgi biezā mapē. Tolaik es to vēl nezināju, taču šādā veidā biju sa­gatavojis visai nedrošu, amatierisku "Sarkanās grāmatas" versiju, ko tagad publicējusi Starptautiskā dabas aizsardzības savienība. Paša pētījumu rezultāti mani šausmināja, piemē­ram, tādi skaitļi kā "atlikušo Indijas degunradžu skaits - 250; Sumatras degunradžu -150; Borneo degunradžu - 20; neli­dojošo griežu - 72 pāri; iespējamais Arābijas gazeļu skaits pēc to izšaušanas ar ložmetējiem - 30". Tā vien likās, ka šim sarak­stam nav gala. Toreiz es arī aptvēru, kādam jābūt zoodārzu pa­tiesajam uzdevumam: cenšoties aizsargāt dzīvniekus savvaļas apstākļos, vienlaikus neapšaubāmi nepieciešams veidot pavai­rošanas grupas nebrīvē, turklāt iespējami plašākos apmēros visā pasaulē. Toreiz es stingri apņēmos: ja man kādreiz pie­derēs pašam savs zoodārzs, tā galvenā funkcija būs tieši tāda - darboties kā šo vajāto dzīvnieku rezervātam un patvērumam.

Kad pienāca mana kārta aprūpēt briežus, es daudz domāju par šīm problēmām. Pusnaktī, vērodams, kā briedēni, liela­jām, valgajām acīm mirdzot vējlukturu gaismā, bakstīja pude­lītes un kāri sūca silto pienu, es spriedu, ka, pēc visiem stan­dartiem, šiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā man. Es nežēlojos par celšanos piecos no rīta, lai sagatavotu tiem pudelītes. Pirmajos blāvajos saules staros ozoli izskatījās zaļganzeltaini kā kvezala aste; lapas klāja rasa kā tīmekļa kārta, un, kamēr soļoju uz briežu staļļiem, visapkārt skanēja putnu dziesmas kā milzīgs pateicības dievkalpojuma koris zaļā kated­rālē. Tad es atvēru durvis un mani notrieca no kājām mīlošie aizbilstamie; tie trinās apkārt un blēja, sparīgi laizīdami ar garajām, miklajām, siltajām mēlēm. Kaut arī mani joprojām māca izmisums par daudzo dzīvnieku sugu riskanto stāvokli pasaulē, es vismaz jutu, ka daru kaut ko konkrētu, palīdzē­dams retajiem Dāvida briežiem, lai arī cik bezgala niecīgs bija mans sniegums.